Mēs redzam nevis pasauli, bet sava prāta saturu

zirneklis3

Attiecības ar cilvēku nav tas, kas nāk no viņa. Tas ir tas, kas nāk no tevis.
Ikviens tiecas redzēt pasaulē savu atspulgu. Nogurušam cilvēkam visi šķiet noguruši. Slimam – slimi. Zaudētājam – zaudētāji.
Mēs redzam nevis pasauli, bet sava prāta saturu.
Tas, kurš kaitē citam, dara sliktu sev. Tas, kurš citiem palīdz, dara sev labu.
Tu nēsā savas nelaimes vai laimes, paradīzes vai elles iemeslus sevī. Lai kas ar tevi notiktu, tas viss notiek tevis deļ. Ārējie iemesli ir otršķirīgi, iekšējie – pirmšķirīgi. Un kamēr tu to nesapratīsi, iekšējās izmaiņas nav iespējamas.
Ja iemesls ir ārpusē, tad tu mūžīgi būsi verdzībā, jo nevari izmainīt ārējos iemeslus.
Taču, ja tu izdarīsi kaut vienu izmaiņu, tev sekos miljoni. Iemesli ir iekšpusē, ārpusē ir tikai attaisnojumi.

Tu vari izmainīt visu vidi sev apkārt, taču nekas nemainīsies, ja iekšējā pasaule paliks tā pati, kas iepriekš. Iekšējie uzstādījumi turpinās radīt to pašu modeli atkal un atkal, tāpec, ka cilvēks dzīvo no iekšējā uz ārējo.

Tu vienmēr nēsā savu elli un paradīzi sevī. Kā zirneklis nes sevī savu zirnekļa tīklu. Lai arī kur tas atnāktu, viņš mirklī sāks apkārt sev aust savu tīklu. Bet, kad zirneklis vēlas iet tālāk, viņš ievelk savu tīklu atpakaļ sevī.

Lai arī kur tu atnāktu, tu tajā pat mirklī radi sev apkārt savu vidi.

Saproti, viss ir atkarīgs no tevis. Saproti, jo no tā atkarīgas ir pārmaiņas tevī.

Inga Krukauskiene
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Nodzīvotās dzīves laiks

nodzivotas dzives laiks

Šis ir stāsts par kādu cilvēku. Es viņu sauktu par meklētāju…
Meklētājs ir cilvēks, kurš kaut ko meklē, taču nav obligāti, tas, kurš atrod. Viņš nav arī tas, kurš noteikti zin, ko tieši viņš meklē. Viņš ir tikai tas, kuram viņa paša personīgā dzīve ir meklējums.

Reiz meklētājam kļuva nemierīgi ap sirdi un viņš padomāja, ka laiks apmeklēt tālo pilsētu Kammiru. Viņš saposās ceļam. Viņš bija iemācījies lielu nozīmi piešķirt tām sajūtām, kas nāca no nezināmiem viņa Dvēseles dziļumiem. Tieši tāpēc viņš pameta visas savas lietas un devās ceļā.

Pāris dienas, nostaigājis pa putekļainiem ceļiem, viņš tālumā ieraudzīja Kammiras aprises. Pa labi no ceļa uz pilsētu viņa uzmanību piesaistīja zaļš paugurs, kaut kas līdzīgs salai. Piegājis tuvāk, viņš ieraudzīja, ka tas ir paugurs ar brīnumainiem kokiem, puķēm un putniem, apjozts ar zemu žogu no pulētiem dēļiem. Puspavērtie bronzas vārtiņi it kā aicināja viņu ienākt.
Uz brīdi viņš aizmirsa par pilsētu, par to, kur un kāpēc gāja, un padevās vilinājumam atpūsties šajā skaistajā vietā.
Meklētājs lēnām staigāja starp kokiem, kur ik pa gabaliņam gulēja skaisti balti akmeņi. Viņa skats apbrīnā kā taurenis lidinājās no akmeņiem uz kokiem, uz putniem un puķēm – uz visiem šīs paradīzes brīnumiem. Viņa meklētāja acis bija plaši atvērtas un, iespējams, tāpec viņš ieraudzīja uzrakstu uz viena no akmeņiem:

Abduls Taregs

nodzīvoja 8 gadus, 6 mēnešus, 2 nedēļas un 3 dienas
Viņš neviļus sarāvās, sapratis, ka tas nebija vienkārši akmens, bet gan kapa plāksne. Viņš sajuta žēlumu, iedomājoties bērnu, kas nodzīvojis tik neilgu laiku. Pavēries apkārt, meklētājs ieraudzīja, ka arī uz blakus akmens ir uzraksts. Viņš pietuvojās, lai izlasītu:

Jamirs Kalibs
nodzīvoja 5 gadus, 8 mēnešus un 3 nedēļas

Meklētājs bija šokēts. Šī brīnišķīgā vieta bija kapsēta, bet katrs akmens – kaps. Vienu aiz otra viņš lasīja uzrakstus uz kapakmeņiem. Visi tie bija līdzīgi: vārds un skrupulozi izskaitļots dzīves laiks. taču pats briesmīgakais bija tas, ka cilvēkam, kurš bija nodzīvojis visilgāko laiku, bija nedaudz vairāk par 11 gadiem.

Viņš bija apbēdināts līdz sirds dziļumiem, apsēdās un sāka raudāt. Pie viņa pienāca kapsētas uzraugs. Ieraudzījis, ka meklētājs raud, viņš pajautāja, vai gadījumā tas neapraud kādu aizgājušu radinieku.

— Nē, ne radinieku. — atbildēja meklētājs. — Kas šeit notiek? Kas notika šajā pilsētā? Kāpēc tik daudz bērnu paglabāti šajā vietā? Kāds lāsts guļ pār tiem visiem?

Vecais vīrs pasmaidīja un teica:

— Nomierinieties, kungs. Nekāda lāsta nav. Mums šeit ir sena tradīcija. Gribiet, es jums to pastāstīšu?
Un viņš sāka savu stāstu.

«Kad jauneklim paliek 15 gadi, vecāki viņam dāvina grāmatiņu. Tādu, kā man. to nēsā kaklā pakarinātu. No šī brīža katru reizi, kad cilvēks pārdzīvo kaut ko skaistu un patīkamu, viņš atver grāmatiņu un ieraksta tajā:

Pa kreisi — kas izraisīja šīs patīkamās sajūtas.

Pa labi — cik ilgi bija šie mirkļi.

Tāda, lūk, tradīcija.
Piemēram, tu iepazinies ar meiteni un iemīlējies. Cik ilgs bija prieks par šo iepazīšanos? Cik ilga bija kaisle? Nedēļu? Trīs ar pusi? Pēc tam – pirmā skūpsta uztraukums… neierasta labsajūta un bauda. Kā to izmērīt? Pusotras minūtes? Tik ilgi, cik ilgst skūpsts? Vai vēl… Pievienot tos patīkamos pārdzīvojumus, kas saistīti ar šo skūpstu un pecgaršu. Divas dienas? Nedēļu?

Pēc tam – pirmā bērna piedzimšana….

Draugu kāzas?

Ilgi gaidītais ceļojums?

Tikšanās ar brāli, kurš atgriezies no tālas valsts?

Cik baudas mirkļu bijis dzīvē?

Stundas? Dienas?

Un tā mēs šajās grāmatiņās atzīmējam katru laimes un prieka brīdi…. Katru mirkli.

Tā mums ir iegājies. Kad cilvēks nomirst, mēs atveram grāmatiņu un saskaitām šos mirkļus, lai uzrakstītu tos uz kapakmeņa. Tāpēc, ka mums tikai tas arī ir PATIESI NODZĪVOTA DZĪVE».

Autors: Horhe Bukajs
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS