Ļaut citiem par tevi parūpēties

rupes7

Šī ir nodaļa no Olgas Vaļajevas grāmatas «Исцеление женской души».

Katru reizi es meitenēm, kuras lasa manus rakstus, lūdzu, lai viņas rūpējas par sevi – tādā vai citā veidā. Lai neaizmirst par sevi, lai atrod sev laiku un dara to bez sirdsapziņas pārmetumiem. Tas nemaz nav tik vienkārši. Bet ir vēl nākamais līmenis. Atļaut citiem rūpēties par sevi . Daudziem no mums tas izrādās ļoti grūti. It kā mums būtu vajadzīga speciāla atļauja to darīt.

Kad tu ļauj citiem par sevi rūpēties, notiek visdažādākie brīnumi.

Pirmkārt, pēkšņi tev pašai sāk gribēties rūpēties par sevi. Ja jau citi to dara, tātad tas ir ko vērts – tāds, lūk, ir pozitīvais “bara instinkta” efekts.

Otrkārt, kad par tevi pastavīgi rūpējas citi cilvēki, viņi sāk tevi mīlēt un novērtēt. Jo vairāk laika un spēka viens cilvēks “ieliek” otrā, jo šis cilvēks viņam kļūst tuvāks un mīļāks. Jā, tieši tā tas strādā. Tā tas stradā ar dzīvniekiem, ar maziem bērniem – ne tikai savējiem, bet arī pieņemtajiem.

Treškārt, pašvērtējuma harmonizācija. Tas ir brīnumaini,  taču, jo vairāk gādības sieviete saņem no citiem cilvēkiem, jo noturīgāks ir viņas pašvērtējums. Par mani var rūpēties! Tas nozīmē, ka es patiešām esmu laba, lieliska un unikāla. Pie kam, nemaz nav svarīgi, vai tie, kas rūpējas, ir tuvi vai attālāki cilvēki.

Ceturtkārt, tu saņem pavisam citu rezultātu. Kvalitatīvi citu. Lai arī ko tas skartu. Piemēram, pašai mājas apstākļos veicot manikīru, rezultāts nekad nebūs tik kvalitatīvs, kā gadījumā, kad to darīs profesionālis. Nerunāsim par to, ka profesionālim būs daudz ērtāk apstradāt tavas rokas, bet arī tas, ka viņam būs par vienu roku vairāk nekā tev pašai, taisot manikīru sev.

Piektkārt, tas piepildīs tevi ar enerģiju. Atceries par sievietes enerģiju un veidiem, kā ar to piepildīt sevi?

Rūpju par sevi pieņemšana visdažādākajos veidos – ir spēcīgs enerģijas avots.

Sestkārt, jo vairāk rūpju par sevi saņemsi, jo vairāk gribēsies parūpēties arī par citiem. Sievietes tādas ir radītas, ka krāt nebaltai dienai neizdodas. Visu uzkrāto tās dāsni dāvā citiem – saviem mīlajiem – kā smaidus, apskāvienus, gardas maltītes un pašas skaistumu.

Septītkārt, tas dara tevi laimīgu.

Pati nelaimīgākā sieviete pasaulē ir tā, par kuru neviens nerūpējas. Tu taču nevēlies tāda kļūt?

Astotkārt, ļaujot par sevi rūpēties citam cilvēkam, tu laimīgāku dari arī viņu, jo viņam ir iespēja tev ko labu izdarīt. Vienkārši palūdz mazam bērnam tev palīdzēt – un tu redzēsi, cik tas vinam ir svarīgi. Katrā cilvēkā, lai cik viņš drūms un nepieejams šķistu, mīt šis mazis bērns, un vajag dot iespēju tam izpausties. Lai arī pieaugušie ne vienmēr ar prieku palīdz citiem cilvēkiem. Taču vajag vien sajust šo palīdzības garšu, lai cilvēks vairs nevarētu apstāties. Citreiz cilvēki pat nezin, ka rūpes par citiem var atnest tik daudz prieka un gandarījuma. Taču, ja tu neļauj šādām rūpēm notikt, padomā, cik daudz prieka cilvēkiem tu atņem. Un, ja mēs runājam par tiem, kas sniedz pakalpojumus cilvēkiem, tad viņiem katrs apmierinātais un pateicīgais klients ir kā balzams dvēselei un naudiņa kabatā. Divi vienā!

Jā, sievietēm ir daudz vienkārsāk atdot – mums organisms tāds – dodošs.

Mēs šai pasaulei dodam bērnus, bērniem savu ķermeņa siltumu, barojot ar krūti, atdodamies vīrietim mīlestībā. Mēs tik maz un reti ko ņemam! Ļoti žēl! Jo tikai atdodot un neko nesaņemot, pienāk laiks, kad esam iztukšotas. Un kuram no tā būs labi?

Tāpēc mums ir jāiemācās pieņemt. Pieņemt rūpes no citiem cilvēkiem. No tuvajiem, no svešiem un arī no sevis.

Katram savadāk, bet man vienmēr ir bijis grūti to iemācīties. Es taču “visu pati”, “pati malacis”, “varu iztikt”.

Piemēram, pirms vairākiem gadiem es pati sevi krāsoju un grimmēju pirms fotosesijām. Es neesmu profesionāle tajā, un rezultātā varu izveidot tikai ikdienišķu grimmu. Bet studijā ir citas gaismas un akcenti, tur tas, kas ārā šķiet pārāk košs, ir tieši laikā un tas, kas dzīvē izskatās labi, studijā izskatās blāvs. Un pēc tam sanāk, ka viss ir it kā labi, tikai es pati – nekāda.

Kāpēc gan nepieaicināt profesionāli? Un ne jau par naudu runājam, studija un fotogrāfa pakalpojumi maksā dārgāk kā meikaps un frizūra. Jautājums šoreiz ir par savu iekšējo atļaušanu. Ļaut kādam citam sakārtot manus matus, uzkrāsot manu seju, parūpēties par manu ķermeni. Kā to izdarīt un sajusties visā tajā labi?

Kosmetologs, manikīrs, pedikīrs, masāža, frizieris, vizāžists…. Visu to varu arī pati izdarīt. Tas taču ir mans ķermenis un es pati to varu, un man pašai tas jadara. Un, jā, katru dienu par savu ķermeni es rūpējos pati. Mazgājos, iekrēmojos, eļļiņas, maskas…. Un tomēr, pa laikam ir nepieciešams savu ķermeni “atdot” kādam – iemācīties pieņemt rūpes. To, kas man padodas visgrūtāk (un, cik esmu dzirdējusi – ne man vienīgajai).

Atslābināties, pasnaust, izjust baudu, piepildīties ar enerģiju. un pēc tam visus šos labumus pārnest mājās.

Teiksi, vīrs nesapratīs? Viņš vienkārši nav redzējis atšķirību. Agrāk mans vīrs burkšķēja, kad es viņam lūdzu naudu uz kadu skaistumu – kosmetologu, manikīru, it kā teikdams, varēji taču pati ar vīlīti pastradāt – un labi. Taču pēc tam viņš ieraudzīja atšķirību un saprata, ka tas ir izdevīgi. Iedevi sievai nedaudz naudas manikīram – viņa pārnāk mājās laipna, mīloša, visu sakārto, garšīgi ēst uztaisa, samīļo tevi, smaida, izstaro gaismu. Bet, ja ilgi nekur nav bijusi – sāk niķoties, burkšķ, sāk pavirši gatavot, ēdiens vairs nav tik garšīgs. Un, ne jau speciāli viņa to dara, vienkārši – tā sanāk. Kā tikko mans vīrs ieraudzīja atšķirību, sāka mani dzenāt – tad uz masāžu, tad jogu, tad uz frizētavu.

Un, pats galvenais – vīrs atspoguļo tavu pašas attieksmi pret sevi. Ja viņš uz tevi ekonomē naudu, tātad dvēseles dziļumos tu pati ekonomē uz sevi. Ja vīrs kaut ko tev aizliedz, tad vispirms pameklē iemeslus sevī – un tu noteikti atradīsi, kas ir tas, ko tu sev pati aizliedz. Viss sākas ar mūsu pašu iekšējo atļauju pieņemt rūpes par sevi. Un viss pārējais ir tikai mūsu pašu stāvokļa atspoguļojums.

Ļauj citiem cilvēkiem par sevi parūpēties!
Pirmkārt – par tavu ķermeni. Par tavu  skaistumu, veselību, jaunību, svaigumu. Ja grūti pieņemt šīs rūpes no svešiem, sāc ar saviem tuvajiem – vīru, bērniem, dažkārt vecēkiem. Kaut gan – es taču pati esmu pieaugusi un pati visu varu! 🙂 Bet varbūt ir vērts noriskēt?:) Palūgt, lai vīrs pagatavo tev tēju, lai pamasē plecus. Palūgt lai meita izķemmē tavus matus un sapin tos. Un zini, ir vienkārši brīnišķīgs treniņš, palūgt savai mammai, lai viņa sapin tev bizi tāpat kā agrā bērnībā. ja jūsu attiecības to atļauj. Tici man, ja tu to izdarīsi, tu saņemsi milzīgu enerģijas lādiņu un iedvesmu no tāda vienkārša rituāla.

Savukārt, ja tev grūti pieņemt rūpes no tuvajiem, sāc ar mazāk tuviem, kuriem tu maksā par pakalpojumu un neko neesi paradā. Ar to pašu frizūru, Iemācies saņemt rūpes par sevi ārpus mājas, pēc tam pamazām pieradīsi to saņemt arī no tuvajiem.

Kad sievietes dzīve caurausta ar dažādu cilvēku, dažādām rūpēm par viņu, viņa kļūs arvien labāka un maigāka.

Taču, cik tas gan ir grūti – atļaut! Par sevi! Parūpēties! Galvā doma – kāds egoisms un izšķērdība! Nē, noteikti, nē! Tā ir investīcija un ieguldījums tavas ģiemnes un tavā laimē.

Mamma laimīga – visi laimīgi!
Un, lai mamma būtu laimīga, viņai ir ļoti nepieciešams sajust apkārtējo rūpes. Pieņemt! Pieņemt! Lai pec tam atdotu! Un pēc tam atkal pieņemt!

Iemācies deliģēt daļu savu pienākumu citiem. Tici man, taisīt pašai sev pedikīru ir daudz mazāk patīkami, kā atnākt pie laba cilvēka, kurš gatavs parūpēties par tavām kājiņām, kamēr tu krēslā snaud.

Tev vajag atļauju? Nu, ko, ļauj es tev to izsniegšu!

Tev ir tiesības pieņemt no citiem rūpes par sevi! Visos iespējamajos veidos. No cilvēkiem, kuri tev ir patīkami. No šodienas līdz sava mūža beigām tev ir tādas tiesības. Vai Tu sev atļausi to?

Autors: Olga Vaļajeva

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Mihails Labkovskis: Mīliet sevi jebkādā izskatā un tad izskats var būt jebkāds

John and Yoko, a New York Love Story
Es vēroju kā skaistais dzimums līdz baltkvēlei sitas par sava izskata it kā nepilnībām. Arī vīrieši kādreiz to dara, taču ne pārāk pašaizliedzīgi – viņiem nav tik svarīgi būt skaistiem, svarīgāk ir nopelnīt naudu.
Taču sievietes moka sevi ar diētām, trenažieriem, dur sejā visu, kas vien pagadās pa rokai, nēsā briesmīgas augstpapēžu kurpes. Tas nu vēl tā. Bet plastika!  Ķirurga nazis! Tādu ņirgāšanos par sevi var pielīdzināt mazohismam, bet tos, kas ar to nodarbojas, vienkārši par nelaimīgiem upuriem, kas gatavi jebkam, lai tikai tos kāds iemīlētu. Absolūti. Jebkuras manipiulācijas ar savu ārieni, sākot no autoiedeguma līdz tauku atsūkšanai, ir sava zemā pašvērtējuma  demonstrēšana un solis ceļā uz narcistiskiem psihes traucējumiem. Un tie ir ļoti nepatīkami psihiskie traucējumi: kad dzīve nav mīļa bez tā, ka ik minūti tevi kāds slavē, vai pat labāk – apbrīno, vai vēl labāk – pielūdz
Pats briesmīgākais ir tas, ka skaistuma industrijas upuriem galvenais pašapziņas mērs nav āriene, bet gan partnera ar īpašiem parametriem esamība vai neesamība.
Starp citu, runājot par partneriem, jo zemāka ir paša vīrieša pašapziņa, jo lielāku nozīmi tas piešķir savas sievas vai mīļākā ārējam izskatam. Pārliecinātiem par sevi tas praktiski ir vienaldzīgi.
Es vispār nesaprotu, kāpēc jāpacieš sāpīgās botoksa injekcijas, kad visa pasaules vēsture, zinātne un sadzīves pieredze burtiski kliedz par to, ka jūsu āriene (tāpat kā augstas morāles īpašības) nespēlē NEKĀDU LOMU mīlestībā, kaislē, seksā un cilvēku attieksmē pret jums. Tur ir pavisam cits knifs. Vēlāk jums to pateikšu.
Visi taču zin, ko apprecēja un ko dievināja Džons Lenons – vīrietis, kurš varēja izvēlēties jebkuru sievieti. Un tagad atcerieties Joko Ono. Viņas āriene ir ļoti savdabīga, pat teiktu – japāņu gaumē.
Un Pols Makartnijs un Hetere Mailza? Šai meitenei vispār nav vienas kājas, tomēr viņai izdevās apprecināt ar sevi vienu no pašiem bagātākajiem pasaules līgavaiņiem (un pēc tam vēl viņam visu atņemt).
Ejam tālāk – paskatīsimies uz Nikolas Kidmenas, Dženiferas Lopesas vīriem vai Pīrsa Brosnana, Hjū Džekmena, Vudija Harelsona sievām. Un Vudija Allena pēdējā sieva? Tas patiešām nav stāsts par skaistumu. Un nevienu no viņiem nevar turēt aizdomās par to, ka viņiem nebūtu bijis seksa ar skaistuļiem.
Un tajā pat laikā, cik daudz apkārt ir skaistu un ļoti vientuļu un nelaimīgu cilvēku. Un pati skaistākā (labi, pati seksuālākā) sieviete pasaulē, par kuru sapņoja 90% planētas vīriešu, kuras portretu krūšu kabatā nēsāja amerikāņu karavīri Vjetnamā – Merilina Monro, teica: “Es neesmu radusi būt laimīga un tāpēc neuzskatīju laimi par kaut ko, kas domāts man”.
Te nu rodas jautājums, jūs vēlaties būt laimīgi vai skaisti?
Ja otrais – tad jāstradā ir nevis ar ārējo skaistumu, bet gan ar savu pašapziņu. Iemīliet sevi jebkurā izskatā un tad jūsu izskats patiešām var būt jebkurš! Tas ir likums. «…tu iemīli mūs melnus, bet baltus mūs iemīlēs jebkurš», tā rakstīja Gogolis.
Saprotiet, āriene ir ļoti subjektīvs jēdziens.
Āriene ir tikai tas, ko tu jūti, kad skaties uz sevi spogulī…
«Es sev patīku» vai «es sev nepatīku» – lūk, galvenais jautājums.
Jā, mīlestība tāpat kā nemīlestība pret sevi rodas ne tukšā vietā, un tas viss nāk no bērnības – sveiciens vecākiem.
Ja cilvēks cieš no tā, ka viņu atstumj, un ir pārliecināts par to, ka, lai viņš patiktu cilvēkiem, tad noteikti viņam ir jābūt labam – skaidrs, ka viņam nav ne mazākas nojausmas par beznosacījumu mīlestību (vienīgo patieso mīlestību). Tādu cilvēku mamma un tētis nemīlēja vienkārši tāpat! Ne par to, ka viņš vienkārši ir piedzimis šajā pasaulē….. Viņi tam nebučoja dupsi un neteica, ka viņs ir pats skaistākais bērns pasaulē. Nēēēē. Tieši un netieši viņi iepotēja savam bērnam ideju par “labumu”, kura pauž to, ka mīlestība ir jānopelna, un vēl labāk, ja to pelna katru dienu. Un tāpēc….
«Es būšu brīnišķīga saimniece, iemācīšos labi gatavoit, izskatīšos kā konfekte un tad kāds noteikti saskatīs manī arī manu “cilvēcisko” talantu!» – tā spriež lielākā daļa krievu sieviešu. Mīļās manas! Neviens jūs neiemīlēs dēļ skaistajām, garajām skropstām, boršču ar kotletēm un lielisko raksturu. Mīl par pavisam ko citu! Runā, ka «Labās meitenes nokļūst paradīzē, bet sliktās tur, kur vēlas».
Starp citu, vai tiešām jūs nesaprotiet, cik muļķīgi un nedabiski jūs uzvedaties, kad ļoti vēlaties patikt? Tāda uzvedība liedz saskatīt, kāds patiesībā cilvēks aiz tās slēpjas, toties ļoti labi var redzēt spriedzi un neapmierinātību ar sevi. Normālus cilvēkus tas viss dara uzmanīgus un atgrūž. Savukārt pārliecība par sevi pievelk un neatlaiž. Taču ne jau tikai pārliecībā ir sāls.
Lai notiktu iemīlēšanās, mīlestība vai kaisle, cilvēkam ir “jāaizķer”.
Un aizķer ne jau ideāla deguna forma, gluds vēders vai skaisti mati (ja nu vienīgi pirmajā mirklī, kurā viss var arī beigties). Neapzināti aizķer kaut kas no bērnības, asociācijas, līdzība, smarža, žesti, balss tembrs, kāda detaļa, kas atgādina vecāku mājas vai kādu no vecākiem. Šai asociācijai nav obligāti jābūt laimīgai. Un pret to bezspēcīgi ir visi knifi, plastika, drēbes un labdari.
Mīlestībai nav nekāda paskata, ir tikai raksturs, “olas”, griba, uzticība sev. Tikai tas šajā pasaulē ir deficīts. Un tikai tas izsauc interesi, cieņu, vēlmi.
Un, ja jums visa tā pietrūkst, izeja ir viena – būt sev pašam. Attīstīt savu individualitāti un personīgās īpašības. Neiet uz kompromisiem. Nu, kaut vai tik daudz, cik neņirgāties par sevi un neuzvesties kā upurim!
Bet labāk sekot savām vēlmēm, centieniem, sapņiem. Kultivēt savu atsķirību no citiem un nekaunēties sevī no nekā.
Labi, teiks maziņš pabriesmīgs “čuvaciņš”, jūs visu pareizi sakiet, un es parakstos zem katra vārda, kas šeit teikts, un varu to izlasīt vēl simts reizes, un tomēr pārliecību par sevi man tas viss nedos nekādu. Ko darīt? Uz to es varu atbildēt vienu, ka pie sevis pieņemšanas tadā veidolā, kādā jūs esat, protams, ir jāstrādā. Nu, piemēram, nodrošināt sev maksimālo psiholoģisko komfortu, cienīt savas vēlmes, veltīt sev laiku un naudu, pacensties gūt baudu no savas dzīves, sajust tas garšu, baudīt.
Galvenais uzdevums ir patstāvīgi aizpildīt mīlestības trūkumu, aizpildīt tos tukšumus, kas veidojušies bērnībā un jaunībā. Uzstadīt sev tādu mērķi un uzskatīt to par galveno, dzīvībai svarīgo un negaidīt, kamēr laimīgu jūs padarīs citi.
Citi tavā dzīvē parādīsies un sagribēs izdarīt tev labu tikai tad, kad pats sajutīsi savu nozīmīgumu. Tava āriene ir tikai tavs pašvērtējums.
Es esmu izstrādājis 6 noteikumus, kuri palīdzēs tev justies kā cilvēkam – protams tad, ja tu tos ievērosi. Bet par to nākamreiz.

 

Autors: Mihails Labkovskis
Tulkoja: Ginta FS
harelsons
pirs
Premiere Of Dukale's Dream

Kāpēc vajag just savu vērtību?

11012584_10153333166807526_1562387551662250235_n
Nesen kadā no semināriem viens no tā dalībniekiem noformulēja interesantu jautājumu:
“Vai ir kāda problemātiska, aktuāla psiholoģiska tēma, kas skar ikvienu cilvēku?”
Sākumā gribējās atbildēt šabloniski, ka visas problēmas ir individuālas un atkarīgas no katra cilvēka personīgās pieredzes. Tomēr, tas gluži tā nav.
Es domāju, ka ir viena ļoti svarīga tēma, kas ir gandrīz ikviena cilvēka, kurš dodas pie psihologa pēc padoma, vājā vieta. Pašvērtējums. Un tikai pēc tam, kā sekas vājai savas fundamentālās vērtības apziņai, rodas citas grūtības: depresija, trauksme, iekšējais tukšums, pazemināts pašvērtējums, orientācija uz sasniegumiem, problēmas attiecībās.
Cilvēks, kurš neizjūt savu vērtību, tērē ļoti daudz enerģijas un spēka, lai uzturētu stabilu psiholoģisko stāvokli, un bieži vien ir spiests darīt lietas, kuras tam ir nepatīkamas. Viņš gaida pastavīgu ārējo atbalstu un, diemžēl, vienalga neiegūst to – savu vērtības apziņu.
Eksistenciālajā analīzē mēs, kā likums, runājam par praktisko vērtību (tiem sasniegumiem, kas ir ikviena cilvēka dzīvē), un par fundamentālajām vērtībām (savas vērtības apzināšanās tiesības, kas dotas mums katram līdz ar mūsu piedzimšanu).
Ja dominē praktiskā vērtība, cilvēks, kā likums pastavīgi atrodas kustībā un cenšas sasniegt arvien vairāk – arvien lielākus mērķus, kas kaut uz neilgu laiku ļauj sajust savu vērtību un svarīgumu.
Protams, šī praktiskā vērtība ir ļoti svarīga attīstībai, taču, ja tā ir dominējošā un galvenais motivējošais spēks, tad parasti tā noved pie netaisnīguma sajūtas, nebrīvības sajūtas un iekšējās spriedzes.
Nespēja izdzīvot un sajust savu vērtību formē divus uzvedības variantus:

 

1. Pārmērīgu ciklēšanos uz sevi: egocentrismu, vēlmi tikt atzītam un būt uzmanības centrā pēc iespējas biežāk. Te var runāt arī par pārlieku augstu pašvērtējumu. Tāds uzvedības modelis parasti ir cilvēkiem ar izteikti narcistisku dabu vai histēriķiem.
2. Neapmierinātību ar sevi, vēlmi būt labam visiem, pārleiku liela paškritika, savu vēlmju neievērošana. Te runājam par pazeminātu pašvērtējumu. Šādi cilvēki parasti uzņemas atbildību citu vietā, uzskata, ka ļoti daudz ko dzīvē nevar atļauties, ka viņiem nav tiesību realizēt savus mērķus un plānus.

 

Dažādās dzīves situācijās cilvēks ar vāji attīstītu pašvērtējumu var izmantot abas šīs stratēģijas.

 

Vislielākās grūtības darbā ar fundamentālo vērtību tēmu ir tajā, ka nav iespējams runāt, domāt vai zināt par savu pašvērtējumu, to vajag SAJUST. Bet kā to var sajust, ja visu mūžu, gadiem ilgi šīs sajūtas nav bijis?
Iespējams, šī ir tā dziļā tēma, pie kuras cilvēks nonāk ļoti ilgas terapijas procesā. Kāds pēc pusgada, kāds pēc vairākiem gadiem. Šī tēma neatrodas virspusē, taču ir pamats vairumam citu problēmu.
Kāds šo sajūtu iegūst, pateicoties uzmanīgai un smalkjūtīgai attieksmei pret sevi, ar sava iekšējā dialoga palīdzību. Kādam šī sajūta rodas pēc darba ar savu biogrāfisko pieredzi un dzīves uzstadījumiem.
Konsultācijās ar klientiem mēs, kā likums, meklējam saskanīgus tēlus, idejas, asociācijas, kas palīdz tuvināties šai sajūtai. Taču man gribās noformulēt pavisam vienkāršu tēzi, ko ir vērts integrēt savā pasaules izjūtā:
“Vienmēr atradīsies kāds, kurš vienu vai citu darbu dara labāk par tevi. Taču nav neviena cilvēka, kuram būtu tādu īpašību, spēju, sajūtu, vēlmju komplekts, kā tev. Nav nekādas jēgas darīt ideāli vai labāk par citiem.
Ir svarīgi darīt tā, lai būtu sajūta, ka tas, ko tu dari, ir labi un pareizi tieši tev. Ar to arī būs pietiekami. Un tas IR vērtīgi.
Un tas, ka tu esi, ir vērtīgi un svarīgi.
Un tikai tad, kad tu sajutīsi savu vērtību, tu varēsi novērtēt citus cilvēkus. Un jūsu starpā var izveidoties attiecības. Tādas attiecības, kas ļaus nostiprināt un apstiprināt vienam otra vērtību un savas esības vērtību šajā pasaulē.”

 

Autors: Jevgēņija Koļcova
Avots: © psy-practice.com
Tulkoja: Ginta FS

No tīras lapas

krasas_otas

Katram no mums ir īpaša vērtība. Taču gadās tā, ka cilvēki apkārt mums to nenovērtē un attiecas pret mums kā pret parastu parādību viņu dzīvē. Bet problēma ir mūsu pašu attieksmē pret sevi, to, kā jūtamies savā sirdī. Ja mēs neapzinamies savu vērtību, ja paši sevi necienam, tad arī citi neapzināti pret mums izturēsies tieši tāpat. Nosaukums šai parādībai ir “spoguļa efekts” – cilvēki mums rāda to, kā mēs paši izturamies pret sevi.
Šī pritča ir tieši par to.

Kad es biju maziņa, kaut kur izdzirdēju frāzi ” No tīras lapas”… Man kļuva interesanti, kā tas ir. Es pajautāju savai mammai, kā to saprast? Viņa paņēma tīru lapu, krāsas, otas un teica:

— Skaties, es parādīšu. Meitene – tā ir tīra lapa. Puisis – mākslinieks. Mākslinieki mēdz būt dažādi. Vājš mākslinieks paņems lapu, iemērks otu krāsā un sāks zīmēt. Pēc tam, neizmazgājis otu, un nepagaidījis, kamēr krāsa nožūst, sāks klāt nākamo krāsu. Un tā – vairākas reizes. Krāsas saplūdīs un viss zīmējums būs pelēks un neglīts. Viņš saburzīs lapu un paņems nākamo.

Bet ir īsti mākslinieki. Viņi, nesteidzoties, klās vienu krāsu, ļaus tai nožūt. Tad uzklās nākamo. Acīm atklāsies spilgta, skaista varavīksne. Tā viņam patiks un viņš saglabās tādu zīmējumu.

Un atkal. Viens mākslinieks nopirks lētu papīru tuvākajā veikalā. Otrs meklēs dārgu, kvalitatīvu audeklu. Lai to atrastu, viņš var gaidīt mēnesi, gadu, braukt uz otru pasaules malu tā meklējumos.

Nesteidzies būt lapa, esi dārgs audekls, neļauj sevi mīdīt un izkrāsot pelēku, esi varavīksne – sagaidi savu mākslinieku!

Avots: http://www.uspeh.club/

Tulkoja: Ginta FS

Labie un ērtie cilvēki

12294915_1654686394789085_7087474944048978258_n

Šodien labo puisīšu un meitenīšu, kuri nevienam nav vajadzīgi un nav interesanti, neskatoties uz to, ka viņi ir tik labi, problēma ir tik ļoti aktuāla un “populāra”, ka grūti to neievērot. Katrs otrais klients (kliente) ir cilvēki, kuri cieš no savas nespējas atteikt, un no tā, ka nespēj aizvainot otru, atsakot tam.

Tie ir zēni, kuri “nedzer, nepīpē un nelamājas”, bet tajā pat laikā paliek ārpus draugu zonas. Tās ir meitenes – sievietes, kuras ir “labsirdīgas, uzticīgass saprotošas un lieliski prot vārīt boršču”, bet kuras mūžīgi tiek izmantotas un pamestas. Tie ir cilvēki, kuri neprot “sadot pretī”, pacieš sliktu attieksmi, pazemojumus, bezkaunību un gaida, kad apvainotājs labosies, tic solījumiem: “es esmu labs, es labošos!”. Tie ir cilvēki, kuri ar savu labestību, krietnumu, nespēju atteikt ir pelnījuši kaut kripatiņu mīlestības un atbalsta, tomēr cieš fiasko.

Kapēc?

Noskaidrosim! Kas ir visi šie cilvēki? Kā viņi auguši?

Tie ir bērni, kuri pastāvīgi ir centušies nopelnīt savas mammas mīlestību. Centušies dažādi: esot paklausīgi, pelnot labas atzīmes, uzvedoties pieklājīgi un klusi, esot laipni, izpildīgi. Nedauzoties, jo savādāk mammai galva sāp. Un, lūk, sēž tāds bērniņš: matiņi kārtīgi saķemmēti, biksītes izgludinātas, skaists, kartīgs, ērts un…nedzīvs.

Un tā bērns pierod pie tā, ka, lai nopelnītu milestību, jābūt labam. Nedrīkst dzert, nedrīkst pīpēt, nedrīkst dauzīties un lamāties. Un tad tāds labais bērns iziet pieaugušo dzīvē, un visa viņa, atstrādātā mīlestības pret cilvēkiem, stratēgija cieš krahu.

Skatās vakardienas pieglaustais, nedzerošais un nepīpējošais puika Vasja uz meitenēm, dāvina viņām ziedus, sagaida pie namdurvīm, raksta viņām dzeju, bet viņas: “Tu esi tik labs! Būsim draugi!?” Un tad Vasja skatās, kā tās pašas meitenes skraida uz randiņiem ar huligānu Petju – bezkaunīgu rupekli. Un sistēma sabrūk.

Vai arī teicamniece Mašeņka, kura nekad neko savai mammai neatteica, pretī nerunāja, bet pēc 15 gadiem kautrējas atteikt savai draudzenei Svetai pasēdēt ar viņas bērniem, kamēr tā skraida apkārt sava otrā vīra meklējumos. Vai arī baidījās atteikt 46 gadīgajam direktora vietniekam viņa seksuālajās vēlmēs, jo savādāk viņš varētu apvainoties?

Vasjam un Mašai kādam atteikt nozīmē saņemt nosodījumu un nesaņemt milestību no otra cilvēka. Vēlme būt labam un ērtam ir vēlme būt mīlētam. Bet pieaugušo dzīvē šis uzstādījums “kamēr esmu ērts, tikmēr mani mīl”, vispār nestrādā!

Tāpēc, ka mūs mīl tad, kad mēs paši sevi mīlam – bez jebkādiem nosacījumiem, bez mīlestības nopelnīšanas vai atstrādāšanas. Pretējā gadījumā, apkārtējie mūs vienkārši izmanto.

Un tad veselīgs dzīvesveids kļūst par mīlestības un cieņas aktu pret savu ķermeni, nevis apbalvojumu Lai mani mīlētu”. Tad kulturāla runa kļūst par mīlestības aktu pret savu valodu un audzināšanu, nevis “lai neizbiedētu”. Un boršču tu vāri tāpēc, ka tev patīk to darīt un patīk process, un, ne tāpēc, ka “mīlestība iet caur vēderu”.

Atteikt ir bail tad, kad zemapziņā mīt pārliecība par to, ka pašvērtējums ir jānopelna. Tas, protams, nenozīmē, ka jābūt ir rupeklim, patmīlīgam un bezkaunīgam, jāatskaka visiem un visur, jāstaigā pāri galvām un tikai tā būs iespējams iegūt cilvēku mīlestību un atzinību. Tomēr, pirms pieņemt piedāvājumu, atbildēt uz lūgumu, piekrist kaut kam, atbildi sev uz jautājumu: “Kāda ir mana patiesā motivācija to darīt? Kāda ir mana personīgā interese? Es to daru tāpēc, ka man tas patīk, vai arī tāpēc, ka es gribu nopelnīt cilvēku simpātijas?”

Visai cilvēka darbībai ārpasaulē jābūt mīlestības izpausmei, kura ir iekšējā pasaulē – nevis mīlestībai no ārienes, kas bieži izpaužas atzinībā, atsauksmēs, “laikos” un “šārēs”.

Pašvērtība tiek dota jau dzimšanas brīdī, to nosaka pati mūsu eksistence, mūsu dzīvība un ne tās daudzās regālijas izglītības, skaistuma, uzticības, jaunības, veselīga dzīvesveida, prasmes vārīt boršču veidā. Tas gan nenozīmē, ka nav jāaug garīgi, jānodarbojas ar personības izaugsmi. Taču primārā doma ir būt labākam, kā biju vakar. Tas viss tiek darīts ne tāpēc, lai ietītu konfekti pēc iespējas spilgtākā papīrītī un tas uzlabotu tās pārdošanas apjomus, bet gan tāpēc, ka konfekte patiešām ir garšīga un tā pelnījusi šo krāšno papīrīti tāpēc, ka tas atbilst tās izsmalcinātajai garšai.

Mīliet sevi un esiet mīlēti!

Autors: psiholoģe Anna Maksimova

Avots: © psy-practice.com

Tulkoja: Ginta FS

Mīlēt sevi – tas ir – KĀ?

meitenite

Dažkārt cilvēkam nemaz nešķiet, ka viņam ir zems pašvērtējums. Viss skaidrs gadījumā, kad cilvēks pieiet pie spoguļa un atklāti neieredz savu atspulgu. Taču gadās, ka zema pašapziņa ir paslēpta, neredzama: sieviete sevi mīl, sava āriene un figūra viņu apmierina, viņa rūpējas par sevi, bet dzīvē notiek kas netverams – haoss, “bardaks”.

Kādi var būt zema pašvērtējuma “simptomi”?

  • dzīvē pastavīgi notiek kādas krīzes un haoss;
  • tu sevi iepin kādās attiecībās, kurās visu laiku nākas kādu glābt;
  • partneris par tevi nerūpējas, nepievērš nekādu uzmanību, ignorē tavus lūgumus un vēlmes;
  • tu nejūties novērtēta, nejūti savu vērtību;
  • ir milzīgas hroniskas finansiālas problēmas,parādi, kredīti;
  • cilvēki tevi izmanto savtīgās interesēs, neko nesniegdami pretī;
  • tu dāļā savu enerģiju un uzmanību pa labi, pa kreisi  un pašai sev nepietiek laika;
  • emocionālā izdegšana, stress, saspringums darbā, nervu spriedze;
  • tu dari darbu, kuru nemīli un kas tev nepatīk un nenes nekādu prieka sajūtu;
  • tu bieži vilies cilvēkos, sastopies ar meliem, vienaldzību un nodevību.

Lai labāk saprastu šo fenomenu, es pastāstīšu, ko tas nozīmē – “Mīlēt sevi.”

  • Tu pilnībā uzņemies atbildību par savām jūtām, domām, darbībām un uzvedību. Ne jau “viņš apvainoja”, bet “es apvainojos”, ne “viņš kritizē”, bet “es pieņemu kritiku”.
  • Tu atzīsti un pieņem savas emocijas un jūtas un paud tās, nenodarot kaitējumu citiem. Tu mīli sevi un pieņem sevi kopā ar mīlestību, naidu, dusmām, sāpēm, aizkaitināmību un bailēm. Cilvēks, kurš mīl sevi, atļauj sev un dod tiesības sev izjust JEBKURAS emocijas un jūtas, pieņem tās savai zināšanai, nenodara pāri citiem cilvēkiem un runā par to atklāti.
  • Tu paļaujies tikai uz savu viedokli un rīkojies pēc saviem ieskatiem. Protams, ir jēga ieklausīties citu cilvēku viedokļos un padomos, taču lēmumu tu pieņem patstāvīgi. Tu pieņem lēmumus, vadoties no savām interesēm, ne – citu cilvēku ietekmē.
  • Tu atļauj sev būt vājai un lūgt palīdzību. Cilvēkiem šķiet, ka jākautrējas lūgt palīdzību, jo tā varētu parādīt savu vājumu. Būt vājai, nozīmē būt ievainojamai. Cilvēks ar zemu pašvērtējumu parasti arī ļoti baidās no tā, ka varētu tikt ievainots.
  • Dzīves krīzes tu uztver kā resursu jaunām iespējām, kā izaugsmes iespēju, ne kā haosu un sodu par kādiem grēkiem.
  • Tu veido un saglabā partnerattiecības, kurās vari sevi izpaust kā personība, ne tādas, kurās jūties vien vajadzīga.
  • Tava pašapziņa ir nelokāma un nav atkarīga no kritikas vai uzslavām no malas.
  • Tu cieni savu ķermeni, savas idejas, savas domas, savas jūtas, vērtības un vēlmes.
  • Tu necenties nopelnīt mīlestību un cieņu, īpaši, ja to nākas darīt, noliedzot savas intereses. Tu necenties būt laba un ērta.

Dažkārt psihologi iesaka atkārtot afirmācijas, piemēram “Es esmu mīlestības cienīga un esmu pelnījusi mīlestību un cieņu”. Pabrīdināšu: smadzenes tādas frāzes uztver burtiski un dara visu, lai nopelnītu mīlestību un cieņu, un kaut ko tā labā dara, kaut kā cenšas, lai mīlestība būtu. “Mīlestības cienīga” nozīmē to, ka mīlestības dotajā mirklī nav un, ka tā ir jānopelna.

Mīlestība pret sevi nozīmē to, ka tā JAU IR. Tā nav jānopelna, jāizcīna – tā jau a priori ir.

Tava dzīve, pat nākšana šajā pasaulē – tas ir mīlestības akts attiecībā pret tevi. Tu esi īpaša, unikāla un otra tada cilvēka pasaulē nav.Un, ja reiz tu dzīvo, tātad esi šai pasaulei vajadzīga. Dievam, Visumam, Liktenim (visam, kam vien tu tici) tieši tāda, tieši ar tadu ķermeni, tieši ar tādām prasmēm un talantiem, ar tādu temperamentu un raksturu.

“Es esmu, es dzīvoju, tātad esmu mīlēta” – lūk sevi mīloša cilveka devīze. 

Autors: psiholoģe Anna Maksimova

Avots: http://www.psy-practice.com

Tulkoja: Ginta FS