Nu, tā…

pašapzinīgs vīrietis2

Mēs, vīrieši ne īpaši labi saprotam sievietes. Tāpēc, ka viņas ir ļoti dīvainas. Viņas visu dara savādāk ka mēs: dzīvo, domā, cieš, priecājas, piekūst, atpūšas. Tāpēc, ka viņas vienkārši ir savādākas. Un vīrietis bez sievietes nav pilnvērtīgs, – tā saka svētie raksti. Un es tam pilnībā piekrītu.

Ja vīrietim nav sievietes, tātad viņam trūkst atbildības sajūtas. Bet bez atbildības vīrietis degradējas, tāpēc, ka pats par sevi viņš neko nedarīs. Viņš nebūvēs pats sev 400m2 lielu māju. Precīzāk, es zinu vienu tādu tipu, viņš uzcēla milzīgu māju, bet vienalga darīja to, rēķinoties ar to, ka sieviete viņam būs. Tāpēc viņš dzīvo 6m2 istabiņā, kurā uz grīdas ir matracis un stūrī pakaramais ar krekliem – un viss. Un viņam ir ērti – viss pa rokai, viss blakus.

Vīrietis ir askētiskāks kā sieviete, – mums nemaz daudz nevajag. Un, stājoties attiecībās ar sievieti, mēs domājam, ka viņas ir tādas pašas, un, ka arī viņām neko nevajag. Bet viņām vajag. Un vajag daudz. Ne tāpēc, ka skopas vai alkatīgas, bet tāpēc, ka viņas ir sievietes – tā ir tāda īpaša dzīvības forma. Un to pastāvīgi vajag zināt un ņemt vērā.

Vīrietis un sieviete atšķiras it visā. Viņus vieno vien tas, ka viņi ietilpst vienā bioloģiskajā sugā. Viņi ir atšķirīgi it visā pat fizioloģijā. Bet no psihes viedokļa viņi ir kolosāli atšķirīgi.

Jau uzreiz pēc dzimšanas puisītis atšķiras no meitenītes psihiskajā ziņā – un tas ir galvenais. Sieviete piedzimst pašā augstākajā vērtības līmenī. Viņā jau sākotnēji ir ieliktas visas sievišķīgās īpašības un viņas uzdevums tās dzīves laikā nepazaudēt. Viņas dzīvei jāizskatās kā taisnai līnijai, bez stresiem un traumām, bez kritieniem viņas vērtību skalā.

Galvenais sievietes uzdevums, nodzīvot dzīvi tā, lai viņas vērtība atrastos šajā līmenī, nevis ar gadiem pazeminātos. Un meitenīti, meiteni, sievieti trijos viņas dzīves etapos ir jāaizsargā trim vīriešiem: sākumā tētim, pēc tam vīram un pēc tam dēlam. Viņa nekad nedrīkst palikt viena, bez vīrieša aizsardzības.

Savukārt vīrietis piedzimst nulles vērtību līmenī. Tas nenozīmē, ka vīrietis ir ar kaut ko sliktāks, – viņš vienkārši ir tāds. Viņš ir kā sagatave, konstruktors, kurš vēl tikai jāsaliek. Piedzimšaans brīdī vīrietim netiek dotas nekādas vīrišķās īpašības. Nevar, piemēram, piedzimt drosmīgs, tāpēc, ka drosmīgs ir tas, kurš pārvarējis bailes. Nevar piedzimt dāsns, jo dāsns ir tas, kurš pārvarējis skopumu. Tas pats attiecas arī uz izlēmību, mērķtiecību utt.

Sekojoši, vīrietis ir tas, kurš aug visu laiku, cenšoties šīs izaugsmes laikā sasniegt sievietes vērtību līmeni, kura atrodas vērtību skalas paša augšā. Var pat teikt, ka sieviete ir vīrieša izaugsmes motivators.

Ja vīrieša dzīvē nav sievietes, tad viņš, visticamāk, pārāk spēcīgi neattīstīsies, jo nav jēgas. Priekš kam? Tāpat viss ir labi.

Vīrietis ir tāda dzīvības forma, kura neko nemaina, kamēr esošais darbojas. Ja var kaut ko nedarīt, tad viņš nedarīs.

Gluži dabiski, vīrietis nepieaugs līdz sievietes līmenim. Viņa dzīve izskatās sekojoši: nokriti, celies augšā, atkal nokriti – atkal celies. Tāpēc stress vīrieša dzīvē vienmēr ir iemesls izaugsmei.

Stress, ja nenogalina vīrieti, noteikti to norūda, un vīrietis pateicoties tam progresē. Ja vīrietim dzīvē ir problēmas, – tātad viņš var augt. Aizvākt no vīrieša dzīves stresu, nozīmē novākt svaru zālē svarus. Visi nāk tajā nodarboties ar piepūšamajām hantelēm. Un it kā visi tādos smukos krekliņos, kaut ko dara, bet jēgas nekādas.

Tāpēc ir ļoti svarīgi zināt: vīrietis aug tikai pārvarot grūtības.

Vīrietis, kurš aug augšup, – tas ir adekvāts vīrietis, kurš vēlās komunicēt ar cienīgām sievietēm, kurām ir ļoti augsta pašapziņa. Visi normālie vīrieši aplido sievieti, lai sasniegtu viņas vērtību līmeni. Bet ir arī otra vīriešu kategorija, kuri visu mūžu atrodas tajā līmenī, kurā piedzimuši. Un tie nav vīrieši, bet tēviņi. Un šiem tēviņiem ir vajadzīgas mātītes.

Bet ar īstenām un cienīgām sievietēm tēviņu ceļi nekrustojas. Ko darīt, lai tie krustotos? Tēviņš pats nevēlas augt uz augšu un uz priekšu, viņš negrib sevi mainīt, tātad centīsies mainīt sievieti. Lai saņemtu kaut ko vērtīgu un par to nemaksātu, vajag pazemināt tā vērtību. Eksistē noteiktas tehnoloģijas, kā pazemināt vērtību tam, kas ir vērtīgs. Tādu tēviņu uzdevums ir izdarīt tā, lai sieviete kristu lejup. Vai viņa to var izdarīt pati? Nē. Nemēdz būt tādas situācijas, lai sieviete domātu: “Kaut kā es neesmu pietiekami tīra…. Gribētos tā ritīgi uzdzīvot, sapīpēties hašišu un kailai pastaigāties pa ielām”. Sievietei tāda doma prātā neienāktu. Taču kāds cits to var izdarīt viņas vietā. Starp citu, ja viņa ir pakritusi, tad pašai piecelties ir ārkartīgi grūti, viņu kāds var tikai pacelt.

Jēdziens “sieviete ar augstu pašvērtējumu” arī ir nedaudz pievilkts aiz ausīm. Tāpēc, ka sieviete pati nevar sevi novērtēt.

Vai vīrietis var sevi novērtēt? Viegli. Vīrietis var sevī būt kruts. Viņš var domāt: “Es kaut ko esmu sasniedzis, un man nospļauties uz citiem vīriešiem, ko viņi par mani domā”

Vai sieviete var pati sevī būt laimīga? Protams, ka nē. Protams, vīriešiem svarīgi, lai kāds viņus novērtētu. Novērtēja – lieliski. Bet, ja nenovērtēja, mēs paši sevi novērtēsim.

Sieviete pati to nevar. Ja ilgākā laika periodā ikvienai sievietei atkārtot, ka viņa ir līkkājaina aita, tad viņa sevi uzskatīs par līkkājainu aitu. Ja vīrietim visa pasaule centīsies iegalvot, ka viņš ir briesmonis, tad to viņš laidīs gar ausīm.

Autors: Satja Das
Tulkoja: Ginta Filia Solis

:) :) pirmajai daļai es pilnībā piekrītu, otrajai – ne gluži :) Un tomēr, garastāvokli uzlaboja :)

Kad pāra attiecības piemeklē kārtējā krīze

57133828_1305046919633053_770180884207763456_n

Ikvienas attiecības pavada krīzes. Un tā ne vienmēr ir karadarbība, strīdi no rīta līdz vakaram un klusējoši protesti (kaut gan visbiežāk tieši tā arī ir). Dažkārt tas ir stāsts par klusumu pārī, kas padara kurlu, par šaubām, par garlaicību, ļoti pretrunīgas sajūtas attiecībā uz partneri, sevi un galu galā visu dzīvi kopumā.

Tādos brīžos mēs atrodamies krustcelēs: palikt vai aiziet, pamēģināt vēlreiz vai atlaist. Ir vēl trešais variants – griezties pēc palīdzības. Un arī šim ceļam ir daudz sīku atzarojumu: palasīt eksperta sarakstītu grāmatu, pierakstīties pie psihologa (jautājums – vienam vai ar partneri), apmeklēt semināru vai lekciju.

Vissmagākais ir tas, ka visi šie stāsti ir stāsti par izvēli. Nav pareizā ceļa. Tā nav ne loterija, ne spēle uz miljonu. Vienkārši, izvēloties vienu ceļu, tu viennozīmīgi atsakies no otra. Kaut ko noteikti iegūsti, bet kaut ko – zaudē.

Ir krustceles, kas nav katastrofiskas. Kas atļauj iepauzēt, paskatīties uz to no malas, it kā paceļoties virs aiznavas. Un saprast: no kurienes tas nāk, pie kā tas var novest, un kas rezultātā sanāca, un ko tagad ar visu šo dzīvē darīt.

Tāda pauze nepieciešama, lai apzinātos, lai atļautu rasties jaunai atbalsij – kuru no ceļiem izvēlēties.

Ja ir iespēja un spēks, nestrebt karstu, tad labāk to nedarīt. Ja ir instrumenti, ar kuru palīdzību sakārtot dzīvi, palīdzēt kaut ko apjaust, apdomāt, pārveidot, tad grēks tos neizmantot.

Kad mēs runājam par pāra attiecībām, mēs vienmēr runājam par laimes iespējamību. Un katram no mums tā ir savādāka. Kādam tā ir klusā miera osta dzīves vētrās, stiprais plecs, mājīgās mājas, spēka vieta. Kādam tas ir risks, draivs, liesmas un sajūsma, nedaudz šūpoles, bet tādas, kurās šūpojoties nepaliek nelabi. Kādam tā ir brīvība un neatkarība, bet vienlīdz arī kopīgas mājas un kopīgas vienošanās šajā kopīgajā ceļā.

Katrā pārī tas var būt atšķirīgi. Un tāda iespēja rodas jau satikšanās brīdī. Mirklī, kad sākas dialogs un uzmanība. Vai mēs varam arī tālāk būt kopā? Kā rīkoties ar šo situāciju uz “pārkāpuma robežas”?

Atbilde katram būs sava. Bet mēs skaidri zinām, ka tā būs piemērota tieši jums.

Un ļoti liela un svarīga atbilde par sevi un savu dzīvi ir dialogā ar Otru cilvēku.

Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Arī pie mums, Latvijā ir vieta, kur šo visu mācīties un pasniedzēja, kuru es iesaku un ieteikšu, kas man pašai lieti noderējusi. Jau trešdien 13. novembrī plkst. 18:00 turpinās Ineses Prisjolkovas semināru cikls “Viņš + Viņa” ar praktisko nodarbību “30 kļūdas, kas grauj mūsu sievišķību”. Patiesībā tas ir špikerītis sievietēm, ko sastādījis vīrietis, lai mēs neiebrauktu grāvī un krīzes situāciju ģimenēs būtu krietni mazāk.
Šajā semināru ciklā var apmeklēt visu ciklu kopumā vai atsevišķas nodarbības.

Ieplāno tam laiku un piesakies ŠEIT

Cilvēks ir emocionāli atvērta sistēma

69261496_2010677202365426_3024779101014589440_n

Cilvēks ir emocionāli atvērta sistēma. Un viss, kas notiek apkārt, lielākā vai mazākā mērā ietekmē viņa jūtas. Cilvēks reaģē uz to, kas notiek kontaktējoties. Un viņa jūtas nav tikai viņš. Tā ir arī reakcija uz to, ko dara vai nedara otrs. Un otra dalība situācijā ir 50 procenti. Ne vairāk un ne mazāk.
Pat tad, ja tu zini, ka tev tur un tur ir problēmas, vienalga, tās kontaktā ar vienu cilvēku izpaužas, bet ar otru – nē. Tātad kontaktam IR nozīme.
Esmu redzējusi daudzus pārus, kuri nāca uz terapiju it kā tāpēc, ka vienam no viņiem ir problēmas, bet otram nav, un viņš ir atnācis tikai atbalstīt. Es esmu redzējusi daudzus klientus, kuri staigā pa konsultācijām cerībā izmainīt sevi, atstājot partneri gulēt tur, kur viņš guļ. Taču viss, kas notiek, notiek starp cilvēkiem kontaktā. Un tas, kuram “nav problēmu”, kaut kādā veidā “aizķer” to otru. Lai arī neapzināti. Un ļoti bieži viņa problēmas ir daudz dziļākas, tāpēc, ka viņš nav gatavs tās ieraudzīt un vēl jo vairāk – pieņemt.
Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par tuvību, niknumu un riebumu

10403572_375931319198195_7931282901047292204_n

Ļoti bieži mēs kādu tā mīlam un baidāmies pazaudēt, ka pārstājam būt godīgi pret viņu. Savaldāmies un neizrādām savas dusmas, kad dusmojamies. Slēpjam savus aizvainojumus. Klusējam par to, kas var radīt trauksmi vai ievainot. Nesakām, ka vairs negribam, un ka mums kaut kas patīk. Ka mums vairs negaršo. Bet, iespējams, tieši tas nekad arī nav garšojis. Kaunāmies no tā, ka nevaram gūt baudu no kopā būšanas.

Cenšoties saglabāt tuvību, mēs izslēdzam visu, kas pēc mūsu domām var attālināt mūs vienu no otra. Atstājam tikai smaidu un mīļvārdiņus. Taču, kāda likteņa ironija, tieši tas mūs attālina vienu no otra. Dusmas krājas un kļūst par nenorijamu kamolu kaklā. Bet pēc tam izlaužas uz āru tādā straumē, kura noslauka visu savā ceļā. Un bezgalīgā savstarpējā tuvināšanās kļūst pretīga (jā arī tā notiek).

Un tieši šajā brīdī arī notiek attālināšanās. Attālināšanās un pazaudēšana. Skumjas, šķiršanās un bezizejas sajūta no tā, ka tev šķiet, ka esi izdarījis visu, ko varēji, lai saglabātu šīs attiecības, taču saņēmi pavisam pretēju rezultātu.

Viss sagrūst ne jau kādu ārejo iemeslu dēļ, bet no iekšējās intoksikacijas ar tām jūtām, kurām normālā gadījumā bija mazās dozās jaregulē distance starp cilvēkiem un jāsaglabā kustības līdzsvars vienam pret otru un vienam no otra.

Ja pastāvīgi kusties pretī kādam, tad galu galā tu viņā atduries. Atduries un sajūti pārsātinājumu, dusmas un riebumu.

Un vienīgais veids, kā saglabāt attiecības, ir nedaudz paiet malā. Vai pat nedaudz atgrūsties. Ieraudzīt atšķirību. Attālināties. Paskatīties no attāluma un attapties.

Un tieši tāpec ir radītas tas sajūtas, no kā mēs attiecības vairāmies: dusmas un riebums. Tās ir tuvības regulatori un stratēģiskā ziņā saglabā to. Mazās porcijās tās dod brīvību un telpu starp cilvēkiem, kurā var elpot un dzīvot. Un būt blakus ilgi vienotā dejā. Nedaudz tuvāk, nedaudz tālāk, vienmēr klausoties sevī, vai tā ir patiesība, vai nav.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Galvenā veselīgu attiecību pazīme

radniecigas dveseles5

Esmu pārliecināta, ka galvenā veselīgu attiecību pazīme ir komunikācijas kvalitāte. Nekas vairāk. Viss pārējais – uzmanība, atbildība, rūpes izriet no tā.

Ja tu ar savu partneri vari izrunāt visu, vispār visu, bez nosodījuma, bez piekasīšanās, bez apsmiešanas un nievām, bez liekiem atgādinājumiem, bez apvainojumiem, tātad tev ļoti ir paveicies un tu esi nobriedis tam, lai tavas attiecības būtu harmoniskas un mīlestības pilnas.

Mana prakse rāda to, ka cilvēki, kuri viens otru mīl, stundām ilgi var sarunāties par visu pasaulē. Par šaubām, pārdzīvojumiem, nepārliecinātību, cerībām…. Nav aizliegtu tēmu, ieskaitot bijušās attiecības un fizioloģiskās nianses.

Īsta tuvība – tas ir tad, kad tu vari būt atklāts ar otru, tāpat kā ar sevi. Tas gan nenozīmē, ka tev pastāvīgi jādzīvo atvērtam uz āru (katram no mums ir vajadzīgi brīži, kas pavadīti vienatnē savā personīgajā telpā), tas ir par to, ka tu esi gatavs un vēlies padalīties, bet otrs ir gatavs uzklausīt. Ar vēlmi saprast. Ar līdzpārdzīvojumu. Ar atbalstu. Viņam var būt savs, atšķirīgs viedoklis, viņš var tev nepiekrist vispār, taču viņš necentīsies sašūpot tavu jau tā nenoturīgo stāvokli. Viņš pagaidīs labāku momentu vai atradīs īstos vārdus, lai aiznestu tev savu domu, tevi neaizvainojot.

Saudzīga attieksme – lūk kas raksturo veselīgu tuvību. “Es nedrīkstu būt otra cilvēka sāpju un ciešanu avots”. Vienmēr maigums. Pat nepiekrišana var būt maiga.

Ja cilvēks tēlo skolotāju: “Lūk, vai tu redzi, tu pati sevi esi satraumējusi. Tev kaut kas ar sevi jādara. Tu klaigā, rīko histērijas, dusmojies – tev jāiet ārsteties.”, pie velna tādu skolotāju. Uzreiz. Tas, kurš mīl, tā neteiks, tāpēc, ka ciena visas tavas jūtas un rēķinās ar tām. Ja tu dusmojies, tātad tev sāp, un viņš to saprot. “Viss ir labi, es tevi mīlu.”

Tas, kurš tevi mīl, nelīdīs tur, kur dzīvo tavas ciešanas. Tāpec, ka viņš tevi jūt un viņam būs tikpat sāpīgi kā tev. Tas ir tā, it kā ievainotu pats sevi. Abpusēja sajušana.

Tam, kurš mīl, ir svarīgi, lai mīļotais cilvēks varetu attīstīties, varētu realizēt savus sapņus, varētu rēķināties ar atbalstu un sapratni visās dzīves situācijās.

Mīļotajam cilvēkam jābūt laimīgam. Tas ir laimīgu partnerattiecību cements, ja tā pārī domā abi.

Ja kads sevi šausta, tātad viņam nesāp, kad sāp tev. Tas taču ir acīmredzams, vai ne? Ja viņš uzkāpj tam, kas tev ir svarīgs un nevēlas klausīties to, ko tu domā, tātad tava laime vinam ir vienaldzīga. Tas taču ir skaidrs? Ja viņš, redzot tavas jūtas, turpina uzjundīt tevī vēl lielākas emocijas, vai gan tas nerunā par viņa vienaldzību? Ko viņš mīl un par ko domā šajā brīdī?

Ja tu nevari sarunāties ar sev tuvu cilvēku, kā pats ar sevi, tātad tev nav otra tuvāka cilvēka par sevi pašu.

Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tavs vienīgais uzdevums…

tavs vienigais uzdevums

«Mana Mīļā,
Nesen mēs ar mammu kaut ko meklējām Googlē. Un meklētājs pēkšņi parādīja pašu populārāko pieprasījumu sarakstu. Un pašā saraksta augšgalā atradās jautājums: «Kā noturēt vīrieti».
Es biju šokā. Es pavirši pārskatīju dažus no bezgalīgi daudzajiem rakstiem par to, kā vienmēr būt seksuālai, kad vislabāk viņam pienest alu, bet kad – sendviču, un kā savu vīrieti padarīt gudrāku un lieliskāku.
Un es sadusmojos.

Mana Mīļā, tā nav taisnība – Tev nekad nav bijis un nebūs tāds uzdevums – «noturēt vīrieti».
Mīļā, Tavs vienīgais uzdevums ir atcerēties, ka tu esi pelnījusi krietna cilvēka mīlestību. Sargi šo pārliecību dziļi sirdī, tur, kur to nevarēs sagraut ne atteikumi, zaudējumi un egoisms, kurus mēs neizbēgami sastopam savā dzīves ceļā. (Ja Tu atcerēsies, ka ne tikai Tu, bet jebkurš cits cilvēks ir pelnījis cieņu un mīlestību, Tavu dzīvi varēs uzskatīt par izdevušos. Taču tā jau ir citas vēstules tēma.)

Ja Tu noticēsi tam, ka esi vērtība pati par sevi, Tu noteikti satiksi puisi, kurš būs spējīgs Tevi novērtēt un kurš vēlēsies pavadīt savu vienīgo dzīvi arvien vairāk Tevī iemīloties.

Mīļā, es vēlos Tev pastāstīt par puisi, kuram nav vajadzīgs, lai viņu noturētu, – tāpēc, ka viņš pats vēlas būt Tev blakus.
Un man ir vienalga, vai viņš pareizi tur elkoņus pie galda, – galvenais, lai viņš nenovērstu acis no Tava deguntiņa, kad Tu to smieklīgi sarauc, aizgūtnēm smejoties.
Man ir vienalga, vai viņš prot kaut nedaudz spēlēt golfu, – galvenais, ka viņš spēs spēlēties ar bērniem, kurus Tu viņam dāvāsi, un sajūsmināts ievēros to, cik ļoti viņi ir līdzīgi Tev.
Man ir vienalga, cik vīrišķīgs viņš ir, – galvenais, lai viņam pietiktu spēka dot Tev iespēju paust savas sirds bezgalīgo spēku.
Vismazāk mani interesē, par ko viņš balso vēlēšanās, – ja viņš cienīs Tevi Tavās mājās un dziļi cienīs sava sirdī.
Man ir vienaldzīga viņa ādas krāsa – ja viņš jūsu kopdzīves audeklu pārklās ar pacietības krāsam un spēju dalīties, būt viegli ievainojamam un maigam.
Man ir vienalga, kādā reliģijā viņu audzināja vecāki, vai varbūt vinš ir izaudzis nereliģiozā ģimenē – galvenais, lai viņš zinātu, ka dzīvē ir svētas lietas un zinātu, ka ikkatra minūte kopā ar Tevi ir dziļi svēta.
Un pēdējais, ko vēlos Tev teikt: ja Tu sastapsi tādu vīrieti savā ceļā un viņam ar mani nebūs nekā kopīga, mums vienalga būs viena kopīga vērtība pasaulē, un tā būsi TU.
Tāpēc, ka gala rezultātā vienīgā lieta, kura Tev jadara, lai «viņu noturētu», – ir jābūt sev pašai.
Tavs mūžam mīlošais vīrietis,
Tētis

«Es rakstīju šo vēstuli savai meitai, taču vēlos to veltīt ikvienai sievietei, kuru esmu savā dzīvē sastapis. Sievietei, kurai nekad no sava tēva nav nācies dzirdēt tādus vārdus. Es to rakstīju arī mūsdienu puišiem – topošajiem vīriešiem, kuriem ir svarīgi zināt pa īstam svarīgas lietas. Vai mana mazā mīļā meita sastaps mīlošu partneri visai dzīvei, nezinu, viss atkarīgs no tā, vai kāds no jums spēs neaizmirst šīs svarīgās lietas. Es lūdzos par Tevi».

©Kellijs M. Flanagans «”Vēstules meitai»
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums ©Ginta Filia Solis

Divi noslēpumi par sievietēm, kas jāzin katram vīrietim

paris6

Pirmais, ko man gribētos pateikt – ir jāmūk. Bet, ja nopietni, ir jākļūst par spēcīgu vīrieti. Jo sieviete vēlas izskatīties stipra tikai tāpēc, ka nejūt aizsardzību, viņa nejūt, ka pret viņu ir uzmanīgi, viņa nejūt, ka viņu vēlas aizsargāt un rūpēties par viņu.

Ja sieviete to nejūt, viņa sāk uzņemties iniciatīvu. Un tā ir kļūda, kuru viņa pieļauj. Mēs šobrīd runājam par VĪRIEŠA KĻŪDU.

Vīrieša kļūda ir tajā, ka viņš attiecībās ar sievieti nav neatkarīga personība. Sieviete zemapziņā vīrietī meklē tieši neatkarību, viņa ies viņam līdzi pat līdz pasaules malai, ja jutīs, ka viņš nav pilnībā koncentrējies tikai uz viņu, bet viņam ir kāda ĪPAŠA MISIJA dzīvē.

Sieviete panāk vīrieša uzmanību, viņa liek tam koncentrēt uzmanību uz sevi, un tā ir viņas kļūda, te arī viņas nepilnīgās zināšanas. Jo tad, kad viņa pilnībā ir panākusi to, ka vīrieša uzmanība ir koncentrēta tikai uz viņu, viņš viņai pašai kļūst neinteresants.
Viņai no vīrieša ir vajadzīgas divas lietas.

Dārgie vīrieši, lūdzu, izdzirdiet šo!
Sievietei ir vajadzīga sajūta, ka vīrietis ir pilnībā no viņas neatkarīgs, ka viņam šajā pasaulē ir kāda ļoti svarīga lieta, viņš tās dēļ dzīvo, viņam ir sava misija. Sieviete ļoti dziļi ciena tādu vīrieti, kuram ir kaut kas īsts, kāda īsta, liela lieta dzīvē.

Otrais, kas viņai ir svarīgi – ir svarīgi, lai viņš pret savu sievieti būtu jutīgs un uzmanīgs.

Dārgie vīrieši, ir ļoti svarīgi iemācīties šīs divas lietas attiecībās ar sievieti:
pirmā – saglabāt pašiem sevi (tas iespējams tikai tad, kad ir sava īsta lieta dzīvē, tātad ir jāatrod tas, dēļ ka dzīvoju).
Otrais – jutīgums un uzmanība pret sievieti (ir ļoti svarīgi, lai viņa to vienmēr justu, lai viņa zinātu, ka var pieiet, pajautāt, padalīties ar kaut ko, atvērties, pastāstīt par savām grūtībām).

Kad vīrietis veido attiecības ar sievieti caur šīm divām īpašībām, sieviete atslābinās, viņa saprot, ka tas ir pats labakais vīrietis un viņai nevajag tēlot stipro, viņa var būt vienkārši sievišķīgi vāja un īsta.

Dārgie vīrieši, no jums ir atkarīgs tas, kādas sievietes ir jums blakus.

Oļegs Gadeckis
Tulkoja: Ginta FS