Kā un kāpēc pieņemt nepatīkamu situāciju?

pateiciba1

Nepieņemšana nozīmē nepiekrist tam, kas notiek.
Tas ir pietiekami nopietns iemesls, lai tieši tagad atcerētos, kāda situācija tevi šodien nervozē visvairāk un tālāk ar to strādāt visa šī raksta lasīšanas gaitā. Pretoties šai situācijai nav izdevīgi un ir pat kaitīgi.

Tas nozīmē, ka mūsu galvā ir kāds noteikts tēls tam, kā būtu jābūt, taču patiesībā notiek savādāk un tas izsauc mūsu nepiekrišanu un aizkaitinājumu. Tā ir?

Saprātīgs jautājums – vai tu vari pieļaut domu, ka tavs priekšstats par to, kā būtu labi un pareizi, ir nepareizs? Ka Visums redz pavisam citu tavas dzīves scenāriju, teiksim tā, daudz apjomīgāku, saskaņā ar kuru, pats labākais šīs situācijas variants tieši šobrīd arī notiek.

Bet tu tai vietā, lai pateiktos par rūpēm, dusmojies un šausminies?

Pieļauj domu par to, ka tavs priekšstats ir kļūdains un, ņemot vērā to, ka tas ir šaurs, tu neredzi kopējo savas dzīves ainu, un līdz galam nesaproti savus uzdevumus uz šīs zemes.

Es saprotu, ka tūlītējai pieņemšanai šie argumenti neder. Tie nepieciešami, lai paplašinātu apziņu un izmainītu skatu uz situāciju un dzīvi kopumā.

Kas attiecas uz tūlītējo

Iesākumā ir ļoti svarīgi novērtēt – vai tu vari vai nevari ietekmēt šo situāciju? Ja vari, tad kā un ko konkrēti tu vari izdarīt tieši tagad? Ja viss, kas iespējams, ir izdarīts, bet situācija saglabājas tāda, kā bija – uzmanību! – ir jāsadala atbildība. Kad mēs sev uzveļam svešu atbildību, tad, pirmkārt, pārpūlamies un zaudējam spēkus, otrkārt, pārstājam nodarboties ar to, ko varētu izdarīt un tērējam savu spēku  uz to, ko izmainīt nespējam.

Un tā: tev ir konkrēta situācija. Tu esi izdarījis visu, kas bija tavos spēkos, tā, lai tā pārstātu būt tev tik nepatīkama. Taču izmaiņas pagaidām nav notikušas un tagad, kad esi bezspēcīgs kaut ko mainīt, tevī mostas protests. Nu, kā tad tā!? Par ko man tas!? Kāpēc tieši ar mani tas notiek!? utt. Un tieši tā arī ir nepieņemšana. Un tas ir tas, kas ne tikai bojā tavu dzīvi, bet arī nostiprina šo situāciju tavā realitātē.
Tālākā atbildība par notiekošā izmaiņām nav tavējā! Un šis fakts ir jāatzīst un jāļauj tam būt.

Kādēļ tas vajadzīgs. Ja mēs nezinām, konkrēti, kādēļ, tas nebūt nenozīmē, ka nav jēgas. Jēga ir vienmēr, un tu vari to ieraudzīt, paskatoties uz visiem savas dzīves notikumiem – pievērs uzmanību tam, kādas pozitīvas lietas sekoja nepatīkamiem notikumiem pagātnē.
Tu neiestājies institūtā, toties iestājies pagaidu darbā un atradi savu aicinājumu. Tu izšķīries ar vīrieti, toties satiki citu – savu “īsto”. Vecāki bernībā tevi ne parāk lutināja, toties tu izaugi patstavīga un viegli tiec galā ar grūtībām.

Nepieņemšanas situācijā ir ļoti svarīgi aizvākt emocijas. Ideāli, ja neaptīkama situācija neizsauc negatīvas emocijas. Man ļoti patīk Kryona (Lī Kerola) grāmata “Ceļojums mājup” («Путешествие домой»), ļoti svarīgas un dziļas idejas tajā tiek pasniegtas kā aizraujoši stāsti.
Bet pamatidejas ir divas:
– Viss vienkārši ir.
– Viss ir ne tā, kā šķiet.

Tas, ko tu novērtēji kā melnu, gala rezultātā izrādās balts, un tu to redzi, ņemot par piemēru savu dzīvi – tieši tā visbiežāk arī notiek.

Tāpēc ir ļoti svarīgi nevērtēt situāciju, izejot no savas saprašanas par to, kas ir pareizi un nepareizi, un atstāt tikai situācijas konstatāciju. Jā, redzu, notika tāda situācija. Ko es jūtu? Es tajā jūtos diskomfortā, sarežģīti, nākas saspringt, vēl kaut kas?

Kā pieņemt situāciju, ja tā NEpatīk

Tālāk – ko es varu izdarīt, lai būtu savādāk? Daru.
Situācija nav pilnībā izlabojusies, taču es ticu, ka rezultātā tā izlabosies vislabākajā veidā, tāpēc vienkārši uzticos pasaulei un pārslēdzos uz citu jautājumu risināšanu. Es netērēju enerģiju tam, lai apvainotos uz dzīvi, uz sūrošanos par netaisnību utt., es novirzu to uz radīšanu un kļūstu par savas dzīves saimnieku, nevis mūžīgo apstākļu upuri.
Viss vienkārši IR, un uz šodienu tas, lūk, ir tā, un es pieņemu šo situāciju, tāpēc, ka ticu, ka tā ir atnākusi tāpēc, ka ir man kaut kāda iemesla dēļ vajadzīga. Un es koncentrējos uz to, lai saprastu, kam man tā vajadzīga, nevis uz to, lai būtu neapmierināts.

Ir vēl kāds nepieņemšanas aspekts, par kuru vēlos pateikt.
Pieņemt nenozīmē pakļauties un bezcerībā salikt rokas. Nebūt, nē. Pieņemt nozīmē ļaut tam būt savā dzīvē, tajā pat laikā, darot kaut ko, lai situācija mainītos. Un, lūk, šī atļauja ir ārkārtīgi vērtīga.

Tu taču nedusmojies uz vēju, ka brīžam tas pieņemas spēkā un pārvēršas par vētru, vai uz sniegu, kurš pēkšņi aizputinājis ceļu. Kāpēc? Tāpēc, ka tu atzīsti to, ka tā vienkārši ir, un viss!
Bet viss, kas notiek tavā dzīvē arī vienkārši IR! Un ļoti bieži tas patiesībā ir pavisam kas cits, nekā tev šķiet. Radi klusumu un pavēro, kas notiks, ļauj tam būt, mācies uzticēties tam, kas notiek, un neredzēt tajā ļaunu nolūku. Tas ir jautājums par tavu uzticēšanos pasaulei, un, ja aizvāksi savu vērtējumu un padarīsi to objektīvu, tu sajutīsi mieru un pieņemšanu.

Pieņemt nozīmē pateikt beznosacījumu “jā” savai tagadnei un nākotnei. Pasaules pieņemšana sākas ar sevis pieņemšanu, ar to, ka pateikt “jā” tam, kas tev sevī šobrīd, iespējams, neapmierina. Dažkārt pateikt “jā” ir daudz sarežģītāk, kā “nē”, taču, cik dziedinoši tas ietekmē mūsu dzīvi!

Facebook @arhisomatika
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta FS

 

“Esmīlusevi”?

es milu sevi6

Kad mācījos skolā, mūsu darbmācības skolotāja bija Luīzes Heijas fanāte, un tā vietā, lai skaidrotu, kā pareizi adīt līdzenas rindiņas, nez kāpec lika mums pa vienai doties garderobē, apsēsties pretī spogulim un simts reizes sev atkārtot “es mīlu sevi”.

Mums bija trīspadsmit gadu, un mēs neko nezinājām par mīlestību, un vēl mazāk zinājām par sevi, tāpēc visi centieni mūs pārliecināt par to, ka pietiek vien “iemīlēt sevi”, kā brīnumainā kārtā pazudīs visas pusaudžu pumpas un “tauki”, un izaugs krūtis, mums šķita pilnīgs murgs.

Paies vēl ļoti daudz gadu, pirms es kaut nedaudz ko sākšu saprast par mīlestību, un reiz to piedzīvošu uz “savas ādas”. Kad attīrīšu šos vārdus no putekļiem un atmirušās ādas, literārajiem tēliem un svešu dzīvju pieredzes diegiem, kad sapratīšu un uzzināšu, ko nozīmē zaudēt, un kā tas ir – palikt vienai, kā tas ir – aiziet, un, kā tas ir – būt pamestai. Kā telpa sāk sarauties un parādās spiediens krūtīs, un tu sāc it kā atmirt no iekšienes: cik lieliski, ka jūs visi man esat un, cik žēl, ka neviens no jums man nav vajadzīgs.

Paies vēl daudzi gadi, līdz brīdim, kad es sākšu kaut ko par sevi saprast. Par to, kas es nekad nebūšu, pat tad, ja cītīgi kopēšu kāda cita manieres un uzvedību, strādāšu ar savu balsi un ķermeni, turēšu taisnu muguru, un sekošu savu acu skatienam. Par to, kur ir manas robežas un, ko es varu mīlēt, kuras lietas mani ievaino un, kuras – dziedē.

Es ļoti daudz ko sapratu par saviem vecākiem un bērnību tikai tad, kad pati sasniedzu viņu gadus: pieņēmu nenotikušo, apraudāju nepieciešamo, atlaidu neizdzīvoto un aizvēru visu cēloņu meklēšanas tēmu. Atmiņa prot melot un manipulēt, un var dziļi un nepamatoti apvainoties uz to, kā patiesībā nemaz nebija, un uz tiem, kuri pat domās nepieļāva iespēju tevi apvainot – “viņi iedeva visu, ko varēja – un, ko nevarēja iedot, to arī neiedeva”. Tāpēc frāze “Es tā jūtu, tāpēc, ka….”, saīsinājās līdz frāzei “Es tā jūtu” un punkts. Ko es ar to darīšu un kā tikšu galā – tā jau ir mana atbildības zona un darbs ar sevi.

Es iemācījos nosaukt vārdā to, kas mani biedē un pateikt “man ir bail”, ja man ir bail, un netēlot, ka esmu nopuņķojusies varone, klusiņām tricinot ceļgalu pret galda apakšu.

Būt spītīgai, ne parāk maigai, asai, skabargai dibenā – ar tiem un tajos apstākļos, kuros es izvēlos tāda būt, jau laikus parakstot kontraktu par jebkurām sekām. Lūgt piedošanu, labot, atgriezt, nesamierināties ar atteikumu un “gaidīt tik ilgi, cik vien būs vajadzīgs” – tur, kur man ir svarīgi izlabot, atgriezt, atzīt savu kļūdu, un atgriezt situāciju tajā vietā, kur kaut kas nogāja greizi.

Es ieguvu prasmi pielāgoties un saprātīgi reaģēt uz to, kas notiek apkārt – tas ir milzīgs resurss kritisku kļūdu profilaksei. Krīze briest, nogurums un stress uzkrājas gan ķermenī gan galvā. ja nenolaist tvaiku – tas reiz uzsprāgs. Ir ļoti svarīgi iemācīties darīt to visu bez vēlmes “zāģēt” citus, un bez alkohola (jo kokteilis “Ardievu, sāpes!” necik tālu neaizvedīs tāpat kā tēls drama queen).

Lai arī cik harmoniska persona tu būtu, lai arī kā censtos izstarot gaismu, un redzēt katrā pretimnācējā Dievu, ja aizliegsi sev just to, ko jūti un, kas parasti tiek noslēpts aiz deviņām atslēgām (dusmas, naidu, skaudību, nemīlestību, skumjas, aizvainojumu), ar laiku pārstāsi just vispāŗ.

Nav neviena vienīgā un pareizā veida just. Ja es esmu laimīga, mana laime ir patiesa tieši man. Ja es skumstu, manas skumjas ir patiesas un reālas tieši man. Ja es mīlu, tad mana mīlestība ir patiesa un reāla tieši man. Nevienam nekļūs labāk, ja es likšu sev domāt, ka jūtu kaut ko citu.
Elizabete Gilberta “Kaut kas ir ne tā”

Cik sevi atceros, man vienmēr ir bijušas problēmas ar šo “iemīlēt sevi”. Pat tad, kad atslābināta guļu uz masāžas galda, un fonā skan brīnišķīga mūzika, manā galvā pēkšņi sarosās doma “ak, velns, vai manas kājas ir pietiekami gludi noskūtas, un vai no biksītēm nav izlīdusi birka”.

Nedaudz skaidrākas ir kļuvušas manu robežu aprises, manas prioritātes un vēlmes, es zinu, kas mani priecē, kas tracina, es esmu iemācījusies palūgt palīdzību, pieņemt atteikumus, pati atteikt, saudzēt citu cilvēku jūtas, un ieklausīties cilvēkos, pagriežoties ar sirdi pret viņiem. Taču es vēljoprojām neko nezinu par “iemīlēt sevi”.

Ja nu vienīgi to, cik pati sev esmu izmaksājusi. ne jau naudas ziņā, bet “ak, Dievs, kā es baidos, negribu, nemīlu, bet daru”.

Patiesība par sevi atklājas tikai praksē.

Cieņa pret sevi rodas tikai caur pieredzi.
Mugurkauls parādās tikai tur, kur “galerts” saņem sevi rokās.
Tāpec, ka viens “es mīlu sevi”, kas apstiprināts ar darbībām un kādam citam acīs pateikto, ir dārgāks un vērtīgāks par tūkstošiem “esmīlusevi”, kas pateikti garderobē pie spoguļa.

Autors: Olga Primačenko
Avots: gnezdo.by
Tulkoja: Ginta FS