Neatgriezties pagātnē

Kāpēc nevajag atgriezties pie tiem, kuri mūs necienīja

Šos cilvēkus var viegli atpazīt: viņi vienmēr ar tevi runā nedaudz nievājošā tonī. Un vienmēr atceras tavas neveiksmes, neizdošanās, kļūdas. Un pastāvīgi vēršas pie tavas pagātnes, jo paši tajā palikuši uz mūžiem. Un arī tevi tur grib atstāt uz visiem laikiem…

Viņi dzīvo pagātnē, vārās savās baumās, ķīviņos un tenkās….
Tavus panākumus viņi neievēro.

Šie ļaudis var būt gan radinieki, bijušie klases biedri, dažkārt pat bērnības draugi un paziņas. Patiesībā nekādu silto jūtu pret tevi viņiem nav. Bet viņu telefonā tu esi ierakstīts kā “Hasans bez biksēm”. Vai vēl kaut kā briesmīgāk. Un arī savā starpā viņi tevi tā dēvē. Nevajag pie viņiem atgriezties. Un nevajag dalīties savā veiksmē.

Kāds veiksmīgs biznesmenis atbrauca ciemos pie savas tantes, kura bērnība par viņu ņirgājās. Viņš gribēja apbērt tanti ar dāvanām un izpelnīties viņas labvēlību: ar radiniekiem vajag saglabāt labas attiecības! Tā taču ir dzimta. Ģimene. Tā ir vērtība!

Bet tante jau uz sliekšņa viņu sagaidīja ar vārdiem: mūsu muļķītis atbraucis. Atceries, kā tu bērnībā smieklīgi stostījies? Un reiz visu priekšā apčurājies?

Vai arī klases salidojumā, kurp devās kāda slavena aktrise, viņai atgādināja par to, kāda briesmonīte viņa bija bērnībā. Kā visi par viņu smējās. Un klasesbiedri ar baudu ieslīga atmiņās par to, cik smieklīga viņa izskatījās. Un kā viņu atstūma klases skaistākais puisis.

Kāpēc viņai bija jānāk uz šo salidojumu? Pierādīt cilvēkiem no pagātnes to, ka viņa ir daudz ko sasniegusi, spējusi, varējusi, kļuvusi skaista, kaut kādā veidā uzlabot attiecības? Tas nav iespējams. Tie, kuri smējās par tevi un necienīja tad, neatzīs savu kļūdu. Bet visiem spēkiem mēģinās atgriezt tevi iepriekšējā stāvoklī.

Iet var tikai tāpēc, lai pārliecinātos, ka attieksme pret tevi nav mainījusies. Viens.

Un šie cilvēki tā arī dzīvo nožēlojamās pagātnes atmiņās. Dzīvo slikti. Un izskatās slikti. Divi.

Ja tev vajag uz visiem laikiem šķirties no ilūzijām vai mokošām atmiņām, – tad ej. Droši un lepni. Bet nedomā tur palikt! Atnāci, ieraudzīji, uzvarēji! – tā teica romieši. Un es piebildīšu. Un nekavējoties pagriez atpakaļ savu karavānu.

***

Ir sena pasaka par puiku Hasanu, par kuru visi radinieki un kaimiņi smējās. Viņš dzīvoja mazā ciematā. Un reiz viņam atsējās bikšu šņore. Tajos laikos nebija ne pogu, ne gumiju.

Hasans piecēlas un bikses nokrita. Ļoti smieklīgi! Visi smējas līdz asarām. Un sāka puiku dēvēt par “Hasanu bez biksēm”, pastāvīgi atgādinot šo “uzjautrinošo” notikumu.

Puika izauga un devās plašajā pasaulē. Viņš kļuva par slavenu karavadoni un spēcīgu līderi, iekaroja daudzas zemes un kļuva ļoti bagāts. Un pēc tam kļuva par valdnieku.

Un šis drosmīgais, bagātais, slavenais halifs Hasans nolēma apciemot savu dzimto ciemu. Viņš piekrāva karavānu ar dāvanām un devās ceļā. Tērpies krāšņā apģērbā, viņš nokāpa no sava lieliskā rumaka, aiz muguras viņam stāvēja kareivji un kamieļi apkrauti ar dārgumiem.

Hasans pastiepa rokas pret saviem radiem un kaimiņiem. Atvēra muti, lai sasveicinātos. Un izdzirdēja: “Skat, Hasans bez biksēm pie mums atgriezies! Atcerieties, kā viņam bikses nokrita?” Visi sāka smieties un atcerējās šo gadījumu. Un viņiem pilnīgi vienaldzīgi bija Hasana panākumi un viņa labie nodomi. Viņi atcerējās tikai to, kā viņš pazaudēja bikses. Un viss. Pārējais viņus neinteresēja.

Hasans klusējot uzlēca zirgā, deva zīmi karavānai un viņi devas atpakaļceļā uz bagāto un plaukstošo pilsētu, kuru viņš pārvaldīja ļoti prasmīgi. Un vairs nekad viņš necentās atgreizties pie cilvēkiem, kuriem viņš tā arī bija palicis “Hasans bez biksēm”.

Tā viņi turpināja dzīvot savā nabadzīgajā ciemā, savos aizspriedumos, baumās un ķildās. Un atmiņās par citu neveiksmēm, vājībām, kas bija tik sen, tik sen.

© Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ja atlaidīsi pagātni, noteikti notiks kaut kas labs

pagatne222

Tā vietā, lai ar aizvainojumu atcerētos pagātnes notikumus, dari to ar pateicību, tāpēc, ka viss pagātnē pārdzīvotais, lai tas ir labs vai slikts, vairo mūsu viedumu. Labas lietas mūsu dzīvē ienāk tad, kad mēs pilnībā apzināmies, ka tiešām esam to pelnījuši.

Nav viegli atlaist pagātni. Tā vietā lai par to aizmirstu, vienkārši aizvērtu grāmatu, kuras lasīšana nodara sāpes un atnes asaras un nožēlu, mēs atkal un atkal pārlasām tās sāpīgās lappuses.

Katrs solis, katrs izdzīvotais notikums visas mūsu dzīves garumā, ir jauna pieredze, kas paliek mūsu atmiņā un atstāj savas pēdas mūsu dzīvē kā emocijas un veido mūsu personības izaugsmi. Taču “iestrēgt” pagātnē nevajag.

Ir jātiecas saprast to, tās mācības, pieņemt un pēc tam atlaist. Kā tikko mēs būsim atbrīvojušies no šīs nastas, musu sirds dziedināsies un mēs atkal jutīsimies brīvi un laimīgi. Ir pienācis laiks no dzīves gaidīt tikai labus jaunumus.

Pagātne mūs dara tādus, kādi esam, formē mūs kā personības. Taču, visticamākais, tu šobrīd atrodies tadā savas dzīves punktā, kad apkopojot rezultātus kļūst skaidrs, ka sāpes no šīm pagātnes brūcēm ir vairāk kā to atlaišanas pozitīvā pieredze.

Zaudējumi, vilšanās un neveiksmes, kā emocionālās, tā arī profesionālās, kā likums, ir tās atmiņas, kas neļauj mums kustēties uz priekšu.

Ko darīt ar šīm sajūtām? Kā tikt ar tām galā? Metožu ir daudz, piedāvāju jums dažas no tām.

1. Pieteik meklēt vainīgos, labāk pašam izdziedināties no aizvainojuma un naida!

Piedot nav nemaz tik viegli. Kā piedot, ja cilvēks izturējies egoistiski? Kā piedot tam, kurš nodarījis sāpes, lieliski to apzinoties? Dzīves gaitā mēs esam sastapušies ar cilvēkiem, kuri mūs ir ļoti dziļi ievainojuši un mēs pēc tam gadiem ilgi auklējam šo aizvainojumu….

Dusmoties ir normāli. Dusmas, naids pat vilšanās, visas šīs jūtas ir gluži normālas dzīva cilvēka reakcijas. Un dažkārt nav nekas briesmīgs, ja mēs kadu laiciņu tā jūtamies. Taču šis stāvoklis nedrīkst vilkties ilgāk par trim mēnešiem. Pēc tam tas ir jāiemācās atlaist un ar mīļumu pieņemt.

Atceries, ka tas, kurš nīst, kļūst par tā cilvēka ieslodzīto, kurš viņu aizvainojis. Aizvainojums mūs savieno kā nabas saite un padara mūs vēl ievainojamākus.

Piedošana ir veids kā atbrīvoties, lai pārvarētu pagātni un kustētos tālāk, nākotnē.

Piedošanai nav jābūt vērstai tikai uz otru cilvēku. Tev jāpiedod vispirms sev un jāpieņem pašam sevi. Daudzi cilvēki sevi vaino par to, ka pieļāvuši kādas kļūdas un par to, ka “iztērējuši savu dzīvi veltām gaidām un cerībām”. Nekad nevaino sevi! Pieņem to, kas noticis, dziļi ieelpo un dzīvo tālāk. Iekšējā atbrīvošanās sajūta, ko tādā veidā saņemsi, ātri izdziedēs tavas brūces.

2. Izvairies no nostaļģijas un savu ciešanu “izgaršošanas”

Tev būs interesanti uzzināt, ka vārdam “nostaļģija” ir grieķu izcelsme un tas sastāv no diviem vārdiem: “atgriešanās mājās” un “ciešanas”. Tāpēc var teikt, ka padodoties nostaļģijai, mēs atdzīvinām vakardienas ciešanas un izdzīvojam tās atkal un atkal. Pastavīgi dzīvojot nostaļģijā, mēs nekad nespēsim atbrīvoties no pagātnes sāpēm. Tas ir veids, kā vienmēr palikt vakardienā, neredzot to, kas notiek šeit un tagad.

Nav svarīgi, kāds bija tas moments, pēc kura tu izjūti nostaļģiju, laimīgs vai nelaimīgs, tev jābūt skaidrībai par to, ka jādzīvo šeit un tagad – šodien, un, ka dzīvot nostaļģijā nozīmē atkal pārvērst sevi par ieslodzīto.

Ir ļoti svarīgi vienmēr uz savu pagātni skatīties ar pateicību un mīlestību, jo tā ir mūsu dzīve un mūsu pārdzīvojumi. Tāpēc pasakām paldies un atlaižam.

Nostaļģija dažkārt noder tikai tam, lai atcerētos to, kādi mēs bijām, lai saprastu, kas esam šobrīd.

Atļauj laimei atgriezties tavā dzīvē

Kā panākt to, ka mūsu dzīvē atkal atgriežas prieks un laimes sajūta? Te nav nekādas maģijas, un ir muļķīgi domāt, ka tavs vilciens jau sen ir aizgājis.

Ja tomer gribi būt laimīgs, nāksies izmainīt savu uzvedību, attieksmi un domāšanu. Kad tu atļausi sev to, ko esi pelnījis, tad tavā dzīvē atnāks tas, kas tev patiešām ir vajadzīgs.

Tajā brīdī, kad tu spēsi ieraudzīt savu pagātni un nesajust sāpes, naidu vai aizvainojumu, tavs iekšējais Es būs izdziedināts un šī izdziedināšanās atvērs tev jaunas durvis, kuras pilnīgi noteikti būs uz pozitīvām pārmaiņām.

Neļauj pagātnei apcirst sev spārnus un uzdrošinies atkal dzīvot. Mēs visi esam pelnījuši būt laimīgi.

Avots: transurfing-real.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Kad pirmo reizi biju Ineses Prisjolkovas seminārā ”Kā atlaist pagātnes aizvainojumus un piepildīt to ar mīlestību”, biju pārsteigta par to, ka risinājums jautājumam ar pagātnes aizvainojumiem ir tik vienkāršs. Un, ka nav jāuzplēš vecās brūces un gadiem ilgi “jāceļ augšā” šīs atmiņas un “jārakņājas pagātnē”. Ir efektīvas metodes, kas atver šīs durvis uz skaistu un laimīgu dzīvi.

Jau 9. septembrī plkst. 18:00 atkal mums būs šī iespēja. Pieteikties uz semināru vari šeit:
http://www.pavasarastudija.lv/2019/08/27/seminars-ka-atlaist-pagatnes-aizvainojumus-un-piepildit-ar-milestibu-9-09/