Nepieļauj, ka tev nozog kaut vienu stundu tavas dzīves

nozagt dotol_l_21131

Viena sieviete žēlojās:
vīrs viņu absolūti nenovērtē. Neapsveica dzimšanas dienā, kā parasti aizvainoja, pazemoja. Pieaugušie bērni atsūtīja sms un viss. Un, lūk, viņa viena pati sēž mājās un raud. Viņai nupat palika piecdesmit gadu. Viņa saprot, ka žēloties nav labi. Vienkārši tā sanāca, piedodiet. Nav kam pastāstīt. Un šis stāsts būs tieši par to. Tāpēc arī uzrakstīju komentāru.

Bet kāda cita sieviete lietišķi pajautāja: kur Jūs dzīvojat? Ja gribat es atbraukšu, ja esat Maskavā. Pa ceļam nopirkšu garšīgus hamburgerus un picu, tādu treknu, ar sķiņķi, lai siers būtu tāds staipīgs un pa virsu smalki sagriezti pipariņi un sīpoliņi. Nopirkšu kādu dzirkstošo dzērienu. Un kraukšķīgos kartupelīšus. Un mēs to visu apēdīsim un pēc tam aiziesim uz kino. Vai arī, ja esat tālu vai nevēlaties manu vizīti, tad šo visu pati sev pasūtiet. Vai arī nopērciet sev kaut ko citu garšīgu. Bet pēc tam dodieties uz kino, skaisti saģērbieties, uzkrāsojieties. Un priecājieties! Priecājieties par dzīvi! Neļaujiet nozagt savu dzimšanas dienu
Katra diena ir dāvana, katra dzīves diena ir svētki. Es to zinu pēc savas darba pieredzes.
Un sieviete, kura bija pasūdzējusies jautāja: Jūs esat psihologs?
Otra atbildēja: nē, es esmu medmāsa reanimācijā.
Jā, tā ir pareiza rekomendācija no profesionāļa. Vienkārši lieliska. Praktiska un iedarbīga.
Es varu tikai pievienoties viņas vārdiem. Neļaujiet, lai jums nozog kaut vienu dienu, kaut vienu stundu!
Sliktam garastāvoklim, dusmīgiem, ļauniem cilvēkiem, vienaldzīgajiem un skandālistiem, – neļaujiet sevi apzagt. Nopērciet sev kaut ko labu, aizejiet uz kādu skaistu vietu, sapucējieties savā labākajā kleitā. Tā rekomendēja speciālists, kurš katru dienu redz to, cik trausla ir dzīvība un cik dārga tā ir….

Anna Kirjanova
Tulkojums: Ginta Filia Solis
Zīmējums: Doto

Advertisements

Kā iemācīties sevi NOVĒRTĒT

brivs

Ja tu vēljoprojām dzīvē sastopies ar situācijām, kad atsakies no sevis dēļ neticības savai unikalitātei, neatkāpies, uzticies savai Dvēselei. Viņa noteikti atradīs īsāko un labvēlīgāko tev ceļu pie pilnīgas savas vertības apzināšanās.

Tu daudzas rezies esi dzirdējis un pats sev teicis, ka esi pelnījis vislabāko, ka esi pelnījis mīlestību, labklājību, harmoniskas attiecības… Taču šī frāze tavā uztverē jau ir kļuvusi banāla un nodrāzta. Gadās, ka tu mēģini sev iestastīt, ka tu esi pelnījis, taču brīdī, kad tev nākas to skaļi paziņot citiem, tu apmulsti un klusē. Dvēsele tevi ved pa pareizo ceļu, bet tu aizej līdz pareizajām durvīm un baidies tās atvērt.

Ko nozīmē  «novērtēt sevi», «es esmu pelnījis»?
Kā izaudzēt sevī šo sajūtu, lai šo savu vērtību translētu katrā savā kustībā, domā, rīcībā, ikvienā situācijā? Pamēģināsim tikt ar to skaidrībā, kāpēc ir tik grūti iemācīties totāli sevi novērtēt.

Tu netici, ka esi pelnījis labāko
Katram no mums ir savas tēmas, kurās  mēs vēljoprojām šaubāmies, ka esam pelnījuši, esam cienīgi. Kāda vēlas kļūt par māti, bet pagaidām nekas nesanāk, kāds nevar atrast savu dzīves partneri, kāds atļauj, ka pret viņu necienīgi izturas.
Un visi tie ir cilvēki, kuri jau sen strādā ar sevi un zin, ka, lai saņemtu dzīvē kaut ko patiesi vērtīgu, un lai dzīvi patiešām izmainītu, ir ļoti daudz kas sevī jāizmaina. Un maina, un gāž kalnus.
Bet kāpēc tad, izdarot tik ļoti daudz, sev, videi ap sevi, planētai, tu veljoprojām šaubies par to, ka esi pelnījis?

Savas vērtības apstiprināšana ir IZAICINĀJUMS
Kad tu Visumam paziņo par savu nolūku, Augstākie spēki sāk vest tevi pie neizbēgamas tavu nolūku realizācijas. Un tas nozīmē, provocē tevi, lai tu no savas iekšienes izaudzē šo sajūtu «Es esmu pelnījis».
Dzīve pamet dažādas diskomfortablas situācijas, kurās tev allaž ir jāapstiprina sava vērtība. Un ne vienmēr to izdarīt ir viegli. Tas saistīts ar to, ka tevī ir paslēptas emocionālā sāpes, traumas, bailes paziņot par sevi un savām vajadzībām. Tieši tāpēc tevi atmet atpakaļ, un tev nākas regulāri sastapties ar tādām situācijām.
Dažkārt tas ir ļoti sāpīgi, bet vienīgais veids, kā pārraut šo apburto loku, ir nebēgt, bet saņemties drosmi palikt pie sava.

Kas palīdzēs iemācīties sevi novērtēt
Ļauj sev paskatīties uz problēmsituāciju no cita skatu punkta. Tā tev dod iespēju dzīvē paust mīlestību pret sevi, novilkt savas robežas.
Piemēram, tu kaut ko esi pasūtījis, atnāc saņemt savu pasūtījumu, bet tev iedod pavisam citu lietu. Tu sakopo visus savus spēkus un saki: «Nē! Es to neņemšu!» Tu provocē konfliktu, tu paziņo: «Es esmu penījis saņemt to, ko vēlējos!» Tāds mirklis iestājas dzīvē tad, kad citu variantu nav. Tu saproti, ka vairs nevari atteikties no sevis. Tev nākas iet uz konfliktu, pat tad, ja esi miermīlīgs cilvēks. Pie kam, bez pretenzijām, un ar pašcieņu:
«Mani tas vairs neapmierina. Es tagad pavisam savādāk uztveru pasauli. Es esmu izaudzis!»
Tu vienmēr esi pelnījis visu pašu labāko, pat bez īpašiem nopelniem. Vienkārši tāpēc, ka esi piedzimis. Neatkarīgi no tā, ko dari un kā dzīvo. Piemēro to visām dzīves sfērām un savām slēptākajām vēlmēm. Ja tevī ir šaubas, pievērs uzmanību savām sajūtām.
Nepietiek vien ar to, ka tu zini, ka esi pelnījis. Prāts to gan saprot, bet iekšējās sajūtas, ka tā tiešām ir, tev nav. Noskaidro, kuras ir tās dzīves sfēras, kurās tu neesi pārliecināts par to, ka esi pelnījis ko vairāk un novirzi to virzienā savu uzmanības fokusu.
Kādas programmas un uzstādījumi traucē šai sajūtai rasties?

Tehnika «Перевертыш»
Ja tu nokļūsti situācijā, kur rupji tiek pārkāptas tavas robežas, kur tevi neciena, kur brūk visi tavi plāni, izpildi šo paņēmienu “перевертыш”.
Piemēram, ja kāds pret tevi izturas rupji, vai tevī tas izsauc diskomforta sajūtu, pārslēdz savu uzmanību.
Neej sava aizvainojuma pavadā, dod sev konkrētu uzstādījumu  – «Es esmu pelnījis cieņu!». Neieciklējies uz to, ka tevi apvainoja: «Kā gan viņi tā varēja!». Fokusējies uz konkrētu frāzi: «Es esmu pelnījis cieņu!».
Un, ja es esmu pelnījis cieņu, es izvēlos vai nu nekomunicēt ar šo cilvēku, vai likt viņam pārtraukt savas darbības, vai paziņot, ka es necietīšu šādu izturēšanos. Tev ir tādas tiesības. Diskomforta sajūta ir indikators tam, ka tā tava daļa, kas ir pārliecināta par to, ka tu esi pelnījis, dod tev signālu. Izmanto to, lai iemācītos ieraudzīt to, ko tu sevī nenovērtē.
Šī vienkāršā tehnika palīdzēs tev jebkurā situācijā, kurā tu jūties diskomfortā no tā, ka neesi kaut ko pelnījis.
Avots: arhisomatika
Foto: pixabay
​​​​​​Tulkojums © Ginta Filia Solis

Sieviete, kurai ir resursi?

sieviete-resursi

Ir parastas sievietes, kurām ir māja, fitness, vīrs vai vīra meklējumi. Ir darbs, bet nekā tāda īpaša, “kā jau visiem”. Daudz laika paņem bērni, ja tie ir, vai arī tas, kā tikt pie bērniem, ja to vēl nav.

Dažkārt kino bez īpaša entuziasma. Šad tad draudzenes – pa telefonu vai kafejnīcā, arī bez īpašas sajūsmas. Kaut kas no dzīves – teātris, grāmatas, taču arī par tiem nav īpašas intereses. Dažkārt pat kaitina, ka tādi nieki atņem laiku (ar ko gan tik globālu viņa ir aizņemta).

Attīstīts, intelektuāls un darbīgs vīrietis, kuram ir lieli un ambiciozi mērķi, ir liela mēroga domāšana, attiecībās ar tādu sievieti neiesaistīsies, vai arī centīsies aizbēgt no šādām attiecībām. Tāda sieviete viņu nepiepildīs. Viņai pašai ar sevi ir garlaicīgi, ko viņa var dot otram?

Vīrietis nemaz pat necentīsies analizēt, kas tieši viņai trūkst, viņš vienkārši jūt “ne to” un sāk meklēt “to” – sievieti, kurai IR resursi. Un par to viņu nevar nosodīt. Katrs cilvēks vēlas būt laimīgs un dara to tā, kā viņš prot.

Sievietei, kurai ir resursi, lai piedod man vīrieši, kura nav pārcietusi mātes kompleksu, ir savs stingrs mugurkauls. Viņai ir skaidra Es – koncepcija, skaidra sapratne par to, kas es esmu, kāda es esmu, ko es vēlos, kas man patīk, kas nepatīk, ko es mīlu, kas man ir svarīgs, kas mani pietur pie zemes, kā es vēlos, lai mani redzētu apkārtējie, uz kurieni es eju un ko vēlos sasniegt.

Un tas viss neaprobežojas ar pēcnācēju dzemdēšanu un audzināšanu. Vīrietis novērtē sievieti, kura dzemdējusi un izaudzinājusi viņa bērnus, taču diez vai šis fakts ir tas, kas noturēs viņu attiecībās. Notur kaut kas cits.

Sievišķīgais. Tas pats, ko daudzas aktīvas sievietes noliedz. Kļūstot sociāli realizētām, daudzas sievietes pazaudē savu maigumu, spēju dāvāt siltumu un glāstus. Ne visas ir spējīgas pieņemt otru un apdāvināt to ar mīlestību. Vīrietim saldākā sievišķiba ir dziļa, no sevis saprašanas nākoša harmonija. Viņam ir vēlme tajā iegrimt un rast mieru.

Turklāt pašrealizācija un sociālā aktivitāte nepazūd, drīzāk pieaug.
Nobriedis, pašpietiekams vīrietis vēlas lepoties ar savu sievieti. Viņš vēlas to cienīt – maigu ar viņu un neatlaidīgu savu mērķu īstenošanā. Viņai nav obligāti jābūt labākajai tajā, ko viņa dara, taču svarīgāk ir būt ļoti aizrautai ar to.

Ir ļoti svarīgi, lai viņai būtu sava lieta, aizraušanās, nodarbe. Būt piepildītai personībai ir vienkārši nepieciešams. Pastāvīgi pilnveidoties, uzzināt, iemācīties kaut ko jaunu. Būt lietas kursā par dažādiem dzīves aspektiem un mīlēt visdažādākās tās izpausmes. Mīlēt pasauli un cilvēkus. Būt ieinteresētai dzīvē un kaut ko ļoti mīlēt.

Vīrietis sievieti redz caur tā prizmu, ar ko viņa nodarbojas.

Viņas pašvērtējumam jābūt absolūtam. Sievietei skaidri jāzin, ka viņa ir pelnījusi mīlestību un cieņu. Viņas ES – koncepcija neļaus pašvērtējumam pazemināties. Iespējams, īslaicīgi sāpīgas attiecībās ar kādu, kura mācībstundas viņai ir vajadzīgas, lai sevi iepazītu, bet nekādā gadījumā līdz sava Es zaudēšanai.

Sieviete, kurai ir resursi, mīl sevi. Saudzē savu ķermeni un Dvēseli. Neielaiž tajā nejaušus garāmgājējus. Viņai sevī jāvar ietilpināt ļoti daudz kā svarīga, tāpēc viņa ļoti rūpējas par trauku, kas tai jāpiepilda. Tas neaprobežojas tikai ar sporta zāli un spa-salonu, tā ir dziļa savas vērtības apzināšanās un iekšēja nepieciešamība par sevi rūpēties. Viņā ir ieprogrammēta pašcieņa un pašapziņa.

Vēl sievietei, kurai ir resursi, ir lauks. Smalka matērija. Viņa ir spējīga savā laukā noturēt ļoti daudz cilvēku, jo viņai ir gana liela energoietilpība. To viņa dara ar sava intelekta un dvēselisko aspektu palīdzību. Viņa to var darīt, izmantojot savu intelektu, garīgās īpašības, savu dzīves darbu un aizraušanos u.t.t.. Viņai ir milzīga ietekme sabiedrībā un savā ģimenē

Šādas sievietes ir Galaktikas centrs: viņām apkārt pulcējas bērni, mazbērni, radu un draugu bērni, kaimiņi un darba biedri. Vīrieši jūt šo potenciālu un saprot, ka tāda sieviete var dot viņiem jaunu stimulu, jaunu pasaules redzējumu un pāreju jau augstākā līmenī.

Vai katram vīrietim ir spēja būt blakus tādai sievietei? Nē. Visiem arī nevajag.

Resursi tiek doti tiem, kuri ir gatavi tos paņemt un zin, ko ar tiem darīt.

Vai vajag to visu darīt vīrieša dēļ? Nē, nevajag. Sevi attīstīt vajag sevis dēļ. Tāpēc, ka dzīvo TU. Un TEV jābūt garšīgi, interesanti un daudzveidīgi. Saproti? Tev vēl ilgi jādzīvo! Ar viņu, vai bez viņa – ilgi. Un tāpēc tam, kā minimums, jabūt ļoti aizraujoši!
Autors: Lilija Ahremčika
Tulkoja: GInta FS

 

Tu taču zini, kas esi?

sieviete aiziet4

Es nolēmu, ka saņemšos un nepievērsīšu uzmanību niknajiem komentāriem. Tajā neilgajā laika periodā, kopš esmu konsultants alkohola atkarības jautājumos, daudz ko ir nācies uzklausīt. Reiz es noskatījos ierakstu ar Tēvu Martinu ar nosaukumu “Lekcija”. Šajā filmā garīdznieks stāsta īsus patiesus notikumus, lai iedvesmotu cilvēkus, kuri iziet rehabilitāciju.

Starp viņiem bija arī sieviete, kura bija atnākusi pie svētā tēva tāpēc, ka piedzēries vīrs viņu bija nosaucis par padauzu.
— Vai tu ļoti apvainotos, ja viņš tevi būtu nosaucis par krēslu? — jautāja Tēvs Martins.
— Protams, ka nē.
— Kāpēc gan nē?
— Es taču zinu, ka neesmu krēsls, — sieviete atbildēja.
— Bet, vai tad tu nezini, ka neesi padauza? — jautāja garīdznieks.

Lai kā arī ļaudis tevi sauktu, tikai tu nolem, uz ko apvainoties. Es vienkārši atcerēšos, kas esmu un reaģēšu tikai uz to.
Regīna Breta “Dievs acis nemirkšķina”
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Par skaudību

by HUSSAM ELSAYED EISSA

Skaudība – tā ir salīdzināšana.

Mūs mācīja salīdzināt un ir iestrādājies nosacīts reflekss salīdzināt, vienmēr salīdzināt. Kādam ir labāk, kādam ir skaistāks ķermenis, kādam ir vairāk naudas, kāds ir simpātiskāks. Salīdziniet sevi, turpiniet salīdzināt ar katru pretimnācēju un jūsos modīsies milzu skaudība. Tā ir ieraduma salīdzināt neizbēgama blakne.

Kā tikko jūs pārstāsiet salīdzināt, skaudība pazudīs. Tad jūs vienkārši zināsiet, ka jūs esat jūs, un jūs neesat neviens cits un salīdzināt nebūs nekādas vajadzības.

Labi, ka jūs nesalīdzinājāt sevi ar kokiem, savādāk sajustu ļoti spēcīgu skaudību: kāpēc gan es neesmu zaļš? Un kāpēc radītājs ir bijis tik netaisnīgs un jums nav ziedu?

Vēl labāk, ka jūs sevi nesalīdzinājāt ar putniem, upēm, kalniem; tad gan jūs ciestu. Jūs salīdziniet sevi ar cilvēkiem, tāpēc, ka jums iemācīja salīdzināt sevi tikai ar cilvēkiem un tāpēc jūs sevi nesalīdziniet ar skaistajiem pāviem vai papagaiļiem…

Salīdzināšana ir ļoti mulķīga nodarbe, jo katrs cilvēks ir unikāls un nav neviena līdzīga. Kad šī sapratne jūsos nostiprinās un iesakņojās, skaudība pazūd. Un jums nav jābūt tādam kā citi. Radītājs rada tikai Oriģinālus: tas netic kopijām.

Kaimiņos notiek lielas lietas: zāle tur zaļāka, rozes – krāšņākas. Šķiet, ka visi tur laimīgi, visi – izņemot jūs. Jūs salīdziniet un to dara arī citi. Varbūt viņi domā, ka jūsu mauriņš arī ir zaļāks par viņējo? Vai arī jūsu sieva skaistāka par viņu sievu?

Un tieši šīs skaudības dēļ mēs paši radām savu elli un kļūstam nenovīdīgi.

Reiz kāds vecs fermeris vēroja, kādus briesmu darus nodara plūdi.
— Hiram! — kliedza viņam kaimiņš — Visas tavas cūkas ūdens aizskaloja upē!
— Un kas ar Tompsona cūkām? — jautāja fermeris.
— Arī Tompsona cūkas.
— Un Larsena?
— Arī!
— Fuu! — atviegloti uzelpoja fermeris. Tas viņu uzmundrināja. — Viss nemaz nav tik slikti, kā es domāju.

Ja visiem bēda, tas labi, ja visiem zaudējumi – tas mierina. Ja visi pārējie būtu laimīgi, tad gan būtu rūgti.

Bet kāpēc tieši doma par citiem ir pirmais, kas nāk prātā?

Ļaujiet man vēlreiz jums atgādināt: tas notiek tāpēc, ka neatļāvāt savai personīgajai sulai plūst, savai paša svētlaimei augt, neļāvāt sev pašam uzziedēt. Tieši tāpēc sajūtat iekšēju tukšumu un skatieties uz citiem, jo redziet tikai to, kas ārpusē…

Jūs ziniet, kas jums iekšā un redzat, kas otram – ārpusē: tas izsauc skaudību. Viņiem ir zināms, kas ārpusē jums un iekšā viņiem: tas, savkārt skaudību izsauc viņiem. Un neviens nezin, kas jums iekšā. Ja jums šķiet, ka jūsos ir “nekas”, ‘”niecība”, tad citi izskatās vēl skaistāki vēl priecīgāki – tas kaitina. Protams, viņu smaidi var būt viltoti, bet kā jūs uzzināsiet, kā ir patiesībā? Varbūt arī viņu sirdis tāpat smaida? Jūs taču ziniet, ka jūsu smaids ir viltots, tāpēc, ka jūsu sirds nesmaida; varbūt tā raud un elso?

Vai jūs labi pārzināt savu iekšējo pasauli?

Tikai jūs to varat zināt – neviens cits. Un jūs atkal ļoti labi redzat citu ārējo “fasādi”, kuru ļaudis padarījuši skaistu. Fasāde ir mānīga.

Ir kāds  sens  sufītu stāsts.

Kāds cilvēks bija ļoti nomocījies ar savām ciešanām. Katru dienu tas sauca Dievam:
— Kāpēc es? Visi šķiet tik ļoti laimīgi, kāpēc es viens ciešu?
Un reiz, esot dziļā izmisumā, viņš sāka lūgties:
— Dievs, vai vari man atdot kāda cita cilvēka ciešanas, es esmu gatavs tās pieņemt, tikai atņem man manējās, es vairs neesmu spējīgs tās nest.
Tajā naktī viņam rādījās burvīgs sapnis — skaists un ļoti zīmīgs. Viņš sapņoja, ka no debesīm parādījās Dievs un paziņoja cilvēkiem”Nesiet visas savas ciešanas Dievnamā!” Katrs ir noguris no savām ciešanām un katrs laiku pa laikam lūdza Dievu: «Es esmu gatavs uzņemties kāda cita ciešanas, tikai paņem manējās, tās ir pārlieku smagas un neciešamas.”
Un tāpēc visi savāca savas ciešanas maisos un nāca uz baznīcu un visi izskatījās ļoti laimīgi: viņu diena bija pienākusi un lūgšanas uzklausītas. Un arī šis cilvēks steidzās uz baznīcu.
Un tad Dievs teica:
— Salieciet savus maisus pie sienas. Tagad jūs varat izvēlēties jebkuru maisu un paņemt to sev.
Un, lūk, kas bija pats brīnumainākais: cilvēks, kurš vienmēr lūdza Dievu, metās pie sava maisa, kamēr to nav izvēlējies kāds cits un arī pārējie darīja tāpat – ķēra katrs savu maisu un katrs bija laimīgs izvēlēties to atkal. Kas tad notika? Pirmo reizi cilvēki ieraiudzīja svešas nelaimes, svešas ciešanas – svešie maisi bija pat lielāki par savējiem!
Un otra problēma bija tajā, ka katrs no viņiem bija pieradis pie savām ciešanām. Bet tagad izvēlēties vēl kādas citas – svešas!!!! Kas zin, ko ieraudzīs tajā svešajā maisā? Tajā brīdī savējās šķiet tik tuvas un mīļas.. Vai ir vērts izvēlēties nezināmo?

Un tā visi laimīgi devās katrs uz savām mājām, ar saviem maisiem rokās. Nekas neizmainījās – tās pašas ciešanas, taču atpakaļceļā visi bija laimīgi, smējās un priecājās, ka varēja dabūt atpaakļ savu maisu.
Un no rīta cilvēks pamodās un vērsās pie Dieva:
— Paldies Tev Dievs par sapni, es vairs to Tev nelūgšu. Viss, ko esi man devis, man ir labi, pilnīgi noteikti labi, ja reiz Tu man to esi devis.

Jūs pastāvīgi ciešat no savas skaudības; jūs kļūstat nenovīdīgi pret citiem. Tā jūs kļūstiet neīsti, sākat tēlot tos, kas jūs neesat. Jūs sākat tēlot tos, kas jūs neesat, kas nevarat būt, jo būt tādiem jums ir nedabīgi. Cenšoties līdzināties kādam, sacenšoties ar kādu jūs meklējat sevī kaut ko tādu, kas jūsos nemaz nav, bet ir citos un tad nākas to aizvietot ar lētu atdarinājumu.

Pārstājiet atdarināt citus un pārstājiet salīdzināt un tad skaudība pazudīs – pazudīs nenovīdība, pazudīs neīstums. Taču tas notiks tikai tad, kad jūs sāksiet audzēt savus iekšējos dārgumus; cita ceļa nav.

Audzējiet, kļūstiet arvien patiesākas, īstākas individualitātes. Mīliet sevi, cieniet sevi tādus, kādi esat, kādus jūs radījis Dievs un tad debesu vārti jums atvērsies. Tie vienmēr ir bijuši atvērti vien jūs uz tiem ne tā skatījāties.

Autors: © OŠO
Avots: http://www.pritchi.ru
Tulkoja: Ginta FS

Par muļķīgiem risinājumiem: kā manipulēt ar mīlestības ilūziju

mulkigi

Viens no muļķīgākajiem risinājumiem, kas var ienākt cilvēkam galvā, ir vēlme nopelnīt kāda mīlestību. Darīt kaut ko, būt kaut kam, dzīties pēc naudas vai sasniegumiem lai tikai nopelnītu mīlestību (vai atzinību – sauciet to, kā vēlieties).

Ko gan tur slēpt, šo paņēmienu izmanto visu veidu manipulatori. Arī manipulējoši vecāki. Trauksmaini, par sevi nepārliecināti, infantīli un, protams, kontrolējoši.

Jo tieši caur kontroli var sajust varu. Ja esi vājš un ne parāk pašpārliecināts, atrodi to, kurš ir vēl vājāks, dumjāks un nepārliecinātāks, un kontrolē viņu. Un tad varēsi sajusties stiprs, viltīgs un pārliecināts. Nu, kaut vai tā! Vai arī apmuļķo kādu, kurš gudrāks. Arī nav slikti, vai ne?

Un bērni tadām spēlēm ir ļoti piemēroti. Viņus pārliecināt var par jebko. Un izlipināt no viņiem var jebko. Kaut gan daudzi, vairs pavisam ne bērni, turpina spēlēt šīs spēles ar saviem partneriem, draugiem, kolēģiem. Un, protams, ar saviem bērniem – kur nu bez tā!

Darbojošās personas mainās, bet spēles paliek tās pašas.

Un kas gan pasaulē var būt labākie “prjaņiks un pātaga” (пряник и кнут), ja ne mīlestības ilūzija? Kuru it kā vajadzētu nopelnīt. Izdarīsi un tevi apsola mīlēt. Neizdarīsi – draud atņemt tev mīlestību. Bet neviens nekad nav redzējis to mīlestību. Un neviens nezin, kāda tā izskatās. Un pilnīgi nav skaidrs, kā saprast, ir tā, vai nav.

Īpaši labi šis paņēmiens strādā, ja cilvēks mīlestību nekad dzīvē nav redzējis un jutis. Tad viņu ir ļoti viegli pārliecināt par to, ka, ja izdarīsi kaut ko, tad tev būs mīlestība, tevi mīlēs. Vai arī kļūsi par kaut ko, izmainīsies, un tad tevi mīlēs. Viņš taču nesaprot, vai gala rezultātā saņemtais ir vai nav mīlestība.

Kas ir interesanti, daudzi paši sevi cenšas pārliecināt. Un vēl interesantāk, ka arī veic noteiktas darbības. Un kļūst par kaut ko, kas arī ir ne mazāk interesanti.

Lūk, es kļūšu veiksmmīgs,skaists, notievēšu par tik un tik kg, sapirkšos kaudzēm brendu apģērbus – un visi mani mīlēs. Vai arī otrādi: būšu nabags, nelaimīgs, visu citiem, sev – neko, un visi mani mīlēs.

Taču pasaule katram izskatās savādāka, un katrs izdomā kaut ko – pēc savas gaumes. Lai gala rezultātā nonāktu pie tā paša. Mīlstību nevar nopelnīt. Tā vai nu ir, vai nav. Un, ja nav – tad – viss. Un ne visiem tā ir dota. Ko tur padarīt?

Taču ir jāatzīst viena nepatīkama patiesība. Mīlestības nav ne tam, kurš manipulē, ne tam, kurš ļaujas manipulācijām. Ne tam, kurš cenšas nopelnīt, ne tam, kuru cenšas nopelnīt. Jo gadījumā, ja tā būtu, šī spēle beigtos nesākusies.

To, kas nāk no iekšienes, nevar atrast ārpusē.

Vai arī, ja cilvēks mierīgi apsēstos, padomātu un tiktu skaidrībā ar to, ko viņam vispār nozīmē mīlestība, viņam nenāktos censties to nopelnīt.

Starp citu, nopelnīt mīlestību nav viens un tas pats, kas veidot attiecības. Attiecibu veidošana nāk no pieaugušu cilvēku pozīcijas, no apzinātības. Savukārt mīlestības pelnīšana ir iluzora ēnu spēle – vara un pārākuma sajūta, kuras gala rezultāts tāpat ir ilūzija.

Ir spēles, kurās zaudē visi!

Autors: Jeļena Usenko

Avots: https://lenkinsite.wordpress.com

© psy-practice.com
Tulkoja: Ginta FS

Mihails Labkovskis: Mīliet sevi jebkādā izskatā un tad izskats var būt jebkāds

John and Yoko, a New York Love Story
Es vēroju kā skaistais dzimums līdz baltkvēlei sitas par sava izskata it kā nepilnībām. Arī vīrieši kādreiz to dara, taču ne pārāk pašaizliedzīgi – viņiem nav tik svarīgi būt skaistiem, svarīgāk ir nopelnīt naudu.
Taču sievietes moka sevi ar diētām, trenažieriem, dur sejā visu, kas vien pagadās pa rokai, nēsā briesmīgas augstpapēžu kurpes. Tas nu vēl tā. Bet plastika!  Ķirurga nazis! Tādu ņirgāšanos par sevi var pielīdzināt mazohismam, bet tos, kas ar to nodarbojas, vienkārši par nelaimīgiem upuriem, kas gatavi jebkam, lai tikai tos kāds iemīlētu. Absolūti. Jebkuras manipiulācijas ar savu ārieni, sākot no autoiedeguma līdz tauku atsūkšanai, ir sava zemā pašvērtējuma  demonstrēšana un solis ceļā uz narcistiskiem psihes traucējumiem. Un tie ir ļoti nepatīkami psihiskie traucējumi: kad dzīve nav mīļa bez tā, ka ik minūti tevi kāds slavē, vai pat labāk – apbrīno, vai vēl labāk – pielūdz
Pats briesmīgākais ir tas, ka skaistuma industrijas upuriem galvenais pašapziņas mērs nav āriene, bet gan partnera ar īpašiem parametriem esamība vai neesamība.
Starp citu, runājot par partneriem, jo zemāka ir paša vīrieša pašapziņa, jo lielāku nozīmi tas piešķir savas sievas vai mīļākā ārējam izskatam. Pārliecinātiem par sevi tas praktiski ir vienaldzīgi.
Es vispār nesaprotu, kāpēc jāpacieš sāpīgās botoksa injekcijas, kad visa pasaules vēsture, zinātne un sadzīves pieredze burtiski kliedz par to, ka jūsu āriene (tāpat kā augstas morāles īpašības) nespēlē NEKĀDU LOMU mīlestībā, kaislē, seksā un cilvēku attieksmē pret jums. Tur ir pavisam cits knifs. Vēlāk jums to pateikšu.
Visi taču zin, ko apprecēja un ko dievināja Džons Lenons – vīrietis, kurš varēja izvēlēties jebkuru sievieti. Un tagad atcerieties Joko Ono. Viņas āriene ir ļoti savdabīga, pat teiktu – japāņu gaumē.
Un Pols Makartnijs un Hetere Mailza? Šai meitenei vispār nav vienas kājas, tomēr viņai izdevās apprecināt ar sevi vienu no pašiem bagātākajiem pasaules līgavaiņiem (un pēc tam vēl viņam visu atņemt).
Ejam tālāk – paskatīsimies uz Nikolas Kidmenas, Dženiferas Lopesas vīriem vai Pīrsa Brosnana, Hjū Džekmena, Vudija Harelsona sievām. Un Vudija Allena pēdējā sieva? Tas patiešām nav stāsts par skaistumu. Un nevienu no viņiem nevar turēt aizdomās par to, ka viņiem nebūtu bijis seksa ar skaistuļiem.
Un tajā pat laikā, cik daudz apkārt ir skaistu un ļoti vientuļu un nelaimīgu cilvēku. Un pati skaistākā (labi, pati seksuālākā) sieviete pasaulē, par kuru sapņoja 90% planētas vīriešu, kuras portretu krūšu kabatā nēsāja amerikāņu karavīri Vjetnamā – Merilina Monro, teica: “Es neesmu radusi būt laimīga un tāpēc neuzskatīju laimi par kaut ko, kas domāts man”.
Te nu rodas jautājums, jūs vēlaties būt laimīgi vai skaisti?
Ja otrais – tad jāstradā ir nevis ar ārējo skaistumu, bet gan ar savu pašapziņu. Iemīliet sevi jebkurā izskatā un tad jūsu izskats patiešām var būt jebkurš! Tas ir likums. «…tu iemīli mūs melnus, bet baltus mūs iemīlēs jebkurš», tā rakstīja Gogolis.
Saprotiet, āriene ir ļoti subjektīvs jēdziens.
Āriene ir tikai tas, ko tu jūti, kad skaties uz sevi spogulī…
«Es sev patīku» vai «es sev nepatīku» – lūk, galvenais jautājums.
Jā, mīlestība tāpat kā nemīlestība pret sevi rodas ne tukšā vietā, un tas viss nāk no bērnības – sveiciens vecākiem.
Ja cilvēks cieš no tā, ka viņu atstumj, un ir pārliecināts par to, ka, lai viņš patiktu cilvēkiem, tad noteikti viņam ir jābūt labam – skaidrs, ka viņam nav ne mazākas nojausmas par beznosacījumu mīlestību (vienīgo patieso mīlestību). Tādu cilvēku mamma un tētis nemīlēja vienkārši tāpat! Ne par to, ka viņš vienkārši ir piedzimis šajā pasaulē….. Viņi tam nebučoja dupsi un neteica, ka viņs ir pats skaistākais bērns pasaulē. Nēēēē. Tieši un netieši viņi iepotēja savam bērnam ideju par “labumu”, kura pauž to, ka mīlestība ir jānopelna, un vēl labāk, ja to pelna katru dienu. Un tāpēc….
«Es būšu brīnišķīga saimniece, iemācīšos labi gatavoit, izskatīšos kā konfekte un tad kāds noteikti saskatīs manī arī manu “cilvēcisko” talantu!» – tā spriež lielākā daļa krievu sieviešu. Mīļās manas! Neviens jūs neiemīlēs dēļ skaistajām, garajām skropstām, boršču ar kotletēm un lielisko raksturu. Mīl par pavisam ko citu! Runā, ka «Labās meitenes nokļūst paradīzē, bet sliktās tur, kur vēlas».
Starp citu, vai tiešām jūs nesaprotiet, cik muļķīgi un nedabiski jūs uzvedaties, kad ļoti vēlaties patikt? Tāda uzvedība liedz saskatīt, kāds patiesībā cilvēks aiz tās slēpjas, toties ļoti labi var redzēt spriedzi un neapmierinātību ar sevi. Normālus cilvēkus tas viss dara uzmanīgus un atgrūž. Savukārt pārliecība par sevi pievelk un neatlaiž. Taču ne jau tikai pārliecībā ir sāls.
Lai notiktu iemīlēšanās, mīlestība vai kaisle, cilvēkam ir “jāaizķer”.
Un aizķer ne jau ideāla deguna forma, gluds vēders vai skaisti mati (ja nu vienīgi pirmajā mirklī, kurā viss var arī beigties). Neapzināti aizķer kaut kas no bērnības, asociācijas, līdzība, smarža, žesti, balss tembrs, kāda detaļa, kas atgādina vecāku mājas vai kādu no vecākiem. Šai asociācijai nav obligāti jābūt laimīgai. Un pret to bezspēcīgi ir visi knifi, plastika, drēbes un labdari.
Mīlestībai nav nekāda paskata, ir tikai raksturs, “olas”, griba, uzticība sev. Tikai tas šajā pasaulē ir deficīts. Un tikai tas izsauc interesi, cieņu, vēlmi.
Un, ja jums visa tā pietrūkst, izeja ir viena – būt sev pašam. Attīstīt savu individualitāti un personīgās īpašības. Neiet uz kompromisiem. Nu, kaut vai tik daudz, cik neņirgāties par sevi un neuzvesties kā upurim!
Bet labāk sekot savām vēlmēm, centieniem, sapņiem. Kultivēt savu atsķirību no citiem un nekaunēties sevī no nekā.
Labi, teiks maziņš pabriesmīgs “čuvaciņš”, jūs visu pareizi sakiet, un es parakstos zem katra vārda, kas šeit teikts, un varu to izlasīt vēl simts reizes, un tomēr pārliecību par sevi man tas viss nedos nekādu. Ko darīt? Uz to es varu atbildēt vienu, ka pie sevis pieņemšanas tadā veidolā, kādā jūs esat, protams, ir jāstrādā. Nu, piemēram, nodrošināt sev maksimālo psiholoģisko komfortu, cienīt savas vēlmes, veltīt sev laiku un naudu, pacensties gūt baudu no savas dzīves, sajust tas garšu, baudīt.
Galvenais uzdevums ir patstāvīgi aizpildīt mīlestības trūkumu, aizpildīt tos tukšumus, kas veidojušies bērnībā un jaunībā. Uzstadīt sev tādu mērķi un uzskatīt to par galveno, dzīvībai svarīgo un negaidīt, kamēr laimīgu jūs padarīs citi.
Citi tavā dzīvē parādīsies un sagribēs izdarīt tev labu tikai tad, kad pats sajutīsi savu nozīmīgumu. Tava āriene ir tikai tavs pašvērtējums.
Es esmu izstrādājis 6 noteikumus, kuri palīdzēs tev justies kā cilvēkam – protams tad, ja tu tos ievērosi. Bet par to nākamreiz.

 

Autors: Mihails Labkovskis
Tulkoja: Ginta FS
harelsons
pirs
Premiere Of Dukale's Dream