Vecāki kā TESTS

mate tevs

Attieksme pret māti ir lielisks tests tavam pašvērtējumam. Bet attieksme pret tēvu – vienkāršs tests tavam kontroles lokusam (lokuss – fiksēta novietojuma vieta hromosomā, kas nosaka gēnu lokalizāciju).

Un te nav nekādas mistikas.
Lieta tā, ka infantīli gaida no mātes bezgalīgu pieņemšanu un ļoti slimīgi reaģē uz mātes kritiku. Šīs asās reakcijas dēļ konflikts saasinās, mātes viedoklis tiek degradēts, sarunas ar viņu pārvēršas par kaujas lauku, bet attiecības – par karu vai bēgšanu.

“Mans pašvērtējums ir zems tāpēc, ka māte mani par maz mīlēja”.
Gluži otrādi! Tieši zema un atkarīga pašvērtējuma dēļ tev šķiet, ka mātei tevi jāmīl vēl stiprāk.

Cilvēks, kuram ir normāls pašvērtējums, ļoti mierīgi izturas pret faktu, ka māte viņā redz daudz dažādu trūkumu. Viņš ir spējīgs nodalīt viņas vērtējumu no savējā pašvērtējuma, tādējādi, nepazeminot māti.
Tas ļauj izvairīties no konfliktiem, pieņemt viņu ar siltumu sirdī, un tas arī mātes attieksmi padara daudz pozitīvāku. Pat tad, ja mātei ir briesmīgs raksturs vai pat vecuma marazms, cilvēks ar normālu pašvērtējumu ir spējīgs ņemt verā šos faktorus un asi nereaģēt, pieņemt savu māti kā atsevišķu cilvēku, nevis daļu no sevis.
Savukārt infantils pašvērtējums vienmēr saistās ar saplūšanu, un tad māte ir tas cilvēks, kura obligāts uzdevums ir vienmēr piekrist, apbrīnot, sajūsmināties un mīlēt bez noteikumiem. Pretējā gadījumā ir tāāāādas sāpes un aizvainojums!!!

Kā attieksme pret tēvu stāsta par kontroles lokusu?
Pret tēviem mūzīgas pretenzijas ir tiem, kas sevi uzskata par nabaga putnēniem, priekš kuriem vecākiem noteikti ir jānovij ērta ligzdiņa un jābaro viņus, kamēr tie paši neiemācīsies lidot (tuvāk pensijas gadiem).

Infantilie vīrieši mūžīgi vaino savās problēmās tēvus, savus un svešus (savus par to, ka nenodrošināja ar kapitālu, svešus par to, ka tie nodrošināja citus). Dažkārt tēva vietā tiek vainots Staļins, Gorbačovs, taču visbiežāk pret savu tēvu tādiem cilvēkiem ir ārkārtīgi daudz pretenziju. Viņi ir vārgi, tātad spēcīgajam vecākam viņi ir jāaizstāv.

Tādas sievietes mūžīgi ir par maz mīlētās meitiņas, skopas mīlestībā, mūžīgos vīra-papiņa meklējumos
Viņām šķiet, ka viņas vīrietī meklē tēvu, tāpec, ka tēvs par maz mīlēja. Viss ir gluži otrādāk. Pretenziju pret savu tēvu dēļ, viņas kļūst par putnēniem līdz pat savām vecumdienām. Un sēž zem koka, žēli atkārušas knābīti. Dažas savācas grupās un vienā balsī kliedz: nost ar tēvu varu, nost ar patriarhātu, visu atņemt un sadalīt!!!

Cilvēkam ar normālu lokusu nav pretenziju pret tēvu, tāpēc viņš arī nemeklē stipro balstu kādā stiprajā, bet pats vēlas tāds būt, un balstās tikai uz sevi.

Kļuvis pieaudzis cilvēks, viņš vēlas tēvam palīdzēt, nevis izvilkt no tēva sev aprūpi. Ja viņam tēva nav vai arī tēvs ir alkoholiķis vai noziedznieks, viņš šo faktu uztver ar līdzjūtību, nevis nosodījumu, jo sevi neuzskata par bērnu. Viņš nemokās žēlumā pret sevi – maziņo. Par tēvu alkoholiķi viņš domā: “Mans nabaga tētis visu mūžu dzēra”.
Bet infantils teiktu: “Maita, viņš visu mūžu dzēra, tā vietā, lai manā labā izdarītu ko vairāk”.

Pieaudzis dēls teiktu: “Es neatkārtošu tādu skumju likteni”.
Bet infantils: “Viņa dēļ mans liktenis ir tik smags”.

Vai ievēroji lokusu atšķirību?
Autors: Marina Komissarova
Avots: econet.ru
Foto: ©Annie Leibovitz
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

No sākuma teiks: tev jāģērbjas savādāk

sieviete kalnos

Pēc tam teiks, ka tev jānotievē. Pēc tam – ka jākustās enerģiskāk un jābūt jautrākai! Optimistiskākai. Un nevajag žēloties. Jānomaina frizūra. Jāizlasa modīgā grāmata un jānoskatās filma pašizaugsmei. Bet, kad būsi notievējusi, nomainījusi frizūru, uzvilkusi citas drēbes un sāksi optimistiski smaidīt, tev pateiks, ka esi pārāk veca. Un, ko tad darīt?

Tā kāds vīrs pateica savai sievai, ar kuru laulībā bija nodzīvojuši divdesmit piecus gadus. Kad viņa modernā sporta kostīmā, ar smagu mugursomu uz muguras kopā ar viņu veica smagu pārgājienu. Visu kopdzīves laiku viņa bija tievējusi, svīdusi sporta zālē, trenējusi presi un mainījusi frizūras: tā, kā vīram patika. Skatījusies filmas – tās, kas viņam patika. Un lasījusi grāmatas, kuras viņš rekomendēja. Atvaļinājumā brauca ar laivām pa upēm, kāpa kalnos. Un vakaros pie ugunskura atgaiņājās no odiem, un ģitāras pavadījumā dziedāja bardu dziesmas. Vīram tā patika pavadīt atvaļinājumu.

Lūk, un sieva darīja visu tā, kā viņam patika. Ņēma vērā kritiku, centās. Un pēc tam viņš sadusmojās, ka viņa pārāk lēni kustās ar mugursomu plecos. Un pateica: tu esi pārāk veca!

Un, ko darīt ar tādu kritiku? Tas nav liekais svars un nav arī frizūra. Nav jauna filma par kosmisko apziņu, kas jānoskatās. Piecdesmit piecus gadus ārā neizmetīsi. Un kļūst parāk smagi stiept mugursomu un, dziesmas dziedot, pārvarēt kalnu pārejas…

Ceturtdaļu gadsimta cilvēks darīja visu tā, kā gribēja otrs – lai saglabātu laulību. Lai viņu mīlētu. Lai būtu sapratne. Bet pēc tam vīrs ātriem, platiem soļiem aizsoļoja tālu uz priekšu. Bet viņa sēdēja uz mugursomas un raudāja – viņa bija ļoti piekususi. Kā maziņš sirms rūķītis, sēdēja mežā un raudāja. Bez jebkāda optimisma. Tāpēc, ka bija nodzīvojusi ne tā, kā gribēja pati: mocīja sevi ar badošanos, svīda sporta zālēs, atvaļinājumos rāpoja pa kalniem un klīda taigā. Bet gribēja pavisam ko citu: klusus vakarus pie jūras, cept pīrādziņus, dažkārt aiziet uz kino, lai noskatītos kadu melodrāmu, nēsāt garus matus, dažkārt gulšņāt dīvānā ar grāmatu rokās, iet uz teātri – skaistā, garā kleitā…

Viņa nodzīvoja ne savu dzīvi. Viņa darīja visu tā, kā vīram patīk. Viņa baidījās viņu pazaudēt! Bet viņš viņu nosauca par vecu un pameta mežā – jo viņa, redz, velkas pārāk lēni?

Viņa mugursomu pameta mežā un devās uz staciju. Biļetei naudas pietika, arī labi. Brauca vilcienā, skatījās pa logu uz drūmo mežu, no kura brīnumainā kārtā bija tikusi ārā…
Viņa tika ārā. Bet kāda cita netika. Un vēl līdz šai dienai tievē, griež matus, atpūšas un ēd ne tā, kā vēlētos, bet tā, kā citiem vajag. Velti! Tāpēc, ka pēc tam tevi vienalga var pamest mežā vienu ar mugursomu; tāpēc, ka esi pārāk veca un lēni velc savu mugursomu….

Autors: Anna Kirjanova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Atklātība komunikācijā

evgenijs jurkins

Jau no bērnu dienām mēs esam radināti nosodīt. Nosodīt sevi, savus tuvākos un dzīvi. Būt pašam sev ir kauns: nākas melot, apspiest savas patiesās domas un sajūtas. Tūkstošiem pārliecību saka priekšā: “kaut kas ar tevi nav kārtībā…” Dvēseli nomāc pastāvīga neapmierinatība. Tu  ļoti centies būt labs, labāks. Pārstāj saprast, kāds tu patiesībā esi un ko vēlies. Zaudē sevi. Tikai zini to, kādām ir “jābūt” un “kāds nedrīksti būt”. Un tā tu zaudē pārliecību par sevi un kļūsti par staigājošu masku. Tici, ka virzies pareizā virzienā. Kā visi. Centies pareizi dzīvot, strādāt, audzināt, ģērbties, runāt. Taču laime kaut kur kavējas. Dzīve kļūst par izmocītu rituālu sēriju.

Ir sajūta, ka tu nevis dzīvo, bet izīrē sevi sabiedrībai.

Kamēr piesedzies ar masku, dziļi Dvēselē dzīvo sajūta, ka mīl nevis tevi, bet šo uzspēlēto tēlu. Bet tevi – īsto neviens nepazīst un pat necentīsies iemīlēt. Tu jūties kā viltvārdis. Un, jo ilgāk slēp patiesību, jo briesmīgāka tā šķiet.

Ja ir lemts izdziedināties, tad, lai kāda arī nebūtu tava pagātne, to nāksies pieņemt. Atklātība ir patiesības balss, reālo domu un sajūtu izpausme. Tu vairs “nezīmējies” un nepiesedz savus trūkumus ar psiholoģisko makijāžu. Tu riskē izradīties parasts mirstīgais, bet vēl joprojām dzīvs cilvēks ar tam piemītošo dabiskumu. Tas tuvina. Tu savam sarunu biedram it kā saki:

“Skaties! Lūk, tas esmu īstais es! Ne tik spēcīgs un ne tik gudrs”. Un viņš jūt: “Izrādās, arī es varu pārstāt kaunēties. Es varu būt es pats un nebaidīties, ka mani nosodīs.”

Atklātība ir iespējama tikai tad, kad nav vērtēšanas un spriedumu. Nosodīt cilvēku, kurš atveras, nozīmē, iespļaut viņam Dvēselē. Kad stāsti patiesību par to, kas padara tevi par parastu mirstīgo, par mīlestību, par saviem mazajiem “grēciņiem”, un tevi nenosoda, bet saprot, tu jūti, cik tas ir dabiski – būt sev pašam. Cilvēks, kurš tevi satiek šajā teritorijā, kļūst patiesi tuvs. Viss, ko tu juti, darīji, kas biji, nevarēja būt savādāk. Ar tevi viss ir kartībā! Un vienmēr ir bijis kārtībā! Vairs nevienam nekas nav jāpierāda. Tu JAU vari vienkārši būt tu pats.
Tu vari būt pats – ne pārāk gudrs, varbūt ne pārāk interesants, ne drošs, ne spēcīgs, ne ideāls. Un tikai tādu – patiesu un īstu tevi var patiesi mīlēt.

Pārliecība par sevi balstās uz visaptverošu izpratni par to, ka tu vari būt šis cilvēks. Un tev ir tiesības dzīvot. Un tavai Dvēselei nav vajadzīgi obligātie labojumi.

Atklātība ir dziedināšana no nemīlestības pret sevi.

Ja sarunu biedrs nesoda un nevērtē, bet klausās un saprot, viņš var aizstāt psihologu.
Atklāta komunikācija ir ne tikai terapeitiska, bet arī interesanta, jo tā ir piesātināta ar tavas Dvēseles dzīvo enerģiju. Bez tās viss kļūst nedzīvs. Mēs visi mīlam mūziku, kino un sarunas, kas rezonē ar mūsu iekšējo pasauli. Atklātība vienlaicīgi nes gan prieku gan terapeitisku vērtību. Es saprotu, ka nav nemaz tik viegli radīt apstākļus atvērtam dialogam. Maz kam tas patiesi ir vajadzīgs, taču tas sanāk tiem, kam to vajag un tiem, kuri cenšas.
Es atklātību mācījos no saviem klientiem. Un sāku to praktizēt ar saviem tuvajiem. Tā “strādā” un sniedz dziedināšanu un prieku. Tā paaugstinās apzinātības līmenis, jo tu mācies pieņemt un novērtēt to, kas tev šobrīd ir – šo brīdi, šos cilvēkus, sevi. Bet “zīmēties” paliek neinteresanti, jo ir taču skaidrs, ka visi mēs esam aptuveni vienādi.

Ar ko sākt?
Var sākt ar savu simpātiju un vājību atklātu paušanu. Ja gadījumā nejūti atpakaļsaiti, vai vēl ļaunāk, tevi nosoda, tad nedaudz piebremzē. izmet savas “makšķeres” akurāti. Lai cik dīvaini tas arī nešķistu, pat atklātība var kļūt par melīgu piesedzēju tad, ja to izmanto savu negatīvo emociju attaisnošanai. Tā teikt: “es taču no visas sirds paužu savas domas – pieņemiet mani tādu, kāds esmu”. Tikai tad, kad esi iemācījies atklāti runāt par savām vājībām un simpatijām pret ctiem cilvēkiem, vari akurāti pāriet pie savu negatīvo emociju paušanas – uz to brīdi jau tu jūti, kurā mirklī un kā tu vari savam sarunu biedram dot atpakaļsaiti.

Konstruktīvi paust savas negatīvas emocijas – tā ir vesela māksla. Gan jau arī par to pienāks laiks pastāstīt.
Nevajag izgriezt savu Dveseli uz āru visiem, kuri pagadās tavā ceļā. Tā tu izbiedēsi cilvēkus. Taču ideāli, ja tavā personīgajā apkaimē ir divi – trīs cilvēki, kuriem par sevi vari izstāstīt burtiski visu, par ko, iespējams, agrāk kaunējies runāt. Ja tādu cilvēku tev nav, derēs arī psihologs – profesionāls klausītājs ar stāžu. Un tā atnāk sapratne par to, ka tu pats esi savas dzīves neizbēgams rezultāts. Tu nevari un nedrīksti būt kāds cits.
Tu sāc saprast sevi un citus. Un vairs nevienam nav vajadzīga piedošana un apstiprinājums. Aizvainojumi un nosodījums izgaist. Dievs visiem soģis.

Vai var pieņemt visu?
Vesels cilvēks nevienam nenovēl ciešanas. Mēs visi alkstam mīlestības. Pat vardarbība ir šīs vajadzības izkropļota forma. Pie tās ķeras tie, kuri sevi noliedz. Naids pret sevi rada naidu pret citiem. Bet, ja cilvēks ir noziedznieks, kā viņu saprast un pieņemt? Ja nogrēkojies pagātnē, bet tagad to nožēlo un vēlas laboties, nav nemaz tik grūti viņu saprast un pieņemt. Īpaši tad, ja arī pašam pagātnē ir līdzīga pieredze. Taču tad, ja cilvēks turpina savus ļaunos darbus, saprast viņu nav obligāti. Atstāj to svētajiem. Un nejauc sapratni ar vienaldzīgu bezdarbību. Ja kāds pārkāpj tavas robežas, nav obligāti uzliesmot naidā, lai tās aizstāvētu.
Briedums
Atklātība ir filtrs, lai atdalītu nobriedušo no nenobriedušā. Ne reizi vien kino esmu dzirdējis, kā viens personāžs saka otram: “mēs taču esam pieauguši cilvēki un varam runāt atklāti”. Bet kontekstā ar to bija domāts, ka nobriedušiem cilvēkiem ir žēl sava laika spēlēm un maskām.
Autors: Igors Satorins
Avots:  Психология Pro
Foto: Jevgenijs Jurkovs

Tulkoja: Ginta FS

Ticība sev

ticība1

Kā attīstīt ticību sev?

Pati briesmīgākā neticība ir neticība sev.
Tomass Kārleils

Kā tu domā, kas ir veiksmes pamats ikvienā lietā?
Varbūt profesionālas zināšanas, pieredze, augsts intelekts vai arī, kā šodien pieņemts teikt, “spēcīga enerģētika”? Nekā tamlīdzīga!

Veiksmes pamats ikvienā sfērā ir īpašs ticības veids: TICĪBA SEV – ticība savām spējām.

Visu kristiešu svētajā grāmatā Evanģēlijā ļoti daudz tiek runāts par nepieciešamību ticēt un par ticības pretmetu – šaubām…

Sena tibetiešu gudrība vēsta: “Šaubas ir vienlīdzīgas nodevībai”. Cilvēks, kurš šaubās par sevi, nodod sevi. Senie ļoti labi pārzināja šīs patiesības. Vēl 50 gadus līdz Kristus dzimšanai, Romas dzejnieks Vergīlijs rakstīja: “Viņi var tāpēc, ka ir pārliecināti par to.”

Tie, kuri sasnieguši augstas virsotnes, ļoti labi zin, cik ļoti svarīgi ir ticēt saviem spēkiem. Lūk, tikai daži viedi izteicieni:
“Talants ir ticība sev. Savam spēkam” Maksims Gorkijs
“Ja netici sev, tu nevari būt ģēnijs” Onorē de Balzaks
“Ticība sev ir brīnišķīga, jo tā ir pazīme tam, ka cilvēks apzinās savas spējas” Tomass Gibss

Kāds pazīstams krievu uzņēmējs uz žurnālista jautājumu par to, kas ir viņa veiksmes noslēpums, pajokoja: “Akla pārliecība par sevi, idiotisks optimisms un pilnīgs kurlums pret veselo saprātu”

Pašpārliecinātība

Šim vārdam daudzu cilvēku apziņā ir ārkārtīgi negatīva nokrāsa, pateicoties audzināšanai. Pašpārliecinātība ir ticība pašam sev. Un nevajag spēlēties ar šī vārda  jēgu, ar to, ka pašpārliecinātība ir slikta, bet ticība sev – laba”. Tas ir viens un tas pats. Man ļoti patīk sekojošs formulējums:

“Ticība sev ir cilvēka pārliecība par to, ka viņam viss izdosies”

No kurienes gan aug kājas mūsu šaubām par sevi, par savām spējām šajā dzīvē kaut ko sasniegt saviem spēkiem?

Psihologi zin – no bērnības. No nepareizas pieejas bernu audzināšanai.

Atceries, cik daudz pūļu pielikuši vecāki un skolotāji, lai bērns domātu pēc tiem pašiem šabloniem, kādi pieņemti sabiedrībā, kā domā paši skolotāji un vecāki, lai bērns justos vājš, neizlēmīgs salīdzinājumā ar tiem pašiem. Kādus tik smalkus līdzekļus ticības sev sagraušanai ir izdomājusi mūsdienu audzināšanas sistēma.

Atceries bērnību, vai tu bieži dzirdēji līdzīgas šīm frāzes?
“Izaugsi, sapratīsi!”
“Ola vistu nemāca!”
“Par agru tev spriest!”
“Dari, ko tev liek un daudz nerunā!”
“Nodzīvo līdz maniem gadiem, tad sapratīsi!”
“Atbildi, kā rakstīts grāmatā un netēlo gudro!” u.t.t.

Vēl briesmīgāki ir apvainojošie vārdi, ar kuriem daži vecāki un skolotāji “apbalvo” savus audzināmos: muļķis, sliņķis, lūzeris, idiots u.t.t.

Psihologi zin, ka bērns zemapziņā ļoti tic gan vecākiem, gan skolotājiem. Un tad, kad tie viņu nosauc par muļķi vai idotu, tas darbojas gluži kā hipnozes laikā iekodēta doma. Šādas frāzes arī ir suģestija un kodēšana.

Salīdzini: “Tev viss izdosies!” un “Nepraša!”

Pirmā frāze nostiprina ticību sev, otrā to pilnībā noārda. Par laimi bērns nekad netic 100% tam, ka viņš tiešām ir muļķis, sliņķis, lūzeris u.t.t., taču, par nelaimi, tomēr tam tic, lai arī neapzināti, jo tā teica tētis, vecmāmiņa, skolotāja. Viss! Ticība sev ir salauzta. Viņš sāk šaubīties par savām spējām.

“Šaubas ir līdzīgas nodevībai” – viņš apgūst sistemātisku paša sevis nodošanas pieredzi: savu spēju nodošanas (to, ko viņā ielicis Dievs, Daba). Un bērniem tiek iestāstīts, ka būt pašpārliecinātam ir slikti.

Kāpēc viņi tā dara?

Tikai tāpēc, ka pašpārliecināts bērns iedveš viņiem bailes par to, ka viņi vairs to nespēs kontrolēt. Jo pašpārliecinātam bērnam ir savs “bezkaunīgs” viedoklis par lietām un notikumiem.

Un, ja viņam ir savs viedoklis, tad, laikam ejot, viņš varētu kļūt veiksmīgāks par saviem audzinātājiem, pāraugt tos – tas būtu sitiens viņu pašu pašapziņai.

Un tādēļ, lai bērns būtu vadāms, tiek apspiesta viņa pašpārliecinatība, viņa ticība tam, ka viņš pats kaut ko spēj. Tāda ir vadāmības cena.

Vairums cilvēku ir daudz spēcīgāki, kā paši domā. Tikai dažkārt viņi aizmirst tam noticēt.

Kā attīstīt ticību sev?

Pirmkārt – aizmirsti visu negatīvo, ko tev stāstīja par tavām spējām.

Kad kārtējo reizi tev uzmāksies domas “es esmu neveiksminieks”, “man nekas nesanāk” – vienkārši pasmaidi, domās pasaki “paldies” visiem, kas tev to iedvesa, vēlreiz labestīgi uzsmaidi sev un dzen projām šīs destruktīvās domas un apsolies “es vairs tur neatgriezīšos!”

“Dzīve ir vienkārša padarīšana. Ja tev iet grūti, tātad kaut ko tu dari nepareizi” (Ļitvaks)

Ja kaut kas neizdodas, uz mirkli pārtrauc to darīt, apsēdies un padomā, ko tu ne tā dari. Pajautā sev: “kur es varu pasmelties zināšanas par to, kā pareizi darīt?” Atbilde uz šo jautājumu parasti nopietni paviza cilvēkus uz priekšu ceļā uz veiksmi.

Otrkārt – dari tā, kā savulaik ieteica darīt Deils Kārnegī : “Lai attīstītu ticību sev, jādara tas, ko tu baidies darīt, un uzmanīgi jāizanalizē tie gadījumi no savas pieredzes, kad tev, to darot, viss notika veiksmīgi”

Treškārt – rekomendācija no Viktora Igo: “Izvairies no tiem, kuri cenšas sagraut tavu ticību sev. Tas parasti ir raksturīgi maziem cilvēkiem. Liels cilvēks, gluži otrādi, liek tev sajusties tā, ka arī tu pats vari kļūt liels” Patiesībā šajā pasaulē ir parāk daudz cilvēku, kuri ir gatavi tevi upurēt

Galvenais, labi ielāgo domu: “Ja tu pats sevi nevērtē pietiekami augstu, pasaule tev nepiedāvās ne par kapeiku vairāk”

Autors: Mihails Ļitvaks
Tulkoja: Ginta FS

 

Sieviete, kura drīkst visu

sieviete40dhsdf

–    Vai es drīkstu apēst kūciņu?
–    Drīksti!
–    Bet ir taču vakars?
–    Ēd!
–    Vai es drīkstu nenomazgāt traukus?
–    Nemazgā!
–    Es taču vienmēr tos mazgāju, un gulēt negāju, kamēr trauki nebija nomazgāti un virtuve iztīrīta.
–    Kad tas bija!
–    Vai es drīkstu pagulēt dīvānā?
–    Drīksti!
–    Bet bērniem mājasdarbi jāpārbauda?
–    Kādēļ? Tie taču ir viņu mājasdarbi un viņu dzīve!
–    Vai es drīkstu rīt neiet uz darbu?
–    Drīksti!
–    Bet, ko man par to teiks?
–    Kāpēc tevi tas tik ļoti uztrauc?
–    Vai es drīkstu brīvdienās nebraukt pie vecākiem?
–    Drīksti!
–    Viņi taču ir veci un produkti jāaizved.
–    Kaut ko izdomāsi!
–    Vai es drīkstu sestdien aiziet uz deju nodarbībām?
–    Drīksti!
–    Un pēc tam uz veikalu. Kaut vai tikai paskatīties?
–    Drīksti!
–   Vai es drīkstu pateikt Natašai, ka viņa tomēr ir baigā maita?
–    Drīksti! Tikai, ko tas tev dos?
–    Drīksti…
–    Cik tev gadu, meitenīt?
–    40!
–    Tagad tu visu drīksti!
Autors: Jeļena Kļimenkova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Ļaut citiem par tevi parūpēties

rupes7

Šī ir nodaļa no Olgas Vaļajevas grāmatas «Исцеление женской души».

Katru reizi es meitenēm, kuras lasa manus rakstus, lūdzu, lai viņas rūpējas par sevi – tādā vai citā veidā. Lai neaizmirst par sevi, lai atrod sev laiku un dara to bez sirdsapziņas pārmetumiem. Tas nemaz nav tik vienkārši. Bet ir vēl nākamais līmenis. Atļaut citiem rūpēties par sevi . Daudziem no mums tas izrādās ļoti grūti. It kā mums būtu vajadzīga speciāla atļauja to darīt.

Kad tu ļauj citiem par sevi rūpēties, notiek visdažādākie brīnumi.

Pirmkārt, pēkšņi tev pašai sāk gribēties rūpēties par sevi. Ja jau citi to dara, tātad tas ir ko vērts – tāds, lūk, ir pozitīvais “bara instinkta” efekts.

Otrkārt, kad par tevi pastavīgi rūpējas citi cilvēki, viņi sāk tevi mīlēt un novērtēt. Jo vairāk laika un spēka viens cilvēks “ieliek” otrā, jo šis cilvēks viņam kļūst tuvāks un mīļāks. Jā, tieši tā tas strādā. Tā tas stradā ar dzīvniekiem, ar maziem bērniem – ne tikai savējiem, bet arī pieņemtajiem.

Treškārt, pašvērtējuma harmonizācija. Tas ir brīnumaini,  taču, jo vairāk gādības sieviete saņem no citiem cilvēkiem, jo noturīgāks ir viņas pašvērtējums. Par mani var rūpēties! Tas nozīmē, ka es patiešām esmu laba, lieliska un unikāla. Pie kam, nemaz nav svarīgi, vai tie, kas rūpējas, ir tuvi vai attālāki cilvēki.

Ceturtkārt, tu saņem pavisam citu rezultātu. Kvalitatīvi citu. Lai arī ko tas skartu. Piemēram, pašai mājas apstākļos veicot manikīru, rezultāts nekad nebūs tik kvalitatīvs, kā gadījumā, kad to darīs profesionālis. Nerunāsim par to, ka profesionālim būs daudz ērtāk apstradāt tavas rokas, bet arī tas, ka viņam būs par vienu roku vairāk nekā tev pašai, taisot manikīru sev.

Piektkārt, tas piepildīs tevi ar enerģiju. Atceries par sievietes enerģiju un veidiem, kā ar to piepildīt sevi?

Rūpju par sevi pieņemšana visdažādākajos veidos – ir spēcīgs enerģijas avots.

Sestkārt, jo vairāk rūpju par sevi saņemsi, jo vairāk gribēsies parūpēties arī par citiem. Sievietes tādas ir radītas, ka krāt nebaltai dienai neizdodas. Visu uzkrāto tās dāsni dāvā citiem – saviem mīlajiem – kā smaidus, apskāvienus, gardas maltītes un pašas skaistumu.

Septītkārt, tas dara tevi laimīgu.

Pati nelaimīgākā sieviete pasaulē ir tā, par kuru neviens nerūpējas. Tu taču nevēlies tāda kļūt?

Astotkārt, ļaujot par sevi rūpēties citam cilvēkam, tu laimīgāku dari arī viņu, jo viņam ir iespēja tev ko labu izdarīt. Vienkārši palūdz mazam bērnam tev palīdzēt – un tu redzēsi, cik tas vinam ir svarīgi. Katrā cilvēkā, lai cik viņš drūms un nepieejams šķistu, mīt šis mazis bērns, un vajag dot iespēju tam izpausties. Lai arī pieaugušie ne vienmēr ar prieku palīdz citiem cilvēkiem. Taču vajag vien sajust šo palīdzības garšu, lai cilvēks vairs nevarētu apstāties. Citreiz cilvēki pat nezin, ka rūpes par citiem var atnest tik daudz prieka un gandarījuma. Taču, ja tu neļauj šādām rūpēm notikt, padomā, cik daudz prieka cilvēkiem tu atņem. Un, ja mēs runājam par tiem, kas sniedz pakalpojumus cilvēkiem, tad viņiem katrs apmierinātais un pateicīgais klients ir kā balzams dvēselei un naudiņa kabatā. Divi vienā!

Jā, sievietēm ir daudz vienkārsāk atdot – mums organisms tāds – dodošs.

Mēs šai pasaulei dodam bērnus, bērniem savu ķermeņa siltumu, barojot ar krūti, atdodamies vīrietim mīlestībā. Mēs tik maz un reti ko ņemam! Ļoti žēl! Jo tikai atdodot un neko nesaņemot, pienāk laiks, kad esam iztukšotas. Un kuram no tā būs labi?

Tāpēc mums ir jāiemācās pieņemt. Pieņemt rūpes no citiem cilvēkiem. No tuvajiem, no svešiem un arī no sevis.

Katram savadāk, bet man vienmēr ir bijis grūti to iemācīties. Es taču “visu pati”, “pati malacis”, “varu iztikt”.

Piemēram, pirms vairākiem gadiem es pati sevi krāsoju un grimmēju pirms fotosesijām. Es neesmu profesionāle tajā, un rezultātā varu izveidot tikai ikdienišķu grimmu. Bet studijā ir citas gaismas un akcenti, tur tas, kas ārā šķiet pārāk košs, ir tieši laikā un tas, kas dzīvē izskatās labi, studijā izskatās blāvs. Un pēc tam sanāk, ka viss ir it kā labi, tikai es pati – nekāda.

Kāpēc gan nepieaicināt profesionāli? Un ne jau par naudu runājam, studija un fotogrāfa pakalpojumi maksā dārgāk kā meikaps un frizūra. Jautājums šoreiz ir par savu iekšējo atļaušanu. Ļaut kādam citam sakārtot manus matus, uzkrāsot manu seju, parūpēties par manu ķermeni. Kā to izdarīt un sajusties visā tajā labi?

Kosmetologs, manikīrs, pedikīrs, masāža, frizieris, vizāžists…. Visu to varu arī pati izdarīt. Tas taču ir mans ķermenis un es pati to varu, un man pašai tas jadara. Un, jā, katru dienu par savu ķermeni es rūpējos pati. Mazgājos, iekrēmojos, eļļiņas, maskas…. Un tomēr, pa laikam ir nepieciešams savu ķermeni “atdot” kādam – iemācīties pieņemt rūpes. To, kas man padodas visgrūtāk (un, cik esmu dzirdējusi – ne man vienīgajai).

Atslābināties, pasnaust, izjust baudu, piepildīties ar enerģiju. un pēc tam visus šos labumus pārnest mājās.

Teiksi, vīrs nesapratīs? Viņš vienkārši nav redzējis atšķirību. Agrāk mans vīrs burkšķēja, kad es viņam lūdzu naudu uz kadu skaistumu – kosmetologu, manikīru, it kā teikdams, varēji taču pati ar vīlīti pastradāt – un labi. Taču pēc tam viņš ieraudzīja atšķirību un saprata, ka tas ir izdevīgi. Iedevi sievai nedaudz naudas manikīram – viņa pārnāk mājās laipna, mīloša, visu sakārto, garšīgi ēst uztaisa, samīļo tevi, smaida, izstaro gaismu. Bet, ja ilgi nekur nav bijusi – sāk niķoties, burkšķ, sāk pavirši gatavot, ēdiens vairs nav tik garšīgs. Un, ne jau speciāli viņa to dara, vienkārši – tā sanāk. Kā tikko mans vīrs ieraudzīja atšķirību, sāka mani dzenāt – tad uz masāžu, tad jogu, tad uz frizētavu.

Un, pats galvenais – vīrs atspoguļo tavu pašas attieksmi pret sevi. Ja viņš uz tevi ekonomē naudu, tātad dvēseles dziļumos tu pati ekonomē uz sevi. Ja vīrs kaut ko tev aizliedz, tad vispirms pameklē iemeslus sevī – un tu noteikti atradīsi, kas ir tas, ko tu sev pati aizliedz. Viss sākas ar mūsu pašu iekšējo atļauju pieņemt rūpes par sevi. Un viss pārējais ir tikai mūsu pašu stāvokļa atspoguļojums.

Ļauj citiem cilvēkiem par sevi parūpēties!
Pirmkārt – par tavu ķermeni. Par tavu  skaistumu, veselību, jaunību, svaigumu. Ja grūti pieņemt šīs rūpes no svešiem, sāc ar saviem tuvajiem – vīru, bērniem, dažkārt vecēkiem. Kaut gan – es taču pati esmu pieaugusi un pati visu varu! 🙂 Bet varbūt ir vērts noriskēt?:) Palūgt, lai vīrs pagatavo tev tēju, lai pamasē plecus. Palūgt lai meita izķemmē tavus matus un sapin tos. Un zini, ir vienkārši brīnišķīgs treniņš, palūgt savai mammai, lai viņa sapin tev bizi tāpat kā agrā bērnībā. ja jūsu attiecības to atļauj. Tici man, ja tu to izdarīsi, tu saņemsi milzīgu enerģijas lādiņu un iedvesmu no tāda vienkārša rituāla.

Savukārt, ja tev grūti pieņemt rūpes no tuvajiem, sāc ar mazāk tuviem, kuriem tu maksā par pakalpojumu un neko neesi paradā. Ar to pašu frizūru, Iemācies saņemt rūpes par sevi ārpus mājas, pēc tam pamazām pieradīsi to saņemt arī no tuvajiem.

Kad sievietes dzīve caurausta ar dažādu cilvēku, dažādām rūpēm par viņu, viņa kļūs arvien labāka un maigāka.

Taču, cik tas gan ir grūti – atļaut! Par sevi! Parūpēties! Galvā doma – kāds egoisms un izšķērdība! Nē, noteikti, nē! Tā ir investīcija un ieguldījums tavas ģiemnes un tavā laimē.

Mamma laimīga – visi laimīgi!
Un, lai mamma būtu laimīga, viņai ir ļoti nepieciešams sajust apkārtējo rūpes. Pieņemt! Pieņemt! Lai pec tam atdotu! Un pēc tam atkal pieņemt!

Iemācies deliģēt daļu savu pienākumu citiem. Tici man, taisīt pašai sev pedikīru ir daudz mazāk patīkami, kā atnākt pie laba cilvēka, kurš gatavs parūpēties par tavām kājiņām, kamēr tu krēslā snaud.

Tev vajag atļauju? Nu, ko, ļauj es tev to izsniegšu!

Tev ir tiesības pieņemt no citiem rūpes par sevi! Visos iespējamajos veidos. No cilvēkiem, kuri tev ir patīkami. No šodienas līdz sava mūža beigām tev ir tādas tiesības. Vai Tu sev atļausi to?

Autors: Olga Vaļajeva

Tulkoja: Ginta FS

Mihails Labkovskis: Mīliet sevi jebkādā izskatā un tad izskats var būt jebkāds

John and Yoko, a New York Love Story
Es vēroju kā skaistais dzimums līdz baltkvēlei sitas par sava izskata it kā nepilnībām. Arī vīrieši kādreiz to dara, taču ne pārāk pašaizliedzīgi – viņiem nav tik svarīgi būt skaistiem, svarīgāk ir nopelnīt naudu.
Taču sievietes moka sevi ar diētām, trenažieriem, dur sejā visu, kas vien pagadās pa rokai, nēsā briesmīgas augstpapēžu kurpes. Tas nu vēl tā. Bet plastika!  Ķirurga nazis! Tādu ņirgāšanos par sevi var pielīdzināt mazohismam, bet tos, kas ar to nodarbojas, vienkārši par nelaimīgiem upuriem, kas gatavi jebkam, lai tikai tos kāds iemīlētu. Absolūti. Jebkuras manipiulācijas ar savu ārieni, sākot no autoiedeguma līdz tauku atsūkšanai, ir sava zemā pašvērtējuma  demonstrēšana un solis ceļā uz narcistiskiem psihes traucējumiem. Un tie ir ļoti nepatīkami psihiskie traucējumi: kad dzīve nav mīļa bez tā, ka ik minūti tevi kāds slavē, vai pat labāk – apbrīno, vai vēl labāk – pielūdz
Pats briesmīgākais ir tas, ka skaistuma industrijas upuriem galvenais pašapziņas mērs nav āriene, bet gan partnera ar īpašiem parametriem esamība vai neesamība.
Starp citu, runājot par partneriem, jo zemāka ir paša vīrieša pašapziņa, jo lielāku nozīmi tas piešķir savas sievas vai mīļākā ārējam izskatam. Pārliecinātiem par sevi tas praktiski ir vienaldzīgi.
Es vispār nesaprotu, kāpēc jāpacieš sāpīgās botoksa injekcijas, kad visa pasaules vēsture, zinātne un sadzīves pieredze burtiski kliedz par to, ka jūsu āriene (tāpat kā augstas morāles īpašības) nespēlē NEKĀDU LOMU mīlestībā, kaislē, seksā un cilvēku attieksmē pret jums. Tur ir pavisam cits knifs. Vēlāk jums to pateikšu.
Visi taču zin, ko apprecēja un ko dievināja Džons Lenons – vīrietis, kurš varēja izvēlēties jebkuru sievieti. Un tagad atcerieties Joko Ono. Viņas āriene ir ļoti savdabīga, pat teiktu – japāņu gaumē.
Un Pols Makartnijs un Hetere Mailza? Šai meitenei vispār nav vienas kājas, tomēr viņai izdevās apprecināt ar sevi vienu no pašiem bagātākajiem pasaules līgavaiņiem (un pēc tam vēl viņam visu atņemt).
Ejam tālāk – paskatīsimies uz Nikolas Kidmenas, Dženiferas Lopesas vīriem vai Pīrsa Brosnana, Hjū Džekmena, Vudija Harelsona sievām. Un Vudija Allena pēdējā sieva? Tas patiešām nav stāsts par skaistumu. Un nevienu no viņiem nevar turēt aizdomās par to, ka viņiem nebūtu bijis seksa ar skaistuļiem.
Un tajā pat laikā, cik daudz apkārt ir skaistu un ļoti vientuļu un nelaimīgu cilvēku. Un pati skaistākā (labi, pati seksuālākā) sieviete pasaulē, par kuru sapņoja 90% planētas vīriešu, kuras portretu krūšu kabatā nēsāja amerikāņu karavīri Vjetnamā – Merilina Monro, teica: “Es neesmu radusi būt laimīga un tāpēc neuzskatīju laimi par kaut ko, kas domāts man”.
Te nu rodas jautājums, jūs vēlaties būt laimīgi vai skaisti?
Ja otrais – tad jāstradā ir nevis ar ārējo skaistumu, bet gan ar savu pašapziņu. Iemīliet sevi jebkurā izskatā un tad jūsu izskats patiešām var būt jebkurš! Tas ir likums. «…tu iemīli mūs melnus, bet baltus mūs iemīlēs jebkurš», tā rakstīja Gogolis.
Saprotiet, āriene ir ļoti subjektīvs jēdziens.
Āriene ir tikai tas, ko tu jūti, kad skaties uz sevi spogulī…
«Es sev patīku» vai «es sev nepatīku» – lūk, galvenais jautājums.
Jā, mīlestība tāpat kā nemīlestība pret sevi rodas ne tukšā vietā, un tas viss nāk no bērnības – sveiciens vecākiem.
Ja cilvēks cieš no tā, ka viņu atstumj, un ir pārliecināts par to, ka, lai viņš patiktu cilvēkiem, tad noteikti viņam ir jābūt labam – skaidrs, ka viņam nav ne mazākas nojausmas par beznosacījumu mīlestību (vienīgo patieso mīlestību). Tādu cilvēku mamma un tētis nemīlēja vienkārši tāpat! Ne par to, ka viņš vienkārši ir piedzimis šajā pasaulē….. Viņi tam nebučoja dupsi un neteica, ka viņs ir pats skaistākais bērns pasaulē. Nēēēē. Tieši un netieši viņi iepotēja savam bērnam ideju par “labumu”, kura pauž to, ka mīlestība ir jānopelna, un vēl labāk, ja to pelna katru dienu. Un tāpēc….
«Es būšu brīnišķīga saimniece, iemācīšos labi gatavoit, izskatīšos kā konfekte un tad kāds noteikti saskatīs manī arī manu “cilvēcisko” talantu!» – tā spriež lielākā daļa krievu sieviešu. Mīļās manas! Neviens jūs neiemīlēs dēļ skaistajām, garajām skropstām, boršču ar kotletēm un lielisko raksturu. Mīl par pavisam ko citu! Runā, ka «Labās meitenes nokļūst paradīzē, bet sliktās tur, kur vēlas».
Starp citu, vai tiešām jūs nesaprotiet, cik muļķīgi un nedabiski jūs uzvedaties, kad ļoti vēlaties patikt? Tāda uzvedība liedz saskatīt, kāds patiesībā cilvēks aiz tās slēpjas, toties ļoti labi var redzēt spriedzi un neapmierinātību ar sevi. Normālus cilvēkus tas viss dara uzmanīgus un atgrūž. Savukārt pārliecība par sevi pievelk un neatlaiž. Taču ne jau tikai pārliecībā ir sāls.
Lai notiktu iemīlēšanās, mīlestība vai kaisle, cilvēkam ir “jāaizķer”.
Un aizķer ne jau ideāla deguna forma, gluds vēders vai skaisti mati (ja nu vienīgi pirmajā mirklī, kurā viss var arī beigties). Neapzināti aizķer kaut kas no bērnības, asociācijas, līdzība, smarža, žesti, balss tembrs, kāda detaļa, kas atgādina vecāku mājas vai kādu no vecākiem. Šai asociācijai nav obligāti jābūt laimīgai. Un pret to bezspēcīgi ir visi knifi, plastika, drēbes un labdari.
Mīlestībai nav nekāda paskata, ir tikai raksturs, “olas”, griba, uzticība sev. Tikai tas šajā pasaulē ir deficīts. Un tikai tas izsauc interesi, cieņu, vēlmi.
Un, ja jums visa tā pietrūkst, izeja ir viena – būt sev pašam. Attīstīt savu individualitāti un personīgās īpašības. Neiet uz kompromisiem. Nu, kaut vai tik daudz, cik neņirgāties par sevi un neuzvesties kā upurim!
Bet labāk sekot savām vēlmēm, centieniem, sapņiem. Kultivēt savu atsķirību no citiem un nekaunēties sevī no nekā.
Labi, teiks maziņš pabriesmīgs “čuvaciņš”, jūs visu pareizi sakiet, un es parakstos zem katra vārda, kas šeit teikts, un varu to izlasīt vēl simts reizes, un tomēr pārliecību par sevi man tas viss nedos nekādu. Ko darīt? Uz to es varu atbildēt vienu, ka pie sevis pieņemšanas tadā veidolā, kādā jūs esat, protams, ir jāstrādā. Nu, piemēram, nodrošināt sev maksimālo psiholoģisko komfortu, cienīt savas vēlmes, veltīt sev laiku un naudu, pacensties gūt baudu no savas dzīves, sajust tas garšu, baudīt.
Galvenais uzdevums ir patstāvīgi aizpildīt mīlestības trūkumu, aizpildīt tos tukšumus, kas veidojušies bērnībā un jaunībā. Uzstadīt sev tādu mērķi un uzskatīt to par galveno, dzīvībai svarīgo un negaidīt, kamēr laimīgu jūs padarīs citi.
Citi tavā dzīvē parādīsies un sagribēs izdarīt tev labu tikai tad, kad pats sajutīsi savu nozīmīgumu. Tava āriene ir tikai tavs pašvērtējums.
Es esmu izstrādājis 6 noteikumus, kuri palīdzēs tev justies kā cilvēkam – protams tad, ja tu tos ievērosi. Bet par to nākamreiz.

 

Autors: Mihails Labkovskis
Tulkoja: Ginta FS
harelsons
pirs
Premiere Of Dukale's Dream