Cilvēks var izmainīties tikai vienā gadījumā…

ahremcik

Kad manā dzīvē bija beigušās ļoti smagas attiecības, es diezgan ilgu laiku domās pie tām ļoti spēcīgi turējos. Protams, es sapratu, ka tam nav nekādas jēgas, taču man vienalga šķita, ka es spēšu kaut ko labot. Kad eiforijas migla izklīda, es sāku redzēt visas otra cilvēka psiholoģiskās īpatnības. Es tās vienmēr dziļi dvēselē biju zinājusi, taču, kā jau vairums no mums,  biju pārliecināta, ka mīlestība spēj visu, ka cilvēks var mainīties.

Es meklēju rakstus par atkarības tēmām, par rakstura akcentiem, par infantilitātes un manipulāciju dabu un tā tālāk un tamlīdzīgi. Ievietoju tās savā laika joslā un rādīju cilvēkam, sakot: “Ņem, paskaties! Lūk, kas notiek! Tev ir tā un šitā!”

Droši vien vari iedomāties, kādu atbildi es saņēmu? Pareizi, agresiju “pati muļķe”. Bet kā tad tu gribēji? Tā vieta, kurā tu cilvēkam baksti ar pirkstu, sāp. Visi īpašie uzvedības modeļi ir viņa psiholoģiskā aizsardzība no dvēseles brūcēm. Tās ir gadiem ilgi atstrādātas uzvedības stratēģijas, kas ļauj nosacīti normāli eksistēt šajā pasaulē, neesot viengabalainai personībai.

Tagad es droši varu teikt, ka cilvēks var izmainīties. Cilvēks patiešām var izmainīties. Tikai vienā gadījumā (lasiet uzmanīgi!) – KAD PATS TO VĒLĒSIES.

Tu droši vien domā, ka kļūsi par tieši to motivatoru, dēļ kā vai priekš kura vai par spīti kuram tavs tuvais cilvēks vēlēsies mainīties? Neglaimo sev. Tava ietekme nav ne par kapeiku lielāka nekā laikapstākļi aiz loga. Tev var pielāgoties, paņems lietussargu negaisa gadījumā, bet mainīt savas pārliecības un vēl vairāk, savas personības struktūru – dēļ mākoņiem aiz loga… Vai tu esi normāls?

Taču, ja pašu cilvēku pēkšņi vairs neapmierinās tas, ka lietus laikā viņu māc skumjas, bet svelmes laikā viņš cieš… Kad viņam pašam apniks tas, ka viņš jūtas dziļi nelaimīgs, neveiksmīgs, ka dzīve notiek pavisam savādāk, kā viņš būtu vēlejies, vai vēl kaut kas…. Vai arī, kā tik vien Dievs nejoko, naktī piemeklēs atklāsme par to, ka “es kaut kā pavisam nelabi dzīvoju”…. Lūk tad viss būs iespējams.

Taču tu tajā laikā jau būsi ļoti tālu no sprādziena epicentra…. Un labāk tev būt tālāk, lai tevi nenogalinātu sprādziena vilnis…. Tāpēc, ka atzīt to, ka “es pats biju visa manā dzīvē notiekošā iemesls” – ir ļoti smags pārbaudījums. Kā likums, parasti par visu neveiksmju vaininieku uzskata to, kas blakus…. Vai bija blakus…. Kamēr vēl tas otrs cilvēks noies to ilgo ceļu pie saprašanas par to, ar ko sākas viss mūsu dzīvē…. Ja, protams, vēlēsies iet…

Nīls Donalds Volšs rakstīja, ka “labākais, ko mēs mīļotā cilvēka labā varam izdarīt, – piešķirt viņam lielāku porciju viņa paša”. Tas nav ne naids, ne dusmas, ne atriebība, ne “paskaties, kā tev bez manis būs”. Tā ir mierīga pārliecība par to, ka katram cilvēkam ir tiesības būt tam, kas viņš ir un ar to, kas ir viņā. Pat tas, ka kādu laiku jūs esat pārī (tas vienmēr ir uz kādu laiku), nedod tev tiesības izmainīt otru cilvēku.

Mēs esam atbildīgi tikai paši par sevi. Mēs piedzimstam atsevišķi viens no otra un aiziesim paši par sevi. Katram no mums ir sava paša dzīve un sava sūtība uz šīs zemes.
Tava griba attiecas tikai uz tavu dzīvi. Un nevajag tēlot Dievu, domājot, ka tev ir tiesības ietekmēt otra cilvēka likteni. Liec mierā otru, nodarbojies ar sevi! Psihologiem ir princips – nerisināt klienta problēmas bez paša cilvēka pieprasījuma. Patiesībā jau bez pieprasījuma, viņš nemaz nav klients.

Tāpēc mums visiem ir vērts sekot Visuma zelta likumam: nevajag iejaukties tur, kur tev nelūdz. Uzsveru, pieaudzis, psihiski vesels (bet par viņa veselību mums nav tiesību spriest) ir spējīgs tikt galā pats ar savām problemām vai palūgt palīdzību, ja nespēj tās atrisināt.

Kļūsti pats par sava likteņa radītāju – tas ir labākais, ko tu šajā dzīvē vari izdarīt. Un, ja kādam blakus tev vajag izmainīties, tātad tas arī notiks. Un tu kļūsi par motivatoru ar savu paša realizācijas faktu. Ja otru cilvēku tavs ceļš nepievelk un neiedvesmo, tad arī tas ir lieliski – viņam, iespējams, ir savs ceļš. Bet ar tevi kopā ies tie, kuru ceļi atrodas tuvumā tavējam.

Lilija Ahremčik
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Došanas likums

10806259_10153011809617526_4464026269927511715_n

Šodien man ļoti aktuāls šķita otrais likums no Dīpaka Čopras grāmatas “Septiņi garīgie veiksmes likumi”. Un tas ir Došanas likums.

Visums darbojas, pateicoties dina­miskai apmaiņai… došana un gūšana ir divi dažādi Visuma enerģijas plūduma aspekti. Ja mūsos ir vēlme dot to, ko paši mek­lējam, caur mums nebeidz plūst Visuma dāsnums.

Šo vāro trauku tukšo tu arvien un nemitīgi piepildi ar jaunu dzīvību. Šo mazo niedres stabuli tu nesi kal­niem, lejām pāri un mūzām jaunas melodijas skandi­nāji… Tavas bezgala daudzās dāvanas nokļūst šais manās mazajās rokās. Paiet mūži, bet tu vēl arvien dod, un vēl arvien tām rodas vieta.
(Rabindranats Tagore)

Otrais garīgais veiksmes likums ir došanas likums. Šo likumu var saukt arī par do­šanas un gūšanas likumu, jo Visums darbojas, pateicoties dinamiskai apmaiņai. Nekas nestāv uz vietas. Tavs ķermenis ir nemitīgā kustībā, un tas nemitīgi mainās ar Visuma ķermeni, tavs prāts ir nemitīgā mijiedarbībā ar kosmosa prātu, tava enerģija ir kosmiskās enerģijas izpausme.

Dzīves plūdums nav nekas cits kā har­moniska visu esības valstības elementu un spēku mijiedarbība. Šī harmoniskā tavas dzī­ves elementu un spēku mijiedarbība izpaužas kā došanas likums. Tavs ķermenis, tavs prāts nepārtraukti un dinamiski apmainās ar Vi­sumu, tāpēc šīs enerģijas plūsmas nosprostošana līdzinās asinsrites nosprostošanai.

Ja asinsrite ir nosprostota, asinis sāk recēt un vei­dojas trombi. Lai tavā dzīvē nebeigtu riņķot bagātība un turība vai jebkas cits, ko tu vēlies, tev ir gan jādod, gan jāgūst.

Turība nozīmē bagātības plūdumu. Nauda simbolizē dzīves enerģiju, ar ko mēs apmai­nāmies un ko saņemam par kalpošanu Visu­mam. Naudu mēdz saukt arī par valūtu. Vārds “valūta” ir cēlies no itāļu vārda valūta, kas nozīmē “vērtība”.

Ja mēs neļaujam vērtībām vai naudai riņ­ķot, ja mēs turamies pie naudas un krājam to zeķē, būdama dzīves enerģija, tā vairs nenāks pie mums. Lai šī enerģija turpinātu plūst pie mums, mums jāļauj tai riņķot. Naudai, tāpat kā upei, ir jāļauj plūst, citādi tā sastāvas, sasmok un nosmacē pati savu dzīvības spēku. Tikai plūstot tā spēj būt dzīva un vesela.

Katrās attiecībās ir jādod un katrām attie­cībām ir jāgūst. Došana ir nesaraujami saistīta ar saņemšanu, un saņemšana — ar došanu. Tam, kas augstu kāpis, reiz jānolaižas, tam, kas izgājis, reiz jānāk atpakaļ. Došana ir tas pats, kas saņemšana, jo kā viens, tā otrs ir tikai dažādas Visuma enerģijas plūduma iz­pausmes. Un apturot vienu no plūsmām, tu izjauc lietu dabisko kārtību.

Katra sēkliņa slēpj sevī iespēju, ka no tās reiz var izaugt tūkstošiem mežu. Bet šai sēk­liņai jāļauj uzdīgt, tai jāievieto savu informā­ciju auglīgā augsnē. Dodot tās neredzamā enerģija plūst, līdz atrod materiālu izpausmi.

Jo vairāk tu dod, jo vairāk tu saņemsi, jo dodot tu ļausi savā dzīvē cirkulēt Visuma dāsnumam.

Patiesībā, viss, kam šajā dzīvē ir kāda vērtība, dodot tikai vairojas. To, kas dodot ne­vairojas, nav vērts nedz dot, nedz saņemt. Ja dodot tev liekas, ka tu kaut ko zaudē, tad šī velte nav dota no sirds un nevairos turību. Ja tu dod negribīgi, doto velti nepavada enerģija.

Būtisks ir nodoms, ar kuru kaut kas tiek dots vai saņemts. Velti vienmēr vajadzētu pa­vadīt vēlmei darīt laimīgu devēju un saņēmēju, jo laime ir dzīvību atbalstošs un dzīvību uztu­rošs spēks, tādēļ tā spēj vairot un palielināt. Ja tu dod no sirds un bez aprēķina, tas, ko tu sa­ņemsi pretī, būs tieši proporcionāls dotajam. Tādēļ ir jādod ar prieku, tavam prātam jābūt noskaņotam tā, lai pats došanas process tev sagādātu prieku. Tikai tādā gadījumā enerģija, kas pavada velti, vairojas neskaitāmas reizes.

Došanas likumu īstenot nepavisam nav grūti — ja tu gribi saņemt prieku, dāvā to citiem, ja gribi būt mīlēts, iemācies mīlēt ci­tus, ja tu vēlies, lai tevi ievērotu un novērtētu, iemācies pamanīt un novērtēt citus, ja tu gribi, lai tu dzīvotu pārticībā, palīdzi citiem tikt pie pārticības.

Visvieglākais veids, kā tikt pie tā, ko tu gribi, ir palīdzēt citiem sasniegt to, ko viņi vēlas sasniegt. Šis princips attiecas kā uz atsevišķiem cilvēkiem, tā uzņēmumiem, sa-biedrībām un tautām. Ja tu vēlies būt svētīts ar visu labo, ko dzīve var piedāvāt, iemācies klu­sām apveltīt citus ar šīm veltēm.

Cilvēkus var labvēlīgi ietekmēt pat tikai doma par došanu, doma par apveltīšanu vai pavisam vienkārša lūgsna. Un tas ir tikai tā­pēc, ka mūsu ķermenis savā ierobežotajā iz­pausmē ir informācijas un enerģijas krātuvīte lielajā enerģijas un informācijas Visumā. Mēs esam apziņas krātuvītes lielajā Visuma apziņā. Vārds “apziņa” ietver ne tikai enerģiju un in­formāciju vien — tas apzīmē enerģiju un infor­māciju, kas dzīvo kā doma. Tāpēc mēs esam arī mazas domu krātuves lielajā, domājošajā Visumā. Un domu varā ir pārveidot visu.

Dzīve ir mūžīga apziņas deja, kas izpaužas kā dinamiska gudrības impulsu apmaiņa starp mikrokosmu un makrokosmu, starp cilvēka ķermeni un Visuma ķermeni, starp cilvēka prātu un Visuma prātu.

Iemācies dot to, pēc kā tu pats tiecies, un tu spēsi ar izsmalcinātas, enerģiskas un vitālas kustības palīdzību atdzīvināt šīs dejas horeo­grāfiju jeb mūžīgo dzīvības pulsu.

Labākais veids, kā iedzīvināt došanas li­kumu ir uzsākt cirkulācijas procesu. Apņemies vienmēr, satiekot kādu cilvēku, dāvāt viņam kaut ko. Šai veltei nebūt nav jābūt materiālai vērtībai — tā var būt zieds, kompliments vai lūgšana. Patiesībā vislabākās dāvanas ir tieši nemateriālas veltes. Uzmanība, rūpes, pieķer­šanās, apbrīna un mīlestība ir viena no la­bākajām dāvanām, ko tu kādam vari pasniegt, un tās nemaksā pilnīgi neko.

Satiekot kādu, tu vari klusi pie sevis svētīt viņu, vēlot laimi, prieku un smieklus. Šī klusā dāvana ir ļoti spēcīga.

Kad es vēl biju bērns, man mācīja, ka nekad nedrīkst ieiet svešā mājā bez dāvanas, un tagad es mācu arī saviem bērniem, ka ne­kad nedrīkst iet ciemos ar tukšām rokām. Tu vari jautāt: “Kā gan lai dodu citiem, ja šobrīd man pašam nav tik daudz, cik vajadzētu?” Bet tu vari uzdāvināt ziedu. Tikai vienu vienīgu ziedu. Tu vari uzdāvināt kartīti, kurā izsaki savas jūtas pret cilvēku, kuram to raksti. Tu vari uzdāvināt komplimentu. Tu vari uzdāvi­nāt savu lūgšanu.

Pieņem lēmumu — lai ietu kur iedams, lai satiktu ko satikdams, tu vienmēr kaut ko uzdāvināsi. Un kamēr vien tu dosi, tu arī sa­ņemsi. Jo vairāk tu dosi, jo stiprāk ticēsi šī likuma brīnumainajam rezultātam. Un jo vairāk tu saņemsi, jo vairāk tu spēsi dot.

Mūsu patiesākā būtība ir dāsna un devīga, mēs esam turīgi, jo daba piepilda visas mūsu vajadzības un vēlmes. Mums nekā netrūkst, jo mūsu iespējas ir neierobežotas un bezgalīgas. Tev jāsaprot, ka turība tev ir iedzimta. Nav svarīgi, cik daudz vai maz naudas tev ir, jo visas bagātības avots slēpjas visu iespēju val­stībā — apziņā, kas zina, kā piepildīt katru vajadzību, kā dāvāt prieku, mīlestību, smiek­lus,

mieru, harmoniju un gudrību. Ja tu pir­mām kārtām tiecies pēc šīm lietām, vēloties tās nevis sev, bet citiem, viss pārējais pats pie tevis atnāks.

DOŠANAS LIKUMA ĪSTENOŠANA

Es īstenošu došanas likumu, apņemoties, ka:

  1. Lai es ietu kur iedams, lai satiktu ko sa-tikdams, man vienmēr līdzi būs kāda dāvana. Dāvana var būt gan labs vārds, gan zieds, gan mana lūgšana. Šodien es katram, ko satikšu, kaut ko uzdāvināšu, un tā darot, es ļaušu savā un citu dzīvēs riņķot priekam, bagātībai un turībai.
  2. Šodien es ar pateicību pieņemšu visas vel­tes, ko dzīve man var sniegt. Es ar pateicību pieņemšu dabas dāvātās veltes — saules gaismu, putnu dziesmas, pirmo pavasara lietu vai pirmo sniegu. Es būšu gatavs pieņemt arī citu dāva­nas, vienalga vai tā būtu kāda materiāla vērtība, nauda, labs vārds vai lūgšana.
  3. Es apņemšos ļaut bagātībai riņķot ma­nā dzīvē, dodot un saņemot visvērtīgākās no dzī­ves dāvanām — rūpes, pieķeršanos, apbrīnu un mīlestību. Ikreiz, kad kādu satikšu, es klusi pie sevis vēlēšu šim cilvēkam laimi, prieku un smieklus.

Dīpaks Čopra “Septiņi garīgie veiksmes likumi”

Tulkoja: Ilze Dika