Nedaudz par attiecībām

123

Var teikt, ka otrs cilvēks nedod mums to, ko mēs vēlamies.
Bet var ievērot to, ka mēs paši nepastāstām par savām vajadzībām.
Var teikt, ka partneris mūs pietiekami neciena.
Bet var ievērot to, ka mēs paši par maz cienām sevi.
Mēs varam teikt, ka mūsu partneris ir dumjš.
Bet varam ievērot to, ka neprotam paskaidrot vai arī gaidām, ka viņš pats uzminēs.
Mēs varam teikt, ka partneris par maz strādā ar sevi un nepietiekami ātri attīstās.
Bet varam ievērot to, ka mēs skrienam pārāk ātri un esam neiecietīgi pret tiem, kuri ir lēnāki par mums.
Mēs varam teikt, ka partneris savā dzīvē nedara to, kas vajadzīgs.
Bet varam ievērot to, ka esam neiecietīgi pret otra cilvēka izvēlēto ceļu.
Mēs varam nosaukt savu partneri par bailīgu.
Bet varam ievērot savas bailes viņa baiļu sakarā.
Var nosaukt partneri par cilvēku, kurš neredz visvienkāršākas lietas.
Bet var ievērot to, ka mēs nesniedzam viņam pietiekošu atpakaļsaiti par to.
Var nosaukt partneri par nosodošu.
Bet var ievērot to, kā mēs tam ticam, tai pat laikā ikviens vērtējums ir savas viegli ievainojamās Dvēseles aizsardzība.
Var izšķirties un atgrūst jebkurā brīdī.
Bet var ievērot to, kurā vietā man pašam nepietiek resursu kaut ko mainīt.
Var atstumt otru cilvēku.
Bet var ievērot, kas tā šajā brīdī ir par iekšējo enerģiju un no kurienes tā nāk.
Var otrā redzēt ļoti daudz ko, taču tas mainīsies tikai tad, kad mēs kaut ko mainīsim sevī.
Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Par planētām, ceļa biedriem un virsotņu iekarošanu

kalnos divatā

Cik ļoti rūpīgi mēs izvēlamies to cilvēku, ar kuru kopā iesim uz tuvāko veikalu, ja ballītē savākusies lielāka kompānija un pēkšņi izrādījies, ka aizmirsuši nopirkt maizi un salvetes? Ne īpaši rūpīgi, vai ne? Kāds sīkums – var paņemt līdzi jebkuru, lai nebūtu garlaicīgi, uz minūtēm trīsdesmit, var atrast ar ko papļāpāt.

Bet, ja braucam atvaļinājumā uz divām nedēļām, jau daudz nopietnāk skatāmies uz cilvēkiem, vai tiesa?
Labi, ja vēl dažādās mājiņās dzīvosim, bet, ja nu vienā numurā, tad centīsimies izvēlēties to, kurš ir patīkams, adekvāts, un ar kuru mums ir līdzīgas intereses, savadāk, pats zini, kā bieži gadās: viens grib gulēt, otrs staigāt, vienam logi pa nakti jāatver, otram odi traucē un caurvējš, viens ēd gaļu un dzer alu, bet citi ir vegāni un veselīga dzīves veida piekritēji… Īsāk sakot, atvaļinājums nebūs parāk mierīgs un harmonisks, ja cilvēki ir ļoti atšķirīgi un ne īpaši cenšas viens otru saprast.

Tālāk iedomājamies, ka esam nolēmuši doties ekspedīcijā veikt kādu tālu un sarežģītu maršrutu (piemēram, kalnos). Mēs taču ļoti nopietni izvēlēsimies cilvēkus, kurus aicināsim savā komandā? Protams!

Ja paredzēts nopietns pasākums. Skaistums, prasme runāt, humora izjūta, finansiālā nodrošinātība, protams, ir labi izklaides braucieniem un patīkamai atpūtai, taču, lai kāptu kalnos, ar to nebūs pietiekami. Kalni, ziniet, prasa sapratni par to, ka jābūt patiešām stipram gribasspēkam un spēkam, lai tiktu līdz virsotnei. Darbībām jābūt saskaņotām, fiziskajai sagatavotībai jābūt labai un vēl nepieciešams profesionālisms, gara spēks, izveicība, gatavība palīdzēt tiem, kuri piekusuši, spēja darboties komandā. Bet, pats galvenais ir tas, ka katram ir viņa paša personīgais kāpiens un atbildība par to ir uz katra paša pleciem, un neviens cits mūsu vietā šo darbu neveiks. Ejam mēs kopā, bet katrs pats par sevi.

Jā mēs analizējam variantu ekspedīcija uz diviem, tad viss augstāk minētais kļūst vēl jo svarīgāks. Ja viens piekusīs vai pārdomās iet uz priekšu, tad otram nāksies apstāties blakus. Savstarpējs atbalsts un savā ziņā upurēšanās, protams, ir ļoti labi un vērtīgi (ik pa laikam), taču ļoti bieži partnerattiecībās partnerus vilina atšķirīgi augstumi un izrādās, ka vairums gadījumos, diemžēl to saprot pārāk vēlu. Tā arī sanāk: netika skaidrībā ar sevi, neapsprieda maršrutu, neizskaitļoja savus spēkus, un pēc tam viens saka: “Viss, man pietiek”, otrs nopūšas, cenšas pierunāt kustēties uz priekšu, bet saprot, ka partnerim “arī šeit ir labi”. Un pēc tam nākas vai nu palikt blakus ar to, kurš jau sasniedzis savu virsotni, vai atstāt viņu un pašam doties tālāk, kas arī nav pats vienkāršākais un skaistākais variants.

Es runāju par reālu atšķirību mērķos un dzīves mērogos, nevis par bēgšanu no atbildības no sērijas: “Oi, mūsu ģimene un bērni bija mana lielāka kļūda, es braucu meditēt uz Himalajiem”.

Protams, var nest savu partneri uz rokām, cenšoties viņam parādīt savu virsotni, var viņu vilkt, stumt, var pierunāt, var motivēt, taču jēga ir tajā, ka tas, kas mums pašiem šķiet milzīgs un skaists piedzīvojums, tīkots sasniegums un visa mūsu kāpiena jēga, var ļoti nogurdināt tuvo cilvēku un pat likt viņam ļoti ciest.

Spēku mērķa sasniegšanai dod pēc tam, kad tu šo mērķi esi sirdī izauklējis, izaudzējis, tas izaudzis no ļoti lielas vēlmes, un šai vēlmei jābūt mūsējai, ne svešai. Svešas vēlmes nepāraug mērķos un neiedvesmo uz lielām lietām.

Pirms uzaicini kādu kopīgā kāpienā, ir vērts pajautāt, vai cilvēks vēlas iet tur, kur vēlies iet tu pats? Ir, protams, variants, kad tu savu mīļoto cilvēku atstāj jūsu kopīgajā mājīgajā dzīvesvietā un viens pats dodies iekarot savas virsotnes un atgriezies ar uzvarām, taču, vai viņu apmierinās tava pastāvīgā prombūtne? Uzvaras uzvarām, taču vairumam cilvēku negribās iekarot nekādas virsotnes. Ģimene, māja, bērni, mierīga harmoniska dzīve – tas ir pietiekami. Un labi.

Tā arī sanāk, ka, jo augstāk uzkāp, jo mazāk tur var sastapt cilvēkus, kuri iet pa to pašu maršrutu.

Jā, tiesa, ka ar gadiem attīstītas iemaņas un, ja ir vēlēšanās, tad dod iespēju iet blakus savam mīļotajam cilvēkam arī garus ceļa gabalus – laukus, pļavas, līdzenumus, ceļus, veikalus, tusiņus – pēc sarežgītiem maršrutiem jebkas ir pārvarams. Viena vienīga problēma: ka tevī kaut kas pastāvīgi atgriež tavu uzmanību pie tām takām, uz kurām reti kādu varēja satikt, bet ar to arī vertīgs ir ceļš. Vieniem kalni, citiem upes, vēl citiem – lauki un meži. Nav labāku un sliktāku ceļu, katram ir savs paša un ir liela laime, ja šo ceļu izdodas iet kopā ar kādu, ar kuru jums ir vienāds augstums. Un kāds man čukst priekšā, ka tadu cilvēku nevar nejauši satikt.

Nezinu, kā ir patiesībā, bet ticu, ka ir jāturpina rāpties savā augstumā, nelolojot pārāk lielas cerības, ka kāds tevi tur gaidīs, vienkārši ej savu ceļu un dari to, kā dēļ esi nācis šai pasaulē. Un tici man, dzīve izdomās, kā noorganizēt tikšanos ar to, kurš iet vienā virzienā ar tevi. Runā, ka dzīve pieder drosmīgajiem, un es tam pilnībā piekrītu.

Diemžēl vairums cilvēku apstājas savā attīstībā pārāk agri, bet tur, kur nav attīstības, noteikti būs stagnācija. Nevēloties pārvarēt savas iekšējās un ārējās barjeras, neattīstot sevī vajadzīgās rakstura iezīmes, cilvēkam grūti saņemt lielo prieku no mazajām un lielajām uzvarām pār sevi un rezultātā viņš nonāk pie idejas pamēģināt “nopirkt” to visu, tādā veidā apkraujot sevi ar milzīgu daudzumu materiālo vērtību. Es teikšu: tā ir ārkārtīgi bezperspektīva nodarbe.

Pats vērtīgākais dzīvē ir LAIKS un CILVĒKI. Prasmīga rīkošanās ar laiku un labi cilvēki blakus – ir spilgtas, piepildītas un interesantas dzīves, iekšējās harmonijas un materiālās labklājības ķīla.

Ja par ceļa biedriem, tad… Nebūtu slikti iesākumā kļūt par planētu ar ļoti spēcīgu pievilkšanās centru un pienācīgu spēka pakāpi, planētu, kuras orbītā gribētos riņķot šim pašam ceļa biedram, un tāpat būt gatavam pārvērsties par pavadoni, kurš visu laiku riņķo un riņķo apkārt vienai vienīgajai pievilcīgajai un brīnumskaistajai planētai.

Es vēlu jums laimi!
Dīna Ričardsa
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Iziet cauri sāpēm

15-oprisko

Ikviena pieķeršanās izriet no tā, ka mēs zemapziņā atsakāmies atklāti sastapties ar savām sāpēm un iziet tām cauri. Ikviena pieķeršanās sākas ar sāpēm un ar sāpēm arī beidzas. Lai kas būtu tavas pieķeršanās objekts – alkohols, ēdiens, atļautas vai aizliegtas narkotikas, vai cilvēks, – tu to izmanto, lai slēptu savas bailes. Lūk, kāpēc pēc tam, kad pāriet intīmo attiecību sākotnējā eiforija, tajās uzrodas tik daudz sāpju un nelaimju. Pašas šīs attiecības nav šo nelaimju un sāpju iemesls. Tās vienkārši izvelk uz āru tās sāpes, kas tevī JAU IR.

Līdzīgi darbojas jebkura atkarība, kas neizbēgami nonāk punktā, kurā tā vairs nedarbojas un, kurā tu sāpes sajūti daudz asāk kā jebkad agrāk.
Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc vairums ļaužu visu laiku izvairās būt šeit un tagad, un cenšas atrast jel kādu glābiņu kaut kur nākotnē. Pirmais, ar ko viņi varētu sastapties brīdī, kad fokusē savu uzmanību uz šo momentu, būtu viņu pašu sāpe, bet tas ir tieši tas, no kā viņi visvairāk baidās.
Ja vien viņi zinātu, cik vienkārši esot šeit un tagad, ir piekļūt Dieva Klātbūtnes spēkam, kas izšķīdinās pagātni kopā ar visām tās sāpēm, tāpat arī realitātei, kas izkliedēs ilūziju. Ja vien viņi zinātu, cik ļoti tuvu viņi atrodas savai realitātei un cik tuvu Dievam.
Vairīties no partnerattiecībām tikai tāpēc, ka gribas izvairīties no sāpēm, arī nav nekāda izeja. Sāpes būs jebkurā gadījumā. Trīs neveiksmīgas partnerattiecības kaut kādā laika periodā liks daudz ātrāk tev meklēt Dievu savā paša dziļumā, kā tāds pats laika sprīdis, kas pavadīts uz vientuļas salas vai ieslodzītam vientulībā.

Autors: Ekharts Tolle “Tagadnes spēks”
Foto: Oleg Oprisco
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestība ir pilnības stāvoklis

piedot sev1

Mīlestība ir pilnības stāvoklis. Tas ir iekšējā spēka stāvoklis, pilnīga apmierinājuma un pārpilnības stāvoklis, kas iziet ārpus mūsu attiecībām ar jebkuru cilvēku.

Pats galvenais jautājums, kurš mums sev būtu jāuzdod ir: “Kā dāvāt mīlestību?”, tā vietā, lai uzdotu jautājumu: “Kur es varu atrast mīlestību?” Ir taču acīmredzams, ka, ja mēs tiecamies dāvat mīlestību, tā noteikti pie mums atnāks, tāpēc, ka šādā stāvoklī mēs uztveram mīlestību kā kaut ko, kas mums JAU piemīt.
Un atbilstoši gluži otrādi, ja mēs meklējam mīlestību kaut kur ārpusē, tā bēgs no mums, jo mēs to uztveram kā kaut ko, kas mums nepiemīt. Mēs meklējam mīlestību ārpusē, pirmkārt, seksuālos partnerus. Taču tā tāpat ir neseksuālā mīlestība pret tuviniekiem un draugiem. Mēs gribam, bet dažkārt pat pieprasām, lai mūs mīlētu, tā vietā, lai pasaulei dāvātu nesavtīgu un bezpersonisku mīlestību.

Mūsu personīgās attiecības mums nes tik daudz problēmas tikai tāpēc, ka mums trūkst patiesas, nesavtīgas Mīlestības. Mēs savās attiecības ar saviem tuviniekiem meklējam tas sajūtas, ko var atnest tikai attiecības ar Dievu.

Daudzi cenšas atrast mūžīgo nemirstīgo mīlestību, bet attiecības starp cilvēkiem ir laicīgas. Nemirstīgas tās var kļūt tikai tad, ja otrā cilvēkā ieraudzīs Dievišķā izpausmi, redzot to kā daļu Dieva.

Neatzīstot Dievu, kurš ir it visā un katrā, mēs nespējam atrast apmierinājumu ne vienā savā saiknē. Mēs dzimstam un nomirstam vieni un saplūst ar otru cilvēku fiziski vai garīgi varam tikai uz īsu brīdi. Taču patiesībā mēs nekad neesam vieni. Mūsu patiesajā “Es” ir visa Visuma apziņa, ir tikai jāvērš savs skatiens uz iekšu – sevī un jāatrod tas.

Patiesas saiknes formējas tad, kad mēs citos cilvēkos un it visā, kas mums apkārt redzam Dievišķo sākumu. Un tāpēc ir jāiziet ārpus visiem ķermeņiem un formām un jānodibina saikne ar Dievu. Taču pieķeroties kaut kam mēs bojājam dzīvi sev un viņam. Pieķeršanās ir tad, kad mēs esam iekrampējušies kādā un neļaujam ne viņam ne sev kustēties dabiskā veidā.
Autors; Rami Blekts
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums: Ginta Filia Solis

 

Gaidi, kad kāds tevi darīs laimīgu?

laimigs6

Man ir kāds draugs, kurš ir ļoti vientuļš. Viņam ir ļoti laba sirds un viņš izmisīgi vēlas atrast cilvēku, kurš saprot, kas ir labestība, lai turpmāko dzīvi pavadītu kopā.

Domāju, ka mums visiem ir pazīstamas šīs sajūtas: vēlme pēc dziļas sapratnes, cerība, ka atradīsies otrs cilvēks, kuram pietiks ar to, ka mēs esam, un kurš vēlēsies ar mums tuvas attiecības – ideja par to, ka mirklī, kad atradīsim tādu cilvēku, mūsu dzīve sakārtosies.

Kas notiks, ja mēs atteiksimies no šīs idejas?

Un, ja nu izrādās, ka tas viss, kas mums vajadzīgs pilnai laimei, ir mūsos?
Ja viss, kas mums nepieciešams pilnvērtīgai dzīvei mums jau tagad ir, nevis būs kaut kādā izfantazētā nākotnē?

Ja romantiskās idejas par ideālo partneri, kurš mums ir tik ļoti vajadzīgs, patiesībā ir tikai fantāzijas, kas mums it nemaz nepalīdz dzīvot?

Un patiesība ir tā, ka pat tie, kuri dzīvo pārī, zin, ka ilglaicīgas attiecības – tas nav bezgalīgs medusmēnesis, tajās ir sava vieta arī dažādām neērtībām un konfliktiem.

Un mūsu vēlmju piepildījums nav atkarīgs no otra cilvēka,
bet gan no mums pašiem.

Kas notiks, ja mēs atmetīsim visas šīs fantāzijas par ideālo partneri un labāku nākotni… un tā vietā sakoncentrēsimies uz iespēju atrast mieru šeit un tagad – paši sevī?

No kurienes atnāk šī miera sajūta?

Neviens negrasās kaut ko darīt mūsu vietā – labākajā gadījumā otrs cilvēks mūs uzklausīs un palīdzēs tikt ar sevi skaidrībā. Ja kāds ir gatavs tevi uzklausīt – tas jau ir milzīgs atbalsts, taču tas ir tas palīdzības veids, kuru tu vari saņemt no saviem draugiem un radiem. Tomēr savu vēlmju izprašana ir tas uzdevums, ar kuru mēs varam tikt galā patstāvīgi. Es nerunāju par to, ka partnerim nav nekadas jēgas, tomēr viņš šajā stāstā nav galvenā nepieciešamība.

Un tā, ko mēs varam izdarīt paši savā labā? Kas ir tas, kas dod mūsu dzīvē laimes sajūtu?

Vadoties no savas pieredzes, es varu teikt, ka koncentrēšanās uz tādiem priekiem kā ēdiens, izklaides, internets, sekss, alkohols, narkotikas, asas izjūtas un piedzīvojumi dod tikai īslaicīgu apmierinātības sajūtu un ar laiku mums sāk gribēties kaut ko vairāk.

Labsajūta atrodas kaut kur dziļāk: atrast savas dzīves jēgu, iemācīties novērtēt skaistos dzīves mirkļus, justies vajadzīgam, mīlestība. Taču, lai to visu saņemtu, mums nav nepieciešams meklēt partneri. To visu mes varam atrast sevī un apkārtējā pasaulē. Mēs varam sākt novērtēt dzīves nepastāvību un prieka mirkļus. Mēs varam strādāt citu cilvēku labā. Mēs varam mīlēt tos, kuri JAU IR mums blakus (pat tad, ja viņi par to nezin), nepazīstamus cilvēkus, ikvienu dzīvu būtni.

Iekšējais apmierinājums

Un, ja nu mēs varam to visu saņemt tā vienkārši – neko īpašu nedarot, esot savā vietā?
Un, ja nu šajā pašā brīdī mums jau ir viss nepieciešamais?
Paskatīsimies!

• Apstājies un paliec nekustīgs. Sēdi un neko nedari, klausies klusumā un vienkārši sajūti šo momentu.

• Pievērs uzmanību savam ķermenim, savai elpošanai, savām sajūtām, savām domām.

• Sajūti pastāvīgās izmaiņas sevī, un iemīli visu labo, kas šajās sajūtās ir.

• Iemīli visu, ko jūti, sākot no emocijām un domām, līdz pat ķermenim un elpošanai, sākot no nepastāvības, beidzot ar absolūto pilnību.

• Aizdomājies līdz vēlmei dot ko vērtīgu sev un citiem cilvēkiem.

• Attīsti sevī šo mīlestību pret sevi un cilvēkiem, izstaro vēlmi atbrīvoties no ciešanām, un padarīt priecīgus it visus – pirmkārt jau sevi.

• Aizdomājies par to, ka jau no pašas bērnības tu esi saistīts ar citiem cilvēkiem, ka viņi tevi atbalsta. Ka ēdiens, kuru tu ēd, ir tūkstošiem citu cilvēku darba rezultāts. Ka tu pats esi radies, pateicoties tam, ka satikās divi cilvēki. Šīs saiknes tevi ieskauj no visām pusēm, un tu esi daļa no pasaules. Tās ir dziļas saites, taču tās pastāvīgi mainās, un tā būs vienmēr.

• Aizdomājies par vidi, kurā tu dzīvo, par skaistumu, kurš pastāvīgi mainās. Šis skaistums ir katrā lietā, katrā matērijas gabaliņā.

Tas viss vienmēr ir pieejams, to var sajust jebkurā brīdī.

Tāda prakse var dot apmierinājumu un labsajūtu, tā neko neprasa, izņemot uzmanību, pateicību un mīlestību. Tas viss ir tevī!

Autors: Leo Babauta
Avots: transurfing-real.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Izdarīt izvēli

Persenen denis

Nezin kāpēc par to nerunā un neraksta. Iespējams, vienkārši nav aizdomājušies. Tā ir tā pati noslēpumainā zināšana, kas atrodas tepat – pašā virspusē, bet daudzi to neredz vai arī vienkārši nevēlas redzēt. Tas, manuprāt, ir pirmais ilgu un laimīgu attiecību priekšnoteikums.

Es nezinu, kā pēc svarīguma, taču pēc hronoloģijas – patiešām pirmais. Tas ir kā datorspēlē – tu nenonāksi nākamajā līmenī, pirms nebūsi izgājis iepriekšējo.
Šis noslēpums ir ģeniāli vienkāršs.
Ja vēlies stabilas un harmoniskas partnerattiecības, tev jāizdara viens ļoti svarīgs solis. Jāizdara SAVA IZVĒLE.
Tātad, jāapstādina sava meklēšanas aktivitāte un jāsāk būvēt harmoniskas attiecības ar savu izvēlēto partneri, pieņemot kā postulātu to, ka viņš ir vienīgais un neatkārtojamais.
Protams, viņš tāds arī ir, jo katrs no mums ir unikāls. Tev vienkārši jāpieņem stingrs lēmums, ka pārtrauc savus meklējumus, vai alternatīvo kandidātu izskatīšanu. Tas ir ļoti svarīgi, ja stājaties attiecībās.
Un tas ir svarīgi pat tad, ja sen esat kopā – gadu, piecus, divdesmit.
Vairums ģimeņu sairst tad, kad kādam no abiem sāk šķist, ka zāle aiz sētas ir zaļāka un citu rokās leknāka.
Daudzi pāri, esot attiecībās, pat laulībā, turpina dzīvot meklēšanas aktivitātes vibrācijās – tajās, ko mums uzspiež sociums. Pucēties, iekarot, tusēt… slepenā cerībā, ka tūlīt, tūlīt paradīsies kaut kas labāks. Kāds bagātāks, skaistāks, ar nekustamo īpašumu…
Mēs dzīvojam sabiedrībā, kur veiksmes ideja ir uzbūvēta uz sāncensības pamatiem. Vīrieši mērās “krāniņiem” – kuram vairāk naudas, kuram dārgāka mašīna, kuram lielāki muskuļi, jaunāka mīļākā. Sociums mums piespiež salīdzināt un vērtēt.

Un meitenes iesaistās šajā spēlē (jau uz līdztiesīgiem pamatiem) un sāk grūstīties elkoņiem, “piedzenot” svaru, makijāžu, garderobi, aksesuārus un krūšu, un dibena izmērus, salīdzinot uzdāvināto kažoku un briljantu daudzumu.

Tas viss notiek bezgalīgi daudz jaunu kontaktu, kaislību, šaubu, viegli pieejama seksa  un ātru šķiršanos apstākļos.
Mums māca uzstādīt augstus mērķus, neapstāties pie sasniegtā. Un mēs neapstājamies. Mēs stādām sev mērķi atrast ne mazāk kā miljonāru (miljonāri) ar supermodeles (modeļa) ārieni. Un pat, piekrītot “kompromisa variantam”, turpinam tiekties pēc šī mērķa – slepeni vai atklāti.
Daudzi “mačo” un “sabiedrības lauvenes” ir pilnībā apguvuši iepazīšanās/aplidošanas/savaldzināšanas mākslu “puķu-konfekšu” etapā.
Kad attiecības dabīgā ceļā pāraug jau citā līmenī, viņi ļoti baidās no “sadzīves”, “nebrīves”, “kaisles samazināšanās” un atkal ielec jaunā “puķu-konfekšu” ciklā, tādā – jau zināmā un komfortablā, bet jau ar jaunu partneri.
Un tā, no gada gadā, var lēkāt no vienām attiecībām uz otrām “Oooo! Tas beidzot ir Viņš!… Vai arī – ne viņš?” Un tā arī nekad neizlemj izdarīt savu izvēli.
Rezultātā ir arvien vairāk vientuļu, novecojošu vīriešu un sieviešu “pāri 30,40,50…”, kuri tā arī nav saņēmušies izdarīt savu izvēli. Viņi izmisīgi turpina savu “žurku skrējienu” laulību tirgū vai arī izkrituši no šī kluba un nokļuvuši “kaķu un suņu mīlētāju klubiņā”.
Reiz viens tāds mačo (tuvu 50) lielījās man ar to, cik daudz viņam bijušas sievietes un kā viņas visas viņu mīlējušas, protams, gaidot, ka es sajūsmā spiegšu un viņu apjūsmošu. Bet es viņam, senas draudzības vārdā, godīgi pateicu: “Un ar ko tu lepojies? Ka daudzas sievietes esi padarījis nelaimīgas? Kaut vienu padari laimīgu!”
Ļoti bieži precētās un precētie, ejot sabiedrībā pieņemto šablonu pavadā, turpina dzīvot meklēšanas aktivitātē, vienlaicīgi piepildot savu ģimenes dzīvi ar vērtējumiem, konkurenci un neapmierinātību. Un loģiski, ka tādām attiecībām nav ilgs mūžs.
Daži visu mūžu skraida pa šo apli, iestrēgstot dīvainā mīlas infantilitātē, tā arī neattīstoties tālāk, neizlemjot attīstīties tālāk un saņemt jaunu pieredzi savās esošajās attiecībās, kuras patiesību sakot, ar gadiem varētu kļūt arvien interesantākas un dziļākas.
Blakus ir daudz ģimenes pāru, kuri dzīvo mīlestībā un saticībā. Tur mīl gan īpaši pufīgos, gan arī galīgi bez formas. Gan veiksmīgos, mazāk veiksmīgos un vēl tikai perspektīvos.

Mīlestība ir beznosacījuma un nevērtējoša.

Vai esat ievērojuši, ka neprecētie un precētie parasti “tusē” atsevišķi? Tāpēc, ka viņiem ir dažādas intereses, dzīvesveids un komunikācijas mērķi. Viņi dzīvo dažādās vibrācijās, dažādās pasaulēs. Nu, jā – vieni naktsklubos, otri – bērnu laukumos.
Neprecētie, gribot vai negribot, ienes meklēšanas aktivitātes dvesmu jebkurā mikrosociumā. Tajā pat laikā precētie no “šīm bikšelēm” ir jau izauguši un virzās uz priekšu savu attiecību attīstībā. Ģimenes kompānijas ļoti bieži rezervēti pieņem neprecēta subjekta ienākšanu savā vidē, zemapziņā it kā jūtot, ka tas viņus varētu atsviest atpakaļ  ieprieksējā – meklēšanas aktivitātes, konkurences un “attiecību tirgus” periodā. Un jo spilgtāks un interesantāks ir šis neprecētais, jo augstāks trauksmes līmenis attieksmē pret viņu.
Atceros savu periodu starp laulībām – es ļoti asi izjutu šo trauksmi attieksmē pret sevi. Es to izjutu ar katru ķermeņa šūnu. Es ļoti centos to pazemināt, pazemināt spriedzi, kas virmoja gaisā, sūtot signālu “es neesmu bīstama!”. Demonstratīvi rotaļājos ar bērniem ballīšu laikā. Kaut gan, protams, es meloju. Es objektīvi biju potenciāli bīstama. Gan tāpēc, ka biju viena, jauna, skaista, ar humora izjūtu, labi komunicēju un man “pa vīlēm spiedās” slāpes pēc mīlestības. Droši vien normāli ir tas, ka cilvēki dalās interešu grupās.
Meklēšanas aktivitātes etapā dominē egoistiskā patērētāja pozīcija: “paskatieties uz mani, es te esmu pats krutākais pipars!”, vai “viņam par mani jāmaksā, jādāvina dāvanas!” Un, protams, asa vajadzība pēc seksa un emocionālas tuvības. Brīžam man šķiet, ka visa civilizācija šobrīd atrodas tieši šajā posmā (patērētāja kults, tieksme visu vērtēt, cilvēki globālā mērogā ir seksuāli norūpējušies.)
Kādu laiku man nācās diezgan ilgi uzturēties kādā ļoti modernā internacionālā kopienā. Un man bija ļoti interesanti vērot neprecētos un precētos dažādās situācijās. Un, lūk, ko es ievēroju. Lai kur arī mēs brauktu, lai ko arī darītu, tiem, kas bija vieni, visu laiku fonā vibrēja “meklēju”. Paradījās kāds jauns vīrietis: (“vai viņš ir precējies?”), gatavojamies ekskursijai (“un kuri tur būs”) un tā tālāk. Viss pārējais viņiem bija mazsvarīgi.
Bet precētie, tajā pat laikā un vietā, baudīja dabas skaistumu, iedziļinājās vēsturē un tās liecībās, uz “pilnu klapi” baudīja dažādas atrakcijas, iedziļinājās jaunās zināšanās vai darbos, iepazinās ar jauniem cilvēkiem, neatkarīgi no dzimuma, ticības un ģimenes stāvokļa.
Ģimenes pāriem jau ir citas intereses, vērstas radīšanas virzienā. Novīt ligzdu, izaudzināt bērnus, iestadīt dārzu, attīstīties kopā. Visi šie “projekti” ir ilglaicīgi un radoši, kas prasa laiku un pastavīgu piepūli. Tieši ar šiem “projektiem” arī  būvējas ģimenes attiecības.
Tas nenozīmē, ka mīlestība pazūd. Absolūtās uzticēšanās apstākļos tā tikai uzplaukst, piepildot ar sevi katru dienu, katru darbību. Kaislība transformējas harmonijā un radīšanas virzošajā spēkā.
Bet tas jau ir pavisam cits stāsts. Lai to saprastu, vispirms ir jāizdara sava IZVĒLE.
Pateikt sev “STOP!”, apstāties pie viena partnera un pāriet “otrajā klasē”, sākot būvēt harmoniskas attiecības, nenovirzot uzmanību uz meklēšanas aktivitāti.
Daudzi sūdzās – cik gan grūti ir izdarīt izvēli!
Bet es pateikšu jums dažas atskurbinošas lietas:.

1. Ideālu partneru nav. Tā ir tikai ideja jūsu galvās.
Dzīvi cilvēki neviens nav ideāls. Katrs ar savu unikālu vēsturi, pieredzi, sapņiem un tarakāniem. Un tajā arī ir visa divu cilvēku satikšanās jēga – lai bagātinātu viens otru ar savu “nelīdzību”.
Iemācītos pieņemt otru tādu, kāds viņš ir, jūsmot par to, ka viņš atšķiras, un būt pateicīgam, ka kopā jūsu resursivitāte kļūst augstāka, tas nozīmē, ka pieaug arī iespējas.

2. Labas attiecības var uzbūvēt praktiski ar jebkuru partneri.
Senatnē līgavainis savu līgavu pirmo reizi ieraudzīja tikai kāzās (protams, tas nav īsti mūsdienīgi), taču neviens neuztraucās par to, vai viņi saderēs. Kad praktiski nebija izvēles iespēju un sociums vispār nepieļāva domu par šķiršanos, cilvēki atrada veidus, kā harmonizēt savas attiecības.
Viens lielisks psihologs, mans skolotājs uzsvēra, ka jebkurus divus – vīrieti un sievieti ievietojot zināmas izolētības apstākļos, agri vai vēlu viņu starpā rodas sakars. Viņš pat veica šādus drosmīgus eksperimentus: ievietojot noslēgtā vidē divus, it kā absolūti nesaderīgus cilvēkus. Un, patiešām, pēc kāda laika, jau pat pēc nedēļas, izrādījās, ka viņi kļuvuši viens otram tuvākie cilvēki. Un, ja arī starp jums ir vilkme, kopīgas intereses un abi vēlaties turpinājumu šīm attiecībām, iespējams, jūs viens otram jau esat īstie un saderat.
Protams, ir svarīga seksuālā vilkme – pievilcība! Seksuālā enerģija ir milzīgs spēks un katrs mēs esam ne tikai Personība, bet arī “tēviņš” vai “mātīte” – savā ziņā.
Bet Personībai, protams, ir ļoti svarīgi, ka saskan intereses.

3. Mūsu liktenim ir daudz variantu.
Nav vienas vienīgās pareizās izvēles vai pareizā partnera. Mēs nezinām, kura izvēle var izrādīties veiksmīgākā. Šīs izvēles ir kā krustceles, kur ikviens ceļš ved uz kadu pilsētu, kur dzīvo arī laimīgi cilvēki.
Kad pienācis laiks un tu esi šajās krustcelēs, kad, kā saka, “meitene ir nobriedusi”, izdari savu izvēli un dodies uz priekšu pie savas Laimes un piedalies tās radīšanā!
Bet, lai tu “saņemtu” savu lielisko partneri, pacenties pats būt labs partneris. Centies atrasties pozitīvās vibrācijās, esi Labākā Sava Versija. Un tu pievilksi savu “labākā partnera versiju”.

Un būs tev Laime!

Autors: Svetlana Molodcova

Tulkoja: Ginta FS

P.S. Arī šis ir tikai viedoklis, manuprāt, ļoti interesants un pamācošs.

Mīlēt sevi – tas ir – KĀ?

meitenite

Dažkārt cilvēkam nemaz nešķiet, ka viņam ir zems pašvērtējums. Viss skaidrs gadījumā, kad cilvēks pieiet pie spoguļa un atklāti neieredz savu atspulgu. Taču gadās, ka zema pašapziņa ir paslēpta, neredzama: sieviete sevi mīl, sava āriene un figūra viņu apmierina, viņa rūpējas par sevi, bet dzīvē notiek kas netverams – haoss, “bardaks”.

Kādi var būt zema pašvērtējuma “simptomi”?

  • dzīvē pastavīgi notiek kādas krīzes un haoss;
  • tu sevi iepin kādās attiecībās, kurās visu laiku nākas kādu glābt;
  • partneris par tevi nerūpējas, nepievērš nekādu uzmanību, ignorē tavus lūgumus un vēlmes;
  • tu nejūties novērtēta, nejūti savu vērtību;
  • ir milzīgas hroniskas finansiālas problēmas,parādi, kredīti;
  • cilvēki tevi izmanto savtīgās interesēs, neko nesniegdami pretī;
  • tu dāļā savu enerģiju un uzmanību pa labi, pa kreisi  un pašai sev nepietiek laika;
  • emocionālā izdegšana, stress, saspringums darbā, nervu spriedze;
  • tu dari darbu, kuru nemīli un kas tev nepatīk un nenes nekādu prieka sajūtu;
  • tu bieži vilies cilvēkos, sastopies ar meliem, vienaldzību un nodevību.

Lai labāk saprastu šo fenomenu, es pastāstīšu, ko tas nozīmē – “Mīlēt sevi.”

  • Tu pilnībā uzņemies atbildību par savām jūtām, domām, darbībām un uzvedību. Ne jau “viņš apvainoja”, bet “es apvainojos”, ne “viņš kritizē”, bet “es pieņemu kritiku”.
  • Tu atzīsti un pieņem savas emocijas un jūtas un paud tās, nenodarot kaitējumu citiem. Tu mīli sevi un pieņem sevi kopā ar mīlestību, naidu, dusmām, sāpēm, aizkaitināmību un bailēm. Cilvēks, kurš mīl sevi, atļauj sev un dod tiesības sev izjust JEBKURAS emocijas un jūtas, pieņem tās savai zināšanai, nenodara pāri citiem cilvēkiem un runā par to atklāti.
  • Tu paļaujies tikai uz savu viedokli un rīkojies pēc saviem ieskatiem. Protams, ir jēga ieklausīties citu cilvēku viedokļos un padomos, taču lēmumu tu pieņem patstāvīgi. Tu pieņem lēmumus, vadoties no savām interesēm, ne – citu cilvēku ietekmē.
  • Tu atļauj sev būt vājai un lūgt palīdzību. Cilvēkiem šķiet, ka jākautrējas lūgt palīdzību, jo tā varētu parādīt savu vājumu. Būt vājai, nozīmē būt ievainojamai. Cilvēks ar zemu pašvērtējumu parasti arī ļoti baidās no tā, ka varētu tikt ievainots.
  • Dzīves krīzes tu uztver kā resursu jaunām iespējām, kā izaugsmes iespēju, ne kā haosu un sodu par kādiem grēkiem.
  • Tu veido un saglabā partnerattiecības, kurās vari sevi izpaust kā personība, ne tādas, kurās jūties vien vajadzīga.
  • Tava pašapziņa ir nelokāma un nav atkarīga no kritikas vai uzslavām no malas.
  • Tu cieni savu ķermeni, savas idejas, savas domas, savas jūtas, vērtības un vēlmes.
  • Tu necenties nopelnīt mīlestību un cieņu, īpaši, ja to nākas darīt, noliedzot savas intereses. Tu necenties būt laba un ērta.

Dažkārt psihologi iesaka atkārtot afirmācijas, piemēram “Es esmu mīlestības cienīga un esmu pelnījusi mīlestību un cieņu”. Pabrīdināšu: smadzenes tādas frāzes uztver burtiski un dara visu, lai nopelnītu mīlestību un cieņu, un kaut ko tā labā dara, kaut kā cenšas, lai mīlestība būtu. “Mīlestības cienīga” nozīmē to, ka mīlestības dotajā mirklī nav un, ka tā ir jānopelna.

Mīlestība pret sevi nozīmē to, ka tā JAU IR. Tā nav jānopelna, jāizcīna – tā jau a priori ir.

Tava dzīve, pat nākšana šajā pasaulē – tas ir mīlestības akts attiecībā pret tevi. Tu esi īpaša, unikāla un otra tada cilvēka pasaulē nav.Un, ja reiz tu dzīvo, tātad esi šai pasaulei vajadzīga. Dievam, Visumam, Liktenim (visam, kam vien tu tici) tieši tāda, tieši ar tadu ķermeni, tieši ar tādām prasmēm un talantiem, ar tādu temperamentu un raksturu.

“Es esmu, es dzīvoju, tātad esmu mīlēta” – lūk sevi mīloša cilveka devīze. 

Autors: psiholoģe Anna Maksimova

Avots: http://www.psy-practice.com

Tulkoja: Ginta FS