Pamazītiņām…

tris ipasibas

Pa logu vēroju aprīļa ziemu, kura mazām sniegpārsliņām izdejo savu dīvaino reanimāciju…
Atveru logu un smaidu – gaiss tomēr ir pavasarīgs, un tātad dzīve nav apstājusies kā salauzts pulkstenis, tā pamazītiņām plūst uz priekšu…. kā tai arī paredzēts…
Pamazītiņām…
Šajā vārdā ir viss, ko jums atnesu savās mazajās plaukstās…
Šajā vārdā ir manas dzimtas sieviešu viedums, kuras vienmēr uz manu jautājumu par to, kā dzīvojas, nemainīgi atbildēja vienu un to pašu…
Pamazītiņām… man teica vecmāmiņa, kad es savā jaunības nepacietībā nesamierinājos ar to, ka ir kādi kavēkļi, es vēlējos visu un uzreiz…
Pamazītiņām… atkārtoja mamma, kad man viss, pie kā ķēros, krita no rokām…
Pamazītiņām… es tagad saku ikvienam, kurš izmisumā, trauksmē, bailēs nāk pie manis pēc padoma…
Nav laiks steigties…
Nav laiks censties pārspēlēt likteni, kurš atšķirībā no dzīves nav koriģējams, lai ko arī iegalvotu tev visi guru savā pārcilvēcisko spēju neirozē…
Nav laiks cīnīties, noveļot savu šobrīd nekam nederīgo ambiciozitāti pār savu tuvāko neaizsargātajām galvām, vai arī tām attālinātajām galvām, no kurām nenāksies saņemt atbildi…
Pamazītiņām…
Beidzot pavadot vairāk laika sevī, nevis ārpusē…
Un beidzot ievedot tur kārtību…
Pamazītiņām…
Atbrīvojoties no liekā, kura pēkšņi kļuvis tik daudz…. un tas, pēc kā esi dzinies un tas, ar ko sacenties, ir aizgājis kaut kur tālu apziņas tumšajā stūrī…
Man patīk klusums…
Patīk tik ļoti, ka es esmu pārstājusi klausīties mūziku, bez kuras agrāk nespēju dzīvot ne mirkli, kopā ar to izdzīvojot trokšņaino pilsētas dzīvi…

Tagad es sapratu, ka PAMAZĪTIŅĀM nenozīmē pasīvi, bet vairāk gan bez neobjektīvas aktivitātes…
Tā nav iziešana no ritma…
Tā ir aktuāla ritma nomaiņa…
Dzīvot ar aktuālām emocijām nevis atliktās dzīves gaidām…
Pamēģiniet…
Mums jāiztur…

Ļiļa Grad

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vecmāmiņas padoms

vecmamina3

Reiz vecmāmiņa man deva padomu: “Ja Tev ir grūti, ej maziem solīšiem.
Dari to, kas Tev jādara, pa drusciņai, – viņa paskaidroja.
– Nemeģini ieskatīties nakotnē. Nedomā par to, kas notiks rīt. Nomazgā traukus. Noslauki putekļus. Uzraksti vēstuli. Uzvāri zupu. Redzi? Tu ej maziņiem solīšiem.
Paspēri solīti, apstājies, atpūties, paslavē sevi. Atkal sper nākamo. Pēc tā – trešo. Tu pat nepamanīsi, kā tavs solis kļūs platāks.
Pienāks laiks, kad tu spēsi par rītdienu domāt bez asarām.”
Jeļena Mihailova “Veco atslēgu istaba”
Tulkoja: Ginta FS

Georgija Gurdžijeva padomi meitai

gurdzijevs lubi

Fokusē savu uzmanību uz sevi.

Ikvienā momentā apzinies to, ko tu domā, jūti, vēlies vai dari.

Vienmēr pabeidz to, ko esi uzsākusi.

Visu, ko dari, dari, cik vien iespējams, labi.

Nepieķeries tam, kas vēlāk var tevi sagraut.

Esi dāsna bez lieciniekiem.

Izturies pret ikvienu cilvēku, kā savu tuvāko radinieku.

Salabo visu, ko esi sabojājusi.

Iemācies saņemt un pateikties par katru dāvanu.

Pārtrauc aizstāvēties.

Nemāni un nezodz – tā rīkojoties, tu mānīsi un apzagsi pati sevi.

Palīdzi tiem, kas blakus, taču nepadari viņus atkarīgus no sevis.

Neaizņem pārāk daudz telpas.

Esi klusa un pārāk daudz nežestikulē.

Ja vēl tevī nav pietiekami daudz ticības, imitē to.

Centies pārāk viegli neietekmēties no spēcīgām personībām.

Neķer nevienu un neko.

Sadali taisnīgi.

Nekārdini.

Ēd un guli tieši tik, cik tev nepieciešams.

Nerunā par savām personīgajām problēmām.

Nespried un nesodi, kamēr nebūsi uzzinājusi visus faktus.

Neseko modes tendencēm un trendiem.

Nepārdod sevi.

Cieni savas parakstītās vienošanās.

Esi punktuāla.

Neskaud citu cilvēku mantu un sasniegumus.

Runā tikai par nepieciešamo.

Nedomā par savu labumu, ko nes tavas darbības.

Nedraudi.

Turi savus solījumus.

Kad strīdies, pacenties iejusties otra ādā.

Atzīsti, kad kāds ir pārāks par tevi.

Pārvari savas bailes.

Palīdzi citiem būt spējīgiem palīdzēt pašiem sev.

Pārvērt savu lepnību pašcieņā.

Pārvērt savu niknumu kreativitātē un radošumā.

Savu alkatību pārvērt skaistuma mīlestībā.

Savu skaudību pārvērt priekā par citu panākumiem.

Savu naidu pārvērt žēlsirdībā.

Nepārslavē sevi, bet arī nenopel.

Rūpējies par to, kas pieder citiem, tāpat kā par to, kas pieder tev.

Nesūdzies un nežēlojies.

Attīsti savu iztēli.

Centies nepamācīt un neregulēt citus tikai tāpēc, ka tev patīk, ka citi tev pakļaujas.

Maksā par darbu un pakalpojumiem, ko tev sniedz.

Nepropogandē savu darbu un idejas.

Centies nepamodināt citos cilvēkos žēlumu, simpātijas, apbrīnu pret sevi

Centies neizcelties ar savu ārējo izskatu.

Nestrīdies, labāk klusē.

Nelien parādos, pērc un maksā uzreiz.

Ja publiski esi aizvainojusi, publiski arī atvainojies.

Kad redzi, ka tev sarunā nav taisnība, neuzstāj tikai lepnības dēļ, uzreiz atsakies no saviem iepriekšējiem nodomiem.

Pat tad, ja iepriekš esi atskaņojusi savas idejas, neaizstāvi tās, ja tās izradījušās kļūdainas.

Neglabā bezvērtīgas lietas.

Nerotā sevi ar svešām idejām.

Nefotografējies ar slavenībām.

Esi pati savs tiesnesis.

Nevērtē sevi pēc tā, kas tev pieder.

Apzinies, ka tev pieder viss.

Ja tu meditē un tev parādās Velns, liec arī Velnam meditēt.

No Gurdžijeva meitas Duškas Hovartas atmiņām

Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Elizabete Gilberta: Kam prasīt padomu?

draudzenes-sliktas2

Pirms 20 gadiem mēs ar draudzeni sēdējām meksikāņu restorānā. Ne no šā, ne tā, viņa pajautāja:

— Liza, drīkst, es tev kaut ko pateikšu? Tu tikai neapvainojies…

Pirms 20 gadiem es biju daudz dumjāka.
Es piekritu..

— Protams, saki, — es atbildēju.

Draudzene izvilka no somiņas nazi un iedūra man krūtīs. Pieredze, acīmredzot, viņai bija, jo nazis bez jebkādas piepūles iedūrās tieši starp ribām.

Metaforiski.

Viņa man pateica, ka es esmu egoiste un sliņķe. Ka es nekad nekļūšu par labu rakstnieci un nekad ar rakstniecību nenopelnīšu naudu. Ka nevienam mūsu kompānijā nepatīk mans puisis. Un vēl, ka man ir reti neglīta frizūra. Tāda frizūra nepiestav cilvēkiem ar lielu žokli (?).

Es pat nezināju, kas man jāsaka.
Centos atjaunot elpošanu un kā ievainots dzīvnieks skatījos uz viņu kā plēsēju.

Draudzene pastūma malā manu neizēsto šķīvi un uzlika savu roku uz manējās.

— Kas gan vēl tev pateiks patiesību? Tikai es. Visi tev glaimo tikai pieklājības pēc.

Pirms 20 gadiem es biju daudz dumjāka.
Es noticēju..

Mēs draudzējāmies vēl 5 gadus — un visu šo laiku viņa pamanījās dot man savus cietsirdīgos, durošos, griezīgos, ietekmīgos padomus par to, kā man dzīvot un kā uzvesties. Vēl jo vairāk, es gatavībā tos pieņemt, nācu pie viņas pēc šiem padomiem, jo biju pārliecināta, ka viņa patiešām vēl man labu un saka patiesību.

Tajā pat laikā viņas patiesība pat ļoti atšķīrās no manējās — un ar laiku profesionālie panākumi iemācīja man atšķirt cietsirdību, kas slēpta zem rūpju maskas, no vērtīgiem padomiem.

Mana draudzene kļūdījās, es ļoti labi nopelnu ar rakstniecību. Un tas nozīmē, ka man nācās piestrādāt pie prasmes adekvāti uztvert kritiku.

Ar laiku es ielāgoju, ka ne visu kritiku ir vērts ņemt pie sirds. Un man izdevās izskaitļot, kādiem jābūt cilvēkiem, kuriem es vēlēšos parādīt melnrakstu vai izstāstīt par sev svarīgo.

Lai tas notiktu, man četras reizes jāatbild ar “jā”, lūk, uz kādiem jautājumiem:

1. Vai es uzticos šī cilvēka gaumei un viedoklim?
2. Vai šis cilvēks saprot, uz ko es tiecos un ko vēlos radīt?
3. Vai es uzskatu, ka šis cilvēks patiešām man vēl veiksmi?
4. Vai viņš ir spējīgs savu patiesību pateikt saudzīgi un ar cieņu?

Ja es nevarēju atbildēt ar “jā” četras reizes pēc kārtas, es nerādīju cilvēkam to, kas man bija svarīgi. Un pats pēdējais jautājums izradījās pats svarīgākais – pat tad, ja uz visiem pārējiem biju atbildējusi ar “jā”, tas bieži vien kļuva par iemeslu, kāpēc es ar kādu nesatuvinājos radošajā plānā.

Un, lūk, kāpēc, ja cilvēks tev saka “es nevēlos tevi aizvainot, bet…”, kā likums, tas nozīmē, ka viņš vēlas tevi aizvainot.

Patiesība, kas pateikta saudzīgi un ar cieņu, uzlabo to, ko es daru. Skarbi pasniegta patiesība liek man sagribēt palīst zem galda un vairāk vispār nerakstīt.

Ar laiku es ievēroju, ka šie četri jautājumi tāpat ļoti labi palīdz tikt skaidrībā ar savu personīgo dzīvi. Ja es nevaru četras reizes pateikt “jā”, es nelaidīšu šo cilvēku (lai cik arī brīnišķīgs viņš būtu) savā tuvāko lokā.

Kad manā tuvāko lokā ir cilvēki ar visiem četriem “jā”, mana dzīve ir kļuvusi daudz produktīvāka un laimīgāka.

Kad tā draudzene atkal man jautāja: “Liza, vai es drīkstu tev ko pateikt? Tu tikai neapvainojies…”, es viņai saudzīgi un ar cieņu atbildēju: “Nē, paldies!”

Autors: Elizabete Gilberta

Avots: http://anotherindianwinter.ru

Tulkoja: Ginta FS