Par skaudību

by HUSSAM ELSAYED EISSA

Skaudība – tā ir salīdzināšana.

Mūs mācīja salīdzināt un ir iestrādājies nosacīts reflekss salīdzināt, vienmēr salīdzināt. Kādam ir labāk, kādam ir skaistāks ķermenis, kādam ir vairāk naudas, kāds ir simpātiskāks. Salīdziniet sevi, turpiniet salīdzināt ar katru pretimnācēju un jūsos modīsies milzu skaudība. Tā ir ieraduma salīdzināt neizbēgama blakne.

Kā tikko jūs pārstāsiet salīdzināt, skaudība pazudīs. Tad jūs vienkārši zināsiet, ka jūs esat jūs, un jūs neesat neviens cits un salīdzināt nebūs nekādas vajadzības.

Labi, ka jūs nesalīdzinājāt sevi ar kokiem, savādāk sajustu ļoti spēcīgu skaudību: kāpēc gan es neesmu zaļš? Un kāpēc radītājs ir bijis tik netaisnīgs un jums nav ziedu?

Vēl labāk, ka jūs sevi nesalīdzinājāt ar putniem, upēm, kalniem; tad gan jūs ciestu. Jūs salīdziniet sevi ar cilvēkiem, tāpēc, ka jums iemācīja salīdzināt sevi tikai ar cilvēkiem un tāpēc jūs sevi nesalīdziniet ar skaistajiem pāviem vai papagaiļiem…

Salīdzināšana ir ļoti mulķīga nodarbe, jo katrs cilvēks ir unikāls un nav neviena līdzīga. Kad šī sapratne jūsos nostiprinās un iesakņojās, skaudība pazūd. Un jums nav jābūt tādam kā citi. Radītājs rada tikai Oriģinālus: tas netic kopijām.

Kaimiņos notiek lielas lietas: zāle tur zaļāka, rozes – krāšņākas. Šķiet, ka visi tur laimīgi, visi – izņemot jūs. Jūs salīdziniet un to dara arī citi. Varbūt viņi domā, ka jūsu mauriņš arī ir zaļāks par viņējo? Vai arī jūsu sieva skaistāka par viņu sievu?

Un tieši šīs skaudības dēļ mēs paši radām savu elli un kļūstam nenovīdīgi.

Reiz kāds vecs fermeris vēroja, kādus briesmu darus nodara plūdi.
— Hiram! — kliedza viņam kaimiņš — Visas tavas cūkas ūdens aizskaloja upē!
— Un kas ar Tompsona cūkām? — jautāja fermeris.
— Arī Tompsona cūkas.
— Un Larsena?
— Arī!
— Fuu! — atviegloti uzelpoja fermeris. Tas viņu uzmundrināja. — Viss nemaz nav tik slikti, kā es domāju.

Ja visiem bēda, tas labi, ja visiem zaudējumi – tas mierina. Ja visi pārējie būtu laimīgi, tad gan būtu rūgti.

Bet kāpēc tieši doma par citiem ir pirmais, kas nāk prātā?

Ļaujiet man vēlreiz jums atgādināt: tas notiek tāpēc, ka neatļāvāt savai personīgajai sulai plūst, savai paša svētlaimei augt, neļāvāt sev pašam uzziedēt. Tieši tāpēc sajūtat iekšēju tukšumu un skatieties uz citiem, jo redziet tikai to, kas ārpusē…

Jūs ziniet, kas jums iekšā un redzat, kas otram – ārpusē: tas izsauc skaudību. Viņiem ir zināms, kas ārpusē jums un iekšā viņiem: tas, savkārt skaudību izsauc viņiem. Un neviens nezin, kas jums iekšā. Ja jums šķiet, ka jūsos ir “nekas”, ‘”niecība”, tad citi izskatās vēl skaistāki vēl priecīgāki – tas kaitina. Protams, viņu smaidi var būt viltoti, bet kā jūs uzzināsiet, kā ir patiesībā? Varbūt arī viņu sirdis tāpat smaida? Jūs taču ziniet, ka jūsu smaids ir viltots, tāpēc, ka jūsu sirds nesmaida; varbūt tā raud un elso?

Vai jūs labi pārzināt savu iekšējo pasauli?

Tikai jūs to varat zināt – neviens cits. Un jūs atkal ļoti labi redzat citu ārējo “fasādi”, kuru ļaudis padarījuši skaistu. Fasāde ir mānīga.

Ir kāds  sens  sufītu stāsts.

Kāds cilvēks bija ļoti nomocījies ar savām ciešanām. Katru dienu tas sauca Dievam:
— Kāpēc es? Visi šķiet tik ļoti laimīgi, kāpēc es viens ciešu?
Un reiz, esot dziļā izmisumā, viņš sāka lūgties:
— Dievs, vai vari man atdot kāda cita cilvēka ciešanas, es esmu gatavs tās pieņemt, tikai atņem man manējās, es vairs neesmu spējīgs tās nest.
Tajā naktī viņam rādījās burvīgs sapnis — skaists un ļoti zīmīgs. Viņš sapņoja, ka no debesīm parādījās Dievs un paziņoja cilvēkiem”Nesiet visas savas ciešanas Dievnamā!” Katrs ir noguris no savām ciešanām un katrs laiku pa laikam lūdza Dievu: «Es esmu gatavs uzņemties kāda cita ciešanas, tikai paņem manējās, tās ir pārlieku smagas un neciešamas.”
Un tāpēc visi savāca savas ciešanas maisos un nāca uz baznīcu un visi izskatījās ļoti laimīgi: viņu diena bija pienākusi un lūgšanas uzklausītas. Un arī šis cilvēks steidzās uz baznīcu.
Un tad Dievs teica:
— Salieciet savus maisus pie sienas. Tagad jūs varat izvēlēties jebkuru maisu un paņemt to sev.
Un, lūk, kas bija pats brīnumainākais: cilvēks, kurš vienmēr lūdza Dievu, metās pie sava maisa, kamēr to nav izvēlējies kāds cits un arī pārējie darīja tāpat – ķēra katrs savu maisu un katrs bija laimīgs izvēlēties to atkal. Kas tad notika? Pirmo reizi cilvēki ieraiudzīja svešas nelaimes, svešas ciešanas – svešie maisi bija pat lielāki par savējiem!
Un otra problēma bija tajā, ka katrs no viņiem bija pieradis pie savām ciešanām. Bet tagad izvēlēties vēl kādas citas – svešas!!!! Kas zin, ko ieraudzīs tajā svešajā maisā? Tajā brīdī savējās šķiet tik tuvas un mīļas.. Vai ir vērts izvēlēties nezināmo?

Un tā visi laimīgi devās katrs uz savām mājām, ar saviem maisiem rokās. Nekas neizmainījās – tās pašas ciešanas, taču atpakaļceļā visi bija laimīgi, smējās un priecājās, ka varēja dabūt atpaakļ savu maisu.
Un no rīta cilvēks pamodās un vērsās pie Dieva:
— Paldies Tev Dievs par sapni, es vairs to Tev nelūgšu. Viss, ko esi man devis, man ir labi, pilnīgi noteikti labi, ja reiz Tu man to esi devis.

Jūs pastāvīgi ciešat no savas skaudības; jūs kļūstat nenovīdīgi pret citiem. Tā jūs kļūstiet neīsti, sākat tēlot tos, kas jūs neesat. Jūs sākat tēlot tos, kas jūs neesat, kas nevarat būt, jo būt tādiem jums ir nedabīgi. Cenšoties līdzināties kādam, sacenšoties ar kādu jūs meklējat sevī kaut ko tādu, kas jūsos nemaz nav, bet ir citos un tad nākas to aizvietot ar lētu atdarinājumu.

Pārstājiet atdarināt citus un pārstājiet salīdzināt un tad skaudība pazudīs – pazudīs nenovīdība, pazudīs neīstums. Taču tas notiks tikai tad, kad jūs sāksiet audzēt savus iekšējos dārgumus; cita ceļa nav.

Audzējiet, kļūstiet arvien patiesākas, īstākas individualitātes. Mīliet sevi, cieniet sevi tādus, kādi esat, kādus jūs radījis Dievs un tad debesu vārti jums atvērsies. Tie vienmēr ir bijuši atvērti vien jūs uz tiem ne tā skatījāties.

Autors: © OŠO
Avots: http://www.pritchi.ru
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Par muļķīgiem risinājumiem: kā manipulēt ar mīlestības ilūziju

mulkigi

Viens no muļķīgākajiem risinājumiem, kas var ienākt cilvēkam galvā, ir vēlme nopelnīt kāda mīlestību. Darīt kaut ko, būt kaut kam, dzīties pēc naudas vai sasniegumiem lai tikai nopelnītu mīlestību (vai atzinību – sauciet to, kā vēlieties).

Ko gan tur slēpt, šo paņēmienu izmanto visu veidu manipulatori. Arī manipulējoši vecāki. Trauksmaini, par sevi nepārliecināti, infantīli un, protams, kontrolējoši.

Jo tieši caur kontroli var sajust varu. Ja esi vājš un ne parāk pašpārliecināts, atrodi to, kurš ir vēl vājāks, dumjāks un nepārliecinātāks, un kontrolē viņu. Un tad varēsi sajusties stiprs, viltīgs un pārliecināts. Nu, kaut vai tā! Vai arī apmuļķo kādu, kurš gudrāks. Arī nav slikti, vai ne?

Un bērni tadām spēlēm ir ļoti piemēroti. Viņus pārliecināt var par jebko. Un izlipināt no viņiem var jebko. Kaut gan daudzi, vairs pavisam ne bērni, turpina spēlēt šīs spēles ar saviem partneriem, draugiem, kolēģiem. Un, protams, ar saviem bērniem – kur nu bez tā!

Darbojošās personas mainās, bet spēles paliek tās pašas.

Un kas gan pasaulē var būt labākie “prjaņiks un pātaga” (пряник и кнут), ja ne mīlestības ilūzija? Kuru it kā vajadzētu nopelnīt. Izdarīsi un tevi apsola mīlēt. Neizdarīsi – draud atņemt tev mīlestību. Bet neviens nekad nav redzējis to mīlestību. Un neviens nezin, kāda tā izskatās. Un pilnīgi nav skaidrs, kā saprast, ir tā, vai nav.

Īpaši labi šis paņēmiens strādā, ja cilvēks mīlestību nekad dzīvē nav redzējis un jutis. Tad viņu ir ļoti viegli pārliecināt par to, ka, ja izdarīsi kaut ko, tad tev būs mīlestība, tevi mīlēs. Vai arī kļūsi par kaut ko, izmainīsies, un tad tevi mīlēs. Viņš taču nesaprot, vai gala rezultātā saņemtais ir vai nav mīlestība.

Kas ir interesanti, daudzi paši sevi cenšas pārliecināt. Un vēl interesantāk, ka arī veic noteiktas darbības. Un kļūst par kaut ko, kas arī ir ne mazāk interesanti.

Lūk, es kļūšu veiksmmīgs,skaists, notievēšu par tik un tik kg, sapirkšos kaudzēm brendu apģērbus – un visi mani mīlēs. Vai arī otrādi: būšu nabags, nelaimīgs, visu citiem, sev – neko, un visi mani mīlēs.

Taču pasaule katram izskatās savādāka, un katrs izdomā kaut ko – pēc savas gaumes. Lai gala rezultātā nonāktu pie tā paša. Mīlstību nevar nopelnīt. Tā vai nu ir, vai nav. Un, ja nav – tad – viss. Un ne visiem tā ir dota. Ko tur padarīt?

Taču ir jāatzīst viena nepatīkama patiesība. Mīlestības nav ne tam, kurš manipulē, ne tam, kurš ļaujas manipulācijām. Ne tam, kurš cenšas nopelnīt, ne tam, kuru cenšas nopelnīt. Jo gadījumā, ja tā būtu, šī spēle beigtos nesākusies.

To, kas nāk no iekšienes, nevar atrast ārpusē.

Vai arī, ja cilvēks mierīgi apsēstos, padomātu un tiktu skaidrībā ar to, ko viņam vispār nozīmē mīlestība, viņam nenāktos censties to nopelnīt.

Starp citu, nopelnīt mīlestību nav viens un tas pats, kas veidot attiecības. Attiecibu veidošana nāk no pieaugušu cilvēku pozīcijas, no apzinātības. Savukārt mīlestības pelnīšana ir iluzora ēnu spēle – vara un pārākuma sajūta, kuras gala rezultāts tāpat ir ilūzija.

Ir spēles, kurās zaudē visi!

Autors: Jeļena Usenko

Avots: https://lenkinsite.wordpress.com

© psy-practice.com
Tulkoja: Ginta FS

Mihails Labkovskis: Mīliet sevi jebkādā izskatā un tad izskats var būt jebkāds

John and Yoko, a New York Love Story
Es vēroju kā skaistais dzimums līdz baltkvēlei sitas par sava izskata it kā nepilnībām. Arī vīrieši kādreiz to dara, taču ne pārāk pašaizliedzīgi – viņiem nav tik svarīgi būt skaistiem, svarīgāk ir nopelnīt naudu.
Taču sievietes moka sevi ar diētām, trenažieriem, dur sejā visu, kas vien pagadās pa rokai, nēsā briesmīgas augstpapēžu kurpes. Tas nu vēl tā. Bet plastika!  Ķirurga nazis! Tādu ņirgāšanos par sevi var pielīdzināt mazohismam, bet tos, kas ar to nodarbojas, vienkārši par nelaimīgiem upuriem, kas gatavi jebkam, lai tikai tos kāds iemīlētu. Absolūti. Jebkuras manipiulācijas ar savu ārieni, sākot no autoiedeguma līdz tauku atsūkšanai, ir sava zemā pašvērtējuma  demonstrēšana un solis ceļā uz narcistiskiem psihes traucējumiem. Un tie ir ļoti nepatīkami psihiskie traucējumi: kad dzīve nav mīļa bez tā, ka ik minūti tevi kāds slavē, vai pat labāk – apbrīno, vai vēl labāk – pielūdz
Pats briesmīgākais ir tas, ka skaistuma industrijas upuriem galvenais pašapziņas mērs nav āriene, bet gan partnera ar īpašiem parametriem esamība vai neesamība.
Starp citu, runājot par partneriem, jo zemāka ir paša vīrieša pašapziņa, jo lielāku nozīmi tas piešķir savas sievas vai mīļākā ārējam izskatam. Pārliecinātiem par sevi tas praktiski ir vienaldzīgi.
Es vispār nesaprotu, kāpēc jāpacieš sāpīgās botoksa injekcijas, kad visa pasaules vēsture, zinātne un sadzīves pieredze burtiski kliedz par to, ka jūsu āriene (tāpat kā augstas morāles īpašības) nespēlē NEKĀDU LOMU mīlestībā, kaislē, seksā un cilvēku attieksmē pret jums. Tur ir pavisam cits knifs. Vēlāk jums to pateikšu.
Visi taču zin, ko apprecēja un ko dievināja Džons Lenons – vīrietis, kurš varēja izvēlēties jebkuru sievieti. Un tagad atcerieties Joko Ono. Viņas āriene ir ļoti savdabīga, pat teiktu – japāņu gaumē.
Un Pols Makartnijs un Hetere Mailza? Šai meitenei vispār nav vienas kājas, tomēr viņai izdevās apprecināt ar sevi vienu no pašiem bagātākajiem pasaules līgavaiņiem (un pēc tam vēl viņam visu atņemt).
Ejam tālāk – paskatīsimies uz Nikolas Kidmenas, Dženiferas Lopesas vīriem vai Pīrsa Brosnana, Hjū Džekmena, Vudija Harelsona sievām. Un Vudija Allena pēdējā sieva? Tas patiešām nav stāsts par skaistumu. Un nevienu no viņiem nevar turēt aizdomās par to, ka viņiem nebūtu bijis seksa ar skaistuļiem.
Un tajā pat laikā, cik daudz apkārt ir skaistu un ļoti vientuļu un nelaimīgu cilvēku. Un pati skaistākā (labi, pati seksuālākā) sieviete pasaulē, par kuru sapņoja 90% planētas vīriešu, kuras portretu krūšu kabatā nēsāja amerikāņu karavīri Vjetnamā – Merilina Monro, teica: “Es neesmu radusi būt laimīga un tāpēc neuzskatīju laimi par kaut ko, kas domāts man”.
Te nu rodas jautājums, jūs vēlaties būt laimīgi vai skaisti?
Ja otrais – tad jāstradā ir nevis ar ārējo skaistumu, bet gan ar savu pašapziņu. Iemīliet sevi jebkurā izskatā un tad jūsu izskats patiešām var būt jebkurš! Tas ir likums. «…tu iemīli mūs melnus, bet baltus mūs iemīlēs jebkurš», tā rakstīja Gogolis.
Saprotiet, āriene ir ļoti subjektīvs jēdziens.
Āriene ir tikai tas, ko tu jūti, kad skaties uz sevi spogulī…
«Es sev patīku» vai «es sev nepatīku» – lūk, galvenais jautājums.
Jā, mīlestība tāpat kā nemīlestība pret sevi rodas ne tukšā vietā, un tas viss nāk no bērnības – sveiciens vecākiem.
Ja cilvēks cieš no tā, ka viņu atstumj, un ir pārliecināts par to, ka, lai viņš patiktu cilvēkiem, tad noteikti viņam ir jābūt labam – skaidrs, ka viņam nav ne mazākas nojausmas par beznosacījumu mīlestību (vienīgo patieso mīlestību). Tādu cilvēku mamma un tētis nemīlēja vienkārši tāpat! Ne par to, ka viņš vienkārši ir piedzimis šajā pasaulē….. Viņi tam nebučoja dupsi un neteica, ka viņs ir pats skaistākais bērns pasaulē. Nēēēē. Tieši un netieši viņi iepotēja savam bērnam ideju par “labumu”, kura pauž to, ka mīlestība ir jānopelna, un vēl labāk, ja to pelna katru dienu. Un tāpēc….
«Es būšu brīnišķīga saimniece, iemācīšos labi gatavoit, izskatīšos kā konfekte un tad kāds noteikti saskatīs manī arī manu “cilvēcisko” talantu!» – tā spriež lielākā daļa krievu sieviešu. Mīļās manas! Neviens jūs neiemīlēs dēļ skaistajām, garajām skropstām, boršču ar kotletēm un lielisko raksturu. Mīl par pavisam ko citu! Runā, ka «Labās meitenes nokļūst paradīzē, bet sliktās tur, kur vēlas».
Starp citu, vai tiešām jūs nesaprotiet, cik muļķīgi un nedabiski jūs uzvedaties, kad ļoti vēlaties patikt? Tāda uzvedība liedz saskatīt, kāds patiesībā cilvēks aiz tās slēpjas, toties ļoti labi var redzēt spriedzi un neapmierinātību ar sevi. Normālus cilvēkus tas viss dara uzmanīgus un atgrūž. Savukārt pārliecība par sevi pievelk un neatlaiž. Taču ne jau tikai pārliecībā ir sāls.
Lai notiktu iemīlēšanās, mīlestība vai kaisle, cilvēkam ir “jāaizķer”.
Un aizķer ne jau ideāla deguna forma, gluds vēders vai skaisti mati (ja nu vienīgi pirmajā mirklī, kurā viss var arī beigties). Neapzināti aizķer kaut kas no bērnības, asociācijas, līdzība, smarža, žesti, balss tembrs, kāda detaļa, kas atgādina vecāku mājas vai kādu no vecākiem. Šai asociācijai nav obligāti jābūt laimīgai. Un pret to bezspēcīgi ir visi knifi, plastika, drēbes un labdari.
Mīlestībai nav nekāda paskata, ir tikai raksturs, “olas”, griba, uzticība sev. Tikai tas šajā pasaulē ir deficīts. Un tikai tas izsauc interesi, cieņu, vēlmi.
Un, ja jums visa tā pietrūkst, izeja ir viena – būt sev pašam. Attīstīt savu individualitāti un personīgās īpašības. Neiet uz kompromisiem. Nu, kaut vai tik daudz, cik neņirgāties par sevi un neuzvesties kā upurim!
Bet labāk sekot savām vēlmēm, centieniem, sapņiem. Kultivēt savu atsķirību no citiem un nekaunēties sevī no nekā.
Labi, teiks maziņš pabriesmīgs “čuvaciņš”, jūs visu pareizi sakiet, un es parakstos zem katra vārda, kas šeit teikts, un varu to izlasīt vēl simts reizes, un tomēr pārliecību par sevi man tas viss nedos nekādu. Ko darīt? Uz to es varu atbildēt vienu, ka pie sevis pieņemšanas tadā veidolā, kādā jūs esat, protams, ir jāstrādā. Nu, piemēram, nodrošināt sev maksimālo psiholoģisko komfortu, cienīt savas vēlmes, veltīt sev laiku un naudu, pacensties gūt baudu no savas dzīves, sajust tas garšu, baudīt.
Galvenais uzdevums ir patstāvīgi aizpildīt mīlestības trūkumu, aizpildīt tos tukšumus, kas veidojušies bērnībā un jaunībā. Uzstadīt sev tādu mērķi un uzskatīt to par galveno, dzīvībai svarīgo un negaidīt, kamēr laimīgu jūs padarīs citi.
Citi tavā dzīvē parādīsies un sagribēs izdarīt tev labu tikai tad, kad pats sajutīsi savu nozīmīgumu. Tava āriene ir tikai tavs pašvērtējums.
Es esmu izstrādājis 6 noteikumus, kuri palīdzēs tev justies kā cilvēkam – protams tad, ja tu tos ievērosi. Bet par to nākamreiz.

 

Autors: Mihails Labkovskis
Tulkoja: Ginta FS
harelsons
pirs
Premiere Of Dukale's Dream

Mihails Labkovskis: kā kļūt pārliecinātai par sevi

sieviete-aiziet8

Pat tad, ja no agras bērnības tev ir bijusi pazemināta pašapziņa, tu pati to vari izlabot!

Sāksim ar cēloņiem, no kurienes rodas par sevi nepārliecinātas meitenes?

Tas parasti sākas bērnībā un ir saistīts ar to, ka vecāki savu bērnu neatbalsta. Ko tas nozīmē? Meitenei nesaka, ka viņa ir pati skaistākā, pati gudrākā, pati talantīgākā, pati labākā. Bērns nezin, kā viņam pret sevi jāattiecas, viņām šī opcija no dabas nav “iebūvēta”. Un pirmo atzīmi bērns saņem no ārpuses. No vecākiem. Un tiešī no šī atskaites punkta sāk formēties viņa pašapziņa.

Ir laimīgas ģimenes, kur bērnus nēsā uz rokām gan tiešā gan pārnestā nozīmē, viņus mīļo, pastāvīgi slavē un apbrīno. Tādiem vecākiem parasti saka, ka viņus dzīve “aplauzīs”, “pārslavēsi, visgudra izaugs”, “augstu kāps, zemu kritīs”. Nē, es esmu pārliecināts, ka labāk pārāk augsta pašapziņa, nekā zema. Un bērnu pārāk daudz mīlēt nevar. Bet tās meitenes, kuras nav saņēmušas no vecākiem atbalstu, kuras neviens nekad nav saucis par princesēm, bet gluži otrādi – visu laiku norādījuši uz viņu trūkumiem (“neuzmet kūkumu”, “ievelc vēderu”, “kā tu sēdi”, “nešķielē”, “labi, kaut vai mācies labāk”, “dievs prātu nav devis, tad vismaz simpatiska izskatās”) – šīs meitenes jau aug ar nepārliecinātību par sevi.

Te nu var sākt protestēt: kā tad galu galā būt, ja viņa uzmet kūkumu uz izgāž vēderu? Klusēt?

Aizdomājaties, vai tiešām bērns sēdēs tā, kā viņam neērti? Staigāt, liekot kāju pirkstus uz iekšu, kaut tas viņam traucē? Vai arī dzīvniekam jūs uzbruktu ar pretenzijām: “Ne tā guli, ne tā staigā!”? Viņš taču tāds ir no dabas, jūsu bērns. Un, ja tas, kas jūs uztrauc, nekaitē viņa veselībai, nav bīstams, tad tā vienkārši ir viņa īpatnība.

Viņš ir tāds un tādu viņu vajag mīlēt.

Ja problēmai ir medicīnisks raksturs, skolioze, vai kas tamlīdzīgs, tātad to vajag risināt ar ārstiem.

Praktiski visi bērni, nokļūstot skolā, iziet etapu, kurā tos  “sadala” pēc hierarhijas. Un, ja meitene atnāk skolā, jau šauboties par to, ka viņa ir lieliska un visa labakā cienīga, tad jau pirmais mēģinājums viņu aizskart un apvainot vainagojas ar panākumiem. Viņa vienkārši nespēs “iedot pretī” Un loks savilksies: viņu pagrūda, jo viņa nav pārliecināta par sevi. Iedunkās vēlreiz – viņa saņems apstiprinājumu tam, ka viņa patiešām nav nekas. Un, ja vēl pie visa tā viņa ir apaļīga un ar brillītēm – tad viss būs vēl ļaunāk..

Tāpēc es vēlos pasvītrot: bērns nekad no sev svarīgajiem pieaugušajiem nedrīkst dzirdēt negatīvus komentārus attiecībā uz savu ārieni un prāta spējām. Bērnam jāpieņem sevi un jāmīl sevi tādu, kāds viņš ir un vecāku uzdevums ir viņam tajā palīdzēt.

Daudziem tas neizdodas ne tāpēc, ka viņi ir slikti vecāki un nemīl savu bērnu. Vienkārši viņi paši nav pārliecināti par sevi. Nav svarīgi, kādus vārdus vecāki saka savam bērnam, bērns nolasa to, ko viņi jūt.

Par sevi nepārliecināta māte neprot pieņemt lēmumus. Viņa stundām ilgi klīst pa tirdzniecības centru un nespēj izvēlēties sev kleitu. Mājās viņa rokas pa skapi un nevar izlemt, ko šodien uzvilks. Nepārliecināta par sevi māte neizies bez meikapa līdz veikalam. Tāpēc, ka iekšā sēž briesmīga doma: viņa sev nepatīk un viņa sevi, tadu sliktu slēps. Labos ārieni ar apģērbu vai meikapu, centīsies kļūt par kaut ko citu, kļūt par tādu, kas patīk citiem.

Pārliecināta par sevi sieviete atver skapi, ņem drēbes, uzvelk un iet. Pārliecināta par sevi sieviete atnāk veikalā, paņem sev iepatikušās mantas, piemēra, un nopērk to, kas visvairāk iepaticies, vai nepērk, tāpēc, ka neiepatikās, un nemocās ar izvēli..Par sevi pārliecināta sieviete pieceļas no gultas, ierauga, ka piens beidzies, uzvelk uz pidžamas mēteli un iet uz veikalu pēc piena, iespējams, pat nenomazgājusies un bez frizūras.. Viņa ir pārliecināta, ka ir smuka tāpat, un viņai nav vajadzības sevi izskaistināt.. Bet tagad labā ziņa: pārliecību par sevi var pastāvīgi ieaudzināt, pat tad, ja no bērnības šī pašapziņa nav ieaudzināta.

Pats galvenais, kas jāatcerās: nav universāla skaistuma. NAV! Visiem labs nebūsi, un nav vajadzības sevi ar kadu salīdzināt, tas ir ceļš uz nekurieni.

– Tāpēc pirmais, kas jāizdara – jāpārstāj jautāt draugiem un tuviniekiem par savu ārieni. Vai es labi izskatos, vai man piestāv šī frizūra, kā jums patīk mana jaunā kleita – visām šīm frāzēm jābūt jūsu melnajā sarakstā.

– Otrais: jāiemācās uz komplimentiem atbildēt ar frāzi: “Pateicos, man ir ļoti patīkami”. Aizliegt sev atrunāties: apmēram tā: ko, jūs , jums tā tikai šķiet, patiesībā es nemaz tik labi neizskatos.

– Trešais: kad izvēlies sev apģērbu, nejautā draudzenēm vai konsultantiem. Orientējies tikai uz savām sajūtām.

– Ceturtais: ja noticis forsmažors, nemaini savus lēmumus. Nolēmi tā darīt, kaut kur aizbraukt, pavadīt vakaru, kaut ko sev nopirkt – dari tā, un noved lietu līdz galam.

– Piektais: nenodarbojies ar sevis sadalīšanu daļās. Daudzas saka: mati man ir ļoti labi, bet kājas tādas – palīkas. Vai arī – kājas man skaistas, tikai žēl, ka mati tādi plāni. Katra ir lieliska pilnībā – tāda, kāda viņa ir, savā īpašajā komplektācijā.

Un pēdējais: regulāri sev saki, ka esi unikāla, tieši tāda, kādai tev jābūt, īpaša, nevienam nelīdzīga, vienīgā pasaulē. Un mīli sevi bez nosacījumiem, nekad nesalīdzinot ar citiem. Tu esi tu un tu esi brīnišķīga.

Autors: Mihails Labkovskis

Tulkoja: Ginta FS

Kad Dievs radīja sievieti…

65
Kad Dievs radīja sievieti, viņš strādāja ilgi.
Vēlā sestdienas vakarā pie viņa atnāca Eņģelis un jautāja:
– Kāpēc Tu tērē tam tik daudz sava laika?
Dievs atbildēja:
– Paskaties uz visām specifikācijām, kuras man jāievēro, lai to radītu.
Viņai jābūt viegli nomazgājamai, bet nedrīkt būt no plastiska materiāla.Vairāk kā 200 kustīgas detaļas lai tai pat laikā graciozi kustētos. Viņai jāprot pašai sevi izdziedēt, kad sasirgusi. Jābūt spējīgai strādāt 18 stundas diennaktī. Viņai var būt tikai divas rokas, tai pat laikā, ar tām jāspēj apņemt vairākus bērnus uzreiz – un apņemt tā, lai pārietu jebkuras sāpes – vai tas būtu sasists ceļgals vai dvēsele.
Eņģelis bija izbrīnīts:
– Vai tas būs standarta modelis? Tas taču nav iespējams! Pārāk daudz darba vienai dienai. Atliec to uz kādu laiku!
– Nē – teica Dievs. Es pabeigšu to šovakar un viņa būs mana mīlule.
Eņģelis piegāja tuvāk, lai pieskartos sievietei.
– Dievs, viņa ir tik mīksta!
– Jā, viņa ir mīksta, taču es radīju viņu stipru. Tu pat iedomāties nevari, ko viņa var izturēt un pārvarēt. Viņa izskatās trausla, taču patiesībā viņā ir tāds dievišķais spēks.
– Vai domāt viņa spēj? – jautāja eņģelis.
Dievs atbildēja:
– Viņa var ne tikai domāt, bet arī pārliecināt.
Eņģelis pieskārās sievietes vaigam.
– Dievs, man šķiet, ka Tev viņa sanākusi brāķēta – no viņas tek ūdens.
– Nē, viņa nav brāķēta. Tās ir asaras.
– Kam tās?
– Tās pauž viņas skumjas, mīlestību, vientulību, ciešanas un lepnumu.
Eņģelis bija sajūsmā.
– Dievs, Tu esi ģēnijs! Tu par visu esi padomājis. Sieviete patiešām ir brīnumaina!.
– O, jā, viņai ir spēks, kas spēj izbrīnīt vīrieti. Viņa var smieties, kad gribas raudāt. Viņa var smaidīt, kad ļoti bail. Viņa palīdzēs citam, kad pašai vajadzīga palīdzība. Viens vienīgs viņas skatiens var izdarīt to, kas vīrietim nekad nebūs pa spēkam…
Eņģelis nespēja pateikt ne vārda, viņš bija šokā.
Dievs smagi nopūtās:
-Taču ir viena lieta, kas nav kārtībā. Viens trūkums, kuru novērst varēs tikai viņa pati, savādāk tas viņai sabojās visu dzīvi.
– Un kas tas ir?
– Viņa nezin sev cenu…
Tulkoja: Ginta FS

Ērtiem bērniem ir ļoti NE ērti dzīvot

labs-puika
– Izsaucāt? – mamma apsēžas iepretim klases audzinātājai Mariivanovnai un uzmanīgi skatās
– Jā, protams! Jūs esat Vaņas mamma? Man ar jums nopietni jāaprunājas!
– Es jūs uzmanīgi klausos, – mamma labestīgi smaida un skatās uz skolotāju pelēkā, adītā svīterī – ne jaunā, bet līdz nelabumam akurātā.
– Jūs saprotat, pat nezinu, kā jums to pateikt. Vaņa skolā citiem bērniem pārdod lēkātājus! Citi skolotāji redzēja un man pateica! Es izsaucu pie sevis Mašu, un viņa apliecina, ka patiešām pirka no Vaņas lēkātāju! Un citi bērni – arī, – Mariivanovna ietur teatrālu pauzi un nogaidoši raugās uz mammu. 
Mamma turpina laipni smaidīt, viegli piepacēlusi labo uzaci.
– Un?
– Ko nozīmē – Un? – Redzams, ka skolotāja gaidījusi pavisam citu reakciju.
– Nu, un tālāk? Pārdeva lēkātājus. Tās ir tādas lēkājošas bumbiņas, ja? Es sapratu. Bet kāpēc jūs mani izsaucāt?
– Nu, kā! Skolā, starpbrīžos!
– Tātad, ne stundu laikā?
– ēēē… – Mariivanovna jūtami nervozē.  – Nē! Taču, kāda starpība. Viņš! Skolā! Pārdeva! Rotaļlietas!
Mamma piepaceļ otru uzaci:
– Vai viņš slikti uzvedās? Skolotāji par viņu sūdzējās? Viņš saņēma sliktu atzīmi? Ar kādu sakāvās? Kaut ko nozaga? Galu galā – piekrāpa savu pircēju un neiedeva viņam preci?
Mariivanovna sastingst un uz pāris sekundēm paliek ar vaļā muti.
– Nē, bet…
– Tātad, viņs brīvajā no stundām laikā izrādīja savu patstāvību un realizēja savu mazo biznesa plānu, nenodarot nevienam neko ļaunu?
– Jūs to nopietni?
– Pilnībā! Es cenšos noskaidrot iemeslu, kāpēc man šodien bija jāatprasās no darba, lai atbrauktu pie jums.
– Bet es taču teicu! – Mariivanovna jūtami sāk nervozēt.
– Es lūdzu piedošanu. Droši vien es neesmu uzmanīgi izlasījusi skolas iekšējās kārtības noteikumus. Taču nekādīgi nevaru atcerēties, ka tur būtu kaut kas minēts par to, ka nedrīkst skolā starpbrīžos pārdot lēkātājus.. 
– Kā jūs nesaprotat!, – skolotāja sāk uzvilkties. – Skolā nedrīkst neko pārdot!
– Tiešām? Jūsu ēdnīcā bulciņas dala bez maksas?
– Kāds sakars tam ar bulciņām?
– Jūs taču teicāt, ka skolā neko pārdot nedrīkst. Bet es nezin kāpēc katru dienu savam bērnam dodu naudu bulciņām.
– Tā, jūs to nopietni? Viņš citiem bērniem skolā pārdeva rotaļlietas! Te ir skola, ne tirgus! – skolotāja paceļ balsi.
– Es, protams, atvainojos, bet ko konkrēti jus vēlaties no manis? Ja jūsu skolas noteikumos rakstīts, ka to darīt nedrīkst – vienkārši parādiet Vaņam šos noteikumus. Viņš ļoti nopietni attiecas pret likumiem.
– Bet, jūs nevēlaties kaut kādā veidā viņu iespaidot?
– Iespaidot? – mamma pāris sekundes aizdomājas. – Laikam, jā. Viņš izstrādāja savu personīgo biznesa plānu: izpētīja potenciālo pircēju vajadzības, kaut kur atrada vairumtirgotāju, izskaitļoja iespejamo peļņu. Un to visu viņš izdarīja bez manas palīdzības. Pilnīgi patstāvīgi. Jā, es domāju, ka vajadzētu viņu par to apbalvot. Kā jūs domājat, vai akvaparka apmeklējums būtu laba ideja? Jā, un ziniet, nākamreiz šādus jautājumus labāk risināt pa telefonu. Man ir ļoti daudz darba un laiks ir nauda.

 

Te nu jūs redzat divu realitāšu saskaršanos – skolas un pieaugušo, mūsdienu un postsovjetisma, paklausīgo un patstāvīgo, ierasto un kreatīvo.
Nezin kāpēc daudzi vecāki vēlas neiespējamo: lai viņu bērns līdz 18 gadiem būtu ārkārtīgi paklausīgs, inerts, kluss (vēlams, lai vispār mēms), teicamnieks, un pēc tam strauji pārvērstos par veiksmīgu, par sevi pārliecinātu biznesmeni.
Un ļoti brīnās – lūk, mēs institūtā “iestajāmies”, palīdzējām bērniņam ar dzīvokli, pēc tam palīdzējām darbā iekārtoties – bet nekas nemainās. Dēliņš kā ofisa planktons stiepj laiku, pa vakariem dzer alu un brīvdienas pavada pie datora. Un vēl prasa naudu vecākiem. Bet pašam jau 25 gadi… Ko gan mēs nepareizi izdarījām? Viss taču tikai viņam, mīļotajam un lolotajam.
Un ļoti reti atceras to, ka tad, kad piektajā klasē dēls vēlējās apmeklēt karatē – viņu nelaida (Traumatisms). Septītajā neļāva nodarboties ar breiku (Vispār muļķības). Astotajā aizsūtīja uz aviomodelismu (Kāda literatūra puikam!!?) Devītajā pārcēla uz angļu liceju (Padomā tik, draugi! Būs jauni draugi!) Vienpadsmitajā aizliedza satikties ar pirmkursnieci (Viņam tādas Katjas vēl būs neskaitāmas) Neļāva stāties žurnālistos (Kur-kur?) Aizsūtīja uz maksas ekonomisko augstskolu (Nu un tad, ka ar matemātiku grūti? Iemācīsies!) Iekārtoja darbā firmā pie tēvoča Koļas (Kur gan viņš pats šodien darbu atradīs? Laiks tads….)
Jā, un vēl  briesmīgi brīnās. Re, kaimiņienei dēls – bernībā vienkārši huligāns bija! Mūžīgi ar nodauzītiem ceļiem staigāja. Skolā katru gadu pulciņus mainīja, nekur ilgi nevarēja noturēties. Aizgāja mācīties par valodnieku, pēc gada pameta studijas. Pēc tam no astoņpadsmit gadiem kaut kur strādāja. Tikai divdesmit gados iestājās neklātienē. bet tagad – savs uzņēmums, mašīna, skaistule sieva, bērniņš drīz būs. Re, vienmēr ar sievu kopā ar velosipēdiem brauc. Kaut kur ceļo, kaimiņiene smukas bildes rādīja. Kā tad tā?
Protams, šīs situācijas ir ļoti pārspīlētas. taču tāda ir kopējā tendence.
Ja neļaujam bērnam izrādīt iniciatīvu jau bērnībā, ja aizliedzam viņam visu, ko viņs pats izlēmis, tad 20 gados viņš noteikti nekļūs patstāvīgs un par sevi pārliecināts. Viņš būs “ērts” saviem vecākiem un neplēsīs drēbes, nesitīs ceļgalus, nestrīdēsies ar skolotājiem, un neaizstāvēs savuviedokli.Viņš būs paklausīgs un ļoti pareizs. Tikai vecākiem vajadzētu aizdomāties – kadu bērnu viņi vēlas izaudzināt?
Ērtu bērnībā vai veiksmīgu dzīvē? Kad bērns mētājas no vienas aizraušanās uz otru, meklējot sevi un savu īsto vietu, ļoti gribās apstādināt šo procesu un piespiest viņam doties uz nīsto mūzikas skolu. Tikai tad jārēķinas ar to, ka gala rezultātā izaugs cilvēks, kuram ne tikai nebūs interešu, bet kurš no visas sirds ienīdīs mūziku principā.
Bērns ir tieši tāds pats cilvēks kā mēs – pieaugušie. Tikai maziņš!
Viņam jābūt savām balss tiesībām un pašam jāuzņemas atbildību par saviem lēmumiem. Tikai tā viņš varēs izaugt par atbildīgu pieaugušo un ne infantilu memmesdēliņu. Ja viņa vietā pieņemt visus lēmumus, pat neprasot viņa viedokli, protams, var atvieglināt dzīvi sev tagad, bet tajā pat laikā – sarežģīt to nākotnē. Pie kam, ne tikai sev, bet arī bērnam..
Un atsevišķa tēma – vecāku atbalsts. Ne tas, kad “iekārto institūtā ar tēta drauga brālēna palīdzību, jo tas ir perspektīvs virziens”. Bet tas. kad “tu nolem, bet mēs ar tēti atbalstīsim tavu izvēli.”
Ir jāiemācās klausīties un dzirdēt savus bērnus.  Varbūt dot kādu padomu, bet nespiest. Atbalstīt, nevis likt šķēršļus. Piedāvāt, bet, ne piespiest. Paskaidrot, nevis aizliegt. Un būs jums laime!   

 

Autors: Tatjana Golovanova
Tulkoja: Ginta FS
Foto: ©Lisa Lucky

Tavai pašapziņai

sieviete5

Viena lieta, kas attur cilvēkus no attīstības un pārmaiņu ieviešanas savā dzīvē – ir bailes no neizdošanās un pašapziņas trūkums. Jautājums, kā pārvaret šīs bailes? Tātad nepieciešams attīstīt un iegūt pārliecību par sevi. Viegli pateikt… un nemaz tik grūti nav to izdarīt.

Zemāk minētās metodes savas pašapziņas attīstīšanai nav nekas jauns, taču darbojas. Droši izvēlieties tās, kas jums patiks vairāk un stradājiet.

1. Izmaini savu ģērbšanās stilu. Ja esi labi un reprezentabli apģērbies, tu arī jūties daudz savādāk – daudz pārliecinātāks. Ģērbies tā, lai katru dienu sev patiktu par visiem 100% un periodiski maini savu ģērbšanās stilu, lai tas nebūtu vienveidīgs. Tas nenozīmē, ka obligāti jāvalkā uzvalks par 500 $. Patīkami un gaumīgi izskatīties cilvēks var arī par mazāku naudu. Galvenais – sev patikt.

2. Paskaties uz sevi. Nostājies spoguļa priekšā un paskaties uz sevi. Pacenties atrast sevī to, kas tev patīk, un arī to – kas nepatīk, ko vajadzētu mainīt. Un tagad pamēģini ar frizūras, meikapa un apģērba palīdzību izcelt to, kas tevī ir skaists – ārienē, figūrā un padari mazāk ievērojamu to, kas mazāk patīk. Ja nezini, kā to izdarīt, atrodi speciālistu – stilistu, tādu šodien ir daudz. Vai arī pameklē internetā materiālus par to, kā ģērbjas un izskatās pazīstami tava tipa cilvēki.

3. Domā pozitīvi. Tu vari izmainīt sevī tikai vienu lietu un izmainīsies visa dzīve. Pamēģini mainīt savu domāšanu – paskatīties uz sevi un apkārtējo pasauli ar citu, jaunu skatu – daudz mierīgāku un pozitīvāku kā iepriekš. Šodien daudzi runā par domu spēku un šī ideja strādā. Nenosodi ne sevi, ne citus. Pieņem sevi un pieņem citus, tādus, kādi tie ir un pacenties it visā atrast pozitīvus momentus.

4. Kļūsti par personību. Ja vēlies, lai dzīve mainītos, tev būs jāiemācās patstāvīgi domāt, runāt un darboties. Jo personība ir cilvēks, kura domas sakrīt ar viņa jūtām, vārdiem un darbiem. Pamēģini atšķirties no pūļa un tava pārliecība augs. Mācies aizstavēt savu ideju, ja tā tev ir svarīga.

5. Iepazīsti sevi. Lai uzvarētu naidnieku, vajag to iepazīt. Tu vari uzveikt savas bailes tikai tad, ja atpazīsti tās un paskaties tām acīs. Raksti dienasgrāmatu, kurā atklāj savas domas, pacenties būt godīgs pret sevi. Pēc tam izanalizē, pēdējo dienu notikumus un, iespējams, tu ieraudzīsi cēloņu-seku likumu darbībā. Padomā par to, kas traucē tev veikt tās izmaiņas, kuras vēlies redzēt savā dzīvē. Padomā par tiem ierobežojumiem, kurus, iespējams, pats sev esi uzlicis.

6. Ne tikai domā, bet dari. Līdztekus pozitīvajai domāšanai tev jāiemācās tā pielietot darbībā. Jo tikai darbība ir atslēga izmaiņām. Sākumā tu sāc pozitīvi domāt, pēc tam mainās tavas darbības. Tu esi tas, ko tu domā, un tu esi tas, ko tu dari.

7. Esi labestīgs un augstsirdīgs. Būt labam pret cilvēkiem ir spēcīgs veids ka uzlabot savu pašvērtējumu. Jo ikviens jūtas labāk tad, kad kādam citam izdarījis labu. Ir patīkami domāt: “es esmu labs cilvēks”.

8. Zini savus mērķus un principus. Vai tev ir mērķi un principi, pēc kuriem tu būvē savu dzīvi? Ja nevari viegli atbildēt uz šo jautājumu, padomā par to, kas tu esi un kāpēc esi atnācis šajā pasaulē. Tas, kurš zin savus tuvākos un tālākos mērķus, vienmēr ir ar augstu pašvērtējumu, veiksmīgs un stiprs cilvēks.

9. Runā lēni, pārliecinoši un skaidri. Tāda vienkārša lieta, taču tā ļoti būtiski atsaucas uz to, kā jūs uztver citi cilvēki. Spēcīgi cilvēki runā mierīgi, lēni un pārliecinoši. Pamēģini pastrādāt ar savu runu – lielai daļai cilvēku runā ir pauzes, lieki vārdi, vārdi – parazīti, stostīšanās (ēee, mmm u.t.t.) – dari visu, lai tos aizvāktu. Nepārliecinātību par sevi pauž tādi vārdi kā – “ja nu”, “bet”, “jā, bet”. Nevajadzētu iekrist pārmērībās, runājot pārāk klusu vai lēni. Taču, galvenais, runā to, ko domā un domā, ko runā!

10. Uzlabo savu stāju. Centies vienmēr turēt taisnu muguru, neuzmest kūkumu. Kad ej, iztaisnojies, skaties uz priekšu, nevis zemē, tas izskatās pārliecinoši un dod tev pašam pārliecības sajūtu. Tā arī sēdi – taisnu muguru, nesagumis. Ar to uzlabosies arī tava pašsajūta un fiziskā veselība.

11. Uzstādi sev nelielu mērķi un sasniedz to.  Bieži vien cilvēki izdara milzīgu kļūdu, uzstādot sev pārāk augstus mērķus, protams, nesasniedz tos, un tad “nolaiž” rokas. Bet pareizi uzstādot mērķus – pakāpeniski pieaugošā kārtībā, un sasniedzot katru no tiem, tava pašapziņa augs.

12. Izmaini savus ieradumus. Pacenties neķerties pie viena, liela ieraduma – piemēram smēķēšanas. Sāc ar mazajiem ieradumiem, piemēram, pamosties 30 minūtes agrāk, un 30 minūtes agrāk aiziet gulēt. Vai arī doties no darba mājās laicīgi. Dari kaut ko tādu, ko nav grūti izdarīt un dari to mēnesi no vietas. Kad pieradīsi pie šīm izmaiņām, jutīsies daudz labāk un ticība saviem spēkiem augs. Un tad varēsi ķerties jau pie grūtākiem ieradumiem.

13. Fokusējies uz lēmumiem. Ja mīli žēloties par savām problēmām, tad izmaini šo ieradumu tieši tagad. Sāc fokusēties uz risinājumiem. Ja tev galvā ir doma “Es esmu slinks”, kā tev tā var palīdzēt? Sāc domāt “Kur man ņemt enerģiju un kā mazāk to tērēt nevajadzīgi.”

14. Smaids. Smaidi – tas nesāp! Pamēģini biežāk smaidīt. Ne viss tavā dzīve ir slikti un vienmēr ir kaut kas, par ko vari priecāties. Tad, kad cilvēks smaida, galvā nevar rasties drūmas domas – pamēģini un pārbaudi pats. Un fakts arī tas, ka smaidīgi cilvēki citiem patīk labāk kā drūmie.

15. Esi pateicīgs. Esi pateicīgs par visu, kas ir tavā dzīvē. Tajā skaitā ari par problēmām un kļūdām. Esi pateicīgs no sirds, cilvēki to jūt.

16. Pašizglītība. Ieguldījumi sevī ir viena no labākām dzīves stratēgijām ceļā uz augstu pašvērtejumu. Šodien iespējas ir milzīgas – dzīvē, internetā, grāmatās, treniņi, skolas, audiogrāmatas. (P.S. Bieži cilvēki saka: es esmu parāk vecs, lai mācītos. Vai arī: man jau ir trīs augstākās izglītības. Taču pašizglītība ir tā, kas mūs attīsta visa mūža garumā un pateicoties kurai mēs lēnāk novecojam).

17. Vēro sevi. Pievērs uzmanību tam, kā tu žestikulē, kusties, kā stāvi. Vai skaties acīs sarunubiedram. vai tu jaucies citu cilvēku sarunās, pārtrauc tos. Vai mīli dot padomus, tajā pat laikā, žēlojoties par savu dzīvi. Esi godīgs pret sevi. Atzīsti kļūdas un tev būs iespēja to visu mainīt.

18. Esi aktīvs. Kaut ko darīt vienmēr ir labāk nekā neko nedarīt. Protams, darot vari ciest neveiksmi, ko necietīsi neko nedarot, pieļaut kļūdas, kuras nebūs neko nedarot…taču kļūdas un neveiksmes ir daļa dzīves un labākā skola, no kā mācīties. Vienkārši sāc darīt – sports, radošas nodarbes, sava uzņēmējdarbība, ceļojumi, jaunas valodas apgūšana – visu, ko vien vēlies, galvenais, lai dzīvei būtu jēga un tā piepildītos košām krāsām.

19. Pirmajās rindās. Bieži vien cilvēki cenšas ieņemt vietu pēdējās rinās – lekcijās, prezentācijās, sapulcēs. Tas tāpēc, ka neapzināti baidās no atbildības un baidās tikt ievēroti. Pamēģini sevī izskaust šādu ieradumu un sēdies pirmajā rindā, sliktākajā gadījumā – otrajā.

20. Dibini kontaktus. Mācies iepazīties ar jauniem cilvēkiem, dibināt kontaktus. Tā tu vairosi sevī pārliecinātību un, paplašinoties paziņu lokam, palašināsies arī tavs pasaules redzējums un iespējas.

21. Publiskas uzstāšanās. Lieliski palīdz attīstīt pārliecību par sevi. Lielākā daļa cilvēku cenšas no tām izvairīties, baidās uzdot jautājumus, skaļi izteikt savu viedokli. Pārvari šīs bailes un tu redzēsi, kā mainās dzīve. (P.S. Pirms 12 gadiem mani ar varu nevarēja “uzdzīt” uz skatuves. Taču es uzstādīju sev mērķi, pārvarēt bailes publiski uzstāties un panākt to, lai zāle mani dzird. Tagad tas izdodas viegli, jo es to daru regulāri. Mērķis sasniegts un pašcieņa aug).

22. Pat nemēģini salīdzināt sevi ar citiem. Vienīgais, ar ko sevi šodien salīdzināt – esi tu pats – vakarējais.

23. Slavējiet viens otru. Diemžēl mēs ne pārāk bieži dzirdam uzslavas un komplimentus, kaut arī nešaubīgi, visi tos esam pelnījuši. No tā mūsu pašapziņa neaug. Sāc pirmais cilvēkiem teikt komplimentus, slavēt viņus un redzēsi, kā tie atgriezīsies pie tevis.

24. Garīgā prakse. Garīgā prakse palīdzēs ne tikai tikt galā ar savām bailēm un zemu pašapziņu, bet arī iepazīt sevi labāk un izprast savas dzīves mērķus un misiju, atrast mieru un harmoniju dvēselē, pastradāt ar savu raksturu.

Protams, kādi no šiem padomiem tev šķitīs nevajadzīgi un nevietā. bet tas nav galvenais. Galvenais ir sākt kaut ko darīt, mainīt un atrast to, kas tavu dzīvi darīs labāku un laimīgāku.

Ar cieņu,  Sergejs Popovs («Мастерская Успеха»)

Tulkoja: Ginta FS