Atļauj sev būt maigam

upe1

Laodzi saka:

Kad cilvēks piedzimst, viņš ir maigs un vājš; nāvē viņš ir ciets un stīvs. Kad lietas un augi ir dzīvi, viņi ir mīksti un lokani; kad miruši, tie ir sausi un trausli.
Atbilstoši, cietība un stingrums asociējas ar nāvi, bet maigums un elastība – ar dzīvi.

Kad koks ir ciets, to nocirtīs. Lielais un spēcīgais pieder zemākajam, maigais un elastīgais – virsotnei.

Dzīve ir upe, plūsma bez gala un sākuma. Tā nekur nekustās, tā vienmēr ir. Tā nekustās no vienas vietas uz citu, tā vienmēr kustās no šejienes uz šejieni.

Vienīgais laiks dzīvei ir TAGAD un vienīgā vieta – ŠEIT. Nav nekādas cīņas pēc sasniegumiem un sasniegt nav ko. Nav centienu aizstāvēties, nav no kā. Ir tikai dzīve, viena, absolūti viena, skaista savā vientulībā, karaliska savā vientulībā.

Tu vari dzīvot divējādi: tu vari plūst kopā ar to – tad arī tu esi karalisks, tad tevī ir grācija, nevardarbīga grācija, bez konfliktiem un cīņas. Tad tevī ir skaistums, līdzīgi bērnam, ziedam, maigs, delikāts, nevainīgs. Ja tu plūsti kopā ar dzīvi, tu esi reliģiozs. Lūk, tieši tā ir Laodzi reliģija, arī mana.

Parasti ar vārdu reliģija saprot cīņu ar dzīvi dēļ Dieva. Parasti tā nozīmē, ka Dievs ir mērķis, bet dzīve ir jāatstumj malā un jāpieveic cīņā. Dzīve ir jāupurē, lai sasniegtu Dievu. Parastā reliģija nav reliģija. – tā vienkārši ir daļa parastā vardarbīgā un agresīvā prāta.

Nav Dieva ārpus dzīves. dzīve ir Dievs.

Ja tu atraidi dzīvi, tu atraidi Dievu, ja tu upurē dzīvi, tu upurē Dievu. Visās upurēšānās upurēts tiek Dievs.

Georgijs Gurdžijevs teica: “Tas šķiet paradoksāli, taču tā ir taisnība – visas reliģijas ir pret Dievu. Ja dzīve ir Dievs, tad noliegt, atstumt, upurēt nozīmē iet pret Dievu.”

Būt patiesi reliģiozam nozīmē būt neparasti parastam dzīvē…. kad viena daļa nav pret veselo, un daļa plūst kopā ar veselo. Būt reliģiozam nozīmē nebūt nošķirtam no plūsmas.

Būt NEreliģiozam nozīmē būt ar savu viedokli, ar piepūli uzvarēt, iekarot, kaut kur skriet. Ja tev ir mērķis, tu neesi reliģiozs. Ja tu domā par rītdienu, tu jau esi palaidis garām reliģiju. Reliģijā nav nekāda “rīt”. Tieši tāpēc Jēzus saka: “Nedomā par rītdienu. Skaties uz lillijām laukos, tas zied tagad”. Viss, kas ir, ir tagad. Viss, kas ir dzīvs, dzīvs ir tagad. Tagad ir vienīgais laiks un vienīgā mūžība.

Ir divas iespējas. Tu vari cīnīties ar dzīvi, tev var būt personīgie mērķi, kas iet pret tavu dzīvi – bet visi mērķi ir personīgi. Tu centies uzspiest dzīvei tēlu, kaut ko savu. Tu centies dzīvi vilkt, lai tā tev sekotu – tu pats esi tikai niecīga daļiņa, tada maza mazītiņa, tomēŗ centies vilkt aiz sevis visu Visumu.

Protams, tu esi nolemts neveiksmei. Tu noteikti zaudēsi visu savu krāšņumu un tu noteikti kļūsi ciets.

Cīņa rada cietību.

Tikai padomā par cīņu, un tevī radīsies smalka cietība. Tikai padomā par pretestību, un tev apkārt radīsies garoza, kas pamazām apņems tevi kā kokons. Pati ideja par to, ka tev ir noteikts mērķis, padara tevi par salu un tu vairs neesi daļa no dzīves bezgalīgā kontinenta. Un tad, kad esi atdalījies no dzīves, tu jūties kā koks, kas atdalīts no zemes. Kādu laiku pie labas barošanas tas spēj dzīvot, taču patiesībā mirst. Kokam vajadzīgas saknes, kokam jābūt zemē, savienotam ar zemi, daļai no tās.

Tev jābūt savienotam ar dzīves kontinentu, jābūt daļai no tās, jābūt ar savām saknēm. Kad tu esi iesakņojies dzīvē, tu esi maigs un mīksts, jo nebaidies. Bailes rada cietību. Bailes rada drošības ilūziju, ideju par to, ka sevi ir jāaizstāv. Un nekas nenogalina vairāk kā bailes, tāpēc, ka pati baiļu ideja ir tajā, ka tu esi atdalīts no zemes, izrauts ar visām saknēm.

Un tad tu dzīvo pagātnē un tieši tāpēc tu tik daudz par pagātni domā. Tā nav vienkārša sakritība. Prāts pastavīgi domā vai nu par pagātni vai nākotni. Kāpec tik daudz jadomā par pagātni? Pagātne ir pagājusi! To nevar restaurēt. Pagātne ir mirusi!

Kāpec tu turpini domāt par pagātni, kuras vairs nav, un par nākotni, kurai tu neko nevari padarīt? Tu nevari to izdzīvot, tu nevari tur būt, tu nevari sagraut savu pašreizējo mirkli.

Taču tam jābūt kādam dziļam nopietnam iemeslam. Un šis dziļais iemesls slēpjas tajā, ka tu visu dzīvi cīnies. Cīnies ar veselumu, ar dzīves upi un tu zaudē savas saknes. Tu kļūsti mazs mazītiņš, līdzīgs kapsulai, ieslēgts pats sevī. tu kļūsti individuāls, tu vairs neesi daļa plašā Visuma. Un tev nākas dzīvot uz savas pagātnes barības; tieši tāpēc tu tik daudz domā par pagātni.

Un tā vai citādāk, tev nākas saņemties lai cīnītos, un tieši tāpēc tu pastāvīgi domā par nākotni. Nakotne dod tev cerību, pagātne dod tev barību, bet starp tām abām – mūžība, kuru tu palaid garām. Starp pagātni un nākotni tu mirsti, tu nedzīvo.

Ir vēl viens veids kā dzīvot – patiesībā ir tikai viens veids, kā dzīvot, tāpec, ka cīņas ceļš nevar būt veids, kā dzīvot. Cīņa nav veids, kā dzīvot. Vienīgais veids ir plūst ar upi, plūst kopā tādā mērā, lai tu nejustos atdalījies.

Tu esi tās daļa, tu kļūsti tās daļa – ne tikai daļa, bet tu pats kļūsti par upi.

Kad tu necīnies, tu kļūsti par dzīvi, tu uzticies tai. Tu neuzticies vis savam individuālajam prātam, bet uzticies visam pilnībā, uzticies esībai. Kapitulējot, pavisam nemanāmi tu kļūsti maigs, elastīgs un tev vairs nav jābūt cietam. Tu necīnies, nav nekāda naidīguma. Nav nekādas vajadzības aizstāvēties, nav vajadzibas pēc drošības, tu jau esi kopā ar dzīvi.

Un dzīve arī ir drošība!…

Pamēģini sajust to, ko es saku. Tas nav sapratnes jautājums, tas nav intelektuālo spēju jautājums. Sajūti, ko es saku. Uzsūc to. Lai tas ir ar tevi. Ļauj tam nostiprināties tevī, dzīvei nav neko jānozīmē, dzīvei vienkārši ir jābūt. Un tad pēkšņi tu kļūsti maigs. Viss cietais aiziet, pazūd, izkūst.
Bērns atveras no jauna, tu atkal esi kļuvis par bērnu, un atkal ir šīs caurspīdīgās bērnības acis. Tu vari redzēt un tagad zaļums ir pavisam savādāks. Putnu dziesmas pavisam citas. Tagad veselumam ir pavisam cita nozīme. Tam nav jēgas, tam ir nozīme. Jēga saistīta ar derīgumu, nozīme – ar prieku.

Priecājies par to un tu būsi maigs. Plūsti ar upi. Kļūsti par upi.

OŠO
Avots: https://self.wikireading.ru
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Mīlestība nav īpašums, lai to krātu

313058_318683404815173_2135482403_n

Ikreiz, kad esi negatīvs, glabā šo negatīvu pie sevis. Ikreiz, kad esi pozitīvs, dalies savā pozitīvismā ar citiem. Parasti cilvēki dalās ar negatīvu; viņi nedalās ar pozitīvu. Cilvēce vienkārši ir stulba.
Kad viņi ir laimīgi, viņi nedalās, viņi vienkārši ir skopi. Kad cilvēki ir laimīgi, viņi smaida ļoti ekonomiski. Taču tad, kad ir dusmīgi, kļūst dāsni….
Mīlestība nav privātīpašums, lai to varetu uzkrāt. Tas ir starojums, aromāts un tas ir jāizdala.

Jo vairāk tu dalies, jo vairāk tev ir; jo mazāk tu dalies, jo mazāk tev ir. Jo vairāk tu dalies, jo lielāks tu izaugsi no sava iekšējā kodola…

Kad no akas izsmeļ ūdeni, tajā ieplūst vairāk tīra, svaiga ūdens. Nesmel ūdeni no akas, aizslēdz to, kļūsti skops un tu redzēsi, ka avotiņš pēc brīža vairs ūdeni nedos. Drīz šis avots būs miris, nobloķēts un arī ūdens akā būs nedzīvs, stavošs un netīrs…. Lai arī kāds skaistums tev būtu, nekad to nekrāj. Tava gudrība – dalies, tavas lūgšanas – dalies, tava mīlestība, tava laime, tavs prieks – dalies.
Pat tad, ja nevari atrast nevienu, ar ko dalīties, dalies ar suņiem, bet dalies. Dalies ar kalniem – bet dalies. Kad tev ir pērles – izdali tās – nebaidies par to, vai te apkārt ir cūkas vai svētie, vienkārši izber savas pērles. Jo tas ir tas, kas taps atdots.

Krāšana saindē sirdi. Visa veida krāšana ir inde. Ja tu dalies, tava sistēma būs brīva no indēm. Un tad, kad tu dod, negaidi pateicību. Esi pateicīgs cilvēkam, kurš tev atļāva dalīties ar viņu.
Nekā savadāk. Un dziļi sirdī nepieļauj domu, ka viņam būtu jābūt tev pateicīgam, jo tu esi padalījies. Nē, pats jūties pateicīgs par to, ka viņš bija gatavs tevi uzklausīt, dalīties ar tevi enerģijā, ka viņš bija gatavs klausīties tavu dziesmu, ka viņš bija gatavs skatīties tavu deju, ka tad, kad tu atnāci, lai dalītos, viņš tevi neatstūma…, jo viņš taču būtu varējis atteikties.

Vārdam “mīlestība” var būt divas pavisam atšķirīgas nozīmes. Ne tikai atšķirīgas, bet diametrāli pretējas. Viena ir mīlestība kā savstarpējās attiecības; otra – mīlestība kā stāvoklis.

Tajā mirklī, kad mīlestība kļūst par savstarpējām attiecībām, tā kļūst par jūgu, tāpēc, ka ir gaidas, cerības, prasības, cerību sabrukšana un abu pušu vēlme dominēt. Tā kļūst par cīņu pēc varas.

Savstarpējās attiecības ir kaut kas gluži nepareizs, katrā gadījumā tā tas ir maniem cilvēkiem. Taču mīlestība kā esības stāvoklis – ir pavisam kas cits. Tā nozīmē, ka tu vienkārši mīli; tu no tās nebūvē attiecības. Tava mīlestība ir vienkārši zieda aromāts. Tas neveido attiecības; nepieprasa, lai tu būtu kaut kas un lai uzvestos kaut kā īpaši. Zieds neko nepieprasa. tas vienkārši dalās. Un tam nav nekādas vēlmes pēc atzinības vai balvas. Šī dalīšanās arī ir balva.

OŠO – Dzīve. Mīlestība. Smiekli.
Tulkoja: Ginta FS

 

Nelūdz drošību

drosme1

Nekad nelūdz, lai tavā dzīvē nebūtu riska, nekad nelūdz drošību, tāpēc, ka, lūdzot to, tu lūdz nāvi.
Daudzi cilvēki ir nolēmuši dzīvot rāmi: drošībā, nekad neriskējot. Viņi nekad nekrīt grāvī un neuzrāpjas virsotnēs. Visa dzīve paiet pelēcībā bez krāsām, monotoni – bez virsotnēm un bezdibeņiem, bez naktīm un dienām. Viņi dzīvo blāvā pasaulē, kurā nav nekā spilgta – viņiem nekad nav varavīksnes. Viņi dzīvo pelēku dzīvi un pakāpeniski paši kļūst pelēki un viduvēji.
Visbīstamākais dzīvē ir uzrāpties dievišķā augstākajās virsotnēs un krist pašās tumšākajās elles dzīlēs: ceļo starp tām un ne no kā nebaidies. Pakāpeniski atnāks sapratne un pakāpeniski tu uzzināsi, ka tu neesi ne virotne ne dzelme, ne kalns un ne grava. Pakāpeniski tu uzzināsi, ka esi vērotājs, liecinieks.
Dažkārt tu uzrāpsies prāta virsotnē, dažkārt nolaidīsies aizā, bet vienmēr klātesošs būs kaut kas pārpasaulīgs – tikai vērojošs, kas apzinās notiekošo – un tas arī esi tu.

Tevī ir abas polaritātes, taču neviena no tām neesi tu – tu esi tornis, kas paceļas tām pāri. Virsotne vai aiza, paradīze vai elle, tu stāvi tālu no tām. Tu tikai vēro visu šo spēli – visu apziņas spēli.
Ošo
Tulkoja: Ginta FS

Laime ir lipīga

laimigi

Nelaime ir lipīga, tāpat kā jebkura slimība. Arī svētlaime ir lipīga, tāpat kā jebkura slimība. Ja tu palīdzi citiem būt laimīgiem, tad neizbēgami, tu palīdzi kļūt laimīgam pašam sev. Cilvēks, kurš ir patiesi ieinteresēts savā laimē, vienmēr ir ieinteresēts citu laimē, un tieši tāpēc viņš citiem palīdz. Ja katram cilvēkam iemācītu parūpēties pašam par sevi, visa pasaule būtu laimīga. Un nelaimei nebūtu nekādas iespējas.

Ja vēlies būt vesels, tu nedrīksti dzīvot starp cilvēkiem, kuri ir slimi. Kā gan tu vari būt vesels? Tas nav iespējams, tas ir pret visiem dabas likumiem. Tev būs jāpalīdz citiem kļūt veseliem. Un šajā veselībā kļūst iespējama tava paša veselība.

Māci ikvienu rūpēties par sevi, no tā izaug rūpes par citiem. Rūpes par citiem, lielā merā, ir rūpes par sevi. Tikai sākumā tās var šķist kā rūpes par citiem, taču rezultātā tās realizē sevi.
Un tad laime vairosies, un pie tevis atnāks tik daudz laimes, cik daudz tev apkārt laimīgu cilvēku. Tu vari būt pārlaimīgs.

Un laimīgs cilvēks ir tik laimīgs, ka vēlas, lai viņu atstātu vienatnē ar viņa laimi. Viņš vēlas dzīvot starp ziediem, poēziju un mūziku. Kāpēc gan viņam jāraizējas par to, ka vajadzētu doties karā, tikt nogalinātam vai nogalināt citus? Kāpēc viņam jānogalina citus vai sevi? To var darīt tikai tie cilvēki, kuri nerūpējas par sevi, tāpēc, ka tie nekad nav zinājuši, cik lielu svētlaimi cilvēks var piedzīvot. Viņiem nav pieredzes, ko nozīmē būt, ko nozīmē svinēt. Viņi nekad nav pa īstam dejojuši un nekad nav ieelpojuši dzīvi. Viņiem nav nācies piedzīvot dievišķos zibšņus, jo visi šie zibšņi nāk no dziļas laimes sajūtas, no piepildītības un apmierinātības.

Kad tev ir laime, tu vari ar to dalīties: kad tev tās nav, kā gan tu vari dalīties? Lai ar kaut ko dalītos, vispirms tam jābūt pašā.
OŠO
Tulkoja: Ginta FS

 

Apzinātības atslēga

atslega7

Cik daudzas reizes tu esi nolēmis, ka vairs nedusmosies, esi centies sekot šim lēmumam, taču tas vienalga turpina notikt. Tu centies nebūt skops, taču atkal un atkal iekrīti skopuma slazdā. Tu esi izmēģinājis visas iespējamās lietas, lai sevi mainītu, taču, šķiet, ka nekas nekad nemainīsies.
Tu paliec tāds pats, kā biji.
Taču es šeit apgalvoju, ka ir viena vienkārša atslēga – APZINĀTĪBA. Tu nevari tam noticēt. Kā var palīdzēt apzinātība, vienkārša apzinātība, ja nekas cits nav palīdzējis?

Atslēgas vienmēr ir ļoti mazas: atslēgas ir mazas lietiņas. Bet maza atslēga var atslēgt ļoti lielu slēdzeni.

Kad cilvēki jautāja Buddam: “Ko mums darīt, lai nesadusmotos, ko mums darīt, lai nebūtu skopi, ko mums darīt, lai mēs nebūtu tik apmāti ar ēdienu un seksu?”, viņa atbilde vienmēr bija viena un tā pati: “Apzināties. Ienesiet savā dzīvē apzinātību”
Viņa skolnieks Ananda, atkal un atkal, redzot to, ka pie Buddas nāk dažādi cilvēki ar dažādām problēmām, bet recepte vienmēr paliek viena un tā pati, bija apjucis. Viņš jautāja:

— Kā tad tā? Viņi nāk ar dažādām slimībām, viens atnes skopumu, otrs – skaudību, trešais seksu un ēdienu, ceturtais – vēl kaut ko, bet tava recepte vienmēr ir viena un tā pati!?

Un Budda teica:

— Dažādiem cilvēkiem ir dažādas slimības — tas ir tāpat kā dažādi cilvēki redz dažādus sapņus.
Ja divi tūkstoši cilvēku aizmigs, viņi sapņos divus tūkstošus sapņu. Bet, ja tu atnāksi pie manis un vaicāsi, kā tikt vaļā no šiem sapņiem, zāles būs vienas un tās pašas: “Atmosties!”
Zāles būs vienas un tās pašas, recepte būs viena. Tu vari to saukt par APZINĀTĪBU, tu vari saukt to par KLĀTESAMĪBU – taču tie vienalga būs dažādi nosaukumi vienām un tām pašām zālēm.

OŠO
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Mīlestības mācības

mīlestības attiecības2

Pirmā mīlestības mācība: nevis pieprasīt mīlestību, bet vienkārši to dāvāt. Kļūsti dodošs. Taču cilvēki dara gluži otrādi. Pat tad, kad viņi dalās mīlestībā, viņi vienmēr gaida pretī ne mazāku atbildi uz savu mīlestību. Tas ir kas līdzīgs darījumam. Viņi nedāvā mīlestību, nedara to bez nosacījumiem. Ar acu kaktiņu tie vēro, vai atgriezīsies viņiem tik pat daudz mīlestības. Ļoti nelaimīgi cilvēki… viņi nezin mīlestības patieso būtību. Tā vienkārši ir jāizstaro un tā atgriezīsies.
Ošo
Tulkoja: Ginta FS

Smejies un dejo

deja smiekli

Kad tu smejies no sirds, pēkšņi prāts pazūd.
Visa dzen metodoloģija balstās uz to, kā būt ne-prātā. Un smiekli ir viena no brīnišķīgākajām durvīm, kas ved uz turieni.

Cik es zinu, deja un smiekli ir labākās, dabiskākās un visvieglāk pieejamās durvis.
Ja tu no sirds dejo, domāšana apstājas. Tu dejo, dejo, virpuļo un kļūsti kā ūdens virpulis – visi aizspriedumi, ierobežojumi ir zuduši. Tu pat vairs nezini, kur beidzas tavs ķermenis un sākas esība.
Tu izšķīsti savā esībā un esība izšķīst tevī un robežas parklājas.
Ja tu patiešām dejo – nevadot, bet ļaujot dejai tevi vadīt, ļauj tai valdīt pār sevi, ja tu esi dejas pārņemts – domāšana apstājas.

Tas pats notiek ar smiekliem. Ja tu esi smieklu pārņemts, domāšana apstājas. Un, ja tu iepazīsti kaut dažus mirkļus ne-prāta stāvokļa, tie sola tev daudz vairāk kā tas, kas notiek.Tev jāiemācās vairāk un vairāk būt šajā ne-prāta stāvoklī, lai arvien vairāk un vairāk domāšanas tiktu atmesta. Smiekli var būt brīnišķīgs veids, kā nokļūt šajā ne-domāšanas stāvoklī.
OŠO
Tulkoja: Ginta FS