32 secinājumi 30 gados

milestiba8-mazs

1. Bailes ir visiem. Gan skaistiem, gan talantīgiem, gan gudriem un veiksmīgiem.

Sākt ko jaunu. Iziet no ierastā loka. Riskēt. Darīt to, pie kā vēl neesi pieradis. Bailes par tuviniekiem. Par savu lietu. Par savu dzīvību, ja piespiedīs pie sienas. Un par ļoti daudz ko. Bailes būs arī tālāk.
Lai cik daudz arī būtu pieredzes, prakses, pārliecības, atzinības, naudas, talanta, bet katru reizi, kad atvēzēsies jaunam augstumam, katru reizi, izejot uz skatuves, katru reizi, griežoties pie saviem mīļajiem – tajā vai citā mērā būs bailes. Tas ir normāli. Tas nozīmē, ka vēl joprojām esi dzīvs. Un tas nozīmē, ka ir jāiet uz priekšu. Cauri bailēm. Necenšoties pilnībā no tām atbrīvoties.

2. Nav dzīves bez pārmaiņām. Stabilitāte ir iluzora.
Mēs pastāvīgi atrodamies kustībā. Mēs pastāvīgi maināmies gan iekšēji gan ārēji un šie procesi ne uz mirkli neapstājas. Un pat sekundes kā mērvienības šeit ir par daudz. Procesi notiek ik mirkli. Tas ir ļoti daudz sekunžu. Jautājuma: “Mainīties vai nemainīties?” veselīgi domājošam cilvēkam nevar būt. Tikai: “Vai man ir kāds sakars ar šīm izmaiņām un kādā mēŗā?”
3. Ātri – tas ir lēnām, taču bez pārtraukuma.
Nav vajadzīgs ātri, intensīvi, vareni, ļoti jaudīgi. Pietiek vien regulāri. Pats galvenais ir turēt ritmu. Pa nedaudz, pa drusciņai, bet stabili secīgi. Bet pēc kāda laika, no malas skatoties, tas izskatīsies kā ļoti ātri, vareni un ļoti jaudīgi.

4. Radīt vairāk kā patērēt. Pretējā gadījumā – viss.

Bezcerīga patērētāja dzīve, kas vainagojas ar daudznozīmīgu secinājumu: “Viss ir labi, bet nekā laba nav”.

Cilvēkam kaut kas ir jādara. Labprātīgi un mīlot. Tā ir viņa dvēseliskās veselības formula.

Bet, kas ir interesanti – kā bonuss, tas ir vienīgais veids, kā gūt labsajūtu no patērēšanas, kas nesagraus cilvēku. Šo procesu var uzskatīt par veselīgu psihisko metabolismu.

5. ŠODIEN – tas ir tas, ko tu darīji un domāji vakar, bet RĪT – tas ir tas, ko tu dari un domā šodien.
Šo frāzi ir jāatkārto kā mantru, līdz brīdim, kamēr skaidri nesapratīsi to, ka:

Taviem vecākiem nav nekāda sakara ar tavām pieauguša cilvēka problēmām. Katrā gadījumā viņi nav vainīgi, ka nav kam nomainīt nodrillēto plati tavā galvā, kas iestrēgusi jau no bērnības.

6. Nekādu garantiju nav!
Šis ir Visuma bāzes likums, caur kura sietu jāizlaiž visi savi lēmumi un plāni.

7. Ir beigusies slepeno zināšanu, kuras kaut ko var mainīt, ēra.

Ir iestājusies informācijas higiēnas ēra. Jau gadus piecus zināšanas nav galvenā valūta sasniegumu jautājumā un jebkādā apzinātā eksistēšanā. Internets ar savu pieejamību visiem ir to visu nolīdzinājis. Tā vietā ir nākusi koncentrācija. Spēja noturēt savu uzmanību pie konkrētā uzdevuma un neizkaisīt interesi – lūk, kas visu nosaka. Savukārt šī prasme ir tieši proporcionāli atkarīga no informatīvā trokšņa, kas ir visapkārt.

Jo vairāk vārdisku atkritumu ir visapkārt, jo vājāks fokuss. Jo vairāk svešu domu, jo klusāka paša balss. Pastavīga atrašanās interneta plūsmā atrofē pašapzināšanās spēju, iemainot to pret koncepcijām par to, kas ir šī pašapzināšanās.

8. Prieks un bauda nav viens un tas pats.

Mēs nekad negūstam prieku no šokolādes tortes, vīna glāzes vai cigaretes. Mēs negūstam prieku no jauniem zābakiem vai smaržām. Ir svarīgi lietas saukt īstajos vārdos – mēs gūstam baudu. Un tā ir pavisam cita ķīmija. Šīs sajūtas daba ir ļoti ātri gaistoša un nešķirami saistīta ar tai sekojošo neapmierinātību, garlaicību, pārsātinātību un vēlmi pēc jaunas porcijas.
Nav briesmīgi atteikt sev baudas, briesmīgāk ir neiepazīt prieku.
9. Ciešanas eksistē. Budam bija taisnība. Ciešanas eksistē.
Cieš visi. Gan tie, kuriem nav nekā, gan tie, kuriem ir viss. Bet tie, kuri konkrētajā minūtē necieš, cietīs nākamajā, kā tikko mainīsies dolāra kurss, notiks terora akts, saņems atbildi par to, ka viņu nemīl, ieraudzīs netīru kāpņu telpu, nesagaidīs atbildi uz savu sms, nesaņems naudu vai jebkāda cita iemesla dēļ. Ciešanas eksistē. Un vienmēr bez jebkāda iemesla, ja atceramies jebkuras cilvēciskas būtnes finālu.
10. Ne visi var būt laimīgi.

Vai katrs cilvēks var būt laimīgs? Jā, protams! Taču tas ir tikai teorētiski. Praksē stabili laimīgi, tas nozīmē mierīgi, līdzsvaroti, labi, ja vēlaties, var būt tikai tie, kam ir pieejama prāta disciplīna. Kuru prāts ir spējīgs (trenēts) neraustīties visu ārprātīgi daudzo iemeslu dēļ. Kas var palikt priecīgā līdzsvarā ne tikai mierīgā situācijā, bet arī nepatīkamās situācijās.

Pretējā gadījumā, visi bezgala daudzie iemesli, sākot no skrambas uz tava auto sāna iemetīs tevi sāpēs, trauksmē un aizkaitinājumā. Un tā ir tikai kaut kāda mašīna, taču ir arī nopietnākas situācijas. Par laimīgu šādu nodzītu prātu, kurš reaģē uz ikvienu situāciju, var saukt tikai Instagrama statusā.

11. Prieks – tas ir PRĀTA līdzsvars.

Ja jūs man to būtu teikuši pirms pieciem gadiem, es pagrozītu sev pirkstu pie deniņiem. Kad tu dienu un nakti sapņo par lielu, skaistu mīlestību, draudzīgu ģimeni, interesantu, peļņu nesošu savu biznesu, iespēju strādāt tikai sev, ceļojumiem bagātu dzīvi, šķiet, ka tev tomēr ir kaut kāds nebūt priekšstats par prieku, kā minimums, par savējo. Jā, šobrīd tu ar ļoti daudz ko neesi apmierināts, jā, kaut kas tevi spēj izvest no pacietības, jā, tu ciet. Tas ir skaidrs. Taču tu zini, uz ko tiekties.

Tu zini, kur ir tavs apjaušamais nepārejošais prieks, skatoties uz saviem vilinošajiem sapņiem.
Prieks – tas ir pilnīgs prāta līdzsvara un miera stāvoklis, kuru var sasniegt atbrīvojoties no aklām (automātiskām) šī paša prāta reakcijām.
Vesels, iespējams, vienīgais veids kā iepazīt (un attīstīt) tādu stāvokli pieaugušā vecumā ir dziļa vērojošā meditācija.

12. Augļi ir nevis skābs, bet sārmains ēdiens.
Ja runājam zinātniski, svaigi un nogatavojušies augļi un gandrīz visi dārzeņi organismā izraisa sārmainu reakciju un palīdz neitralizēt skābju pārpilnību, savukārt ciete, cukurs, gaļas produkti, eļļa, piena produkti, gluži otrādi, organismā rada skābu vidi.
Piemēram, latviešu valodā šeit, tabulā varat redzēt, kuri produkti ir sārmaini, kuri – skābi:
http://doublealkaline.blogspot.com/p/produktu-sarmainibas-un-skabuma-tabula.html

13. «Mans ķermenis pats zin, kas tam ir labāk» — ir viens no prāta lielākajiem slazdiem.
Alkoholiķa ķermenis grib iedzert, smēķētāja ķermenis sapņo par cigareti, mūsu ķermenis alkst šokolādes un frī kartupeļus. Par kādu «labāk zin» visi runā? Tāpat kā prāts dzīvo ar automātiskām reakcijām, nedodot iespēju cilvēkam savā dzīvē izkustināt elementāras lietas, tieši tāpat, kā ķermenis padodas ieradumiem un haotiskiem vēlmju impulsiem.

14. Ēdiens ļoti ietekmē ne tikai mūsu ķermeni, bet arī apziņu.
Līdzīgi kā alkohols, kas pamanāmā veidā izmaina mūsu apziņu, padarot to trulu, arī daži produkti izraisa līdzīgu efektu, tikai mazākā, drīzāk neapzinātā formā. Ēdiens var palēnināt un samazināt fokusēšanās spēju galvā, pavājināt kontroli, apzinātības spēku un uztveres skaidrību.
Viegli “apmiglots” stāvoklis kļūst par normu, ļaujot cilvēkam aizmirst, ko nozīmē vieglums un skaidrība patiesībā. Daudz “brīvāks” ēdiens ir augļi un dārzeņi, tāpat arī graudaugi, kas pagatavoti ar minimālu daudzumu garšvielu, sāls un eļļas un minimāli apstrādāti.

15. Naudas vajag tieši tik daudz, lai par to nedomātu.
Nauda nerisina galveno cilvēces jautājumu – tā nepadara savu īpašnieku laimīgu. Taču iespēja par to nedomāt, kā minimums, sadzīvē, būtiski atbrīvo enerģiju citiem svarīgiem procesiem.

16. Mēs visi esam līdzīgi daudz lielākā mērā, kā atšķirīgi.
Pērsonīgās unikalitātes loma ir stipri vien pārspīlēta un nedod iespēju mums ātri atrisināt savas problēmas. Visas atbildes un risinājumi jau sen eksistē, bet ieciklēšanās uz savu neatkārtojamību nedod cilvēkam iespēju iestumt savu ego tur, kur tam būtu izdevīgi vienmēr atrasties, un bez  traucējumiem uztvert apkārt notiekošo realitāti ar visām tās atbildēm un zīmēm.

17. Atkarību var izārstēt tikai ar 100% atteikšanos.
Nevar izdzert vienu glāzīti vīna, ja esi alkoholiķis. Nevar dažkārt uzsmēķēt, ja centies atmest smēķēšanu. Tevī pastāvīgi būs šī vilkme. Uzrāvieni un kritieni. Noraušanās. Šajos psihoenerģētisko āķu jautājumos nav pustoņu un šis likums ir nemainīgs visu tipu atkarībām.

18. 100% iekšējās gatavības pārmaiņām stāvokļa nav.
Mēs vienmēr līdz galam neesam gatavi ne pagriezieniem ne pārmaiņām. Vienmēr ir dažādi “bet”‘ un iemesli, lai nedaudz atliktu visu līdz radīsies labvēlīgāka situācija. Ir bezjēdzīgi gaidīt viennozīmīgu iekšējo piekrišanu, ir jāizlemj, balstoties drīzāk uz “ir laiks”, nekā uz ēterisku gatavību.

19. Dzīve ir grāmata, kuras pirmās daļas uzrakstīji ne tu. Jā, un arī pēdējas, visbiežāk.
Mēs sastāvam no pārliecībām un apkārtējās pasaules uzbūves modeļiem, bet šī pasaule – nav kaut kāda abstrakta planēta Zeme, bet gan konkrēta māja, ofiss  – vieta, kur mēs pavadām savu laiku. Tie ir draugi, kolēģi, vecāki, pārdevēji veikalā, ar kuriem  mēs satiekamies katru vakaru. Tā ir lenta sociālajā tīklā un tā saucamie facebook draugi.
Mēs uzsūcam sevī uzskatus, pozīcijas, viedokļus gluži automātiski, mēs tos ieelpojam kopā ar gaisu un kļūstam tādi pat vai gluži pretēji, kas tāpat ir automātisks noliegšanas process.

Tas, ko mēs uzskatām par sevi, un tas, ko jābaidās pazaudēt (kā uzskata daži psihologi), – ir tikai vides, kurā mēs dzīvojam mozaīkas. Nav ko zaudēt. Man šķiet, ka tā ir ļoti laba ziņa.
20. Rezultāts – ir mēģinajumu skaits.
Nevis viens precīzs šāviens. Un pilnīgi noteikti, ne veiksme.

21. Tas, kas tev palīdzēja vienā etapā, var izradīties bremze nākamajā etapā.
Kardinālu pārmaiņu spēju raksturo iespēja atteikties. Bet ne tikai no tā, kas tev traucē. Dažkārt ir ļoti svarīgi atteikties no tā, kas tev pagātnē palīdzēja.
Ļoti vienkāršs piemēŗs:  mazā biznesa noteikumi nestrādā vidēja biznesā. Izaugt bez šīs attiekšanās, pat tad, ja iepriekš tu ar to pacēli šo procesu, nav iespējams. Un tas pats attiecas uz cilvēka personību – tās uzstādījumiem un plāniem.

22. Aiz komforta zonas atrodas diskomforta zona.
Nevis konfekšu kaste.

23. Nav dzīves bez mērķa.
Tāpat kā stāvokļa bez pārmaiņām. Jautājums tikai tajā: vai tu pats stādi šos mērķus, vai atdodies instinktiem (neapzinātiem mērķiem).

24. Slinkuma nav.

Ir tikai nemīlamas nodarbošanās, enerģijas trūkums un plaša redzējuma trūkums, lai elpa aizrautos no perspektīvām, kas tev paveras.
Bet slinkuma nav.

25. Sevi nav iespējams atrast, sevi var tikai radīt.
Nav ko meklēt un nav kur meklēt. Tu vienmēr esi šeit un tagad. Bet tavs ceļš – tas ir tas, kas tev zem kājām ir šobrīd, šajā konkrētajā sekundē, ne vairāk un ne mazāk.

26. Alkohols nav vajadzīgs
Vispār.

27. Nerealizēts potenciāls sagādā ciešanas un sāpes.
Un ir bezjēdzīgi slēpties no šī fakta kaut kādā nosacītā komforta līmenī vai skaistās filosofiskās koncepcijās, tajos pašos stāstos par sievišķību, mātišķumu u.t.t. Par katru mūsu talantu mums nāksies atskaitīties.

28. Bankām jāmaksā tev nevis tev jāmaksā bankām.
Tā ir vienīgā iespējamā finansu veselība. Nekad nekad nekad nav vērts pirkt to, kam vēl neesi nopelnījis. Nekad. Katrā gadījumā tad, ja tu sapņo par lielām pārmaiņām. Mēs maksājam bankām ne tikai naudā, bet arī ar savu brīvo enerģiju. Un neatliek te vietas riskam un avantūristiskiem gājieniem.

29. Divas prasmes, kas jāapgūst pēc iespējas ātrāk: prasme iespringt un prasme atslābināties.
Jebkura kustība prasa spēku vienā vai citā momentā. Ja iet uz to negribīgi, piespiedu kārtā – patērēsies divas reizes vairāk enerģijas. Daļa uz piepūli, pārējais un psihisko spriedzi. Uz iekšējo cīņu. Un te rodas vajadzība prast pēc vajadzības iespringt, iemīlēt šo piepūli.
Ja tu labprātīgi spēj iespringt, redzot tajā tikai pozitīvo aspektu, tad patērētais spēks samazināsies vairākas reizes. Sanāks vairāk un vieglāk. Bet prasme atslābināties – pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir, atlaist savas personīgās gaidas un cerības, tā atšķetinot iekšējos mezglus un noņemot ķermenisko spriedzi – ir otrs spārns, bez kura tikai uz vienas vien piepūles uz priekšu netiksi.

30. Divas atbildes, kuras ir jāiemācās pēc iespējas agrāk: “JĀ” un “NĒ”.
Pateikt “Jā” situācijām un cilvēkiem, neskatoties uz garantiju trūkumu, pilnu iekšējo gatavību un dažādiem ārējiem apstākļiem. Un pateikt “Nē”, pirmkārt pašam sev – savām vājībām, bailēm un iekšējai izlaidībai. Un tad tālu tālu pēc tam –  citiem cilvēkiem.

31. Fantastiskas lietas no labām atšķiras ar to, ka to darītājs ir spējīgs aizmirst par sevi.
Radītājs no tā cilvēka, kas labi dara savu darbu, atšķiras ar to, ka liek darbu augstāk par sevi un procesā burtiski izšķīdina savu ego. Un dara to apzināti un mīlot, nevis tāpēc, ka viņam nebūtu citas izvēles vai tāpēc, ka tas ir viņa pienākums. Tā kāds pārdevējs var būt īsts muzikants, bet kāds muzikants visu mūžu palikt par to, kuram vienkārši ir darīšana ar mūziku.

32. Katrai ceļā sastaptajai zīmei ir vismaz trīs izskaidrojumi.
1. Varbūt tā patiešam ir Zīme!
2. Varbūt tu murgo un vienkārši “pievelc” faktus ” aiz ausīm”!
3. Bet varbūt tas ir pārbaudījums – parādība gluži pretēja Zīmei – ar mērķi novest tevi no pareizā ceļa, kā pārbaude tam, vai tavs lēmums ir patiess un nolūks gana spēcīgs.
Pārmaiņas IR un pārmaiņas BŪS!
Alberto Delgado
Avots: https://vk.com/ezo_news
Foto: pixabay

Ošo par meditāciju

10404450_874567045916687_6866635115958404613_n

Vairākumam no mums ir mācīts, ka, lai dzīvē gūtu panākumus, mums jāpūlas, jācīnās, jāfokusējas, jākoncentrējas. Šādas pieejas problēma slēpjas tajā, ka, jo vairāk mēs pūlamies, jo vairāk saspringstam. Un, jo lielāka spriedze ir mūsos, jo sliktāki ir mūsu darbības rezultāti. Meditatīvā pieeja nozīmē saprast, ka, lai mēs varētu paveikt labāko, ko spējam, lai sniegtu katram dzīves mirklim to augstāko, ko varam dot,  un lai saņemtu no katra mirkļa labāko, ko tas spēj sniegt, – mums ir jābūt pēc iespējas apzinošākiem. Un, lai apzinātos, mums jābūt atslābinātiem.

Parasti mēs domājam, ka, lai atslābinātos, mums jādodas ārpusē. Meditācija sniedz citu iespēju: doties sevī.

Spriedze, kas pavada moderno dzīvi ir tik liela, ka pasaule vēl nekad nav bijusi tik nemierīga vieta dzīvei. Cilvēki vēl nekad nav bijuši tik saspringti. Šīs tehnikas ir izstrādātas tieši modernā cilvēka prātam – mūsdienīga pieeja, kas piemērota šodienas cilvēkiem.

Piemēram, ja jūs esat ļoti enerģisks cilvēks, kurš nespēj „vienkārši sēdēt”, tad pamēģiniet aktīvās meditācijas. Izpaudiet sevi, cik vien iespējams, un ļaujiet atslābumam sekot pašam no sevis. Varbūt jūsu saspīlēto emociju dēļ jums ir grūti nosēdēt klusējot. Vai arī varbūt jūs vienkārši vēlaties kustēties? Arī tad aktīvās meditācijas ir jums noderīgas.

Prasmi palikt atslābušam savas aktīvās dienas aizņemtībā sauc par „modrību bez pūlēm”- tā ir meditācijas pieredzes būtība. Tādēļ pat tad, ja esat pārliecināts, ka jums galīgi nav laika, ko veltīt meditācijai, jūs atradīsiet daudzas tehnikas, kas var tikt iekļautas dienas ritmā.

Meditācija balstās uz vienkāršu sapratni: tā vietā, lai cīnītos ar tumsu, kas jebkurā gadījumā nav iespējams, pārejiet pie gaismas. Tā vietā, lai cīnītos ar sevi pašu, mēģinātu padarīt sevi labāku, cenšoties dzīvot saskaņā ar citu cilvēku uzskatiem par to, kādiem mums ir jābūt, mēs varam sākt, vienkārši pieņemot sevi tādus, kādi esam tagad.

Tiklīdz mēs pieņemsim to un atslābināsimies, tiklīdz pārtrauksim izlikties par to, kas neesam, tiklīdz pārstāsim pūlēties, lai atstātu iespaidu uz citiem (kuri tāpat pūlas, lai atstātu iespaidu uz mums), tiklīdz mēs vairs neaizsargāsim sevi, neattaisnosim… Tiklīdz mēs pārtrauksim censties noslēpt savus ievainojumus pat no sevis paša, bet tā vietā atklāsim tos gaisam, dziedināšana notiks pati no sevis.

Un meditācijas lielākais paradokss ir tāds, ka tad, kad mēs beidzot iemācāmies mīlēt sevi – īstenībā tikai tad, kad mēs spējam mīlēt sevi, – mēs spējam dalīties šajā mīlestībā ar citiem. Bet vispirms mums jāsāk ar sevi pašu.”

 

„KAS IR MEDITĀCIJA?”

„Meditācija ir ceļojums nezināmajā, lielākais ceļojums, ko var uzsākt cilvēka prāts. Meditācija nozīmē vienkārši būt, nedarot neko – bez rīcības, bez domām, bez emocijām. Jūs vienkārši esat, un tā ir tīra bauda.

No kurienes rodas šī bauda, ja jūs nedarāt neko?

Tā rodas ne no kurienes, vai arī tā rodas no visurienes. Tā rodas bez iemesla, jo viss esošais ir veidots no vielas, ko sauc par prieku.

Kad Jūs nedarāt pilnīgi neko, – ne ar ķermeni, ne prātā, ne jebkurā citā līmenī – kad jebkura aktivitāte ir apstājusies un jūs vienkārši esat, vienkārši turpināt būt – tā ir meditācija. Jūs to nevarat darīt, nevarat  to praktizēt: jums to vajag tikai saprast.

Ik reizi, kad varat atrast laiku, lai vienkārši būtu, pārtrauciet darīt pilnīgi visu. Domāt arī nozīmē kaut ko darīt. Pat ja jūs nedarāt pilnīgi neko uz vienu mirkli, un jūs vienkārši esat savā centrā, pilnīgi atslābinājies – tā ir meditācija. Un, tiklīdz jūs esat uzzinājis, kā tas ir, jūs varat palikt šādā stāvoklī, cik ilgi vien vēlaties; un visbeidzot  varat palikt šādi divdesmit četras stundas diennaktī.

Tiklīdz esat apzinājies, kā jūsu Esība var palikt netraucēta, tad pamazām varat sākt darīt dažādas lietas, uzmanot, lai jūsu Esība netiktu iztraucēta. Tā ir meditācijas otrā daļa – vispirms jūs mācāties, kā vienkārši būt, un tad mācāties, kā darīt nelielus darbus: uzslaucīt grīdu, ieiet dušā, bet joprojām esot centrējies. Tad  varat sākt darīt sarežģītas lietas.

Piemēram, es runāju ar jums, taču mana meditācija nav iztraucēta. Es varu turpināt runāt, bet pašā manis centrā nav ne mazākā vilnīša; tas vienkārši ir kluss, pilnīgi kluss.

Tādējādi meditācija nav pret darbību. Nav tā, ka jums jābēg no dzīves. Tā vienkārši māca jums jaunu veidu, kā dzīvot: jūs kļūstat par ciklona centru.

Jūsu dzīve turpinās, īstenībā tā turpinās pat vēl intensīvāk – ar vairāk prieka, vairāk skaidrības, vairāk vīzijas, vairāk radošuma, – tomēr jūs esat nomaļus, tikai vērotājs kalnā, vienkārši skatoties uz visu, kas ap jums notiek.

Jūs neesat darītājs, jūs esat vērotājs.

Tas ir viss meditācijas noslēpums – ka varat kļūt par vērotāju.

Darbība turpinās savā pašas līmenī, problēmas nav: jūs cērtat malku, smeļat no akas ūdeni. Jūs varat darīt mazus un lielus darbus; nav atļauta tikai viena lieta – jūs nedrīkstat zaudēt savu centrēšanos.

Šai apzinātībai, šim vērīgumam jāpaliek pilnīgi skaidram un netraucētam.

Ir tikai viens solis, un šis solis ir mainīt virzienu, mainīt dimensiju. Mēs vai nu varam fokusēties uz kaut ko ārpus sevis, vai arī mēs varam aizvērt savas acis ārpasaulei un ļaut visai apziņai centrēties uz iekšpusi – un jūs uzzināsiet, jo esat tas, kurš zina, jūs Esat apzināšanās. Jūs nekad neesat to pazaudējis. Jūsu apzināšanās vienkārši nomaldījusies starp tūkstoš un vienu lietu. Novērsiet savu apzināšanos no visa cita un vienkārši ļaujiet tai būt  jūsos, un jūs būsiet nonācis mājās.

Meditācijas pamata būtība, tās gars, ir iemācīties, kā būt lieciniekam.

Ķērc vārna… Jūs klausāties. Ir objekts, un ir subjekts, Bet vai tad Jūs neredzat liecinieku, kurš vēro abus? Ir vārna, ir cilvēks, kurš klausās, un tomēr ir vēl kāds, kurš vēro abus. Tas ir vienkāršs fenomens. Jūs redzat koku: jūs stāvat pie tā, tas tur aug, bet vai tad jūs nevarat atrast vēl kaut ko? To, ka jūs redzat koku, un, ka jūsos ir liecinieks, kurš redz, ka jūs redzat koku.

Vērošana ir meditācija. Nav svarīgi, ko jūs vērojat. Jūs varat vērot kokus, varat vērot upi, mākoņus, varat vērot, kā spēlējas bērni. Vērošana ir meditācija. Nav galvenais, ko jūs vērojat; objekts nav galvenais.

Vērošana, jūsu apzināšanās un modrība – lūk, kas ir meditācija.

Atcerieties vienu lietu: meditācija nozīmē apzināšanos. Lai ko jūs darītu apzinoties, tā būs meditācija. Jautājums nav par darbību, jautājums ir par elementu, ko jūs tai pievienojat. Pastaiga var būt meditācija, ja jūs pastaigājoties esat modrs. Sēdēšana var būt meditācija, ja Jūs sēžat modrs. Klausīšanās putnu dziesmās var būt meditācija, kad jūs klausāties apzinoties. Vienkārša ieklausīšanās jūsu prāta iekšējā troksnī var būt meditācija, ja  esat modrs un vērojošs.

Pirmais solis uz apzināšanos ir būt ļoti vērīgam attiecībā uz savu ķermeni. Pamazām sāciet ievērot katru žestu, katru kustību. Un, kad jūs sākat apzināties, sākas brīnums: daudzas lietas, ko veicāt, vienkārši vairs netiek darītas. Jūsu ķermenis kļūst relaksētāks, saskaņotāks. Dziļš miers sāk gūt virsroku pat jūsu ķermenī, tajā pulsē smalka mūzika.

Tad sāciet apzināties savas domas; to pašu jāpaveic ar domām. Tās ir smalkākas par ķermeni, un, protams, arī bīstamākas. Un, kad jūs apzināsieties savas domas, jūs būsiet pārsteigts par to, kas jūsos notiek. Ja jūs pierakstītu visu, kas jūsos notiek jebkurā mirklī, jūs būtu ļoti pārsteigts. Jūs neticētu, ka tas ir tas, kas jūsos tiešām notiek.

Un pēc desmit minūtēm pārlasiet uzrakstīto – jūs ieraudzīsiet traku prātu! Mēs neapzināmies, tādēļ viss šis trakums turpinās kā zemūdens straume. Tas ietekmē visu, ko darāt, tas ietekmē visu, ko nedarāt; tas ietekmē visu. Un visa tā kopsumma būs jūsu dzīve! Tādēļ šis trakais cilvēks ir jāpārveido. Un apzināšanās brīnums ir, ka jums nav jādara nekas, tikai jāsāk apzināties.

Vērošana pati par sevi pārveido šo trako prātu. Pamazām tas izzūd; pamazām domas sāk virknēties pēc noteiktas sistēmas; tajās vairs nav haosa, tās kļūst kosmiskākas. Un atkal virsroku gūst dziļš miers. Un, kad jūsu ķermenis un prāts būs mierā, jūs redzēsiet, ka tie ir pieskaņojušies viens otram, starp tiem ir tilts. Tagad tie neskrien dažādos virzienos, nejāj uz dažādiem zirgiem. Pirmo reizi ir saskaņa, un šī saskaņa ļoti, ļoti palīdz strādāt pie trešā soļa – trešais solis ir apzināties savas sajūtas, emocijas, noskaņojumu. Tas ir visnetveramākais līmenis, un arī visgrūtākais, bet, ja spējat apzināties savas domas, tad tas ir tikai viens solis uz priekšu. Nedaudz vairāk intensīvas apzināšanās, un jūs sākat atspoguļot savu noskaņojumu, emocijas, sajūtas.

Tiklīdz jūs apzināties visus trīs līmeņus, viss tajos apvienojas vienā fenomenā, Un, kad tas viss ir viens vesels – perfekti darbojas kopā, vibrē kopā, jūs varat sadzirdēt to visu mūziku; tie kļuvuši par orķestri – tad notiek ceturtais, ko nevarat izraisīt ar savu rīcību. Tas notiek pats no sevis. Tā ir dāvana no vienotā veseluma, tas ir atalgojums tiem, kuri paveikuši trīs pirmos līmeņus.

Un šis ceturtais – ir visaugstākās pakāpes apzināšanās, kas atmodina cilvēku. Tā padara cilvēku par budu, par cilvēku, kas atmodies. Un tikai šajā atmodas stāvoklī cilvēks uzzina, kas ir svētlaime. Ķermenis pazīst baudu, prāts pazīst laimi, sirds pazīst prieku, ceturtais pazīst svētlaimi. Svētlaime ir sannyas –meklētājs – mērķis, un apzināšanās ir ceļš uz to.

Ir svarīgi, lai jūs būtu vērojošs, lai neaizmirstu vērot, lai jūs vērotu… vērotu… vērotu. Un lēnām, lēnām, vērotājam kļūstot stiprākam, stabilākam, nesatricināmākam, notiek pārveidošanās. Lietas, ko jūs vērojat, izzūd.

Un tad pirmo reizi vērotājs pats kļūst par vērojamo, novērotājs kļūst par novērojamo.

Jūs esat pārnācis mājās.

Avots: http://www.mysticrose.lv/

Pamest visu!

rudens_laimigs1

Cilvēki, kuri noguruši no panākumiem…

Pagājušajā gadā mūsu kaimiņiene, kas strādāja visai ‘’treknā’’ amatā, pēkšņi pameta darbu, izīrēja savu brīnišķīgo trīsistabu dzīvokli kādai turīgai, jaunai ģimenei un aizbrauca uz vasarnīcu, lai tur arī paliktu. Uz visiem laikiem.

Līdz pensijai viņai bija atlicis tik vien, kā kādi 15 – 20 gadi.

Apkārtējie brīnījās, pirkstu pie deniņiem grozīdami. Kā var pamest tādu darbu? Tādu dzīvokli? Iemainīt to pret koka būdiņu ar ceriņkrūmu zem loga un skatu uz purvu? Tas nav normāli. Ikviens taču sapņo par tādiem panākumiem, bet viņa, redz, tagad ir pilnīgi laimīga.

Un atlikušo mūža daļu viņa plāno pavadīt, sēžot necilā koka terasītē, lasot grāmatas, stādot pētersīļus kvadrātmetru lielajā dobītē un vārot bērniem boršču.

Es, protams, nedaudz pārspīlēju.

Viņa kādam kaut ko raksta. Un kaut kur pasniedz arī kaut kādas lekcijas. Ar kaut ko nodarbojas un kaut ko nopelna. Bet šīs darbības ir tik blāvas un niecīgas, salīdzinot ar viņas iepriekšējo dzīvi, ka nav pat pieminēšanas vērtas.

Un ar katru gadu tādu cilvēku kļūst arvien vairāk.

Protams, ne katrs no viņiem pamet visu un pārceļas uz dzīvi nekurienes vidū. Taču ievērojami maina savu dzīvesveidu. Piemēram, no ārsta kļūst par brīvo fotogrāfu, no grāmatveža – par žurnālistu.

Pievērsiet uzmanību: kāpēc ar katru gadu pašnodarbināto skaits palielinās? Tieši tā, interneta un augstāko tehnoloģiju laikmetā vairs nav nepieciešams būt pieķēdētam kādai noteiktai darba vietai un stingram darba grafikam. Bet ir vēl kas.

Ir ļaudis, kas noguruši no dzīves.

Mums pārāk uzstājīgi tiek uzgrūsti panākumi. Panākumi. Vai spējat precīzi pateikt šī vārda nozīmi?

Jau no bērna kājas cilvēks līdz kaklam tiek nokrauts ar pienākumiem. Nebeidzami pienākumi. Agra celšanās. Mannā putra. Diendusa. Sēdi klusu. Pulciņi. Sestdiena. Agra celšanās. Angļu valoda un zīmēšana. Skola. Agra celšanās. Stundas. Mājasdarbi. Eksāmeni. Atkal eksāmeni. Augstskola. Agra celšanās. Lekcijas. Eksāmeni. Darbs. Agra celšanās. Sanāksmes. Atskaites. Plānošana. Spriedze.

Izgulēsies, kad būsi pensijā. Vispirms gūsti panākumus.

Esi veiksmīgs, lai tur vai kas. ‘’Augsti kvalificēti cilvēki’’. Vai esat par tādiem dzirdējuši? Neslinko, neslimo, savu esi nostrādājis – laiks mirt. Lielisks darbinieks. Katra darba devēja sapnis. Viņš nekad nav saaukstējies, nenogurst, nedodas atvaļinājumā un neapmeklē bērnu skolas pasākumus, strādā naktīs un brīvdienās. Viņš taču vēlas būt augsti kvalificēts un veiksmīgs. Tā vajag. Bet vai tiešām?

Visu mācību gadu garumā mūs biedē un draud. Mācies, citādi nekas no tevis nesanāks. Mācies, ja nē, tad varēsi iet par sētnieku. Mācies, citādi..

Standarta komplekts. Divas augstākās izglītības. Veiksmīga laulība. Prestiža darba vieta. Dzīvoklis, auto, vasarnīca. Jūra pāris reizes gadā. Parīze kāzu gadadienā. Bērni ģimnāzijā. Divdesmit zābaku pāri, trīsdesmit somas. Katrai sezonai atbilstoši. Viss tā, kā cilvēkiem tas pieņemts. Vai tiešām tā vajag?

Reiz kāds izlēma, ka šie, lūk, skaitās panākumi. Bet vai jūs esat pārliecināti, ka panākumi izmērāmi tieši šādi? Un vai tie maz ir vajadzīgi? Panākumi. Patiesībā šis ir viens no mūsu dzīves lielākajiem māniem.

Tas viss it nemaz nav svarīgi.

Šo gaužām vienkāršo patiesību saprot vien dzīves nogurdinātie ļaudis, kam par svarīgāko vērtību kļuvis dvēseles miers. Iespēja nekur nebēgt. Nevienam neko nepierādīt. Dzīvot, nevis izdzīvot.

Ir cilvēki, kas reiz mēdza bēgt, taču tad pakrita un saprata, ka tā vairs nespēj. It īpaši, kad runa ir par mūsdienu paaudzes jaunajiem cilvēkiem, kuri jau divdesmit gadu vecumā ir paguvuši ieņemt nopietnus amatus, kas ietver milzīgu rūpju un atbildības nastu. Viņi visu jau ir redzējuši, visu prot un vairs neko nevēlas, izņemot mieru. Sava veida pāragra novecošana.

Tad pēkšņi viņi dzīvi sāk saskatīt citā gaismā. Visbiežāk gan tas notiek uz nopietnas pārslodzes vai stresa fona. Guļot slimnīcā var apjēgt daudz ko.

Nogurušie cilvēki pakāpeniski maina visu un mainās paši. Viņi mācās dzīvot no jauna, pilnībā pakārtojot apstākļus sev, savām vajadzībām, vēlmēm un dabiskajam laika ritējumam. Pilnībā kontrolējot savu dzīvi, neuzticoties nosacījumiem un darba devēju lēmumiem. Viņi zīmē ar akvareļkrāsām un daudz lasa. Cep kūkas un vāra boršču. Pastaigājas parkā un ar bērniem spēlē bumbu. Vienkārši elpo svaigu gaisu. Saprot, ka ar vienu somu, izrādās, cilvēkam pilnībā pietiek. Mācās dzīvot šeit un tagad, izjūtot katru minūti.

Tieši tāpēc jau diezgan sen ir radušies tādi jēdzieni kā daunšiftings un cīņa ar pārmērīgu patēriņu, kā arī populāra ir kļuvusi pašnodarbinātība un ziemošana indiešu būdās.

Sētnieks.

Bērnībā tikām biedēti. Bet tagad šķiet, ka ir tik labi svaigā gaisā šūpot slotu.

Katrā ziņā šis darbs man šķiet vilinošāks par pozīciju kādā ikmēneša žurnālā, kura apjoms pārsniedz simts lappuses. Kad nav laika pusdienām vai tasei kafijas. Kad desmitos vakarā pēkšņi atjēdzies, ka vēl ap pusdienlaiku gribēji aiziet uz tualeti. Kad vienpadsmitos vakarā zvana reklāmas devējs un lūdz steidzami pārveidot paraugu. Un deviņos no rīta žurnālam jau jābūt izdevniecībā. Vēlāk tu dodies lejā pa trepēm pilnīgā tumsā, jo lifti ēkā jau sen vairs nedarbojas. Un tu nemaz neizsauc taksi, bet gan dodies pāris pieturas kājām, lai nedaudz atgūtos. Un domā par to, ka līdz rītam ir jāpabeidz raksts un jau astoņos jābūt redakcijā.

Bet mājās gaida izsalcis bērns un viņa nepabeigtais sacerējums.

Pusē vienos naktī tev pēkšņi zvana tikko atjēdzies autors un lūdz veikt izmaiņas tekstā. No rīta esi ierauts tajā pašā trakajā karuselī. Pusstundu līdz žurnāla nodošanai izdevniecībā ieradīsies galvenais un liks visu pārveidot. Kā? Viņam uz to nospļauties. Strādā brīvdienās.

Ir cilvēki, kuri tik tiešām no šī visa gūst prieku. Līdz mūža galam, nenogurstot no neprātīgā ikdienas ritma. Un tajā pat laikā spēj izjust dzīvi visās tās izpausmēs. Lieliski, lai jau viņi tā dara. Visi taču nevar gūt izcilus panākumus. Visi taču nevar pārstāvēt prestižus amatus un vadīt veiksmīgas kompānijas. Kādam ir arī jāgrābj lapas.

Cilvēki, kas noguruši no dzīves, un cilvēki, kas dzenas pēc panākumiem, nekad viens otru nesapratīs. Katram ir sava vieta, tas ir skaidrs. Bet, ja jūs jūtat, ka vairāk nespējat, tad nebaidieties visu mainīt. Nevajag uztvert dzīvi pārāk nopietni. Tā tam ir par īsu.

Avots: http://garavasara.com/

Autore: Anna Petrova. Avots: lady.tut.by

* No krievu valodas tulkoja Diāna Nikiforoviča

Sieva un Veiksme

laimiga9

Šis būtu jāzin ikvienam vīrietim!!!

Runā: ja vīrietis necienīgi attiecas pret savu sievu, veiksme no viņa novēršas. Kāpēc tā notiek?

 Sievietes radošā domāšana ir daudzkārt spēcīgāka par vīrieša, tāpēc arī milzīga ir viņas spēja ietekmēt gan vīra gan savu likteni…

Kad sieviete attiecībās izjūt baudu un laimi, viņas vīrietim sāk veikties un viņa priekšā atveras visas durvis. Tas notiek tāpēc, ka esot laimīgā, radošā, apmierinātā un iedvesmotā stāvoklī, sieviete svētī savu vīrieti veiksmei un tas viņu abu dzīvēs pievelk labvēlīgus apstākļus. Tieši caur sievieti pie vīrieša plūst vai nu labklājības un veiksmes straume, vai arī straume, kas visu savā ceļā noārda…

Sieviete ir ļoti cieši saistīta ar smalkajām sfērām, enerģiju pasauli, tāpēc viņas domas, viņas iekšējais emocionālais stāvoklis, kas formē fizisko, ātrāk realizējas. Ja sieva nav apmierināta ģimenes dzīvē, nav apmierināta ar uzmanību, ko velta vai nevelta viņai vīrs, viņam būs ļoti grūti realizēt sevi un gandrīz neiespējami gūt panākumus….

Kāpēc gudri vīrieši nežēlo līdzekļus dāvanām savām sievietēm? Kāpēc cenšas tās pasargāt no nepatīkama darba, cenšas izdarīt tā, lai sieva saņemtu tikai pozitīvas emocijas?

Tāpēc, ka viņi zin, ka apmierināta sieviete ir LABKLĀJĪBAS un LAIMES avots visai ģimenei.

Tulkoja: Ginta FS