Tagad ir tā, kā ir

Satuvināties ar savu negaidīti jauno dzīvi nozīmē pārstāt ticēt tam, ka izdosies izvairīties no jebkuriem pārdzīvojumiem, un pārstāt sevi pārliecināt, ka tie notiek tikai kaut kur tālu un tikai ne ar tevi… 

Apgūstot daudzpusīgās realitātes telpu, tu pacietīgi mācies to nesatricināt ar savu paniku un trauksmi, drudžaini cenšoties ar to apmētāt visus, kas pagadās pa rokai.
Tu mācies tikt galā.
Mācies turpināt pie jebkuriem pat visgraujošākajiem rādītājiem.
Mācies turēties pie tiem pienākumiem, kuri ir ikvienam pieaugušam cilvēkam, protams, ja vien tas patiešām uzskata sevi par pieaugušu.
Un tu mācies neatcelt tos vienkāršos un pieejamos priekus, kas vajadzīgi psihei, kā zāles pret noziedzīgo izmisumu, kas cenšas ievilkt bezizejas aizā…
Mani mīļie, iekšējā drosme ir ļoti klusa un gandrīz no ārpuses nepamanāma…
Diemžēl es nekad neesmu to novērojusi tajos, kuri pārāk apzināti ir mēģinājuši demonstrēt savu varenību, pārāk skaļi centušies sevi pasludināt par ekspertiem absolūti tālās no savas kompetences lietās, un kuri parāk skaļi centušies pārbļaut katru, kurš viņiem nepiekrīt…
Tas viss vairāk ir stāsts par iekšējo gļēvumu, par tukšuma sajūtu un par infantilismu, kas absolūti nenoder tur, kur nav neviena, kas varētu paņemt uz rokām un aizsargāt no pat vismazākā vējiņa.
Jā, mums visiem ik pa brīdim gribas, lai mūs paņem uz rokām. Gribas cerēt, ka viss kaut kā pats no sevis pāries. Gribas pamosties un pasmieties, apjaušot, ka tas viss bija tikai briesmīgs sapnis.
Un tas ir gluži dabiski: mēs esam tikai cilvēki, ne pasaku varoņi…
Taču vienmēr pēc vājuma brīžiem nāk daudz pavisam citu brīžu, kuros neizdosies paslēpties aiz savu ilūziju aizkariem.
Tagad ir tā, kā ir.
Par rītdienu mēs uzzināsim rīt.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Katram sava zāļu recepte

Ir bezjēdzīgi domāt, ka, ja tu ļoti pacentīsies, tev palīdzēs tas, kas palīdz citiem, bet pēc kā tev pašam nav apzinātas vajadzības un kam tu, ja godīgi, vispār netici…

Nav vienas zāles pret visām mokošajām esības kaitēm un nezūdošajām psiholoģiskajām sāpēm.
Meklēt to – tikai savējo ir daudz grūtāk, nekā paņemt jau gatavu. Taču nāksies to darīt, ja gatavās zāles nepalīdzēs.
Galvenais sevi nemānīt. Necensties uzskrūvēt placebo visam, ko tik skaļi reklamē. Nevilties, ja neesi sagaidījis tūlītējus rezultātus.
Un nekļūt naidpilnam vai upurim. Lūk šeit, ja sanāks, patiešām ir vērts papūlēties…
Un vēl, papūlēties saprast, ka patiess prieks, spontāni laimes uzplaiksnījumi, iespēja redzēt pilnu dzīves krāsu paleti un sajusties pilntiesīgam tās dalībniekam, absolūti nav tas pats, kas tiek iedots a priori nepārtrauktā režīmā.

Visticamākais, psihe mūs ar visu to apbalvo par to, ka cienīgi esam pieņēmuši visu parējo.
Par to, ka neatrodamies hroniskā panikas stāvoklī.
Par to, ka esam gana drosmīgi, lai sadzīvotu ar neatgriezeniskiem zaudējumiem, kuri nespēj mūs pilnībā izdziedināt.
Par to, ka atsakāmies mūžīgi vainot likteni un pratināt to, kāpēc tas notiek tieši ar mani…
Par to, ka nebēgam no pašiem grūtākajiem saviem stāvokļiem.
Un par to labestību, kas mūsos paliek gan pret sevi, gan citiem, pat tad, kad ir vēlēšanās tikai nosodīt, bāzt acīs svešas kļūdas un kaut ko pieprasīt.

Iespējams, ka no visām šīm komponentēm izdosies izveidot ļoti labas zāles.
Bet, iespējams, neizdosies.
Taču vienmēr ir iespējams atrast kādas citas.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā iemācīties sadzirdēt savas vajadzības?

Cilvēki, kuri raduši būt visiem labi un ērti, ļoti bieži nespēj sadzirdēt savas vajadzības vēl jo vairāk, nespēj citu klātbūtnē atslābināties.

Tāpēc arī viņi izskatās samulsuši, kad kāds jautā: ” Kā tev klājas? Kā tu jūties?”⠀

Taču brīžos, kad nokļūst savā ierastajā palīga, mocekļa, barotāja un aizstāvja lomā, viņi kļūst ļoti lietišķi. Tā mūsu valstī notiek ļoti bieži, ar cilvēkiem pēc 50.⠀

Tiem, kuri vēlas atrast sevi, nākas palikt vienatnē, lai tiktu skaidrībā ar savām vajadzībām. Iziet savu iekšējo autisko procesu un piedzimt no jauna. Vairs ne no kāda cita, bet sevis.⠀

Atvienoties un iziet no savas ierastās lomas ir ļoti sarežģīti. Attapties savā iekšējā tukšumā un sastapties ar jautājumiem, kurus atrisināt vari tikai tu pats. Viens un tikai savā personīgajā veidā.⠀

Tas ir baiļu punkts, panikas un resursa punkts, kuru apzināti izejot, tu piedzimsti emocionāli un jau galīgi. Pa īstam.⠀

Aglaja Datešidze
Foto: Engin Akyurt
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Bailes kā galvenais šķērslis

bailes111

Pats varenākais instruments, ar kura palīdzību neļauj notikt pārmaiņām dzīvē, ir Bailes. Tas ir kā šlagbaums, kas laiku pa laikam parādās katra cilvēka ceļā. Vieni nedaudz pagaida un dodas cita ceļa meklējumos. Citi nolemj braukt, to neievērojot, bieži, pārkāpjot noteikumus. Trešie paliek pacietīgi gaidot, dažkārt pat veselu mūžību, kad beidzot nīstamais šķērslis ppazudīs.

Bailes nekad nestāv uz vietas. Tās progresē, soļojot klusi, nemanāmi, bet pārliecināti. Tās ir kas līdzīgs miglai – kas nemanāmi ietin dažādas tavas dzīves sfēras un vienu dienu pamodies, tu sajūties kā tāds pazaudējies ezītis miglā, kurš neredz tālāk kā divus soļus sev priekšā – savas dzīves ceļā. Tādā miglā nav redzamas ne pilsētas gar jūras krastu, ne arī cilvēks, kurš iet tev pavisam blakus.

Bailes tevi iekaro pakāpeniski, tās nesteidzas, jo nav tādas vajadzības. Sākumā tu nobīsies sadot pa muti kādam no “bandas vadoņiem” jaunajā skolā, jo viņš taču tāpat ir spēcīgāks un populārāks. Pēc tam tu neriskēsi likt eksāmenu un samaksāsi pasniedzējam par labu atzīmi, jo iemācīties šo priekšmetu nudien nav viegli. Vēl pēc laika tu sāksi ienīst savu darbu, kurā priekšniecības attieksme ir briesmīga un kolektīvs šausmīgāks par terāriju, un cilvēka necienīgā alga, kas tiek izmaksāta reizi trijos mēnešos, vispār ir neiedomājama cietsirdība. Un tomēr tu turpināsi strādāt. Klusējot, bez iebildumiem, jo, ja nu gadījumā priekšniecība saniknosies par kādu tavu nekaunīgo jautājumu, un gala rezultātā tevi atlaidīs (ak, šausmas!!!) Un no otras puses, alga reizi kvartālā ir labāk kā nekas!

Pēc tam tu nevarēsi aiziet no vīra, kurš ir nenormāli greizsirdīgs uz katru žaketi, kas karājas veikalā uz pakaramajiem (protams, pie visa vainīgas viņa paša bailes un nepārliecinātība par sevi) un prasa tev atskaites par tavu atrašanās vietu ik pāris stundās. Tu paklausīgi zvanīsi viņam norunātajā laikā un mierināsi sevi: “Citām ir vēl briesmīgāk!”  Un tu piekritīsi, sirdij skrapstot, un pēc tam tie visi jau būs kļuvuši par taviem ieradumiem.

Tas tāpēc, ka tas viss ir pierastais un pārciešamais “ļaunums”, un tu jau esi pieradis un izstrādājis savus aizsardzības mehānismus. Taču nav jau zināms, kāds “ļaunums” tevi gaida aiz nākamā stūra. Un no šīs negatavības un nezināšanas paliek vēl bailīgāk.

Veidot attiecības (arī darba – koleģiālās) ar tiem, kuri baidās, ir vienkāršāk. Tāpēc, ka viņiem nekas nav jāpaskaidro, jāpierāda. Viņi to nemaz neprasa. Tāpēc, ka bailes viņus paralizē. Veidot attiecības ar tiem, kuri baidās, ir kā boksēties ringā ar pretinieku, kuram ir sasietas rokas un pleznas kājās – vienkāršāk par vienkāršu. Bailes sasien no iekšas. Tās nodrošina tumšus, necaurspīdīgus aizkarus, droši aizklājot skatu uz jauniem ceļiem un apvārsni. Tas liek nolaist acis, ta vietā, lai paceltu galvu un ieraudzītu zvaigžņotas debesis. Jaunu iespēju debesis.

Tumšam mežam nebūt nav jābūt briesmīgam un pilnam šausmu. Tajā var būt brīnumaini ziedi, kas atveras tikai naktī. Nebaidies! Pasaule pieder drosmīgajiem! Un arī tava pasaule!

Autors: Ondo Ange Alisa

Tulkoja: Ginta FS

© psy-practice.com