Trīs māsas

tris masas

Kādā ciemā dzīvoja trīs māsas. Skaudība, Skopums un Labestība. Savus vecākus viņas neatcerējās: tie jau sen bija devušies pie Dieva. Taču ļaudis vienmēr viņus atcerējās ar labu vārdu – tie mierīgi bija dzīvojuši un cilvēkiem darījuši tikai labu.

Taču starp māsām saskaņas nebija. Vecākā, Skaudība, tikai to vien runāja:

– Ja man tā būtu! Es arī tādu gribu! Ak, kāpēc man šajā dzīvē tā neveicas!?

Skopums tik piebalsoja:

– Un man, man arī to vajag! Kāpēc tik maz!? Dod vēl! Tas ir mans!

Tikai jaunākā māsa, Labestība klusiņām savu domu domāja. Droši vien tieši viņa no vecākiem visvairāk labo īpašību bija mantojusi. Kaut arī maziņa, tomēr gudra un krietna. Par saimniecību rūpējās, māju uzkopa, un nevienam palīdzību neatsacīja.

Reiz kāda sirma kaimiņiene vērsās pie masām:

– Palīdziet, daiļavas! Laiks dārzu rakt, bet man mugura pamatīgi sāp – nevaru ne saliekties, ne iztaisnoties!

Vecākās māsas tikai nospurca un atrunājās; nav laika, liecies mierā, vecā, dārzs pagaidīs.

Bet Labestība uzvilka vienkāršu kleitu un devās kaimiņienei palīgā. Tā priecājās un pateicās: “Paldies tev, mana glābēja!”

Citreiz bērni, uz ielas dauzīdamies, ieraudzīja māsām dārzā ābolus – tādus sarkanus, skaistus, nogatavojušos. Kā tādiem garām paiet? Skaudība ar Skopumu vienā balsī iebļāvās:

– Zagļi! Liekēži! Nav ko mest acis uz svešiem labumiem! Tūliņ pazūdiet!

Bet Labestība paskatījās, pasmaidīja, pagaidīja, kamēr māsas nomierinās, pielasīja pilnu grozu ar āboliem un  uzsauca bērniem: skrieniet šurp, cienājieties!

Māsas pukojās un dusmojās:

– Re, kāda dāsnā atradusies! Pietiks musu labumus pa labi un kreisi izdāļāt!

Māsas pārskaitās vēl vairāk, kad jaunākā ielaida mājās pārnakšņot nabadzīgu ceļinieku:

– Lai pārnakšņo! Vai gan mums žēl, vietas visiem pietiks!

Vecākās metās virsū Labestībai:

– Apnicis skatīties uz tevi, labsirde atradusies! Ej, uz visām četrām debess pusēm! Un sāvāc sev līdzi savu nakts viesi! Jaunākā nesāka pierādīt savas tiesības uz daļu vecāku mājas. Savāca savu nelielo iedzīvi un devās prom. Ceļinieks tai līdzi. Viņam bija žēl, ka viņa dēļ meiteni padzina no mājām. Labestība viņu nomierināja:

– Nevaino sevi! Man jau sen vajadzēja to izdarīt! Tāpat jau pārāk ilgi esmu pacietusi viņu nievas un dusmas! Un meitene sāka dzīvot viena mazā mājiņā ciema pašā malā. Tur allaž valdīja kārtība, tīrība un prieks. Un tāds miers! Labestība atplauka, kļuva vēl skaistāka un puiši sāka viņai pievērst uzmanību. Un te pēkšņi kādā dienā pie Labestības namdurvīm pieklauvēja tas pats ceļinieks.

– Vai tu mani atceries? Tu iekaroji manu sirdi ar savu sirsnību un dāsnumu! Drīkst, es tev palīdzēšu!?

Un tā gandrīz katru dienu puisis nāca pie viņas un palīdzēja saimniecības darbos. Izrādījās, ka vinš ir labs amatnieks un pieprot daudzus darbus. Drīzumā viņi nolēma apprecēties. Kāzas bija jautras, viss ciems bija sanācis apsveikt jauno pāri. Tikai abas māsas neatnāca. Skaudībai skauda, ka jaunākā tādu skaistu puisi bija dabūjusi. Skopumam bija žēl naudas dāvanai, bet bez dāvanas kaut kā negribējās ļaudīs rādīties, jo ko tad citi par viņu padomātu.

Jaunie dzīvoja laimīgi: saskaņā un priekā. Vīrs bija lielisks saimnieks, labs amatnieks un labestīgs cilvēks. Labestība – lieliska saimniece, viss viņai padevās skaisti un gludi.

Tomēr gadījās, ka ģimeni piemeklēja nelaime. Brīdī, kad saimnieki strādāja laukā, mājās izcēlās ugunsgrēks. Kamēr atskrēja, kamēr izsauca palīgā ļaudis. māja nodega gandrīz līdz pašiem pamatiem. Vajadzēja to celt no jauna. Un uzcēla. Kaimiņi palīdzēja, jo ciemā jauno pari cienīja. Māja izdevās lieliska, un atkal dzīve turpinājās skaisti un priecīgi. Draugu viņiem bija daudz, visi viens otram palīdzēja: te Godīgums uzaicināja uz tēju, te Uzticība ieradās ciemos. Ātri un jautri paskrēja dienas.

Gluži savādāk dzīve veidojās māsām.
Skaudība pūtās un bija apvainojusies uz visiem un dzīvi, viena sēdēja mājās. ne viņa kādam vajadzīga, ne viņai kāds vajadzīgs. Nemanāmi bija piezagusies vientulība un vecums.
Skopums tomēr bija apprecējusies. Arī vīru atradusi gluži piemērotu sev – viņa vārds bija Ekonoms Skopulis. Skopums aizgāja dzīvot pie vīra un māsu atstāja vienu. Ģimene bija labi situēta, māja – kā cietoksnis, apkārt augsts mūra žogs. Kas tur iekšā, neviens nezināja, jo Skopuļi nevienu ciemos neaicināja. Tā arī dzīvoja – krāja, taupīja.
Tā dzīve māsas izšķīra – it kā staigā pa vienām takām, taču dzīvo tik dažādi.

Laime Skaudībai meta līkumu. Nav viņai ne draugu, ne draudzeņu, neviens viņu ilgi paciest nevar.

Skopums kļuvusi resna un neveikla. Visa vienā zeltā, deguns gaisā, ne ar vienu nesveicinās, bet neviens jau arī nealkst viņas draudzību!

Un tikai Labestība ir atradusi savu laimi. Vēl joprojām viņa ar savu vīru dzīvo laimē, priekā un ar savu mīlestību sasilda ik vienu. Vīrs viņai it visā palīdz un cilvēki viņus sauc “mūsu labestīgie” un, uz viņiem skatoties, arī kļūst labāki, laimīgāki.
Tāda, lūk, pasaka 🙂
Avots: Миг Кайроса (facebook)
Tulkoja: Ginta FS

 

Advertisements

Donors?

1_Andrew-Vasiliev

Viņš apsēdās man blakus rindā pie terapeita. Rinda nekustējās, lasīt tumšajā koridorā nebija iespējams, un man bija apnicis šeit sēdēt. Tāpēc tad, kad viņš sāka ar mani runāt, es ļoti nopriecājos.
— Sen gaidāt?
— Sen, – es atbildēju. – Gaidu jau otro stundu.
— Vai tad rinda neiet pēc pieraksta?
— Pēc pieraksta, – es pasmīnēju. – Te visu laiku cilvēki iet bez rindas.
— Bet jūs nelaidiet! – viņš piedāvāja.
— Man nav spēka ar viņiem strīdēties, – es atbildēju. – Tā jau knapi uz šejieni atvilkos.
Viņš uzmanīgi uz mani paskatījās un patiesi līdzjūtīgi pavaicāja:
— Donors?
— Kāpēc “donors”? – es izbrīnīti vaicāju. — Nē, es neesmu nekāds donors…
— Donors-donors! Es taču redzu…
— Nē, taču! Es asinis pirmo un pēdējo reizi nodevu, kad mācījos institūtā, Donoru dienā. Nokritu ģībonī un, viss, vairāk nekad to neesmu darījusi!
— Jūs bieži krītat ģībonī?
— Nē… Dažkārt gadās. Gadās, ka tas notiek tāpat vien, it kā bez īpaša iemesla. Eju-eju un pēkšņi nokrītu. Vai arī no ķeblīša. Vai gulēt. Ieeju mājās, ieraugu gultu un nokrītu.
— Tas nav nekāds brīnums. Jums gandrīz nemaz nav atlicis dzīvības spēku. Jūsu trauks ir tukšs.

— Ko tas nozīmē, tukšs trauks?
— Dzīvības enerģijas trauks, – viņš pacietīgi paskaidroja.
Tagad jau es uzmanīgi uz viņu paskatījos. Viņš bija simpātisks, taču nedaudz dīvains. It kā jauns, ne vairāk kā trīsdesmit gadu, taču acis! Tās bija gudrās bruņurupucienes Tortillas acis, izskatījās, ka no tām nāk gaisma. tajās bija tik daudz sapratnes un līdzjūtības, ka es vienkārši apjuku.
— Vai jūs bieži slimojat? – viņš jautāja.
— Nē, ko jūs! Ļoti reti slimoju. Es esmu ļoti stipra. Neskatieties, ka es no skata esmu it kā “bez sulas”.
— «Bez sulas»?, – viņš pārvaicāja. – Lūk, kas tam visam par iemeslu. Jums attiecības ar vecākiem ir ne visai labas?
— Ne visai, – es atzinos. – Tēvu es gandrīz neatceros, viņš ar mums jau sen vairs nedzīvo. Bet, lūk, ar mammu… Es viņai vēl joprojām esmu mazulīte, viņa visu laiku mani māca dzīvot pēc saviem likumiem, un visu laiku kaut ko pieprasa, pieprasa, pieprasa…
— Un jūs?
— Kad ir spēks, atgaiņājos. Kad nav – vienkārši raudu.
— Un jums paliek vieglāk?
— Nezinu, varbūt nedaudz. Līdz nākamajam skandālam. Jūs tikai nepadomājiet, ne jau visu laiku vina tā dara. Reizi vai divas reizes nedēļā. dažkārt – trīs.
— Vai jūs esat mēģinājusi nedot viņai enerģiju?
— Kādu enerģiju? Kā nedot? – es nesapratu.
— Skatieties! Mamma provocē skandālu. Jūs ieslēdzaties. Ievērojiet vārdu “ieslēdzaties”! Kā elektroierīce. Un mamma sāk baroties no jūsu enerģijas. Kad skandāls ir beidzies, viņai ir labi, viņa ir uzlādējusies, bet jums “baterijas ir nosēdušās”, un jūs jūtaties slikti. Vai tā ir?
— Jā, tā ir, – es atzinu. – Bet ko man ar to darīt?
— NEIESLĒGTIES, – viņš pamācīja. – Nav citas iespējas.
— Kā gan var neieslēgties, ja viņa caursit? – es satraucos. – Viņa taču mani pazīst, viņa zin visas manas vājas vietas!
— Lūk!… Vājās vietas – kā pults pogas. Iespiedi pogu, un jūs jau ieslēdzaties. Kad caursit, tad notiek enerģijas noplūde. To skolā fizikā māca.
— Jā, kaut ko tādu atceros…
— Bet fiziskas likumi darbojas uz visiem ķermeņiem. Uz cilvēku – tai skaitā. Vienkārši Dzīves Skolu mēs ļoti bieži nosebojam un esam divnieku karaļi.
— Kā var nosebot Dzīves Skolu?
— Vienkāršāk par vienkāršu!! Lūk, Dzīve dod tev mācībstundu, bet tu negribi mācīties. Un aizmūc.
— Jā! Gribētu gan es aizmukt. Taču kaut kā nesanāk.
— Tā arī notiek. Kamēr šo mācībstundu neiziesi – būs tev tā jāmācās, kamēr iemācīsies. Dzīve ir labs skolotājs. Tā vienmēr panāk 100% sekmīgumu!
— Nav man spēka tajās stundās sēdēt. Lūk, nācās pat ārstu apmeklēt. Knapi kājas velku.
— Jums tā ir vienmēr??
— Nē, ik pa laikam. Pēdējā nedēļa visa ir tāda.
— Kas notika šajā, pēdējā nedēļā, ja nav noslēpums?
— Pats interesantākais ir tas, ka nekas tāds īpašs nenotika! Parastā rutīna.
— Pastāstiet man par šo rutīnu. Ja nav grūti.
— Kas, nu, tur grūts? Saku, nieki visādi. Ar mamu pāris reizes sastrīdējos, viss, kā parasti. Darbā nekādu pārslodžu. Saķēros ar kolēģi, bet, ne pārāk stipri. Vakaros neparpūlējos, tikai ilgi runāju pa telefonu, palīdzēju tikt galā ar situāciju. Bet sajūta ir tāda, it kā visu nedēļu būtu iejūgta zirga vietā!
— Iespējams, ka iejūgta, tikai pati nepamanījāt! Ko jūs tur pa telefonu kārtojāt?
— Nieki vien! Draudzenei problēmas, viņai vajadzēja izrunāties. es vienkārši aizdevu viņai savu plecu.
— Izrunājās?
— Jā, laikam. Katru vakaru pa pusotrai stundai – katrs tā izrunāsies.
— Un, jūs?
— Ko, es??
— Jūs izrunājāties?
— Nē, taču, es tikai klausījos! Nedaudz mierināju, atbalstīju, devu padomus. Pati viņai nežēlojos, viņai šobrīd es neinteresēju, viņai pietiek savu problēmu.
— Tad, lūk, ko es jums teikšu: jūs bijāt nevis liels plecs, bet milzīgs samazgu spainis. Viņa sagāza šajā spainī visu savu negatīvu, bet jūs pretī iedevāt savu pozitīvo enerģiju – padomus un atbalstu. Un pati ne drusciņas neatbrīvojāties!.
— Bet draugiem taču vienam otru jāatbalsta!
— Lūk, tieši tā – “vienam otru”. Bet jums sanāk draudzība “vienos vārtos”. Jūs viņu “jā”, viņa jūs – “nē”.
— Nezinu… Ko tad tagad darīt? Atteikt viņai palīdzību? Bet mēs taču draudzējamies!
— Tas, jūs ar viņu draudzējaties. Bet viņa jūs izmanto. Gribiet – ticiet. Negribiet – neticiet. Gribiet – pārbaudiet! Sarunas sākumā, jau ar pirmajiem vārdiem, sāciet viņai stāstīt par savām problemām, un paskatieties, kas notiks. Jūs redzēsiet, cik šī metode ir enerģiju taupoša.
— Jā, tas būtu jauki…. Tajā ziņā, ka būtu vairāk enerģijas.
— Sakiet “jauki”, bet pati to izdāļājat!
— Bet es taču nezināju! No tāda viedokļa… Taču tagad, kad jūs to pateicāt – tā patiešam ir! Es ar viņu izrunājos, un pēc tam ir sajūta, it kā es būtu vagonus krāvusi.
— Viņa jūs piekrāva. Un jūs uzņēmāt visas viņas problēmas. Jums to vajag?
— Nē, protams… Kam man tas? Man pietiek savējo!
— Kādas ir jūsējās?
— Dažādas. Piemēram vīrs. Bijušais. Es tīri cilvēciski mīlu. Bet, varbūt – arī vairāk. Bet viņam ir cita ģimene. Arī tur viss nav īsti kārtībā. Viņa viņu piebūra. Bet man žēl, viņš taču ir labs. Tomēr tuvs cilvēks….
— Vai šie pārdzīvojumi jums sagādā prieku?
— Ko, jūs! Kādu prieku???? Vienas vienīgas mokas. Es taču domāju un domāju, kā viņam palīdzēt! Un nezinu!
— Cik jūsu bijušajam vīram gadu?
— Viņš ir nedaudz vecāks par mani! Bet tas nav svarīgi!
— Svarīgi! Pieaudzis cilvēks pats spēj tik galā ar savām problēmām. ja grib, protams. Un, ja nav pieradis novelt atbildību uz citiem. Jūs ar viņu tiekaties?
— Jā, protams! Viņš nāk apciemot bērnus. Jā, un parunāties. Pažēloties par to, cik viņam tur grūti.
— Un jūs viņu žēlojat, ja?
— Nu, protams, ka žēloju! Sirds asiņo, kad redzu, cik viņam slikti!
— Bet jums, sanāk, ļoti labi!?
— Nē, man arī slikti.
— Tagad pati padomājiet: ar ko tad jūs viņam varat palīdzēt? Pie viņa “slikti” pielikt savējo “slikti”?
— Nē! Nē! Es viņam dāvāju to, kā nav viņa ģimenē. Sapratni…. Atbalstu…. Siltumu….
— Un ko jūs saņemat apmaiņā?
— Nezinu. Pateicību, droši vien?
— Nu, ja. Viņš pateicās un nes to, ko jūs viņam iedevāt savai ģimenei. Tāpēc, ka tur pieprasa, bet sava siltuma viņam nepietiek. tad vinš to ņem no jums. Un ziniet, kāpēc jūs ļimstat no bezspēka?
— Nē, tieši tāpēc es arī eju pie terapeita. lai viņš pateiktu.
— Terapeits jums neko nepateiks. Iespējams, parakstīs zāles, iespējams, vitamīnus, varbūt – masāžu. Un viss! Bet iemesli paliks neatrisināti.
— Kādi iemesli?
— Jūs nemīlat sevi. jūs cenšaties mīlēt citus, neiemīlot sevi. Un tas ir ļoti energoietilpīgi! Lūk, arī jūtaties izsmelta.
— Un ko tad man darīt?
— Es ieteiktu jums pagriezties ar seju pret sevi. Un padomāt, vai jums vajadzīgs tā iztukšot sevi, lai citiem būtu labi. Piedevām, uz savas dzīvības enerģijas rēķina. Nometiet viņus no sevis. Pārstājiet būt par donoru! Kaut – uz laiku! Un sāciet mīlēt sevi, lutināt sevi, barot sevi. Tad, pēc kāda laika, jūs būsiet piepildījusies un laimīga! Kā lampiņa! Un jūsu acis iemirdzēsies. Un sirds piepildīsies ar siltumu. Redzēsiet, tā būs!
Viņš runāja ļoti iedvesmojoši, viņa acis mirdzēja, un es domāju – cik ļoti interesants cilvēks! Tāds gudrinieks! Interesanti, par ko viņš strādā, ar ko nodarbojas?
— Lūk, jus man māciet dzīvot, bet pats slimojat! – es pēkšņi ierunājos.
— Nē, es neesmu slims. Es esmu elektriķis. Man vienkārši šobrīd ir pusdienu pārtraukums. Starp citu, tas jau ir beidzies. Lūk, mans pārinieks nāk, tūliņ mainīsim lampiņas. Uz redzēšanos! Vēlu jums veselību! Dvēselisko, pirmkārt! Un pietiek būt donoram!
Tā es arī paliku, sēžot, vaļā muti, un skatījos, kā mans jaunais paziņa, sasveicinājies ar pārinieku, devās projām pa koridoru. Ak, Dievs, kā es sākumā nepamanīju, ka viņš bija ģērbies zilā darba kombinezonā? Droši vien tas viņa acu dēļ – es nevarēju tās aizmirst.
Krūtīs man bija palikusi dīvaina sajūta, it kā tur kaut kas būtu iemitinājies – tāds silts, gaišs un dzīvinošs. Es pat sajutu, kā atgriežas spēki. “Starp citu, fizikas likumi darbojas uz visiem ķermeņiem. Un cilvēkiem tai skaitā!” – tā viņš man teica.
Es pēkšņi skaidri atcerējos, kā fizikas stundā skolotāja mums demonstrēja eksperimentu ar savienotajiem traukiem. Kad vienā traukā ielej ūdeni, tā līmenis otrā arī paceļas. Un otrādi. Droši vien, kamēr mēs sarunājāmies, šis dīvainais elektriķis padalījās ar mani savā enerģijā, lūk! Un tās līmenis manī pacēlās. Tātad, viņš man to iedeva, un es to paņēmu.
Es pielēcu no krēsla, un skrēju viņam pakaļ.
— Pagaidiet! Kas tad sanāk? Jūs arī esat donors?
— Donors, – viņš pasmaidīja. – Tikai es, atšķirībā no jums, labprātīgi dalos ar savu enerģiju, tāpēc, ka man tas ir pārpārēm!
— Bet, kā var būt, ka jums tās ir tik daudz? Tas ir kāds noslēpums?
— Jā, protams, ka noslēpums. Ļoti vienkāršs. Nekad neļaut izsūkt sevi līdz pašam dibenam, spiežot uz pogām, un nekad neieslēgties tajā, kas nav tavā varā. Lūk, arī viss!
Un viņi ar pārinieku nogriezās citā koridorā. Es, domās ieslīgusi, gāju atpakaļ. Es vienalga gribēju būt donors, tikai iesākumā jāuzkrāj Mīlestības enerģija, lai mans dzīvības spēku ģenerators būtu līdz malām uzpildīts. Un noteikti es iemācīšos nest cilvēkiem gaismu – tāpat kā šis brīnišķīgais elektriķis ar gudrajām bruņurupucienes Tortillas acīm.
Autors: Elfika
Foto: Andrew Vasiliev
Tulkoja: Ginta FS

Kā noķert oligarhu

nusja

Ņusja ļoti gribēja apprecēties. Un nevis vienkārši apprecēties, bet apprecēties ar oligarhu. Viss ciems par viņu smējās: atradusi, muļķe, par ko sapņot! Oligarhi viņu Ņižņij Kukujevo ciemā savu mūžu nebija pat ieskatījušies, bet par lielāko biznesmeni te uzskatīja kandžas tecinātāju Markovnu, kas nu nekādīgi nederēja glamūrīgos līgavaiņos. Un arī pati Ņusja, acīmredzami, nebija no “glamūrīgajām” – liela, plata, uzticama kā upes barža. Tādu oligarhi varētu ņemt par miesassargu, vai pavāru, bet par līgavu – diez vai. Un mamma viņai ne reizi vien bija teikusi:

– Ak, tu, neizglītotā muļķe, arī seja tev nav kā Carienei-Gulbim, kādi tur oligarhi!? Viņi tikai lielpilsētās atrodami, bet tu – vietējā, kukujevas…. Labāk skaties uz Mitju-traktoristu, vai Slavku-mehāniķi, savādāk tā arī paliksi vecās meitās! Tavas draudzenes jau sen pie vīriem izgājušas, bet tu… Ja tagad neapdomāsies, tad tā arī viena kūkosi visu atlikušo dzīvi!

Bet Ņusja slaidi nospļāvās uz visiem šiem cēloņseku likumiem. Viņai bija sapnis, un viņa tam ticēja: viss piepildīsies! Un, kad atkal kārtējo reizi kāds mēģināja viņas sapnim sadot pa spārniem, viņa sevi uzmundrināja: «Если сильно захотеть, можно в космос полететь!»

Reiz viņa kādā grāmatā izlasīja, ka, ja kaut ko ļoti vēlies, vajag visu šo saņemšanas procesu izmēģināt. Ja vēlies vinnēt loterijā – sāc svinēt jau laikus savu lielo laimestu, tā, it kā tas jau būtu noticis. Kaut kā tā.

Praktiskā Ņusja uzreiz saprata: ja vēlies apprecēt oligarhu, vajag trenēties: piebarot, paskatīties uz ko tas ķeras. Viņas nelaiķis tēvs bija makšķernieks un meitai arī bija iemācījis makšķerēt, tā kā šī lieta viņai bija pazīstama. Un sāka Ņusja savu brīvo laiku pavadīt pie upes, trenējoties. Te viņa mierīgi varēja sapņot, klusumā un mierā, bez apkārtējo ironiskajiem smīniem. Te tik lieliski sapņojās!

Un, lūk, reiz, kad viņa kārtejo reizi gaidīja “copi”, pie viņas pienāca kāds cits makšķernieks. Tas nebija vietējais. Vējjakā, svīterī, garos zābakos, cepurē un ar makšķeri – kā jau makšķernieks. Krietni gados, maziņš un ar brillītēm – tāds amizants večuks.

– Ne asakas! – viņš novēlēja.

– Pateicos, jums arī! – atbildēja Ņusja.

– Un, ko tad jūs te makšķerējat?

– Oligarhu – atjokoja Ņusja.

– Vai tiešām!? Kas tā par zivi?

– Līdzīga asarim, tikai treknāka un spīguļojošāka. Tāda svarīga zivs, un ļoooooti garšīga!

– Un, uz ko tā ķeras?

– Tas atkarīgs no diennakts laika. Ja brokastīs – tad uz sliekām, pusdienās tiem patīk mušas, bet vakariņās vislabāk lietus tārpiņi.

Te pēkšņi Ņusjai copēja un viņa izvilka solīdu zivi – īstu oligarhu. Bet spainī viņai jau trīs tādi šļakstījās.

– Eh, kāda tu forša meitene! – iesaucās večuks. – Gan gudra, gan stipra un ar humora izjūtu! Vai neesi mēģinājusi nodarboties ar makšķerēšanas sportu?

– Ko? – izbrīnījāš Ņusja. – Vai tad tāds sports arī ir?

– Un vēl kā ir! – večuks nosmējās. – Es regulāri piedalos sacensībās! Un tevi uzaicinu! Nenožēlosi!

– Nezinu gan, kā tas ir, — sakautrējās Ņusja. – Mums ciemā makšķerē tāpēc, lai būtu ko ēst, lai atpūstos, bet, kā sports – nē, tā mums nenotiek.

– Vai gan tev visu mūžu jāsēž savā Ņižņij Kukujevo? Noriskē! Es tev labprāt palīdzēšu, kā makšķernieks makšķerniekam. Man ļoti patīk palīdzēt jauniešiem izvirzīties!

– Labs ir! – piekrita Ņusja. – Kāpēc gan ne? Uz kurieni man jābrauc?

Viņa uzaicināja večuku pie sevis mājas, iepazīstināja ar mammu, ātri uzcepa zivi, pasēdēja, parunājās… Un drīzumā Ņusja devās uz sacensībām makšķerēšanā. Bet tur, izrādījās, bija loti daudz izskatīgu, bagātu vīriešu. Ņusja, meitene drosmīga, nenobijās. Viņa savācās, sakoncentrējās un parādīja lieliskus rezultātus. Lai arī pirms tam sāncenši uz viņu skatījās ar ironiju, tad sacensību beigās ar cieņu paspieda viņai roku.

Jau drīzumā Ņusja sasniedza starptautisku līmeni – viņu uzaicināja izlasē, sacensties ar ārzemniekiem. Viņa bija kļuvusi par komandas līderi.Un tas neprasīja viņai milzu piepūli, jo trenējoties pie upes, un iedomājoties, ka tur peld oligarhs, viņai nebija grūti noķert lielas zivis, tās pašas lēca uz āķa, kā uz magnēta.

– Nu, lūk, sasapņojies! – skumji teica māte. – Ne vīra, ne bērnu, un arī aizraušanās tev kaut kāda muļķīga. Tāda tu man – nekāda, viena vienīga bēdu ieleja.

Tajā pašā laikā «bēdu ieleja» tikai nosmējās, jo viņa gan zināja, ka, ja sapnim ticēsi, tad visi ceļi ti pie tā vien ved. Visi – bez izņēmuma!

Varbūt dēļ šīs ticības, varbūt par spīti ļaunajām mēlēm, sacensībās Ņusja iepazinās ar norvēģi – arī lielu makšķernieku. Un viņš to uzaicināja uz Norvēģiju pamakšķerēt, apmaksāja ceļu un palīdzēja viņai sazināties norvēģu valodā. Protams, Ņusja nedaudz sabijās, tomēr aizbrauca.

Un ko jūs iedomājaties? Norvēģim Ņusja tā iepatikās, ka viņš viņu uzaicināja tur padzīvot. Ņusja šeit sajutās kā mājās, izrādījās, ka arī norvēģu valodā kaut ko saprot, un bija sajūta, ka visu mūžu te dzīvojusi. Bet norvēģi par viņu jūsmoja – teica, ka viņa izskatās kā senā norvēģu jūras dieviete – tāda pati liela, spēcīga un ir lietpratēja makšķerēsanā.

Vienu vārdu sakot, tagad jaunie nevar izvēlēties, kur tiem dzīvot – varbūt Norvēģijā, varbūt Ņižņij Kukujevo. Ņusjas norvēģis labprtāt parceltos arī uz viņas dzimto ciemu, jo makšķerēt tur ir interesanti. Viņam pieder trīs zivju pārtrādes uzņēmumi, kurus var vadīt arī no attāluma.

Tikai Nusjas mamma visu laiku jautā:

– Ņusik, vai viņš ir oligarhs, vai nav? Es nevaru saprast!
– Kurš gan, mammu, to var zināt? – filosofiski atbild Ņusja. – Oligarhs, ne oligarhs – kāda starpība? Galvenais, ka mans sapnis piepildījās! Es viņu tomēr noķēru uz āķa!

Tagad jaunās meitenes Ņižņij Kukujevo ciemā arī tic, ka, ja tu sapņo un savam sapnim tici, tad visi ceļi ved pie tā! Pat tad, ja tev seja nav kā Carienei-Gulbim un figūra ir līdzīga upes baržai, Laime tevi vienalga neapies!

Autors: Elfika
Avots: http://www.elfikacka3ka.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Pasaka: kad atnāk Brīnums!

12003865_963293300409653_1261844082975450837_n
Reiz dzīvoja meitenīte, kura neticēja brīnumiem. Viņa ticēja veselajam Saprātam. Tā viņai bērnībā mācīja un viņa tam noticēja.
Taču brīnumi notiek neatkarīgi no tā, tici tu viņiem vai netici. Un katra no mums dzīvēs tie notiek ne vienu reizi vien: daudz dažādu brīnumu. Tikai tie, kuri brīnumiem tic, no sirds par tiem priecājas un saka: “Oooo, Brīnums!”, bet tie, kuri līdzīgi mūsu meitenītei, saka: – “sakritība”, “nejaušība”, “paveicās” un turpina neticēt.
Kā jūs domājat, kuram dzīve priecīgāka? Pareizi, protams, ka pirmajiem! Viņiem prieks un brīnumi dzīvo Dvēselē un tāpēc tie staigā rokrokā sadevušies. Bet Saprātam emocijas nav raksturīgas – labākajā gadījumā to piemeklē apmierinājuma sajūta.
Viņi ir ļoti atšķirīgi – mūsu Dvēsele un Saprāts. Dvēselei patīk dziedāt un smieties, Saprātam – plānot un analizēt. Mūsu, jau sen izaugusī meitene, draudzējas ar Saprātu, tāpēc dziedāja ļoti reti, bet pastāvīgi domāja un pārdomāja.
Protams, kamēr meitenīte auga, ar viņu bieži vien notika mazi brīnumi, kurus viņa par tādiem spītīgi neuzskatīja. Bet, kad izauga, pie viņas atnāca pirmais lielais Brīnums:

 

— Saimnieki! Atveriet! Es gribu tūlīt pat notikt!! – sauca Brīnums.
Klusums. Pēc brīža kāds aiz durvīm krekšķēdams sakustējās un neapmierinātā balsī jautāja:
— Kas tur, pie velna, dauzās?
— Te Brīnums! Es atnācu jūsu dzīvē, lai padarītu to krāšņāku un priecīgāku!
— Saimnieces nav mājās! Viņa man lika nevienam neatvērt!
— Un, kur tad viņa ir?
— Droši vien kaut kur – Pagātnē! Analizē un liek pa plauktiņiem pieredzi.
— Labi, es vēlāk atnākšu, — teica Brīnums.
… Drīzumā Brīnums atkārtoja savu vizīti, bet saimnieces atkal nebija.
— Atkal Pagātnē? – jautāja Brīnums.
— Nēēēēē… Nākotnē! Plāno un raksta.
— Aha! Nu, labi, tad citu reizi…
… Nākamajā reizē saimniece bija uz vietas, bet…
— Tu, Brīnum…. šoreiz esi nelaikā!
— Es, nelaikā? Kā to saprast?
— Saimniece nav īsti omā… viņai nepatikšanas. Pārdzīvo! Viņai tagad galīgi nav laika kaut kādiem brīnumiem.
— «Nav omā?»… Dīvaini! Un kad viņa būs omā?
— Tad, kad nepatikšanas kļūs par Pagātni.
— Viņa tad droši vien atkal dosies tām līdzi Pagatnē – analizēt Pieredzi?
— Nu, ja!
— Bet, kad tad man notikt?
— Pacenties viņu pārķert kaut kur starp Pagātni un Nākotni. Tur arī vienosieties!
— Tā gan nesanāks, — Brīnums skumji pašūpoja galvu. – Es notieku tikai “šeit un tagad” — tāds nu es esmu.
— Tad nu nezinu. «Šeit un tagad» — tas ir problemātiski. Viņa tādā stavoklī ir ļoti, ļoti reti. Parasti vai nu «tur», vai «tur».
— Traks var palikt! – brīnījās Brīnums. – Iedomājies, cilvēks pats no savas laimes mūk! Un kas tad noticis?
— Nekas īpašs. Vientulība viņu ēd. Nav personīgās dzīves, nav prieka, viena vienīga rutīna…
— Lūk, kā?! Tad jau īstākais laiks brīnumiem…tātad – man. Ver vaļā, Saprāt! Kam es saku!?
Tik uzstājīgai prasībai Saprātam nebija iespējams pretoties, un Brīnums mērķtiecīgi ielauzās tā teritorijā – jau izaugušās meitenes apziņā.
— Sveika, es esmu Brīnums! – viņš stādījās priekšā.
— Bet es taču neticu brīnumiem, — viņa izbrīnījās un notrauca asaras.
— Toties es tev gan ticu! Domāju, ka mēs ar tevi labi sapratīsimies. Tikai tev te tā ļoti šauri, man īsti nav kur izvērsties… Bet mēs to varam izlabot! Kas tas?
Brīnums atvēra skapja durvis un no turienes ar blīkšķi izbira skeleti.
— Skeleti skapī? Un tev nebija slinkums tos tur slēpt? Tiem īstā vieta uzskates līdzekļu veikalā! Vācam prom?
— Labi, vācam prom… — pamāja apjukusī saimniece.
— Lieliski! Ja es pareizi saprotu, tad šīs ir izkaltētas jūtas un nepiepildītie sapņi? Nomazgāt un iztaisnot! Kamēr saimniece izpildīja rīkojumus, Brīnums, uzrotījis piedurknes, meta atkritumu spainī vecos aizvainojumus, nospiestās vēlmes, skumjās atmiņas un tamlīdzīgus krāmus.
— Vai tas ir prātīgi – atbrīvoties no daudzos gados uzkrātās pieredzes? – kautrīgi pajautāja saimniece.
— Varbūt nav prātīgi, toties ļoti vērtīgi! Jo, lai tavā dzīvē ienāktu kaut kas jauns, sākumā jāatbrīvojas no vecā un nevajadzīgā!
— Ai, cik tukšs viss! – iesaucās saimniece, ar skatienu pārskrienot tukšo istabu. – Man taču nekas vairs nav atlicis! Kā es dzīvošu? Ar ko?
— Ar mani!! – dzīvespriecīgi iesaucās Brīnums. – Es ienācu tavā dzīvē un vairs projām neiešu. Un mēs abi kopā radīsim daudz, daudz mazus brīnumus!
Tā saimnieces dzīvē ienāca Beznosacījuma Mīlestība – pats lielākais Brīnums, kas vien ir pasaulē. Tas neļauj dzīvot Pagātnē un Nākotnē, jo tas, kas notiek «šeit un tagad», vienmēr ir daudz aizraujošāk un interesantāk!
Tagad viņai ir viss: gan pielūdzēji, gan iedvesma, gan brīnumi un dzīvesprieks. «Kāda brīnišķīga sieviete!», — bieži par viņu saka apkārtējie un tā ir taisnība: Brīnumi taču izgaismo mūs no iekšienes un mēs paši kļūstam par Brīnumiem!

 

Autors: Elfika
Tulkoja: Ginta FS

Pasaka par klucīšiem

11952028_1011470112208533_9162942643744615261_n

Cik bieži mēs pat neaizdomājamies par to, cik liels spēks ir mūsu domām un sapņiem un cik lielā mērā tie spēj mainīt mūsu dzīvi! Par to šī pasaka.

Reiz dzīvoja maza meitenīte (iespējams, viņa vēl tagad dzīvo, iespējams – pat kaut kur netālu – jums kaimiņos). Kad viņa izgāja pagalmā, citi bērni negribēja ar viņu spēlēties un apsaukāja dažādos sliktos vārdos. Meitenīti tas sarūgtināja līdz asarām. Un viņa domāja:
“Visi cilvēki pasaulē ir tik ļauni, bet pasaule – tik briesmīga un netaisnīga pret mani. Vecmāmiņa un mamma pareizi vien teica – slikta pasaule.”

Vecmāmiņa un mamma patiešām ļoti daudz par to runāja un meitenīte to uzskatīja par patiesību. Ģimenē trūka naudas un tāpēc arī meitenītei nebija ne skaistu kleitu, ne kurpju. Viņa staigāja vecā, pelēkā kleitiņā un neglītās nošķiebtās kurpēs. Tāpēc viņa pagalmā izgāja ļoti reti: viņai vispār negribējās nevienu redzēt.

Viņa sēdēja mājās un sapņoja par to, ka pēkšņi vienā dienā viņa varēs pazust no šīs pasaules un nokļūt citā – skaistā, brīnumainā pasaulē. Viņa sapņoja, ka ciemos ieradīsies Balts Eņģelis un palīdzēs viņai atrast šo citu – skaisto pasauli un tad viss būs savādāk – skaistāk, gaišāk un sāksies jauna, skaista dzīve.

Un reiz Eņģelis patiešām atlidoja. Balts, starojošs, skaists tas paradījās viņas istabā no nekurienes. Kad viņa to ieraudzīja, tas sēdēja uz gultas un spēlējās ar klucīšiem, uz kuriem bija attēloti burti. Viņš pasauca meitenīti pie sevis un sāka no klucīšiem likt dažādus vārdus.

— Skaties, — teica Eņģelis, — šī pasaule ir vieni vienīgi klucīši. Parasti klucīši ar burtiem. Tu vari no tiem salikt jebkurus vārdus — kādi tie būs, tas atkarīgs tikai no tevis. No klucīšiem tu vari radīt gan Naidu, Bailes, Nabadzību, Slimību. Bet vari radīt arī – Laimi, Prieku, Veselību, Mīlestību, Bagātību.

Visu izšķir ne jau klucīši, bet Tu Pati! Atceries to vienmēr!.

To pateicis, Baltais Eņģelis pazuda.
Pagāja gads. Pilsētā ienāca pavasaris un pa ielu, priekā starojot, gāja skaista maza meitenīte – brīnišķīgā puķainā kleitiņā un jaunās kurpītēs.

— Sveika! Ejam spēlēties!
— Tu šodien esi ļoti skaista! — bērni  sauca.
Bet meitenīte priecīgi pamāja un paātrināja soli: viņu mājās gaidīja mamma, vecmāmiņa un tētis. Mamma pavisam nesen bija sastapusi vīrieti, kurš viņu iemīlēja un pieņēma meitenīti kā savu īsto meitu. Tagad viņai bija tētis, kurš rūpējās par ģimeni. Un viņu gaidīja klucīši. Viņa zināja, kadu vārdu saliks šodien: Kaķītis. Un pēc divām nedēļām tētis mājās atnesa pūkainu, mazu kaķēnu.

Baltais Eņģelis vēroja viņus no kaimiņmājas jumta.

— Es tomēr tik ļoti mīlu savu darbu, — viņš nodomāja.

Vai jūs zinājāt, ka ikvienam cilvēkam ir tādi klucīsi un savs Baltais Eņģelis?

Avots: http://neo-ezoterika.ru/

Tulkoja: Ginta FS

Pasaka par piedošanu

piedošana

Šī pasaka jums palīdzēs nedaudz savādāk paskatīties uz savu sāpi par pāridarījumiem, kurus mēs krājam, krājam, krājam…

— Es nepiedošu, — teica Viņa. – Es atcerēšos.

— Piedod, — palūdza Eņģelis. – Piedod, tev kļūs vieglāk.

— Ne par ko, — viņa spītīgi saknieba lūpas. — To nevar piedot. Nekad.

— Tu atriebsies? – viņš uztraukti jautāja.

— Nē, es neatriebšos. Es būšu augstāk par to.

— Tu alksti barga soda?

— Es nezinu, kāds sods būtu pietiekams.

— Visiem nākas maksāt par saviem lēmumiem. Agri vai vēlu, bet visiem… — klusi teica Eņģelis. — Tas ir neizbēgami.

— Jā, es zinu.

— Tad piedod! Noņem no sevis šo nastu. Tu taču tagad esi tik tālu no saviem pāridarītājiem.

— Nē. Nevaru. Un negribu. Viņiem nav piedošanas.

— Labi, tava darīšana. — nopūtās Eņģelis. – Kur esi nolēmusi glabāt savu aizvainojumu?

— Šeit un šeit. — viņa pieskārās galvai un sirdij.

— Lūdzu, esi uzmanīga. — lūdza Eņģelis – Aizvainojuma inde ir ļoti bīstama. Tā var kā akmens vilkt uz leju, var aizdegt dusmu uguni, kas sadedzina visu dzīvo.

— Tie ir Piemiņas Akmens un Cēlās Dusmas, — viņa pārtrauca. – Tie ir manā pusē.

Un aizvainojums ieperinājās tur, kur viņa teica – galvā un sirdī.

Viņa bija jauna un vesela, viņa būvēja savu dzīvi, viņas dzīslās ritēja karstas asinis un viņa kāri elpoja brīvības gaisu. Viņa apprecējās, piedzemdēja bērnus, viņai bija draugi. Protams, dažkārt viņa uz tiem apvainojās, taču parasti piedeva. Dažkārt strīdējās un dusmojās, bet tad piedeva viņai. Dzīvē gāja visādi, taču par savu aizvainojumu viņa necentās atcerēties.

Pagāja daudzi gadi, līdz viņa atkal izdzirdēja šo neciešamo vārdu – «piedot».

— Mani nodeva mans vīrs. Ar bērniem mūžīgas nesaskaņas. Nauda mani nemīl. Ko darīt? – viņa jautāja padzīvojušam psihologam.

Viņš uzmanīgi viņu uzklausīja, izprašņāja, noskaidroja, nez kāpēc, visu laiku vaicāja par bērnību. Viņa dusmojās un visu laiku centās pārcelt sarunu uz šodienu. Taču viņš visu laiku atgrieza viņu bērnībā. Viņai šķita, ka viņš visu laiku cenšas rakņāties pa viņas atmiņām, cenšoties izvilkt dienasgaismā viņas  seno aizvainojumu. Viņa to negribēja un tāpēc pretojās. Taču šis tēvocītis bija neatlaidīgs.

— Attīrīties jums vajag, — viņš noslēgumā teica. – Jūsu aizvainojums ir izaudzis. Uz tā klājušies vēlākie aizvainojumi kā polipi uz koraļļu rifa. Šis rifs kļuvis par šķērsli enerģijas plūsmai. No tā jums dzīvē visādas problēmas – ģimenē, finansēs. Šim rifam ir asas malas, tās ievaino jūsu dvēseli. Tam iekšā sapinušās dažādas emocijas, tās indē jūsu asinis ar saviem atkritumiem un tā pievelk arvien vairāk un vairāk jaunas nepatikšanas.

— Jā, es to jūtu, — pamāja sieviete. – Laiku pa laikam es kļūstu nervoza, dažkārt pārņem depresija, dažkārt vienkārši kādu gribas nogalināt. Labi, vajag attīrīties. Bet kā?

— Piedodiet to pirmo, pašu lielāko nodarījumu, — psihologs deva padomu. – Nebūs fundamenta un rifs pats sabruks.

— Ne par ko! – iecirtās sieviete. – Tas ir taisnīgs aizvainojums, jo tā tur arī bija! Man ir tiesības apvainoties!

— Jūs vēlaties lai jums būtu taisnība, vai tomēr vēlaties būt laimīga? – jautāja psihologs. Taču sieviete neatbildēja, viņa vienkārši piecēlās un aizgāja, līdzi sev aiznesot savu koraļļu rifu.

Pagāja vēl daži gadi. Sieviete atkal sēdēja pieņemšanā – nu jau pie ārsta. Ārsts skatījās viņas rentgena uzņēmumus, pētīja asins analīzes, drūmi kodīja lūpas.

— Dakter, ko jūs klusējat? – viņa neizturēja.

— Vai jums ir radinieki? – jautāja ārsts.

— Vecāki nomira, ar vīru esam šķirti, bērni ir un mazbērni – arī. Bet kam jums mani radinieki?

— Redziet, jums ir audzējs. Lūk, šeit, — un ārsts parādīja galvaskausa uzņēmumu, kurā skaidri varēja redzēt veidojumu. – Spriežot pēc analīzēm, šis audzējs ir ļaundabīgs. Tas izskaidro jūsu regulārās galvassāpes, bezmiegu un ātro piekušanu. Pats ļaunākais ir tas, ka šis veidojums ātri aug. Tas palielinās, lūk kas ir slikti. 

— Un ko tagad? Man jāiet uz operāciju? – sirdij stingstot, viņa vaicāja.

— Nē, — un ārsts sadrūma vēl vairāk. – Lūk, jūsu pēdējā gada kardiogrammas. Jums ir ļoti vāja sirds. Tāda sajūta, ka tā ir saspiesta no visām pusēm un nav spējīga strādāt ar pilnu jaudu. Tā var nepārciest operāciju. Jums iesākumā jāapārstē sirds. un tikai pēc tam…

Viņš nepateica līdz galam, taču sieviete saprata, ka “pēc tam” var arī nepienākt. Vai nu sirds neizturēs, vai audzējs ņems virsroku.

— Arī asins analīzes jums ir ļoti sliktas. Hemoglobīns zems, leikocītu par daudz… Es izrakstīšu jums zāles, — teica ārsts. – Taču jums pašai jācenšas sev palīdzēt. Jums jāsaved organisms puslīdz kārtībā un morāli jāsagatavojas operācijai.

— Bet kā?

— Pozitīvas emocijas, siltas attiecības ar saviem mīļajiem. Galu galā – iemīlaties! Pāršķirstiet albūmus, atcerieties laimīgo bērnību.

Sieviete šķībi pasmaidīja.

— Pamēģiniet visiem piedot, īpaši vecākiem, — negaidīti ieminējās ārsts. – Tas atvieglos dvēseli. Mana praksē ir bijuši gadījumi, kad piedošana ir darījusi brīnumus.

— Vai tiešām!? – ironiski ievaicājās sieviete.

— Iedomājaties, tiešām! Medicīnā ir daudz palīginstrumentu. Kvalitatīva aprūpe. Piemēram – rūpes. Piedošana arī var kļūt par lieliskām zālēm – pie tam – bezmaksas, bez receptes.

Piedot. Vai nomirt. Piedot vai nomirt? Nomirt un nepiedot? Kad izvēle kļūst par dzīvības un nāves jautājumu, jāizlemj, kādā virzienā tu skaties.

Sapēja galva. Īdēja sirds: «Kur tu glabāsi savu aizvainojumu?» «Šeit un šeit». Tagad tur sāpēja. Jā, tiešām, aizvainojums ir izaudzis un tagad tam vajadzīgs vairāk vietas. Tam sagribējās izspiest savu saimnieci, pārņemt visu ķermeni. Dumjais aizvainojums nesaprata, ka ķermenis neizturēs un nomirs.

Viņa atcerējās savus galvenos pāridarītājus – tos, no bērnības. Tēvu un māti, kuri visu laiku vai nu strādāja vai strīdējās. Viņi vinu nemīlēja tik, cik viņai gribējās. Nekas nelīdzēja, ne labās atzīmes, ne teicamā uzvedība, ne protesti un boikoti. Pēc tam viņi izšķīrās un katrs nodibināja jaunu ģimeni, kurās viņai vieta neatradās. Sešpadsmit gados viņu nosūtīja uz tehnikumu citā pilsētā, iespiežot rokā biļeti, trīs tūkstosus rubļu un čemodānu ar mantām. Tajā brīdī viņa kļuva patstāvīga un nolēma: «Nepiedošu!». Viņa nēsāja šo aizvainojumu visu savu dzīvi, viņa nosolījās, ka tas kopā ar viņu nomirs, un laikam jau tas šobrīd arī notika.

Bet viņai bija bērni, mazbērni un atraitnis Sergejs Stepanovičs, kurš diezgan neveikli centās viņu aplidot. Negribējās mirt. Vēl par agru! «Jāpiedod, — viņa nolēma. – Kaut vai jāpamēģina».

— Vecāki, es jums piedodu, — nepārliecināti viņa teica. Vardi izskanēja neīsti, žēli un nepārliecinoši. Tad viņa paņēma pildspalvu un papīru un uzrakstīja: “Cienījamie vecāki! Dārgie vecāki! Es vairāk nedusmojos. Es piedodu jums.”

Mutē parādījās rūgta garša, sirds sažņaudzās, galva sāka sāpēt vēl vairāk. Bet viņa sažņaudz pildspalvu cieši rokā un turpināja rakstīt: «Es jums piedodu. Es jums piedodu». Nekāda atvieglojuma, tikai niknums viņu pārņēma.

— Ne tā, — čukstēja Eņģelis. – Upe vienmēr tek uz vienu pusi. Viņi ir vecāki, tu – jaunāka. Viņi bija pirms tam, tu – pēc tam. Ne tu viņus radīji, viņi radīja tevi. Viņi dāvāja tev iespēju piedzimt. Esi taču pateicīga!

— Esmu pateicīga, — sieviete nočukstēja. – Un es patiešām ļoti vēlos viņiem piedot.

— Bērniem nav tiesību tiesāt un nosodīt savus vecākus. Vecākiem nepiedod. Viņiem lūdz piedošanu.

— Par ko? – viņa jautāja. – Vai tad es izdarīju ko sliktu?

— Tu sev izdarīji sliktu. Pēc tam tu atstāji sevī šo aizvainojumu? Kāpēc tev sāp galva? Kādu akmeni tu nesā krūtīs? Kas indē Tavas asinis? Kāpēc tava dzīve netek kā skaista, ūdens bagāta upe, bet tek kā mazas urdziņas? Tu vēlies lai Tev ir taisnība, vai Tu vēlies būt laimīga un vesela?

— Vai tiešām tas viss tikai no mana aizvainojuma uz vecākiem? Vai tiešām tas mani tā izmocījis?

— Es tevi brīdināju! — atgādināja Eņģelis. – Eņģeļi vienmēr brīdina. Nekrājiet aizvainojumu, nenēsājiet sevī to, neindējiet sevi ar to. Tas smird, indē visu sev apkārt. Mēs brīdinam! Ja cilvēks izdara izvēli par labu aizvainojumam, mums nav tiesību tur iemaisīties. Ja – par labu piedošanai – mūsu pienākums ir palīdzēt.

— Vai es vēl varu salauzt šo koraļļu rifu? Vai jau ir par vēlu?

— Nekad nav par vēlu, — maigi sacīja Eņģelis.

— Bet viņi taču sen ir nomiruši! Man nav kam tagad lūgt piedošanu, kā man būt?

— Tu palūdz. Viņi dzirdēs. Varbūt nedzirdēs. Galu galā, tu to dari sevis, ne viņu dēļ.

— Mīļie vecāki, — viņa iesāka. – Piedodiet man, lūdzu, ja kaut kas ne tā… Un vispār, piedodiet par visu.

Viņa kādu laiciņu runāja, tad apklusa un ieklausījās sevī. Nekādu brīnumu – sirds īd, galva sāp, nekādu īpašu sajūtu, viss – kā vienmēr.

— Es pati sev neticu. — viņa atzinās. – Tik daudz gadu pagājis…

— Pamēģini savādāk, — deva padomu Eņģelis. – Kļūsti atkal par bērnu.

— Kā?

— Notupies uz ceļiem, un vērsies pie viņiem, kā bērnībā – mammu, tēti…

Sieviete, nedaudz minstinoties notupās ceļos, salika rokas kā lūgšanā, paskatījās augšup un teica: «Mammu, tēti». Pēc tam vēlreiz: «Mammu, tēti…». Acis pletās platas un piepildījās asarām. «Mammu, tēti… tā esmu es, jūsu meita… piedodiet man… piedodiet man!». Viņas sirds sažņaudzās, tad atlaidās un izlauzās nevaldāmas elsas un asaras. Bet viņa atkārtoja un atkārtoja: «Piedodiet man. Lūdzu, piedodiet man. Man nebija tiesību jūs nosodīt. Mammu, tēti……».

Pagāja kāds laiks, iekams asaru straumes izsīka. Bezspēkā viņa sēdēja uz grīdas, piespiedusies pie dīvāna malas.

— Kā Tu? – jautāja Eņģelis.

— Nezinu. Nesaprotu. Liekas, ka tukša, — viņa atbildēja.

— Atkārto to katru dienu, četrdesmit dienas, — teica Eņģelis. – Kā ārstēšanas kurss. Kā ķīmijterapiju. Ja vēlies – ķīmijterapijas vietā.

— Jā, jā, labi. Četrdesmit dienas. Es darīšu.

Krūtīs kaut kas pulsēja un durstīja, vēlās rūgtiem viļņiem. Varbūt tās bija rifa atlūzas. Un pirmo reizi pa ilgiem laikiem tā vienkārši – ne no kā nesāpēja galva…

Autors: Elfika (http://www.elfikarussian.ru/)

Tulkoja: Ginta FS

Pasaka ar koučinga elementiem :)

ryibka

Reiz vecenīte aizsūtīja savu vecīti pēc zivīm – mājās vairs nebija ko ēst. Kā ierasts, vīriņš izmeta savu tīklu un gaidīja. Pirmajā reizē izvilka, tīkls tukšs. Iemeta otro reizi – un atkal tīklā tikai gliemežvāki un smiltis. Iemeta trešo reizi un, tavu brīnumu, tīklā zivtiņa. Ne parasta, bet – zelta. Izvilka vīriņš zelta zivtiņu no tīkla – stāv, un priecājas, bet zivtiņa viņam cilvēku valodā saka:

– Vīrs, atlaid mani!

– Vai vēlēšanos izpildīsi? – vīriņš, attapies no pārsteiguma, pajautāja.

– Protams, ka izpildīšu! Ko tu vēlies?

– Nu, kā, ko? Ko jau visi – savrupmāju, Mersedesu un sievu – skaistuli un gudrinieci!

– Labi, izdarīšu visu, ko vēlies, tikai tu man pasaki, kam tev tas viss? – jautāja zivtiņa.

– Nu gan tu, zivtiņ pajautāji!!!! Nu, kā… – lai nepārpūlētos, lai nekā netrūktu, lai mana vecene katru dienu un nakti man smadzenes neskalotu!

– Un, vēl? – jautāja zivtiņa.

– Nuuuuu…. – večuks pakasīja aiz auss, — nu, tas! Prestižs! Tad visiem skaudīs un visi teiks: «Re, kāds Petrovs malacis! Kruts vīriņš!»  Un, vēl? – nerimās zivtiņa.

– Nu, ko vēl? Lai varētu augām dienām gulšņāt pie baseina un vispār vairs savā dzīvē nestrādāt!

– Vai tad galīgi negribi strādāt?

– Ne druskas! Re, kur man tas darbs sēž! – un vīriņš izteiksmīgi novilka ar roku sev zem kakla.

– Un tev tāda dzīve neapniks?

– Vai tad kas tāds var apnikt?!

– Un, kā vēl var! — nosmējās zivtiņa. – Un ko tu jutīsi pēc gada tādas dzīves?

– Viss būs super! No rīta pamostos un – baseins! Guli, sauļojies un jau pusdienas. Pēc tam – klusā stunda un atkal – baseins līdz vakariņām. Pirms miega papeldējies, nožuvi un gulēt! No rīta atkal baseins…. Un… Un tā visu gadu?!

– Nuuu, ja!

– Un tagad iedomājies – 5 gadus viens un tas pats!!!?

– Jā, tev taisnība, zivtiņ. Tā patiešām man ātri apniks! Ko tad darīt? – vīriņš pēkšņi sāka pārdomāt.

– Un, kā tu pats domā? Ja tev nebūtu jāstrādā, lai pabarotu ģimeni, ar ko tad tu nodarbotos?

Vīriņš brīdi padomāja.

– Zini, zivtiņ? Es noteikti atvērtu savu galdniecību! Es ļoti mīlu šo lietu!

Vīriņam iemirdzējās acis. Sāka viņš bildītes sev iztēlē zīmēt ar savu skaisto nākotnes dzīvi.

– Un ko tev tas dotu? – jautāja zivtiņa.

– Es visu dienu varētu savā darbnīcā stradāt – grebt koku, ēvelēt, kalt. Nu, kā? Ja par dienišķo maizi domāt nevajag, tad var nesteigties un savai labsajūtai radoši strādāt un priecāties par to, ko dari. Ja dvēseli savā darbā ieliec, tad arī īsti meistardarbi gala rezultātā sanāk.

– Un pēc tam?

– Un pēc tam jau to meistardarbu būtu tik daudz, ka varētu tos pārdot, noteikti kādam uzdāvinātu, man patīk labdarība. Re, kā! Un noteikti sev skolniekus paņemtu, lai būtu kam savas zināšanas nodot, un, protams, palīgus paņemtu, lai šī lieta plaukst un zeļ. Tā varētu arī otro darbnīcu atvērt. Pat nosaukumu izdomāju: “Master Petroff”. Skaisti!

– Un kā tu jūties, domājot par šādu savu nākotni?

– Lieliski jūtos! Kā gan savādāk? Nodarbojos ar savu sirdslietu, nauda ir, apmierinājums ir, atzinība – arī. Es vienkārši esmu laimīgs!

– Kad tu varētu sākt? – painteresējās zivtiņa.

– Jau tagad varu! – pielecot kājās nokliedzās večuks. Un, jau prom skrienot, piebilda: «Paaaaldies, zivtiņ!». Un pazuda tālumā.

«Re, cik labi! Savādāk visi tikai prasa vienu – savrupmāja, Mersedess! Bet dzīvot ta, kā dēļ?» — pasmaidījusi, padomāja zivtiņa – «Dievinu koučingu!»

Un pazuda sirmajās jūras putās, atvadām pamājot ar asti – un aizpeldēja meklēt jaunu klientu tīklus.
:):):):)

Tulkoja: Ginta FS