Pasaka: kad atnāk Brīnums!

12003865_963293300409653_1261844082975450837_n
Reiz dzīvoja meitenīte, kura neticēja brīnumiem. Viņa ticēja veselajam Saprātam. Tā viņai bērnībā mācīja un viņa tam noticēja.
Taču brīnumi notiek neatkarīgi no tā, tici tu viņiem vai netici. Un katra no mums dzīvēs tie notiek ne vienu reizi vien: daudz dažādu brīnumu. Tikai tie, kuri brīnumiem tic, no sirds par tiem priecājas un saka: “Oooo, Brīnums!”, bet tie, kuri līdzīgi mūsu meitenītei, saka: – “sakritība”, “nejaušība”, “paveicās” un turpina neticēt.
Kā jūs domājat, kuram dzīve priecīgāka? Pareizi, protams, ka pirmajiem! Viņiem prieks un brīnumi dzīvo Dvēselē un tāpēc tie staigā rokrokā sadevušies. Bet Saprātam emocijas nav raksturīgas – labākajā gadījumā to piemeklē apmierinājuma sajūta.
Viņi ir ļoti atšķirīgi – mūsu Dvēsele un Saprāts. Dvēselei patīk dziedāt un smieties, Saprātam – plānot un analizēt. Mūsu, jau sen izaugusī meitene, draudzējas ar Saprātu, tāpēc dziedāja ļoti reti, bet pastāvīgi domāja un pārdomāja.
Protams, kamēr meitenīte auga, ar viņu bieži vien notika mazi brīnumi, kurus viņa par tādiem spītīgi neuzskatīja. Bet, kad izauga, pie viņas atnāca pirmais lielais Brīnums:

 

— Saimnieki! Atveriet! Es gribu tūlīt pat notikt!! – sauca Brīnums.
Klusums. Pēc brīža kāds aiz durvīm krekšķēdams sakustējās un neapmierinātā balsī jautāja:
— Kas tur, pie velna, dauzās?
— Te Brīnums! Es atnācu jūsu dzīvē, lai padarītu to krāšņāku un priecīgāku!
— Saimnieces nav mājās! Viņa man lika nevienam neatvērt!
— Un, kur tad viņa ir?
— Droši vien kaut kur – Pagātnē! Analizē un liek pa plauktiņiem pieredzi.
— Labi, es vēlāk atnākšu, — teica Brīnums.
… Drīzumā Brīnums atkārtoja savu vizīti, bet saimnieces atkal nebija.
— Atkal Pagātnē? – jautāja Brīnums.
— Nēēēēē… Nākotnē! Plāno un raksta.
— Aha! Nu, labi, tad citu reizi…
… Nākamajā reizē saimniece bija uz vietas, bet…
— Tu, Brīnum…. šoreiz esi nelaikā!
— Es, nelaikā? Kā to saprast?
— Saimniece nav īsti omā… viņai nepatikšanas. Pārdzīvo! Viņai tagad galīgi nav laika kaut kādiem brīnumiem.
— «Nav omā?»… Dīvaini! Un kad viņa būs omā?
— Tad, kad nepatikšanas kļūs par Pagātni.
— Viņa tad droši vien atkal dosies tām līdzi Pagatnē – analizēt Pieredzi?
— Nu, ja!
— Bet, kad tad man notikt?
— Pacenties viņu pārķert kaut kur starp Pagātni un Nākotni. Tur arī vienosieties!
— Tā gan nesanāks, — Brīnums skumji pašūpoja galvu. – Es notieku tikai “šeit un tagad” — tāds nu es esmu.
— Tad nu nezinu. «Šeit un tagad» — tas ir problemātiski. Viņa tādā stavoklī ir ļoti, ļoti reti. Parasti vai nu «tur», vai «tur».
— Traks var palikt! – brīnījās Brīnums. – Iedomājies, cilvēks pats no savas laimes mūk! Un kas tad noticis?
— Nekas īpašs. Vientulība viņu ēd. Nav personīgās dzīves, nav prieka, viena vienīga rutīna…
— Lūk, kā?! Tad jau īstākais laiks brīnumiem…tātad – man. Ver vaļā, Saprāt! Kam es saku!?
Tik uzstājīgai prasībai Saprātam nebija iespējams pretoties, un Brīnums mērķtiecīgi ielauzās tā teritorijā – jau izaugušās meitenes apziņā.
— Sveika, es esmu Brīnums! – viņš stādījās priekšā.
— Bet es taču neticu brīnumiem, — viņa izbrīnījās un notrauca asaras.
— Toties es tev gan ticu! Domāju, ka mēs ar tevi labi sapratīsimies. Tikai tev te tā ļoti šauri, man īsti nav kur izvērsties… Bet mēs to varam izlabot! Kas tas?
Brīnums atvēra skapja durvis un no turienes ar blīkšķi izbira skeleti.
— Skeleti skapī? Un tev nebija slinkums tos tur slēpt? Tiem īstā vieta uzskates līdzekļu veikalā! Vācam prom?
— Labi, vācam prom… — pamāja apjukusī saimniece.
— Lieliski! Ja es pareizi saprotu, tad šīs ir izkaltētas jūtas un nepiepildītie sapņi? Nomazgāt un iztaisnot! Kamēr saimniece izpildīja rīkojumus, Brīnums, uzrotījis piedurknes, meta atkritumu spainī vecos aizvainojumus, nospiestās vēlmes, skumjās atmiņas un tamlīdzīgus krāmus.
— Vai tas ir prātīgi – atbrīvoties no daudzos gados uzkrātās pieredzes? – kautrīgi pajautāja saimniece.
— Varbūt nav prātīgi, toties ļoti vērtīgi! Jo, lai tavā dzīvē ienāktu kaut kas jauns, sākumā jāatbrīvojas no vecā un nevajadzīgā!
— Ai, cik tukšs viss! – iesaucās saimniece, ar skatienu pārskrienot tukšo istabu. – Man taču nekas vairs nav atlicis! Kā es dzīvošu? Ar ko?
— Ar mani!! – dzīvespriecīgi iesaucās Brīnums. – Es ienācu tavā dzīvē un vairs projām neiešu. Un mēs abi kopā radīsim daudz, daudz mazus brīnumus!
Tā saimnieces dzīvē ienāca Beznosacījuma Mīlestība – pats lielākais Brīnums, kas vien ir pasaulē. Tas neļauj dzīvot Pagātnē un Nākotnē, jo tas, kas notiek «šeit un tagad», vienmēr ir daudz aizraujošāk un interesantāk!
Tagad viņai ir viss: gan pielūdzēji, gan iedvesma, gan brīnumi un dzīvesprieks. «Kāda brīnišķīga sieviete!», — bieži par viņu saka apkārtējie un tā ir taisnība: Brīnumi taču izgaismo mūs no iekšienes un mēs paši kļūstam par Brīnumiem!

 

Autors: Elfika
Tulkoja: Ginta FS

Pasaka par klucīšiem

11952028_1011470112208533_9162942643744615261_n

Cik bieži mēs pat neaizdomājamies par to, cik liels spēks ir mūsu domām un sapņiem un cik lielā mērā tie spēj mainīt mūsu dzīvi! Par to šī pasaka.

Reiz dzīvoja maza meitenīte (iespējams, viņa vēl tagad dzīvo, iespējams – pat kaut kur netālu – jums kaimiņos). Kad viņa izgāja pagalmā, citi bērni negribēja ar viņu spēlēties un apsaukāja dažādos sliktos vārdos. Meitenīti tas sarūgtināja līdz asarām. Un viņa domāja:
“Visi cilvēki pasaulē ir tik ļauni, bet pasaule – tik briesmīga un netaisnīga pret mani. Vecmāmiņa un mamma pareizi vien teica – slikta pasaule.”

Vecmāmiņa un mamma patiešām ļoti daudz par to runāja un meitenīte to uzskatīja par patiesību. Ģimenē trūka naudas un tāpēc arī meitenītei nebija ne skaistu kleitu, ne kurpju. Viņa staigāja vecā, pelēkā kleitiņā un neglītās nošķiebtās kurpēs. Tāpēc viņa pagalmā izgāja ļoti reti: viņai vispār negribējās nevienu redzēt.

Viņa sēdēja mājās un sapņoja par to, ka pēkšņi vienā dienā viņa varēs pazust no šīs pasaules un nokļūt citā – skaistā, brīnumainā pasaulē. Viņa sapņoja, ka ciemos ieradīsies Balts Eņģelis un palīdzēs viņai atrast šo citu – skaisto pasauli un tad viss būs savādāk – skaistāk, gaišāk un sāksies jauna, skaista dzīve.

Un reiz Eņģelis patiešām atlidoja. Balts, starojošs, skaists tas paradījās viņas istabā no nekurienes. Kad viņa to ieraudzīja, tas sēdēja uz gultas un spēlējās ar klucīšiem, uz kuriem bija attēloti burti. Viņš pasauca meitenīti pie sevis un sāka no klucīšiem likt dažādus vārdus.

— Skaties, — teica Eņģelis, — šī pasaule ir vieni vienīgi klucīši. Parasti klucīši ar burtiem. Tu vari no tiem salikt jebkurus vārdus — kādi tie būs, tas atkarīgs tikai no tevis. No klucīšiem tu vari radīt gan Naidu, Bailes, Nabadzību, Slimību. Bet vari radīt arī – Laimi, Prieku, Veselību, Mīlestību, Bagātību.

Visu izšķir ne jau klucīši, bet Tu Pati! Atceries to vienmēr!.

To pateicis, Baltais Eņģelis pazuda.
Pagāja gads. Pilsētā ienāca pavasaris un pa ielu, priekā starojot, gāja skaista maza meitenīte – brīnišķīgā puķainā kleitiņā un jaunās kurpītēs.

— Sveika! Ejam spēlēties!
— Tu šodien esi ļoti skaista! — bērni  sauca.
Bet meitenīte priecīgi pamāja un paātrināja soli: viņu mājās gaidīja mamma, vecmāmiņa un tētis. Mamma pavisam nesen bija sastapusi vīrieti, kurš viņu iemīlēja un pieņēma meitenīti kā savu īsto meitu. Tagad viņai bija tētis, kurš rūpējās par ģimeni. Un viņu gaidīja klucīši. Viņa zināja, kadu vārdu saliks šodien: Kaķītis. Un pēc divām nedēļām tētis mājās atnesa pūkainu, mazu kaķēnu.

Baltais Eņģelis vēroja viņus no kaimiņmājas jumta.

— Es tomēr tik ļoti mīlu savu darbu, — viņš nodomāja.

Vai jūs zinājāt, ka ikvienam cilvēkam ir tādi klucīsi un savs Baltais Eņģelis?

Avots: http://neo-ezoterika.ru/

Tulkoja: Ginta FS

Pasaka par piedošanu

piedošana

Šī pasaka jums palīdzēs nedaudz savādāk paskatīties uz savu sāpi par pāridarījumiem, kurus mēs krājam, krājam, krājam…

— Es nepiedošu, — teica Viņa. – Es atcerēšos.

— Piedod, — palūdza Eņģelis. – Piedod, tev kļūs vieglāk.

— Ne par ko, — viņa spītīgi saknieba lūpas. — To nevar piedot. Nekad.

— Tu atriebsies? – viņš uztraukti jautāja.

— Nē, es neatriebšos. Es būšu augstāk par to.

— Tu alksti barga soda?

— Es nezinu, kāds sods būtu pietiekams.

— Visiem nākas maksāt par saviem lēmumiem. Agri vai vēlu, bet visiem… — klusi teica Eņģelis. — Tas ir neizbēgami.

— Jā, es zinu.

— Tad piedod! Noņem no sevis šo nastu. Tu taču tagad esi tik tālu no saviem pāridarītājiem.

— Nē. Nevaru. Un negribu. Viņiem nav piedošanas.

— Labi, tava darīšana. — nopūtās Eņģelis. – Kur esi nolēmusi glabāt savu aizvainojumu?

— Šeit un šeit. — viņa pieskārās galvai un sirdij.

— Lūdzu, esi uzmanīga. — lūdza Eņģelis – Aizvainojuma inde ir ļoti bīstama. Tā var kā akmens vilkt uz leju, var aizdegt dusmu uguni, kas sadedzina visu dzīvo.

— Tie ir Piemiņas Akmens un Cēlās Dusmas, — viņa pārtrauca. – Tie ir manā pusē.

Un aizvainojums ieperinājās tur, kur viņa teica – galvā un sirdī.

Viņa bija jauna un vesela, viņa būvēja savu dzīvi, viņas dzīslās ritēja karstas asinis un viņa kāri elpoja brīvības gaisu. Viņa apprecējās, piedzemdēja bērnus, viņai bija draugi. Protams, dažkārt viņa uz tiem apvainojās, taču parasti piedeva. Dažkārt strīdējās un dusmojās, bet tad piedeva viņai. Dzīvē gāja visādi, taču par savu aizvainojumu viņa necentās atcerēties.

Pagāja daudzi gadi, līdz viņa atkal izdzirdēja šo neciešamo vārdu – «piedot».

— Mani nodeva mans vīrs. Ar bērniem mūžīgas nesaskaņas. Nauda mani nemīl. Ko darīt? – viņa jautāja padzīvojušam psihologam.

Viņš uzmanīgi viņu uzklausīja, izprašņāja, noskaidroja, nez kāpēc, visu laiku vaicāja par bērnību. Viņa dusmojās un visu laiku centās pārcelt sarunu uz šodienu. Taču viņš visu laiku atgrieza viņu bērnībā. Viņai šķita, ka viņš visu laiku cenšas rakņāties pa viņas atmiņām, cenšoties izvilkt dienasgaismā viņas  seno aizvainojumu. Viņa to negribēja un tāpēc pretojās. Taču šis tēvocītis bija neatlaidīgs.

— Attīrīties jums vajag, — viņš noslēgumā teica. – Jūsu aizvainojums ir izaudzis. Uz tā klājušies vēlākie aizvainojumi kā polipi uz koraļļu rifa. Šis rifs kļuvis par šķērsli enerģijas plūsmai. No tā jums dzīvē visādas problēmas – ģimenē, finansēs. Šim rifam ir asas malas, tās ievaino jūsu dvēseli. Tam iekšā sapinušās dažādas emocijas, tās indē jūsu asinis ar saviem atkritumiem un tā pievelk arvien vairāk un vairāk jaunas nepatikšanas.

— Jā, es to jūtu, — pamāja sieviete. – Laiku pa laikam es kļūstu nervoza, dažkārt pārņem depresija, dažkārt vienkārši kādu gribas nogalināt. Labi, vajag attīrīties. Bet kā?

— Piedodiet to pirmo, pašu lielāko nodarījumu, — psihologs deva padomu. – Nebūs fundamenta un rifs pats sabruks.

— Ne par ko! – iecirtās sieviete. – Tas ir taisnīgs aizvainojums, jo tā tur arī bija! Man ir tiesības apvainoties!

— Jūs vēlaties lai jums būtu taisnība, vai tomēr vēlaties būt laimīga? – jautāja psihologs. Taču sieviete neatbildēja, viņa vienkārši piecēlās un aizgāja, līdzi sev aiznesot savu koraļļu rifu.

Pagāja vēl daži gadi. Sieviete atkal sēdēja pieņemšanā – nu jau pie ārsta. Ārsts skatījās viņas rentgena uzņēmumus, pētīja asins analīzes, drūmi kodīja lūpas.

— Dakter, ko jūs klusējat? – viņa neizturēja.

— Vai jums ir radinieki? – jautāja ārsts.

— Vecāki nomira, ar vīru esam šķirti, bērni ir un mazbērni – arī. Bet kam jums mani radinieki?

— Redziet, jums ir audzējs. Lūk, šeit, — un ārsts parādīja galvaskausa uzņēmumu, kurā skaidri varēja redzēt veidojumu. – Spriežot pēc analīzēm, šis audzējs ir ļaundabīgs. Tas izskaidro jūsu regulārās galvassāpes, bezmiegu un ātro piekušanu. Pats ļaunākais ir tas, ka šis veidojums ātri aug. Tas palielinās, lūk kas ir slikti. 

— Un ko tagad? Man jāiet uz operāciju? – sirdij stingstot, viņa vaicāja.

— Nē, — un ārsts sadrūma vēl vairāk. – Lūk, jūsu pēdējā gada kardiogrammas. Jums ir ļoti vāja sirds. Tāda sajūta, ka tā ir saspiesta no visām pusēm un nav spējīga strādāt ar pilnu jaudu. Tā var nepārciest operāciju. Jums iesākumā jāapārstē sirds. un tikai pēc tam…

Viņš nepateica līdz galam, taču sieviete saprata, ka “pēc tam” var arī nepienākt. Vai nu sirds neizturēs, vai audzējs ņems virsroku.

— Arī asins analīzes jums ir ļoti sliktas. Hemoglobīns zems, leikocītu par daudz… Es izrakstīšu jums zāles, — teica ārsts. – Taču jums pašai jācenšas sev palīdzēt. Jums jāsaved organisms puslīdz kārtībā un morāli jāsagatavojas operācijai.

— Bet kā?

— Pozitīvas emocijas, siltas attiecības ar saviem mīļajiem. Galu galā – iemīlaties! Pāršķirstiet albūmus, atcerieties laimīgo bērnību.

Sieviete šķībi pasmaidīja.

— Pamēģiniet visiem piedot, īpaši vecākiem, — negaidīti ieminējās ārsts. – Tas atvieglos dvēseli. Mana praksē ir bijuši gadījumi, kad piedošana ir darījusi brīnumus.

— Vai tiešām!? – ironiski ievaicājās sieviete.

— Iedomājaties, tiešām! Medicīnā ir daudz palīginstrumentu. Kvalitatīva aprūpe. Piemēram – rūpes. Piedošana arī var kļūt par lieliskām zālēm – pie tam – bezmaksas, bez receptes.

Piedot. Vai nomirt. Piedot vai nomirt? Nomirt un nepiedot? Kad izvēle kļūst par dzīvības un nāves jautājumu, jāizlemj, kādā virzienā tu skaties.

Sapēja galva. Īdēja sirds: «Kur tu glabāsi savu aizvainojumu?» «Šeit un šeit». Tagad tur sāpēja. Jā, tiešām, aizvainojums ir izaudzis un tagad tam vajadzīgs vairāk vietas. Tam sagribējās izspiest savu saimnieci, pārņemt visu ķermeni. Dumjais aizvainojums nesaprata, ka ķermenis neizturēs un nomirs.

Viņa atcerējās savus galvenos pāridarītājus – tos, no bērnības. Tēvu un māti, kuri visu laiku vai nu strādāja vai strīdējās. Viņi vinu nemīlēja tik, cik viņai gribējās. Nekas nelīdzēja, ne labās atzīmes, ne teicamā uzvedība, ne protesti un boikoti. Pēc tam viņi izšķīrās un katrs nodibināja jaunu ģimeni, kurās viņai vieta neatradās. Sešpadsmit gados viņu nosūtīja uz tehnikumu citā pilsētā, iespiežot rokā biļeti, trīs tūkstosus rubļu un čemodānu ar mantām. Tajā brīdī viņa kļuva patstāvīga un nolēma: «Nepiedošu!». Viņa nēsāja šo aizvainojumu visu savu dzīvi, viņa nosolījās, ka tas kopā ar viņu nomirs, un laikam jau tas šobrīd arī notika.

Bet viņai bija bērni, mazbērni un atraitnis Sergejs Stepanovičs, kurš diezgan neveikli centās viņu aplidot. Negribējās mirt. Vēl par agru! «Jāpiedod, — viņa nolēma. – Kaut vai jāpamēģina».

— Vecāki, es jums piedodu, — nepārliecināti viņa teica. Vardi izskanēja neīsti, žēli un nepārliecinoši. Tad viņa paņēma pildspalvu un papīru un uzrakstīja: “Cienījamie vecāki! Dārgie vecāki! Es vairāk nedusmojos. Es piedodu jums.”

Mutē parādījās rūgta garša, sirds sažņaudzās, galva sāka sāpēt vēl vairāk. Bet viņa sažņaudz pildspalvu cieši rokā un turpināja rakstīt: «Es jums piedodu. Es jums piedodu». Nekāda atvieglojuma, tikai niknums viņu pārņēma.

— Ne tā, — čukstēja Eņģelis. – Upe vienmēr tek uz vienu pusi. Viņi ir vecāki, tu – jaunāka. Viņi bija pirms tam, tu – pēc tam. Ne tu viņus radīji, viņi radīja tevi. Viņi dāvāja tev iespēju piedzimt. Esi taču pateicīga!

— Esmu pateicīga, — sieviete nočukstēja. – Un es patiešām ļoti vēlos viņiem piedot.

— Bērniem nav tiesību tiesāt un nosodīt savus vecākus. Vecākiem nepiedod. Viņiem lūdz piedošanu.

— Par ko? – viņa jautāja. – Vai tad es izdarīju ko sliktu?

— Tu sev izdarīji sliktu. Pēc tam tu atstāji sevī šo aizvainojumu? Kāpēc tev sāp galva? Kādu akmeni tu nesā krūtīs? Kas indē Tavas asinis? Kāpēc tava dzīve netek kā skaista, ūdens bagāta upe, bet tek kā mazas urdziņas? Tu vēlies lai Tev ir taisnība, vai Tu vēlies būt laimīga un vesela?

— Vai tiešām tas viss tikai no mana aizvainojuma uz vecākiem? Vai tiešām tas mani tā izmocījis?

— Es tevi brīdināju! — atgādināja Eņģelis. – Eņģeļi vienmēr brīdina. Nekrājiet aizvainojumu, nenēsājiet sevī to, neindējiet sevi ar to. Tas smird, indē visu sev apkārt. Mēs brīdinam! Ja cilvēks izdara izvēli par labu aizvainojumam, mums nav tiesību tur iemaisīties. Ja – par labu piedošanai – mūsu pienākums ir palīdzēt.

— Vai es vēl varu salauzt šo koraļļu rifu? Vai jau ir par vēlu?

— Nekad nav par vēlu, — maigi sacīja Eņģelis.

— Bet viņi taču sen ir nomiruši! Man nav kam tagad lūgt piedošanu, kā man būt?

— Tu palūdz. Viņi dzirdēs. Varbūt nedzirdēs. Galu galā, tu to dari sevis, ne viņu dēļ.

— Mīļie vecāki, — viņa iesāka. – Piedodiet man, lūdzu, ja kaut kas ne tā… Un vispār, piedodiet par visu.

Viņa kādu laiciņu runāja, tad apklusa un ieklausījās sevī. Nekādu brīnumu – sirds īd, galva sāp, nekādu īpašu sajūtu, viss – kā vienmēr.

— Es pati sev neticu. — viņa atzinās. – Tik daudz gadu pagājis…

— Pamēģini savādāk, — deva padomu Eņģelis. – Kļūsti atkal par bērnu.

— Kā?

— Notupies uz ceļiem, un vērsies pie viņiem, kā bērnībā – mammu, tēti…

Sieviete, nedaudz minstinoties notupās ceļos, salika rokas kā lūgšanā, paskatījās augšup un teica: «Mammu, tēti». Pēc tam vēlreiz: «Mammu, tēti…». Acis pletās platas un piepildījās asarām. «Mammu, tēti… tā esmu es, jūsu meita… piedodiet man… piedodiet man!». Viņas sirds sažņaudzās, tad atlaidās un izlauzās nevaldāmas elsas un asaras. Bet viņa atkārtoja un atkārtoja: «Piedodiet man. Lūdzu, piedodiet man. Man nebija tiesību jūs nosodīt. Mammu, tēti……».

Pagāja kāds laiks, iekams asaru straumes izsīka. Bezspēkā viņa sēdēja uz grīdas, piespiedusies pie dīvāna malas.

— Kā Tu? – jautāja Eņģelis.

— Nezinu. Nesaprotu. Liekas, ka tukša, — viņa atbildēja.

— Atkārto to katru dienu, četrdesmit dienas, — teica Eņģelis. – Kā ārstēšanas kurss. Kā ķīmijterapiju. Ja vēlies – ķīmijterapijas vietā.

— Jā, jā, labi. Četrdesmit dienas. Es darīšu.

Krūtīs kaut kas pulsēja un durstīja, vēlās rūgtiem viļņiem. Varbūt tās bija rifa atlūzas. Un pirmo reizi pa ilgiem laikiem tā vienkārši – ne no kā nesāpēja galva…

Autors: Elfika (http://www.elfikarussian.ru/)

Tulkoja: Ginta FS

Pasaka ar koučinga elementiem :)

ryibka

Reiz vecenīte aizsūtīja savu vecīti pēc zivīm – mājās vairs nebija ko ēst. Kā ierasts, vīriņš izmeta savu tīklu un gaidīja. Pirmajā reizē izvilka, tīkls tukšs. Iemeta otro reizi – un atkal tīklā tikai gliemežvāki un smiltis. Iemeta trešo reizi un, tavu brīnumu, tīklā zivtiņa. Ne parasta, bet – zelta. Izvilka vīriņš zelta zivtiņu no tīkla – stāv, un priecājas, bet zivtiņa viņam cilvēku valodā saka:

– Vīrs, atlaid mani!

– Vai vēlēšanos izpildīsi? – vīriņš, attapies no pārsteiguma, pajautāja.

– Protams, ka izpildīšu! Ko tu vēlies?

– Nu, kā, ko? Ko jau visi – savrupmāju, Mersedesu un sievu – skaistuli un gudrinieci!

– Labi, izdarīšu visu, ko vēlies, tikai tu man pasaki, kam tev tas viss? – jautāja zivtiņa.

– Nu gan tu, zivtiņ pajautāji!!!! Nu, kā… – lai nepārpūlētos, lai nekā netrūktu, lai mana vecene katru dienu un nakti man smadzenes neskalotu!

– Un, vēl? – jautāja zivtiņa.

– Nuuuuu…. – večuks pakasīja aiz auss, — nu, tas! Prestižs! Tad visiem skaudīs un visi teiks: «Re, kāds Petrovs malacis! Kruts vīriņš!»  Un, vēl? – nerimās zivtiņa.

– Nu, ko vēl? Lai varētu augām dienām gulšņāt pie baseina un vispār vairs savā dzīvē nestrādāt!

– Vai tad galīgi negribi strādāt?

– Ne druskas! Re, kur man tas darbs sēž! – un vīriņš izteiksmīgi novilka ar roku sev zem kakla.

– Un tev tāda dzīve neapniks?

– Vai tad kas tāds var apnikt?!

– Un, kā vēl var! — nosmējās zivtiņa. – Un ko tu jutīsi pēc gada tādas dzīves?

– Viss būs super! No rīta pamostos un – baseins! Guli, sauļojies un jau pusdienas. Pēc tam – klusā stunda un atkal – baseins līdz vakariņām. Pirms miega papeldējies, nožuvi un gulēt! No rīta atkal baseins…. Un… Un tā visu gadu?!

– Nuuu, ja!

– Un tagad iedomājies – 5 gadus viens un tas pats!!!?

– Jā, tev taisnība, zivtiņ. Tā patiešām man ātri apniks! Ko tad darīt? – vīriņš pēkšņi sāka pārdomāt.

– Un, kā tu pats domā? Ja tev nebūtu jāstrādā, lai pabarotu ģimeni, ar ko tad tu nodarbotos?

Vīriņš brīdi padomāja.

– Zini, zivtiņ? Es noteikti atvērtu savu galdniecību! Es ļoti mīlu šo lietu!

Vīriņam iemirdzējās acis. Sāka viņš bildītes sev iztēlē zīmēt ar savu skaisto nākotnes dzīvi.

– Un ko tev tas dotu? – jautāja zivtiņa.

– Es visu dienu varētu savā darbnīcā stradāt – grebt koku, ēvelēt, kalt. Nu, kā? Ja par dienišķo maizi domāt nevajag, tad var nesteigties un savai labsajūtai radoši strādāt un priecāties par to, ko dari. Ja dvēseli savā darbā ieliec, tad arī īsti meistardarbi gala rezultātā sanāk.

– Un pēc tam?

– Un pēc tam jau to meistardarbu būtu tik daudz, ka varētu tos pārdot, noteikti kādam uzdāvinātu, man patīk labdarība. Re, kā! Un noteikti sev skolniekus paņemtu, lai būtu kam savas zināšanas nodot, un, protams, palīgus paņemtu, lai šī lieta plaukst un zeļ. Tā varētu arī otro darbnīcu atvērt. Pat nosaukumu izdomāju: “Master Petroff”. Skaisti!

– Un kā tu jūties, domājot par šādu savu nākotni?

– Lieliski jūtos! Kā gan savādāk? Nodarbojos ar savu sirdslietu, nauda ir, apmierinājums ir, atzinība – arī. Es vienkārši esmu laimīgs!

– Kad tu varētu sākt? – painteresējās zivtiņa.

– Jau tagad varu! – pielecot kājās nokliedzās večuks. Un, jau prom skrienot, piebilda: «Paaaaldies, zivtiņ!». Un pazuda tālumā.

«Re, cik labi! Savādāk visi tikai prasa vienu – savrupmāja, Mersedess! Bet dzīvot ta, kā dēļ?» — pasmaidījusi, padomāja zivtiņa – «Dievinu koučingu!»

Un pazuda sirmajās jūras putās, atvadām pamājot ar asti – un aizpeldēja meklēt jaunu klientu tīklus.
:):):):)

Tulkoja: Ginta FS

Ziemassvētku pasaka

55

Viņš šodien tur sēdēja un skatījās pa logu. Aizkari bija tie paši. Jau pa gabalu bija redzams, ka ūdeni tie sen nav jutuši.

Mājas logus rotāja Ziemsvētkiem par godu pielikti aizkari ar zvaigznēm un rūķiem, radot svētku noskaņu arī garāmgājējiem. Vienīgi tā vecā vīrieša logā nebija ne miņas no Ziemassvētku noskaņas.

Gaidot autobusu, Grēta tur stāvēja un lūkojās logos, un šis pelēkais logs sāka traucēt viņas svētku noskaņojumu. Viņa centās sev iestāstīt, ka tā bija tikai skaistuma izjūta, kas tika traucēta, raugoties uz netīrajiem aizkariem, jo Ziemsvētku laikā visam vajadzēja tīrībā mirdzēt un laistīties.

Taisnību sakot, tas Grētu kaitināja jau sen, kad viņa bija skatījusies uz logu, gaidot autobusu.

Vienmēr viņš tur bija sēdējis! Un vienmēr izskatījās tik vientuļš. Daudzreiz viņa bija mēģinājusi neskatīties uz logu. Un tomēr viņa skatījās. It kā viņai kāds liktu pārbaudīt, vai viņš tur sēž.

Sniga lielām pārslām. Bija auksts, un viņa mīņājās no vienas kājas uz otru.

Vai autobuss nevarētu nākt ātrāk? Ziemassvētku puķe, ko viņa bija nopirkusi, kaut gan iesaiņota vairākos papīros, nepanesa aukstumu. Viņa bija izvēlējusies visskaistāko. Viņa taču to dāvinās draudzes mācītājam.

Šovakar bija Ziemsvētku sarikojums. “Tas būs lieliski — satikt baznīcā savus draugus un nogaršot to, ko katrs būs pagatavojis svētku galdam. Beidzot nāca autobuss. Kāpjot iekšā, viņa uzmeta negribīgu skatu vecā vīra logam. Viņš joprojām tur sēdēja.

Baznīcā Grētai pietrūka īstas svētku noskaņas līdz brīdim, kad viņa kopā ar draugiem dziedāja senās, labi pazīstamās Ziemsvētku dziesmas.

Pie galda visi daudz runāja un skanēja smiekli. Grēta kļuva domīga un reizēm pat nedzirdēja, ko citi viņai teica. Tas nebija viņai raksturīgi.

Kad pienāca brīdis lūgšanai, visi lūdza, lai Dievs ir klāt un svētī tos cilvēkus, kas šajos svētkos jūtas vientuļi.

Grēta nelūdza kopā ar visiem. Viņa juta, ka Dievs uzrunā viņu, bet negribēja klausīties. Viņa negribēja iet pie vecā vīra. Ir taču citi veidi, kā Dievs varēja viņu stiprināt — bez Grētas piedalīšanās.

Pienāca laiks kafijai un piparkūkām. Grēta tā īsti nemaz nepagaršoja sanestos gardumus. Viņa joprojām cīnījās pati ar sevi un Dievu.

Kāpēc tieši man būtu jāiet pie vecā vīra? Varbūt viņš domās, ka gribu kaut ko nozagt? Pēdējā laikā cilvēki bija kļuvuši bailīgāki, jo avīzes daudz rakstīja par dažādiem noziegumiem.

Kad izskanēja pēdējais Ziemsvētku korālis, Grēta bija pieņēmusi lēmumu. Lai kā, bet ar Dieva palīdzību viņa apmeklēs šo veco vīru logā. Tas notiks tieši Ziemsvētku vakarā.

Ziemsvētku puķi viņa gluži vienkārši bija aizmirsusi atdot mācītājam. Varbūt tāpēc, ka bija kāds, kam tā bija vairāk vajadzīga. Mācītājs tik un tā bija saņēmis vairākas.

Pienāca Ziemsvētku vakars. Grēta devās uz autobusa pieturu tāpat kā neskaitāmas reizes pirms tam. Šoreiz tomēr sirds sitās priecīgākā, bet tajā pašā laikā nemierīgākā ritmā. Maisiņā viņa nesa kafiju un pašceptas piparkūkas.

Ar skatienu viņa meklēja vecā vīra logu. Pie loga karājās aizkari, kā tie droši vien bija karājušies pēdējos gadus, un nekas nebija mainījies, izņemot pašu svarīgāko. Vecā vīra tur nebija.

“Varbūt viņam ir kaut kas īpašs darāms Ziemsvētku vakarā,” domāja Grēta. “Droši vien viņš sev gatavo kādu gardu svētku maltīti. Varbūt viņš aizbraucis pie draugiem svinēt svētkus?”

Mazliet bailīgi, bet tomēr noteiktiem soļiem iegāja mājā. Grēta piezvanīja pie durvīm, kur pēc viņas aprēķina vajadzēja būt vecā vīra dzīvoklim.

Iekšā valdīja klusums. Viņa zvanīja otro un trešo reizi. Joprojām nekādas dzīvības pazīmes.

Varbūt viņa bija tikai iestāstījusi sev, ka Dievs cēlas, lai viņa apciemo šo cilvēku?

Kāds aiz durvīm klepoja. Acīmredzot viņš bija mājās. Ar jaunu drosmi viņa zvanīja vēlreiz. Kad tik un tā neviens neatvēra, viņa nospieda rokturi un pārsteigta konstatēja, ka durvis nav aizslēgtas.

Viņa iegāja iekšā un sauca: Vai kāds ir mājās?

Nekādas atbildes. Ja Grēta nebūtu pārliecināta, ka Dievs viņu atsūtījis šeit, viņa būtu pagriezusies un skrējusi prom.

“Ta jau ir citu mājas miera traucēšana,” viņa nodomāja, ejot dziļāk pa gaiteni.

Vai te ir kāds mājās? — viņa sauca vēlreiz.

Grēta izdzirda, ka blakusistabā kāds sakustas.

Viņa devās turp un ieraudzīja veco vīru guļam gultā.

Viņi raudzījās viens otra. Vecais vīrs ar pārsteigumu sejā un Grēta, kura vairs nezināja, ko sacīt.

Beidzot vecais vīrs pasmaidīja. Bezzobainu, kautrīgu smaidu.

Es jūs pazīstu, — viņš teica. – Jūs bieži braucat ar autobusu no šejienes.

Grēta smaidīdama izpakoja Ziemsvētku puķi, ko bija atnesusi. Ta izskatījās kā no citas pasaules šajā pieticīgajā istabā. Pēc maza brīža virtuvē jau vārījās ūdens kafijai. Tas likās tik dabiski — pasniegt vecajam vīram kafiju un piparkūkas uz mazā galdiņa pie gultas.

Pēc divām kafijas tasēm un pāris piparkūkām viņš teica: Ziniet, tagad es ticu, ka Dievs rūpējas arī par mani. Es vienmēr esmu ticējis, ka Dievs rūpējas par cilvēkiem, bet, ka arī par mani – to man bija grūti aptvert. Esmu vecs un nabadzīgs. Bet tagad es tam ticu, — viņš teica, un plats smaids pārklāja viņa seju.

Kad jūs zvanījāt pie durvīm, es neuzdrošinājos cerēt, ka Dievs uzklausījis manu lūgšanu. Pat tad, kad jūs saucāt koridorā, es vēl neticēju, ka kāds nāk apciemot tieši mani. Es lūdzu Dievam, lai vismaz viens cilvēks atceras mani šajos Ziemsvētkos. Viens vienīgs cilvēks, kas pierādītu, ka Dievs nav mani aizmirsis. Tagad esmu par to pārliecināts. Paldies, ka atnācāt.

– Ceļā Grēta jutās apmulsusi. Viņa bija domājusi, ka uzmundrinās veco vīru, bet patiesībā viņš bija uzmundrinājis Grētu pašu.

Vecais vīrs bija stāstījis par Ziemsvētkiem savos labākajos gados. Tad viņam esot bijis tik daudz darāmā, ka domāt par Jēzu nav atlicis laika, turpretī tagad esot bezgala daudz laika, lai domātu. Un šajos Ziemsvētkos vientuļais vīrs bija saņēmis lielu dāvanu. Dievs bija atbildējis uz lūgšanu un pierādījis, ka Viņš mīl un rūpējas arī par tādu vecu “sakārni” kā viņš.

Dievs mīlēja veco vīru, lai gan viņš ne vienmēr bija spējis tam noticēt. Pa mākoņa malu spraucās jauns cerības stars — Dieva mīlestība. Tā sildīja arī viņu. Tagad viņš to zināja.

Gaišus, siltus un mīlestības piepildītus Ziemassvētkus!

 

Foto: Natālija Doroš

Tulkoja: Ginta FS

Pasaka

pasaka

Reiz dzīvoja parasts vīrs un sieva. Sievu sauca Jeļena, vīru – Ivans.

Atgriezās vīrs mājās
no darba, sēžas krēslā pie televizora, atver avīzi un lasa. Sieva gatavo vakariņas. Kad tās gatavas, pasniedz vīram un norūc, ka tas majās neko nedara, naudu maz nopelna. Ivanu šī burkšķēšana satracināja, taču neko rupju nepateica, vien pie sevis padomāja; “Pati čamma tāda, nekopta, bet
vēl kaut ko norāda. Kad precējāmies, tad gan bija smuka, sakopta, maiga un mīlīga.”

Reiz, kad burkšķošā sieva lika iznest miskasti, Ivans negribīgi atrāvās no televizora un izgāja pagalmā. Atgriežoties, apstājās pie mājas durvīm un domās vērsās pie Dieva:
— Mans Dievs! Tik nepareiza dzīve man sanākusi. Vai tiešām man tā jāpavada ar tādu burkšķošu, nesmuku sievu? Tā jau nav nekāda dzīve, vienas vienīgas mocības. Un pēkšņi viņš izdzirdēja balsi:

— Tavā bēdā, Dēls mans, es varētu palīdzēt. Es varu dot Tev brīnisķīgu Dievieti – kad kaimiņi aiz skaudības plīsīs un pasaule brīnumos sastings. Izdarīsim tā: Tavu sievu es pakāpeniski mainīšu, iedvesīšu viņā Dievietes dvašu, ārieni uzlabošu. Tikai Tu atceries, ja gribi dzīvot ar Dievieti, Tavai dzīvei jākļūst Dievietes cienīgai.

— Paldies Tev, Dievs. Dzīvi savu ikviens vīrietis Dievietes dēļ var izmainīt. Tikai pasaki, kad sāksi manu sievu par Dievieti pārvērst?

— Viegliņām un pavisam nedaudz es sākšu jau tagad. Un ar katru brīdi parvērtības būs arvien redzamākas.

Iegāja Ivans mājā, apsēdās pie televizora, paņēma avīzi – bet nelasās kaut kā, neskatās kino. Gribās apskatīties – kā mainās viņa sieva?

Viņš piecēlās, atvēra virtuves durvis, ar plecu atspiedās stenderē un sāka uzmanīgi pētīt savu sievu. Viņa stāvēja ar muguru, mazgāja traukus, taču, sajutusi skatienu, pagriezās pret vīru. Viņu acis sastapās. Ivans vēroja sievu un domāja: “It kā nekādas izmaiņas nenotiek”.

Jeļena, izjūtot neierasto uzmanību no vīra puses, nedaudz piesarka un vieglu rokas kustību sakārtoja matus un jautāja:

— Ko Tu, Ivan, tā uz mani skaties?

Vīrs samulsa un nevarēja izdomāt, ko teikt, vien izdvesa:

— Varbūt Tev palīdzēt traukus nomazgāt? Es tā padomāju…

— Traukus? Palīdzēt nomazgāt? — klusām jautāja izbrīnītā sieva, ņemot nost priekšautu, — es jau tos esmu nomazgājusi.

«Oho, skat, kā viņa mainās acu priekšā, — Ivans padomāja, — smukāka palika pēkšņi». Un sāka traukus slaucīt.

Otrā dienā viņš no darba steidzās ātrāk, nepacietīgi gaidīdams, kāda šodien izskatīsies viņa sieva, vai jau Dieviete. «А ja nu viņa jau kļuvusi par Dievieti, bet es vēljoprojām tāds pats kā biju, neesmu izmainījies. Katram gadījumam nopirkšu puķes, lai gluži ar seju dubļos Dievietes priekšā nepakristu».

Atvērās namdurvis un Ivanam žoklis atkārās. Viņa priekšā stāvēja Jeļena – skaistā izejamā kleitā, kuru pirms gada viņš bija uzdāvinājis, brīnišķīga frizūra, visa tāda skaista, starojoša. Viņš samulsa un pastiepa ziedus, neatraujot skatienu no savas sievas. «Ah, kādas skaistas skropstas Dievietei! Cik brīnišķīgs raksturs! Kāds iekšējais starojums un miers!». Un atkal izbrīnā viņš nosēcās, jo ieraudzīja, ka istabā ir uzklāts galds, uz galda brīnišķīga servīze, sveces, divas vīna glāzes un smaržīgs ēdiens.

Kad abi piesēdās pie galda, sieva pēkšņi ieteicās:

— Piedod, aizmirsu Tev televizoru ieslēgt, bet svaigas avīzes gan nopirku.

— Paldies, nevajag man televizoru un arī avīzēs vienu un to pašu raksta, — Ivans patiesi atbildēja, — Tu labāk pastāsti, kā Tev pa dienu gāja un kā gribi brīvdienas pavadīt?

Jeļena apmulsa un pajautāja;

— Un Tu?

— Es divas biļetes uz teātri nopirku mums abiem. varbūt pa dienu piekritīsi ar mani pastaigāt pa veikaliem? Ļoti vēlētos Tev jaunu kleitu nopirkt teātrim.

Gandrīz izpļāpājās: «kleitu Dievietei», samulsa un atkal paskatījās uz sievu. Atkal viņa priekšā pie galda sēdēja Dieviete. Seja staroja laimē, acis mirdzēja.

«Ak, Dievs, cik tomēr skaistas ir Dievietes. Bet, ja viņa ik dienas kļūs arvien skaistāka, vai es spēšu būt viņas cienīgs un atbilstošs? — domāja Ivans un pēkšņi kā zibensspēriens viņu apgaismoja doma, — Jāpaspēj! Kamēr viņa ir blakus, jāpalūdz lai dzemdē man bērnu. Bērns būs no manis un brīnišķīgās Dievietes».

— Par ko Tu, Ivan aizdomājies, redzu, esi norūpējies?
— Jautāja Jeļena vīram.

Viņš sēdēja apjucis un saviļņots, nezinādams, ko lai saka. Nav joka lieta, lūgt Dievietei dzemdēt viņam bērnu. Tādu dāvanu Dievs viņam nebija apsolījis. Sarkstot, viņš izspieda:

— Nezinu… Vai drīkst… Bet es… gribēju teikt… Sen… Jā, es gribu bērnu no Tevis, ak daiļā Dieviete.

Viņa piegāja pie vīra, ar mīlošām acīm viņu uzlūkoja un asara pār vaigu noritēja. Viņa uzlika roku Ivanam uz pleca un piekrītoši pamāja.

«Nakts bija karsta! Skaists rīts! Tik brīnisķīga diena un tik brīnumjauki dzīvot ar Dievieti» — domāja Ivans, otro mazdēlu pošot pastaigai.

Vladimirs Megrē
Ilustrācija: Anastasija Stolbova

Tulkoja: Ginta FS