Pieņemt vai aiziet?

Vārdu “pieņemt cilvēkus tādus, kādi tie ir” dziļākā jēga nav piespiest sev paciest visus viņu graujošos un aizvainojošos nodarījumus attiecībā pret mums…
Tie nozīmē tikai to, ka mums nav tiesību otram cilvēkam pieprasīt, lai tas mūsu dēļ mainītos.
Labi būtu, ja mēs vārdu “pieprasīt” tuvības kontekstā varētu vispār nelietot. 

Mums nav nekādu tiesību audzināt un pāraudzināt tos, kurus neesam dzemdējuši.
Mēs nedrīkstam citiem atņemt viņu vērtības.
Mēs nedrīkstam viņu vietā izdarīt izvēles un pārliecināt tos par to, kas, mūsuprāt, viņiem būs labi.
Mēs nedrīkstam braukāt pa svešām dzīvēm tās kontrolējot, cenšoties sakārtot nesakārtoto, kaut ko tajās mainīt un uzspiest tās transformācijas, kas pašiem šķiet ļoti vērtīgas.

Bet ir mums arī tiesības.
Tiesības sakrist pat tad, ja esam ļoti atšķirīgi, un mums tomēr izdodas normāli izturēties vienam pret otru, ja ir apmēram līdzīgi mērķi un apmēram līdzīgs skats uz dzīvi.
Tiesības vienoties. Tieši vienoties, nevis uzstādīt ultimātus, spekulējot ar sevi un savu ārkārtīgi vērtīgo klātbūtni.
Tiesības atskaņot un piedāvāt, tajā pat laikā esot gataviem jebkurai atbildei.
Žēlabas par to, ka “es nevaru aizklaudzināties” parasti nozīmē to, ka “es nevaru panākt to, ko es gribu”.
Tiesības neciest pazemojumus.
Neciest pat tad, kad cilvēks hroniski cenšas tevi pārliecināt par to, ka viņš tā nav gribējis, ka nesaprot, kā tas tā varēja sanākt un lūdz piedot, jo viņam bijusi grūta bērnība.
Tu taču mijiedarbojies ar pieaugušu cilvēku. Un viņam ir milzīgas problēmas, ja vinš nespēj saprast, ko un kāpēc dara.
Ja viņam izdodas tevi apvainot un pazemot daudz ātrāk, kā paskaidrot, kas viņam bija padomā.
Ja viņš pie katras savas neizdošanās ir gatavs vainot savu mammu.
Bet pieaudzis cilvēks pats risina savas problēmas vai arī iziet terapijas kursu. Eksperimentēt un izgāzt savas dusmas uz tuvajiem cilvēkiem ir diezgan pretīgs veids kā justies iluzori pilnvērtīgam.

Un ir tiesības piecelties un aiziet.
Tas ir godīgi un drosmīgi. Daudz godīgāk un drosmīgāk nekā gadiem ilgi sēdēt blakus cilvēkam, kurā gandrīz nekas tevi neapmierina, tomēr tu visu laiku pasīvi gaidi viņa pārmaiņas vai arī aktīvi, bet vienpusēji “sities par mīlestību”, nepamanot, ka tā iznīcini pat sīkākās vēl dzīvas daļiņas.

Es vienmēr jokoju, ka, ja tevi otrā cilvēkā pastāvīgi kaut kas tracina un tev ļoti gribās viņu aizbakstīt līdz ideālam, tad nav vērts to darīt – pilna pasaule ar jau gataviem…. tiem, kuri tev vajadzīgi un kuriem vajadzīgs būsi tu.

Dodies tos meklēt.
Vai arī sēdi un sagaidi.
Vai arī iemīli un iekārto sev savu brīvību.
Variantu ir miljons.

Bet neiestiedz kā purvā tajos cilvēkos, kurus tu vēlies pārtaisīt.
Tajos, kuri jau sen tev likuši saprast, ka vairāk par to, ko viņi var tev piedāvāt, nekad nebūs, taču tev ar to ir par maz.
Tajos, kuri tevi izmanto un pazemo, bet tu tici, ka tā ir normāla jebkuru attiecību sastāvdaļa.
Un tajos, kuru muguru tu redzi biežāk kā acis…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Iemācīties sarunāties, klausīties un dzirdēt

Vīrietis un sieviete, kuri prot nopietni un godīgi sarunāties, ir labākie psihologi viens otram. Ja vien viņi var atklāti sarunāties un noskaidrot to, kas notiek.

Ko tu vēlies, ko es vēlos, ar kādām sajūtām tu dzīvo, ar kādām dzīvoju es, ko tu no manis sagaidi, ko es sagaidu no tevis – tie ir elementāri jautājumi, kurus izrunājot atkritīs puse problēmu un ikdienas nesaskaņu. Ir tikai jāsaņemas drosme, lai sāktu par to runāt.

Protams, ir vajadzīgas gudras metodes un grāmatas. Taču tās nesniegs cerēto efektu, ja jūs neiemācīsieties viens ar otru runāt.

Vadims Kurkins
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es dzīvoju

sarkanas rozes

Svetlana Slavovna un Valērijs Vasiļičs bija kaimiņi kādā parastā noplukušā “hruščovkā”. Ne gluži kaimiņi, jo dzīvoja dažādās sekcijās, taču viņu balkoni bija blakus, atdalīti vien ar plānu finiera starpsienu un tas pilnībā atļāva viņiem saukties par kaimiņiem.

Ar to arī visa kaimiņu būšana beidzās. Galu galā, kas var būt kopīgs četrdesmit piecus gadus vecai šķirtenei, kura, kā nu prot, viena audzina savu dēlu, un piecdesmitgadīgam pensionētam pulkvedim, kurš krustu šķērsu izbraukājis valsti, apglabājis savu sievu un klusiņām izdzīvo netīri rudā nesakoptā daudzdzīvokļu mājā.

Nekā kopīga. Tikai viena uz diviem finiera starpsiena un vārds “izdzīvo”, tāpēc, ka valstī ar nosaukumu PSRS tas, kas bija pēc četrdesmit, skaitījās nopietns vecums.

Lūk arī izdzīvoja. Viņa rāvās melnās miesās starp darbu, dēlu un zemespleķi ar dārza būdu un  bezgalīgām sakņu dobēm. Bet viņš parkā ar večiem spēlēja domino. Dažkārt viņi pagalmā satikās, pieklājīgi sasveicinājās un viss. Bet visbiežāk tomēr lamājās, izliecoties garām finiera starpsienai – tad mūzika par skaļu, tad veļa ne tā izkarināta, tad atkal puvušu kartupeļu smaka no kaimiņa balkona dzīvot traucē.

Reiz abi salamājās nopietni. Līdz pat naidam un nolādējumiem. Līdz dusmās zvērojošām acīm un pārgrieztām sejām. Dēļ sīkumiem, kuriem nebūtu bijis jāpievērš uzmanība. Bet kurš tad atzīs savu kļūdu tādā svarīgā lietā, kā skandāls ar kaimiņiem?

Un no tā brīža tā arī dzīvoja – naidā skatoties uz finiera gabalu starp balkoniem.
Bet finierim vienalga. Tas ne to vien bija redzējis. Klusē pat plecus neparausta, jo plecu ta nav.

Bet no abām pusēm virmo kaislības.
Slavovnai dēlu iesēdināja cietumā par kautiņu dzērumā – Vasiļičs nosodoši šūpo galvu, teic, vajadzēja puiku labāk audzināt. Izlaidusi galīgi!

Vasiļičam meita apprecējās ar gaisagrābsli, aizbrauca dzīvot uz citu pilsētu. Un lai kā viņs pūlējās uzspiest ar savu autoritāti, neizdevās pierunāt meitu nedarīt muļķības. Viņa pateica “Mīlu”, un prom bija.

Un te nu Slavovna klusiņām priecājas. Nav jau, protams, labi priecāties par otra bēdu, bet kaut kur dziļi dvēselē…
Vienu vārdu sakot, tā viņi dzīvoja līdz vēlam rudenim…

Bet tālāk “hruščovkā” iestājas klusums. Veči vairs negāja parkā spēlet domino, līņāja auksts rudens lietus. Slavovnai arī vairs nebija kur skriet – dārzs “iekonservēts” līdz pavasarim, tikšanās ar dēlu – tikai stingri pēc grafika. Un kaimiņi arvien biežāk sāka iziet uz balkona.

Ja tā būtu pasaka, tad tieši šajā brīdī garām balkonam aizlidotu amors un izšautu savu bultu abiem tieši sirdī, nojauktu starpsienu un kopā dzīvotu ilgi un laimīgi. Bet dzīvē amoriem ir citi plāni, tāpēc labāk, ne.

Viņi vienkārši stāvēja uz balkoniem, nodalītiem ar finiera starpsienu. Divi pieauguši, noguruši cilvēki.

— Droši vien viņai grūti bez vīrieša, – domāja Vasiļičs, skatoties kā kaimiņiene cenšas iesist sienā naglu lai novilktu veļas striķi.

— Pavisam vājš vecais kraķis palicis. Laikam tikai konservus vien ēd. Ak, šie vīrieši, – domāja Slavovna.

Un reiz viņa nolēma rīkoties – no rīta, kamēr kaimiņš gulēja, viņa pasniedzās gar starpsienu un nolika viņa balkona pusē siltus pašceptus pīradziņus un pašas lasītu tēju: nedaudz piparmētras, nedaudz liepziedu, ziniet, kā sievietes prot burties. Visu to klusējot izdarīja un aizgāja uz darbu.

Vakarā viņas balkona pusē stāvēja tīri izmazgāta krūzīte un maigi sārta roze.
Slavovna ar rozi rokās skraidīja pa dzīvokli līdz pat pusnaktij, viņai tik sen neviens nebija dāvinājis ziedus, ka bija jau aizmirsusi šo kņudinošo laimes sajūtu. Viņai pat vāzes nebija tāpēc ielika rozi glāzē un sāka gatavot kaut ko nereāli garšīgu – arī tā sievietes prot burt.

Pēc nedēļas viņa nopirka kristāla vāzi. Septiņām brīnumskaistām rozēm cits trauks nederēja.
Ja domājat, ka pēc tam viņi salīga mieru un sāka dzīvot kopā vienā saimniecībā, atgādinu, mēs neesam pasakā.

Klusējošais kaut kas, nedaudz himērisks, saistīts tikai ar brokastīm un sārtām rozēm, turpinājās diezgan ilgi, apmēram pusgadu.
Nebija joka lieta, valstī ar nosaukumu PSRS dienas laikā atrast sārtu rozi vai produktus, lai pagatavotu iecerētās brokastis. Taču katru rītu tas materializējās burvestībā uz kaimiņa balkona.

Bet pēc tam atgriezās pieaugušie bērni. Kaut kā pēkšņi un vienlaicīgi. Sodu izcietušais dēls un neveiksmīgi precējusies meita. Iekāpa ar savām – vairs ne bērna kājelēm svešā brīnumā, izbradāja to, sarīkoja skandālu par to, ka viņiem promesot vecāki centušies viņus izrakstīt no likumīgi pienākošajiem kvadrātmetriem.

“Cilvēki kā cilvēki. Tikai dzīvokļa jautājums tos sabojāja”, – tā būtu teicis Bulgakova varonis, taču, pirmkārt viņš nebija uz šī balkona, bet otrkārt – cilvēki – ne kā cilvēki, viņi mēdz būt dažādi. Šie bija šādi un tāpēc ne tikai pa balkonu, bet pa visu kvartālu izkladzināja visu, kas nepatika, un kam nebija absolūti nekāda sakara ar esošo balkonrealitāti, ne arī pēdējā pusgada trauslo brīnumu.

Brīnums atkāpās un aizbēga. Vāze bez brīnuma šķita vien stikla gabals ar diviem vīstošiem ziediem, bet divi tēmas varoņi atkal bija vien divi novecojuši noguruši cilvēki, kuri centās izdzīvot.

– Dzinn, – un pret grīdu atsitās krūzīte ar uzlieto tēju, kas izšķīda pa abiem balkoniem, un vienā no tiem uz grīdas pakrita Vasiļičs.

Droši vien tajā pat mirklī Slavovnai pieauga spārni. Kā gan viņa savādāk būtu paspējusi noskriet no trešā stāva un uzskriet trešajā, atspert durvis, pagrūst malā jauno saimnieci, un pirmo reizi dzīvē ienākt kaimiņu dzīvoklī? Ielauzties, pareizāk sakot.

– Nemēģini aizmigt, dzirdi?, – viņa kliedza.
– Redz, ko izdomājis, nomirt sataisījies, vecais āpsis! – viņa turēja viņa galvu un bēra vārdus kā pupas, kamēr atbrauca ātrā palīdzība.

Bet pēc tam bija brokastis. Kā arī agrāk. Sākumā pie reanimācijas. “Kundze! Jūs esat jukusi? Viņam infarkts, bet jūs ar saviem pīrādziņiem! Nekavējoties aizvāciet!”, pēc tam slimnīcas palātā.

Un rozes! Kur tad bez tām! Vesels pušķis viņai. Izrakstīšanās dienā. Un solījums nemirt, kamēr nebūs  uzdāvinātas miljons rožu. Sārtas…

No slimnīcas viņi izgāja divatā, saķērušies rokās. Medmāsas ķiķināja, vecie āpši, spēlē mīlestību. Bet viņiem bija vienalga. Viņu burvju pasaulē vairs nebija ne medmāsu, ne rudās hruščovenes.

Viņi pa taisno devas uz dārza būdu. Tajā laikā tas bija maziņš šķūnītis ar vienu istabiņu un pilošu jumtu.

Pēc trim gadiem tur stāveja māja. Un kuploja dārzs. Un auga rozes. Visas iespējamās šķirnes. Un, vēl. Slavona piedzemdēja puisīti. Jā, 48 gados.

– Nenormālā, — čukstēja kaimiņienes no vecās mājas, kad atbrauca ciemos – atceries savu vecumu, tev laiks mazbērnus auklēt!
Viņa sakaunējās un atbildēja, ka ir vēl gana jauna, jo tikai pirms trim gadiem sāka dzīvot.

Tā arī vēl joprojām dzīvo mūsu vasarnīcas kaimiņi. Abiem jau pāri astoņdesmit. Vēl joprojām audzē rozes. Un mazbērnus – jaunākā dēla – datorģēnija bērnus auklē. Tāpec, ka jēdziens “es dzīvoju” nav izmērāms gados.

Oksana Kononova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vai TAS ir pietiekami

108164475_1500113460192814_8010225370238291783_o

Mīļie, gandrīz visas mūsu drāmas saistītas ar to, ka nevaram no citiem cilvēkiem dabūt to, ko viņi vai nu negrib vai nevar mums dot…

Visa mūsu iedomība sakņojas pārliecībā, ka mums izdosies piespiest citus cilvēkus iedot mums to, ko viņi nevēlas vai nevar mums dot…

Bet visa mūsu muļķība sakņojas tajā, ka visu šo laiku mēs dzīvojam citu cilvēku dzīvi, vajājot viņus par viņu tiesībām NEGRIBĒT vai NEVARĒT dot mums to, ko mēs vēlamies…
Tajā pat laikā pašu dzīve paiet garām un barojas tikai no mūsu aizvainojumiem, apaugot ar NEdabūšanas neirozi….

Jā, katram cilvēkam ir tiesības negribēt dot to, ko no viņa lūdz, prasa, izspiež vai atklāti pieprasa…
Pavisam vienkārši negribēt un netaisnoties par to, ka negrib…
Īpaši tad, ja viņš to pat solījis nav…
Un, ja pieprasītais vispār nav viņam pa spēkam, tad te pat apspriest nav ko…

Un tās ir arī mūsu tiesības…

Un labākās attiecības izveidojas tiem, kas reizi par visām reizēm sapratuši, ka saņemt vairāk, par to, ko mums uzreiz un labprātīgi dod, var tikai kā dāvanu… un arī tikai labprātīgu dāvanu…

Nav citu variantu un veidu…
Nav citu GODĪGU veidu, kas no mums neatgrūstu cilvēkus…

Tāpēc nav vērts lolot ilūzijas par to, ka, ja tev šobrīd kaut ko nedod, tad tu to saņemsi pēc tam…

Visticamākais, nesaņemsi…

Lūk, arī tev atbilde: vai tev vajadzīgs cilvēks, kurš dod tieši tik, cik tu šobrīd saņem? Vai tā tev ir pietiekami, bez cerībām par to, ka šis devums palielināsies?…
Un te nu godīgi padomā par to, ko no tevis saņem viņš – tas otrs…. vai tu esi gatavs palielināt savu ieguldījumu pretēji savām vēlmēm?…

Ir vērts turpināt tikai tad, ja TEV IR PIETIEKAMI!

Tikai tad, saproti?

Tāpēc, ka ieeja neirozē sākas tur, kur tu dodies attiecībās ar domu par to, ka nav pietiekami, bet var cilvēku pavisam nemanāmi paliekt zem sevis, izspiest, pielietot manipulācijas un arī nonākt līdz atklātiem skandāliem, “uzsēdinot” uz vainas un parādnieka sajūtas…

Mīļie, tas ir pretīgs plāns…
Un nepavisam – ne vieds…

Tāpēc, ka VISS UZREIZ JAU BIJA REDZAMS UN SAPROTAMS…

Jau pašā sākumā vienmēr ir redzams, vai mēs dzīvojam neieciklējoties uz sevi un cenšamies iepazīt to cilvēku, ar kuru ielaižamies attiecībās…

Un visas tās frāzes – “es domāju, ka viņš mainīsies” – tās ir apzināta pašapmāna frāzes….

Uz ko pamatojoties tā var domāt???

Ne uz ko, izņemot paša vēlmes, kuras mēs pierakstām otram cilvēkam, bet pēc tam viņu vainojam par to, ka viņš tām neatbilst…
Arī tā ir neiroze…
Ieilgusi, nogurdinoša neiroze, kas cilvēku pārvērš par mūžīgi neapmierinātu un aizvainotu radījumu, kuram visi citi vienmēr ir vainīgi….

Un, tā, ja pietiekami – tad turpini…
Nav pietiekami – ej prom, vai arī nežēlojies…

Tā ir vienīgā emocionāli nobriedusī un psiholoģiski veselā pieeja jebkurām attiecībām….

Viss pārējais ir neirotiskās spēles, kuras ved tikai un vienīgi pie psiholoģiskās invaliditātes…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par karaļiem un karalienēm

karaliene

Iespējams, tieši tāpēc arī ir vajadzīgas karalienes, lai pils tumsā apskautu savus kronētos vīrus un dāvātu viņiem iespēju kaut uz brīdi paust savu vājumu, ko nevar rādīt nevienam citam.

Un dotu viņiem savu spēku, iespējams, tāpēc, ka visi pārējie to nedod, bet tikai atņem.


Deivids Geiders “Nozagtais Tronis”

Tuvība – tā ir nepieciešamība

apskaut3

Atceries to laiku, kad tikko bijāt iepazinušies? Jums gribējās sēdēt pēc iespējas tuvāk viens otram, turēties pie rociņas, garāmejot pieskarties.

Ar laiku šis kontakts sāk zust. Un mēs tam nepiešķiram pārāk lielu nozīmi. Kaut gan, ja pajautāsim partneriem/dzīvesbiedriem, vai viņi atkal vēlētos to no jauna sajust, abi atbildētu “jā”.

Mūsu iekšējais stāvoklis ļoti ietekmē ārējas darbības un otrādi. Ja palielinām distanci ārēji, kļūstam tālāki un iekšēji attālinamies viens no otra.

Kad zaudējam ārējo kontaktu, ar laiku attiecības nonāk sava veida ierastības un sadzīves stadijā. Tomēr visiem mums ir vajadzīgs siltums, mīļums un tuvība. Un tāpēc, lai maksimāli saglabātu siltumu un mīlestību attiecībās, katru dienu pacentieties darīt sekojošo:

– Noteikti apskauties no rīta un vakarā. Pirms došanās dienas darbos, uzkavēties vienam otra apskāvienos.

– Vismaz reizi dienā ieelpot partnera smaržu.
– Sadodieties rokās pastaigas laikā, pat tad, ja ceļa gabals ir īss.
– Ejot garām partnerim, pieskarties, noskūpstīt.
– Pirms ēdienreizēm ir labi novēlēt “labu apetīti”, skatoties viens otram acīs, svarīgas ir kopīgas lūgšanas pirms ēdienreizēm.
– Kad kāds no jums sēž pie stūres, arī otrs var turēt savu roku uz otra rokas 🙂 🙂 🙂
– Ja ir mazi bērni, tad ir brīnišķīgi, ja apskaujaties visi kopā. Tas ir lielisks paraugs un drošības sajūta bērniem.
– Vienmēr reizē iet gulēt, un pat strīda laikā neiet gulēt otrā istabā.
– Sagādāt patīkamus brīžus otra ķermenim – masāžas, kopīga duša, vanna.
– Uzaicināt vienam otru uz randiņu.
Nobrieduši partneri spēj vienoties par šādām elementārām lietām. Šķiet, te nav nekā grūta un neiespējama. Sarunājiet ar savu partneri, vienojieties par šādiem jūsu savienības “noteikumiem” un tad, neskatoties uz dzīves vētrām, jūsu tuvība nemazināsies.  Neskatoties uz vecumu un to, cik gadus esat kopā, jūs vienmēr varat sākt kaut ko uzlabot savas attiecībās. Un nebaidieties no partnera reakcijas, viņam arī tas ir ļoti vajadzīgs. Ja domājat, ka tam jānotiek automātiski un viegli, tad tā nav nobriedusi dzīves pozīcija. Ikvienas attiecības prasa uzmanību, rūpes un kopšanu. Tāpat kā jūsu dārzs.
Ir ļoti svarīgi jau sākotnēji uzturēt šadu tuvas attiecībās, jo ar laiku ir grūtāk kaut ko mainīt un censties tuvību atjaunot. Taču tas, kas jums attiecībās ir – ir atkarīgs no jums. Un nevajadzētu domāt, ka “lai arī viņš kaut ko dara”, viss sākas ar “Mani”. Ko ES esmu gatavs ieguldīt savās attiecībās.

Lai izdodas!

Natālijas Kovaļčukas blogs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nu, tā…

pašapzinīgs vīrietis2

Mēs, vīrieši ne īpaši labi saprotam sievietes. Tāpēc, ka viņas ir ļoti dīvainas. Viņas visu dara savādāk ka mēs: dzīvo, domā, cieš, priecājas, piekūst, atpūšas. Tāpēc, ka viņas vienkārši ir savādākas. Un vīrietis bez sievietes nav pilnvērtīgs, – tā saka svētie raksti. Un es tam pilnībā piekrītu.

Ja vīrietim nav sievietes, tātad viņam trūkst atbildības sajūtas. Bet bez atbildības vīrietis degradējas, tāpēc, ka pats par sevi viņš neko nedarīs. Viņš nebūvēs pats sev 400m2 lielu māju. Precīzāk, es zinu vienu tādu tipu, viņš uzcēla milzīgu māju, bet vienalga darīja to, rēķinoties ar to, ka sieviete viņam būs. Tāpēc viņš dzīvo 6m2 istabiņā, kurā uz grīdas ir matracis un stūrī pakaramais ar krekliem – un viss. Un viņam ir ērti – viss pa rokai, viss blakus.

Vīrietis ir askētiskāks kā sieviete, – mums nemaz daudz nevajag. Un, stājoties attiecībās ar sievieti, mēs domājam, ka viņas ir tādas pašas, un, ka arī viņām neko nevajag. Bet viņām vajag. Un vajag daudz. Ne tāpēc, ka skopas vai alkatīgas, bet tāpēc, ka viņas ir sievietes – tā ir tāda īpaša dzīvības forma. Un to pastāvīgi vajag zināt un ņemt vērā.

Vīrietis un sieviete atšķiras it visā. Viņus vieno vien tas, ka viņi ietilpst vienā bioloģiskajā sugā. Viņi ir atšķirīgi it visā pat fizioloģijā. Bet no psihes viedokļa viņi ir kolosāli atšķirīgi.

Jau uzreiz pēc dzimšanas puisītis atšķiras no meitenītes psihiskajā ziņā – un tas ir galvenais. Sieviete piedzimst pašā augstākajā vērtības līmenī. Viņā jau sākotnēji ir ieliktas visas sievišķīgās īpašības un viņas uzdevums tās dzīves laikā nepazaudēt. Viņas dzīvei jāizskatās kā taisnai līnijai, bez stresiem un traumām, bez kritieniem viņas vērtību skalā.

Galvenais sievietes uzdevums, nodzīvot dzīvi tā, lai viņas vērtība atrastos šajā līmenī, nevis ar gadiem pazeminātos. Un meitenīti, meiteni, sievieti trijos viņas dzīves etapos ir jāaizsargā trim vīriešiem: sākumā tētim, pēc tam vīram un pēc tam dēlam. Viņa nekad nedrīkst palikt viena, bez vīrieša aizsardzības.

Savukārt vīrietis piedzimst nulles vērtību līmenī. Tas nenozīmē, ka vīrietis ir ar kaut ko sliktāks, – viņš vienkārši ir tāds. Viņš ir kā sagatave, konstruktors, kurš vēl tikai jāsaliek. Piedzimšaans brīdī vīrietim netiek dotas nekādas vīrišķās īpašības. Nevar, piemēram, piedzimt drosmīgs, tāpēc, ka drosmīgs ir tas, kurš pārvarējis bailes. Nevar piedzimt dāsns, jo dāsns ir tas, kurš pārvarējis skopumu. Tas pats attiecas arī uz izlēmību, mērķtiecību utt.

Sekojoši, vīrietis ir tas, kurš aug visu laiku, cenšoties šīs izaugsmes laikā sasniegt sievietes vērtību līmeni, kura atrodas vērtību skalas paša augšā. Var pat teikt, ka sieviete ir vīrieša izaugsmes motivators.

Ja vīrieša dzīvē nav sievietes, tad viņš, visticamāk, pārāk spēcīgi neattīstīsies, jo nav jēgas. Priekš kam? Tāpat viss ir labi.

Vīrietis ir tāda dzīvības forma, kura neko nemaina, kamēr esošais darbojas. Ja var kaut ko nedarīt, tad viņš nedarīs.

Gluži dabiski, vīrietis nepieaugs līdz sievietes līmenim. Viņa dzīve izskatās sekojoši: nokriti, celies augšā, atkal nokriti – atkal celies. Tāpēc stress vīrieša dzīvē vienmēr ir iemesls izaugsmei.

Stress, ja nenogalina vīrieti, noteikti to norūda, un vīrietis pateicoties tam progresē. Ja vīrietim dzīvē ir problēmas, – tātad viņš var augt. Aizvākt no vīrieša dzīves stresu, nozīmē novākt svaru zālē svarus. Visi nāk tajā nodarboties ar piepūšamajām hantelēm. Un it kā visi tādos smukos krekliņos, kaut ko dara, bet jēgas nekādas.

Tāpēc ir ļoti svarīgi zināt: vīrietis aug tikai pārvarot grūtības.

Vīrietis, kurš aug augšup, – tas ir adekvāts vīrietis, kurš vēlās komunicēt ar cienīgām sievietēm, kurām ir ļoti augsta pašapziņa. Visi normālie vīrieši aplido sievieti, lai sasniegtu viņas vērtību līmeni. Bet ir arī otra vīriešu kategorija, kuri visu mūžu atrodas tajā līmenī, kurā piedzimuši. Un tie nav vīrieši, bet tēviņi. Un šiem tēviņiem ir vajadzīgas mātītes.

Bet ar īstenām un cienīgām sievietēm tēviņu ceļi nekrustojas. Ko darīt, lai tie krustotos? Tēviņš pats nevēlas augt uz augšu un uz priekšu, viņš negrib sevi mainīt, tātad centīsies mainīt sievieti. Lai saņemtu kaut ko vērtīgu un par to nemaksātu, vajag pazemināt tā vērtību. Eksistē noteiktas tehnoloģijas, kā pazemināt vērtību tam, kas ir vērtīgs. Tādu tēviņu uzdevums ir izdarīt tā, lai sieviete kristu lejup. Vai viņa to var izdarīt pati? Nē. Nemēdz būt tādas situācijas, lai sieviete domātu: “Kaut kā es neesmu pietiekami tīra…. Gribētos tā ritīgi uzdzīvot, sapīpēties hašišu un kailai pastaigāties pa ielām”. Sievietei tāda doma prātā neienāktu. Taču kāds cits to var izdarīt viņas vietā. Starp citu, ja viņa ir pakritusi, tad pašai piecelties ir ārkartīgi grūti, viņu kāds var tikai pacelt.

Jēdziens “sieviete ar augstu pašvērtējumu” arī ir nedaudz pievilkts aiz ausīm. Tāpēc, ka sieviete pati nevar sevi novērtēt.

Vai vīrietis var sevi novērtēt? Viegli. Vīrietis var sevī būt kruts. Viņš var domāt: “Es kaut ko esmu sasniedzis, un man nospļauties uz citiem vīriešiem, ko viņi par mani domā”

Vai sieviete var pati sevī būt laimīga? Protams, ka nē. Protams, vīriešiem svarīgi, lai kāds viņus novērtētu. Novērtēja – lieliski. Bet, ja nenovērtēja, mēs paši sevi novērtēsim.

Sieviete pati to nevar. Ja ilgākā laika periodā ikvienai sievietei atkārtot, ka viņa ir līkkājaina aita, tad viņa sevi uzskatīs par līkkājainu aitu. Ja vīrietim visa pasaule centīsies iegalvot, ka viņš ir briesmonis, tad to viņš laidīs gar ausīm.

Autors: Satja Das
Tulkoja: Ginta Filia Solis

:) :) pirmajai daļai es pilnībā piekrītu, otrajai – ne gluži :) Un tomēr, garastāvokli uzlaboja :)

Kad pāra attiecības piemeklē kārtējā krīze

57133828_1305046919633053_770180884207763456_n

Ikvienas attiecības pavada krīzes. Un tā ne vienmēr ir karadarbība, strīdi no rīta līdz vakaram un klusējoši protesti (kaut gan visbiežāk tieši tā arī ir). Dažkārt tas ir stāsts par klusumu pārī, kas padara kurlu, par šaubām, par garlaicību, ļoti pretrunīgas sajūtas attiecībā uz partneri, sevi un galu galā visu dzīvi kopumā.

Tādos brīžos mēs atrodamies krustcelēs: palikt vai aiziet, pamēģināt vēlreiz vai atlaist. Ir vēl trešais variants – griezties pēc palīdzības. Un arī šim ceļam ir daudz sīku atzarojumu: palasīt eksperta sarakstītu grāmatu, pierakstīties pie psihologa (jautājums – vienam vai ar partneri), apmeklēt semināru vai lekciju.

Vissmagākais ir tas, ka visi šie stāsti ir stāsti par izvēli. Nav pareizā ceļa. Tā nav ne loterija, ne spēle uz miljonu. Vienkārši, izvēloties vienu ceļu, tu viennozīmīgi atsakies no otra. Kaut ko noteikti iegūsti, bet kaut ko – zaudē.

Ir krustceles, kas nav katastrofiskas. Kas atļauj iepauzēt, paskatīties uz to no malas, it kā paceļoties virs aiznavas. Un saprast: no kurienes tas nāk, pie kā tas var novest, un kas rezultātā sanāca, un ko tagad ar visu šo dzīvē darīt.

Tāda pauze nepieciešama, lai apzinātos, lai atļautu rasties jaunai atbalsij – kuru no ceļiem izvēlēties.

Ja ir iespēja un spēks, nestrebt karstu, tad labāk to nedarīt. Ja ir instrumenti, ar kuru palīdzību sakārtot dzīvi, palīdzēt kaut ko apjaust, apdomāt, pārveidot, tad grēks tos neizmantot.

Kad mēs runājam par pāra attiecībām, mēs vienmēr runājam par laimes iespējamību. Un katram no mums tā ir savādāka. Kādam tā ir klusā miera osta dzīves vētrās, stiprais plecs, mājīgās mājas, spēka vieta. Kādam tas ir risks, draivs, liesmas un sajūsma, nedaudz šūpoles, bet tādas, kurās šūpojoties nepaliek nelabi. Kādam tā ir brīvība un neatkarība, bet vienlīdz arī kopīgas mājas un kopīgas vienošanās šajā kopīgajā ceļā.

Katrā pārī tas var būt atšķirīgi. Un tāda iespēja rodas jau satikšanās brīdī. Mirklī, kad sākas dialogs un uzmanība. Vai mēs varam arī tālāk būt kopā? Kā rīkoties ar šo situāciju uz “pārkāpuma robežas”?

Atbilde katram būs sava. Bet mēs skaidri zinām, ka tā būs piemērota tieši jums.

Un ļoti liela un svarīga atbilde par sevi un savu dzīvi ir dialogā ar Otru cilvēku.

Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Arī pie mums, Latvijā ir vieta, kur šo visu mācīties un pasniedzēja, kuru es iesaku un ieteikšu, kas man pašai lieti noderējusi. Jau trešdien 13. novembrī plkst. 18:00 turpinās Ineses Prisjolkovas semināru cikls “Viņš + Viņa” ar praktisko nodarbību “30 kļūdas, kas grauj mūsu sievišķību”. Patiesībā tas ir špikerītis sievietēm, ko sastādījis vīrietis, lai mēs neiebrauktu grāvī un krīzes situāciju ģimenēs būtu krietni mazāk.
Šajā semināru ciklā var apmeklēt visu ciklu kopumā vai atsevišķas nodarbības.

Ieplāno tam laiku un piesakies ŠEIT

Cilvēks ir emocionāli atvērta sistēma

69261496_2010677202365426_3024779101014589440_n

Cilvēks ir emocionāli atvērta sistēma. Un viss, kas notiek apkārt, lielākā vai mazākā mērā ietekmē viņa jūtas. Cilvēks reaģē uz to, kas notiek kontaktējoties. Un viņa jūtas nav tikai viņš. Tā ir arī reakcija uz to, ko dara vai nedara otrs. Un otra dalība situācijā ir 50 procenti. Ne vairāk un ne mazāk.
Pat tad, ja tu zini, ka tev tur un tur ir problēmas, vienalga, tās kontaktā ar vienu cilvēku izpaužas, bet ar otru – nē. Tātad kontaktam IR nozīme.
Esmu redzējusi daudzus pārus, kuri nāca uz terapiju it kā tāpēc, ka vienam no viņiem ir problēmas, bet otram nav, un viņš ir atnācis tikai atbalstīt. Es esmu redzējusi daudzus klientus, kuri staigā pa konsultācijām cerībā izmainīt sevi, atstājot partneri gulēt tur, kur viņš guļ. Taču viss, kas notiek, notiek starp cilvēkiem kontaktā. Un tas, kuram “nav problēmu”, kaut kādā veidā “aizķer” to otru. Lai arī neapzināti. Un ļoti bieži viņa problēmas ir daudz dziļākas, tāpēc, ka viņš nav gatavs tās ieraudzīt un vēl jo vairāk – pieņemt.
Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par tuvību, niknumu un riebumu

10403572_375931319198195_7931282901047292204_n

Ļoti bieži mēs kādu tā mīlam un baidāmies pazaudēt, ka pārstājam būt godīgi pret viņu. Savaldāmies un neizrādām savas dusmas, kad dusmojamies. Slēpjam savus aizvainojumus. Klusējam par to, kas var radīt trauksmi vai ievainot. Nesakām, ka vairs negribam, un ka mums kaut kas patīk. Ka mums vairs negaršo. Bet, iespējams, tieši tas nekad arī nav garšojis. Kaunāmies no tā, ka nevaram gūt baudu no kopā būšanas.

Cenšoties saglabāt tuvību, mēs izslēdzam visu, kas pēc mūsu domām var attālināt mūs vienu no otra. Atstājam tikai smaidu un mīļvārdiņus. Taču, kāda likteņa ironija, tieši tas mūs attālina vienu no otra. Dusmas krājas un kļūst par nenorijamu kamolu kaklā. Bet pēc tam izlaužas uz āru tādā straumē, kura noslauka visu savā ceļā. Un bezgalīgā savstarpējā tuvināšanās kļūst pretīga (jā arī tā notiek).

Un tieši šajā brīdī arī notiek attālināšanās. Attālināšanās un pazaudēšana. Skumjas, šķiršanās un bezizejas sajūta no tā, ka tev šķiet, ka esi izdarījis visu, ko varēji, lai saglabātu šīs attiecības, taču saņēmi pavisam pretēju rezultātu.

Viss sagrūst ne jau kādu ārejo iemeslu dēļ, bet no iekšējās intoksikacijas ar tām jūtām, kurām normālā gadījumā bija mazās dozās jaregulē distance starp cilvēkiem un jāsaglabā kustības līdzsvars vienam pret otru un vienam no otra.

Ja pastāvīgi kusties pretī kādam, tad galu galā tu viņā atduries. Atduries un sajūti pārsātinājumu, dusmas un riebumu.

Un vienīgais veids, kā saglabāt attiecības, ir nedaudz paiet malā. Vai pat nedaudz atgrūsties. Ieraudzīt atšķirību. Attālināties. Paskatīties no attāluma un attapties.

Un tieši tāpec ir radītas tas sajūtas, no kā mēs attiecības vairāmies: dusmas un riebums. Tās ir tuvības regulatori un stratēģiskā ziņā saglabā to. Mazās porcijās tās dod brīvību un telpu starp cilvēkiem, kurā var elpot un dzīvot. Un būt blakus ilgi vienotā dejā. Nedaudz tuvāk, nedaudz tālāk, vienmēr klausoties sevī, vai tā ir patiesība, vai nav.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis