Par princi

meitene un krupis73

Dažkārt neliela pasaka var aizstāt 10 psihologa konsultācijas. Iespējams, šis ir tas gadījums.

Pa saulainu meža pļaviņu skraidīja Meitenīte. Viņai mugurā bija balta mežģīņu kleitiņa, matos rozā matu lentes, bet rokās viņa turēja tauriņu ķeramo tīklu. Viņa jutās priecīga un laimīga

Un pēkšņi uz lielas zaļas lapas viņa ieraudzīja sēžam milzīgu kraupainu Krupi.

– Fui, kāds pretīgs Krupis, – iesaucās Meitenīte.
– Khe,khe, – nokrekšķināja Krupis. – Bet vai tu zini, ka es esmu noburts princis?
– Nevar būt, – Meitenīte iesaucās.

– Var gan! – teica Krupis. – Ļaunā burve nobūra mani un manu milzīgo karaļvalsti. Es esmu jauns, skaists un bagāts. Ja tu man palīdzēsi atbrīvoties no lāsta, es tevi apprecēšu un mēs dzīvosim ilgi un laimīgi. Es tevi nēsāšu uz rokām un katru dienu tev dāvināšu ziedus.

– Bet kā noņemt lāstu? – jautāja Mietenīte.

– Tas nav vienkārši, ļaunā burve uzlika man ļoti sarežģītu lāstu. Tev jāņem mani pie sevis uz mājām, lai es varētu gulēt tavā gultiņā un jāskūpsta mani katru dienu. Jābaro ar karotīti un jāiznes pastaigā. Un tad viss notiks. Un reiz kādā rītā tu sev blakus ieraudzīsi nevis pretīgu Krupi, bet skaistu Princi. Un Tava dzīve kļūs laimīga.

Meitenīte aizrautīgi klausījās Krupja teiktajā. Skatījās uz tā kārpu noklāto ādu, uz milzīgajām izvalbītajām acīm, šauro mutes spraugu un redzēja skaistu, liela auguma vīrieti ar tumšiem cirtainiem matiem un jautri piemiegtām valdzinošām acīm. Blakus viņam viņa redzēja sevi – skaistā baltā kleitā, brīnišķīgā pilī un dzirdēja mīlas vārdus.

Pārvarot pretīgumu, meitenīte noliecās, ielika Krupi kleitas ielocē un aiznesa uz mājām.

No tās dienas viņas dzīve pilnībā izmainījās. Viņa vairs neskraidīja pa saules pielieto pļaviņu un neķēra tauriņus, nedziedāja un nepriecājās. Viņa apkalpoja Krupi. Krupis izrādījās ļoti kaprīzs: viņš pieprasīja kruasānus, spagetti ar bešamela mērci, viņš gribēja gulēt Meitenītes gultā, un vēl visur, kur viņš rāpoja, tas atstāja lipīgas pēdas – uz grīdas, gultā un tāpēc Meitenītei nācās nemitīgi berzt grīdas un mazgāt veļu.

Viņa vairs nesēja matos lentas, nevalkāja skaisto balto mežģīņu kleitu. No biežās veļas mazgāšanas viņas rokas bija sarkanas un sāpēja. Bet Krupis turpināja būt liels un pretīgs un nemaz netaisījās pārvērsties par princi. Dažkārt Meitenīte uz viņu skatījās un ļoti ļoti gribēja izmest, taču ļoti baidījās kļūdīties. Ja nu pēkšņi atlicis ir tik maz? Un, ja nu pēkšņi viņa no rīta pamodīsies un blakus sev ieraudzīs nevis pretīgu abinieku, bet gan zilacainu skaistuli?

Tā pagāja daudzi mēneši. Maz kurš varēja pateikt, ka nomocītais radījums ir tā pati Meitenīte, kura agrāk priecīga skraidīja pa pļaviņu. Tagad visu noteica Krupis. Bet Meitenīte tikai apkalpoja to un darīja visus netīros darbus.

Reiz Krupis norāja Meitenīti par to, ka tā pārāk ilgi gatavoja tam pusdienas. Meitenīte izgāja no mājas rūgti raudādama un sastapa Putniņu, kurš sēdēja uz zara un skaisti dziedāja.

– Kāpec tu raudi? – Putniņš jautāja.
– Manā mājā dzīvo pretīgs Krupis, kurš lamā mani. Visu dienu es tīru, mazgāju un gatavoju tam ēst. Es esmu ļoti piekusususi un vairāk tā negribu dzīvot.

– Un kā māja tā ir? – jautāja Putniņš.
– Manējā, – atbildēja Meitenīte.
– Un kurš atnesa Krupi? – jautāja Putniņš.
– Es pati atnesu, – skumji teica Meitenīte.

– Priekš kam? – Putniņš brīnījās.
– Viņa man apsolīja, ka pārvērtīsies par princi, ja es par viņu rūpēšos. Bet ir pagājis jau ilgs laiks, bet nekas nav mainījies.

– Kāpēc gan tev Krupi neizmest no mājas?
– Bet, ja nu viņai izrādās taisnība? Un jau drīz tā pārvērtīsies par princi? Un es nesagaidīšu, pārsteigšos? Es jau tik ilgi esmu gaidījusi. Būs skumji, ja izrādīsies, ka atlicis vēl tikai nedaudz.

– Bet, ja nu tu pavadīsi visu dzīvi rūpējoties par Krupi, kurš nekad nepārvērtīsies par princi? – jautāja Putninš.

Meitenīte iegrima domās.

– Ja vien es skaidri zinātu…, – viņa skaitīja.

Te pēkšņi viņa pacēla galvu un iesaucās: – Es aiziešu pie vecās Raganas, kura dzīvo aiz meža. Viņa ir veca un gudra, varbūt viņa varēs man ko labu pateikt – un es uzzināšu, vai Krupis kļūs par princi, vai nē.

Un viņa devās pie Raganas.

– Es gribētu uzzināt, – jautāja Meitenīte. – Vai gadījumā es nepalaidīšu garām iespēju apprecēties ar princi.

Ragana paņēma vistu ķidas, sikspārņu acis, purva zāli un sāka zīlēt. Viņa purināja sirmo galvu un skatījās savā podā ar virumu, no kura cēlās smirdīgi garaiņi.

– Tas vienkārši ir krupis, – viņa beidzot teica. – Neterē velti laiku. Viņš nekad nekļūs par princi.

Meitenīte skumja izgāja no Raganas mājas. Kādu laiku viņa gāja, galvu nodūrusi, bet te pēkšņi viņai prātā iešāvās doma.

– Ragana var kļūdīties. Ko var zināt veca sieva par prinčiem? Varbūt man labāk aiziet pie labās Burves! Viņa man patiešām pateiks patiesību.

Labā Burve dzīvoja skaistā pilī ar grezniem logiem un skaistiem tornīšiem.

– Es esmu tik ļoti piekususi, – teica viņai Meitenīte.  Taču es baidos, ka, ja padzīšu Krupi, tad nekad neapprecēšos ar princi.

Burve pašūpoja galvu un paprasīja vēl vienu dienu. Viņa būrās, zīlēja pēc mēness gaismas, zvaigznēm, rakstīja sarežģītas formulas no mākoņu kamoliem un baltajām pīpenēm. Un nākamajā dienā teica:

– Tas vienkārši ir krupis, un viņš nekad nekļūs par princi. Tev labāk nest viņu atpakaļ uz pļavu.

Meitenīte klusējot noklausījas visu, ko teica Burve, pateicās un devās projām. Taču iekšā viņai viss sašutumā burtiski vārījās:

– Viņām taču skauž! – viņa iesaucās. – Protams, visiem gribas apprecēties ar princi. Es pati labāk zinu! Es jūtu, ka nedaru to veltīgi.

Un Meitenīte atgriezās mājās pie Krupja. Viņa saņēma daudz pārmetumu par to, ka uz ilgu laiku bija pametusi Krupi vienu un nebija par to rūpējusies. Viņa iztīrīja māju, pagatavoja pusdienas un nomazgāja Krupi. Krupis bija apmierināts. Liels, pelēki zaļš, viss vienās kārpās tas gulēja uz balti kruzuļota spilvena Meitenītes gultā. Pati Meitenīte nespēja gulēt blakus Krupim tāpēc sen bija savu vietu tam atdevusi. Viņa gulēja uz šauras kušetītes virtuvē. Pirms miega, kā parasti viņa domāja par to, cik skaista kļūs viņas dzīve, kad Krupis pārvērtīsies par Princi. Viņa domāja vārdus saviem bērniem, sapņoja par to, kādi ziedi ziedēs viņas dārzā. Un, domājot šīs saldās domas, viņa aizmiga.

Un sapnī viņa redzēja, ka iet pa taciņu uz savu māju un redz, ka tā visa ir noplukusi, veca, neglīta, sašķiebusies, logi tumši un putekļaini, bet uz lieveņa sēž veca vecene. Briesmīga, pinkainiem matiem, līku degunu, līdzīga raganai. Un vecene sauc viņu pie sevis. Viņa it kā mēģina bēgt, bet kājas nekustās. Viņa pieiet pie vecenes un tā skatās uz viņu ar savām blāvajām acīm un jautā:

– Tu mani pazīsti?

– Nē, – atbild pārbijusies Meitenīte. – Es nekad agrāk neesmu Tevi redzējusi.

– Khe, khe, – noklepojas vecene. – Es esmu tu. Es daudzus gadus kalpoju Krupim un gaidīju, kad tas pārvērtīsies par princi. Visi man teica, ka tas ir vienkārši krupis, bet es nevienam neticēju. Es ticēju tikai Krupim. Es ļoti gribēju apprecēties ar princi. Un es ļoti baidījos, ka, ja es padzīšu Krupi, tad tas nekad nenotiks. Un pagāja daudzi gadi, līdz vakar Krupis nomira.

Vienkārši nomira – no vecuma. Un es ilgi raudāju par to, kas nekad vairs nenotiks. Par savu dzīvi, kuru iztērēju tam, lai kalpotu Krupim. Es raudāju par to, ka esmu kļuvusi veca un nevaru kā senāk skraidīt pa pļavu un ķert tauriņus. Un par princi, ar kuru nekad neapprecēšos.

– Paskaties uz mani, paskaties taču! – sāka kliegt vecene.  Es esmu tava nākotne!

– Nē, nē, – iekliedzās Meitenīte. Vina gribēja aizbēgt, bet kājas bija kā iemietas zemē un viņa tikai aizspieda acis un kliedza: – Nē, nē!!!

– Tu man traucē gulēt, – viņa izdzirdēja čerkstošu balsi. Atvēra acis un ieraudzīja, ka guļ uz kušetes, bet Krupis sēž pie viņas gultas un skatās uz viņu lielām izvalbītam acīm.

– Aiznes mani gultiņā un uzvedies klusu! – viņš pavēlēja.

Meitenīte skatījās uz Krupi un galvā viena aiz otras skanēja frāzes, ko teica Putniņš, Ragana, Burve un vecene sapnī:

– Tas vienkārši ir krupis!

Viņa piecēlās no kušetes, paņēma Krupi rokās, piegāja pie durvīm, atvēra tās.
Krupis sajuta kaut ko nelāgu:
– Eu! Kur tu mani nes?! – viņš brēca.

Meitenīte atvēra durvis, atvēzējās un aizmeta Krupi tālu zālē, tik tālu, cik vien varēja.

– Ej prom! – viņa iekliedzās. – Un nekad vairs neatgriezies. Es nekad vairs tevi nebarošu un neguldināšu tevi savā gultā. Tā ir mana māja un es darīšu to, ko man patīk darīt. Es atkal priecāšos par dzīvi, es atkal skraidīšu pa pļavām un ķeršu tauriņus! Es neticu taviem solījumiem. Tu esi vienkārši krupis!

Viņa aizvēra durvis un pirmo reizi pa ilgiem laikiem viņas seju rotāja smaids.

Autors: Tatjana Semjonova
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Paldies meitenei, kura šo atsūtīja. Meitenes, atsaucieties, kura?:)

 

Advertisements

Sliktu vai nevajadzīgu cilvēku nav

princese35

– Sliktu vai nevajadzīgu cilvēku nav.
– Kāpēc?
– Tāpēc, ka tāda lietu kārtība nebūtu saprātīga.
– Kā tā? Un kā tad zagļi, bandīti, slepkavas un citas pabiras?
– Nesteidzies ar vērtējumu!
– Es nesteidzos, runāju par to, kas ir.
– Tu runā par to, ko Tev ir mācījuši. Un to Tev ir mācījuši pilnībā saprotamu iemeslu dēļ. Paklausies mani un, iespējams, Tu izmainīsi savu viedokli.
– Klausos.
– Redzi, pa labi no mums ir apsēts lauks? Pa kreisi – parasta pļava. Gan tas, gan tas ir lauks. Tur aug zāle un arī tur aug zāle. Kurš no laukiem svarīgāks?
– Tas lauks, kurš apsēts, kur aug labība! Kaut gan pļava arī svarīga, to var nopļaut un zāli izbarot govīm.
– Saki, vai Tu nejūti, ka Tavs spriedums ir vienpusējs?
– Nē. Es vados no labuma.
– No labuma kam?
– Cilvēkiem, protams!
– Un bez cilvēkiem uz šīs planētas neviena nav?
– Ir, bet kāda tam gan nozīme?
– Tāda, ka pļava – kādam ir mājas. Nederīga – no Tava viedokļa, zāle – kādam noderīgs ēdiens, kādam zāles.
Tas, ka Tu to neņem vērā, nedod Tev tiesības sadalīt visu pareizajā un nepareizajā.
– Kāpēc?
– Kaut vai tāpēc, ka Tu neradīji šo zāli un ne jau pateicoties Tev tā aug. Pat, ja Tevis nebūs, zāle izaugs.
– Labi, ar zāli viss skaidrs. Bet ar cilvēkiem?
– Jā, un arī ar cilvekiem tas pats. Tas, ka tie ir dažādi, diez vai ir nejauši.
– Kāpēc?
– Mums nav zināma kopējā glezna un nav zināma Radītāja sākotnējā iecere. Mēs vērtējam cilvēkus tikai pēc tā, cik tie ir derīgi vai nederīgi mums. Tāds vērtējums ir aprobežots un tas nedod iespēju pilnībā izmantot šo ieceri.
– Paskaidro. Es nesaprotu!
– Ja Tu pieļausi, ka Radītāja sākotnējā iecere ir pareiza, Tu varēsi būt adekvāta savos spriedumos par to, kas notiek. Tas ne tikai bagātinās Tavu dzīvi, bet arī dos Tev pašai izvēles iespējas. Un tas jau būs pirmais solis ceļā uz Brīvību. Bet par to nākamreiz…

Princese un Cilvēkēdājs bija izgajuši cauri mežam un nonākuši pie pils.
Saule devās uz rietu un gaiss smaržoja pēc siltas zāles.
Dažādi kukainīši pildīja klusumu ar sanoņu.
Bija tik labi, un princese nevarēja saprast, kāpēc tā.
Viņa skatījās apkārt un sajūsmā aizrāvās elpa…

Autors: Elfika
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Stāsts par sievieti, kura izdziedināja savu dzimtu

vecmamina22

– Vecmāmiņ, vecmāmiņ – čukstēja mazmeitiņa, – pastāsti man savu pasaku, es nevaru aizmigt.
Vecmāmiņa piemeta kamīnā malku un salda, degošas malkas smarža piepildīja jau tā silto istabu. Aiz loga ziemelis pūta šurp sniegu, un zeme pārklājās ar baltu sniega villaini.
– Jā, mīļo mazmeitiņ, – vecmāmiņa apsēdās grieztajā koka kreslā blakus gultiņai un maigi noglaudīja mazmeitiņas galvu. Tā, turpinot glāstīt, viņa sāka savu stāstu.

Reiz dzīvoja meitenīte ar jautrām zilām acīm un burvīgu smaidu. Visi viņu mīlēja un viņa nebeidza priecāties par šo pasauli. Viņa auga mīlēta un lolota. Taču tad gadījās nelaime un tētis ģimeni pameta. Viņas palika divatā ar mammu. Meitenīte to ļoti pārdzīvoja, jo mīlēja abus vecākus, un viņai bija ļoti labi, kad ģimene draudzīgi dzīvoja kopā. Taču viss, kas nav stiprs, pasaulē mainās. Kad pazūd mīlestība, nav iespējams paturēt otra cilvēka sirdi sev blakus.
– Vecmāmiņ, bet kāpēc viņas tētis aizgāja? – jautāja mazmeitiņa.
– Saproti, meitiņ, kad sievietei sirdī pietrūkst mīlestības, vīrietim ir grūti būt blakus tādai sievai.
– Bet kur tad ir viņas mīlestība?
– Ne katrs vīrietis ir spējīgs atvērt sievietes sirdi. Un, ne katrā sievietē un ne katrā sirdī ir milzīga mīlestība. Dažkārt tā ļoti stipri ir pārklāta ar visādiem aizvainojumiem un ciešanām. Un tad, kad avots ir aizgāzts kā ar smagiem akmeņiem, no turienes nespēj izlauzties dziedinošais ūdens – patiesa mīlestība.
Tā arī notika šajā gadījumā. Un meitenīte sev apsolīja, ka viņas bērni nekad necietīs tā, kā cieta viņa un viņa saglabās savu ģimeni, lai kas arī viņas dzīvē notiktu.
Paskrēja gadi, kā viens mirklis, meitenīte izauga un kļuva par skaistu sievieti, kā meža feja. Slaiks, stalts augums, tumši gari mati, brīnišķīga seja ar lielām zilām acīm…
Tik daudzi puiši centās iekarot viņas sirdi, bet viņa visiem atteica. Jo tālāk gāja laiks, jo aukstāka kļuva viņas sirds. Puišu apkārt kļuva arvien mazāk un sirds arvien cietāka, bet viņa vienalga turpināja gaidīt to savu īsto – vienīgo. Bet tas vēl joprojām nenāca.
Sievietei ļoti gribējās ģimeni, bērnus, taču visi puiši bija novērsušies un pat skaistums vairs nevienu nepievilināja un, ja arī kāds tuvumā gadījās, tas nespēja ilgstoši viņas tuvumā uzturēties.
– Vecmāmiņ, kāpēc tā notiek?
– Ir pasaule, kurā dzīvo Dievi un viņi mūs atveduši šeit uz zemes, lai mēs iemācītos radīt. Un tur dzīvo Mīlestības Dieviete – varenā visu Dievu māte Lada. Viņa sūta cilvēkam mīlestību, lai viņš, to sajūtot, spētu ar mīlestību piepildīt visu pasauli. Bet tad, kad cilvēks novēŗšas no mīlestības, un atstumj tos, kuri viņu mīl, Lada vairs nedod tādam cilvēkam spēju mīlēt. Bet bez šīs spējas ir ļoti smagi dzīvot.
– Mīļo vecmāmiņ, kāpēc tad viņa neatbildēja uz mīlestību?…
– Redzi, manu saulīt, sirds mācas mīlēt jau no bērnības, kad bērniņš piedzimst. Viņš ir atvērts pasaulei un pirmie, kas viņam māca mīlēt ir mamma un tētis, dāvinot savam bērnam savu mīlestību.
Bet, ja tas nenotiek, tad mazais cilveciņš aug kā apdalīts. Tas ir kā šķībi ielikts akmens mājas pamatos.
Vai arī, iedomājies, uz palodzes podiņā aug skaists ziediņš. Bet kāpēc viņš ir tik skaists, ka ikviens garāmgājējs nevar atraut no tā savu skatu – skatās un bauda. Tas tāpēc, ka es to katru rītu aplaistu un svētīju, lai tas augstu skaists un vesels. Es to mīlu un mana mīlestība dod tam spēku augt skaistam un stipram. Tāpat arī bērniņš mammas un tēta mīlestībā kļūst arvien skaistāks, piepildās ar Dvēseles siltumu un spēju pieņemt un dāvāt mīlestību.
Bet, ja vecāku sirdis nav piepildītas ar mīlestību, tad bērniņš izaug un neprot ne dāvāt ne pieņemt mīlestību. Tā arī meitenīte, neprotot radīt mīlestību, sagrauj visu, kas apkārt. Un viņas sapņi par laimīgo mīlestību nepiepildās.
– Vecmāmiņ, – noraizējās meitenīte, – vai tu iemācīsi mani mīlēt? Es gribu būt laimīga.
– Protams, mana mīļā, mes rīt no rīta mācīsimies mīlēt, – pasmaidīja vecmāmina un turpināja savu stāstu.
Un, lūk, pagāja vēl ilgs laiks un jaunā sieviete pavisam bija vīlusies vīriešos – nolēma, ka nav pasaulē viņas cienīga. Un pamazām sāka bālēt arī viņas skaistums. Viņa veras spogulī un nav vairs ne mirdzuma acīs, ne saulaina smaida, ne arī augums vairs tik stalts. Paziņas, kaimiņi viens pie otra staigā, bērni viņiem pieaug, bet viņa vienmēr ir viena. Atnāk no darba, māja tukša, neviens negaida.
Un viņa saslima.
– Vecmāmiņ, viņa saslima tāpec, ka sirdī nav mīlestības?
– Jā, mazmeitiņ, slimība atnāk tad, kad cilvēks nevar saprast, ko viņš dara nepareizi.
– Un kas notika tālāk?
Un nogūlās jaunā sieviete kristāla gultā un gatavojās mirt. Ārsti teica, ka cerību vairs nav un palicis dzīvot viņai pavisam nedaudz.
Bet te pēkšņi kāda veca sieviete, kura nāca ciemos pie mazmeitiņas uz darbu, saka: “Mīļo meit, sirds tev tik auksta un no tā aukstuma tu sevi esi ledū pārvērtusi”. Sieviete pacēlas no gultas un teica: “Vecmāmuļ, kā gan tai nebūt aukstai, ja nevienam es neesmu vajadzīga, un neviens mani nemīl.”

– Mīlestība atnāk tad, kad tu sāc mīlēt. Kad ir auksti, lai sasildītos, ir jāiekur uguns un jāpiemet malka, un tad siltums atvedīs pie tevis cilvēkus. Bet tava sirds ir auksta un tāpec neviens pie tevis nenāk.

Jaunā sieviete sāka raudāt, bet māmuļa saka: “Celies augšā, meit – nav tev te ko darīt. Iesim pie manis, padzīvosi tur un tad jau redzēs.”
Un paņēma vecā sieva jauno sievieti pie sevis. Katru rītu viņas modās ar saules gaismu un skaitīja lūgšanas, pateicās saulei par gaismu un siltumu, bet pa dienu vecā sieviete mācīja jaunajai pateikties par katru dzīves dienu. Vakarā likās gulēt ar pateicības vārdiem. Tā pagāja mēnesis. Jaunā sieviete bija atlabusi un kopā ar māmuļu devās kopt govi.
– Glaudi, mīļā mūsu gotiņu, viņa tev palīdzēs.
Cik daudz viņas sirdī bija sāpju un skumju – tās viņa izraudāja katru reizi, kad nāca slaukt gotiņu. Bet gotiņa skatījās uz viņu gudrām un labestīgām acīm, it kā saprotot, un sirdī kļuva arvien gaišāk un priecīgāk.
Tā pagāja vēl mēnesis un meitenei acis sāka mirdzēt un vaigi sārtoties. Vecmāmiņa viņai iemācīja lasīt zālītes, peldēties rasā, vārdot ūdeni un tad to dzert. Un nebija nevienas dienas, kuru viņa nebūtu pavadījusi pateicībā un mīlestībā pret Dievu un sevi. Sēžot uz vecās māmuļas mājas lievenīša, viņa beidzot bija laimīga.
Jau sen bija pagājuši visi ārstu noliktie termiņi, bet meitene bija dzīvāka par dzīvu. Un kādā vakarā vecmāmuļa viņai jautāja: “Saki, meitiņ, vai nav pienācis laiks aizbraukt tev pie tēta un mammas?”
– Ai, vecmāmiņ, mana mamma nomira pirms vairakiem gadiem un droši vien ar tadu pašu smagumu sirdī, kads man bija vēl pirms neilga laika. Bet tētis no mums aizgāja, kad es vēl biju maziņa. Mamma aizliedza mums tikties, un es viņu vairs nekad neesmu redzējusi.
– Ejam, meitiņ mājā. Vecmāmina paņēma viņu aiz rokas un ieveda istabā.
– Sēdies,  viņa teica. Iededza sveci un nolika priekšā lielu spoguli.
– Skaties spogulī. Ko tu redzi?
Jaunā sieviete izbrinīta iesaucās: sevi!
– Paskaties uzmanīgāk – kas tev deva šīs acis, seju?
Meitene sāka raudāt.
– Raudi, meitiņ…. – teica māmuļa, – kad visas asaras izraudāsi, dvēselē kļūs vieglāk. Meitene nomierinājās.
– Tagad, – teica māmuļa, – pasakies savam tētim, viņš skatās uz tevi caur tavām acīm.
Meitene skatījas spogulī un klusiņām sāka runāt:
– Mīļo tēti, piedod man par visiem aizvainojumiem, kas dzīvoja manā sirdī, piedod manai mammai par to, ka nespēja tev dot to mīlestību, kuru tu gribēji kā vīrietis. Es tevi mīlu un esmu tev pateicīga par katru mūsu kopīgo dzīves mirkli. Tu tik daudz ko man esi devis pa šo laiku, un es tevi mīlu, mans mīļais tēti. Pieņemšanas un piedošanas asaras lija pār meitenes vaigiem.
– Vecmāmiņ, – jau miegot ciet, nočukstēja mazmeitiņa, – vai tētis viņu sadzirdēja?
– Protams, mazmeitiņ, vecāku Dvēseles vienmēr ir blakus saviem bērniem, lai kurā pasaulē viņi arī neatrastos.
– Un kas notika tālāk? – jautāja mazmeitiņa.
– Un tālāk viņa lūdza piedošanu savai mammai par to, ka bija apvainota uz viņu, un par daudz ko citu….
Bet no rīta jaunā sieviete pamodās, noskaitīja lūgšanu saulītei, padzirdīja un pabaroja gotiņu un sacīja māmuļai:
– Es pateicos tev, mana glābeja, par to gudrību, kuru tu man parādīji un par to, ka izglābi mani, par tavu mīlestību un dziedināšanu, laiks man doties pie mammas uz kapiem. Jā, un tētis man jāatrod. Māmuļa pasmaidīja un svētīja viņu ceļam.
Meitene atrada savu tēvu. Viņi ilgi raudāja un nevarēja vien beigt apkampties, un tad kopā devās pie mammas kapa.
Tētis ļoti daudz ko labu pastāstīja par mammu un par viņu abu mīlestību. Meitene ļāva, lai viņš vienatnē parunājas ar savu, jau citā pasaulē aizgājušo sievu.
– Vecmāmiņ, saki, vai tiešām viņas mammīte visu dzirdēja?
– Jā, mana mīļā, Dvēsele vienmēŗ atlido, kad par viņu atceras un viņa bija blakus saviem mīļajiem tajā brīdī. Viņa dzirdēja, ko viņi saka un piedeva visiem par visu.
Brīdī, kad jauna sieviete atgriezās mājās, viņa satapa savu īsto vīrieti, viņi iemīlēja viens otru, apprecējās. Viņi bieži viesojās pie vecās māmuļas un kopa gotiņu.
Beidzot meitenīte bija aizmigusi vecmāmiņai klēpī, bet vecmāmiņas siltās rokas turpināja glāstīt viņas galvu. Viņa pat iedomāties nevarēja, ka tā nebija pasaka, bet gan vecāmiņas pašas nodzīvotā dzīve.
Pienāca rīts un tad, kad saulīte parādījas virs koku galiem, divas sievietes – viena topošā un vēl pavisam maziņa, bet otra jau veca, mazgājās dzīvā ūdenī, pasakoties Dievietei Danai par veselību un skaistumu, bet vēlāk, izejot pļaviņā pacēla rokas pretī saulei un pateicās par gaismu un siltumu un par mīlestību. Vecmāmiņa skaitīja lūgšanu Visaugstākajai Dzimtai un šajā lūgšanā savienojās visu pasauļu Dvēseles. Un mīlestība un svētība piepildīja visu visapkārt.
Tā vecmāmiņa izdziedināja savu dzimtu no nemīlestības un kopā ar mazmeitiņu viņas atklāja labestības avotu visai savai dzimtai.
Avots: Facebook “Благостная женственность”
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Pateicos Līgai Šīronai par ieteikumu

Dāvana

coconut-390056_1920

Darba vietā bija korporatīvais pasākums – tā tos tagad sauc. Visiem dāvināja dāvanas; ar to nodarbojās enerģisku darbinieču bariņš. Katram tika pa dāvanai no kolektīva.

Salavecis vilka dāvanas ārā no maisa un dāvināja. Visi saņēma normālas, pat labas dāvanas: skaistu tējkannu, telefona maciņu ar spīguļiem, austiņas…. Bet šai sievietei, Verai, tika kokosrieksts. Speciāli.
Vera bija tieviņa, nedaudz uzkumpusi četrdesmit trīs gadus veca meita. Nedaudz entuziaste un nedaudz romantiķe. Ļoti labestīga, atsaucīga un klusa. Par viņu mēdza pasmieties. Bet tagad nolēma kārtīgi izsmieties; uzdāvināja kokosriekstu. Tādu muļkīgu, tadu matainu, gaužām nevērtīgu. Un visi smējās vēderus turēdami, kad Vera šo dāvanu piespieda pie krūtīm kā tādu giljotinētu galvu. Protams, ļaudis bija iedzēruši un tāpēc arī smējās līdz asarām.
Bet pati enerģiskākā darbiniece, smejoties teica, ka Verai tagad būs par ko rūpēties…

Vera devās mājās ar savu dīvaino dāvanu. Kakls bija aizžņaudzies. Nez kāpēc viņa sāka rūgti raudāt – kā bērnībā. Viņa aizgāja no ballītes; bet mājas viņu neviens negaidīja. No svētku galda viņa nebija apēdusi ne kumosiņa, lai arī pati bija gan kūku atnesusi, gan pīrāgus izcepusi, gan salātus pagatavojusi; bet nepalika un nepaēda. Viņa gāja pa tumšo ielu ar kokosriekstu rokās un rūgti raudāja par savu muļķīgo dzīvi.

Bet pie viņas mājas ārdurvīm klāt pienāca kaimiņš. Pasveicināja un jautāja, kas Verai rokās? Un ko viņa tik stipri spiež pie krūtīm?

Vera skumji teica, ka tas ir kokosrieksts. Droši vien viņas vakariņas. Tikai viņa nezin, kā to pārsist. Ar durvīm nav nekādas jēgas; bērnībā tā viņi valriekstus dauzīja, bet šo, visticamākais, ar durvīm nesasist.

Kaimiņš teica, ka ar dzelzs durvīm varētu mēģināt. Tās ir ļoti stipras. Bet var sadauzīt arī ar ķieģeli; blakus taču atrodas būvlaukums! Iesim, pamēģinasim ar ķieģeli!

Un viņi devās uz būvlaukumu – no garlaicības un bezizejas. Viņi sāka mest ar ķieģeļiem pa kokosriekstu.

Tumšā vakarā, ziemā, būvlaukumā divi pieauguši cilvēki mētāja ķieģeļus. Mja.
Bet rieksts nepadevās. Kaut gan viņi stipri meta, kamēr Vera trāpīja ar ķieģeli kaimiņam pa kāju.
Starp citu, viņa vārds bija Vitālijs.

Vitālijs iekliedzās: “Au, kā sāp!” – gluži kā bērnībā. Un pēc tam viņš pateica, ka darbā viņam ir ierocis un rīt viņš to riekstu nošaus. Ņems un tam iešaus. Tad arī paskatīsies, cik tad tas patiesībā stiprs! Ne ar tādiem riekstiem vien ticis galā! Tāds darbs!
Vienu vārdu sakot, pēc tam viņi devās pie Vitālija, viņš stipri kliboja. Un tur viņi sāka zāģēt riekstu ar robaino nazi. Tas bija aizraujoši, viņi pat viens uz otru rājās, gluži ka bernībā. Un pēc tam dauzīja riekstu ar āmuru. Ļoti interesanti pavadīja laiku.
Pēc tam Vera uzvārīja makaronus, kamēr Vitālijs turpināja nogalināt riekstu. Apkaisīja makaronus ar sieru. Viņi paēda un turpināja cīnīties ap riekstu. Un uzjautrinājās, smējās, bārās, stāstīja stāstus no bērnības dienām…

Kamēr saprata, ka ir radīti viens otram. Un viņiem divatā bija ļoti labi un jauki. Superīgi – kā bērnībā mēdza teikt.

Un kopā viņi sagaidīja Jauno gadu. Un arī nākamos Jaunos gadus. Un vienmēr pirka kokosriekstu. Pateicībā par iepazīšanos.
Vera aizgāja no darba. Atrada citu, labāku, viņa sāka vadīt kāzas, izmācījas par kāzu rīkotāju un vadītāju. Un dažādus korporatīvos pasākumus, kuros viņa ļoti uzmanīgi seko tam, lai neviens nejustos aizvainots. Lai neviens nepaliktu bez dāvanas, un lai nevienu neaizvainotu ar kokosriekstu…..
Kaut gan, svarīgi taču ir tas, kas iekšā tajā riekstā, vai ne? Bet tur var būt arī laime, mīlestība un particība..
Lūk, tā.
Autors: Anna Kirjanova
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

 

Trīs māsas

tris masas

Kādā ciemā dzīvoja trīs māsas. Skaudība, Skopums un Labestība. Savus vecākus viņas neatcerējās: tie jau sen bija devušies pie Dieva. Taču ļaudis vienmēr viņus atcerējās ar labu vārdu – tie mierīgi bija dzīvojuši un cilvēkiem darījuši tikai labu.

Taču starp māsām saskaņas nebija. Vecākā, Skaudība, tikai to vien runāja:

– Ja man tā būtu! Es arī tādu gribu! Ak, kāpēc man šajā dzīvē tā neveicas!?

Skopums tik piebalsoja:

– Un man, man arī to vajag! Kāpēc tik maz!? Dod vēl! Tas ir mans!

Tikai jaunākā māsa, Labestība klusiņām savu domu domāja. Droši vien tieši viņa no vecākiem visvairāk labo īpašību bija mantojusi. Kaut arī maziņa, tomēr gudra un krietna. Par saimniecību rūpējās, māju uzkopa, un nevienam palīdzību neatsacīja.

Reiz kāda sirma kaimiņiene vērsās pie masām:

– Palīdziet, daiļavas! Laiks dārzu rakt, bet man mugura pamatīgi sāp – nevaru ne saliekties, ne iztaisnoties!

Vecākās māsas tikai nospurca un atrunājās; nav laika, liecies mierā, vecā, dārzs pagaidīs.

Bet Labestība uzvilka vienkāršu kleitu un devās kaimiņienei palīgā. Tā priecājās un pateicās: “Paldies tev, mana glābēja!”

Citreiz bērni, uz ielas dauzīdamies, ieraudzīja māsām dārzā ābolus – tādus sarkanus, skaistus, nogatavojušos. Kā tādiem garām paiet? Skaudība ar Skopumu vienā balsī iebļāvās:

– Zagļi! Liekēži! Nav ko mest acis uz svešiem labumiem! Tūliņ pazūdiet!

Bet Labestība paskatījās, pasmaidīja, pagaidīja, kamēr māsas nomierinās, pielasīja pilnu grozu ar āboliem un  uzsauca bērniem: skrieniet šurp, cienājieties!

Māsas pukojās un dusmojās:

– Re, kāda dāsnā atradusies! Pietiks musu labumus pa labi un kreisi izdāļāt!

Māsas pārskaitās vēl vairāk, kad jaunākā ielaida mājās pārnakšņot nabadzīgu ceļinieku:

– Lai pārnakšņo! Vai gan mums žēl, vietas visiem pietiks!

Vecākās metās virsū Labestībai:

– Apnicis skatīties uz tevi, labsirde atradusies! Ej, uz visām četrām debess pusēm! Un sāvāc sev līdzi savu nakts viesi! Jaunākā nesāka pierādīt savas tiesības uz daļu vecāku mājas. Savāca savu nelielo iedzīvi un devās prom. Ceļinieks tai līdzi. Viņam bija žēl, ka viņa dēļ meiteni padzina no mājām. Labestība viņu nomierināja:

– Nevaino sevi! Man jau sen vajadzēja to izdarīt! Tāpat jau pārāk ilgi esmu pacietusi viņu nievas un dusmas! Un meitene sāka dzīvot viena mazā mājiņā ciema pašā malā. Tur allaž valdīja kārtība, tīrība un prieks. Un tāds miers! Labestība atplauka, kļuva vēl skaistāka un puiši sāka viņai pievērst uzmanību. Un te pēkšņi kādā dienā pie Labestības namdurvīm pieklauvēja tas pats ceļinieks.

– Vai tu mani atceries? Tu iekaroji manu sirdi ar savu sirsnību un dāsnumu! Drīkst, es tev palīdzēšu!?

Un tā gandrīz katru dienu puisis nāca pie viņas un palīdzēja saimniecības darbos. Izrādījās, ka vinš ir labs amatnieks un pieprot daudzus darbus. Drīzumā viņi nolēma apprecēties. Kāzas bija jautras, viss ciems bija sanācis apsveikt jauno pāri. Tikai abas māsas neatnāca. Skaudībai skauda, ka jaunākā tādu skaistu puisi bija dabūjusi. Skopumam bija žēl naudas dāvanai, bet bez dāvanas kaut kā negribējās ļaudīs rādīties, jo ko tad citi par viņu padomātu.

Jaunie dzīvoja laimīgi: saskaņā un priekā. Vīrs bija lielisks saimnieks, labs amatnieks un labestīgs cilvēks. Labestība – lieliska saimniece, viss viņai padevās skaisti un gludi.

Tomēr gadījās, ka ģimeni piemeklēja nelaime. Brīdī, kad saimnieki strādāja laukā, mājās izcēlās ugunsgrēks. Kamēr atskrēja, kamēr izsauca palīgā ļaudis. māja nodega gandrīz līdz pašiem pamatiem. Vajadzēja to celt no jauna. Un uzcēla. Kaimiņi palīdzēja, jo ciemā jauno pari cienīja. Māja izdevās lieliska, un atkal dzīve turpinājās skaisti un priecīgi. Draugu viņiem bija daudz, visi viens otram palīdzēja: te Godīgums uzaicināja uz tēju, te Uzticība ieradās ciemos. Ātri un jautri paskrēja dienas.

Gluži savādāk dzīve veidojās māsām.
Skaudība pūtās un bija apvainojusies uz visiem un dzīvi, viena sēdēja mājās. ne viņa kādam vajadzīga, ne viņai kāds vajadzīgs. Nemanāmi bija piezagusies vientulība un vecums.
Skopums tomēr bija apprecējusies. Arī vīru atradusi gluži piemērotu sev – viņa vārds bija Ekonoms Skopulis. Skopums aizgāja dzīvot pie vīra un māsu atstāja vienu. Ģimene bija labi situēta, māja – kā cietoksnis, apkārt augsts mūra žogs. Kas tur iekšā, neviens nezināja, jo Skopuļi nevienu ciemos neaicināja. Tā arī dzīvoja – krāja, taupīja.
Tā dzīve māsas izšķīra – it kā staigā pa vienām takām, taču dzīvo tik dažādi.

Laime Skaudībai meta līkumu. Nav viņai ne draugu, ne draudzeņu, neviens viņu ilgi paciest nevar.

Skopums kļuvusi resna un neveikla. Visa vienā zeltā, deguns gaisā, ne ar vienu nesveicinās, bet neviens jau arī nealkst viņas draudzību!

Un tikai Labestība ir atradusi savu laimi. Vēl joprojām viņa ar savu vīru dzīvo laimē, priekā un ar savu mīlestību sasilda ik vienu. Vīrs viņai it visā palīdz un cilvēki viņus sauc “mūsu labestīgie” un, uz viņiem skatoties, arī kļūst labāki, laimīgāki.
Tāda, lūk, pasaka 🙂
Avots: Миг Кайроса (facebook)
Tulkoja: Ginta FS

 

Donors?

1_Andrew-Vasiliev

Viņš apsēdās man blakus rindā pie terapeita. Rinda nekustējās, lasīt tumšajā koridorā nebija iespējams, un man bija apnicis šeit sēdēt. Tāpēc tad, kad viņš sāka ar mani runāt, es ļoti nopriecājos.
— Sen gaidāt?
— Sen, – es atbildēju. – Gaidu jau otro stundu.
— Vai tad rinda neiet pēc pieraksta?
— Pēc pieraksta, – es pasmīnēju. – Te visu laiku cilvēki iet bez rindas.
— Bet jūs nelaidiet! – viņš piedāvāja.
— Man nav spēka ar viņiem strīdēties, – es atbildēju. – Tā jau knapi uz šejieni atvilkos.
Viņš uzmanīgi uz mani paskatījās un patiesi līdzjūtīgi pavaicāja:
— Donors?
— Kāpēc “donors”? – es izbrīnīti vaicāju. — Nē, es neesmu nekāds donors…
— Donors-donors! Es taču redzu…
— Nē, taču! Es asinis pirmo un pēdējo reizi nodevu, kad mācījos institūtā, Donoru dienā. Nokritu ģībonī un, viss, vairāk nekad to neesmu darījusi!
— Jūs bieži krītat ģībonī?
— Nē… Dažkārt gadās. Gadās, ka tas notiek tāpat vien, it kā bez īpaša iemesla. Eju-eju un pēkšņi nokrītu. Vai arī no ķeblīša. Vai gulēt. Ieeju mājās, ieraugu gultu un nokrītu.
— Tas nav nekāds brīnums. Jums gandrīz nemaz nav atlicis dzīvības spēku. Jūsu trauks ir tukšs.

— Ko tas nozīmē, tukšs trauks?
— Dzīvības enerģijas trauks, – viņš pacietīgi paskaidroja.
Tagad jau es uzmanīgi uz viņu paskatījos. Viņš bija simpātisks, taču nedaudz dīvains. It kā jauns, ne vairāk kā trīsdesmit gadu, taču acis! Tās bija gudrās bruņurupucienes Tortillas acis, izskatījās, ka no tām nāk gaisma. tajās bija tik daudz sapratnes un līdzjūtības, ka es vienkārši apjuku.
— Vai jūs bieži slimojat? – viņš jautāja.
— Nē, ko jūs! Ļoti reti slimoju. Es esmu ļoti stipra. Neskatieties, ka es no skata esmu it kā “bez sulas”.
— «Bez sulas»?, – viņš pārvaicāja. – Lūk, kas tam visam par iemeslu. Jums attiecības ar vecākiem ir ne visai labas?
— Ne visai, – es atzinos. – Tēvu es gandrīz neatceros, viņš ar mums jau sen vairs nedzīvo. Bet, lūk, ar mammu… Es viņai vēl joprojām esmu mazulīte, viņa visu laiku mani māca dzīvot pēc saviem likumiem, un visu laiku kaut ko pieprasa, pieprasa, pieprasa…
— Un jūs?
— Kad ir spēks, atgaiņājos. Kad nav – vienkārši raudu.
— Un jums paliek vieglāk?
— Nezinu, varbūt nedaudz. Līdz nākamajam skandālam. Jūs tikai nepadomājiet, ne jau visu laiku vina tā dara. Reizi vai divas reizes nedēļā. dažkārt – trīs.
— Vai jūs esat mēģinājusi nedot viņai enerģiju?
— Kādu enerģiju? Kā nedot? – es nesapratu.
— Skatieties! Mamma provocē skandālu. Jūs ieslēdzaties. Ievērojiet vārdu “ieslēdzaties”! Kā elektroierīce. Un mamma sāk baroties no jūsu enerģijas. Kad skandāls ir beidzies, viņai ir labi, viņa ir uzlādējusies, bet jums “baterijas ir nosēdušās”, un jūs jūtaties slikti. Vai tā ir?
— Jā, tā ir, – es atzinu. – Bet ko man ar to darīt?
— NEIESLĒGTIES, – viņš pamācīja. – Nav citas iespējas.
— Kā gan var neieslēgties, ja viņa caursit? – es satraucos. – Viņa taču mani pazīst, viņa zin visas manas vājas vietas!
— Lūk!… Vājās vietas – kā pults pogas. Iespiedi pogu, un jūs jau ieslēdzaties. Kad caursit, tad notiek enerģijas noplūde. To skolā fizikā māca.
— Jā, kaut ko tādu atceros…
— Bet fiziskas likumi darbojas uz visiem ķermeņiem. Uz cilvēku – tai skaitā. Vienkārši Dzīves Skolu mēs ļoti bieži nosebojam un esam divnieku karaļi.
— Kā var nosebot Dzīves Skolu?
— Vienkāršāk par vienkāršu!! Lūk, Dzīve dod tev mācībstundu, bet tu negribi mācīties. Un aizmūc.
— Jā! Gribētu gan es aizmukt. Taču kaut kā nesanāk.
— Tā arī notiek. Kamēr šo mācībstundu neiziesi – būs tev tā jāmācās, kamēr iemācīsies. Dzīve ir labs skolotājs. Tā vienmēr panāk 100% sekmīgumu!
— Nav man spēka tajās stundās sēdēt. Lūk, nācās pat ārstu apmeklēt. Knapi kājas velku.
— Jums tā ir vienmēr??
— Nē, ik pa laikam. Pēdējā nedēļa visa ir tāda.
— Kas notika šajā, pēdējā nedēļā, ja nav noslēpums?
— Pats interesantākais ir tas, ka nekas tāds īpašs nenotika! Parastā rutīna.
— Pastāstiet man par šo rutīnu. Ja nav grūti.
— Kas, nu, tur grūts? Saku, nieki visādi. Ar mamu pāris reizes sastrīdējos, viss, kā parasti. Darbā nekādu pārslodžu. Saķēros ar kolēģi, bet, ne pārāk stipri. Vakaros neparpūlējos, tikai ilgi runāju pa telefonu, palīdzēju tikt galā ar situāciju. Bet sajūta ir tāda, it kā visu nedēļu būtu iejūgta zirga vietā!
— Iespējams, ka iejūgta, tikai pati nepamanījāt! Ko jūs tur pa telefonu kārtojāt?
— Nieki vien! Draudzenei problēmas, viņai vajadzēja izrunāties. es vienkārši aizdevu viņai savu plecu.
— Izrunājās?
— Jā, laikam. Katru vakaru pa pusotrai stundai – katrs tā izrunāsies.
— Un, jūs?
— Ko, es??
— Jūs izrunājāties?
— Nē, taču, es tikai klausījos! Nedaudz mierināju, atbalstīju, devu padomus. Pati viņai nežēlojos, viņai šobrīd es neinteresēju, viņai pietiek savu problēmu.
— Tad, lūk, ko es jums teikšu: jūs bijāt nevis liels plecs, bet milzīgs samazgu spainis. Viņa sagāza šajā spainī visu savu negatīvu, bet jūs pretī iedevāt savu pozitīvo enerģiju – padomus un atbalstu. Un pati ne drusciņas neatbrīvojāties!.
— Bet draugiem taču vienam otru jāatbalsta!
— Lūk, tieši tā – “vienam otru”. Bet jums sanāk draudzība “vienos vārtos”. Jūs viņu “jā”, viņa jūs – “nē”.
— Nezinu… Ko tad tagad darīt? Atteikt viņai palīdzību? Bet mēs taču draudzējamies!
— Tas, jūs ar viņu draudzējaties. Bet viņa jūs izmanto. Gribiet – ticiet. Negribiet – neticiet. Gribiet – pārbaudiet! Sarunas sākumā, jau ar pirmajiem vārdiem, sāciet viņai stāstīt par savām problemām, un paskatieties, kas notiks. Jūs redzēsiet, cik šī metode ir enerģiju taupoša.
— Jā, tas būtu jauki…. Tajā ziņā, ka būtu vairāk enerģijas.
— Sakiet “jauki”, bet pati to izdāļājat!
— Bet es taču nezināju! No tāda viedokļa… Taču tagad, kad jūs to pateicāt – tā patiešam ir! Es ar viņu izrunājos, un pēc tam ir sajūta, it kā es būtu vagonus krāvusi.
— Viņa jūs piekrāva. Un jūs uzņēmāt visas viņas problēmas. Jums to vajag?
— Nē, protams… Kam man tas? Man pietiek savējo!
— Kādas ir jūsējās?
— Dažādas. Piemēram vīrs. Bijušais. Es tīri cilvēciski mīlu. Bet, varbūt – arī vairāk. Bet viņam ir cita ģimene. Arī tur viss nav īsti kārtībā. Viņa viņu piebūra. Bet man žēl, viņš taču ir labs. Tomēr tuvs cilvēks….
— Vai šie pārdzīvojumi jums sagādā prieku?
— Ko, jūs! Kādu prieku???? Vienas vienīgas mokas. Es taču domāju un domāju, kā viņam palīdzēt! Un nezinu!
— Cik jūsu bijušajam vīram gadu?
— Viņš ir nedaudz vecāks par mani! Bet tas nav svarīgi!
— Svarīgi! Pieaudzis cilvēks pats spēj tik galā ar savām problēmām. ja grib, protams. Un, ja nav pieradis novelt atbildību uz citiem. Jūs ar viņu tiekaties?
— Jā, protams! Viņš nāk apciemot bērnus. Jā, un parunāties. Pažēloties par to, cik viņam tur grūti.
— Un jūs viņu žēlojat, ja?
— Nu, protams, ka žēloju! Sirds asiņo, kad redzu, cik viņam slikti!
— Bet jums, sanāk, ļoti labi!?
— Nē, man arī slikti.
— Tagad pati padomājiet: ar ko tad jūs viņam varat palīdzēt? Pie viņa “slikti” pielikt savējo “slikti”?
— Nē! Nē! Es viņam dāvāju to, kā nav viņa ģimenē. Sapratni…. Atbalstu…. Siltumu….
— Un ko jūs saņemat apmaiņā?
— Nezinu. Pateicību, droši vien?
— Nu, ja. Viņš pateicās un nes to, ko jūs viņam iedevāt savai ģimenei. Tāpēc, ka tur pieprasa, bet sava siltuma viņam nepietiek. tad vinš to ņem no jums. Un ziniet, kāpēc jūs ļimstat no bezspēka?
— Nē, tieši tāpēc es arī eju pie terapeita. lai viņš pateiktu.
— Terapeits jums neko nepateiks. Iespējams, parakstīs zāles, iespējams, vitamīnus, varbūt – masāžu. Un viss! Bet iemesli paliks neatrisināti.
— Kādi iemesli?
— Jūs nemīlat sevi. jūs cenšaties mīlēt citus, neiemīlot sevi. Un tas ir ļoti energoietilpīgi! Lūk, arī jūtaties izsmelta.
— Un ko tad man darīt?
— Es ieteiktu jums pagriezties ar seju pret sevi. Un padomāt, vai jums vajadzīgs tā iztukšot sevi, lai citiem būtu labi. Piedevām, uz savas dzīvības enerģijas rēķina. Nometiet viņus no sevis. Pārstājiet būt par donoru! Kaut – uz laiku! Un sāciet mīlēt sevi, lutināt sevi, barot sevi. Tad, pēc kāda laika, jūs būsiet piepildījusies un laimīga! Kā lampiņa! Un jūsu acis iemirdzēsies. Un sirds piepildīsies ar siltumu. Redzēsiet, tā būs!
Viņš runāja ļoti iedvesmojoši, viņa acis mirdzēja, un es domāju – cik ļoti interesants cilvēks! Tāds gudrinieks! Interesanti, par ko viņš strādā, ar ko nodarbojas?
— Lūk, jus man māciet dzīvot, bet pats slimojat! – es pēkšņi ierunājos.
— Nē, es neesmu slims. Es esmu elektriķis. Man vienkārši šobrīd ir pusdienu pārtraukums. Starp citu, tas jau ir beidzies. Lūk, mans pārinieks nāk, tūliņ mainīsim lampiņas. Uz redzēšanos! Vēlu jums veselību! Dvēselisko, pirmkārt! Un pietiek būt donoram!
Tā es arī paliku, sēžot, vaļā muti, un skatījos, kā mans jaunais paziņa, sasveicinājies ar pārinieku, devās projām pa koridoru. Ak, Dievs, kā es sākumā nepamanīju, ka viņš bija ģērbies zilā darba kombinezonā? Droši vien tas viņa acu dēļ – es nevarēju tās aizmirst.
Krūtīs man bija palikusi dīvaina sajūta, it kā tur kaut kas būtu iemitinājies – tāds silts, gaišs un dzīvinošs. Es pat sajutu, kā atgriežas spēki. “Starp citu, fizikas likumi darbojas uz visiem ķermeņiem. Un cilvēkiem tai skaitā!” – tā viņš man teica.
Es pēkšņi skaidri atcerējos, kā fizikas stundā skolotāja mums demonstrēja eksperimentu ar savienotajiem traukiem. Kad vienā traukā ielej ūdeni, tā līmenis otrā arī paceļas. Un otrādi. Droši vien, kamēr mēs sarunājāmies, šis dīvainais elektriķis padalījās ar mani savā enerģijā, lūk! Un tās līmenis manī pacēlās. Tātad, viņš man to iedeva, un es to paņēmu.
Es pielēcu no krēsla, un skrēju viņam pakaļ.
— Pagaidiet! Kas tad sanāk? Jūs arī esat donors?
— Donors, – viņš pasmaidīja. – Tikai es, atšķirībā no jums, labprātīgi dalos ar savu enerģiju, tāpēc, ka man tas ir pārpārēm!
— Bet, kā var būt, ka jums tās ir tik daudz? Tas ir kāds noslēpums?
— Jā, protams, ka noslēpums. Ļoti vienkāršs. Nekad neļaut izsūkt sevi līdz pašam dibenam, spiežot uz pogām, un nekad neieslēgties tajā, kas nav tavā varā. Lūk, arī viss!
Un viņi ar pārinieku nogriezās citā koridorā. Es, domās ieslīgusi, gāju atpakaļ. Es vienalga gribēju būt donors, tikai iesākumā jāuzkrāj Mīlestības enerģija, lai mans dzīvības spēku ģenerators būtu līdz malām uzpildīts. Un noteikti es iemācīšos nest cilvēkiem gaismu – tāpat kā šis brīnišķīgais elektriķis ar gudrajām bruņurupucienes Tortillas acīm.
Autors: Elfika
Foto: Andrew Vasiliev
Tulkoja: Ginta FS

Kā noķert oligarhu

nusja

Ņusja ļoti gribēja apprecēties. Un nevis vienkārši apprecēties, bet apprecēties ar oligarhu. Viss ciems par viņu smējās: atradusi, muļķe, par ko sapņot! Oligarhi viņu Ņižņij Kukujevo ciemā savu mūžu nebija pat ieskatījušies, bet par lielāko biznesmeni te uzskatīja kandžas tecinātāju Markovnu, kas nu nekādīgi nederēja glamūrīgos līgavaiņos. Un arī pati Ņusja, acīmredzami, nebija no “glamūrīgajām” – liela, plata, uzticama kā upes barža. Tādu oligarhi varētu ņemt par miesassargu, vai pavāru, bet par līgavu – diez vai. Un mamma viņai ne reizi vien bija teikusi:

– Ak, tu, neizglītotā muļķe, arī seja tev nav kā Carienei-Gulbim, kādi tur oligarhi!? Viņi tikai lielpilsētās atrodami, bet tu – vietējā, kukujevas…. Labāk skaties uz Mitju-traktoristu, vai Slavku-mehāniķi, savādāk tā arī paliksi vecās meitās! Tavas draudzenes jau sen pie vīriem izgājušas, bet tu… Ja tagad neapdomāsies, tad tā arī viena kūkosi visu atlikušo dzīvi!

Bet Ņusja slaidi nospļāvās uz visiem šiem cēloņseku likumiem. Viņai bija sapnis, un viņa tam ticēja: viss piepildīsies! Un, kad atkal kārtējo reizi kāds mēģināja viņas sapnim sadot pa spārniem, viņa sevi uzmundrināja: «Если сильно захотеть, можно в космос полететь!»

Reiz viņa kādā grāmatā izlasīja, ka, ja kaut ko ļoti vēlies, vajag visu šo saņemšanas procesu izmēģināt. Ja vēlies vinnēt loterijā – sāc svinēt jau laikus savu lielo laimestu, tā, it kā tas jau būtu noticis. Kaut kā tā.

Praktiskā Ņusja uzreiz saprata: ja vēlies apprecēt oligarhu, vajag trenēties: piebarot, paskatīties uz ko tas ķeras. Viņas nelaiķis tēvs bija makšķernieks un meitai arī bija iemācījis makšķerēt, tā kā šī lieta viņai bija pazīstama. Un sāka Ņusja savu brīvo laiku pavadīt pie upes, trenējoties. Te viņa mierīgi varēja sapņot, klusumā un mierā, bez apkārtējo ironiskajiem smīniem. Te tik lieliski sapņojās!

Un, lūk, reiz, kad viņa kārtejo reizi gaidīja “copi”, pie viņas pienāca kāds cits makšķernieks. Tas nebija vietējais. Vējjakā, svīterī, garos zābakos, cepurē un ar makšķeri – kā jau makšķernieks. Krietni gados, maziņš un ar brillītēm – tāds amizants večuks.

– Ne asakas! – viņš novēlēja.

– Pateicos, jums arī! – atbildēja Ņusja.

– Un, ko tad jūs te makšķerējat?

– Oligarhu – atjokoja Ņusja.

– Vai tiešām!? Kas tā par zivi?

– Līdzīga asarim, tikai treknāka un spīguļojošāka. Tāda svarīga zivs, un ļoooooti garšīga!

– Un, uz ko tā ķeras?

– Tas atkarīgs no diennakts laika. Ja brokastīs – tad uz sliekām, pusdienās tiem patīk mušas, bet vakariņās vislabāk lietus tārpiņi.

Te pēkšņi Ņusjai copēja un viņa izvilka solīdu zivi – īstu oligarhu. Bet spainī viņai jau trīs tādi šļakstījās.

– Eh, kāda tu forša meitene! – iesaucās večuks. – Gan gudra, gan stipra un ar humora izjūtu! Vai neesi mēģinājusi nodarboties ar makšķerēšanas sportu?

– Ko? – izbrīnījāš Ņusja. – Vai tad tāds sports arī ir?

– Un vēl kā ir! – večuks nosmējās. – Es regulāri piedalos sacensībās! Un tevi uzaicinu! Nenožēlosi!

– Nezinu gan, kā tas ir, — sakautrējās Ņusja. – Mums ciemā makšķerē tāpēc, lai būtu ko ēst, lai atpūstos, bet, kā sports – nē, tā mums nenotiek.

– Vai gan tev visu mūžu jāsēž savā Ņižņij Kukujevo? Noriskē! Es tev labprāt palīdzēšu, kā makšķernieks makšķerniekam. Man ļoti patīk palīdzēt jauniešiem izvirzīties!

– Labs ir! – piekrita Ņusja. – Kāpēc gan ne? Uz kurieni man jābrauc?

Viņa uzaicināja večuku pie sevis mājas, iepazīstināja ar mammu, ātri uzcepa zivi, pasēdēja, parunājās… Un drīzumā Ņusja devās uz sacensībām makšķerēšanā. Bet tur, izrādījās, bija loti daudz izskatīgu, bagātu vīriešu. Ņusja, meitene drosmīga, nenobijās. Viņa savācās, sakoncentrējās un parādīja lieliskus rezultātus. Lai arī pirms tam sāncenši uz viņu skatījās ar ironiju, tad sacensību beigās ar cieņu paspieda viņai roku.

Jau drīzumā Ņusja sasniedza starptautisku līmeni – viņu uzaicināja izlasē, sacensties ar ārzemniekiem. Viņa bija kļuvusi par komandas līderi.Un tas neprasīja viņai milzu piepūli, jo trenējoties pie upes, un iedomājoties, ka tur peld oligarhs, viņai nebija grūti noķert lielas zivis, tās pašas lēca uz āķa, kā uz magnēta.

– Nu, lūk, sasapņojies! – skumji teica māte. – Ne vīra, ne bērnu, un arī aizraušanās tev kaut kāda muļķīga. Tāda tu man – nekāda, viena vienīga bēdu ieleja.

Tajā pašā laikā «bēdu ieleja» tikai nosmējās, jo viņa gan zināja, ka, ja sapnim ticēsi, tad visi ceļi ti pie tā vien ved. Visi – bez izņēmuma!

Varbūt dēļ šīs ticības, varbūt par spīti ļaunajām mēlēm, sacensībās Ņusja iepazinās ar norvēģi – arī lielu makšķernieku. Un viņš to uzaicināja uz Norvēģiju pamakšķerēt, apmaksāja ceļu un palīdzēja viņai sazināties norvēģu valodā. Protams, Ņusja nedaudz sabijās, tomēr aizbrauca.

Un ko jūs iedomājaties? Norvēģim Ņusja tā iepatikās, ka viņš viņu uzaicināja tur padzīvot. Ņusja šeit sajutās kā mājās, izrādījās, ka arī norvēģu valodā kaut ko saprot, un bija sajūta, ka visu mūžu te dzīvojusi. Bet norvēģi par viņu jūsmoja – teica, ka viņa izskatās kā senā norvēģu jūras dieviete – tāda pati liela, spēcīga un ir lietpratēja makšķerēsanā.

Vienu vārdu sakot, tagad jaunie nevar izvēlēties, kur tiem dzīvot – varbūt Norvēģijā, varbūt Ņižņij Kukujevo. Ņusjas norvēģis labprtāt parceltos arī uz viņas dzimto ciemu, jo makšķerēt tur ir interesanti. Viņam pieder trīs zivju pārtrādes uzņēmumi, kurus var vadīt arī no attāluma.

Tikai Nusjas mamma visu laiku jautā:

– Ņusik, vai viņš ir oligarhs, vai nav? Es nevaru saprast!
– Kurš gan, mammu, to var zināt? – filosofiski atbild Ņusja. – Oligarhs, ne oligarhs – kāda starpība? Galvenais, ka mans sapnis piepildījās! Es viņu tomēr noķēru uz āķa!

Tagad jaunās meitenes Ņižņij Kukujevo ciemā arī tic, ka, ja tu sapņo un savam sapnim tici, tad visi ceļi ved pie tā! Pat tad, ja tev seja nav kā Carienei-Gulbim un figūra ir līdzīga upes baržai, Laime tevi vienalga neapies!

Autors: Elfika
Avots: http://www.elfikacka3ka.ru
Tulkoja: Ginta FS