Par princi

meitene un krupis73

Dažkārt neliela pasaka var aizstāt 10 psihologa konsultācijas. Iespējams, šis ir tas gadījums.

Pa saulainu meža pļaviņu skraidīja Meitenīte. Viņai mugurā bija balta mežģīņu kleitiņa, matos rozā matu lentes, bet rokās viņa turēja tauriņu ķeramo tīklu. Viņa jutās priecīga un laimīga

Un pēkšņi uz lielas zaļas lapas viņa ieraudzīja sēžam milzīgu kraupainu Krupi.

– Fui, kāds pretīgs Krupis, – iesaucās Meitenīte.
– Khe,khe, – nokrekšķināja Krupis. – Bet vai tu zini, ka es esmu noburts princis?
– Nevar būt, – Meitenīte iesaucās.

– Var gan! – teica Krupis. – Ļaunā burve nobūra mani un manu milzīgo karaļvalsti. Es esmu jauns, skaists un bagāts. Ja tu man palīdzēsi atbrīvoties no lāsta, es tevi apprecēšu un mēs dzīvosim ilgi un laimīgi. Es tevi nēsāšu uz rokām un katru dienu tev dāvināšu ziedus.

– Bet kā noņemt lāstu? – jautāja Mietenīte.

– Tas nav vienkārši, ļaunā burve uzlika man ļoti sarežģītu lāstu. Tev jāņem mani pie sevis uz mājām, lai es varētu gulēt tavā gultiņā un jāskūpsta mani katru dienu. Jābaro ar karotīti un jāiznes pastaigā. Un tad viss notiks. Un reiz kādā rītā tu sev blakus ieraudzīsi nevis pretīgu Krupi, bet skaistu Princi. Un Tava dzīve kļūs laimīga.

Meitenīte aizrautīgi klausījās Krupja teiktajā. Skatījās uz tā kārpu noklāto ādu, uz milzīgajām izvalbītajām acīm, šauro mutes spraugu un redzēja skaistu, liela auguma vīrieti ar tumšiem cirtainiem matiem un jautri piemiegtām valdzinošām acīm. Blakus viņam viņa redzēja sevi – skaistā baltā kleitā, brīnišķīgā pilī un dzirdēja mīlas vārdus.

Pārvarot pretīgumu, meitenīte noliecās, ielika Krupi kleitas ielocē un aiznesa uz mājām.

No tās dienas viņas dzīve pilnībā izmainījās. Viņa vairs neskraidīja pa saules pielieto pļaviņu un neķēra tauriņus, nedziedāja un nepriecājās. Viņa apkalpoja Krupi. Krupis izrādījās ļoti kaprīzs: viņš pieprasīja kruasānus, spagetti ar bešamela mērci, viņš gribēja gulēt Meitenītes gultā, un vēl visur, kur viņš rāpoja, tas atstāja lipīgas pēdas – uz grīdas, gultā un tāpēc Meitenītei nācās nemitīgi berzt grīdas un mazgāt veļu.

Viņa vairs nesēja matos lentas, nevalkāja skaisto balto mežģīņu kleitu. No biežās veļas mazgāšanas viņas rokas bija sarkanas un sāpēja. Bet Krupis turpināja būt liels un pretīgs un nemaz netaisījās pārvērsties par princi. Dažkārt Meitenīte uz viņu skatījās un ļoti ļoti gribēja izmest, taču ļoti baidījās kļūdīties. Ja nu pēkšņi atlicis ir tik maz? Un, ja nu pēkšņi viņa no rīta pamodīsies un blakus sev ieraudzīs nevis pretīgu abinieku, bet gan zilacainu skaistuli?

Tā pagāja daudzi mēneši. Maz kurš varēja pateikt, ka nomocītais radījums ir tā pati Meitenīte, kura agrāk priecīga skraidīja pa pļaviņu. Tagad visu noteica Krupis. Bet Meitenīte tikai apkalpoja to un darīja visus netīros darbus.

Reiz Krupis norāja Meitenīti par to, ka tā pārāk ilgi gatavoja tam pusdienas. Meitenīte izgāja no mājas rūgti raudādama un sastapa Putniņu, kurš sēdēja uz zara un skaisti dziedāja.

– Kāpec tu raudi? – Putniņš jautāja.
– Manā mājā dzīvo pretīgs Krupis, kurš lamā mani. Visu dienu es tīru, mazgāju un gatavoju tam ēst. Es esmu ļoti piekusususi un vairāk tā negribu dzīvot.

– Un kā māja tā ir? – jautāja Putniņš.
– Manējā, – atbildēja Meitenīte.
– Un kurš atnesa Krupi? – jautāja Putniņš.
– Es pati atnesu, – skumji teica Meitenīte.

– Priekš kam? – Putniņš brīnījās.
– Viņa man apsolīja, ka pārvērtīsies par princi, ja es par viņu rūpēšos. Bet ir pagājis jau ilgs laiks, bet nekas nav mainījies.

– Kāpēc gan tev Krupi neizmest no mājas?
– Bet, ja nu viņai izrādās taisnība? Un jau drīz tā pārvērtīsies par princi? Un es nesagaidīšu, pārsteigšos? Es jau tik ilgi esmu gaidījusi. Būs skumji, ja izrādīsies, ka atlicis vēl tikai nedaudz.

– Bet, ja nu tu pavadīsi visu dzīvi rūpējoties par Krupi, kurš nekad nepārvērtīsies par princi? – jautāja Putninš.

Meitenīte iegrima domās.

– Ja vien es skaidri zinātu…, – viņa skaitīja.

Te pēkšņi viņa pacēla galvu un iesaucās: – Es aiziešu pie vecās Raganas, kura dzīvo aiz meža. Viņa ir veca un gudra, varbūt viņa varēs man ko labu pateikt – un es uzzināšu, vai Krupis kļūs par princi, vai nē.

Un viņa devās pie Raganas.

– Es gribētu uzzināt, – jautāja Meitenīte. – Vai gadījumā es nepalaidīšu garām iespēju apprecēties ar princi.

Ragana paņēma vistu ķidas, sikspārņu acis, purva zāli un sāka zīlēt. Viņa purināja sirmo galvu un skatījās savā podā ar virumu, no kura cēlās smirdīgi garaiņi.

– Tas vienkārši ir krupis, – viņa beidzot teica. – Neterē velti laiku. Viņš nekad nekļūs par princi.

Meitenīte skumja izgāja no Raganas mājas. Kādu laiku viņa gāja, galvu nodūrusi, bet te pēkšņi viņai prātā iešāvās doma.

– Ragana var kļūdīties. Ko var zināt veca sieva par prinčiem? Varbūt man labāk aiziet pie labās Burves! Viņa man patiešām pateiks patiesību.

Labā Burve dzīvoja skaistā pilī ar grezniem logiem un skaistiem tornīšiem.

– Es esmu tik ļoti piekususi, – teica viņai Meitenīte.  Taču es baidos, ka, ja padzīšu Krupi, tad nekad neapprecēšos ar princi.

Burve pašūpoja galvu un paprasīja vēl vienu dienu. Viņa būrās, zīlēja pēc mēness gaismas, zvaigznēm, rakstīja sarežģītas formulas no mākoņu kamoliem un baltajām pīpenēm. Un nākamajā dienā teica:

– Tas vienkārši ir krupis, un viņš nekad nekļūs par princi. Tev labāk nest viņu atpakaļ uz pļavu.

Meitenīte klusējot noklausījas visu, ko teica Burve, pateicās un devās projām. Taču iekšā viņai viss sašutumā burtiski vārījās:

– Viņām taču skauž! – viņa iesaucās. – Protams, visiem gribas apprecēties ar princi. Es pati labāk zinu! Es jūtu, ka nedaru to veltīgi.

Un Meitenīte atgriezās mājās pie Krupja. Viņa saņēma daudz pārmetumu par to, ka uz ilgu laiku bija pametusi Krupi vienu un nebija par to rūpējusies. Viņa iztīrīja māju, pagatavoja pusdienas un nomazgāja Krupi. Krupis bija apmierināts. Liels, pelēki zaļš, viss vienās kārpās tas gulēja uz balti kruzuļota spilvena Meitenītes gultā. Pati Meitenīte nespēja gulēt blakus Krupim tāpēc sen bija savu vietu tam atdevusi. Viņa gulēja uz šauras kušetītes virtuvē. Pirms miega, kā parasti viņa domāja par to, cik skaista kļūs viņas dzīve, kad Krupis pārvērtīsies par Princi. Viņa domāja vārdus saviem bērniem, sapņoja par to, kādi ziedi ziedēs viņas dārzā. Un, domājot šīs saldās domas, viņa aizmiga.

Un sapnī viņa redzēja, ka iet pa taciņu uz savu māju un redz, ka tā visa ir noplukusi, veca, neglīta, sašķiebusies, logi tumši un putekļaini, bet uz lieveņa sēž veca vecene. Briesmīga, pinkainiem matiem, līku degunu, līdzīga raganai. Un vecene sauc viņu pie sevis. Viņa it kā mēģina bēgt, bet kājas nekustās. Viņa pieiet pie vecenes un tā skatās uz viņu ar savām blāvajām acīm un jautā:

– Tu mani pazīsti?

– Nē, – atbild pārbijusies Meitenīte. – Es nekad agrāk neesmu Tevi redzējusi.

– Khe, khe, – noklepojas vecene. – Es esmu tu. Es daudzus gadus kalpoju Krupim un gaidīju, kad tas pārvērtīsies par princi. Visi man teica, ka tas ir vienkārši krupis, bet es nevienam neticēju. Es ticēju tikai Krupim. Es ļoti gribēju apprecēties ar princi. Un es ļoti baidījos, ka, ja es padzīšu Krupi, tad tas nekad nenotiks. Un pagāja daudzi gadi, līdz vakar Krupis nomira.

Vienkārši nomira – no vecuma. Un es ilgi raudāju par to, kas nekad vairs nenotiks. Par savu dzīvi, kuru iztērēju tam, lai kalpotu Krupim. Es raudāju par to, ka esmu kļuvusi veca un nevaru kā senāk skraidīt pa pļavu un ķert tauriņus. Un par princi, ar kuru nekad neapprecēšos.

– Paskaties uz mani, paskaties taču! – sāka kliegt vecene.  Es esmu tava nākotne!

– Nē, nē, – iekliedzās Meitenīte. Vina gribēja aizbēgt, bet kājas bija kā iemietas zemē un viņa tikai aizspieda acis un kliedza: – Nē, nē!!!

– Tu man traucē gulēt, – viņa izdzirdēja čerkstošu balsi. Atvēra acis un ieraudzīja, ka guļ uz kušetes, bet Krupis sēž pie viņas gultas un skatās uz viņu lielām izvalbītam acīm.

– Aiznes mani gultiņā un uzvedies klusu! – viņš pavēlēja.

Meitenīte skatījās uz Krupi un galvā viena aiz otras skanēja frāzes, ko teica Putniņš, Ragana, Burve un vecene sapnī:

– Tas vienkārši ir krupis!

Viņa piecēlās no kušetes, paņēma Krupi rokās, piegāja pie durvīm, atvēra tās.
Krupis sajuta kaut ko nelāgu:
– Eu! Kur tu mani nes?! – viņš brēca.

Meitenīte atvēra durvis, atvēzējās un aizmeta Krupi tālu zālē, tik tālu, cik vien varēja.

– Ej prom! – viņa iekliedzās. – Un nekad vairs neatgriezies. Es nekad vairs tevi nebarošu un neguldināšu tevi savā gultā. Tā ir mana māja un es darīšu to, ko man patīk darīt. Es atkal priecāšos par dzīvi, es atkal skraidīšu pa pļavām un ķeršu tauriņus! Es neticu taviem solījumiem. Tu esi vienkārši krupis!

Viņa aizvēra durvis un pirmo reizi pa ilgiem laikiem viņas seju rotāja smaids.

Autors: Tatjana Semjonova
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Paldies meitenei, kura šo atsūtīja. Meitenes, atsaucieties, kura?:)

 

Advertisements