Saraksts, kas izglāba manu laulību

33178122_1061254390678975_1318031094120972288_n

Kamēr varēju, es turējos pie savas laulības. Bet pienāca diena, kad man vairs nebija spēka un kā tikko mans vīrs aizbrauca uz darbu, es savācu savas mantas, paņēmu mūsu dēlu, kuram bija 14 mēneši un aizgāju no mājām.

Tas bija vienīgais gads, kad mēs dzīvojām vienā pilsētā ar maniem vecākiem. Acīmredzot, iespēja aizbēgt pie tēta un mammas manu lēmumu atstāt savu vīru padarīja vienkāršāku.

Ar saraudātām acīm un dusmīgu seju, es iegāju pie mammas virtuvē. Viņa turēja uz rokām bērnu, bet es, asarām šķīstot, centos attaisnot savu lēmumu. Mamma man ielēja krūzē kafiju un teica, ka viņi ar tēti man palīdzēs. Es atviegloti uzelpoju, jo sapratu, ka viņi ir manā pusē.
– Bet, pirms tu pametīsi Bilu pavisam, tev kaut kas būs jāizdara, – teica mamma.

Viņa nolika gultiņā jau gulošo mazdēlu, paņēma baltu papīra lapu un pildspalvu, un lapas vidū novilka taisnu līniju. Viņa man palūdza kreisajā stabiņā sarakstīt visu, ko Bils izdarījis, kā dēļ ar viņu dzīvot vairs nav iespējams.
Es paskatījos uz vertikālo līniju un padomāju, ka noteikti labajā pusē mamma liks man uzrakstīt visas labās Bila īpašības. Biju pārliecināta, ka viņa slikto īpašību saraksts vienalga būs daudz garāks, tāpēc ar entuziasmu sāku aizpildīt kreiso stabiņu. Es netaupīju papīru un tinti. Degu nepacietībā uz papīra uzrakstīt sava neciešamā vīra pretīgo portretu.
Kreisā lapas puse izskatījās sekojoši:

– Nekad aiz sevis nenovāc.
– Nerunīgs klusētājs. Par visiem viņa plāniem un lēmumiem es uzzinu pēdējā.
– Vienmēr aizmieg dievkalpojuma laikā.
– Šņaukājās un atraugājas tieši pie galda.
– Nekad man nepērk skaistas dāvanas.
– Ģērbjas nevīžīgi.
– Skops attiecībā uz naudu.
– Sliņķis (nepalīdz man mājas darbos) utt.
Saraksts piepildīja visu lapu. Man bija vairāk kā pietiekami pierādījumu tam, ka neviena sieviete nav spējīga dzīvot kopā ar tadu vīrieti-monstru.

Pašapmierināti un uzvarošu smaidot es jautāju mammai:

— Un tagad, kā es saprotu, tu palūgsi man labajā lapas pusē uzrakstīt Bila labās īpašības?
– Nē, – viņa teica, – Es arī bez tā zinu viņa labās īpašības. Es vienkārši gribu, lai tu iepretī katrai uzrakstītajai rindiņai uzrakstītu savu reakciju. To, kā tu rīkojies.
Tas izrādījās daudz cietsirdīgāks un grūtāks uzdevums, kā sameklēt Bila labās īpašības. Es atcerējos dažas labās viņa īpasības un pilnībā varēju tās aprakstīt. Bet es nekad nebiju domājusi par sevi pašu. Es zināju, ka mamma neatkāpsies, kamēr nebūšu to izdarījusi, tāpēc negribīgi sāku rakstīt:

– Es apvainojos, piepūtos, dusmojos, kliedzu.
– Man bija kauns stāvēt viņam blakus.
– Es tēloju mocekli, spēlēju uz jūtām un centos izsaukt žēlumu pret sevi.
– Es gribēju būt precējusies ar kādu citu, tikai – ne viņu.
– Es nerunāju ar viņu (sodīju viņu ar klusēšanu).
– Es uzskatīju, ka esmu viņam parāk laba (uzskatīju, ka Bils nav manis cienīgs).
Saraksts izrādījās bezgalīgs. Kad biju aizpildījusi visu stabiņu, mamma no manām rokām izņēma paīra lapu, paņēma šķēres un pārgrieza pa vertikālo līniju to uz pusēm.

Kreiso stabiņu viņa saburzīja un iemeta miskastē, bet labo pasniedza man.
– Bekija, – viņa man teica, – paņem šo sarakstu uz majām. Šodien padomā par to, kā tu rīkojies. Lai jūsu puika šodien paliek pie mums. Ja tu no sirds izdarīsi to, ko es tev lūdzu, un vēl joprojām vēlēsies Bilu pamest, tad mēs ar tēti izdarīsim visu, lai tev palīdzētu.

Es atstāju mantas un dēlu, un atgriezos mājās. Sēdēju uz kušetītes ar savu lapas daļu. Bija ļoti grūti noticēt tam, kā izskatījās mana rīcība bez balansējošā saraksta ar Bila negatīvajām īpašībām. Šis saraksts izskatījās drausmīgs. Es redzēju sīkumainību, pazemojošas metodes un graujošas reakcijas. Es pavadīju vairākas stundas sēžot un lūdzoties Bilam piedošanu. Es lūdzu Dievam spēku, vadību un viedumu tām izmaiņām, kas man noteikti būs jāveic. Es skaitīju lūgšanas, un to darot aptvēru, cik nožēlojami biju rīkojusies. Man bija ļoti smagi atcerēties to, kādus grēkus biju pierakstījusi savam vīram. Cik ļoti absurdi tas viss bija. Tur nebija nekā amorāla vai briesmīga.
Es biju kļuvusi tik cietsirdīga un akla, ka biju pārstājusi ievērot, ar cik ļoti labu vīru biju svētīta – ne ideālu, bet ļoti labu.

Es atcerējos, kā pirms pieciem gadiem es devu laulības zvērestu. Es apsolīju mīlēt viņu gan veselībā gan slimībā. Būt ar viņu priekos un bēdās. To visu es apsolīju Dieva priekšā, savas ģimenes un draugu klātbūtnē. Bet, neskatoties uz savu solījumu, šorīt es biju gatava viņu pamest dēļ šiem sīkumiem.

Es ielēcu mašīnā un devos atpakaļ pie saviem vecākiem. Es nevarēju noticēt tam, cik ļoti labi jutos, atšķirībā no pirmās reizes, kad bēgu no mājām. Tagad man sirdī bija miers un pateicība.

Kad paņēmu dēlu, ar šausmām iedomājos par to, ka vēl mirkli iepriekš būtu varējusi traģiski izmainīt viņa dzīvi. Dēļ savas sīkumainās vēlmes piekasīties un sava paaugstinātā jūtīguma, es gandrīz biju viņam atņēmusi iespēju katru dienu būt kopā ar viņa lielisko tēvu. Es ātri pateicos savai mammai un izspurdzu pa durvīm, lai paspētu mājās pirms vīra pārnākšanas….

Bekija Zerbe
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis