Mērkaķa darbs

perikis2

Kad tu centies apgūt kaut kādu resursu, kurš pirms tam tev ir bijis nepieejams, nav svarīgi, kas tas ir; imidža uzlabošana no nulles, jauna profesija vai centieni uzlabot savu personīgo dzīvi pēc ilgstoša vientulības perioda; tu pilnīgi noteikti saskaries, lūk, ar kādu problēmu.

Starpposma rezultāts itin nemaz nepriecē un noteikti nemotivē turpināt ieguldīt savus spēkus šajā nodarbē. Vai nu šis rezultāts ir tik nemanāms, vai tik maznozīmīgs, ka rokas nolaižas. Bet dažkārt tas šķiet pat gluži pretējs cerētajam. Jo vairāk centies, jo sliktāk sanāk.
Agrāk, iespējams, tu šim resursam vispār nepievērsi uzmanību, bet tagad tam esi pieķēries, un tev ir tikai vieni vienīgi stresi un vilšanās. Pašvērtējums krīt un gribās pielikt punktu šim “mērkaķa darbam”.

Starp citu, par Mērkaķi. Šis Krilova fabulas personāžs nedomāja ne tikai par starprezultātu, bet arī par galarezultātu. Vienīgais, ko tam gribējās, saņemt atzinību. Un tieši tāpēc tas imitēja darba procesu un pat nepūlējās iedziļināties tā jēgā. Pats neefektīvākais darbs ir tas, kad tevi neinteresē ne process, ne rezultāts, bet interesē tikai bonusi, kurus tu vari par šo darbu saņemt. Bonusus šajā gadījumā tu saņemsi tieši tik pat, cik Mērkaķis.

Ja tu savam darbam redzi jēgu, neatkarīgi no atzinības, tavas smadzenes atbrīvo enerģiju. Tas arī saucās  – MOTIVĀCIJA. Jo augstāka motivācija, jo vairāk enerģijas. Enerģija arī ir motivācija – spēks un vēlme kaut ko darīt.

Vienām lietām tev ir enerģija, jo tu redzi jēgu savām darbībām. Citām tavas enerģijas nepietiek, jo tu neredzi jēgu un netici bonusiem, jā un šie bonusi tev pat nav vajadzīgi. Šajā gadījumā mēs runājam par to, ka dotās prasmes tev nav un frustrācija* notiek veselam procesam.
Frustrācija – emocionāls stāvoklis, kas izpaužas kā vilšanās un neapmierinātība pēc tam, kad ceļā uz mērķa sasniegšanu radušies reāli vai šķietami nepārvarami šķēršļi.
Šajā dzīves sfēŗā tev negribās ielikt savu enerģiju un pat tad, ja tas šķietami ir ļoti vajadzīgs, tev šīs enerģijas vienkārši NAV! Biedē doma par to, ka piepūlēties, piepūlēties, ļoti censties, būt stresā, bet rezultātā saņemt to pašu mērkaķa darbu – apbalvojuma vietā pliku pigu.
Ja uzmanīgi izlasām šo problēmas formulējumu, kļūst redzama tās sakne: ir jāiemācās
1) saņemt starprezultātu;
2) novērtēt šo rezultātu.
Ja starprezultāts būs redzams un šķitīs svarīgs un vērtīgs, motivācija tālākai šī resursa attīstīšanai noteikti radīsies. Smadzenes sāks atbrīvot enerģiju (spēku un vēlmi to darīt), un, jo tālāk notiks attīstība, jo pamanāmāks būs rezultāts un tātad – lielāka motivācija. Shēma ir jau pazīstama un saprotama, vai ne?
Daudziem, kuri vēlas patstāvīgi attīstīt savus resursus, lūk, kas šķiet nesaprotams:
1) Kā darbības procesā saņemt starprezultātu?
2) Kā to pamanīt un novērtēt, lai iedvesmotos tālākai darbībai?
Par laimi pirmo problēmu risināt vispār nav nekādas vajadzības, jo to mūsu vietā ir atrisinājusi pati mūsu daba. Jebkura apzināta piepūle dod starprezultātu. Jā. Un, ja tu vēl līdz šim nezināji par to, tad tagad tā tev ir labā ziņa.
Ārēji visiem pamanāma un atzīstama rezultāta uzreiz var arī nebūt. Ilgi var nebūt. Bet tas, kas uzskatāms par sākuma rezultātu resursa attīstībā, ir uzreiz.
Atgādināšu, ko nozīmē iemaņu trūkums no psihofizioloģijas skatu punkta.
Vienkāršiem vārdiem runājot, tas ir tukšums tajā vietā smadzenēs, kurā attīstītiem cilvēkiem ir neironu saites.
Ja skolas laikā tu noslimoji pusi ceturkšņa un mājās patstāvīgi neapguvi mācību vielu, tev noteikti radās tā saucamā “atstarpe” (“пробел”). Piemēŗam, ja tu neiemācījies reizrēķinu, tev turpmāk būs ļoti grūti  risināt uzdevumus. Tāpēc tev ir nepieciešams šo atstarpi aizpildīt ar papildus nodarbību palīdzību – kopā ar pedagogu vai patstāvīgi. Tieši ar to arī nodarbojas korekcijas pedagogi-psihologi skolā (noskaidro, kur tieši ir šis tukšums un kā to aizpildīt).
Šī atstarpe ir precīzs vārds, ņemot vērā to, ka asociatīvo saišu līmenī smadzenēs tajā vietā, kur citiem ir “divi reiz divi ir četri”, tev ir tukšums. Un šo tukšumu ir jāaizpilda ar darba palīdzību (dotajā situācijā vienkāršu iemācīšanos).

Tas pats arī attiecas uz visām citām dzīves sfēŗām, kuras citiem ir attīstītas normāli vai augstāk par vidējo, bet tev – vāji attīstītas. Tātad tev ir jāaizpilda atstarpe – tukšums. No tā ieguvēja būs ne tikai šī tavas dzīves sfēŗa, bet arī pārējās. Atšķirībā no skolnieka, tu vari šo atstarpi neaizpildīt, jo uz otru gadu tevi neatstās (kaut gan, kā uz to paskatās).
Būdams pieaudzis cilvēks, tu pats sev nolem, kādas atstarpes tu aizpildīsi, bet kādas – ne, kādus resursus tu vēlies attīstīt, bet kādus nē, vai arī attīstīt pēc tam, vēlāk.

Taču, ja esi nolēmis nodarboties ar kādu no resursiem, tu patiesībā nodarbojies ar jaunas neironu saites radīšanu, tās saites, kas atbild par šo iemaņu, prasmi.

Mums par laimi neironu saites rodas pašas no sevis, ja tu novirzi aktīvu uzmanību uz kaut ko un, noturot šo uzmanību, veic darbības (prāta vai fiziskas, skatoties, kādu resursu tu vēlies attīstīt).
Asinsrite šajā smadzeņu rajonā paaugstinās, un tur sākas jaunu neironu saišu būvniecība, smadzenes pašas uzņemas šo darbu, rada vienkāršus šablonus, ja tu ar kaut ko nodarbojies. Smadzenes ir biodators (precīzāk sakot, dators ir – tehnosmadzenes), tas visu laiku cenšas uzdevumu novienkāršot. Ja tu risini uzdevumu regulāri un bieži, tās novērtē šo uzdevumu, un rada veselu gūzmu neironu saišu, no kurām tālākajā procesā tu vari radīt sarežģītu neironu tīklu. Lūk tāds, sarežģīts neironu tīkls, kas strādā tavā labā un daļēji arī tavā vietā, rosina tevi jaunradei (visu vienkāršo dara automātiski) tas arī saucās “attīstīts resurss”.

Un, skat, kas sanāk. Ja tu esi sācis attīstīt resursu: tu domā par to, tu novirzi tam savu uzmanību, tu meklē un lasi literatūru par to, tu veic fiziskas darbības, lai arī pašas vienkāršākās, tev uzreiz (!) sāk formēties šīs pašas saites. Apkārtējiem šis rezultāts ir gandrīz nemanāms, taču tas ir. Nav iespējams kaut ko darīt centīgi un nesaņemt nekādu rezultātu smadzeņu arhitektūrā. Tas jebkurā gadījumā būs, dažkārt izkaisīts, dažkārt būs tikai salikti daži puzles fragmenti, un kopējas lielas bildes vēl nebūs. Taču ar laiku arī tā būs.
Un vienīgā problēma, kura tev patiešam ir jāatrisina, lai iegūtu šo enerģiju un motivāciju šī resursa attīstīšanai (atgādinu – spēks, vēlme, interese un iedvesma), ir – kā ieraudzīt un novertēt šo mazo, starprezultātu.
Un šī iemesla dēļ ir JĀNOŅEM KRONIS un JĀSAKĀRTO LOKUSS*.
Lokuss (latīņu: locus – vieta) – fiksēta novietojuma vieta hromosomā, kas nosaka gēnu lokalizāciju.
Es jau brīdināju, ka visas personības problēmas var novest pie šī?

Ievērot starprezultātu traucē kronis, bet novērtēt to un noticēt sev traucē slikts lokuss.
Ja kroni noņemam un lokusu sakārtojam, varam pamanīt starprezultātu, novērtēt to un saņemt stimulu tālākām darbībām. Pie kam, darboties ar pieaugošu produktivitāti, entuziasmu un baudu.
Vai gan tas nav sapnis?

Kā kronis traucē pamanīt starprezultātus?

Esot ar kroni, tava situācija izskatās daudz labāka, kā tā ir īstenībā. Un kad tu centies darboties, tu, izrādās, atrodies ļoti tālu no iluzorās latiņas.
Iedomājies, ka cilvēks ir sadomājies, ka ir ļoti labs dejotājs. Realitātē viņš dejo ļoti slikti un neveikli, kaut gan viņam pašam šķiet, ka ir pilnībā plastisks un ritmisks. Ja viņš ies mācīties dejot, sākumā mācīsies pavisam vienkāršus soļus un viņam var šķist, ka nekāda progresa nav, vai arī rezultāts ir gluži pretējs. Agrāk viņš dejā virpuļoja, bet tagad neveikli mīcās uz vietas. Patiesībā viņam IR progress. Maziņš, pieticīgs, taču pilnībā reāls. Viņš ir iemācījies vienkāršās, elementārākās pamatkustības. Taču, vērtējot savu sākuma līmeni ar kroni galvā, viņš neredz progresu, viņam šķiet, ka sācis dejot sliktāk.

Tieši ar kroni ir saistītas visas sūdzības par “spontanitātes zaudēšanu” – tas ir tikai resursa attīstības sākuma posms. Cilvēkam šķiet, ka viņš dejā virpuļo, bet, sākot mācīties, kā pareizi dejot, viņš savu spontanitāti zaudē.

Taču spontanitātes, kā tādas, viņam nemaz nebija, bija haotiskas kustības zem kroņa, un tikai viņam pašam šķita, ka tas izskatās lieliski.

Ja adekvāti novērtējam savu sākotnējo līmeni, jebkurš rezultāts priecēs un pat iedvesmos.
Ir kustība un piepūle, kas atnes rezultātu, tātad enerģija tiks dota vēl lielāka. Taču, kad cilvēks secina “nekas nesanāk”, “viss velti”, “tagad sanāk vel sliktāk”, nekādu enerģiju smadzenes neatbrīvos. Kāpēc gan tām savu zelta fondu velti tērēt? Tās šajā sfēŗā nespēs uzmanību noturēt, tāpēc uzspiedīs uz stresa pedāļa, lai cilvēks beidzot pārstātu darīt mērkaķa darbu un pievērstos kaut kam vērtīgam vai interesantam.

No šī secinājums ir gaužām vienkāršs:

Ja tev šķiet, ka piepūle šī resursa attīstībā ir gluži veltīga, noņem savu kroni un sākumā godīgi novērtē savu patieso sākuma līmeni. Visticamākais, esi kļūdījies savu prasmju vērtējumā.

Tas attiecas uz jebkuru resursu.
Ja tu strādā pie savas figūras uzlabošanas sporta zālē un neredzi rezultātu, visticamākais, tu neredzēji, kāds biji līdz šiem treniņiem. Tu uz sevi skatījies no noteikta rakursa un piesedzi savus trūkumus ar apģērbu, varbūt tāpēc situācija šķita daudz labāka, kā patiesībā bija. Patiesībā tu šobrīd pamazītiņām kļūsti arvien labāks. Tas IR jāievēro, lai kustētos tālāk.

(Strupceļš ir vieta, kur iestrēgst nepateicīgie)

Noņemt kroni – tas nozīmē ieraudzīt, ka darbībām IR rezultāts.
Bet sakārtot lokusu nozīmē iemācīties novērtēt šo pakāpenisko rezultātu.

Dažkart cilvēks it kā redz rezultātu, bet gribas vairāk un lielāku.

Viņam ir žēl ieguldīt darbu un saņemt par ieguldīto tik maz. Ja jau cīnīties, tad gribas pelnīt arī ohohooo. No vilšanās progresa ātrumā arī mēdz gadīties, ka trūkst enerģijas un motivācijas. Tas nozīmē, ka ir slikts lokuss. Ja gribi ātrus un vieglus rezultātus, tātad tu uzskati, ka tiem jānāk sazin no kurienes, no ārpuses, pašiem no sevis. Tev šķiet, ka pat gramam  tavas piepūles būtu jātiek apbalvotam. Tev šķiet, ka citiem viss nākas daudz vieglāk. Tev šķiet, ka tu esi pelnījis mazāk stradāt un vairāk saņemt. Tev šķiet, ka esi radīts baudai nevis darbam. Tas viss tev šķiet, jo tev ir slikts kontroles lokuss.

Tev ir infantili uzstādījumi. Tu ceri saņemt rezultātu nevis par darbu, bet skaistām acīm, vai arī uzskati, ka tavs darbs ir jānovērtē daudz augstāk. Taču darba vērtību nosaki ne tu. Tu nevari ciparus izzīst no pirksta, tev jāņem verā objektīvi parametri. Objektīvā bildē tavs darbs maksā tik, cik tu par to vari saņemt. Tas nozīmē, ka šis pārāk mazais rezultāts, acīmredzot, arī ir tas normālais esošajā brīdī.

Tev ir pārāk daudz šo atstarpju, kurus, esot zem kroņa, ir ļoti grūti pamanīt, bet, kad tie aizpildīsies, rezultāts tevi iepriecinās. Un to pamanīs apkārtejie. Taču līdz tam tev jāizaug un tava izaugsme ir tavās rokās. Neviens cits tavā vietā neuzbūvēs neironu saites tavās smadzenēs. Lūk, ko nozīmē pareizs lokuss.

Ja visu laiku tu sekosi savai motivācijai un koriģēsi pašvērtējumu (noņemot kroni) un lokusu (atgriežot to savās rokās no debesmannas), resursa attīstīšana notiks daudz ātrāk. Taču nevajag dzīties pēc ātruma, jo tā tu riskē izaudzēt kroni ātruma dēļ. Tad tu pārvērtēsi starprezultātu un tev sķitīs, ka viss ir tik super un pēc tam atkal attapsies, ka ir jauna atstarpe, tu nolemsi, ka viss ir sagruvis un rokas atkal nolaidīsies. Resursa attīstīšana nekad neiet vienmērigi: kādas puzles saliekas viegli, kādas atkrīt pavisam, kaut kas mainās, taču visu šo laiku smadzenēs norit darbs. Tikai uzticoties sev un esot ar mieru stradāt, tev ir iespēja uzlabot savu dzīvi.

Autors: Marina Komissarova
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Vecāki kā TESTS

mate tevs

Attieksme pret māti ir lielisks tests tavam pašvērtējumam. Bet attieksme pret tēvu – vienkāršs tests tavam kontroles lokusam (lokuss – fiksēta novietojuma vieta hromosomā, kas nosaka gēnu lokalizāciju).

Un te nav nekādas mistikas.
Lieta tā, ka infantīli gaida no mātes bezgalīgu pieņemšanu un ļoti slimīgi reaģē uz mātes kritiku. Šīs asās reakcijas dēļ konflikts saasinās, mātes viedoklis tiek degradēts, sarunas ar viņu pārvēršas par kaujas lauku, bet attiecības – par karu vai bēgšanu.

“Mans pašvērtējums ir zems tāpēc, ka māte mani par maz mīlēja”.
Gluži otrādi! Tieši zema un atkarīga pašvērtējuma dēļ tev šķiet, ka mātei tevi jāmīl vēl stiprāk.

Cilvēks, kuram ir normāls pašvērtējums, ļoti mierīgi izturas pret faktu, ka māte viņā redz daudz dažādu trūkumu. Viņš ir spējīgs nodalīt viņas vērtējumu no savējā pašvērtējuma, tādējādi, nepazeminot māti.
Tas ļauj izvairīties no konfliktiem, pieņemt viņu ar siltumu sirdī, un tas arī mātes attieksmi padara daudz pozitīvāku. Pat tad, ja mātei ir briesmīgs raksturs vai pat vecuma marazms, cilvēks ar normālu pašvērtējumu ir spējīgs ņemt verā šos faktorus un asi nereaģēt, pieņemt savu māti kā atsevišķu cilvēku, nevis daļu no sevis.
Savukārt infantils pašvērtējums vienmēr saistās ar saplūšanu, un tad māte ir tas cilvēks, kura obligāts uzdevums ir vienmēr piekrist, apbrīnot, sajūsmināties un mīlēt bez noteikumiem. Pretējā gadījumā ir tāāāādas sāpes un aizvainojums!!!

Kā attieksme pret tēvu stāsta par kontroles lokusu?
Pret tēviem mūzīgas pretenzijas ir tiem, kas sevi uzskata par nabaga putnēniem, priekš kuriem vecākiem noteikti ir jānovij ērta ligzdiņa un jābaro viņus, kamēr tie paši neiemācīsies lidot (tuvāk pensijas gadiem).

Infantilie vīrieši mūžīgi vaino savās problēmās tēvus, savus un svešus (savus par to, ka nenodrošināja ar kapitālu, svešus par to, ka tie nodrošināja citus). Dažkārt tēva vietā tiek vainots Staļins, Gorbačovs, taču visbiežāk pret savu tēvu tādiem cilvēkiem ir ārkārtīgi daudz pretenziju. Viņi ir vārgi, tātad spēcīgajam vecākam viņi ir jāaizstāv.

Tādas sievietes mūžīgi ir par maz mīlētās meitiņas, skopas mīlestībā, mūžīgos vīra-papiņa meklējumos
Viņām šķiet, ka viņas vīrietī meklē tēvu, tāpec, ka tēvs par maz mīlēja. Viss ir gluži otrādāk. Pretenziju pret savu tēvu dēļ, viņas kļūst par putnēniem līdz pat savām vecumdienām. Un sēž zem koka, žēli atkārušas knābīti. Dažas savācas grupās un vienā balsī kliedz: nost ar tēvu varu, nost ar patriarhātu, visu atņemt un sadalīt!!!

Cilvēkam ar normālu lokusu nav pretenziju pret tēvu, tāpēc viņš arī nemeklē stipro balstu kādā stiprajā, bet pats vēlas tāds būt, un balstās tikai uz sevi.

Kļuvis pieaudzis cilvēks, viņš vēlas tēvam palīdzēt, nevis izvilkt no tēva sev aprūpi. Ja viņam tēva nav vai arī tēvs ir alkoholiķis vai noziedznieks, viņš šo faktu uztver ar līdzjūtību, nevis nosodījumu, jo sevi neuzskata par bērnu. Viņš nemokās žēlumā pret sevi – maziņo. Par tēvu alkoholiķi viņš domā: “Mans nabaga tētis visu mūžu dzēra”.
Bet infantils teiktu: “Maita, viņš visu mūžu dzēra, tā vietā, lai manā labā izdarītu ko vairāk”.

Pieaudzis dēls teiktu: “Es neatkārtošu tādu skumju likteni”.
Bet infantils: “Viņa dēļ mans liktenis ir tik smags”.

Vai ievēroji lokusu atšķirību?
Autors: Marina Komissarova
Avots: econet.ru
Foto: ©Annie Leibovitz
Tulkoja: Ginta FS

No sākuma teiks: tev jāģērbjas savādāk

sieviete kalnos

Pēc tam teiks, ka tev jānotievē. Pēc tam – ka jākustās enerģiskāk un jābūt jautrākai! Optimistiskākai. Un nevajag žēloties. Jānomaina frizūra. Jāizlasa modīgā grāmata un jānoskatās filma pašizaugsmei. Bet, kad būsi notievējusi, nomainījusi frizūru, uzvilkusi citas drēbes un sāksi optimistiski smaidīt, tev pateiks, ka esi pārāk veca. Un, ko tad darīt?

Tā kāds vīrs pateica savai sievai, ar kuru laulībā bija nodzīvojuši divdesmit piecus gadus. Kad viņa modernā sporta kostīmā, ar smagu mugursomu uz muguras kopā ar viņu veica smagu pārgājienu. Visu kopdzīves laiku viņa bija tievējusi, svīdusi sporta zālē, trenējusi presi un mainījusi frizūras: tā, kā vīram patika. Skatījusies filmas – tās, kas viņam patika. Un lasījusi grāmatas, kuras viņš rekomendēja. Atvaļinājumā brauca ar laivām pa upēm, kāpa kalnos. Un vakaros pie ugunskura atgaiņājās no odiem, un ģitāras pavadījumā dziedāja bardu dziesmas. Vīram tā patika pavadīt atvaļinājumu.

Lūk, un sieva darīja visu tā, kā viņam patika. Ņēma vērā kritiku, centās. Un pēc tam viņš sadusmojās, ka viņa pārāk lēni kustās ar mugursomu plecos. Un pateica: tu esi pārāk veca!

Un, ko darīt ar tādu kritiku? Tas nav liekais svars un nav arī frizūra. Nav jauna filma par kosmisko apziņu, kas jānoskatās. Piecdesmit piecus gadus ārā neizmetīsi. Un kļūst parāk smagi stiept mugursomu un, dziesmas dziedot, pārvarēt kalnu pārejas…

Ceturtdaļu gadsimta cilvēks darīja visu tā, kā gribēja otrs – lai saglabātu laulību. Lai viņu mīlētu. Lai būtu sapratne. Bet pēc tam vīrs ātriem, platiem soļiem aizsoļoja tālu uz priekšu. Bet viņa sēdēja uz mugursomas un raudāja – viņa bija ļoti piekususi. Kā maziņš sirms rūķītis, sēdēja mežā un raudāja. Bez jebkāda optimisma. Tāpēc, ka bija nodzīvojusi ne tā, kā gribēja pati: mocīja sevi ar badošanos, svīda sporta zālēs, atvaļinājumos rāpoja pa kalniem un klīda taigā. Bet gribēja pavisam ko citu: klusus vakarus pie jūras, cept pīrādziņus, dažkārt aiziet uz kino, lai noskatītos kadu melodrāmu, nēsāt garus matus, dažkārt gulšņāt dīvānā ar grāmatu rokās, iet uz teātri – skaistā, garā kleitā…

Viņa nodzīvoja ne savu dzīvi. Viņa darīja visu tā, kā vīram patīk. Viņa baidījās viņu pazaudēt! Bet viņš viņu nosauca par vecu un pameta mežā – jo viņa, redz, velkas pārāk lēni?

Viņa mugursomu pameta mežā un devās uz staciju. Biļetei naudas pietika, arī labi. Brauca vilcienā, skatījās pa logu uz drūmo mežu, no kura brīnumainā kārtā bija tikusi ārā…
Viņa tika ārā. Bet kāda cita netika. Un vēl līdz šai dienai tievē, griež matus, atpūšas un ēd ne tā, kā vēlētos, bet tā, kā citiem vajag. Velti! Tāpēc, ka pēc tam tevi vienalga var pamest mežā vienu ar mugursomu; tāpēc, ka esi pārāk veca un lēni velc savu mugursomu….

Autors: Anna Kirjanova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Atklātība komunikācijā

evgenijs jurkins

Jau no bērnu dienām mēs esam radināti nosodīt. Nosodīt sevi, savus tuvākos un dzīvi. Būt pašam sev ir kauns: nākas melot, apspiest savas patiesās domas un sajūtas. Tūkstošiem pārliecību saka priekšā: “kaut kas ar tevi nav kārtībā…” Dvēseli nomāc pastāvīga neapmierinatība. Tu  ļoti centies būt labs, labāks. Pārstāj saprast, kāds tu patiesībā esi un ko vēlies. Zaudē sevi. Tikai zini to, kādām ir “jābūt” un “kāds nedrīksti būt”. Un tā tu zaudē pārliecību par sevi un kļūsti par staigājošu masku. Tici, ka virzies pareizā virzienā. Kā visi. Centies pareizi dzīvot, strādāt, audzināt, ģērbties, runāt. Taču laime kaut kur kavējas. Dzīve kļūst par izmocītu rituālu sēriju.

Ir sajūta, ka tu nevis dzīvo, bet izīrē sevi sabiedrībai.

Kamēr piesedzies ar masku, dziļi Dvēselē dzīvo sajūta, ka mīl nevis tevi, bet šo uzspēlēto tēlu. Bet tevi – īsto neviens nepazīst un pat necentīsies iemīlēt. Tu jūties kā viltvārdis. Un, jo ilgāk slēp patiesību, jo briesmīgāka tā šķiet.

Ja ir lemts izdziedināties, tad, lai kāda arī nebūtu tava pagātne, to nāksies pieņemt. Atklātība ir patiesības balss, reālo domu un sajūtu izpausme. Tu vairs “nezīmējies” un nepiesedz savus trūkumus ar psiholoģisko makijāžu. Tu riskē izradīties parasts mirstīgais, bet vēl joprojām dzīvs cilvēks ar tam piemītošo dabiskumu. Tas tuvina. Tu savam sarunu biedram it kā saki:

“Skaties! Lūk, tas esmu īstais es! Ne tik spēcīgs un ne tik gudrs”. Un viņš jūt: “Izrādās, arī es varu pārstāt kaunēties. Es varu būt es pats un nebaidīties, ka mani nosodīs.”

Atklātība ir iespējama tikai tad, kad nav vērtēšanas un spriedumu. Nosodīt cilvēku, kurš atveras, nozīmē, iespļaut viņam Dvēselē. Kad stāsti patiesību par to, kas padara tevi par parastu mirstīgo, par mīlestību, par saviem mazajiem “grēciņiem”, un tevi nenosoda, bet saprot, tu jūti, cik tas ir dabiski – būt sev pašam. Cilvēks, kurš tevi satiek šajā teritorijā, kļūst patiesi tuvs. Viss, ko tu juti, darīji, kas biji, nevarēja būt savādāk. Ar tevi viss ir kartībā! Un vienmēr ir bijis kārtībā! Vairs nevienam nekas nav jāpierāda. Tu JAU vari vienkārši būt tu pats.
Tu vari būt pats – ne pārāk gudrs, varbūt ne pārāk interesants, ne drošs, ne spēcīgs, ne ideāls. Un tikai tādu – patiesu un īstu tevi var patiesi mīlēt.

Pārliecība par sevi balstās uz visaptverošu izpratni par to, ka tu vari būt šis cilvēks. Un tev ir tiesības dzīvot. Un tavai Dvēselei nav vajadzīgi obligātie labojumi.

Atklātība ir dziedināšana no nemīlestības pret sevi.

Ja sarunu biedrs nesoda un nevērtē, bet klausās un saprot, viņš var aizstāt psihologu.
Atklāta komunikācija ir ne tikai terapeitiska, bet arī interesanta, jo tā ir piesātināta ar tavas Dvēseles dzīvo enerģiju. Bez tās viss kļūst nedzīvs. Mēs visi mīlam mūziku, kino un sarunas, kas rezonē ar mūsu iekšējo pasauli. Atklātība vienlaicīgi nes gan prieku gan terapeitisku vērtību. Es saprotu, ka nav nemaz tik viegli radīt apstākļus atvērtam dialogam. Maz kam tas patiesi ir vajadzīgs, taču tas sanāk tiem, kam to vajag un tiem, kuri cenšas.
Es atklātību mācījos no saviem klientiem. Un sāku to praktizēt ar saviem tuvajiem. Tā “strādā” un sniedz dziedināšanu un prieku. Tā paaugstinās apzinātības līmenis, jo tu mācies pieņemt un novērtēt to, kas tev šobrīd ir – šo brīdi, šos cilvēkus, sevi. Bet “zīmēties” paliek neinteresanti, jo ir taču skaidrs, ka visi mēs esam aptuveni vienādi.

Ar ko sākt?
Var sākt ar savu simpātiju un vājību atklātu paušanu. Ja gadījumā nejūti atpakaļsaiti, vai vēl ļaunāk, tevi nosoda, tad nedaudz piebremzē. izmet savas “makšķeres” akurāti. Lai cik dīvaini tas arī nešķistu, pat atklātība var kļūt par melīgu piesedzēju tad, ja to izmanto savu negatīvo emociju attaisnošanai. Tā teikt: “es taču no visas sirds paužu savas domas – pieņemiet mani tādu, kāds esmu”. Tikai tad, kad esi iemācījies atklāti runāt par savām vājībām un simpatijām pret ctiem cilvēkiem, vari akurāti pāriet pie savu negatīvo emociju paušanas – uz to brīdi jau tu jūti, kurā mirklī un kā tu vari savam sarunu biedram dot atpakaļsaiti.

Konstruktīvi paust savas negatīvas emocijas – tā ir vesela māksla. Gan jau arī par to pienāks laiks pastāstīt.
Nevajag izgriezt savu Dveseli uz āru visiem, kuri pagadās tavā ceļā. Tā tu izbiedēsi cilvēkus. Taču ideāli, ja tavā personīgajā apkaimē ir divi – trīs cilvēki, kuriem par sevi vari izstāstīt burtiski visu, par ko, iespējams, agrāk kaunējies runāt. Ja tādu cilvēku tev nav, derēs arī psihologs – profesionāls klausītājs ar stāžu. Un tā atnāk sapratne par to, ka tu pats esi savas dzīves neizbēgams rezultāts. Tu nevari un nedrīksti būt kāds cits.
Tu sāc saprast sevi un citus. Un vairs nevienam nav vajadzīga piedošana un apstiprinājums. Aizvainojumi un nosodījums izgaist. Dievs visiem soģis.

Vai var pieņemt visu?
Vesels cilvēks nevienam nenovēl ciešanas. Mēs visi alkstam mīlestības. Pat vardarbība ir šīs vajadzības izkropļota forma. Pie tās ķeras tie, kuri sevi noliedz. Naids pret sevi rada naidu pret citiem. Bet, ja cilvēks ir noziedznieks, kā viņu saprast un pieņemt? Ja nogrēkojies pagātnē, bet tagad to nožēlo un vēlas laboties, nav nemaz tik grūti viņu saprast un pieņemt. Īpaši tad, ja arī pašam pagātnē ir līdzīga pieredze. Taču tad, ja cilvēks turpina savus ļaunos darbus, saprast viņu nav obligāti. Atstāj to svētajiem. Un nejauc sapratni ar vienaldzīgu bezdarbību. Ja kāds pārkāpj tavas robežas, nav obligāti uzliesmot naidā, lai tās aizstāvētu.
Briedums
Atklātība ir filtrs, lai atdalītu nobriedušo no nenobriedušā. Ne reizi vien kino esmu dzirdējis, kā viens personāžs saka otram: “mēs taču esam pieauguši cilvēki un varam runāt atklāti”. Bet kontekstā ar to bija domāts, ka nobriedušiem cilvēkiem ir žēl sava laika spēlēm un maskām.
Autors: Igors Satorins
Avots:  Психология Pro
Foto: Jevgenijs Jurkovs

Tulkoja: Ginta FS

Ticība sev

ticība1

Kā attīstīt ticību sev?

Pati briesmīgākā neticība ir neticība sev.
Tomass Kārleils

Kā tu domā, kas ir veiksmes pamats ikvienā lietā?
Varbūt profesionālas zināšanas, pieredze, augsts intelekts vai arī, kā šodien pieņemts teikt, “spēcīga enerģētika”? Nekā tamlīdzīga!

Veiksmes pamats ikvienā sfērā ir īpašs ticības veids: TICĪBA SEV – ticība savām spējām.

Visu kristiešu svētajā grāmatā Evanģēlijā ļoti daudz tiek runāts par nepieciešamību ticēt un par ticības pretmetu – šaubām…

Sena tibetiešu gudrība vēsta: “Šaubas ir vienlīdzīgas nodevībai”. Cilvēks, kurš šaubās par sevi, nodod sevi. Senie ļoti labi pārzināja šīs patiesības. Vēl 50 gadus līdz Kristus dzimšanai, Romas dzejnieks Vergīlijs rakstīja: “Viņi var tāpēc, ka ir pārliecināti par to.”

Tie, kuri sasnieguši augstas virsotnes, ļoti labi zin, cik ļoti svarīgi ir ticēt saviem spēkiem. Lūk, tikai daži viedi izteicieni:
“Talants ir ticība sev. Savam spēkam” Maksims Gorkijs
“Ja netici sev, tu nevari būt ģēnijs” Onorē de Balzaks
“Ticība sev ir brīnišķīga, jo tā ir pazīme tam, ka cilvēks apzinās savas spējas” Tomass Gibss

Kāds pazīstams krievu uzņēmējs uz žurnālista jautājumu par to, kas ir viņa veiksmes noslēpums, pajokoja: “Akla pārliecība par sevi, idiotisks optimisms un pilnīgs kurlums pret veselo saprātu”

Pašpārliecinātība

Šim vārdam daudzu cilvēku apziņā ir ārkārtīgi negatīva nokrāsa, pateicoties audzināšanai. Pašpārliecinātība ir ticība pašam sev. Un nevajag spēlēties ar šī vārda  jēgu, ar to, ka pašpārliecinātība ir slikta, bet ticība sev – laba”. Tas ir viens un tas pats. Man ļoti patīk sekojošs formulējums:

“Ticība sev ir cilvēka pārliecība par to, ka viņam viss izdosies”

No kurienes gan aug kājas mūsu šaubām par sevi, par savām spējām šajā dzīvē kaut ko sasniegt saviem spēkiem?

Psihologi zin – no bērnības. No nepareizas pieejas bernu audzināšanai.

Atceries, cik daudz pūļu pielikuši vecāki un skolotāji, lai bērns domātu pēc tiem pašiem šabloniem, kādi pieņemti sabiedrībā, kā domā paši skolotāji un vecāki, lai bērns justos vājš, neizlēmīgs salīdzinājumā ar tiem pašiem. Kādus tik smalkus līdzekļus ticības sev sagraušanai ir izdomājusi mūsdienu audzināšanas sistēma.

Atceries bērnību, vai tu bieži dzirdēji līdzīgas šīm frāzes?
“Izaugsi, sapratīsi!”
“Ola vistu nemāca!”
“Par agru tev spriest!”
“Dari, ko tev liek un daudz nerunā!”
“Nodzīvo līdz maniem gadiem, tad sapratīsi!”
“Atbildi, kā rakstīts grāmatā un netēlo gudro!” u.t.t.

Vēl briesmīgāki ir apvainojošie vārdi, ar kuriem daži vecāki un skolotāji “apbalvo” savus audzināmos: muļķis, sliņķis, lūzeris, idiots u.t.t.

Psihologi zin, ka bērns zemapziņā ļoti tic gan vecākiem, gan skolotājiem. Un tad, kad tie viņu nosauc par muļķi vai idotu, tas darbojas gluži kā hipnozes laikā iekodēta doma. Šādas frāzes arī ir suģestija un kodēšana.

Salīdzini: “Tev viss izdosies!” un “Nepraša!”

Pirmā frāze nostiprina ticību sev, otrā to pilnībā noārda. Par laimi bērns nekad netic 100% tam, ka viņš tiešām ir muļķis, sliņķis, lūzeris u.t.t., taču, par nelaimi, tomēr tam tic, lai arī neapzināti, jo tā teica tētis, vecmāmiņa, skolotāja. Viss! Ticība sev ir salauzta. Viņš sāk šaubīties par savām spējām.

“Šaubas ir līdzīgas nodevībai” – viņš apgūst sistemātisku paša sevis nodošanas pieredzi: savu spēju nodošanas (to, ko viņā ielicis Dievs, Daba). Un bērniem tiek iestāstīts, ka būt pašpārliecinātam ir slikti.

Kāpēc viņi tā dara?

Tikai tāpēc, ka pašpārliecināts bērns iedveš viņiem bailes par to, ka viņi vairs to nespēs kontrolēt. Jo pašpārliecinātam bērnam ir savs “bezkaunīgs” viedoklis par lietām un notikumiem.

Un, ja viņam ir savs viedoklis, tad, laikam ejot, viņš varētu kļūt veiksmīgāks par saviem audzinātājiem, pāraugt tos – tas būtu sitiens viņu pašu pašapziņai.

Un tādēļ, lai bērns būtu vadāms, tiek apspiesta viņa pašpārliecinatība, viņa ticība tam, ka viņš pats kaut ko spēj. Tāda ir vadāmības cena.

Vairums cilvēku ir daudz spēcīgāki, kā paši domā. Tikai dažkārt viņi aizmirst tam noticēt.

Kā attīstīt ticību sev?

Pirmkārt – aizmirsti visu negatīvo, ko tev stāstīja par tavām spējām.

Kad kārtējo reizi tev uzmāksies domas “es esmu neveiksminieks”, “man nekas nesanāk” – vienkārši pasmaidi, domās pasaki “paldies” visiem, kas tev to iedvesa, vēlreiz labestīgi uzsmaidi sev un dzen projām šīs destruktīvās domas un apsolies “es vairs tur neatgriezīšos!”

“Dzīve ir vienkārša padarīšana. Ja tev iet grūti, tātad kaut ko tu dari nepareizi” (Ļitvaks)

Ja kaut kas neizdodas, uz mirkli pārtrauc to darīt, apsēdies un padomā, ko tu ne tā dari. Pajautā sev: “kur es varu pasmelties zināšanas par to, kā pareizi darīt?” Atbilde uz šo jautājumu parasti nopietni paviza cilvēkus uz priekšu ceļā uz veiksmi.

Otrkārt – dari tā, kā savulaik ieteica darīt Deils Kārnegī : “Lai attīstītu ticību sev, jādara tas, ko tu baidies darīt, un uzmanīgi jāizanalizē tie gadījumi no savas pieredzes, kad tev, to darot, viss notika veiksmīgi”

Treškārt – rekomendācija no Viktora Igo: “Izvairies no tiem, kuri cenšas sagraut tavu ticību sev. Tas parasti ir raksturīgi maziem cilvēkiem. Liels cilvēks, gluži otrādi, liek tev sajusties tā, ka arī tu pats vari kļūt liels” Patiesībā šajā pasaulē ir parāk daudz cilvēku, kuri ir gatavi tevi upurēt

Galvenais, labi ielāgo domu: “Ja tu pats sevi nevērtē pietiekami augstu, pasaule tev nepiedāvās ne par kapeiku vairāk”

Autors: Mihails Ļitvaks
Tulkoja: Ginta FS

 

Sieviete, kura drīkst visu

sieviete40dhsdf

–    Vai es drīkstu apēst kūciņu?
–    Drīksti!
–    Bet ir taču vakars?
–    Ēd!
–    Vai es drīkstu nenomazgāt traukus?
–    Nemazgā!
–    Es taču vienmēr tos mazgāju, un gulēt negāju, kamēr trauki nebija nomazgāti un virtuve iztīrīta.
–    Kad tas bija!
–    Vai es drīkstu pagulēt dīvānā?
–    Drīksti!
–    Bet bērniem mājasdarbi jāpārbauda?
–    Kādēļ? Tie taču ir viņu mājasdarbi un viņu dzīve!
–    Vai es drīkstu rīt neiet uz darbu?
–    Drīksti!
–    Bet, ko man par to teiks?
–    Kāpēc tevi tas tik ļoti uztrauc?
–    Vai es drīkstu brīvdienās nebraukt pie vecākiem?
–    Drīksti!
–    Viņi taču ir veci un produkti jāaizved.
–    Kaut ko izdomāsi!
–    Vai es drīkstu sestdien aiziet uz deju nodarbībām?
–    Drīksti!
–    Un pēc tam uz veikalu. Kaut vai tikai paskatīties?
–    Drīksti!
–   Vai es drīkstu pateikt Natašai, ka viņa tomēr ir baigā maita?
–    Drīksti! Tikai, ko tas tev dos?
–    Drīksti…
–    Cik tev gadu, meitenīt?
–    40!
–    Tagad tu visu drīksti!
Autors: Jeļena Kļimenkova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Ļaut citiem par tevi parūpēties

rupes7

Šī ir nodaļa no Olgas Vaļajevas grāmatas «Исцеление женской души».

Katru reizi es meitenēm, kuras lasa manus rakstus, lūdzu, lai viņas rūpējas par sevi – tādā vai citā veidā. Lai neaizmirst par sevi, lai atrod sev laiku un dara to bez sirdsapziņas pārmetumiem. Tas nemaz nav tik vienkārši. Bet ir vēl nākamais līmenis. Atļaut citiem rūpēties par sevi . Daudziem no mums tas izrādās ļoti grūti. It kā mums būtu vajadzīga speciāla atļauja to darīt.

Kad tu ļauj citiem par sevi rūpēties, notiek visdažādākie brīnumi.

Pirmkārt, pēkšņi tev pašai sāk gribēties rūpēties par sevi. Ja jau citi to dara, tātad tas ir ko vērts – tāds, lūk, ir pozitīvais “bara instinkta” efekts.

Otrkārt, kad par tevi pastavīgi rūpējas citi cilvēki, viņi sāk tevi mīlēt un novērtēt. Jo vairāk laika un spēka viens cilvēks “ieliek” otrā, jo šis cilvēks viņam kļūst tuvāks un mīļāks. Jā, tieši tā tas strādā. Tā tas stradā ar dzīvniekiem, ar maziem bērniem – ne tikai savējiem, bet arī pieņemtajiem.

Treškārt, pašvērtējuma harmonizācija. Tas ir brīnumaini,  taču, jo vairāk gādības sieviete saņem no citiem cilvēkiem, jo noturīgāks ir viņas pašvērtējums. Par mani var rūpēties! Tas nozīmē, ka es patiešām esmu laba, lieliska un unikāla. Pie kam, nemaz nav svarīgi, vai tie, kas rūpējas, ir tuvi vai attālāki cilvēki.

Ceturtkārt, tu saņem pavisam citu rezultātu. Kvalitatīvi citu. Lai arī ko tas skartu. Piemēram, pašai mājas apstākļos veicot manikīru, rezultāts nekad nebūs tik kvalitatīvs, kā gadījumā, kad to darīs profesionālis. Nerunāsim par to, ka profesionālim būs daudz ērtāk apstradāt tavas rokas, bet arī tas, ka viņam būs par vienu roku vairāk nekā tev pašai, taisot manikīru sev.

Piektkārt, tas piepildīs tevi ar enerģiju. Atceries par sievietes enerģiju un veidiem, kā ar to piepildīt sevi?

Rūpju par sevi pieņemšana visdažādākajos veidos – ir spēcīgs enerģijas avots.

Sestkārt, jo vairāk rūpju par sevi saņemsi, jo vairāk gribēsies parūpēties arī par citiem. Sievietes tādas ir radītas, ka krāt nebaltai dienai neizdodas. Visu uzkrāto tās dāsni dāvā citiem – saviem mīlajiem – kā smaidus, apskāvienus, gardas maltītes un pašas skaistumu.

Septītkārt, tas dara tevi laimīgu.

Pati nelaimīgākā sieviete pasaulē ir tā, par kuru neviens nerūpējas. Tu taču nevēlies tāda kļūt?

Astotkārt, ļaujot par sevi rūpēties citam cilvēkam, tu laimīgāku dari arī viņu, jo viņam ir iespēja tev ko labu izdarīt. Vienkārši palūdz mazam bērnam tev palīdzēt – un tu redzēsi, cik tas vinam ir svarīgi. Katrā cilvēkā, lai cik viņš drūms un nepieejams šķistu, mīt šis mazis bērns, un vajag dot iespēju tam izpausties. Lai arī pieaugušie ne vienmēr ar prieku palīdz citiem cilvēkiem. Taču vajag vien sajust šo palīdzības garšu, lai cilvēks vairs nevarētu apstāties. Citreiz cilvēki pat nezin, ka rūpes par citiem var atnest tik daudz prieka un gandarījuma. Taču, ja tu neļauj šādām rūpēm notikt, padomā, cik daudz prieka cilvēkiem tu atņem. Un, ja mēs runājam par tiem, kas sniedz pakalpojumus cilvēkiem, tad viņiem katrs apmierinātais un pateicīgais klients ir kā balzams dvēselei un naudiņa kabatā. Divi vienā!

Jā, sievietēm ir daudz vienkārsāk atdot – mums organisms tāds – dodošs.

Mēs šai pasaulei dodam bērnus, bērniem savu ķermeņa siltumu, barojot ar krūti, atdodamies vīrietim mīlestībā. Mēs tik maz un reti ko ņemam! Ļoti žēl! Jo tikai atdodot un neko nesaņemot, pienāk laiks, kad esam iztukšotas. Un kuram no tā būs labi?

Tāpēc mums ir jāiemācās pieņemt. Pieņemt rūpes no citiem cilvēkiem. No tuvajiem, no svešiem un arī no sevis.

Katram savadāk, bet man vienmēr ir bijis grūti to iemācīties. Es taču “visu pati”, “pati malacis”, “varu iztikt”.

Piemēram, pirms vairākiem gadiem es pati sevi krāsoju un grimmēju pirms fotosesijām. Es neesmu profesionāle tajā, un rezultātā varu izveidot tikai ikdienišķu grimmu. Bet studijā ir citas gaismas un akcenti, tur tas, kas ārā šķiet pārāk košs, ir tieši laikā un tas, kas dzīvē izskatās labi, studijā izskatās blāvs. Un pēc tam sanāk, ka viss ir it kā labi, tikai es pati – nekāda.

Kāpēc gan nepieaicināt profesionāli? Un ne jau par naudu runājam, studija un fotogrāfa pakalpojumi maksā dārgāk kā meikaps un frizūra. Jautājums šoreiz ir par savu iekšējo atļaušanu. Ļaut kādam citam sakārtot manus matus, uzkrāsot manu seju, parūpēties par manu ķermeni. Kā to izdarīt un sajusties visā tajā labi?

Kosmetologs, manikīrs, pedikīrs, masāža, frizieris, vizāžists…. Visu to varu arī pati izdarīt. Tas taču ir mans ķermenis un es pati to varu, un man pašai tas jadara. Un, jā, katru dienu par savu ķermeni es rūpējos pati. Mazgājos, iekrēmojos, eļļiņas, maskas…. Un tomēr, pa laikam ir nepieciešams savu ķermeni “atdot” kādam – iemācīties pieņemt rūpes. To, kas man padodas visgrūtāk (un, cik esmu dzirdējusi – ne man vienīgajai).

Atslābināties, pasnaust, izjust baudu, piepildīties ar enerģiju. un pēc tam visus šos labumus pārnest mājās.

Teiksi, vīrs nesapratīs? Viņš vienkārši nav redzējis atšķirību. Agrāk mans vīrs burkšķēja, kad es viņam lūdzu naudu uz kadu skaistumu – kosmetologu, manikīru, it kā teikdams, varēji taču pati ar vīlīti pastradāt – un labi. Taču pēc tam viņš ieraudzīja atšķirību un saprata, ka tas ir izdevīgi. Iedevi sievai nedaudz naudas manikīram – viņa pārnāk mājās laipna, mīloša, visu sakārto, garšīgi ēst uztaisa, samīļo tevi, smaida, izstaro gaismu. Bet, ja ilgi nekur nav bijusi – sāk niķoties, burkšķ, sāk pavirši gatavot, ēdiens vairs nav tik garšīgs. Un, ne jau speciāli viņa to dara, vienkārši – tā sanāk. Kā tikko mans vīrs ieraudzīja atšķirību, sāka mani dzenāt – tad uz masāžu, tad jogu, tad uz frizētavu.

Un, pats galvenais – vīrs atspoguļo tavu pašas attieksmi pret sevi. Ja viņš uz tevi ekonomē naudu, tātad dvēseles dziļumos tu pati ekonomē uz sevi. Ja vīrs kaut ko tev aizliedz, tad vispirms pameklē iemeslus sevī – un tu noteikti atradīsi, kas ir tas, ko tu sev pati aizliedz. Viss sākas ar mūsu pašu iekšējo atļauju pieņemt rūpes par sevi. Un viss pārējais ir tikai mūsu pašu stāvokļa atspoguļojums.

Ļauj citiem cilvēkiem par sevi parūpēties!
Pirmkārt – par tavu ķermeni. Par tavu  skaistumu, veselību, jaunību, svaigumu. Ja grūti pieņemt šīs rūpes no svešiem, sāc ar saviem tuvajiem – vīru, bērniem, dažkārt vecēkiem. Kaut gan – es taču pati esmu pieaugusi un pati visu varu! 🙂 Bet varbūt ir vērts noriskēt?:) Palūgt, lai vīrs pagatavo tev tēju, lai pamasē plecus. Palūgt lai meita izķemmē tavus matus un sapin tos. Un zini, ir vienkārši brīnišķīgs treniņš, palūgt savai mammai, lai viņa sapin tev bizi tāpat kā agrā bērnībā. ja jūsu attiecības to atļauj. Tici man, ja tu to izdarīsi, tu saņemsi milzīgu enerģijas lādiņu un iedvesmu no tāda vienkārša rituāla.

Savukārt, ja tev grūti pieņemt rūpes no tuvajiem, sāc ar mazāk tuviem, kuriem tu maksā par pakalpojumu un neko neesi paradā. Ar to pašu frizūru, Iemācies saņemt rūpes par sevi ārpus mājas, pēc tam pamazām pieradīsi to saņemt arī no tuvajiem.

Kad sievietes dzīve caurausta ar dažādu cilvēku, dažādām rūpēm par viņu, viņa kļūs arvien labāka un maigāka.

Taču, cik tas gan ir grūti – atļaut! Par sevi! Parūpēties! Galvā doma – kāds egoisms un izšķērdība! Nē, noteikti, nē! Tā ir investīcija un ieguldījums tavas ģiemnes un tavā laimē.

Mamma laimīga – visi laimīgi!
Un, lai mamma būtu laimīga, viņai ir ļoti nepieciešams sajust apkārtējo rūpes. Pieņemt! Pieņemt! Lai pec tam atdotu! Un pēc tam atkal pieņemt!

Iemācies deliģēt daļu savu pienākumu citiem. Tici man, taisīt pašai sev pedikīru ir daudz mazāk patīkami, kā atnākt pie laba cilvēka, kurš gatavs parūpēties par tavām kājiņām, kamēr tu krēslā snaud.

Tev vajag atļauju? Nu, ko, ļauj es tev to izsniegšu!

Tev ir tiesības pieņemt no citiem rūpes par sevi! Visos iespējamajos veidos. No cilvēkiem, kuri tev ir patīkami. No šodienas līdz sava mūža beigām tev ir tādas tiesības. Vai Tu sev atļausi to?

Autors: Olga Vaļajeva

Tulkoja: Ginta FS