Ir labāk līdzPRIECĀTIES

lidzjutiba

Viss, ko tu izstaro, veido tavu realitāti. Gribi tu to, vai negribi. Un vārdi, ko tu lieto, nav izņēmums. Vārdi ir veids, kā izpaust savas domas. Taču vārdi pilnībā nevar atspoguļot mūsu domu daudzpusību un dažkārt pat vienkāršo jēgu. Un tā rezultātā šī izkropļotā jēga sāk ietekmēt mūsu pašu domas.

Ne tikai tavas domas ietekmē tavus vārdus, bet arī tevis izteiktie vārdi ietekmē tavas domas.

Pamēģini nelietot nevajadzīgus zemas frekvences vārdus un pavēro, kā mainīsies tava dzīve.
1. «Parāds». Tu nevienam neko neesi paradā un tev neviens neko nav paradā. Ļoti bieži ar vārdu “parāds” aizstāj patiesas jūtas. Mīli tāpēc, ka tu mīli un ne tāpēc, ka tev jāmīl. Dari kaut ko tāpēc, ka tu esi tā nolēmis un vēlies to darīt, nevis tāpēc, ka tev jādara (krievu valodā tas skan labāk – потому что Вы «должны»). Jo biežāk tu lieto šo vārdu, jo vairāk sevi ierobežo un atņem sev enerģiju.
Protams, nav jau viegli tā uzreiz atteikties no vārdiem, ko visu mūžu esam lietojuši, taču pakāpeniski trenējoties tas ir iespējams. Pamēģini šo vārdu aizstāt ar citiem vārdiem.

2. «Vaina», «vainīgs». Neviens ne pie kā nav vainīgs, arī tu. Pārstāj vainot sevi un citus. Kļūdu un grēku nav, ir tikai pieredze.

3. «Žēlot”, “žēlums», «nožēla». Ieklausies šajos vārdos, kā tie skan – tie to vien dara, kā žēlo. Kad tu žēlo pats sevi, tu jūties kā upuris un daudz netrūkst, lai tāds arī kļūtu. Kad tu žēlo citus, tu mudini viņus justies vēl lielākiem upuriem, kā viņi jau ir. Daudziem žēlošana ir veids, kā izjust savu pārākumu par citiem. Žēlot var vabolīti, bet dzīviem cilvēkiem vajag JUST LĪDZI. Kad tu kaut ko nožēlo, tad, pirmkārt, palaid garām momentu “šeit un tagad”, un, otrkārt, padari nevērtīgu savu pieredzi.

4. «Upuris», «upurēt». Par upuriem, iespējams, visiem viss tāpat ir skaidrs. Taču otrais vārds tiek lietots daudz biežāk. “Es upurēju”, “upurēšana”. Pārstāj upurēt! Upuris ne pie kā laba nenoved. Ja tu kaut ko atdod (tai nav obligāti jābūt kādai materiālai lietai), ar sajūtu, ka atņem to sev, ar upura sajūtu vai ar sajūtu “kāds gan es esmu varonis”, tu atkal izplati zemas vibrācijas, kas ietekmē gan tevi, gan to, kurš šo tavu “dāvanu” pieņem.

Kāpēc gan upurēt, ja var uzdāvināt?

5. «Līdzcietība». Šķiet, kas gan tur slikts šajā vārdā. Taču paskaties, kad tu līdziCIET, tu pats attopies otra cilvēka ciešanu tīklos – tā tu otram cilvēkam nepalīdzi, vien palielini ciešanas.

“Līdzi just” un “līdzi ciest” ir divi dažādi vārdi ar divām dažādām nozīmēm. Vēl labāk, ja spēj līdziPRIECĀTIES!

6. «Censties». Vārds, kurš palīdz novelt no sevis atbildību par savu dzīvi. Necenties – dari un tev sanāks!

Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Vai bērni vecākiem ir kaut ko parādā?

brothers-family-siblings-boys-50692

Šis jautājums ir aktuāls daudziem, man to jautā patstāvīgi. Un, ko tur liegties, arī es pati esmu meklējusi atbildes uz šiem jautājumiem:

  • Kāpēc vecāki gaida no bērniem kaut kāda parāda atdošanu?
  • Vai bērni vispār saviem vecākiem ir kaut ko parādā?
  • Un, ja ir, tad ko? Cik un kādā veidā ir jāatdod?
  • Un, ja nē – tad ko darīt? Ignorēt šīs prasības?

Pirmkārt, gribas pateikt par to, kā mums pašiem nekļūt tādiem (jo vecākus un viņu pozīciju diemžēl vairs neizmainīsim). Pamēģināsim tikt skaidrībā. Kāpēc tā notiek? Kāpēc vecāki gaida no bērniem kaut ko? Pamatojoties uz ko? Kāpēc tik daudz pārdzīvojumu par to vecākiem, un tik liela vainas apziņa bērniem? Kur iezagās kļūda un netaisnība? Kurš kam, ko un cik daudz ir parādā? Ja ir…

Ar laiku sakrājās pienākumi, un pirmajam cilvēkam iekšā radās sajūta, ka viņu ir piemānījuši un izmantojuši – visu ir atņēmuši un neko nav atstājuši. Es neizskatīšu situāciju, kad pirmais cilvēks otram nesavtīgi ir atdevis daudzus savus dzīves gadus. Šajā dzīvē nesavtīgi praktiski nekas nenotiek. Pat attiecībās starp vecākiem un bērniem.

Vecāki savās rūpēs par bērniem prātā patur kā minimums ūdens glāzi, ko bērnam tomēr vajadzēs pienest. Gaida arī rūpes vājuma brīdī un finansiālu palīdzību, gaida, ka viņus turpinās klausīt, un ka bērni dzīvos tā, kā vēlas vecāki. Gaida iemeslus lepoties un lielīties, kā arī uzmanības izrādīšanu. Daudz ko gaida. Pat, ja skaidri to nepasaka. Taču balstoties uz ko?

pexels-photo-295208

Vecāki patiešām ļoti daudz iegulda savos bērnos – laiku, naudu, nervus, veselību, spēkus. Un daudzu gadu garumā. Viņiem bieži nākas atstumt savas vēlmes otrajā plānā bērna dēļ. Darīt to, ko negribas, un atkal bērna dēļ.  No kaut kā atteikties, kaut ko ziedot – kā minimums savu personīgo miegu vairāku gadu garumā. Kurš teica, ka būt vecākiem ir viegli un vienkārši?

Paiet gadi, un pēkšņi vai ne pēkšņi, bērns dzird mājienus vai skaidras norādes, ko un kā tieši viņš vecākiem ir parādā. Taču, cik pamatoti un likumīgi tas ir? Vai tiešām viņš vecākiem kaut ko ir parādā? Un kur šī netaisnības sajūta rodas?

Vecāki pārdzīvo, tāpēc, ka viņu būšana par vecākiem viņiem šķita kā milzīgs, neatlīdzināms upuris. Vienpusīgs process, kas nedod vecākiem nekādus bonusus vai prieku.  20 gadus mocījās un tagad gaida, ka viņiem par to visu kaut kā atlīdzinās. Viņi tik daudz ko atdeva un neko neieguva pretī. Pavisam neko! Ir taču jābūt taisnīgumam! Bet vai tā ir?

Nē, šī pasaule vienmēr un visā ir taisnīga! Bērni patiesībā vecākiem ļoti daudz ko dod. Precīzāk sakot, Dievs mums caur bērniem ļoti daudz ko dod. To pat nevar aprakstīt vārdiem. Viņu apskāvieni, atzīšanās mīlestībā, smieklīgie vārdi, pirmie soļi, dejas, dziesmas… pat tikai ieraudzīt guļošo eņģelīti…cik mīļus dievs tos ir radījis! Pirmajos piecos bērna dzīves gados no bērna staro tik daudz laimes, ka tā pievelk pieaugušos kā magnēts.

Arī pēc tam tik daudz bonusu, kaut arī mazākā koncentrācijā. Caur bērniem Dievs vecākiem dod tik daudz ko, ko par nekādu naudu nenopirksi un uz ceļa neatradīsi.

Un viss ir godīgi, viss kompensējas, vecāki pūlas, Dievs viņus apbalvo. Tūlīt pat, tajā pašā brīdī. Tu nakti neesi gulējis, bet tev no rīta tiek dots smaids un jaunas iemaņas. Taču, lai iegūtu visus šos bonusus, ir jābūt kopā ar bērniem. Ir jāpietiek spēkam un vēlmei to visu izbaudīt –kas arī nav mazsvarīgi. Redzēt visus šos ieguvumus un būt pateicīgam par tiem.

Tieši viņu bērnu gados, kamēr viņi ir maziņi, un no viņiem plūst šī laime tāpat vien, katru minūti. Tas kā viņi smaržo, smejas, lamājas, apvainojas, mīl, draudzējas, iepazīst pasauli – tas viss nevar neiepriecināt mīloša vecāka sirdi. Laime mūsu sirdī arī ir vislielākā balva par mūsu rūpēm un grūtībām.

Tad kāpēc vecākiem ir sajūta, ka viņiem kāds kaut ko ir parādā?

Tāpēc, ka viņi nebija bērniem blakus, un visus šos labumus saņēma kāds cits – vecmāmiņa, auklīte, bērnu dārza audzinātāja (lai gan arī audzinātāja to visu droši vien neizbaudīja). Vecākiem nebija laika  apskaut bērnus nakts vidū vai ieelpot viņu smaržu. Ir taču jāstrādā, jārealizējas! Ir kaut kur jāskrien, bērni taču neaizbēgs, padomā tik, mazulis!

Ar viņu neparunāsi, neapspriedīsi dienas notikumus, viņš taču neko nesaprot, viņam ir vienalga, kas viņu šūpo vai baro. Attiecības ar mazuli bieži vien neiekļaujas mūsu izpratnē par attiecībām – te ietilpst tikai pabarot, apģērbt, nomazgāt,  nolikt gulēt. Mums nav laika lūkoties guļošos bērnos, nogurums ir tik liels, ka ir spēka tikai kādā citā istabā nokrist bezspēkā. Nav laika kopā ar viņu pētīt sienāžus vai puķītes. Nav spēka, lai kopā zīmētu, līmētu, dziedātu.  Visi spēki palika darba vietā.

Taču arī tad, ja mamma nestrādā, visticamāk, viņai arī visiem šiem „bonusiem” un sīkumiem nav laika. Tie taču ir kaut kādi nieki, tukša dārgā laika tērēšana, (tāpat kā sev pašai), bet viņai vajag māju iztīrīt, ēdienu pagatavot, uz pulciņu bērnu aizvest, uz veikalu aiziet.  Viņa nevar gulēt viņam blakus un runāt nesaprotamā valodā, tas taču ir muļķīgi. Nav spēka vispār un nav arī laika tam, lai vienkārši ieskatītos viņam acīs un izelpotu visas rūpes.

Un, ja mēs dodamies savās darīšanās, tad jāiet ir ātri, un nevis apstājoties pie katra akmentiņa. Kaut arī fiziski mamma ir blakus, visi šie bonusi palido viņai garām. Un bieži vien nestrādājošai mammai pretenzijas pret bērniem ir vēl lielākas – viņa taču ir ziedojusi viņiem visu, pat savu pašrealizāciju, nestrādājot, tā kā potenciālais rēķins būs vēl lielāks.

pexels-photo-173666

Tik ļoti kādreiz gribas apstādināt kādu skrienošu mammu ar akmens seju un pateikt viņai – Apstājies! Vislielākais brīnums ir tev blakus! Un tas nevar gaidīt! 

Tāpat es bieži apturu pati sevi, kad man pēkšņi uzrodas daudz svarīgākas lietas nekā palasīt grāmatiņu, paspēlēties ar Lego vai tikai pagulēt viņam blakus.  Kur gan es sataisījos? Un kāpēc? Varbūt labāk ļaut laimei ienākt manā sirdī tūlīt pat un ļaut tai atkausēt to?

Tā visa rezultātā mēs iegūstam situāciju, ka cilvēki ir strādājuši daudzus gadus, grūti un smagi (vai tad var būt viegli?), bet viņu godīgi nopelnīto algu izdalīja kādā citā vietā citiem cilvēkiem. Tāpēc, ka tieši viņi bija tur, kur vajag.

Piemēram, kamēr mamma un tētis visiem spēkiem raujas un strādā lai nomaksātu hipotēku par savu milzīgo māju un samaksātu par auklītes pakalpojumiem, šī auklīte iegūst laimi, jo viņa izbauda dzīvi šajā mājā, kopā ar šiem bērniem.

Un var būt arī tā, ka visi šie prieki netiek nevienam, jo nevienam tie nebija vajadzīgi, un pēc daudziem gadiem arī pats bērns ir noticējis, ka nekā interesanta un laba viņā nav.

Turklāt šim smagi strādājošam cilvēkam  pēc 20 gadiem tomēr gribas savu algu, turklāt uzreiz visu par šiem gadiem! Un viņš pieprasa no tiem, kuru dēļ viņš tik ļoti ir mocījies! Un, no kā gan vēl viņš var pieprasīt? Taču viņam to nedod. Lūk, arī paliek neapmierinātība, nodevības un piemānīšanas sajūta…

Bet kurš gan ir vainīgs, ka mēs paši nenākam pakaļ savai „vecāku” algai katru dienu? Kurš vainīgs, ka mēs aizmirstam par to, ka pasaulē viss pāriet, un bērni būs mazi tikai uz mirkli? Kurš nes atbildību par to, ka karjera un izaugsme mums ir svarīgāka par bērnu smaidu un sarunu ar viņiem?

Kurš maksā par mūsu lēmumiem, kad mēs esam gatavi atdot savus bērnus bērnudārzam, silītēm, auklītēm, vecmāmiņām kaut kādu sasniegumu dēļ, zaudējot ar viņiem saikni, un zaudējot visu to, ko tik dāsni caur mūsu mazuļiem dod mums Dievs?

Ir bezjēdzīgi gaidīt parāda atmaksu no pieaugušiem bērniem. Viņi nespēs dod to, ko jūs vēlaties, tāpēc, ka viņi jau jums tik daudz ko ir devuši, kaut gan no tā visa jūs neko neesat paņēmuši.  Bērni atdod parādu nevis vecākiem, bet gan saviem bērniem, un tur slēpjas dzīves gudrība.  Un dzert no pieaugušiem bērniem sulu, nozīmē savu mazbērnu apdalīšanu, lai cik skumji tas nebūtu.

Atvaino, māt, es tev šobrīd nevaru palīdzēt. To, ko esmu tev parādā, es atdošu saviem bērniem. Tev es esmu gatava izrādīt pateicību, cieņu, nepieciešamās rūpes gadījumā, ja kaut kas ir nepieciešams. Un viss. Vairāk es nespēju tev palīdzēt, pat, ja to ļoti vēlēšos.”

Tas ir vienīgais, ko pieaudzis bērns saviem vecākiem var atbildēt, kad viņi pieprasa kaut kādu atmaksu.  Protams, viņi var pacensties, iztērēt tam visus spēkus, visu dzīvi, atteikties no savas nākotnes, ieguldoties nevis savos bērnos, bet vecākos. Tikai apmierinājuma no tā visa nebūs nevienam.

Mēs tiešā veidā neko saviem vecākiem neesam parādā.  Mēs to visu esam parādā saviem bērniem.  Viņi ir mūsu pienākums. Kļūt par vecākiem un nodot to visu  tālāk.  Nodot visu dzimtas spēku tālāk un neko neatstāt aiz muguras. Tāpat arī mūsu bērni mums neko nav parādā. Viņiem pat nav jādzīvo tā, kā mēs gribam, un nav jābūt viņiem laimīgiem tā, kā mēs to redzam.

Mūsu vienīgā samaksa par visu ir cieņa un pateicība. Par visu, kas mūsu dēļ kādreiz ir darīts. Cieņa, neatkarīgi no tā, kā vecāki izturējās, kādas jūtas mūsos izsauca. Cieņa pret tiem, caur kuriem mūsu dvēsele nonāca uz šī pasaules, kas rūpējās par mums dienās, kad bijām bezpalīdzīgi un ievainojami; pret tiem, kas mīlēja tā, kā mācēja un varēja, no visiem spēkiem (vienkārši spēka visiem nemaz nav tik daudz).

Protams, uz mums gulstas atbildība par pēdējiem mūsu vecāku dzīves gadiem, kad viņi paši par sevi parūpēties nevar. Tas nav pat pienākums, tas vienkārši ir cilvēciski. Darīt visu, kas iespējams, lai palīdzētu vecākiem atveseļoties, atvieglot viņiem šīs grūtās dienas.

Ja mēs nevaram blakus vecākiem, kas slimo, ir jāatrod laba kopēja, laba slimnīca, kur būs nepieciešamā rūpes un kopšana, un iespēju robežās jāizrāda uzmanība un rūpes. Un vēl ļoti labi būtu palīdzēt viņiem „pareizi pamest šo ķermeni”. Tas ir, palīdzēt viņiem sagatavoties šim pārejas brīdim, lasot grāmatas. Komunicējot par to ar garīgiem cilvēkiem. Taču tas nav parāds. Tas ir pašsaprotami, ja mēs saglabājam sevī cilvēcīgo.

Vairāk neko bērni nav mums parādā. Un mēs neesam parādā saviem vecākiem. Tikai cieņu un pateicību. Un visvērtīgākā nodošanu tālāk. Dot saviem bērniem ne mazāk kā ieguvām paši, bet vēl labāk, iedot vairāk, īpaši mīlestību, pieņemšanu, maigumu.

Samīļojiet viņus, lutiniet, priecājieties par dzīvi kopā ar viņiem smejaties kopā, smaržojiet viņus,  runājiet par neko, nekur nesteidzoties, vāļājaties pa gultu, dziediet, dejojiet, kopā atklājiet šo pasauli. Ir tik daudz iespēju, lai kopā ar bērniem piedzīvotu laimi!

Un tad grūtības neliekas tik lielas. Un mammas darbs tik nepateicīgs un grūts. Padomā tik, kas gan ir bezmiega nakts…piespied pie sevis mazo eņģelīša ķermenīti un dzīvot uzreiz ir vieglāk. Kaut mazliet.

Pārpublicēts no www.slowyogalife.com

Tulkoja Kristīne Somere

 

Kas slēpjas aiz nepatikas pret cilvēku

nepatika

Ļoti bieži tiek runāts par mīlestību un iemīlēšanos. Kāpēc gan neparunāt par naidu? Varbūt pat ne par naidu kā tādu, jo tā ir tik spēcīga sajūta, ka ne visi uz to ir spējīgi. Parunāsim par nepatiku (kuru bieži vien cilvēki jauc ar naidu)

Blakus ikvienam no mums ir cilvēki, pret kuriem mēs jūtam šo sajūtu. Dzīve ir dzīve un ne viss tajā notiekošais var būt patīkams. Labi, ja mēs spējam saprast savas nepatikas iemeslus. Ja iemesls ir redzams, un mēs nevaram iemīlēt šo cilvēku par kaut ko konkrētu, un viņš par to arī zina, un mēs negrasāmies to pat slēpt, tad tas ir pats vienkāršākais variants.

Saki, vai tad nemēdz būt tā, ka cilvēks it kā labs, pret tevi attiecas adekvāti un dalīt ar viņu tev nav ko, un neko sliktu viņš tev izdarījis nav. Bet tev viņš nepatīk un viss! Pie kam “nepatīk” – vēl ir maigi teikts! Negatīvās emocijas burtiski gāžas pāri malām tad, kad šis cilvēks nonāk Tavā redzeslokā. Tu nevari saprast notiekošā iemeslu, un tāpēc tas tevi kaitina vēl vairāk. Protams, labi, ja varat viens otram paiet garām laikā un telpā, lai jūsu ceļi nekrustotos. Bet, ja nu tas ir tavs priekšnieks? Vai kolēģis, kurš ofisā sēž tev pretī? Vai labākās draudzenes vīrietis? Sanāk vienas vienīgas ciešanas.

Tu droši vien nebūsi pārāk izbrīnīts, kad teikšu, ka visā atkal ir vainojama mūsu zemapziņa. Grūti pat iedomāties, cik milzīgi liela noliktava tā ir, un cik daudz tajā glabājas mūsu neapzināto, bet vareno uzstādījumu, pārliecību, motīvu un dažādu citu lietu, kas spējīgas ļoti spēcīgi ietekmēt mūsu dzīvi – īpaši mūsu emocijas.

Bet nepatika ir viena no pašām spēcīgākajām un nekontrolējamākajām emocijām. Kad psihologiem nākas strādāt ar attiecību problēmām, atklājas, ka nepatika stāv vienā no pirmajām vietām un tad par galveno mērķi kļūst iemācīties kontrolēt to, ko parāda mums mūsu zemapziņa.

Iemācīties kontrolēt – nozīmē vismaz daļēji iemācīties tikt galā ar tām. Un pirmais kontroles pār kādu noteikums, ir zināt savu kontrolējamo – tātad saprast, no kurienes nāk viena vai cita sajūta, šajā gadījumā – nepatika.

Psiholoģijā ir tāds jēdziens “projekcija”. Piemēram, tavā dzīvē bija kāda ļoti nepatīkama tev epizode. Tu pacenties to aizmirst un, iespējams, tev pat tas izdevās. Bet pēkšņi tu satiec cilvēku, ar kuru bija saistītas šīs nepatīkamās pagātnes atmiņas.

Iespējams, viņam ir līdzīga balss, vai ģērbšanas maniere, bet varbūt tieši tādas krāsas kaklasaite vai  līdzīga frizūra – pietiek tikai ar attālu līdzību, lai mūsu zemapziņa to “atpazītu”. Un viss “uzpeld” ar jaunu spēku, visas tās negatīvās sajūtas, visa nepatika tiek pārnesta uz šo jauno cilvēku, kura vienīgā vaina ir tā, ka viņš ar kaut ko tev atgādināja nepatīkamus pagātnes notikumus.

Cilvēks nav ne pie kā vainīgs, bet tevi plēš pušu negatīvās emocijas tikai no tā vien, ka redzi viņu.

Vēl viens “projekcijas” veids: kāds, kurš bija blakus tev neveiksmes brīdī, redzēja tavu kritienu, bija liecinieks tavam vājumam u.t.t. Šķiet, ka emocijas dvēselē jau norimušas, tomēr, izrādās, ka ne līdz galam. Atliek vien sastapt šo nejaušo aculiecinieku, kad pagātnes nepatīkamās emocijas atgriežas, bet nu jau kā nepatika pret šo konkrēto cilvēku. Tu it kā pārnes visu negatīvu no situācijas uz šo vienu cilvēku.

Un vēl mēs nemīlam “spoguli”. Kāpēc pēdiņās? Tāpēc, ka tas nav vienkārši spogulis, bet gan mūsu rūpīgi slēpto negatīvo īpašību precīzs atspoguļojums citā cilvēkā. Piemēram: tu dziļi dveselē zini, ka esi egoists (ko nu tur slēpt!) un tavi tuvie cilvēki tev šad tad to atgādina. Tu esi iemacījies ar to sadzīvot, esi samierinājies, rūpīgi to slēp, atseko savu uzvedību, savas emocijas un vārdus. Ar gadiem to var iemācīties ikviens, lai kaut kā iedzīvotos sabiedrībā.

Īpaši tas attiecas uz tiem trūkumiem, ar kuriem grūti cīnīties, kas mūsos burtiski “ir asinīs”.  Un pēkšņi mūsu tuvumā uzrodas cilvēks, kurā mēs, kā spogulī, redzam sevi, visā savā egoistiskajā “krāšņumā”. Un vēl, bez tā, viņš absolūti necenšas slēpt savu šo trūkumu, bet varbūt pat neuzskata par trūkumu! Kā viņš tā var!!!! Te nu arī ar neparvaramu spēku “uzpeld” nepatika pret šo “bezkauņu”.

Pie tam šī īpašība, kuru tu sevī nemīli, var būt jebkura: nepunktualitāte (kā viņš drīkst kavēt, mēs taču norunājām!). Neakurātums (es gan tā nedaru!). Koķetēšana ar visiem pēc kārtas (kāda bezkauņa, kārties visiem pēc kārtas kaklā!!!) u.t.t. Ko darīt, mēs visi ne īpaši mīlam “spoguļus”… Vēl viens visiem zināms fakts: ja apstākļi saliek blakus divus dzimušus līderus, tad diez vai viņi iedegsies mīlestībā viens pret otru. Līdzīga nepatika bieži vien labāk par jebkuru testu parāda slēptās dvēseles radniecības.

Vēl viens iemesls, kāpēc mēs varam izjust nepatiku pret kādu konkrētu cilvēku, ir parāda sajūta.

Piemēram, tu līdz šim brīdim lieliski sapraties ar kādu cilvēku, uzskatot to par lielisku draugu, kolēģi. Taču kādā dzīves brīdī sanāca tā, ka viņš tev ļoti palīdzēja (nav obligāti materiāli). Šķiet, ka tev uz visu mūžu vajadzētu justies viņam pateicību paradā… Taču kaut kas notiek ne tā. Sanāk, ka tagad tu vairs nevari izturēties pret viņu tā, kā tu vēlies, bet gan tā, kā vajag. Un šis “parāds”, kas karājas kaklā, ne tikai nogalina iepriekšējās nepiespiestās attiecības, bet no tavas puses “bagātina” tās ar nepatiku no tavas puses. Protams, ne vienmēr tā notiek – tomēr bieži gan. Ne velti ir tāds teiciens: “Gribi pazaudēt draugu, aizdod viņam naudu.”

Gribu pieminēt vēl vienu iemeslu, kāpēc varam izjust nepatiku pret cilvēku. Tas nenotiek tik bieži, taču ļoti labi ilustrē visus tos “jociņus”, kurus ar mums izspēlē mūsu zemapziņa. Gadās, ka negatīvā emocija, ko izjūtam pret kadu cilvēku ir vienīgi veids, kā apspiest sevī vēl spēcīgāku sajūtu – seksuālo vēlmi.

Tas notiek ar mums tajos gadījumos, ja nekādā veidā nespējam realizēt šo vēlmi. Piemēram, tev ir stingri lietišķas attiecības, kuras nekādā gadījumā nedrīkst pārvērst kādās citās. Vai nu kaisles objekts nav brīvs, vai arī jūs saista radniecīgas saites. Tāda apspiesta seksuālā vēlme var pārvērsties citā emocijā, ne mazāk spēcīgā – nepatikā vai pat naidā.

Protams, šeit nav uzskaitīti visi iemesli, kas izsauc nepatiku pret kādu cilvēku. Ja tev sanāks ieskatīties sevī dziļāk un tomēr atrast iemeslu šai nepatikai, tu noteikti ātrāk un vieglāk tiksi ar to galā, jo tu esi galvenais ieinteresētais tajā, lai tavā dzīve būtu pēc iespējas vairāk labu emociju un attiecību.

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS

Fotogrāfs: A. Borisovs

Tāds cilvēks!

habenskii3

Konstantīnu Habenski mēs zinām ka lielisku aktieri, zinām arī to, ka viņš vienmēr ir paticis sievietēm, taču ne visi zin to, ka šis cilvēks savā dzīvē saskāries ar problēmu, kas uz visiem laikiem mainījusi viņa un daudzu cilvēku dzīvi. Un tieši tāpēc šodien mēs Konstantīnu Habenski varam saukt par Cilvēku ar Lielo Burtu.

2007. gadā Konstantīnam un Nastjai piedzima pirmais un vienīgais dēls. Īsi pēc dzemdībām mīļotā sieva saslima ar vēzi. Nevilcinoties un nedomājot, viņš pārdeva savu māju un visus savus honorārus (tajā brīdī viņam bija galvenās lomas filmās “Likteņa ironija 2” un “Admirālis”) viņš atdeva sievas ārstēšanai. Ar to nepietika, nācās ielīst parādos. Šajā cīņā viņš zaudēja – pēc gada sieva nomira.

habenskii7

Un no šī brīža, viņš kopā ar dēlu mitinās pavisam vienkāršā dzīvoklī un visus savus honorārus ziedo labdarībai. Uz šodienu Habenskis  no galvas vēža izglābis 150 bērnus.

2014. gada pavasarī Konstantīns ieradās Kazaņā, lai apciemotu bezcerīgi slimus bērnus un nospēlētu savu labdarībai veltītu pirmizrādi. Nopelnīto naudu viņš atkal ziedoja, lai izglābtu vēl 4 bērnus. Tādi cilvēki ir starp mums. Un nav svarīgi, kādas profesijas vai tautības.

Habensku ģimenes stāstu lasiet:

http://www.liveinternet.ru/users/3166127/post225173416/

Tulkoja; Ginta FS