Kā cilvēki liedz sev būt veiksmīgiem

laimigs3

Kāds iemesls ir tam, ka cilvēki paši liedz sev būt veiksmīgiem un laimīgiem?
Atbildu: “aizvērta sirds!”

Ko nozīmē “aizvērta sirds”?
Tā ir cilvēka iekšējā, neapzinātā nevēlēšanās pieņemt savā dzīvē jebko.
Vienkāršs piemērs. Kad tu atnes cilvēkam dāvanu vai uzcienā viņu ar kaut ko tāpat vien, dari to nesavtīgi, pārsvarā gadījumu kā atbildi dzirdi: “Nu, ko tu, nevajadzēja!”. Tu no sirds dari labu, bet tev pieklājīgi atbild: “Paldies, nevajag!”
Mēs neprotam pieņemt. Pat uz “lūdzu”, mēs ne vienmēr atbildam “pateicos”, bet gan “Nav par ko!”
Tavs iekšējais stāvoklis tiek translēts pasaulē un izpaužas sīkumos. Un tas, ko tu translē – to arī saņem atpakaļ. Ja tu neproti pieņemt elementāru, maziņu pateicību, tad kā tu pieņemsi lielas iespējas un likteņa dāvanas?
Sāc pieņemt visu labo, kas ienāk tavā dzīvē! Atver savu sirdi ikvienai dāvanai un uzmanības pierādījumiem pret sevi.
Ja tev dod vietu transportā – pasmaidi un apsēdies. Ja tevi ar kaut ko cienā – pieņem ar pateicību. Grib tev kaut ko uzdāvināt, pieņem! No šodienas vairs nekādu: “Nu, nevajadzēja”, “Nav vērts”, “Paldies, nevajag”, “Velti tērējies”. Tikai pateicība! Tikai pieņemšana! Un jo vairāk tava sirds atvērsies, jo vairak tu pasaulei translēsi pateicības enerģiju. Un brīnumi sāks notikt.
Un, galvenais, pateikties Dievam par katru savas dzīves dienu, par katru stundu, par katru svētību, par katru prieka mirkli. Par dzīvi, par elpošanu, par to, ka spēj just, dot un saņemt.

Tāda, pavisam vienkārša lieta atvērs milzum daudzas durvis.

Un, kad tev saka “Pateicos”, ar prieku atbildi “Lūdzu!”

Avots: violife.ru
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Pateikties vienmēr

pastelanna

– Paldies, – teica Pāvels pārdevējai, kura viņam pasniedza viņa pirkumu.

– Kāpēc tu vienmēr visiem saki “paldies”? – jautāja kolēģis Antons, kad viņi abi bija izgājuši no veikala.
– Kā to saprast? Es tevi nesapratu? – pārjautāja Pāvels
– Nu, kā, lūk tagad veikalā tu nopirki preces un saki paldies pārdevējai. Viņai taču tev jāpateicas par to, ka tu atnāci tieši pie viņas un kaut ko nopirki. Tu taču tur savu naudu atstāji. Viņa no šī pirkuma saņems savu procentu un galu galā, arī savu algu.

– Bet kas tur slikts, ka es viņai pateicu paldies? – Pavels brīnījās. – Es īsti nesaprotu tava jautājuma būtību.

– Nē, tur nekā slikta nav. Viss ir labi. Taču tas ir kaut kā neloģiski. Un es ne jau pirmo reizi to novēroju saistībā ar tevi. Skatos uz tevi un ievēroju, ka tu vienmēr saki “paldies, pateicos”. Pat situācijās, kad nav tas jāsaka.

– Lūdzu, mini man kādu piemēru, savādāk es patiešām nesaprotu. Tad, domāju, spēšu tev paskaidrot.

– Tūliņ, minūtīti un Antons aizdomājās.
– Lūk, piemēram, vakardien, atceries, tev piezvanīja no grāmatvedības un deva tev kaut kādus datus, kurus tu biji pieprasījis. Viņu pienākums taču ir mūs apgādāt ar informāciju, bet tu viņiem saki paldies.

Pēc tam kafejnīcā oficiants tev atnesa ēdienu, tu viņam atkal teici paldies. Tevi mašīna palaida uz pārejas, bet tu jau tāpat gāji pāri pie zaļā, ko tur vel pateikties. Tie visi ir citu cilvēku pienākumi, ko tur viņiem pateikties?
– Es tev tūliņ pacentīšos paskaidrot. Te, lūk, kas notiek. Tu saki, ka cilvēka pienākums ir kaut ko izdarīt, jo tas ir viņa darbs, pienākums, amats, instrukcija.

Piekrītu. Taču kāpēc gan nepateikt viņam paldies par to, ka viņš tev izdarīja kaut ko labu, pareizi rīkojās, laicīgi veica pasūtījumu, izpildīja savu pienākumu? Viņš taču izdarīja tā, kā tev vajag? Kā tev ir izdevīgi? Pie visiem saviem pienākumiem cilvēki taču var neizdarīt to, kas viņiem jāizdara. Mēs taču katru dienu redzam, ka tā notiek, tāpēc es uzskatu, ka mums kaut kādā veidā ir papildus jāuzslavē tie, kuri savu darbu izdara, jāatbalsta. Mēs taču to varam, tas nav grūti.

Lūk, piemēram, darbinieks laikus neiedod informāciju. Viņam tas būtu jāizdara laikus, bet nez kāpec viņš to nedara. Vai arī pardevējs veikalā it kā ir ieinteresēts pārdot preci, lai tu tieši no viņa nopirktu, bet tā vietā, lai uzsmaidītu un pieietu tev klāt, viņš nesteidzas tevi apkalpot, kā tas pienāktos.
Bet tie paši cilvēki ļoti labi izturas pret mani un dara visu, kā jadara.

Tāpēc, ka viņi skaidri zin, ka kaut kādā emocionāli morālā līmenī mani ar viņiem saista daudz augstāki pienākumi. Manas labas attieksmes pret viņiem pienākumi, mana pateicīgā attieksme pret viņu darbu un par viņu darbu.

Pateicība par visu, par ikvienu sīkumu – tā ir mūsu atbildība un pienākums. Pienākums pret katru cilvēku un katru situāciju.

– Pat nepatīkamu?
– Pat nepatīkamu.
– Nu gan tu laid! Es gan tā nevarētu!
– Bet tu pamēģini. Zini, cik lieliski ir visiem vienmēr teikt paldies?!
Pateikties cilvēkiem pat par vismazāko nieku, pateikties liktenim, apstākļiem, pat tad, kaut kas notiek ne tā vai kāds dara ne to. Vienalga vajag pateikties.

Un vēl kāds ļoti svarīgs moments: pateicies pats, bet negaidi pateicību no citiem. Un, kas vēl svarīgāk, nemēģini to pieprasīt! Atceries, pateikties ir viņu atbildība. Ja viņi to nedara, tas ir mīnuss viņiem, ne tev. Tu izdarīji labu darbu, malacis! Lepojies! Priecājies! Tu taču sevis dēļ to dari! Lai būtu labs cilvēks, lai cienītu sevi.
Esi pārliecināts, ka viss tas tiek ieskaitīts un viss atmaksājas! Ja ne caur šo cilvēku, tad kādu citu, vai kādu dzīves situāciju, apstākļu “sakritību”. Viss šajā pasaulē līdzsvarojas un ir taisnīgi. Un, jo vairāk pateicības tu atdod, jo vairāk laba atnāk tava dzīvē.
– Lūk, kā! Labi, es pamēģināšu.

Un Pāvels tikai pasmaidīja.

Vadims Huzins “Dzīves Roka”
Avots: sobiratelzvezd.ru
Ilustrācija: pastelanna
Tulkojums: Ginta Filia Solis

Mācies atlaist visu, kas tev nav vajadzīgs

atlaist6

Es pakāpeniski mācos atlaist visu, kas man vairāk nav vajadzīgs. Kad pienāk laiks, es mierīgi atļauju cilvēkiem aiziet no manas dzīves. Es vairs nedzenos ne pēc viena un nespiežu kādam palikt par manas dzīves daļu. Tagad es redzu, ka tad, kad vienas durvis aizveras, citas noteikti atveras. Es vairs nelaužos aizslēgtās durvīs, aiz kurām vairs nav nekā man svarīga.

Paklusām es sāku apzināties to, ka priecāties par kaut kā beigām dažkārt ir gluži dabiski. Es atlaižu visu un visus, kas vairs nevar būt manas dzīves daļa. Es atlaižu veco, lai manā dzīvē rastos vieta kaut kam jaunam. Mācos sev uzticēties. Ja mana sestā sajūta man saka “šeit kaut kas ir ne tā”, visticamākais, tā arī ir. Es mācos uzticēties savai intuīcijai un instinktiem, kuri man pasaka to, ko pagaidām vēl nespēju ieraudzīt.

Es mācos mierīgi atlaist vecās attiecības, kuras sevi sen jau ir izsmēlušas. Atlaist cilvēkus, komunikācija ar kuriem vairs nesniedz prieku. Es sāku apzināties to, ka, jo ilgāk es turpināšu turēties pie cilvēkiem, kuri vairs nevar būt manas dzīves daļa, jo ilgāk es nevarēšu ielaist savā dzīvē cilvēkus, kuriem tajā ir jābūt.

Es mācos uzturēt attiecības ar tiem, kuri iedvesmo mani kļūt par labāko manu versiju. Es mācos rūpēties par šīm attiecībām.

Es atbrīvojos no negatīva savā dzīvē un praktizēju apzinātību. Savas negatīvas domas es izmantoju kā motivāciju tam, lai nestu pasaulē arvien vairāk pozitīva. Cenšos nedusmoties. Niknumu aizstāju ar piedošanu. Es vairs neturos pie negatīvajām emocijām, kuras tik ilgi ir indējušas manu saprātu.

Mierīgi atsakos no visa, kam manā dzīvē nav nekādas jēgas. Es atļāuju sev atbrīvoties no visām sāpēm un ciešanām, kas mocījušas mani tik daudzus gadus. Pamazītņām es sāku izdziedināties. Un nav svarīgi, cik laika aizņems šis process. Galvenais, ka esmu to uzsākusi.

Es mācos darīt it visu, lai būtu laimīga. Es vairs necenšos izdabāt un būt ērta apkartējiem. tagad es daru tikai to, kas padara mani maksimāli laimīgu. Un vairs nedzīvoju ar domu izpatikt kādam.

Pamazām es samazinu kontroles līmeni. Pakāpeniski apzinos, ka nav manā varā kontrolēt visu, kas notiek manā dzīvē. Es atļauju notikumiem notikt pašiem. Es vairs necenšos salīmēt ieplaisājušu krūzi, kura vienalga pēc laika saplīsīs.

Mācos vairs nešaubīties par sevi. Es koncentrējos uz pašrealizāciju un izaugsmi. “Peldos” savos pašas pozitīvisma staros.

Es cenšos vairs neizjust naidu, cenšos nevienu nekritizēt. Atlaižu visus tos, kuri man saka, ka es kaut ko neesmu pelnījusi. Es vairs neatļauju svešiem viedokļiem piemēslot manu saprātu. Mierīgi atlaižu to cilvēku, kurš es biju vakar un svinu to, kāda es esmu šodien!

Autors: more.club
Avots: wiolife.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

8 labas dzīves mācības

6490

1. Sākt ar mazumiņu.
Sākt ar mazumiņu – tas ir normāli. Krūze piepildās pakāpeniski, piliens aiz piliena. Katrs meistars kādreiz bija amatieris. Visi mēs sākam ar mazumiņu – to nevajag noniecināt. Ja esat pacietīgi un mērķtiecīgi, jūs noteikti būsiet veiksmīgi! Neviens nevar kļūt veiksmīgs vienas dienas laikā: veiksme atnāk pie tiem, kuri gatavi sākt ar mazumiņu un cītīgi strādāt, kamēs krūze būs pilna.

2. Domas ir materiālas.
Mūsu apziņa ir Viss. Jūs kļūstiet tie, par ko Jūs domājat.. Ja cilvēks runā vai dara slikti, domājot sliktas domas, viņu vajā sāpes un ciešanas, kuras kā ēna, nekad viņu neatstāj. (Kā domāsi, tā dzīvosi.) Lai dzīvotu skaisti, savas smadzenes “jāpiepilda” ar labām un vērtīgām domām. Tas nav viegli. Taču ir to vērts, jo pareizā domāšana dos jums visu, ko vēlēsieties un par ko regulāri domāsiet. Nepareiza un negatīva domāšana gala rezultātā sagraus visu jūsu dzīvi. Visas kļūmes mums noorganizē mūsu saprāts. To ir vērts izmainīt, ja jūs neapmierina tie rezultāti, kādi jums ir.

3. Piedot.
Uzturēt sevī naidu – tas ir tāpat kā saķert sauju degošu ogļu ar mērķi, iemest ar tām kādam, taču skaidrs ir viens – apdedzināsieties jūs paši. Kad jūs atbrīvosiet tos, kas ieslēgti jūsu nepiedošanas cietumā, jūs atbrīvosiet no šī cietuma paši sevi. Jūs nekad nevienu nevarēsiet piespiest, nesaspiežot paši sevi. Tāpēc mācieties piedot. Mācieties piedot ātrāk. Un pirmkārt jau paši sev.

4. Jūsu darbībām IR nozīme.
Lai attīstītos, jums ir jādara; lai ātri attīstītos, jādara katru dienu. Slava – ir domāta visiem, bet iepazīt to varēs tikai tie, kuri regulāri dara. Paruna vēsta: “Dievs katram putnam dod tārpu, taču nemet to ligzdā”. Budda teica: “Es neticu liktenim, kas uzkrīt uz galvas cilvēkiem, kuri dara, taču es ticu liktenim, kas uzkrīt tiem, kuri grimst dīkdienībā.”

5. Censties saprast.
Mēs esam pārtraukuši cīnīties par patiesību, mēs esam sākuši cīnīties tikai par sevi. No sākuma pacentieties saprast un pēc tam tikai pacentieties, lai saprastu jūs. Jums jāpieliek visas pūles, lai censtos saprast otru cilvēku. Uzklausiet citus, saprotiet viņus un jūs iegūsiet mieru. Un domājiet vairāk par to, kā kļūt laimīgiem, nevis par to, kā panākt, lai jums vienmēr ir taisnība.

6. Uzvarēt sevi!
Labāk uzveikt sevi, nekā uzvarēt tūkstošiem kauju. Tad uzvara būs jūsējā. To jums nespēs atņemt ne eņģeļi ne dēmoni, ne paradīze, ne elle. Lai uzveiktu sevi, jāuzveic savs saprāts. Jums jāiemācās kontrolēt savas domas. Tām nevajadzētu bangot kā jūras viļņiem. Jūs varat padomāt: “Es nevaru kontrolēt savas domas. Doma iešaujas galvā, kad vien tai labpatīkas. Uz ko es atbildu: jūs nevarat aizliegt putniem lidot pār jūsu galvām, taču nepārprotami, jūs varat patraucēt tiem vīt ligzdas uz jūsu galvām.”

7. Dzīvot harmonijā.
Harmonija nāk no jums – no iekšpuses. Nemeklējiet to ārpusē. Tur tās nav, Tā var būt tikai jūsu sirdī. Parasti ārpusē mēs meklējam, lai neredzētu patiesību un realitāti. Harmonija nav ne jauna mašīna, ne jauns darbs vai jauna laulība – harmonija – tas ir miers dvēselē un tas sākas no jums.

8. Būt pateicīgam.
Piecelsimies un pateiksimies par to, ka, ja mēs neesam daudz mācījušies, tad vismaz neesam patērējuši daudz laika. Ja arī esam patērējuši daudz laika, vismaz neesam saslimuši. Ja esam saslimuši, tad vismaz esam dzīvi un neesam nomiruši. Vienmēr atradīsies tas, par ko ir vērts pateikties. Neesiet tik ļoti pesimistiski noskaņoti, lai pat karstākā strīda laikā neatcerētos 10 lietas, par kurām ir vērts būt pateicīgiem. Ne visi cilvēki šorīt pamodās; vakar vakarā daudzi aizmiga pēdējo reizi. Ne visi vakar aizgāja gulēt pilniem vēderiem – savās mājās, blakus saviem mīļajiem. Pateicīga sirds jūs padarīs lielus un varenus un, protams – laimīgus!

Avots: https://elims.org.ua

Tulkoja: Ginta FS