Tici! Tev izdosies!

ticēt

Zini, vairums cilvēku pasaulē tic, ka Visumā notiek milzīga cīņa, cīņa starp labo un ļauno. Tikai tā nav taisnība. Tiesa, ir konflikts, taču tas eksistē vien cilvēka prātā, ne Visumā.

Tā nav patiesība augiem vai dzīvniekiem. Tā nav patiesība zvaigznēm vai kokiem, vai visai dabai. Tā ir tikai patiesība cilvēkiem. Un cīņa cilvēka prātā nav gluži starp labu un ļaunu. Īstais konflikts mūsu prātā starp patiesību un nepatiesību, starp patiesību un meliem. Un labais un ļaunais ir vien šī konflikta rezultāts. Ticība patiesībai noved pie labestības, mīlestības un laimes.

Kad tu dzīvo patiesības dzīvi, tu jūties labi un tava dzīve ir brīnišķīga. Melīgi uzskati un to aizstāvēšana noved pie tā, ko tu sauc par ļaunumu; noved pie fanātisma. Ticība meliem rada visas šīs netaisnības, vardarbību un apvainojumus, visas tās ciešanas, ne tikai sabiedrībā, bet arī atsevišķos cilvēkos. Visums ir vienkāršs, viss eksistē vai neeksistē, taču ļaudis visu mēdz sarežgīt.
Migels Rīzs

Johans Volfgangs fon Gēte ir teicis: “Brīnums ir Ticība sev. Un, kad tev tas izdodas, tad izdodas viss”.

Ne katram no mums ir izdevies dzīves gaitā saglabāt ticību – sev, augstākajiem spēkiem. Ļoti bieži, īpaši pēc smagiem zaudējumiem un kritieniem šī ticība kaut kur pazūd un tās vietā nāk bailes un šaubas, sevis šaustīšana un kritizēšana.
Taču labā ziņa ir tā, ka mēs katrs varam sev to atgriezt, noticēt atkal un kļūt daudz atvērtāki, mīlošāki un laimīgāki.

Par to, kā to izdarīt, runāsim pirmdien, 3. jūnijā Pavasara studijā klātienes seminārā “Tici! Tev izdosies!”

Piereģistrēties vari šeit:

http://www.pavasarastudija.lv/2019/05/20/seminars-tici-tev-izdosies-306/

Trīs sieti

siets

Kāds cilvēks jautāja Sokrātam:

– Zini, ko par Tevi man teica Tavs draugs?

– Pagaidi! – apstādināja viņu Sokrāts, – vispirms to, ko Tu vēlies pastāstīt, izlaid caur trīs sietiem.

– Trīs sietiem?

– Pirms kaut ko teikt, savu sakāmo trīsreiz vajag izsijāt. Vispirms caur patiesības sietu.

Tu esi pārliecināts, ka tā ir taisnība?

– Nē, es vienkārši to dzirdēju.

–Tātad Tu nezini, vai tā ir taisnība. Tagad izsijāsim to caur otro – labestības sietu.

Tu gribi teikt par manu draugu kaut ko labu?

– Nē, gluži pretēji.

– Tātad, – turpināja Sokrāts, – Tu gatavojies teikt par viņu kaut ko sliktu, bet īsti pat nezini, vai tā ir taisnība. Pamēģinam trešo – labuma sietu. Vai patiešām man ir nepieciešams dzirdēt to, ko Tu grasies man pastāstīt?

– Nē, nav tādas nepieciešamības.

– Un tā, – noslēdzot šo sarunu – tajā, ko Tu gribi man pateikt, nav ne taisnības, ne labestības ne arī labuma. Tad kāpēc to vispār teikt?

Avots: pritchi.ru

Tulkoja: Ginta FS

Tur, kur nav mīlestības, nav patiesības

zimejums_alise matison

Kāds gudrais nokļuva debesīs.

– Kā tu nodzīvoji savu dzīvi? – viņam jautāja eņģelis.

– Es meklēju patiesību, – atbildēja gudrais.

– Ļoti labi! – paslavēja viņu eņģelis. –
Pastāsti, ko tu darīji, lai atrastu patiesību?
– Es zināju, ka cilvēku sakrātā gudrība ierakstīta grāmatās un es ļoti daudz lasīju, – teica gudrais un eņģelis pasmaidīja.
– Debesu gudrību cilvēkiem nodod reliģija. Es studēju svētos rakstus un apmeklēju dievnamus, – teica gudrais. Eņģeļa smaids kļuva vēl gaišāks.
– Es ļoti daudz ceļoju patiesības meklējumos, – turpināja gudrais un eņģelis piekrītoši māja ar galvu.
– Es ļoti mīlēju sarunāties un strīdēties ar citiem gudrajiem. Mūsu strīdos dzima patiesība, – piebilda gudrais un eņģelis atkal piekrītoši pamāja ar galvu.
Gudrais apklusa un eņģeļa seja pēkšņi sadrūma.
– Vai tad es kaut ko izdarīju nepareizi? – brīnījās gudrais.
– Tu visu darīji pareizi, taču tu neko nepateici par mīlestību, – atbildēja eņģelis.
– Man nebija laika mīlestībai, es meklēju patiesību!
– lepni paziņoja gudrais.
– Tur, kur nav mīlestības, nav patiesības, – skumji teica eņģelis. – Visdziļākā patiesība rodas tikai visdziļākajā mīlestībā.
Autors nezināms
Ilustrācija: Alice Mason
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Mīli teikt patiesību?

patiesibu

Mīli teikt patiesību? Saki patiesību par sevi un pie sevis. Bet nekad neaiztiec citus, jo, lai runātu par citiem, ir vajadzīga kvalifikācija, bezgalīgs labestības un sirds okeāns un bezgalīga cilvēkmīlestība.
Ja tev nav šīs labās prasmes, tad ikviena tava vēlme ar “labākajiem” nodomiem pateikt patiesību par citiem, būs nekas cits kā tavas lepnības, augstprātības un cietsirdības izpausme.
Tēvs Ambrosijs
Tulkoja: Ginta FS

Cilvēks nedrīkst melot?

melot sev

Kāpēc mēs melojam?

Mēs dzīvojam pasaulē, kur melo visi – vairāk vai mazāk, un ir nereāli domāt, ka neviens nekad nedrīkst melot. Visi to dara, un tā ir dzīves patiesība. Ja mēs noliedzam šo faktu, tas nodara mums sāpes, jo mēs gaidam no sev tuvajiem cilvēkiem, ka viņi vienmēr pret mums būs godīgi, taču aizmirstam, ka ne vienmēr paši vēlamies zināt patiesību. Tas patiešām ir paradokss.

Kāpēc mēs melojam?

Pirmkārt, sabiedrībā tā ir pieņemts, jo mums “jāuzvedas labi ar visiem”, lai kaut ko saņemtu apmaiņā. Piemēram, mēs meklējam darbu, un ne vienmēr varēsim būt atklāti pret priekšniecību u.t.t. Attiecībās ar cilvēkiem mēs baidāmies būt godīgi kaut vai tāpēc, ka baidāmies, ka mūs atstums, nepieņems, nemīlēs. Mēs ticam, ka, ja būsim tādi, kādus mūs vēlas redzēt, mēs sasniegsim to, ko vēlamies sasniegt, tāpēc spēlējam lomu spēles. Mēs neticam tam, ka, ja mēs būsim paši – īsti, mūs kāds spēs mīlēt.

Katru reizi, kad man saka: “Mans tuvais cilvēks mani pievīla”, es vienmēr smejos un saku: “Laipni aicināts reālajā pasaulē!”

Es esmu sarkastiska.

Es viņiem saku, ka tas iemācīs nolaisties uz zemes, lai pamostos no ilūzijām, par to, ka cilvēkiem nebūtu jāmelo, ka viņiem būtu jābūt iecietīgākiem un jāpārstāj parāk uzticēties citiem cilvēkiem un pārvērtēt uzticības nozīmi, kā arī izmainīt savus uzstādījumus attiecībā uz uzticību. Visa gudrība slēpjas tajā, ka ir jāpieņem patiesība par to, ka cilvēki visā pasaulē melo un nav taisnīgi gaidīt, ka viņi to vairs nedarīs. Ja cilvēki to sapratīs, tad arī tuviniekiem būs vieglāk pieņemt savus trūkumus.

Kad cilvēki melo, tas ir kā narkotika. Tā ir sava veida narkomānija. Kad cilvēks vēlas atmest smēķēšanu, bet nevar. Kad cilvēks vēlas atmest narkotikas, bet nevar. Kad cilvēks vēlas pārstāt sev kaitēt, bet nevar. Tas pats notiek ar cilvēku, kurš vēlas pārstāt melot un nevar.

No senas 2006. gada dienasgrāmatas: “Mēs mānam paši sevi, kad domājam, ka mēs vai cilvēki nedrīkstam melot.”

Ja kāds domā, ka cilvēki nedrīkst melot un nedrīkst pievilt uzticību, viņš dzīvo fantāziju pasaulē un neredz dzīvi tādu, kāda tā ir.

Ja cilvēks māna pats sevi, viņš sevi zaudē.

Cilvēks vienmēr māna pats sevi.

Viņš drīkst melot citiem – tā nav problēma, bet kad viņš melo pats sev, viņš sev kaitē.

Kad cilvēks ir godīgs pret sevi, viņš var būt godīgs arī pret citiem.

Citi cilvēki, īpaši tuvinieki, vienmēr man ir bijuši pašas spogulis. Kad es redzu, ka meloju kādam, man momentā ir skaidrs, ka meloju pati sev.

Vēlāk es sapratu, ka nebiju vienīgā, kura meloja visu laiku un, ka cilvēki visā pasaulē to dara. Kad es sapratu šo vienkāršo patiesību, es ilgi smējos. Visi melo, tēlojot, spēlējot dažādas lomas – pat tyuviem cilvēkiem. Šī apjausma man palīdzēja būt iecietīgākai pret sevi un pret citiem cilvēkiem, un kļūt mazāk kritiskai attiecībā pret sevi – tātad arī pret citiem.

Es esmu ļoti saprotoša brīžos, kad cilvēki atzīstas, ka ir mani melojuši. Dažkārt es ļoti brīnos, kad cilvēki ar mani ir parāk atklāti, jo es pati tāda esmu. Pie manis nāk ļoti daudzi un atklāti runā ar mani par ļoti daudzām sev svarīgām lietām.

Mani vienmēr ir pievilkuši atklāti un patiesi cilvēki, jo viņi vienmēr saka to, ko domā un jūt. Ar viņiem var stundām ilgi runāt par visu un caur viņiem iepazīt sevi. Ar viņiem ir bijis viegli būvēt godīgas un īstas attiecības, un nav bijis jātēlo. Un, ja es kaut ko esmu vēlējusies pateikt, es to esmu darījusi, nevis gaidījusi, kad viņi uzminēs manas vēlmes.

Es nolēmu savā dzīvē ielaist šos cilvēkus un viņu ir ļoti maz.

Es jūtos slikti, atrodoties starp maskām, kad cilvēki ir “pieklājīgi” un dara visu, lai iepatiktos citiem.

Autors: Ella Travinska (Bairones Keitijas skolas absolvente, Izraēla)
Tulkoja: Ginta FS