“Ēdiet” visu, tikai neēdiet viens otru

gribi parunat2

“”Ēdiet” visu, tikai neēdiet viens otru” – tā teica svētie.
Ko nozīmē – neēst vienam otru? Ko darīt, ja “ēd” tevi?
Kad pastāvīgi nosoda citus par katru kļūmīgu soli un pastāvīgi attaisno sevi; kad otram cilvēkam uzstāda augstāko latiņu, bet savējo pazemina – tā ir citu ēšana.
Tas attiecas arī uz attiecībām ģimenē (dzīvesbiedru, vecāku un bērnu), darba attiecībām, atttiecībām starp draugiem, jebkurām attiecībām. Cilvēks neredz sevi, taču ļoti labi redz citus, meklē trūkumus citos, tāpēc, ka tā ir patīkamāk un vieglāk, justies nevainīgam.
Pat tad, ja kāds uzstāda sev augstu latiņu, viņam nav nekādu tiesību uzstādīt šo latiņu kādam citam. Vienmēr ir svarīgi rīkoties ar mīlestību: mīlēt tuvāko kā sevi pašu, nevis pieprasīt no tuvākā. Sev paceļot latiņu, nevajag pacelt to otram.
Bezgalīga sevis graušana, paššaustīšana, paškritika, attieksme pret sevi, kā pret nabadziņu, kurš nenes nekādu atbildību, bet dzīvo vien ar vainas apziņu, – ir ļoti bīstama lieta. Sevis graušana ir dvēseles slimība.
Cilvēkam nevajadzētu atļaut, lai viņu “ēd” kāds cits. Nevienam nevajadzētu būt citu manipulāciju objektam, samierināties ar to, ka viņu izmanto, ka viņu pazemo un pastāvīgi terorizē. Ir jāprot tam pielikt punkts, aiziet no tādām attiecībām. Aiziet prasmīgi, ar cieņu, neatstājot sev aizvainojuma sajūtu.
Ir jāiemācās pastāvēt par sevi. Un lielākoties mēs to neprotam. Mēs visbiežāk uzreiz “krītam naidā”, pretstavēšanā, cīniņā, karā, bet pastāvēt par sevi  – tā labestīgi, cieņpilni, ir ļoti svarīga dzīves māksla.

A. Uminskis
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Cieņpilna attieksme pret sevi

7

Apkārtējā pasaule un vīrieši izturēsies pret mums cieņpilni tieši tik lielā mērā, cik pašas cienām un novērtējam sevi. Cieņu nevar pieprasīt. Tad, kad pati sieviete sevi ciena, viņa cieņu no apkārtējiem saņem automātiski.

Pašcieņa ir savas absolūtās sievietes vērtības apzināšanās. Tā nav jānopelna, jāsastrādā vai jātrenē. Tā mūsos ir jau sākotnēji.
To nevajag jaukt ar pašvērtējumu un pārliecinātību par sevi. Pašvērtējums un pārliecinātība var būt atkarīga no veiksmēm vai neveiksmēm mūsu dzīvē. Bet cieņa ir nemainīga.

Tas ir galvenais sievietes svētums. Un tā bāzējas uz trim vaļiem: cieņpilnu attieksmi pret sevi, cieņpilnu attieksmi pret citiem un 100% atbildību par savām darbībām un savu dzīvi.

– Cieņpilna attieksme pret sevi paredz augstas morālās īpašības, uzticību sev un saviem principiem, cieņu pret savu ķermeni, Dvēseli un apkārtni. Sieviete nepieļauj piesārņot savu ķermeni ar kaitīgām lietām – alkoholu, cigaretēm, naidu, niknumu un atriebības kāri. Tostarp tas nozīmē arī savu robežu noteikšanu apkārtējiem, to robežu, kuras tie nedrīkst pārkāpt. Tā ir uzticība sev un iespēja būt sev pašai.

– Cieņpilna attieksme pret citiem nozīmē to, ka tu cieni citu ķermeni, Dvēseli un nepārkāp viņu robežas.

– Atbildība nozīmē to, ka tu apzinies, ka viss, kas notiek tavā dzīvē ir tavu domu un darbu rezultāts. Tu nevienu nevaino, nenovel uz citiem atbildību par savu rīcību, un neuzskati, ka kāds cits ir atbildīgs par tavu laimi. To var atļauties tikai nobriedusi sieviete.

Mēs zaudējam savu pašcieņu tad kad:

— jūtamies apdalītas, ja blakus nav vīrieša. Te arī visas bēdas un savas pašcieņas zaudējums. Sieviete visiem spēkiem cenšas ar kādu iepazīties, iesaistīties jebkādās attiecībās, lai tikai nebūtu viena. Un tajā brīdī viņa aizmirst par savu sievietes pašcieņu, pacieš, piecieš, piedod to, ko piedot nevajadzētu, uzbāžas.

– skrienam pakaļ vīrietim, pārbaudām, kontrolējam, lasām viņa sms. Tātad neticam sev, neticam savam sievišķīgajam spēkam, unikalitātei un sūtībai. Vīrieši pēc dabas ir mednieki un kad mēs samaināmies ar viņiem vietām, tad kļūstam viņiem neinteresantas.

— kad būdamas precejušās, flirtējam ar citiem vīriešiem.

— kad uzvedamies familiāri, kopā iedzeram.

— ļaujam sevi apvainot un mūsu klatbūtnē lamāties.

— pazemojam vīrieti, uzskatām, ka vīrieši nav cieņas vērti un vajadzīgi vien naudai un bērnu radīšanai.

— mānam vīru, slēpjam no viņa naudu. Ja jau tu netici savam vīram, tad ko blakus viņam tu dari?

— klaigājam, lamājamies, skandalējam, pierādām savu taisnību. Nobriedušai sievietei nav ne mazākas vēlmes un vajadzības “pierādīt savu taisnību”.

— steidzamies, cenšamies izkalpoties un nopelnīt mīlestību.

— skaužam. Sieviete skauž tad, kad viņai šķiet, ka kaut kā ir par maz, kaut kas nepietiek. Tajā brīdī viņa pārstāj just sevi kā kaut ko vērtīgu un pilnīgu, viņa attālinās no sevis. Jaucoties citu cilvēku dzīvēs, mēs zaudējam enerģiju, kas vajadzīga savai dzīvei. Mēs nedzīvojam savu dzīvi.

— tenkojam. Tenkojot mēs sagraujam savu dzīvi.

— citas sievietes uzskatām par draudu sev un konkurentēm.

viegli piekrītam gadijuma rakstura seksuāliem kontaktiem. Sevi cienoša sieviete ciena savu ķermeni. Viņa saprot, ka viņas ķermenis nav valūta un sekss nav veids, ka noturēt vīrieti. Bieži vien mēs cenšamies savu ķermeni izmantot kā ēsmu, lai pievilinātu vīrieti. Kad tu pati cienīsi savu ķermeni, arī vīrietis to cienīs.

— melojam, lai sevi attaisnotu. Melo bērni, jo nezin, kā sevi aizsargāt un nevar uzņemties atbildību par savu rīcību.

— smēķējam. Tā ir atkarība un vienmēr tā stāsta par psiholoģiskajām problēmām.

— nerūpējamies par savu ķermeni un nekopjam to. Daudzi uzskata, ka Dvēsele ir kas augstāks par ķermeni, taču kur savu zemes dzīvi dzīvos Dvēsele, ja nebūs ķermeņa? Mīlestība pret sevi sākas ar gādīgu attieksmi pret savu ķermeni. Veselīgs ēdiens, veselīgs ūdens režīms, fiziskās aktivitātes, laba energētika.

— «cīnamies» par savu laimi un “ejam pa galvām”, jo uzskatām, ka par savu laimi ir jācīnās un bieži vien tāpēc esam gatavas aizvest svešu vīru, “piespiest kadu pie sienas”, lai taču beidzot apprec.

— nenakšņojam mājās. Kamēr sieviete nav apprecējusies, viņai jāguļ savā gultā. Tu vari satikties ar vīrieti, tu vari būt viņa teritorijā, bet vienmēr naktī atgriezies mājās. Vīrietim jau sākotneji jājūt tavas robežas un jaciena tevi.

– skūpstamies sabiedriskās vietās. Tas tomēr ir intīms process, kam jānotiek divatā nevis visu acu priekšā. Iespējams, ka jaunībā hormoni spēlē savu lomu, taču sievietei nav jābūt pieejamai vienmēr un visur.

— mazgājam un gludinām vīrietim, ar kuru vēl neesam precejušās. To dara sieviete – sieva vai mājsaimniece. Kamēr neesat precējušies, tu neesi ne viena, ne otra, atceries to!

— dzīvojam civillaulībā.

— neprecejušās dzemdējam bērnus. Es saprotu, ka atbildība par bērnu gulstas uz abiem, taču, ja vīrietis tevi nav bildinājis, visticamākais, viņš nav gatavs bērniem. Tatad par sekām jadomā sievietei, ja reiz viņa piekrīt intīmām attiecībām bez laulībām. Šodien ļoti daudzas robežas ir izplūdušas, šodien it kā mēs varam darīt visu, ko vien vēlamies, taču sievišķīgo pašcieņu tas viss nevairo. Un to iekšēji jūt ikviena sieviete, kura nokļuvusi šādā situācijā.

— pašcieņu nevairo arī puskailas fotografijas internetā. Man vienmēr gribas jautāt: ko tu ar to gribēji pateikt un parādīt? Kāpēc? Ka tev ir skaista figūra? Vai tad nepietiek, ka tu pati to zini? Vai tad tu vēlies kādam ko pierādīt vai izsaukt skaudību?

Šodien skaitās ļoti stilīgi ievietot arī bildes ar kailiem grūtnieču vēderiem, tomēr, manuprāt, lai cik skaistas arī šīs bildes nebūtu, tās tomēr domātas ģimenes albūmiem. Pārliecinātai par sevi sievietei nav jādemonstrē sava ķermeņa daļas publiski.
— mēs parakstāmies uz otrā plana lomu attiecībās, saejamies ar precētiem vīriešiem. Un kādi te var būt kompromisi?

Dažkārt pietiek vien zināt, kas ievaino mūsu pašcieņu, lai nekad to nedarītu. Pat tad, ja vīrietis jums dzied serenādes no rīta līdz vakaram. Pat tad, ja viņš zvēr, ka ģimene ir izjukusi un “tu esi pati labākā”. Jā un tas ir arī higiēnas jautājums. Par kādu cieņu var runāt, ja viņš guļ ar tevi un pēc tam – savu sievu? Mīļākās ļoti reti kļūst par sievām, jo parasti ar vienu sievu jau pietiek. Tāpēc arī ir mīļākās, jo sieva jau ir.

— ja vīrietis aiziet no ģimenes un tā gadās bieži, tad, pirms uzsākt ar viņu attiecības, viņam vajadzētu izšķirties. Tas būtu cienīgi.

— ja attiecības kļūst nepanesami smagas, ja esi daudz ko darījusi, bet tas nemainās, tad jābeidz mocīties. Tas attiecas uz alkoholismu. Daudzas sievietes ir tik ļoti aizrāvušās ar alkoholiķu glābšanu, ka zaudē gan sevi gan savu dzīvi. Kad vīrietis demonstratīvi krāpj un pļēguro, viņš parāda to, ka viņš pat negrasās neko mainīt. Un nav jāskraida kā sunītim nopakaļus un jāturpina sevi pazemot.

Sevi cienoša sieviete NAV zilzeķe, kas sastāv vien no principiem un aizliegumiem.
Cieņpilna attieksme pret sevi nozīmē prasmi priecāties, mīlēt, būt dabiskai. Un ar cieņu pieņemt dāvanas un komplimentus, ticēt saviem sapņiem, būt ar savām vēlmēm, būt aizrautīgai, uzticēties sev un spēt baudīt sevi un savu dzīvi.
Autors: Tatjana Dzuceva
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Nepieļauj, ka tev nozog kaut vienu stundu tavas dzīves

nozagt dotol_l_21131

Viena sieviete žēlojās:
vīrs viņu absolūti nenovērtē. Neapsveica dzimšanas dienā, kā parasti aizvainoja, pazemoja. Pieaugušie bērni atsūtīja sms un viss. Un, lūk, viņa viena pati sēž mājās un raud. Viņai nupat palika piecdesmit gadu. Viņa saprot, ka žēloties nav labi. Vienkārši tā sanāca, piedodiet. Nav kam pastāstīt. Un šis stāsts būs tieši par to. Tāpēc arī uzrakstīju komentāru.

Bet kāda cita sieviete lietišķi pajautāja: kur Jūs dzīvojat? Ja gribat es atbraukšu, ja esat Maskavā. Pa ceļam nopirkšu garšīgus hamburgerus un picu, tādu treknu, ar sķiņķi, lai siers būtu tāds staipīgs un pa virsu smalki sagriezti pipariņi un sīpoliņi. Nopirkšu kādu dzirkstošo dzērienu. Un kraukšķīgos kartupelīšus. Un mēs to visu apēdīsim un pēc tam aiziesim uz kino. Vai arī, ja esat tālu vai nevēlaties manu vizīti, tad šo visu pati sev pasūtiet. Vai arī nopērciet sev kaut ko citu garšīgu. Bet pēc tam dodieties uz kino, skaisti saģērbieties, uzkrāsojieties. Un priecājieties! Priecājieties par dzīvi! Neļaujiet nozagt savu dzimšanas dienu
Katra diena ir dāvana, katra dzīves diena ir svētki. Es to zinu pēc savas darba pieredzes.
Un sieviete, kura bija pasūdzējusies jautāja: Jūs esat psihologs?
Otra atbildēja: nē, es esmu medmāsa reanimācijā.
Jā, tā ir pareiza rekomendācija no profesionāļa. Vienkārši lieliska. Praktiska un iedarbīga.
Es varu tikai pievienoties viņas vārdiem. Neļaujiet, lai jums nozog kaut vienu dienu, kaut vienu stundu!
Sliktam garastāvoklim, dusmīgiem, ļauniem cilvēkiem, vienaldzīgajiem un skandālistiem, – neļaujiet sevi apzagt. Nopērciet sev kaut ko labu, aizejiet uz kādu skaistu vietu, sapucējieties savā labākajā kleitā. Tā rekomendēja speciālists, kurš katru dienu redz to, cik trausla ir dzīvība un cik dārga tā ir….

Anna Kirjanova
Tulkojums: Ginta Filia Solis
Zīmējums: Doto

Kā iemācīties sevi NOVĒRTĒT

brivs

Ja tu vēljoprojām dzīvē sastopies ar situācijām, kad atsakies no sevis dēļ neticības savai unikalitātei, neatkāpies, uzticies savai Dvēselei. Viņa noteikti atradīs īsāko un labvēlīgāko tev ceļu pie pilnīgas savas vertības apzināšanās.

Tu daudzas rezies esi dzirdējis un pats sev teicis, ka esi pelnījis vislabāko, ka esi pelnījis mīlestību, labklājību, harmoniskas attiecības… Taču šī frāze tavā uztverē jau ir kļuvusi banāla un nodrāzta. Gadās, ka tu mēģini sev iestastīt, ka tu esi pelnījis, taču brīdī, kad tev nākas to skaļi paziņot citiem, tu apmulsti un klusē. Dvēsele tevi ved pa pareizo ceļu, bet tu aizej līdz pareizajām durvīm un baidies tās atvērt.

Ko nozīmē  «novērtēt sevi», «es esmu pelnījis»?
Kā izaudzēt sevī šo sajūtu, lai šo savu vērtību translētu katrā savā kustībā, domā, rīcībā, ikvienā situācijā? Pamēģināsim tikt ar to skaidrībā, kāpēc ir tik grūti iemācīties totāli sevi novērtēt.

Tu netici, ka esi pelnījis labāko
Katram no mums ir savas tēmas, kurās  mēs vēljoprojām šaubāmies, ka esam pelnījuši, esam cienīgi. Kāda vēlas kļūt par māti, bet pagaidām nekas nesanāk, kāds nevar atrast savu dzīves partneri, kāds atļauj, ka pret viņu necienīgi izturas.
Un visi tie ir cilvēki, kuri jau sen strādā ar sevi un zin, ka, lai saņemtu dzīvē kaut ko patiesi vērtīgu, un lai dzīvi patiešām izmainītu, ir ļoti daudz kas sevī jāizmaina. Un maina, un gāž kalnus.
Bet kāpēc tad, izdarot tik ļoti daudz, sev, videi ap sevi, planētai, tu veljoprojām šaubies par to, ka esi pelnījis?

Savas vērtības apstiprināšana ir IZAICINĀJUMS
Kad tu Visumam paziņo par savu nolūku, Augstākie spēki sāk vest tevi pie neizbēgamas tavu nolūku realizācijas. Un tas nozīmē, provocē tevi, lai tu no savas iekšienes izaudzē šo sajūtu «Es esmu pelnījis».
Dzīve pamet dažādas diskomfortablas situācijas, kurās tev allaž ir jāapstiprina sava vērtība. Un ne vienmēr to izdarīt ir viegli. Tas saistīts ar to, ka tevī ir paslēptas emocionālā sāpes, traumas, bailes paziņot par sevi un savām vajadzībām. Tieši tāpēc tevi atmet atpakaļ, un tev nākas regulāri sastapties ar tādām situācijām.
Dažkārt tas ir ļoti sāpīgi, bet vienīgais veids, kā pārraut šo apburto loku, ir nebēgt, bet saņemties drosmi palikt pie sava.

Kas palīdzēs iemācīties sevi novērtēt
Ļauj sev paskatīties uz problēmsituāciju no cita skatu punkta. Tā tev dod iespēju dzīvē paust mīlestību pret sevi, novilkt savas robežas.
Piemēram, tu kaut ko esi pasūtījis, atnāc saņemt savu pasūtījumu, bet tev iedod pavisam citu lietu. Tu sakopo visus savus spēkus un saki: «Nē! Es to neņemšu!» Tu provocē konfliktu, tu paziņo: «Es esmu penījis saņemt to, ko vēlējos!» Tāds mirklis iestājas dzīvē tad, kad citu variantu nav. Tu saproti, ka vairs nevari atteikties no sevis. Tev nākas iet uz konfliktu, pat tad, ja esi miermīlīgs cilvēks. Pie kam, bez pretenzijām, un ar pašcieņu:
«Mani tas vairs neapmierina. Es tagad pavisam savādāk uztveru pasauli. Es esmu izaudzis!»
Tu vienmēr esi pelnījis visu pašu labāko, pat bez īpašiem nopelniem. Vienkārši tāpēc, ka esi piedzimis. Neatkarīgi no tā, ko dari un kā dzīvo. Piemēro to visām dzīves sfērām un savām slēptākajām vēlmēm. Ja tevī ir šaubas, pievērs uzmanību savām sajūtām.
Nepietiek vien ar to, ka tu zini, ka esi pelnījis. Prāts to gan saprot, bet iekšējās sajūtas, ka tā tiešām ir, tev nav. Noskaidro, kuras ir tās dzīves sfēras, kurās tu neesi pārliecināts par to, ka esi pelnījis ko vairāk un novirzi to virzienā savu uzmanības fokusu.
Kādas programmas un uzstādījumi traucē šai sajūtai rasties?

Tehnika «Перевертыш»
Ja tu nokļūsti situācijā, kur rupji tiek pārkāptas tavas robežas, kur tevi neciena, kur brūk visi tavi plāni, izpildi šo paņēmienu “перевертыш”.
Piemēram, ja kāds pret tevi izturas rupji, vai tevī tas izsauc diskomforta sajūtu, pārslēdz savu uzmanību.
Neej sava aizvainojuma pavadā, dod sev konkrētu uzstādījumu  – «Es esmu pelnījis cieņu!». Neieciklējies uz to, ka tevi apvainoja: «Kā gan viņi tā varēja!». Fokusējies uz konkrētu frāzi: «Es esmu pelnījis cieņu!».
Un, ja es esmu pelnījis cieņu, es izvēlos vai nu nekomunicēt ar šo cilvēku, vai likt viņam pārtraukt savas darbības, vai paziņot, ka es necietīšu šādu izturēšanos. Tev ir tādas tiesības. Diskomforta sajūta ir indikators tam, ka tā tava daļa, kas ir pārliecināta par to, ka tu esi pelnījis, dod tev signālu. Izmanto to, lai iemācītos ieraudzīt to, ko tu sevī nenovērtē.
Šī vienkāršā tehnika palīdzēs tev jebkurā situācijā, kurā tu jūties diskomfortā no tā, ka neesi kaut ko pelnījis.
Avots: arhisomatika
Foto: pixabay
​​​​​​Tulkojums © Ginta Filia Solis

Sieviete, kurai ir resursi?

sieviete-resursi

Ir parastas sievietes, kurām ir māja, fitness, vīrs vai vīra meklējumi. Ir darbs, bet nekā tāda īpaša, “kā jau visiem”. Daudz laika paņem bērni, ja tie ir, vai arī tas, kā tikt pie bērniem, ja to vēl nav.

Dažkārt kino bez īpaša entuziasma. Šad tad draudzenes – pa telefonu vai kafejnīcā, arī bez īpašas sajūsmas. Kaut kas no dzīves – teātris, grāmatas, taču arī par tiem nav īpašas intereses. Dažkārt pat kaitina, ka tādi nieki atņem laiku (ar ko gan tik globālu viņa ir aizņemta).

Attīstīts, intelektuāls un darbīgs vīrietis, kuram ir lieli un ambiciozi mērķi, ir liela mēroga domāšana, attiecībās ar tādu sievieti neiesaistīsies, vai arī centīsies aizbēgt no šādām attiecībām. Tāda sieviete viņu nepiepildīs. Viņai pašai ar sevi ir garlaicīgi, ko viņa var dot otram?

Vīrietis nemaz pat necentīsies analizēt, kas tieši viņai trūkst, viņš vienkārši jūt “ne to” un sāk meklēt “to” – sievieti, kurai IR resursi. Un par to viņu nevar nosodīt. Katrs cilvēks vēlas būt laimīgs un dara to tā, kā viņš prot.

Sievietei, kurai ir resursi, lai piedod man vīrieši, kura nav pārcietusi mātes kompleksu, ir savs stingrs mugurkauls. Viņai ir skaidra Es – koncepcija, skaidra sapratne par to, kas es esmu, kāda es esmu, ko es vēlos, kas man patīk, kas nepatīk, ko es mīlu, kas man ir svarīgs, kas mani pietur pie zemes, kā es vēlos, lai mani redzētu apkārtējie, uz kurieni es eju un ko vēlos sasniegt.

Un tas viss neaprobežojas ar pēcnācēju dzemdēšanu un audzināšanu. Vīrietis novērtē sievieti, kura dzemdējusi un izaudzinājusi viņa bērnus, taču diez vai šis fakts ir tas, kas noturēs viņu attiecībās. Notur kaut kas cits.

Sievišķīgais. Tas pats, ko daudzas aktīvas sievietes noliedz. Kļūstot sociāli realizētām, daudzas sievietes pazaudē savu maigumu, spēju dāvāt siltumu un glāstus. Ne visas ir spējīgas pieņemt otru un apdāvināt to ar mīlestību. Vīrietim saldākā sievišķiba ir dziļa, no sevis saprašanas nākoša harmonija. Viņam ir vēlme tajā iegrimt un rast mieru.

Turklāt pašrealizācija un sociālā aktivitāte nepazūd, drīzāk pieaug.
Nobriedis, pašpietiekams vīrietis vēlas lepoties ar savu sievieti. Viņš vēlas to cienīt – maigu ar viņu un neatlaidīgu savu mērķu īstenošanā. Viņai nav obligāti jābūt labākajai tajā, ko viņa dara, taču svarīgāk ir būt ļoti aizrautai ar to.

Ir ļoti svarīgi, lai viņai būtu sava lieta, aizraušanās, nodarbe. Būt piepildītai personībai ir vienkārši nepieciešams. Pastāvīgi pilnveidoties, uzzināt, iemācīties kaut ko jaunu. Būt lietas kursā par dažādiem dzīves aspektiem un mīlēt visdažādākās tās izpausmes. Mīlēt pasauli un cilvēkus. Būt ieinteresētai dzīvē un kaut ko ļoti mīlēt.

Vīrietis sievieti redz caur tā prizmu, ar ko viņa nodarbojas.

Viņas pašvērtējumam jābūt absolūtam. Sievietei skaidri jāzin, ka viņa ir pelnījusi mīlestību un cieņu. Viņas ES – koncepcija neļaus pašvērtējumam pazemināties. Iespējams, īslaicīgi sāpīgas attiecībās ar kādu, kura mācībstundas viņai ir vajadzīgas, lai sevi iepazītu, bet nekādā gadījumā līdz sava Es zaudēšanai.

Sieviete, kurai ir resursi, mīl sevi. Saudzē savu ķermeni un Dvēseli. Neielaiž tajā nejaušus garāmgājējus. Viņai sevī jāvar ietilpināt ļoti daudz kā svarīga, tāpēc viņa ļoti rūpējas par trauku, kas tai jāpiepilda. Tas neaprobežojas tikai ar sporta zāli un spa-salonu, tā ir dziļa savas vērtības apzināšanās un iekšēja nepieciešamība par sevi rūpēties. Viņā ir ieprogrammēta pašcieņa un pašapziņa.

Vēl sievietei, kurai ir resursi, ir lauks. Smalka matērija. Viņa ir spējīga savā laukā noturēt ļoti daudz cilvēku, jo viņai ir gana liela energoietilpība. To viņa dara ar sava intelekta un dvēselisko aspektu palīdzību. Viņa to var darīt, izmantojot savu intelektu, garīgās īpašības, savu dzīves darbu un aizraušanos u.t.t.. Viņai ir milzīga ietekme sabiedrībā un savā ģimenē

Šādas sievietes ir Galaktikas centrs: viņām apkārt pulcējas bērni, mazbērni, radu un draugu bērni, kaimiņi un darba biedri. Vīrieši jūt šo potenciālu un saprot, ka tāda sieviete var dot viņiem jaunu stimulu, jaunu pasaules redzējumu un pāreju jau augstākā līmenī.

Vai katram vīrietim ir spēja būt blakus tādai sievietei? Nē. Visiem arī nevajag.

Resursi tiek doti tiem, kuri ir gatavi tos paņemt un zin, ko ar tiem darīt.

Vai vajag to visu darīt vīrieša dēļ? Nē, nevajag. Sevi attīstīt vajag sevis dēļ. Tāpēc, ka dzīvo TU. Un TEV jābūt garšīgi, interesanti un daudzveidīgi. Saproti? Tev vēl ilgi jādzīvo! Ar viņu, vai bez viņa – ilgi. Un tāpēc tam, kā minimums, jabūt ļoti aizraujoši!
Autors: Lilija Ahremčika
Tulkoja: GInta FS

 

Tu taču zini, kas esi?

sieviete aiziet4

Es nolēmu, ka saņemšos un nepievērsīšu uzmanību niknajiem komentāriem. Tajā neilgajā laika periodā, kopš esmu konsultants alkohola atkarības jautājumos, daudz ko ir nācies uzklausīt. Reiz es noskatījos ierakstu ar Tēvu Martinu ar nosaukumu “Lekcija”. Šajā filmā garīdznieks stāsta īsus patiesus notikumus, lai iedvesmotu cilvēkus, kuri iziet rehabilitāciju.

Starp viņiem bija arī sieviete, kura bija atnākusi pie svētā tēva tāpēc, ka piedzēries vīrs viņu bija nosaucis par padauzu.
— Vai tu ļoti apvainotos, ja viņš tevi būtu nosaucis par krēslu? — jautāja Tēvs Martins.
— Protams, ka nē.
— Kāpēc gan nē?
— Es taču zinu, ka neesmu krēsls, — sieviete atbildēja.
— Bet, vai tad tu nezini, ka neesi padauza? — jautāja garīdznieks.

Lai kā arī ļaudis tevi sauktu, tikai tu nolem, uz ko apvainoties. Es vienkārši atcerēšos, kas esmu un reaģēšu tikai uz to.
Regīna Breta “Dievs acis nemirkšķina”
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Par skaudību

by HUSSAM ELSAYED EISSA

Skaudība – tā ir salīdzināšana.

Mūs mācīja salīdzināt un ir iestrādājies nosacīts reflekss salīdzināt, vienmēr salīdzināt. Kādam ir labāk, kādam ir skaistāks ķermenis, kādam ir vairāk naudas, kāds ir simpātiskāks. Salīdziniet sevi, turpiniet salīdzināt ar katru pretimnācēju un jūsos modīsies milzu skaudība. Tā ir ieraduma salīdzināt neizbēgama blakne.

Kā tikko jūs pārstāsiet salīdzināt, skaudība pazudīs. Tad jūs vienkārši zināsiet, ka jūs esat jūs, un jūs neesat neviens cits un salīdzināt nebūs nekādas vajadzības.

Labi, ka jūs nesalīdzinājāt sevi ar kokiem, savādāk sajustu ļoti spēcīgu skaudību: kāpēc gan es neesmu zaļš? Un kāpēc radītājs ir bijis tik netaisnīgs un jums nav ziedu?

Vēl labāk, ka jūs sevi nesalīdzinājāt ar putniem, upēm, kalniem; tad gan jūs ciestu. Jūs salīdziniet sevi ar cilvēkiem, tāpēc, ka jums iemācīja salīdzināt sevi tikai ar cilvēkiem un tāpēc jūs sevi nesalīdziniet ar skaistajiem pāviem vai papagaiļiem…

Salīdzināšana ir ļoti mulķīga nodarbe, jo katrs cilvēks ir unikāls un nav neviena līdzīga. Kad šī sapratne jūsos nostiprinās un iesakņojās, skaudība pazūd. Un jums nav jābūt tādam kā citi. Radītājs rada tikai Oriģinālus: tas netic kopijām.

Kaimiņos notiek lielas lietas: zāle tur zaļāka, rozes – krāšņākas. Šķiet, ka visi tur laimīgi, visi – izņemot jūs. Jūs salīdziniet un to dara arī citi. Varbūt viņi domā, ka jūsu mauriņš arī ir zaļāks par viņējo? Vai arī jūsu sieva skaistāka par viņu sievu?

Un tieši šīs skaudības dēļ mēs paši radām savu elli un kļūstam nenovīdīgi.

Reiz kāds vecs fermeris vēroja, kādus briesmu darus nodara plūdi.
— Hiram! — kliedza viņam kaimiņš — Visas tavas cūkas ūdens aizskaloja upē!
— Un kas ar Tompsona cūkām? — jautāja fermeris.
— Arī Tompsona cūkas.
— Un Larsena?
— Arī!
— Fuu! — atviegloti uzelpoja fermeris. Tas viņu uzmundrināja. — Viss nemaz nav tik slikti, kā es domāju.

Ja visiem bēda, tas labi, ja visiem zaudējumi – tas mierina. Ja visi pārējie būtu laimīgi, tad gan būtu rūgti.

Bet kāpēc tieši doma par citiem ir pirmais, kas nāk prātā?

Ļaujiet man vēlreiz jums atgādināt: tas notiek tāpēc, ka neatļāvāt savai personīgajai sulai plūst, savai paša svētlaimei augt, neļāvāt sev pašam uzziedēt. Tieši tāpēc sajūtat iekšēju tukšumu un skatieties uz citiem, jo redziet tikai to, kas ārpusē…

Jūs ziniet, kas jums iekšā un redzat, kas otram – ārpusē: tas izsauc skaudību. Viņiem ir zināms, kas ārpusē jums un iekšā viņiem: tas, savkārt skaudību izsauc viņiem. Un neviens nezin, kas jums iekšā. Ja jums šķiet, ka jūsos ir “nekas”, ‘”niecība”, tad citi izskatās vēl skaistāki vēl priecīgāki – tas kaitina. Protams, viņu smaidi var būt viltoti, bet kā jūs uzzināsiet, kā ir patiesībā? Varbūt arī viņu sirdis tāpat smaida? Jūs taču ziniet, ka jūsu smaids ir viltots, tāpēc, ka jūsu sirds nesmaida; varbūt tā raud un elso?

Vai jūs labi pārzināt savu iekšējo pasauli?

Tikai jūs to varat zināt – neviens cits. Un jūs atkal ļoti labi redzat citu ārējo “fasādi”, kuru ļaudis padarījuši skaistu. Fasāde ir mānīga.

Ir kāds  sens  sufītu stāsts.

Kāds cilvēks bija ļoti nomocījies ar savām ciešanām. Katru dienu tas sauca Dievam:
— Kāpēc es? Visi šķiet tik ļoti laimīgi, kāpēc es viens ciešu?
Un reiz, esot dziļā izmisumā, viņš sāka lūgties:
— Dievs, vai vari man atdot kāda cita cilvēka ciešanas, es esmu gatavs tās pieņemt, tikai atņem man manējās, es vairs neesmu spējīgs tās nest.
Tajā naktī viņam rādījās burvīgs sapnis — skaists un ļoti zīmīgs. Viņš sapņoja, ka no debesīm parādījās Dievs un paziņoja cilvēkiem”Nesiet visas savas ciešanas Dievnamā!” Katrs ir noguris no savām ciešanām un katrs laiku pa laikam lūdza Dievu: «Es esmu gatavs uzņemties kāda cita ciešanas, tikai paņem manējās, tās ir pārlieku smagas un neciešamas.”
Un tāpēc visi savāca savas ciešanas maisos un nāca uz baznīcu un visi izskatījās ļoti laimīgi: viņu diena bija pienākusi un lūgšanas uzklausītas. Un arī šis cilvēks steidzās uz baznīcu.
Un tad Dievs teica:
— Salieciet savus maisus pie sienas. Tagad jūs varat izvēlēties jebkuru maisu un paņemt to sev.
Un, lūk, kas bija pats brīnumainākais: cilvēks, kurš vienmēr lūdza Dievu, metās pie sava maisa, kamēr to nav izvēlējies kāds cits un arī pārējie darīja tāpat – ķēra katrs savu maisu un katrs bija laimīgs izvēlēties to atkal. Kas tad notika? Pirmo reizi cilvēki ieraiudzīja svešas nelaimes, svešas ciešanas – svešie maisi bija pat lielāki par savējiem!
Un otra problēma bija tajā, ka katrs no viņiem bija pieradis pie savām ciešanām. Bet tagad izvēlēties vēl kādas citas – svešas!!!! Kas zin, ko ieraudzīs tajā svešajā maisā? Tajā brīdī savējās šķiet tik tuvas un mīļas.. Vai ir vērts izvēlēties nezināmo?

Un tā visi laimīgi devās katrs uz savām mājām, ar saviem maisiem rokās. Nekas neizmainījās – tās pašas ciešanas, taču atpakaļceļā visi bija laimīgi, smējās un priecājās, ka varēja dabūt atpaakļ savu maisu.
Un no rīta cilvēks pamodās un vērsās pie Dieva:
— Paldies Tev Dievs par sapni, es vairs to Tev nelūgšu. Viss, ko esi man devis, man ir labi, pilnīgi noteikti labi, ja reiz Tu man to esi devis.

Jūs pastāvīgi ciešat no savas skaudības; jūs kļūstat nenovīdīgi pret citiem. Tā jūs kļūstiet neīsti, sākat tēlot tos, kas jūs neesat. Jūs sākat tēlot tos, kas jūs neesat, kas nevarat būt, jo būt tādiem jums ir nedabīgi. Cenšoties līdzināties kādam, sacenšoties ar kādu jūs meklējat sevī kaut ko tādu, kas jūsos nemaz nav, bet ir citos un tad nākas to aizvietot ar lētu atdarinājumu.

Pārstājiet atdarināt citus un pārstājiet salīdzināt un tad skaudība pazudīs – pazudīs nenovīdība, pazudīs neīstums. Taču tas notiks tikai tad, kad jūs sāksiet audzēt savus iekšējos dārgumus; cita ceļa nav.

Audzējiet, kļūstiet arvien patiesākas, īstākas individualitātes. Mīliet sevi, cieniet sevi tādus, kādi esat, kādus jūs radījis Dievs un tad debesu vārti jums atvērsies. Tie vienmēr ir bijuši atvērti vien jūs uz tiem ne tā skatījāties.

Autors: © OŠO
Avots: http://www.pritchi.ru
Tulkoja: Ginta FS