Lūdzu – elpo!

Paradokss, taču šobrīd daudzi jūt kārdinājumu tikt pie galvenajām haosa tiesībām: iznīcināt sevi pašus un iznīcināt citus…

Tās ir rūgtas tiesības… tās iznīcina ticību cilvēka saprātam, ticību tam, ka ir iespējama droša pasaule, ticību pašām noturīgākajām vērtībām.
Un droši vien būtu muļķīgi likt pūlim attapties.
Taču ir ļoti svarīgi katram vērsties pie sevis.
Meklēt sevī dzīvo, kas saglabājies pēc tavas paša gribas, meklēt savu spēju pārvarēt visnopietnākos kārdinājumus, meklēt savu vēlmi domāt… ļoti daudz domāt, lai precīzi zinātu, kur ir tavs un kur – kāda cita iedēstītais.

Mani mīļie, katrā cilvēkā bez izņēmuma ir ielikti iznīcināšanas mehānismi…
Taču ne katrs tos iedarbina – pat tad, kad šķiet, ka tik viegli sevi pazaudēt starp svilpjošajām nesodāmībām.
Lai paliek izvēle.
Un, lai ir tas lēmums, kura sekas izrādīsies pa spēkam.
Un, lai paliek kaut tikai cerība uz šo pavasari, kas izdziedinās jebkuru bezizeju.
Lūdzu – elpo!

Liļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

PAR SKUMJĀM

Es nekad neesmu baidījusies no skumjām un noteikti neesmu centusies tās nekavējoties aizstāt ar pozitīvismu, kura patiesībā šajā brīdī nav…

Skumjas nav tas pats, kas bezcerīgs izmisums vai eiforiska vēlme visu izkrāsot rozā krāsā.
Tās ir vienkāršas, godīgas, dabiskas un to labestīgais skats visvairāk tiecas redzēt dzīvi tieši tādu, kāda tā patiesībā ir… tātad apvieno sevī neapvienojamo.
Skumjas daudz domā, taču nekļūst naidīgas, kā to dara fanātiskā pārliecība, kas uzskata, ka uzspiest savu ir daudz svarīgāk kā sadzirdēt un saprast svešu.
Skumjas necenšas aizkrāsot acīmredzamos negludumus, taču ievēro acīmredzamo skaistumu.
Skumjas māca to labestīgo vientulību, kurā nav gļēvi jābaidās būt mazākumā un nav jābaidās atrast sevi, īsto, starp ārišķīgo un it kā drošo, kas inscenēts priekš svešo uzstājīgajiem skatieniem.
Skumjas aizved mūs tajā pieaugušajā pasaulē, kurā neviens no tevis neslēpj patiesību un necenšas nomierināt ar šokolādīti, lai tu neraudātu…
Un tu pēkšņi saproti, ka tavos spēkos ir zināt patiesību un raudāt ne tāpēc, ka tu meklē žēlumu, bet tāpēc, ka tev pietiek drosmes raudāt par savām sāpēm.
Šobrīd ir daudz skumju.
Ne to skaisto, kuras var nojaust romantiski iestudētajās fotosesijās, bet gan to viscilvēciskāko, kuras visu redz, taču neko nespēj palīdzēt… un tomēr censties dzīvot, mīlēt, ticēt un uzticēties.

Mīļie, runājiet ar savām skumjām…
Iepazīstiet tajās sevi, izjautājiet tās par sevi un saglabājiet sevī spēju izvēlēties tās jebkuras bezizejas vietā.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā tikt ārā no šīs sistēmas?

Kā tikt ārā no šīs sistēmas? Beidzot sākot domāt pašiem. Šī ir pēdējo 2 nedēļu labā ziņa. Bla bla bla tiek nomainīts pret domāšanu. Daudzi ir sākuši domāt, nevis akli uzticoties citiem, bet pašiem veidojot izpratni. Kas notiek un kāpēc. Caur to vēl turpina ienākt stereotipi un spraukties iekšā ne veselīgais egoisms, tomēr ikvienam ir dota iespēja to atpazīt.

Vēl nav daudzu atbilžu, varbūt pat vēl īstie jautājumi nav atnākuši.

Prāts izshēmo, bet impulsam ir jānāk no sirds. Šajā laikā šo var novērot arvien biežāk un biežāk. Šajā laikā daudz tiek runāts un rakstīts par pienākumu pret kādu. Kā Tu vari sekot kāda izvirzītajam pienākumam, ja tas ir pret Tavām sajūtām, Tavas sirds impulsam? Pazaudēt daļu pašam no sevis, lai piepildītu pienākumu pret kādu citu? Un kā pienākums un kā izdomājums tas ir? Tieši tāpat šis darbojas ar impulsiem, kuri vedina uz kaut ko. Racionālais prāts sākotnēji neizpratīs, bet, ja impulss ir spēcīgs, ļaujies.

Kamēr notiek cīņa ar Veco un Jauno pasauli, parādās nogurums. Tu centies izdomāt, kā būt un ko man darīt. Daudz kas turpmākajā laikā būs atkarīgs no tā, kur tiek koncentrēts Tavs fokuss. Jā, atkal atgriežos pie šī vārda. Tātad – kam Tu dosi atļauju, kā Tu izmantosi šobrīd dominējošo uguns spēku? Ļoti būtiski šajā laikā ir neieslīgt sevis žēlošanā, lai gan kārdinājums būs liels.

Daudziem šobrīd aktuāls ir jautājums “kā un kur man būt?”. Kad vajag ir pretrunā ar vēlmēm. Kad racionālais prāts ved uz citu pusi kā sirds kompass. Kā nokļūt no punkta A uz B? Tajā brīdī, kad kāds Tevi patraucē, Tu jūties atrauts pats no sevis, un tas izraisa pretreakciju pret otru. Tu esi aizkaitināts par to, ka Tevi traucē. Tu apzinies, ka šis laiks ir vajadzīgs tieši Tev pašam. Tev ir jāsadzird pašam savs ritms.

Viena no šī brīža kopējām iezīmēm ir tukšuma sajūta. Kad ir tukšums, esi tikai Tu pats. Atmošanās ceļā tukšums vienmēr nāk ar pozitīvu iezīmi, tāpat kā šoreiz. Tas atņem Vecās pasaules balstu, to, uz kā ir turējies līdz šim balstītais pasaules redzējums. Kad pazūd balsts, nāk apjukums, ko, kā un kāpēc. Jaunās enerģijas nojauc vecos fundamentus, jo tikai tā var piedzimt jaunais. Jau agrāk rakstīju par to, ka Jaunais laikmets ir pilnībā nojaucis standarta definējumus par mīlestību, attiecībām, ģimeni, darbu un arī sajūtām. Prieks, piepildījums, miers – tos vairs nevar ietērpt Vecās pasaules vārdos. Un līdz ko pazūd definējums, tā prāts ir apjucis. Kā? Kas tas ir? Vēl daudziem traucē tas, ka ir pārlieku liela piesaiste tam, kā būtu jābūt. Agrāk tak bija tā, kāpēc tas vairs nedarbojas? Es vēlos, lai būtu kā agrāk, es vēlos, lai būtu kā pasaku grāmatās rakstīts. Ir jāapzinās, ka vecie modeļi vairs nedarbojas, nav jēdziena “kā agrāk”, tas mirklis ir pagājis. Tāpat arī kā par nākotni, Tu nevari to balstīt, pasaku grāmatu scenārijos.

Kas ir bīstamākais tukšuma stāvoklī. Tā noliegšana. Kur ir noliegums, tur attīstībai stop zīme uzlikta. Tad paliek vai nu iestrēgšana šajā posmā vai arī atgriešanās pie iepriekšējiem uzskatiem. Tukšums ir jāizdzīvo. Laiks pirms. Tukšums nav stāvoklis, tā ir tikai sajūta pārejā. Tas, kas tukšumu padara par konstantu stāvokli, ir stagnātiskums.

Tukšums nojauc un izjauc kārtību. Tukšumā nav nekā nepareiza. Pareizi un nepareizi laiks ir pagājis. Tā arī ir viena no atslēgu frāzēm šim laikam.

Nedaudz pieskaršos tēmai par darbiem. Ir bailes zaudēt, palikt bez ienākumiem, bet jau tagad tik daudzi cilvēki veido kopienas, atbalsta grupas, caur kurām Tu vari atrast jaunu veidu, kā sevi realizēt. Un vai patiesi Tu būsi mazāk piepildīts, ja komfortu aizstāsi ar domāšanu? Tas jau nenozīmē, ka ir jāatsakās no visām ērtībām, Tev vienkārši ir jāapzinās, kas ir Tavas prioritātes. Kam patiesi šajā laikā priekš Tevis ir pievienotā vērtība. Kam tādam, kas Tev atņem laiku vai Tevi piepilda? Jau iepriekš rakstīju par to, ka Tev ir jābūt gatavam no kaut kā atteikties. Tevi pārbauda tajā, cik stabils Tu spēj būt savā kodolā, ticībā sev (ne jau tajā, kas Tev pieder materiālajā matricā, bet kas ir daļa no Tavas būtības). No kā Tu spēj atteikties Zemes matricā, lai nepazaudētu pats sevi. Mēs pietiekami ilgi esam bijuši nosacītajā komfortā, aizmirstot, ko nozīmē būt mierā pašam ar sevi. Tiem, kuri ļausies, kuri saglabās ticību savai patiesajai būtībai, būs iespējas. Ar vienu noteikumu, tai ir jābūt patiesai ticībai, nevis cepumu dalīšanai par labu uzvedību. Komforta tēmai īstais prakses laiks būs rudenī. Kāpēc par to runāju tagad? Jo mums ir dots laiks sagatavoties un beidzot domāt.

Dzīvot, lai domātu, nevis domāt, lai izdzīvotu.

Laikā, kad daudzi tiek šūpoti, kad it kā nav stabilitātes, atgriezies pie fundamenta. Saraksti tos aspektus sevī un cilvēkos, kuri ir Tavā energolaukā, kas ir Tava stabilitāte. Koncentrējies uz emocionālo pusi, nevis materiālajām vērtībām. Tieši tāpat saraksti arī tos aspektus, kas traucē Tavai stabilitātei un ko Tu vari darīt, lai to izmainītu.

Domas vada mūsu dzīvi un domas rada mūsu dzīvi. Šis viss ir ne tikai individuālā, bet arī kolektīvā līmenī. Kāda ir kopējā enerģētika laukā, tāda arī tiek pastiprināta. Bez maz vai tā, ka jebkura sajūta tiek dubultota, trīskāršota vai pat desmitkāršota. Šeit ir viena būtiska nianse. Pastiprinās tikai tās sajūtas, kuras ir patiesas.

Jā, ir iespējamas interpretācijas, variācijas un pārradīšana. Par šo jau runāju kādu laiku. Ir jāsaprot, ka iepriekš apgūtās metodes, prakses un tehnikas vairs nedarbojas, ja tās netiek ietērptas šī laika nogrieznī. Bez tā visa, tas viss paliek kā jauka un patīkama laika pavadīšana. Kāpēc? Jo ir pienācis laiks, kad abas pasaules ir arvien tālāk viena no otras. Tās vairs nevar apvienot, pielāgot vienu otrai, esi vai nu tur vai šeit, bet ne ar vienu kāju un roku kaut kur.
Paldies Indu Puri

Patiesība un meli

Visos svētajos rakstos teikts, ka katram cilvēkam ir jāsaglabā savu domu, runas un darbu tīrība.

Turēšanās pie Patiesības ir visu cēlu cilvēku un svēto garīgā spēka avots.
Tīrība kā patiesuma pamats galu galā izpaužas kā kolosāla psihiskā enerģija.
Ja cilvēks runā patiesību, viņš kļūst vienots ar Augstāko Patiesību, kas viņa izteiktajiem vārdiem piešķir dabas likumu spēku un Augstākie Visuma spēki dabiski pieņem viņa vārdus izpildei.
Patiesais vienmēr dzirdēs, redzēs, jutīs un atšķirs patiesību no meliem. Ja cilvēks nekad nav melojis, viņš pat pēc balss skaņas var atšķirt patiesību no meliem.
Senatnes viedajiem jebkurš apgalvojums ir pierādījums, ja viņu uztvertā skaņa bija tīra.
Patiesība un nepatiesība atšķiras vibrāciju frekvencē, un šo vibrāciju ietekmē, pirmkārt, būtiski mainās cilvēka mentālais un emocionālais ķermenis.
Meli ne vienmēr ir tieši meli. Cilvēks var klusībā maldināt, kad viņš kaut ko slēpj un slēpj, liedzot citam iespēju uzzināt patiesību un tādējādi maldināt.
Esi patiess, atklāts un skaidrs – tas padarīs tevi stipru un spējīgu mīlēt.

Indira MA
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Patiesība nedzimst strīdos

– “Strīdos dzimst patiesība”. Neskatoties uz to, ka šo plaši lietoto frāzi piedēvē Sokrātam, viedākajam no sengrieķu filosofiem, tā ir bezgalīgi tāla no patiesības.

Pirmkārt, patiesība nedzimst ne strīdā, ne arī kaut kur citur. Patiesība ir tas, kas IR. Vārdi “patiesība” un “ir” ir vienas izcelsmes vārdi, vienas nozīmes. Kas ir, tas ir patiess, kas patiess, tas ir. Patiesība ir bezgalīgi ilgstoša šeit un tagad, mūžīgā tagadne, kurai nav ne sākuma ne beigu. No kā gan tai ņemt un dzimt kaut kādā strīdā?

Otrkārt, vārds “strīds” ir tikai vārda “pretošanās” saīsinājums. Tāpēc strīdā uzvar tikai tā puse, kuras spēja un motivācija pretojas spēcīgāk. Strīdā dzimst nevis patiesība, bet stiprākā taisnība. Kurš stiprāks un stūrgalvīgāks, tam arī taisnība. Nestrīdies. Bet, ja reiz esi sācis strīdēties, tad nemeklē tajā patiesību. Vienkārši dari, kas jādara un apstiprini savu spēku.

Patiesība nedzimst strīdā, tā tajā tikai pazūd. Patiesība nepiedzimst vārdu troksnī, tā ir bezgalīgā klusumā. Poncijs Pilāts jautāja Kristum: “Kas ir patiesība?” un kā atbildi saņēma klusēšanu.
Jūdejas prokurors pat nesaprata, ka visa atbilde pilnībā jau ietverta viņa jautājumā “Patiesība ir tas, kas ir”. Tai nekad nav vajadzīga tava aizstāvība, taču tev vienmēr ir vajadzība būt tās aizsardzībā.
Lai apgalvotu patiesību, vienkārši esi tajā, vienkārši kļūsti par to, kļūsti par to, kas patiesi ir. Šeit un tagad. Pretojas meliem. Stiprākā bezkaunīgajai taisnībai. Līdz uzvarai. Taču neviens nepretosies patiesībai. Tā ir kā būtība, vienmēr visam pa vidu. Tā ir kā Dievs, kas uzvar laikā un telpā. Tā ir kā gaisma, kas izdzenā tumsas nezināšanu.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tiem, kuri pamodušies

Šī informācija tiem, kuri pamodušies (nevis uzskata sevi par tādiem), ir ņemta No Maksa Fraja grāmatas «Полный НяпиZдинг». Maskava, izdevniecība АСТ, 2018. 448с. – (Миры Макса Фрая).

Apzinātība ir vienīgā brīvības atslēga un vienlaikus arī pati brīvība tajā veidā, kādā tā cilvēkam pieejama uz šīs zemes. To paņemt praktiski ir neiespējami. Bet neņemt – ir lielākā izšķērdība, kuru vien var iedomāties.
Tāpēc, ka cilvēka jēga ir komunikācija ar Garu. Citas jēgas mums nav.


… Tie, kuri paļaujas uz svešu, autoritatīvu viedokli, plašāk runājot, meklē ārējo atbalstu, noteikti tiks piemānīti.
Ne vienmēr tas notiks ļāunprātīgi, ne vienmēr – redzami, taču tā notiks.
Vienīgais ārējais atbalsts, kas mums sajūtās tiek dots ir Gars. Viņš, ak, piedodiet jel, nolaižas. Vai uzkrīt uz galvas. Visdažādākajos dīvainos veidos. Lai stiprinātu iekšējo atbalstu tajos, kam tas ir stiprs. Un iznīcinātu iekšējo atbalstu cilvēkā, kuram tas ir vājš.
Ienākošās informācijas apstrādes procesā ir jāpaļaujas nevis uz fantāziju (spēju brīvi operēt ar iegūtajām zināšanām – visbiežāk kāda cita), bet uz iztēli (apziņas spēju pieņemt un ietilpināt sevī vēl nezināmo un pat principā neizzināmo). 

Un tie, kuri neiemācīsies balstīties uz savu iekšējo patiesību, ies bojā zem melu lavīnas. Bet tie, kuri iemācīsies, izdarīs lielāko daļu mājas darba, dēļ kura cilvēks piedzimst uz šīs zemes.

Nevainības zaudēšana (un baiļu ielaišana sevī ir nevainības zaudēšana) ir absolūti nepieciešama, lai pretēji pieredzei un visam kopumā, apzināti atgrieztos pie šīs nevainības. Skaidrs, ka tas ir pilnīgi neiespējami, tad kāpēc gan citādi mēs te esam? Šis brīnišķīgais vingrinājums attīsta apziņas taisnos muskuļus un karmas slīpos muskuļus.

Viss, ko te var izdarīt, ir pacensties runāt pēc iespējas saprotamā valodā ar pēc iespējas vairāk cilvēkiem. Un iedragāt šo sasodīto, viņu pašu ienīsto pasaules ainu, kuras uzturēšana prasa visus spēkus – viņu un mūsu.

Sajūtu, ka Dievs tevi ir pametis, var ārstēt tikai ar lēmumu dzīvot, tā, it kā Dievs nekad tevi nebūtu atstājis. Un vispār nevienu. Nav obligāti ticēt, bet obligāti ir zināt. Vai arī vienkārši rīkoties tā, it kā mēs zinātu. Tāpēc, ka mēs patiešām zinām, pat tad, ja to neapzināmies. “Neapzināmies” – tas ir īslaicīgs stāvoklis, tas pāries.

Kamēr mēs dzīvojam tā, it kā Dievs ir ar mums, Viņš arī ir ar mums. Kamēr mēs dzīvojam tā, it kā Gars ir uzvarējis, Viņs ir uzvarējis. Kamēr mēs uzskatām, ka esam nemirstīgi, mēs tādi esam. Pat tad, ja sākotnējos apstākļos tas tā nebija.

Lieta, protams, tāda, ka pagātne nekad neaiziet bez pretošanās. Īpaši pēc tam, kad jau kļuvusi par pagātni. Un pretoties tā var ļoti skarbi. Tā var sev līdzi bezdibenī aizvilkt austošo nākotni, tātad mūs visus. Taču tas neatceļ to faktu, ka mēs jau esam. Precīzāk sakot, ka esam tikai mēs. Bet viss parējais ir jezga. Briesmīga, bīstama, taču pilnīgi bezjēdzīga. Tajā nav nemirstīgās daļas. Un tai nav ne mazākās iespējas turpināties.
Tas ir kaut kas līdzīgs dēmoniem, kuri, pēc manu reliģisko paziņu apliecinājumiem, lielos baros lien virsū svētajiem, kuri ieradušies tuksnesī, lai beidzot kļūtu apgaismoti. Un viņu ierašanās, pēc ekspertu domām, nozīmē pareizu procesa gaitu.

Ir iespējams un ir pat nepieciešams uzticēties Visumam, taču tas nenozīmē, ka var uzticēties cilvēkiem. Tās vispār ir dažādas opcijas. Tikai tāpēc, ka kāds cilvēks rīkojas cūciski, tas nebūt nenozīmē, ka pasaule ir “slikta” un “ļauna”. Un to, ka visi cilveki ir “slikti” un “ļauni”. Taču uzskatīt visus par “labiem” arī nevajag. Katrā jaunā gadījumā ir jātiek skaidrībā atsevišķi un no jauna. Un jāmācās dinamiskais līdzsvars, nevis pamatīgs apliecinājums jebkurā no pozīcijām.

Nav sodu, bet ir cēloņsakarības. Un tās ir divas atšķirīgas lietas. Īpaši šīs zināšanas noderēs astoņpadsmit gadu vecumā, kad vecākie biedri, kuri izlasījuši pusotru ezotērisku brošūru biedēs ar karmu. Kura arī nav nekas cits kā cilvēka prātam neredzamu cēloņu un seku kopums, nevis kāda nepielūdzama debesu skolotāja ļaunā griba.

Ne par ko nav “jāmaksā”. Tadā ziņā, ka par prieka mirkļiem nav “jāmaksā” ar minūtēm (bet dažkārt gadiem) ciešanu un sāpju. Vienkārši  dzīve pati par sevi ir pārmaiņu virkne, pilnībā viss mainās kopumā, dažreiz mums patīk pārmaiņas, dažreiz nē. Bet tā ir dabiska lietu gaita, nevis kaut kāda “maksa” par kaut ko skaistu. Savādāk domāt nozīmē indēt sevi.

Jo cilvēka apziņas spēks ir tik milzīgs, ka, ja mēs savām acīm redzētu to, kā tā darbojas, mums visiem bikses būtu pilnas.

Patiesa apziņas dzīve sākas ar savas radošās gribas aktivizēšanu. Sākumā tai jābūt virzītai uz sevis radīšanu. Tālāk – uz visu.

Par šo tēmu var runāt ļoti daudz un ilgi, taču labāk uzreiz secināt: svarīga ir tikai apziņas skaidrība un katras darbības apzināšanās. Un, kas mums kļūst par skaidrības un apzināšanās atslēgu – vai tā ir plūmju tabaka, kāposti, telefona zvans, lūgšana, smarža, kāds pazīstams rituāls, ciešs gredzens pirkstā, burvestība, draudzīga roka uz pleca, sāpju lēkme, no bērnības pazīstams dzejolis, kadrs , vajadzība braukt ar mašīnu, ūdens spainis uz galvas, putna kliedziens – tam nav nekādas nozīmes. Lai tikai būtu tada atslēga.

Bet labā ziņa ir tā, ka mūsu prāta apslēpto daļu var izsekot kā spiegu. Vērot, kam mums pietiek spēks, pat tad, ja tā nemaz nav. Kas izraisa vismaz prieka ēnu, vismaz nelielu dvēseles atbalsi.

Un bieži vien mēs konstatējam, ka dažas lietas rada prieku pat pilnīgi draņķīgā brīdī. Kas tieši tās ir – līdz tam vienmēr var aizrakties tad, ja tu principā proti aizrakties, noskaidrot, izpētīt.
Tā ir viena no vissvarīgākajām lietām pasaulē – zināt ko mēs PATIESĪBĀ mīlam. Nereti tās ir pavisam vienkāršas lietas, kas, protams, neveicina sava žilbinoši sarežģītā tēla radīšanu iekšējā spogulī, toties ļoti iepriecina. Un tās var kļūt par sākuma punktiem pārgājienā pēc visām pārējām lietām.

Nav jau kur atkāpties, aiz mums ir Visuma Bezdibenis. Un tāpēc mēs neatkāpsimies.
Un tieši tāpēc viss būs labi.

© Copyright: Valentīna Mironova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ļaunums neuzvar, tas tikai paaugstina labestības vērtību.

Kad notiek kaut kas slikts, traģisks, rūgts – tas nenozīmē, ka ļaunums ir uzvarējis.
Tas nozīmē to, ka mēs esam sasnieguši to slieksni, uz kura dzīve mums piedāvā visu patiesību par sevi, ne tikai to, kas mūs pavada tur, kur nav nekādu satricinājumu.
Patiesību, kurā dzīve vairs nav ideāla, ne vienmēr ir taisnīga un ne vienmēr spējīga nākt palīgā pat viscienīgākajiem…

Un vēl tajā nav visiem vienādas mīlestības, laimes, veiksmes, veselības, labklājīgas dziedināšanās, ilgmūžības, uzticības, skaistuma un optimālas apstākļu sakritības… un vēl visa kā, ko atklāti vai slēpti lūdzamies Visumam.

Un, nē, viņa neprot izvēlēties labākos no labākajiem, lai apbalvotu uzreiz ar visu, un sodītu sliktākos.

Mani mīļie, patiesība par dzīvi – tā ir patiesība par katru no mums…
Par mūsu sarežģīto un pretrunīgo dabu, trauslumu, iespējām, spēju savienot nesavienojamo, nepilnību, ievainojamību un spēju izjust visspēcīgākās jūtas, būt dažādiem dažādos apstākļos. 
Tie, kuri to noliedz, slēpjas un nosoda – vienkarši nav tikuši galā ar savu ideālismu, vai arī ir aizsēdējušies zem kāda plata spārna, līdz noteiktam laikam, kas tos pasargā no jebkurām nedienām…

Pieņemošie ir sapratuši galveno: ļaunums neuzvar, taču nevienu no sevis nepasargā.
Tas pārbauda mūsu izturību, pārbauda ar zaudējumiem, neciešamām sāpēm, izmisumu un sit pa vājajām vietām…

Taču ļaunums ir bezspēcīgs pret gaismas piepildītu dvēseli.

Pat aiziet mēs varam ļaunuma neuzvarēti, tīri, tā netīro ķepu neapgrābstīti un neiesaistījušies tā kārdinošajās spēlēs.

Iespējams, tas skan parāk skaļi…. taču tieši tā tas ir, un tam visam ir apstiprinājums.
Vienkāršo cilvēku trauslie pleci ik dienas tiek galā ar nenodrošināto pret ļaunumu likteni.
Un šie paši cilvēki sāk no nulles, mīl, piedod viens otram, un iet tālāk pēc visbriesmīgākajām nedienām…

Ļaunums neuzvar. Tas tikai paaugstina labestības vērtību.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

DROSME TICĒT DZĪVEI

Mani mīļie, bezgalīga ticība dzīvei nav pašapmāns, kas no mums varētu noslēpt patiesību.Gluži otrādi, tā ir ļoti drosmīga spēja turpināt, zinot šo patiesību.
Spēja nepazaudēt jēgu tad, kad viss šķiet bezjēdzīgs.
Spēja iet likteņa sniegputeņos, pārstājot domāt par to, kāpēc tieši šobrīd tie notiek un tieši tevi tie piemeklējuši.
Ziniet, es ļoti cienu cilvēkos šo drosmi, kurā nav nekā teatrāla, nav bērnišķīgi rotaļīga vai pārāk uzpūstas neuzvaramības, nav nekādu ilūziju par to, ka viena pārvarēšana garantē arī visas pārējās… un nav arī kareivīguma un niknas cīņas.
Ir pirmā soļa likums, kuru sper nezināmajā tikai tāpēc, ka nav kur atkāpties…
Tas ir daudz. Ļoti daudz, ticiet man…
Nezaudējiet ticību dzīvei. Pat vislielākajā izmisuma brīdī.
Dodieties turp, kur skatās ne tikai jūsu acis, bet arī sirds…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīli savu ienaidnieku

Prasme izdzīvot sāpes ir varens impulss cilvēka attīstībai.Kad cilvēks bēg no sāpēm, cenšas no tām paslēpties savā komforta zonā, viņš apstādina savu attīstību.Kad cilvēks saprot, ka līdztekus priekam ir arī sāpes, viņš palielina savu potenciālu un attīstās. Prasme pieņemt sāpes ir prasme prognozēt nākotni.
Neticīgais no sāpēm bēg, cenšas nospiest to, kurš ar viņu strīdās, un tas nozīmē, ka viņš atrodas zemā attīstības līmenī.
Savukārt ticīgam cilvēkam, kurš pieņem sāpes, kurš spēj pateikt: “saki man taisnību, es zinu, ka tas sāpēs, taču tas man ir vajadzīgs”, attīstība turpinās.Kad cilvēki ir patiesi atklāti un viens otram spēj pateikt sāpīgu patiesību, pateikt to ar mīlestību un cieņu, viņi palīdz otram attīstīties. Parasti tie ir draugi. Bet tur, kur mīlestības nav, bieži vien skan tikai komplimenti un glaimi un attīstība beidzas.Tas valdnieks, kuram saka tikai komplimentus, tiks nogalēts – tā ir pasaules vēsture.Kāpēc “Mīli savu ienaidnieku”? – tā ir augstākā dialektika.Ienaidnieks ir cilvēks, kurš var tev nodarīt vislielākas sāpes, bet tev vinš jaiemīl. Ko tas nozīmē?Tas nozīmē, ka tu pilnībā pieņem dievišķo gribu un caur tavu ienaidnieku tev tiek dota iespēja attīstīties. Ja tev nav ienaidnieku, tu mirsti. Ja tev nav oponentu, tu esi pārstājis attīstīties. Kad ir sāpes, kad ir konkurenti, kad ir pretējais viedoklis, tad notiek attīstība.

Sergejs Lazarevs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Spēja godīgi atzīt patiesību

Ja godīgi, tad attiecības ar rūgto patiesību ne vienmēr ir godīgas…
Tāpēc, ka būt godīgam NE sadzīves līmenī – tas nenozīmē to, ka tu godīgi vari otram cilvēkam atzīties par kaut ko nosodāmu, par kaut ko, no kā parasti kaunās, vai par kaut ko, kas sagādājis viņam sāpes…

Tā ir tikai tāda ĀRĒJĀ patiesības puse…

Pārējā ir iekšpusē un tā slēpjas nevis vienkārši faktu konstatācijā, bet spējā ATZĪT PATIESOS savas rīcības IEMESLUS, savas izvēles, sava stāvokļa…

Un pats grūtākais izrādās ne vienkārši sagatavoties būt vainīgam, bet patiešām saprast, no kā radusies mūsu vaina, ja tāda ir…

Mani mīļie, īstā patiesība bieži vien ir ļoti sāpīgs process…
Tā bez žēlastības iznīcina visus mūsu personīgos mītus par sevi… mūsu vajadzību būt labiem…
Tāpēc, ka viena lieta ir neanalizējot ātri atzīt acīmredzamo, domājot: “Es negribēju… nezinu, kā tas vispār gadījās… laikam velns dīdīja”…

Bet pavisam kas cits ir ieslēgt analīzi un pēkšņi pavisam skaidri saprast, ka patiesībā, gribēji…. zini, kā tas notika… un nekāds velns tevi nedīdīja….
Un tas lauž… ne tikai mūs…

Tieši tāpēc mēs patiesību atstājam pie sevis, vai arī  ļoti veikli to rediģējam…
Un tas nav stāsts par “baltā uzsvērča” morāli…
Tas ir vienkāršs izskaidrojums mūsu parastajam cilvēciskajam vājumam …

Kad melojam, mēs nekļūstam par briesmoņiem…
Mēs cenšamies saglabāt neskartu savu ierasto pasauli, nepamanot to, ka tā jau sen ir sagruvusi… un to sagrāva NEgodīgums, pēc kura vairs neko nesalabosi, pat tad, ja šķitīs, ka esi salabojis…

© Ļiļa Grad
​​​​​​​Foto: Cottonbro
Tulkoja: Ginta Filia Solis