Pateicības aplis

pateicos9

Pateicība nav tikai vārdi, ko cilvēks var pateikt tam, kurš izdarījis viņam ko labu. Prasme pateikties ir laimīgu cilvēku dzīves veids. Jo laimīgi cilvēki saprot to, ka viss, kas viņiem dzīvē pieder, ir milzīga Dieva dāvana un, jo pateicīgāki no sirds mēs par to esam, jo vairāk iespēju Visumam piepildīt vēl vairāk mūsu vēlmes un tīros nolūkus. Šī prakse palīdzēs ne tikai pateikties, bet tā mainīs tevi iekšēji, piepildīs sirdi ar mīlesību un aizvedīs tuvāk laimei.
Pateicība ir mīlestība. Būt pateicīgam nozīmē dot savā sirdī vietu tam, kam esi pateicīgs.
Šo praksi vēlams iziet cilvēkam, kuram vajag atgūt veselumu un iekšējo harmoniju.

Lai pateicība pastāvīgi dzīvotu tavā sirdī, ir svarīgi pateikties regulāri. Ceļā uz patiesu pateicību ir vairāki pakāpieni un lai tos izietu, ir jāizdara divpadsmit vienkarši un tajā pat laikā, grūti soļi.
Kādi no šiem pakāpieniem šķitīs tev viegli, kadi būs īpaši grūti, bet, iespējams, visi padosies viegli. Sākumā apgūsti vienu, tad – nākamo. Tu vari tos iziet pakāpeniski. nesteidzies. Dari to sevis dēļ. Sajūti!

Katrs pakāpiens ir solis pretī sev, savai patiesajai būtībai. Katrs pakāpiens ir sevis atklāšana, savas iekšējās telpas paplašināšana. Kad saki pateicības vārdus, sajūti, kā paplašinās apziņa un sajūti savu patieso iekšējo Visumu. Pateicības vārdos nav nekādu vārdu formulu. Saki, kā jūti. Vari tos teikt skaļi, vari teikt domās. Tas vajadzīgs tikai tev

1. Pateicies VISUMAM
Pateicies Visumam, Dievam, Radītājam, Dzīvei par visu, kas tev tiek dots. Par visu, kas tev ir.
Par dzīvību, par katru elpas vilcienu, par dzīvi maniem vecākiem, maniem bērniem. Par to, ka dzīve par mani rūpējas. Par lieliskajiem cilvēkiem man apkārt, par notikumiem, lietām, darbu, ēdienu, dzērienu, veselību, mājām, apģērbu. Par cilvēkiem, ko Dievs man sūtījis, lai mani mācītu, lai atbalstītu, lai trenētu, bez šiem cilvēkiem nebūtu izaugsmes.

2. Pateicies SAVIEM VECĀKIEM – mammai un tētim
Tava māte un tēvs ir devuši tev dzīvību. Un tas ir galvenais, par ko tev viņiem jāpateicas. Jā, iespējams, viņi nav tev devuši veselību, augstāko izglītību, laimīgu bērnību, bagātību. Iespējams, tu dzīvo pastāvīgā aizvainojumā uz viņiem. Taču tev pašam ir jāuzņemas atbildība par savu dzīvi, vecāki izdarīja labāko, ko varēja un par to pateicies – par galveno, savu dzīvi.
Ja tev ir audžu vecāki, pateicies arī viņiem.
Es pateicos savai mammai un savam tētim par dzīvību, kuru viņi man deva par to, ka pieņēma mani savā ģimenē. Maniem vecākiem mūžam vieta būs manā sirdī. Pat tad, ja vecāki tevi ir pametuši un esi uzaudzis bērnu namā. Pateicies!

3. Pateicies SAVAI DZIMTAI
Pateicies savai dzimtai. Tava dzimta ir tavs neredzamais atbalsts, tavs resurss, tavas saknes, gan tavas veselības, gan labklājības, gan attiecību un veiksmes ziņā. Tavs spēka avots.
Es pateicos savai dzimtai, saviem vectētiņiem, vecmāmiņām, par to neredzamo atbalstu, kuru viņi man dod. Par drošību, par veselību, par labklājību un veiksmi.

4. Pateicies SAVIEM BĒRNIEM
Pateicies bērniem, saviem un citu. Bērni ir paši labākie skolotāji. Un, galvenais, ko viņi tev dod, ir iespēja sajusties radītājam un vecākam. Tev viņiem jāpateicas par to, ka viņi tevi izvēlējās. Pasakies par viņu dzīvesprieku, enerģiju, dzīves mīlēšanu, par to, ka viņiem nav robežu. Bērni ir tavs spogulis un par to viņiem pateicies.
Es pateicos tev, mana meita par to, ka dod man iespēju būt mammai un justies mammai, pateicos tev par to, ka esi palīdzējusi man labāk saprast manus vecākus. Pateicos par to, ka esi devusi man iespēju sajust, ko nozīmē īsta ģimene, ko nozīmē, mīlestība, pieņemšana un pateicība. Pateicos tev par pacietības mācību stundām. Pateicos tev, mans dēls par ….

5. Pateicies VECAJIEM CILVĒKIEM
Pateicoties vecumam, cilvēks sāk redzēt un saprast, ka eksistē laiks. Bieži vien vecums nozīmē viedumu. Veci cilvēki ļoti bieži cenšas mums parādīt to, ko mēs spītīgi nevēlamies redzēt. Iespējams, tas ir greizais spogulis, kamēr mēs esam jauni, bet pienāk laiks un šajā spogulī mēs ieraugām sevi. Ieraugām tādus, kādi esam kļuvuši un apzināties, ka varējām kļūt daudz savadāki. Lai katrs šajā spogulī ierauga savu un saprot to, kas viņam jasaprot.
Pateicies vecumam. Tam, ko tas cenšas tev parādīt caur laika prizmu. Vecums ir pieredze. Milzīga daudzu paaudžu pieredze. Novērtē to! Un pateicies par iespēju izvairīties no kļūdām. No tām kļūdām, caur kurām iziet visas paaudzes. Cieni vecus cilvēkus. Mums viņus ir grūti saprast, tāpēc, ka daudziem no mums ceļš tikai sākas. Mēs vēl neesam nonākuši tur, kur atrodas viņi.
Ja vēlies uzzināt, kas tevi sagaida, paskaties apkārt un tu ieraudzīsi to, kas tev būs jāierauga. Tev vēl par agru tur būt. Tāpēc pasakies vecajiem cilvēkiem par to, ka viņi tev parāda citu realitāti. Kādu tu vēlies sev?
Es pateicos visiem vecajiem cilvēkiem – savām vecmāmiņām, vectētiņiem, radiniekiem par savām bērnības atmiņām par rūpēm un gādību. Pateicos visiem vecajiem cilvēkiem, kurus sastopu savā ceļā par to dzīves pieredzi, ko viņi man nodod. Pateicos par to, ka vel joprojām esat mūsu vidū un rādiet mums dzīves jēgu. Es ielūdzu jūs sava sirdī kopā ar jūsu dzīves pieredzi. Pateicos!

6. Pateicieties SIEVIETĒM
Pateicies sievietēm. Un nav svarīgi, kāds ir tavs dzimums. Tā uzbūvēta pasaule – katrā no mums ir gan sievišķais gan vīrišķais. Katrā no mums ir vīrišķās un sievišķās enerģijas. Vīrietis, pieņemot sievieti sevī, pieņem sievieti vispār. Sievietes, kurām ir ļoti spēcīga vīrišķā daļa, ļoti bieži sastopas ar savas sievišķības nepieņemšanas problēmu. Pateicies sievietēm, kuras ir tev blakus un tam sievišķajam, kas ir tevī.
Visums ir radījis cilvēku pārim. Vīrietis kļūst viens vesels tikai caur sievieti. Sieviete – caur vīrieti. Kopā viņi viens otru papildina. Tikai kopā viņi var radīt jaunu dzīvību. Pateicies par šo iespēju.
Tikai caur sievieti pasaulē ienāk jauna dzīvība. Pateicies visām sievietēm, sievietēm – mātēm par to, ka tās dod iespēju dzīvībai.
Es pateicos visām sievietēm, kuras bijušas manā dzīve un palīdzejušas man sajusties vīrietim. Pateicoties kurām, es esmu kļuvis par vīrieti. Mātei,  sievai, meitai. Pateicos visām sievietēm par mācību stundām, par mīlestības stundām, rūpēm, augstsirdību. Pateicos, ka esmu iemācījies rīkoties. Pateicos par to, ka esmu iemācījies pieņemt sevī savu sievišķo daļu un attīstīt vīrišķo. Pateicos par to, ka esmu kopā ar viņām izgājis ģimenes dzīves pieredzi. Pateicos sievietēm, kuras atvērušas man savas sirdis. Un par to, ka tieši caur sievieti esmu nonācis pie īstas pateicības.

7. Pateicies VĪRIEŠIEM
Pateicies vīriešiem. Sieviete, pieņemot vīrieti sevī, pieņem pašu vīrieti. Atrodi vīriešos tās rakstura īpašības, par kurām sajūsminies un ieraudzīsi, ka bez tām mēs būtu pavisam citi. Tikai caur vīrieti sieviete kļūst māte, un dod dzīvību bērnam. Pateicies vīriešiem par rūpēm, par aizstāvību un atbalstu.
Es pateicos vīriešiem par to, ka tie nes sevī vīrišķību, rūpes un aizsardzību, prātu, bezbailību, par to, ka grūtā brīdī bija blakus, palīdzeja “tikt uz kājām”. Pateicos saviem brāļiem, tēvam, vīram, visiem vīriešiem.

8. Pateicies saviem augstākajeim garīgajiem aspektiem, saviem augstākajiem spēkiem, SARGEŅĢEĻIEM
Pasakies saviem augstākajiem garīgajiem aspektiem: savai Dvēselei, savam Augstākajam Es, savam Garam, Saviem Augstākajiem Spēkiem, savam Sargeņģelim. Pateicies saviem debesu vecākiem. Pateicies visam tam neredzamajam, kas ir tavs atbalsts. Tie ved tevi pa šo dzīvi, dod iespēju iziet tavas dzīves mācībstundas un ir tava aizsardzība. Dievs ir tevī – tas ir tavs Visums. Katram savs – unikāls. Ieskaties sevī, iespējams, ka tur ieraudzīsi kaut ko, ko agrāk neesi redzējis.

Es pateicos Tev, mana Dvēsele, mans Ausgtākais Es, mans Gars, mani Sargeņģeļi par atbalstu, palīdzību, par aizsardzību. Pateicos par to, ka vienmēr esat ar mani.

9. Pateicies visiem saviem pāridarītājiem
Pateicies visiem, kas nodarījuši tev sāpes, apzināti vai neapzināti, pateicies saviem ienaidniekiem un nedraugiem. Tieši viņi ir palīdzējuši tev kļūt labākam, stiprākam. pateicoties viņiem tu saņem savas labākās mācību stundas. Lai cik arī tev būtu grūti to izdarīt, pateicies viņiem.
Es pateicos visiem, kas gribot vai negribot, nodarījis man sāpes. Tikai pateicoties šīm sāpem, es sajutu savu sirdi. Pateicoties sāpēm un ciešanām es sajutu un apzinājos, ko nozīmē dzīve un mīlestība. Pateicoties jums es esmu mainījies. Es saprotu, ka tava Dvēsele ir uzņēmusies pašu nepatīkamāko lomu – būt sliktam, lai es kļūtu labāks. Nav viegli pateikties tiem, kas nodarījuši sāpes. Grūti to izdarīt no visas sirds, neizjūtot aizvainojumu. Taču es tam visam kāpju pāri un pateicos.

10. Pateicies visiem, kas darījuši tev labu
Pateicies visiem, kas darījuši tev labu. Viņi deva tev to, ko varēja iedot. Viņi tev palīdzēja, kā vien varēja. Un, ja nu kāds tev neiedeva to, ko tu no viņa gaidīji, tātad viņš nevarēja to iedot. Nenosodi viņu par to. Pateicies par to, ko iedeva, ko palīdzeja saprast un par to, ka viņi vienkārši ir tavā dzīvē.

Pateicies visiem, kuri kaut ko darījuši tavā dzīvē. Pat tad, ja izdarījuši kaut ko parastu: pabarojuši, apmazgājuši, tavā vietā nomazgājuši traukus, atbalstījuši vai devuši labu padomu. Par visu pateicies. Un pat tad, ja tev to nelūdz, pateicies.
Pateicies visiem, kuri devuši tev darbu, kuri devuši iespēju atpūsties. Tiem, kuri vienkārši ir blakus, tad, kad tev ir grūti. Pateicies visiem, kuri ir kopā ar tevi priekos.

Pateicos visiem, kas darījuši man labu. Viņu manā dzīve ir bijis tik daudz. Es pateicos katram no viņiem…

11. Pateicies saviem SKOLOTĀJIEM
Kādam skolotājs ir viņa mamma vai tētis, kādam – vectētiņš vai vecmāmiņa, kādam skolotājs skolā, bet kādam – labākā draudzene. Kādam skolotājs ir viņa garīgais guru vai pasniedzējs institūtā, koučs treniņseminārā. Bet kādam citam labākais skolotājs ir pati dzīve. Tātad ir svarīgi pateikties par visu, ko iemācījusi tev dzīve un cilvēki tavā dzīvē. Un pateikties par to patiesi – no visas sirds.
Es pateicos jums, mani skolotāji par visām tām dzīves gudrībām, ko esat man iemācījuši. Es esmu pateicīgs jums par to, ka bijāt pacietīgi, uzstājīgi, stingri, nežēlīgi, neiecietīgi. Pateicos tev, dzīve, par zināšanām un pieredzi.

12. Pateicies SEV
Visbeidzot pateicies sev. Ja tev nepietiek pateicības no citiem, ja uzskati, ka esi kādam izdarījis daudz laba, bet viņš atbildējis ar nepateicību, viņa vietā pateicies pats sev. Un aizver šo tēmu. Nekad vairs neatgriezies pie tās.

Bet labāk negaidi no cilvēkiem pateicību. Tā būs labāk. Ja tu to esi pelnījis, Visums tev pateiksies. Un tas atradīs vislabāko veidu, kā to izdarīt.

Pateicība sev ir neliela daļiņa no mīlestības pret sevi. Pateicoties sev, tu translē šo pateicību pasaulei, citiem cilvēkiem. Tā ir viena no visgrūtāk izsakāmajām pateicībām, un tieši tāpēc, pats sāpīgākais un grūtākais pakāpiens. Solis pretī sev.

Pateicoties citiem mēs aizmirstam par sevi. Pateicoties sev, mēs pateicamies visiem, kam patiesībā esam pateicīgi. Tāpēc, ka mēs viņus ielaidām savā sirdī, mēs devām viņiem vietu savā Dvēselē.

Visiem šiem 11 iepriekšējiem pakāpieniem, ja tu tos izgāji, tagad ir vieta tavā sirdī. Un pateicoties sev, tu ieskatījies savas Dvēseles pašos dziļumos, pašā centrā, un satiec tur viņus visus – visus, kam esi pateicīgs.

Es pateicos sev par to, kas man ir, par to, ka es ar to dalos, ka dodu to citiem. Par to, ka soli pa solim esmu svinējis nelielu uzvaru pār sevi. Es pateicos visiem, kuri manā sirdī ieņēmuši cienījamu vietu.
Pateicība ir pieņemšana. Bez pieņemšanas nebūs pateicības. Pieņemt, atzīt, piedot, pateikties.

Pateicība ir iespēja sajust savu veselumu, savu vienotību ar dabu un Visumu, sajust harmoniju sevī.

Avots: vk.com/ezo_news
Foto: Lilsla
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Pateicībā par visu

pateicos13

Stāsta Mitropolīts Antonijs Surožskijs:
Es atceros kādu ļoti skaistu divdesmitgadīgu meiteni. Viņa atnāca pie manis ar briesmīgu sejas izteiksmi un teica:
«Glāb mani, Svētais Tēv, mana iedomība mani nogalina!»

– «Un ko Tu dari pret šo iedomību?»

– «Es nezinu, ko ar to darīt. Es cīnos ar to, taču tā vienmēr uzvar».

– «Un kā izpaužas tava iedomība?»

– «Katru reizi, kad es sevi ieraugu spogulī, vai ieraugu savu atspulgu stiklā, es domāju: cik gan smukiņa es esmu!»

Es pasmaidīju un teicu: «Vai zini, ka tā arī ir patiesība! Tu patiešām esi skaista!»

Viņa ar šausmām uz mani paskatījās un iesaucās:

– «Ko man tagad darīt? Ar mani ir cauri!»

– «Nē, nav cauri. Tev jāiemācās sava iedomība transformēt pateicībā. Uz pazemību ne man ne tev vēl ceļa nav, mēs nezinām, ko nozīmē būt pazemīgam, tā ir svēto īpašība. Bet pateicība – ir tā, ko mēs katrs varam izjust jebkurā mirklī».

– «Bet kā to izdarīt?» — viņa jautāja.

«Dari, lūk, ko: trīs reizes dienā nostājies pretī spogulim un uzskaiti visu, kas tev sevī patīk: piere, acis, lūpas, uzacis, deguns, vaigi, vienu vārdu sakot, visu, ko tu sevī skaistu redzi. Un, kad pabeigsi saki: Dievs, es pateicos Tev par to, ka Tu man to visu esi dāvājis, jo es pati to neesmu radījusi. Un piebilsti: un, piedod lūdzu man, Dievs, ka uz tā skaistuma, ko Tu man esi dāvājis, es uzlieku tik nejēdzīgu sejas izteiksmi, kāda tā man ir šobrīd».

Avots: sobiratelzvezd.ru
​​​​​​​Tulkoja: Ginta FS
Es pateicos Dievam par visu, ko vinš man devis un pateicos jums, mīļie cilvēki, ka jūs man palīdzat ieraudzīt to, par ko man vēl ir jāpateicas 🙂

Domātājam, darītājam

Mila's good night painting

1. Sākt ar mazumiņu ir normāli.
Trauks piepildās pakāpeniski, piliens aiz piliena. Katrs meistars kādreiz bija amatieris. Ja esi pastāvīgs un pacietīgs, tu būsi veiksmīgs. Neviens nevar tāds kļūt vienā naktī; veiksme atnāk pie tiem, kuri ir gatavi sākt ar mazumiņu, un cītīgi strādāt, līdz trauks būs pilns.

2. Domas ir materiālas.
Ja cilvēks runā vai rīkojas sliktu domu vadīts, sāpes ir neizbēgamas. Ja nolūki un domas ir tīras, arī laime ilgi nebūs jāgaida. Lai pareizi dzīvotu, savas smadzenes būtu jāpiepilda ar labām domām.
“Mana šodiena ir mana jaunā domāšanas veida atspoguļojums. Tagadne ir iepriekš domāto domu summa. Domas ir tie neredzamie diegi, kas rausta manu Likteni. Kā domāšu, tā dzīvošu”.
(Citātu kartotēka: http://tikainesakinevienam.lv)

3. Piedot.
Turēt sevī naidu ir apmēram tas pats, kas turēt rokā karstu ogli un vēlēties ar to iemest kādam – gala rezultātā apdegsi tu pats. Kad tu atbrīvo tos, kas ieslēgti tavas nepiedošanas cietumā, tu no šī cietuma pirmkārt atbrīvo pats sevi. Jo tu nekad nevarēsi kādu nospiest, nenospiežot sevi. Mācies piedot un darīt to ātrāk.

4. Tavai rīcībai vienmēr ir nozīme.
Lai attīstītos, ir jārīkojas. Lai ātri attīstītos, ir jārīkojas katru dienu. Paruna vēsta: “Dievs katram putnam dod tārpiņu, bet nemet to ligzdā.” Bet vēl kāds teica: “Darbs ir tā labākā psiholoģijas grāmata, caur kuru cilvēks var sākt saprast pats sevi un citus.”

5. Uzvari sevi.
Lai sevi uzvarētu ir jāiemācās pārvaldīt savas domas. Tām nav jātrako kā jūras viļņiem. Tu vari padomāt: “Es nevaru kontrolēt savas domas. Doma atnāk, kad vien tai sagribās. Uz ko es atbildu: tu nevari aizliegt putniem lidot virs tevis, bet tu vari aizliegt tiem vīt ligzdu tev uz galvas”.

6. Dzīvo harmonijā.
Harmonija vienmēr nāk no iekšpuses. Nemeklē ārpusē to, kas nāk no tavas sirds. Harmonija nav ne jauns darbs, ne jauna mašīna, vai jaunas laulības – tas ir miers dvēselē un sākas tas no mums.

7. Esi pateicīgs.
Piecelsimies un pateiksimies Dievam par to, ka, ja arī daudz esam mācījušies, neesam patērējuši parāk daudz laika, ja esam patērējusi daudz laika, tad vismaz neesam saslimuši, bet, ja esam saslimuši, tad vismaz neesam nomiruši. Vienmēr atradīsies kaut kas, par ko būt pateicīgam. Nav neviena cilvēka, kuram nav par ko pateikties. Ne visi šodien no rīta pamodās; vakar kāds aizmiga pēdējo reizi. Bet tu pamodies, un lasi šīs rindas. Es pateicīgs: tātad tev ir redzīgas acis, tev ir internets, tātad tev ir mājas un tu elpo un esi dzīvs!

8. Viena no lieliskākajām prasmēm dzīvē ir prasme ātri aizmirst visu slikto.
Neieciklēties uz nepatikšanām, uz bailēm, nedzīvot aizvainojumā, nedusmoties, nekritizēt. Nav vērts stiept savā Dvēselē visādus krāmus.

Esi laimīgs!

Avots: sobiratelzvezd.ru
Foto: Džons Vilhelms
Tulkoja: Ginta FS

Ja tev nav 10 minūšu sev, tad tev nav dzīves

pateicos5

Entonija Robinsa 10 minūšu rīta rituāls

Cilvēki man ļoti bieži jautā: kā tu pamanies būt pastāvīgi tik enerģisks? Tas droši vien ir tāpēc, ka savos semināros es to visu mācu. Taču īstais iemesls ir tajā, ka es sevi sagatavoju. To es daru gadiem ilgi. Es mainu savu fizioloģiju, radikāli mainot elpošanas šablonu un to izdarīt var dažādos veidos.

Bet šīs “10 minūtes sev” katru rītu es daru tāpēc, ka tas ir tas, ko es izbaudu.

1. Trīs ar pusi minūtes tīras pateicības par trim lietām.
Un es vienkārši izvēlos vienu no tām: vējš manā sejā….manu bērnu sejas. Visu, ko vien vēlos.

Tāpēc, ka es nevēlos būt kosmonauts, kurš aizlidojis uz mēnesi, uzskatījis to par piedzīvojumu, pēc tam atgriezies uz zemes un dzīvo depresijā, jo nesaprot, ko darīt līdz sava mūža beigām.
Iemesls pateicībai ir 2 emocijas, kas bojā mūsu dzīvi visvairāk: bailes un dusmas.

Un tu nevari būt pateicīgs un baidīties vienlaicīgi. Tas nekad nemēdz būt kopā. Un tu nevari dusmoties un būt pateicīgs vienlaicīgi.

Un tāpēc, ja tu sāc savu dienu ar pateicībām, tu ātrāk kusties uz priekšu – tuvāk laimei.

2.  Pēc tam es veltu trīs minūtes tam, lai pievērstu uzmanību trim manu darbību rezultātiem.Ieraudzīt to, kas ir sasniegts. Es redzu, ka kaut kas ir izpildīts, pabeigts un pateicos par to. Es to daru daudzu gadu garumā. Tas ir mans pamats un bāze.

3. Un trešais, ko daru: es domāju par to, kā es varētu mīlēt vairāk.

Tāpēc, ka mīlestība man nozīmē darbību. tas nav vārds. Tā nav emocija. Ja tu mīli, tu atbilstoši rīkojies. Es mīlu, tātad, ko es varu izdarīt?!
Tas ir pavisam neliels 3 soļu process, kas dara galu visām ciešanām.

 

Avots: www.econet.ru/
Autors: © Entonijs Robinss
Tulkoja: Ginta FS

Pateicies Dzīvei par visu, kas tevi uztrauc

zen rosomahi

Pateicies Dzīvei par visu, kas tevi uztrauc, jo tas palīdz tev kļūt brīvākam.

Ir kāds nepatīkams darbs, kas jādara?
Pateicies Dzīvei! Tu esi ieguvis iespēju būt brīvākam no savām vēlmēm.
Atrodies neērtos apstākļos?
Pateicies Dzīvei! Tev ir iespēja atbrīvoties no sava ieraduma atrasties komfortā.
Esi kļūdījies?
Pateicies Dzīvei! Tu esi ieguvis iespēju atbrīvoties no melīgās sajūtas, ka esi perfekts.
Jūties aizvainots?
Pateicies Dzīvei! Tu esi ieguvis iespeju atbrīvoties no sava svarīguma sajūtas.
Jūties piemānīts?
Pateicies Dzīvei! Tu esi ieguvis iespeju atbrīvoties no savām ilūzijām.
Jūties nenovērtēts?
Pateicies Dzīvei! Tu esi ieguvis iespēju atbrīvoties no savas vilkmes pēc atzinības.
Jūties neveiksminieks?
Pateicies Dzīvei! Tu esi ieguvis iespēju atbrīvoties no saviem priekšstatiem par to, kas ir veiksme.
Tevi apvainoja?
Pateicies Dzīvei! Tu esi ieguvis iespēju atbrīvoties no vārdu ietekmes.
Tevi apzaga?
Pateicies Dzīvei!  Tu esi ieguvis iespēju atbrīvoties no pieķeršanās lietām.
Tev iesita?
Pateicies Dzīvei!  Tu esi atbrīvojies no nepieciešamības atbildēt.
Tevi nemīl?
Pateicies Dzīvei!  Tu esi ieguvis iespēju atbrīvoties no atkarības no citu viedokļiem.
Tevi apmeloja?
Pateicies Dzīvei!  Tu esi ieguvis iespēju atbrīvoties no sava “melīgā” tēla.
Vairums nepatikšanu līdzinās viegliem Visuma kniebieniem, kas neļauj mums iemigt.
Daudzi vairāk līdzīgi adatas dūrieniem, kas atgriež mūsu uzmanību pie patiesajām mūsu vajadzībām. Un tikai dažas nepatikšanas ir līdzīgas ārsta šprices dūrieniem, kas atgriež mūs dzīvē.
Autors: Zen Rosomahi
Tulkoja: Ginta FS

Atlaist vēlmes

11102782_952987618074629_7487877086489676210_n

Iemācies atlaist savas vēlmes, lai tām būtu iespēja piepildīties!

Tagad noskaidrosim, ko nozīmē vārdi “atlaist vēlmes”, kāpēc tas vajadzīgs un kā to izdarīt.

Pieņemsim, ka mēs jau saprotam, ka ikviena vēlēšanāš ir līdzīga putniņam un turēt to dzelžainā tvērienā ir ne tikai neizdevīgi, bet – pat bīstami. Un, protams, arī būrītī putniņš diez vai būs tikpat laimīgs kā brīvībā. Ja mēs patiešām kaut ko ļoti vēlamies, mums jāiemācās atlaist savas vēlmes, lai tām būtu iespēja piepildīties.

Kā atlaist savas vēlmes?

1. Izrakstīt savas vēlmes

Kad mēs savas vēlmes nepierakstām, bet visu laiku nēsājam sev līdzi – savā galvā, tās ir kā piesietas mums. It kā nav nekādas vajadzības pierakstīt – tāpat viss ir skaidrs un zināms? Bet – nē! Labāk savas vēlēšanās izvilkt ārā un glabāt atsevišķi. Tāpēc es bieži rekomendēju nevis vienkārši uzrakstīt savu vēlmju sarakstu, bet izveidot tādu sarakstu, kurā ir ne mazāk kā 100 vēlmes. Tas tāpēc, lai varētu tur veikt nelielu inventerizāciju, paskatīties uz to visu no malas, no visām pusēm, kaut ko atmest (saprotot, ka nedod Dievs, kas tāds piepildīsies), kaut ko atlikt, kaut ko pielikt.

Kad mēs savus sapņus un vēlmes pierakstām, mums pašiem ir vieglāk saprast, kas no visa tā, kas glabājas mūsu galvā, ir patiešām mūsu, bet kas – atnests kaut kur no malas, no sociuma, draugiem, radiem, ģimenes, paziņām.

Es atceros vienu meitenei, kura rūgti raudāja pēc tam, kad bija uzrakstījusi sarakstu ar 100 savām vēlmēm.  Raudāja tāpēc, ka no uzrakstītajām 100 vēlmēm, tikai viena bija viņas pašas. Tikai viena! Bet būtu taču bijis vajadzīgs tik daudz spēkus patērēt, lai visu to sasniegtu un tikai pēc tam atklātu, ka nekas no tā nenes kāroto laimes sajūtu. Daudzi tā arī nodzīvo visu dzīvi, nesaprotot, kāpēc un kam.

Tās vēlēšanās, kas ir MŪSĒJĀS piepildās vienkāršāk un ātrāk. Īpaši, ja mēs visu laiku necenšamies skriet pretējā virzienā, pēc kādām ilūzijām un mirāžām.  Pie kam, piepildījušās, tās dod mums ļoti daudz spēka, iedvesmas un izved mūs pavisam citā dzīves apziņas līmenī. Taču atrast visā tajā troksnī SAVU – ir ļoti grūti.

Mamma saka: tev vajadzīgs dzīvoklis un izglītība, tētis saka: tev vajadzīga mašīna un darbs ārzemēs, vīrs saka: tev vajadzētu vēlēties būt tievākai un slaidākai, TV māca, ka pienācis laiks botoksa injekcijām, bet draudzenēm šķiet, ka tev visvairāk vajadzīga karjera un neatkarība, savukārt žurnālos rakstīts, ka jaunajās kurpēs un apģērbā no Chanel kolekcijas tu būsi laimīgākā sieviete pasaulē un dzīve bez iPhone vispar nav iedomājama.

Bet, ko vēlies tu pati? Kas vajadzīgs tev un tavai sirdij????

Iesākumā vajag attīrīt graudus no pelavām un izdzirdēt savu sirdsbalsi, lai nepieslietu savas kāpnes pie svešas sienas. Lai cik tas dīvaini nešķistu, savas īstās, personīgās vēlmes atlaist ir daudz vieglāk, jo nav spiediena no ārpuses.

2. Kļūt laimīgai arī bez visa tā

Parādīšu jums savu piemēru, pateicoties kuram es visu to ļoti veiksmīgi atsekoju.

Es augu viena un sapņoju par lielu ģimeni. Lai bērnu būtu vismaz 5, bet varbūt – arī vairāk. Un, lūk, mums piedzima pirmais dēls. Mums ļoti gribējās arī nākamo bērnu – bet, nekas nenotiek veselu gadu. Milzīga sāpe no tā, ka viss notiek ne tā un mana vēlme aizslīd. Es jaunāka nekļūstu, bet palikt stāvoklī nekādīgi nesanāk. Vai tiešām manas cerības tā arī sabruks nerealizējušās?

Kad sapratu, ka pārāk stipri esmu pieķērusies savai vēlmei, ka esmu kļuvusi neadekvāta, skaitļodama dažādus grafikus un “iznesot smadzenes” savam vīram, es aizdomājos. Visas manas sapņu kolāžas bija pielīmētas ar lielu ģimeņu fotogrāfijām – ne mazāk kā 3 bērni, it kā pārējiem laimes nebūtu. Kāpēc Dievs nedod mums otro bērnu? Bet varbūt mums vienkārši nav paredzēts vairāk par vienu bērnu? Pieņemsim, ka mums vairāk bērnu nebūs. Un kas tad? Es palikšu nelaimīga un nerealizējusies? Es zaudēju savu dzīves sapni? Dzīve velti nodzīvota?

Vai arī tomēr esošajā situācijā ir kads prieks un labums?

Mums taču ir viens dēls. Kādam nav neviena, bet mums ir un aug, gudrs, skaists. Ja bērns ir viens, viņam vairāk var veltīt savu mīlestību, rūpes. Kad ģimenē ir viens bērns, tad vairāk laika paliek pašrealizācijai un iespējams būt mobilākai. un tā tālāk…

Es vācu sava stāvokļa priekšrocības un samierinājos ar to, pieņēmu visu kā tas ir. Un, kā tiko biju pieņēmusi domu, ka, iespējams, tā arī palikšu par viena bērna māti, kad iestājās grūtniecība.

Es pati to vairs negaidīju, bet brīnums notika, kā tikko es pieņēmu situāciju un iemācījos būt laimīga savā šodienā.

Atlaist vēlmi, nozīmē sajust un pieņemt to, ka arī tagad es esmu laimīga. Ka man jau šobrīd ir ļoti daudz kas dots.

Laimīga bez laulībām. Laimīga bez savas privatmājas. Laimīga bez milzīga daudzuma skaistām kleitām. Laimīga arī bez sava mīļotā sapņu darba. Es JAU esmu laimīga. Un būšu priecīga kļūt vēl laimīgāka, ja visas manas sirds vēlmes piepildīsies.

3. Neatteikties no savas vēlmes

Dažkārt mēs aizraujamies ar pirmo punktu un sākam sev iegalvot, un sevi mānīt, ka man jau tāpat viss ir labi, kam man tas vajadzīgs. Es zinu kādu meiteni, kura ļoti vēlējās bērnus, bija “izbesījusi” visus savus draugus ar mūžīgajām runām par savām vēlmēm. Bet pēc tam atsala. Sāka visiem skaidrot – arī pati sev, ka bērnus negrib. Ka bērni – tā ir mūžīgā nekārtība mājās, ka ar viņiem viss ir sarežģīti, ka nepietiks laika kerjerai, ka vīrs viņai nemaz nav tik stabils, lai vēlētos kopīgus bērnus.

Laimīgāka no tā visa viņa nekļuva. Viņa ieslīga depresijā, pati nesaprotot – no kā. Viņai taču viss ir un bērni nav vajadzīgi. Taču problēma tā, ka viņa pati pret sevi nebija godīga un atklāta. Tā vietā, lai atzītu, ka viņa grib bērnus, taču pagaidām tas vienkārši nenotiek, viņa bija nolēmusi no šīs vēlmes atteikties pavisam.

Pēc vairākus gadus ilga pašapmāna (un psihoterapijas), viņa kļuva māte. No sākuma vienu bērniņu adoptēja (un atzīstot, ka bērnam ne vienmēr jāatnāk tieši tajā ceļā, ko vēlamies), pēc tam, pavisam negaidīti palika stāvoklī. Ārsti plātīja rokas un teica, ka tas nav iespējams. Bet tas notika, jo viņa atlaida savu vēlmi noteikti tieši tādā ceļā kļūt par māti.

Ne vienmēr mūsu vēlmju realizācija ir atkarīga no mums. Un, ja ir atkarīga, tad nenozīmīgi. Tāpēc ir vērts uzticēties un atļaut Dievam lemt, kad un kas mums ir jāiedod.

Viņš labāk redz, kas mums ir vajadzīgs un kam mēs esam gatavi. Mēs it kā būtu uzrakstījuši iesniegumu uz vadītāja vārda un tālāk – viņš pieņems lēmumu..

4. Dari, kas jādara un būs, kas būs

Atlaist vēlmes, nenozīmē, ka jāsēž un rokas nolaidušam jāgaida. Jūras krastā sēdēt un gaidīt savu Greju un uz pārējo visu nospļauties: no manis te nekas nav atkarīgs, tāpēc vienkārši stāvēšu un gaidīšu. Daudzas meitenes tā arī sapņo par savām precībām: ja viņam vajadzēs, viņš pats mani atradīs. Bet kā gan viņš tevi atradīs, ja 12 stundas esi savā ofisā un pēc tam lēkšiem uz mājām gulēt? Kurā mirklī viņam tevii jāatrod? Un vai tu viņu pamanīsi, ieraudzīsi, sajutīsi? Nu, ienāks viņš nejauši tavā grāmatvedībā, būs sajaucis durvis, bet tu pat viņam vērību nepiegriezīsi, nepamanīsi, jo istaba nepielīs saules gaismas un tauriņi nesāks lidot telpā.

Daudzi tā būvē savas attiecības, savu biznesu un visu savu dzīvi. Sacīdami, gan jau kaut kā notiks, es taču to gribu. Taču pat, lai vinnētu loterijā, ir vismaz loterijas biļete jānopērk. Bet lai uzbūvētu attiecības, tajās kaut kas ir jāiegulda.

Dievam nav citu roku, kā mūsējās. Šajā ziņā, mēs paši esam savas laimes kalēji.

Taču tādi kalēji, kass saprot, ka “samaksa” atnāks no augšas un tajā apjomā, kādā mēs to esam pelnījuši. Mēs turpinām darīt savu darbu un pildīt savu pienākumu. Bet kādi būs augļi, to lemj Dievs.

Tātad, ja neesmu precējusies, bet ļoti to vēlos, tad stradāju ar savām sievišķīgajām īpašībām un esmu tur, kur var iepazīties ar cienīgiem vīriešiem. Ja man pievērš uzmanību, es dodu cilvēkam iespēju, pat tad, ja pirmajā mirklī man šis vīrietis ne īpaši patīk. Komunicēju, iepazīstu viņu. Pieņemu uzmanības pierādījumus. Visbiežāk tas, kas mums paredzēts, pirmajā mirklī izskatās parasts un “ne tas cilvēks”. Kad pienāks laiks precēties, kas būs mans vīrs, ne man lemt. Un es to saprotu.

Ja sapņoju par māju, tad ne vienkārši priecājos par smukām bildītēm, vai apskaužu citus, kam ir mājas, bet uzzinu cenas zemes gabaliem, studēju, kur labāk izvēlēties savai mājai vietu, no kā to celt, kādi materiāli labāki, skatos plānojumus. Un pēc tam, solīti pa solim, pa ķieģelītim eju pie sava mērķa. Sakrāju naudu zemei – nopērku zemi, lēnītēm sāku būvēt.

5. Pateikties

Ļoti bieži mēs aizmirstam par pateicību. Fokusējamies uz to, kas nav, aizmirstot par to, kas jau ir. Mana paziņa – četru brīnišķīgu meitu māte, neprātīgi sapņoja par dēlu. Ilgu laiku tā bija viņas apsēstība – viņa domāja, ka ir slikta sieva, jo vīram nav dzemdējusi mantinieku, Ka meitenes – tas ir gluži parasti, izies pie vīriem un aizlidos no ligzadas. Viņa žēloja sevi, pārdzīvoja un neizjuta pret meitām īpašu mīļumu.

Reiz viņa nokļuva ciemos pie citas mātes, kurai bija pieci dēli – un nevienas meitas. Tā lūdza Dievu par meitiņu, bet – nekā. Jokojot, viņas viena otrai piedāvāja samainīties vietām, un padalījās ar savām problēmām un pārdzīvojumiem. Pats vērtīgākais, ko mana paziņa šīs sarunas laikā ieguva, bija tas, ka viņa šo situāciju ieraudzīja no malas. Viņas meitas mierīgi spēlējās ar lellēm, novāca aiz sevis savus traukus, dziedāja, dejoja. Bet pieci “drosmīgie bruņinieki” visu laiku skraidīja, ārdījās, sagriežot māju kājām gaisā, neko aiz sevis nenovācot.

Pārnākot mājās, viņa pirmo reizi aizdomājās par to, kā viņai paveicies, ka Dievs viņu pasargājis no skaļajiem bļāvieniem un cīņas trokšņa. Kāda laime, ka ir meitas, kas palīdz mājas darbos, nerada nekādas problēmas, mācās labi, ir maigas un mīlīgas. Kā viņa teica, tajā brīdī viņa “atlaida” savu vēlmi. Paldies Dievam! Pateicība piepildīja viņas dvēseli un viņa pārstāja justies apdalīta. Un pēc gada viņai piedzima dēls. Absolūti neplānoti.

Būt poteicīgiem par visu, kas dots. Un dots ir tik daudz.

Vairumam no mums ir, kur dzīvot, ir ko ēst, ko mugurā vilkt. Bet ir miljoniem cilvēku, kuri dzīvo absolūtā nabadzībā, kuriem nav pienācīgu māju. Mums blakus ir mūsu mīļie, tuvie cilvēki, paēduši, dzīvi. Mums ir rokas, kājas, bet mēs to nenovērtējam.

Būt pateicīgiem bez pretenzijām – bet, kad gan tas notiks!!!? Pārslēgties nepārtraukti uz pateicību. Lai arī man nav savas mājas, paldies par to, ka mums ir iespēja īrēt mājvietu un dzīvot atsevišķi no vecākiem. Lai ari man nav liela skapja ar kleitām, taču man ir četras, ļoti skaistas kleitas un talants, šujmašīna, un prasme uzšūt sev apģērbu. Un tā tālāk…

Kad mēs protam būt pateicīgi, sapņi piepildās ātrāk. Jo kam gan var būt vēlme lutināt veceni no pasakas par zvejnieku un zelta zivtiņu?

Viņai taču vienmēr visa būs par maz, viss – ne tā, vajag vairāk un vairāk (protams, arī tādas dzīves rezultāts ir likumsakarīgs).

Ja visu to darīsi, sajutīsi, ka spriedze mazinās, dzīvot kļūst vieglāk, vienkāršāk un priecīgāk, un vēlmes sāk piepildīties vieglāk un ātrāk. Un pat tad, ja tās vēl nav piepildījušās, tu nejūties dzīļā depresijā un tavas vēlmē iekrampējušās rokas atslābst. Tātad ir jāturpina ceļš uz priekšu, viss ir pareizi un īstajā laikā tu ieraudzīsi savu iesēto vēlmju sēklu asnus.

Visam savs laiks!

Autors: Olga Vaļajeva no grāmatas “Nesapņot ir kaitīgi”

Tulkoja: Ginta FS