Dzīve ir tas, kas notiek tieši šeit un tagad

Nesen pārlasīju Narinē Abgarjanas grāmatu ” No debesīm nokrita trīs āboli” un mani līdz dvēseles dziļumiem saviļņoja kāds stāsts par vīru, kurš tirgū nopirka kurpes. Viņš vēlējās tās uzreiz uzvilkt kājās, bet sieva nostājās pozā, sakot: “Vecais, neāksties. Uzvilksi tās uz svētdienas dievkalpojumu”. Večuks ļoti apvainojās, bet sieva kaismīgi centās pierādīt, ka ir ikdienas apģērbs un ir svētku.

Viņi atgriezās mājās un kamēr varījās zupa, vīrs atgūlās atpūsties, un nomira. Viņa to apglabāja, bet zārkā jaunās kurpes līdzi nedeva. Ko vēl ne! Tās taču pilnīgi jaunas! Tikai mirušais sāka pa naktīm viņu “apciemot”, katru nakti un pārmeta viņai skopumu. Nācās sagaidīt, kad nomirs kārtējā ilgdzīvotāja un apaut viņai četrdesmit piektā izmēra kurpes.

Kāds paziņa ar rūgtumu sirdī stāstīja, kā savulaik bija apvainojies uz savu vecmāmiņu. Viņam bija septiņi gadi, kad atbraucis pie vecmāmiņas ciemos vasaras brīvlaikā, viņš tai palūdza atvērt ābolu ievārījuma burciņu. Vecmāmiņa viņam atteica, jo ievārījumu taupīja Svētās Trīsvienības dienas strūdelei. Sākumā puika centās vecmāmiņu pierunāt, bet, kad tas neizdevās, sāka raudāt un pa vilciena sliedēm devās uz savām mājām, labi vēl, ka mājas atradās kaimiņu ciemā. Vecmāmiņa nenodzīvoja līdz Trīsvienības svētkiem, bet ievārījuma burku kopā ar makšķerēm un gurķu burku nozaga kāds no kaimiņiem.

Manai tantei kumodē guļ brīnišķīgi rūtaini brunči, tos viņa glabā savai miršanai. – Vai tev tie svārki patīk? – Ļoti. – Tad valkā! – Pienāks laiks. Savā aizrautīgajā stilā cenšos viņai pierādīt, ka nav iespējams gūt prieku no svārkiem, dodoties zārkā uz kapiem, taču uzpucēties un aiziet uz pilsētu pēc maizes var ar lielu prieku. Viņa saprotoši smaida un saka, ka es vēl neesot dzīvi paostījusi.

Mani vecāki jau vairākus gadus atsakās braukt uz sanatoriju. Slimo, dzer litriem nurofēna, bet iziet atveseļošanas kursu, papeldēties radona vannās nepiekrīt. Tēvs to pamato ar to, ka valstī norisinās karš un viņam sirdsapziņa neļauj nodarboties ar savu veselību, “kad austrumos mirst cilvēki”.

Draudzene dažkārt atceras izslavēto šprotu bundžu. Viņas mamma bija to dabūjusi par mega pievilcīgu cenu un nobēdzinājusi svētkiem, nepaskatoties uz derīguma termiņu. Kad pienāca “X” diena un uz šķīvja skaisti bija izkārtotas brūnganas tostermaizītes, marinētu gurķu sķēlītes un svaigas dillītes, šprotes izrādījās sabojājušās.

Atliktās dzīves sindroms ir ļoti ērts. Tajā var ietīties kā kokonā un attaisnot savas bailes un slinkumu. Nevēlēšanos neko darīt un pieņemt lēmumus. Lūk, bērni izaugs, iestāsies vasara, pienāks Lieldienas… Labāk no pirmdienas, no pirmā septembra, pēc atvaļinājuma, kad beigsies karš.
Jau no agra rīta mēs gaidām vakaru. Vakarā – jaunu dienu. Vēlākiem laikiem glabājam skaistus galdautus, svinīgus vārdus, labas domas un sapņus. Labāku darbu un gardāku kumosu.
Gaidam izdevīgu gadījumu, piemērotu mirkli, pirmo mēness dienu. Atliekam jaunību uz vecumdienām, aizmirstot to, ka dzīve ir tas, kas notiek tieši šeit un tagad”.

© Irina Govoruha
Tulkoja: Ginta Filia Solis