Katrai sāpei ir savi vārdi, sava rīcība, savas izpausmes…

Bet es redzu visu dzīvo, Dzīvo, bet ievainoto. Katrā cilvēkā.
Tikai katrai sāpei ir savi vārdi, sava rīcība, savas izpausmes, savas reaģēšanas nianses.
Un mēs ļoti asi saduramies tur, kur sāp, pat ja sāp dažādi.

Protams, slikti ir tas, ka kaut kad pavisam neredzami mums ir iemācījuši mērīties sāpēm, ciešanām, rūgtiem apstākļiem un tātad arī līdzcietība izskan klusāk kā vēlme pierādīt, ka tavējais ir sāpīgāks… taču vai gan tajā ir galvenā jēga?
Es katrā sāpē redzu to jēgu, kuru nevar tā vienkārši atcelt.
Galu galā tas ir tikai signāls par notikušu traumu, un tāpēc to neapšaubāmi ir iespējams anestēzēt, izlikties, it kā tā neeksistē, vai pat vienkārši pierast pie tās: sāp, nu, labi … bet sāpju cēlonis paliks, līdz tas tiks novērsts.

Arvien biežāk šobrīd es runāju ar savu pacietību, kas ieaudzināta ne tāpēc, lai nāktos sevi nodot un lauzt, bet izdzīvot brīžos, kad dzīve mums sūta savus cietsirdīgos neatgriezeniskos notikumus, no kuriem atteikties nebija iespējams.

Es runāju un lūdzu atkal nākt palīgā.

Manuprāt, pieņemšanas pieredze, kas viedi atmodina iekšējos noturības spēkus, ir gandrīz vienīgais, kas neļauj kļūt naidpilnam un nelauj zaudēt dziļako pilnvērtīgas dzīvošanas jēgu.
Un vēl, izvēlēties to tīrību, uz kuras neturēsies neviens netīrums.
Dziedināties ar klusumu un maigumu.
Atgādināt savām rokām par tām zināmo darbu.
Sveikt pavasari dvēselē, neaizmirst plaši atvērt logus, lai ielaistu to nogurušajā no ziemas mājoklī.
Mīlēt.
Un palikt nesalauztam, neskatoties uz svešo vēlmi salauzt.

Lai izdodas mums katram…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par iespēju pārdzīvot

(cilvēkus ar vāju nervu sistēmu un padomdevējus, lūdzu nelasīt)

Tas bija sen, kad es savā otrajā gadu desmitā atnācu pie sava tēva ar veselu buķeti dažādu pretenziju un briesmīgām atmiņam par sabojāto jaunību. Viņš uz mani paskatījās, smagi nopūtās un teica: “Zini, meit, tu arī to pārdzīvosi”. Bet pēc tam iestrēba karstas kafijas malku, ievilka cigaretes dūmu un mierīgi piebilda: “Un es to pārdzīvošu”.

Ak, Dievs, cik cinisks un bezsirdīgs man tolaik šķita šis paziņojums tabakas dūmu mākonī! Kā viņš mierīgi var pārdzīvot to, ka ar mani noticis nenovēršamais, un atgriezties pie savas kafijas? Kā viņš vispār to spēj? Ja viņš mani mīl, par ko es nešaubos, tad kā viņam vispār iespējams pārdzīvot manas nelaimes?! Taču, lūk…

Bet nosoļojusi vēl pāris desmitus gadu, es piedzīvoju suicidālu šantāžu no kādas jaunas man tuvas būtnes mutes. Viņa romantiskā manierē sāka spriedelēt par to, kā grasās pēc augstskolas beigšanas (tātad labākajā gadījumā pēc pieciem gadiem) aiziet no dzīves, lai atriebtos visiem pāridarītājiem uzreiz. Vecmāmiņa noteikti to nepārcietīšot. Arī vectētiņš, un draudzenes, un puiši un vecāki…. Un tad es mierīgi sev pilnīgi neraksturīgā (bet varbūt ļoti raksturīgā) manierē atcirtu, ka viņiem būs ļoti slikti, bet ļoti iespējams, ka viņi to pārdzīvos… Un es arī, tā vai citādāk pārdzīvošu. Nedod Dievs to atkārtot mājas apstākļos! Lieki piebilst, ka pēc sašutušiem un aizvainotiem kliedzieniem, dusmām un siekalu šļakatām pašnāvnieciskā šantāža beidzās uz visiem laikiem? Patiesībā tajā vispār nebija nekāda spēka.

Starp citu par suicīdu no tuva cilvēka es dzirdēju ne pirmo reizi. Ļoti sen kāds man tuvs bērnības draugs ar mani padalījās ļoti līdzsvarotā šādā lēmumā. Bet pēc tam, noklausījies manas pārdomas par sešpadsmit gadiem, kas pavadīti jēgas un cieņas meklējumos pret vecākiem, aizgāja. Šķiet, ka es biju pēdējā viņa ceļā. Bet pēc pāris nedēļām viss izrādījās ļoti sāpīgi, taču vairs ne pārsteidzoši. Es mokoši malu domas par to, vai varēju viņu izglābt, un nonācu pie secinājuma, ka es vispār neesmu nekāds glābējs. Un atliek vienīgi kaut kā pārdzīvot zaudējumu.

Kāpēc es to visu stāstu? Tāpēc, ka saprotu, cik maz mums ir varas citu vietā kaut ko izvēlēties, kaut ko pārdzīvot vai nepārdzīvot. Un, ja tā notiks. Jā, un arī mūsu iespēja izdzīvot un pārdzīvot daudz ko ir milzīga.

Un šķiet, ka notiek kaut kas drausmīgs. Vienkārši neaptverams. Kaut kas, ko vārdos aprakstīt nav iespējams. Un ko nevienam nekad nenovēlēsi. Ko veselām paaudzēm nāksies labot. Uz ko var tikai skatīties un raudāt. Pat ne raudāt – asaras jau ir vismaz kaut kāda izeja. Vienkārši skatīties…
Bet kāds taču stāv un skatās! Un pārdzīvo kā svešus tā arī savus sižetus. Pārdzīvo un turpina elpot, staigāt, ķemmēt matus. Bet pēc tam vispār – runāt, domāt un smieties. Izdzīvo un pārdzīvo. Bet pēc tam noskurinās, izraudās, izrunājas un pat uzplaukst.

Un šķiet, ka lai arī nesaprotot, kā, tomēr katru rītu nez kāpēc mostas. Un vai nu pats pārdzīvo neiespējamību, vai ļauj neiespējamībai izdzīvoties caur sevi. Ienāk neizmērojamais, pāriet nepanesamais, iziet neaptveramais. Bet cilvēks paliek. Kaut kāds savādāks, taču pietiekami vesels, lai paskatītos, dziļi ievilku elpu, iedzertu karstas kafijas malku un domīgi teiktu: “Izskatās, ka es to esmu pārdzīvojis”.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es vairs negribu ciest

Vai tu bieži ciet? Kāpēc tu to dari? Ciešanas taču ir ļoti smags pārdzīvojums, kas negatīvi ietekmē pašsajūtu. Garastāvoklis bojājas un tu jūti, ka no šīm ciešanu pilnajām domām kļūst aizvien sliktāk. Tu saproti, ka tas ir kaitīgs ieradums, taču neko tam padarīt nevari.

Ciešanas pēc savas būtības ir pārdzīvojums par to, kas tev trūkst. Un šo pārdzīvojumu pastiprina sevis salīdzināšana ar citiem. Tā mūs bērnībā mācīja, par piemēru minot to, kurš kaut ko dara labāk par mums. Mēs visi esam audzināti salīdzinošās psiholoģijas garā, taču to, vai es kā pieaudzis cilvēks sevi salīdzināšu ar citiem, nosaku es pats.

Salīdzinot sevi ar citiem, mēs pārstājam mīlēt sevi. Lūk, kāpēc tik ļoti asu reakciju izraisa visi aicinājumi iemīlēt sevi un cilvēkam nav skaidrs, kā to izdarīt un, galvenais, par ko mīlēt. Jo rezultāti taču ir daudz sliktāki kā citiem. 

Tādi salīdzinājumi noved pie tā, ka tu pat nepamani savus panākumus un uzvaras.

Eksistē viedoklis par to, ka, ja tu daudz, ilgi un kvalitatīvi ciet, tad tas ir ceļš uz kaut ko labu. Es uzskatu, ka tā nav, un ciešanas noved pie tā, ka cilvēks pats sevi noved tādā stāvoklī, kad šķiet, ka nav pelnījis būt laimīgs. Un šajā brīdī ciešanas ir vislielākās. Tā ir vilšanas sevī, neticība saviem spēkiem un dvēseles ceļam.

Taču tad, kad mēs pārstājam sevi salīdzināt ar citiem, dzīve būtiski mainās. Kad atnāk sapratne par to, ka tas, kāds es esmu kļuvis, ir tikai mans nopelns. Jo tad, kad paskaties 10 gadus atpakaļ un to, kāds esi tagad, nākas atzīt, ka esi kļuvis pavisam cits, vairāk zini, saproti un proti.

Salīdzināt vajag tikai sevi ar sevi. Un rodas sapratne par to, ka viss nemaz nav tik slikti un esi sasniedzis noteiktu labklājību. Un tad pazūd tā nepatīkamā sajūta, ka kāds tev par maz kaut ko ir iedevis. Tu saproti, ka lai arī neesi ideāls, tomēr esi pelnījis būt laimīgs. Un šī doma ļauj tālāk attīstīties, saprast, ka es taču varu vēl labāk vēl kvalitatīvāk. Un vairs negribas salīdzināt sevi ar citiem. Katrs taču dzīvo savu dzīvi. Tā tu ieraugi atbalstu pats sevī. Un tad uzmanība tiek pievērta saviem sasniegumiem, jo tie neapšaubāmi ir katram.. Tas nav stāsts par otra vaiga pagriešanu vai to, ka neko nav iespējams mainīt. Tas ir stāsts par dzīvošanu ar mieru sirdī un dvēselē.

Dzīvo priecīgi!
Antons Černihs
​​​​​​​© psy-practice.com
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Esi dzīvs!

Manu paziņu kāds neapdomīgi “uzsēdināja” uz pozitīvās psiholoģijas un viņa, maigi izsakoties, kļuva traka. Noslēdza “mierizlīgumu ar pagātni”, uzvilka uz sejas smaidu, bet uz savām apetītlīgajām miesām – sarkanu kleitu. Ieradināja sevi vienmēr un visur dot gudrus padomus, piemēram: “Ieelpo pozitīvu un esi vienkāršāks”.

Pirms pāris gadiem kādai no kolēģēm māte saslima ar nedziedināmu slimību, un mēs satikāmies kafejnīcā, lai viņu atbalstītu. “Dāma sarkanajā kleitā” nekaunīgi pievilka krēslu, veikli apēda kūkas gabalu un iebakstīja ar elkoni izmisušajai sievietei sānā: “Ja no situācijas nav izejas, ir jāizmaina situācija, bet, ja problēma ir nolēmusi tevi nospiest – iztaisno muguru un aizmet to pēc iespējas tālāk!”

No vienas puses, es ar abām rokām esmu par pozitīvismu. Par prieku un labvēlīgu attieksmi pret dzīvi. No otras, nav iespējams atrasties šādā režīmā 24/7. Tas ir līdzīgi, kā ievilkt elpu aiz elpas un neizelpot. Dzert ūdeni un mest līkumu tualetei. It visā ir svarīgi saglabāt līdzsvaru.

Arī putni, kuri savu dzīvi pavada gaisā, vienalga periodiski nolaižas uz zemes. Saule dod vietu mēnesim. Ziema – vasarai. Jūra dažkārt ir mierīga, bet citreiz tur plosās vētra – 10 balles pēc Boforta. Vokālisti, kuri uzstāšanās laikā izmanto dažādas melismas, pirms koncerta ievēro klusēšanu.

Tāpēc arī mums ir tiesības un vajadzība izdzīvot visu emociju spektru, sākot no aizkustinājuma līdz pat taisnīgām dusmām. Un nav nekā nosodāma tajā, ka tu jūties īgns, redzot, ka viesi vēl joprojām negrasās doties mājās, un priekšnams ir pilns dažāda izmēra apavu. Nav nekā nosodāma tajā, ka tu jūties neērti, esot vienā telpā ar prezidentu. Vai arī tajā, ka tu jūties dusmīgs brīdī, kad tiek pārkāptas tavas personīgās robežas.

Cilvēks, kurš sevi ilgu laiku kaut kādā veidā ir ierobežojis, noteikti “norausies”. Tas ir kas līdzīgs katlam pilnam ar ūdeni, kuram uzlikts vāks, un uguns uzgriezta uz maksimumu. Saniknotais verdošais ūdens noteikti izkļūs no katla un appludinās plīti. Tāpat notiek arī ar apspiestām negatīvajām emocijām. Tās noteikti atradīs izeju, ja ne šodien, tad pēc mēneša vai gada.

Reiz es sev aizliedzu uzturā lietot miltus un cukuru. Noturējos 170 dienas, bet pēc tam tā “norāvos”, ka vienā piegājienā apriju divas franču bagetes. Pēc tam apsolīju sev nodarboties ar sportu trīs reizes nedēļā, bez jebkādām atlaidēm. Migrēna – uz sportu. Slinkums – uz sportu. Sāka mocīt klepus – bet vēl pāris vingrojumi vēdera presei, kamēr mani pieveica ilgstošs bronhīts.

Tāpēc, ka nevar būt viena vienīga pareiza emocija.

Organismam ir vajadzīgi daudzveidīgi pārdzīvojumi, tāpat kā daudzveidīgs uzturs. Tāpēc, izvēloties tikai vienu emociju un bloķējot visas parējās, mēs sevī izraisām nopietnu konfliktu. 

Kāds jauneklis vēlējās kļūt par apgaismotā skolotāja mācekli. Atnāca baznīcā, novilka kurpes un sastinga, tā cenšoties atstāt labu iespaidu uz skolotāju. Pēc pusstundas skolotājs uzsita viņam knipi pa degunu un teica: “Ej mājās! Mūsu dievnamā jau ir pietiekami daudz statuju”. Sarūgtinātais puisis noliektu galvu devās uz izeju un jau pie pašām durvīm izdzirdēja skolotāja padomu: “Pats galvenais – esi īsts! Esi dzīvs!”

Irina Govoruha
Tukoja: Ginta Filia Solis

Dzīve pastāvīgi mūs svētī

svetibas4

Daudzi izmanto garīgumu kā iespēju izvairīties no dzīves – viņi nevēlas redzēt to, kas viņiem jāredz, nevēlas sastapties ar saviem maldiem un ilūzijām. Taču ir ļoti svarīgi zināt, ka dzīve visbiežāk ir pats labākais mūsu skolotājs.
Dzīve pastāvīgi dala svētības – dažkārt tās ir brīnumainas, lieliskas svētības, baudas, laimes un prieka brīži, bet dažkārt tās ir skarbas svētības, tādas kā slimības, darba vai mīļotā cilvēka zaudējums, sķiršanās.
Daudziem cilvēkiem lielas pārmaiņas apziņā notiek, piemēram, tad, kad narkotiku atkarība noved pie pēdējās robežas, un viņi sāk meklēt citu veidu, kā dzīvot.
Pašai dzīvei ir unikāla spēja parādīt mums patiesību, atmodināt mūs. Un tomēr daudzi vairās no šī skolotāja, ko sauc par dzīvi, – pat tad, kad tas cenšas tos atmodināt.
Pats dievišķais izpaužas dzīves kustībā. Dievišķais izmanto dzīves situācijas, lai sasniegtu paša atmošanos, un ļoti bieži izmanto tam sarežģītas situācijas.
Adjašanti “Tavas pasaules beigas”
Tulkoja: Ginta FS