Dmitrijs Trockis: «Slimība ir nepareiza dzīves mērķa sekas»

Trockis3

Pat oficiālā medicīna atzīst, ka daudzu slimību iemesls ir meklējams paša cilvēka apziņā un viņa attieksmē pret dzīvi. Par to, kāds ir slimību rašanās algoritms un kā izdziedināties, es sarunājos ar Dmitriju Trocki, psihologu, hiromantu un izaugsmes treneri, kurš nepareģo nākotni, jo to iespējams transformēt pašam.

— Dima, kas vispār ir slimība?

— Es reiz dzirdēju šādu vārda “slimība” traktējumu – “Dievs dziedina ar zināšanām”. Dievs patiešām dod zināšanas un stimulu, lai sveikā izietu no šīs sarežģītās situācijas. Es par slimību saucu ne tikai kādu ķermeņa kaiti, bet arī radošu, garīgu, emocionālu, finansiālu (parādi, kredīti) kaiti.  Man jebkura slimība ir rādītājs tam, ka cilvēks kaut kur nav godīgs, patiess pret sevi un citiem cilvēkiem, viņa domas nesaskan ar sajūtām un darbi nesaskan ar domām. Šo stāvokli Krilovs ļoti brīnišķīgi aprakstīja  savā fabulā “Gulbis, vēzis un līdaka”. Šo trīs dzīvo radību slimība bija tāda, ka viņi tā arī neizkustināja ratus no vietas, jo vilka tos katrs uz savu pusi, jo katrs sevi uzskatīja par gudrāko. Tā arī ķermeņa, prāta un jūtu neatbilstība noved pie slimības.

— Lūdzu paskaidro, kā sajūtas un rīcība noved pie reālām diagnozēm, kāds ir šis mehānisms?

— Uz šo jautājumu atbildēšu filosofiski. Lai saistītu cēloni un sekas, noteiktu rīcību un rezultātu, slimību, jums ir nepieciešama spēja pietiekami ilgi koncentrēties uz jebkuru priekšmetu. Manā bērnībā mēs lasījām grāmatas un pratām koncentrēties uz lasīšanu tik labi, ka izlasījām to no sākuma līdz beigām, nepārslēdzoties uz datorspēlēm, citām grāmatām vai internetu.

Koncentrācija pilnībā ļāva uztvert grāmatas saturu. Šobrīd mana statistika runā par to, ka cilvēku spēja koncentrēties ir kļuvusi ļoti vāja un ļoti reti kurš ir spējīgs izlasīt grāmatu no sākuma līdz beigām, un reti kurš spējīgs iesākto novest līdz galam.

Bet, ja cilvēkam piemīt no dabas dotā vērošanas spēja, viņš savu uzmanību pievērsīs tam momentam, kad sākās slimība un tam, kas notika pirms tā iestājās. Un tajā vienmēr būs kaut kādi emociju uzliesmojumi, kaut kādas neizdzīvotas situācijas. Un tad tu sapratīsi, ka slimība radās no tā, ka tu nebiji godīgs attiecībā pret kādu cilvēku. Ir vienkarši jāpievērš sava uzmanība šim laika periodam un jāpadomā par to.

Slimības avots vienmēr ir nepatiesums pret kādu cilvēku. Tas nevar būt nekas abstrakts, tās nevar būt jūtas attiecībā pret kādu valsti, karu vai kādu parādību – vētru vai ugunsgrēku. Piemēram, man skolā bija “slimība” – divnieks angļu valodā. Bet tas nenozīmē, ka man nepatika visa angļu valoda, nē, tā bija nepatika pret konkrēto skolotāju, kurš vienā ceturksnī aizvietoja mūsu ierasto skolotāju.

Ne tikai ķermeņa slimības, bet arī finansiālās (kredīti, parādi, zema alga), garīgās, sociālās rodas dēļ mūsu nepatiesuma pret kādu konkrētu cilvēku vai arī sevi.

Bet pirmais vienmēr sāk slimot fiziskais ķermenis, tāpēc, ka to mēs vislabāk jūtam.

— Vai ir kādi izņēmumi? Mēdz taču notikt dažadas epidēmijas, gripa, vīrusi, vai piemēram, iesnas tāpēc, ka esam saaukstējušies?

— Ok, tātad par piemēru ņemsim gripu. Ikviens cilvēks pastāstīs, ka gripu izraisa vīruss, kas tiek nodots pa gaisu pilienu veidā un, ka tas nekādīgi nav saistāms ar cilvēka iekšējo stāvokli. Taču, pievērs uzmanību, ka gripas uzliesmojumi vienmēr notiek tajos laika periodos, kad lielākā iedzīvotāju daļa nav apmierināta ar kāut kadu parādību: dolāra kursa pacelšanos, atvaļinājumu, kas beidzies, jāsāk iet skolā, pēkšņi ir kļuvis auksts un drēgns laiks un garastāvoklis cilvēkiem ir pasliktinājies. Tas – lielos vilcienos. Ja skatāmies katru gadījumu atsevišķi, redzam, ka vienmēr paaugstinās aizkaitinātība vienam pret otru, reizē ar to arī atbildības līmenis par to, kā jūtamies, vai bezatbildības, ja mēs šīs sajūtas pilnvērtīgi neizdzīvojam un neizpaužam.

Nav izņēmumu. Mēs visi slimojam un atveseļojamies pēc stingras sistēmas. Melojam sev un citiem – slimojam, kļūstam godīgi pret sevi un citiem – atveseļojamies.

Vēl viens pavediens ir vārdā “dziedināšana”. Pareizi uzstādītā mērķī atrodas atbilde, kā atveseļoties no jebkuras slimības.

Ja tu pastāvīgi slimo, lūdzu, paskaties, kāds tev ir dzīves mērķis, ko tu vispār vēlies. Ja tā ir nauda naudas dēļ, laulības precēšanās dēļ, vai tā ir kaut kā pierādīšana kādam no pagātnes – mammai, bijušajam, klasesbiedrenei, ja tavs mērķis ir pagātnē, tad vienmēr būs slimība. Slimība saka:  tu nepareizi izturies pret pašu dzīvi. Dzīve nav bēgšana no pagātnes vai dzīšanās pēc nākotnes rēgiem, tā ir 100% dzīvošana šeit un tagad. Ko es konkrēti jūtu tagad?

— Dažkart savās lekcijās tu saki, ka cilvēki nevar atbrīvoties no kaut kādām slimībām tāpēc, ka viņiem tās ir izdevīgas. Ar ko izdevīgas?

— Pirmkārt – slimība ir uzmanības magnēts. Ar slimības palīdzību mēs tiešā veidā “vampirējam” to cilvēku uzmanību, kuri mūsuprāt mums to pārāk maz dod. Ar slimības palīdzību var neiet uz skolu, uz darbu. Var pievērst sev mammas uzmanību – mēs taču nesaprotam, ka viņa strādā, jo jānodrošina ģimene, jāpacieš piedzērušais tēvs un vēl kaut kas. Mēs to visu nevaram paturēt galvā, tāpēc egoistiski velkam deķīti uz savu pusi – savu tuvinieku uzmanību – uz sevi.

Otrkārt, slimojot var izvairīties no atbildības. To, kuru mums piešķīrusi daba, sociums, vīrs, sieva, bērni. Jo mazak mēs vēlamies uzņemties atbildību par savām domām, sajūtām un darbībām, jo vairāk mēs būsim spiesti slimot, tā attaisnojot savu nekā nedarīšanu.

— Ir ļoti sarežģīti tam piekrist, īpaši, ja runājam par tādām smagām saslimšanām, ka onkoloģija, cukura diabēts, slimībām, kas nodara ļoti smagas ciešanas.

— Sarežģīti tas ir tikai pirmajā acu uzmetienā. Es neskaitāmas reizes esmu komunicējis ar onkodispanseru pacientiem. Tur apmēram puse pacientu saka sekojošas frāzes: “Es labāk nomiršu, nekā piekāpšos kādam”, “Es labāk miršu, nekā palūgšu piedošanu”, “Es zinu, kā vajadzēja”, “Man ir taisnība un citu variantu nav”. Cilvēkiem nav vēlmes dzīvot tālāk un attīstīties. Viņiem vienkaršāk ir nomirt, kā mainīt savas domas, vārdus, darbus attiecība pret noteiktiem cilvēkiem.

Lai atveseļotos, ir jāapēd veselā saprāta tabletīte – jāpaskatās uz sevi kritiski, godīgi. Nevis no sava zvanu torņa, bet no malas. Un godīgi jāatbild pašam sev uz jautājumu: kam man jābūt šiem cilvēkiem un kas es biju. Man bija jābūt draugam, bet es biju vienkārši lietotājs. Man bija jābūt biznesa partnerim, bet es biju izmantotājs. Man bija jābūt dēlam, bet es biju pats gudrākais psihologs un kļuvu tik pārgudrs, ka pats sapinos sava gudrībā.

— Tagad konkrēti ar piemēru palīdzību tiksim skaidrībā, kā domāšanas maiņa noved pie atveseļošanās?

— Pagājušo vasar es vadīju treniņu Lietuvā. Uz lekciju tika atvesta meitene ratiņkrēslā, kuras diagnoze bija izkaisīta skleroze. Viņa vairs nespēja ne stāvet, ne sēdēt, praktiski neko. Mēs sākām ar viņu sarunāties un sarunas procesā noskaidrojās, ka apmēram pirms pusgada viņa, pierādot savai mātei, ka nav muļķe un, ka viņai ir smadzenes, sāka strādāt juridiskajā birojā. Viņa kolektīvā bija vienīgā sieviete starp desmit vīriešiem. Un ļoti centās atbilst – būt tāda, kā viņi: sāka gudri spriedelēt un mēroties spēkiem, rādīt savu “Es”.  Vīrieši tādas pārgudras sievietes parasti uztver ar smaidu un arī šajā gadījumā, tie sāka par viņu ņirgāties: par to, ka šo darbu viņa dabūjusi ne jau pateicoties savām prāta spējām, bet tikai savai ārienei utt. Viņa ļoti apvainojās, dusmojās, ienīda, bet ārēji to neizrādīja – ārēji bija kā vecis, stiprāka par visiem. Bet – tikai ne iekšēji. Kā arī visi mēs – iekšēji esam jūtīgi un viegli ievainojami.

Šī ieksējā cīņa ar vīriešiem noveda viņu pie šīs slimības. Ar šīs slimības palīdzību viņa savai mātei momentā pierādīja, kāpēc viņa nesasniedza savu mērķi. Vīrieši tagad baidījās par viņu jokot, jo par slimajiem taču nejoko. Pirmais, uz ko es viņai norādīju, uz nepatiesumu attiecībā pret savu mammu un bijušo vīru, kuram arī viņa pastāvīgi pierādīja, ka viņai galvā ir smadzenes nevis zāģu skaidas. Viņa pierādīja, bet iekšēji raudāja, dusmojās, neieredzēja.

Un pēc tam, kad viņa bijušajam vīram palūdza piedošanu par to, ka neapprecējas ar viņu dēļ mīlestības, bet gan tāpec, lai mammai pierādītu, ka ir realizējusies, ka raksturs viņai nemaz nav tik draņķīgs, kad palūdza piedošanu kolēģiem par to, ka ienīda viņus, bet ārēji smaidīja un tēloja, ka viss ir labi – viss mainījās. Pēc diviem mēnešiem viņas veselības stāvoklis krasi sāka uzlaboties un diagnoze tika noņemta. Viņas materiālāis stāvoklis strauji uzlabojās un viņa satika savu mūža mīlestību un apprecējās.

Šobrīd viņa ir vesela, jo nomainīja mērķi. Agrāk mērķis bija pierādīt, ka viņa ir labāka par visiem, ka viņa ir pasaules naba. Bet tagad saprata, ka visa jēga ir tajā, ka tu vienkārši dzīvo neko nevienam nepierādot, vienkārši šeit un tagad tu pati. Tieši pareizi uzstādīts mērķis palīdzēja atveseļoties.

— Tas darbojas arī onkoloģijai?

— Kirovā uz treniņu atnāca trīs sievietes ar onkoloģiju: smadzeņu vēzi, krūts un asins vēzi. Sakumā katra no viņām domāja, ka slimo pēc kāda individuāla scenārija. Bet pēc tam, kad bija “izģērbušās”, izstāstījušas savu vēsturi, ieraudzīja, ka visas viņas vieno viens mērķis – pierādīt pasaulei savu tuvāko personā, ka viņas ir pašas, pašas gudrākās, ka viņām vienmēr taisnība, ka zin izeju no jebkuras situācijas, ka ikvienam var kaut ko ieteikt, kā pareizi jadara. Treniņa laikā viņas pārskatīja savu attieksmi pret dzīvi, konkrēti, katra pārskatīja savu attieksmi pret cilvēkiem, kuriem pierādīja, ka ir pasaules naba. Un visām trijām neilgā laikā tika noņemta diagnoze.

— Kā atrast to mērķi, kas aizvedīs pie izdziedināšanās?

— Cilvēkam nav pārāk liela izvēle, jo globālā mērogā ir tikai divas iespējas. Pirmā – paradīt savu varenību, otrā… Ko es tavā labā, Dievs, varu izdarīt? Ko es varu Tavā labā izdarīt caur mammu, tēti, priekšnieku, padoto, vīru, bērniem. Jo visi šie cilvēki – tas ir pats Radītājs savos mazajos avataros. Tāpēc mērķis ir kalpošana cilvēcei – tad būs minimizēti zaudējumi, maksimāli būs atklāsme, veselība, labklājība. Dzīve kalpošanā būs piepildīta. Vai arī paštaisnums un sava “Es” piepildīšana. Un tas ir ceļš pie slimības.

— Kas, tavuprāt, ir pats grūtākais ceļā uz pašizdziedināšanos?

— Uzticēšanās. Piemēram, tu lasi šo rakstu, jūti 100% uzticēšanos man un šīs uzticēšanās mudināts, sāc praktizēt to, kas šajā intervijā šķiet noderīgs. Un tad tu saņemsi 100% rezultātu. Taču, ja nopērc šo avīzi, nejauši izlasi šo rakstu, lai īsinātu savu laiku, tavā dzīvē nekas nemainīsies, jo tavs uzticēšanas līmenis ir nulle. Viss atkarīgs no uzticēšanās sistēmai, kuru tu praktizē.

— Tātad nav svarīgi, kāda tā tieši ir sistēma – Tava, Luīzes Heijas, Valērija Siņeļņikova vai vēl kāda? Svarīgs ir tikai tas, cik tu tai uzticies un praktizē to?

— Jā, tikai patiesībā šajā gadījumā tu uzticies nevis sistēmai, ne trenerim, pat ne intervijai, kuru šobrīd lasi. Pēc būtības tā ir uzticēšanas Dievam? Tā ir intuitīva lēmuma pieņemšana, kas nav balstīta uz loģiku, vai zināšanām, kuras tev šobrīd ir.

Un tu uzticies nevis meistaram, bet tam, kas aiz viņa stāv. Bet Viņš, tici man, zin par tavu dzīvi visu.

Uzticēšanās ir pats galvenais, Sieviete uzticas vīrietim, bet vīrietis uzticas Dievam vai, ja viņš pie Tā vēl nav nonācis, tad tam, ko viņš uzskata par starpnieku starp sevi un Dievu dotajā brīdī.

Bērni uzticas vecākiem, tapēc attīstās. Uzticoties, darba devējs pieņem darbā darbinieku, bet tas, savukārt, izvēlas darba devēju. Ne velti Kristus teica:  “Katrs saņem pēc savas ticības”. Ar uzticēšanos sākas izdziedināšanās no visām kaitēm – fiziskajām, finansiālajām, emocionālajām un attiecību.

Ar Dmitriju Trocki sarunājās Anna Kuzņecova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Youtubē ir ļoti daudz Dmitrija Trocka lekciju, februārī viņā atkal viesosies Lietuvā, taču klausīties variet šeit:

 https://www.youtube.com/watch?v=kdzL99GIlXo&list=PLFTLEoDrfETvjWfx3zbagLjR0NJe0A7Ph&index=4&t=9900s

Sajā rullītī septiņu soļu sistēma, kā atrisināt jebkuras problēmas, izpildīju darbiņu un saņēmu rezultatu 🙂

https://www.youtube.com/watch?v=4hIYWVJbq64&list=PLFTLEoDrfETvjWfx3zbagLjR0NJe0A7Ph&index=3&t=3782s

 

Raksts tiem, kuriem ir daudz problēmu

Sņež

– Labdien-labdien, ejiet virtuvē. Es tūliņ. Tikai nagus nožāvēšu…

– Nagus? Kādus nagus? – apstulba psiholoģe.
Viņa strādā “Hospis” (aprūpes centrs smagi slimajiem un nedziedināmajiem pacientiem). Bērnu “Hospis”. Viņa strādā ar pieaugušajiem, kuriem mirst bērni. Tas nav darbs, bet drīzāk sods. Pastāvīgs kontakts ar nāvējošu izmisumu.

Viņas klienti nelako nagus. Nevalkā košas drēbes. Nesmejas. Nesmaida. Nesvin svētkus. Neiet uz kino.
Viņi nēsā melnus lakatiņus. Skatās vienā punktā. Atbild nevietā. Un ilgi neatver durvis.
Viņi dzīvo melnās dienas gaidās un dara melnu katru gaidīšanas dienu.
Psihologs vajadzīgs, lai no tādu vecāku galvām izdzītu domas par nāvi. Savu pašu nāvi. Tāpēc, ka tad, kad aizies bērns, dēļ kā gan dzīvot?
Psihologam jāprot paskaidrot, dēļ kā dzīvot. Jāpalīdz izdomāt jaunu “dēļ kā”. Un jāprot iemitināt šo jauno “dēļ kā” jau sen uz izmisuma robežas dzīvojošo mammu un tētu galvās.
– Kādi nagi? – pārjautāja psiholoģe. – Jūs esat Aņečkas mamma? Jūs esat Sņežana?

– Es esmu mamma, mamma. Lūk, šie nagi, – iesmējās Sņež. Parādīja skaistu manikīru ar spīdīgiem kā ledenes pirkstiņiem.
Sņežanai ir 30 gadi. Pirms diviem gadiem viņas četrgadīgajai meitiņai uzstādīja diagnozi. Onkoloģija. 4. stadija. Diagnozi, kas noteica viņas meitas dzīves beigas. Divi gadi. Divreiz pa 365 dienām. “Plus-mīnus 720 dienas, – izskaitīja Sņež un iekrita izmisuma akā.

Akai nebija dibena. Kad Sņež skatījās uz meitiņu, viņa visu laiku lidoja lejup, pārciešot necilvēciskas pārslodzes. Viņai šis kritiens rādījās sapņos. Miegā viņa izmisīgi ar nagiem ķērās akas sienās, nobrāžot pirkstus līdz asinīm, cenšoties nobremzēt, apstāties. Pamodās necilvēcīgās sāpēs. Pirksti sāpēja. Nagi dzeltēja. Droši vien sēnīte. Sņež slēpa dzeltenos nagus zem krāšņa manikīra.
Protams, viņas cīnījās.

Sņež izmisīgi kārpījās. Ķērās pie jebkura mazākā salmiņa. Tradicionāla medicīna. Netradicionālā. Vienu dienu pēc kārtējās rīta starošanas viņa varēja meitiņu aizvest pie lauku dziednieka. Un, ja nu pēkšņi? Staru terāpija un ārstniecības zālīšu uzlējumi. Ekstrasensi. Burvji. Labākie diagnosti un onkologi.
“Un, ja nu pēkšņi” izbeidzās, kad metastāzes atklāja meitiņas kaulu smadzenēs. Sņež saprata: lūk tagad – viss. Ceļa finiša posms. Lai cik dienas būtu palikušas, tās būs jau bez “ja nu pēkšņi”.
Sņež pēkšņi apzinājās: viņa vairs neko nevarēs mainīt. Izvēles: dzīvot vai mirt – vairs nav.
Viņai, Sņežanai, nāksies to pieņemt. Viņa momentā apledoja.

Paga, izvēle taču ir vienmēr! Pat notiesātajam uz nāvi cilvēkam, kuru ved uz nošaušanu, ir izvēle. Izvēle, ar kādu garastāvokli turp iet. Ar naidu, ar aizvainojumu, ar piedošanu, ar cerību…

Sņež saprata, ka šī izvēle ir viņas glābiņš. Un kļuva siltāk.
Viņa izvēlējās dzīvot tā “it kā nekas nebūtu noticis”. Viņa nesāks kultivēt slimību un pakļaut tai savas meitas dzīvi. Un arī savu dzīvi – ne. Viņa vairs neliks uz tuvojošās nāves altāra nevienu no dienām, ko Dievs novēlējis dzīvei.
IR JĀDZĪVO. NEVIS JĀGAIDA.
Jā, iespējams, ka slimnīcas palāta un ikdienas injekcijas jau tā sadurstītajās bērna vēnās pagarinās viņas dzīvi par dažām dienām. Bet vai tā ir dzīve piecgadīgai meitenei? Nē! Tās ir mokas.

Aņuta visu laiku slimnīcā lūdzās, lai mammīte ved viņu mājās. Mājās ir lelles, multenes, smieklīgi žurnāli, augļi. Mājās ir bērnība. Bet slimnīcā – cīņa. Taču cīņas rezultāts ir jau zināms, tad dēļ kā?
Sņež aizveda meitiņu mājās. Un sāka dzīvot.
– Viņa nav pie pilna prāta, – citas mammas, kuru bērni gulēja slimnīcā, drūmi skatījās uz Sņežanu un sprieda. – Viņa ir padevusies!

Un tajā pat brīdī Sņež izdarīja savu apzinātu izvēli. Viņa pārstāja krist akā.
Apstājās. Pacēla galvu. Un ieraudzīja debesis. Un saules starus, kas iesniedzās viņas akā.
Viņa stipri saspieda Aņutas plaukstu, kad abas kopā gāja projām no slimnīcas.

– Iesim mājās, mana mīļā….
– Mēs šeit vairs neatgriezīsimies? – cerīgi jautāja meitiņa.
– Nē, vairs neatgriezīsimies, – stingri noteica Sņež.
Aņuta kļuva par “Hospis” pacientu. Dzīvoja mājās, bet bija uzskaitē.

“Hospis” – tas nav par nāvi. Tas ir par dzīvi. Par to, ka nāve ir daļa dzīves. Ka nomirt nav bailīgi. Ka bailīgi ir nomirt dzīvam esot.
Sņež ļoti cienīja šīs iestādes darbiniekus. Viņi vienmēr bija blakus. Telefona zvana attālumā. Un vienmēr bija gatavi palīdzēt. Un viņi neuzdeva muļķīgus jautājumus. Tas ir ļoti svarīgi.
Bet citi – uzdeva.
– Kā tev? – jautāja citi.

Šajā jautājumā iešūtas dziļas šausmas no sveša cilvēka bēdas bezgalīguma apzināšanās un dziļš prieks no apzināšanās, ka šī bēda nav mana…
– Man – lieliski, – godīgi atzinās Sņež. – Šodien brauksim ar karuseļiem. Aņuta ļoti gribēja. Saēdīsimies saldējumu. Izdauzīsimies pa parku.
Cilvēki novērš skatienu. Šis teksts pieder vesela bērna mammai. Tā nedrīkst runāt nāvīgi slimas meitenītes mamma.
Cilvēki, kuri nevienu dienu nav nodzīvojuši akā, mīl uzdot eksperta līmeņa jautājumus par to, kā pareizi ciest. Viņiem ir asarās izmirkusi Izmisuma Hrestomātija.
Bet Sņež nav tādas hrestomātijas. Viņai ir albūms ar baltām lapām. Katra lapa ir jauna diena.
Šodien mēs to nodzīvosim uz pilnu klapi. Ar saldējumu un karuseļiem. Izkrāsosim ar košiem ziediem un bērnu smiekliem. Un pēc tam iestāsies nakts, Aņutka aizmigs, bet Sņež klausīsies viņas elpā. Viņas guļošās meitiņas elpa ir pati labākā mīlestības simfonija pasaulē. Paldies, Dievs par vēl vienu košu dzīves dienu. Rīt mūs gaida jauna tīra lapa. Kādās krāsās to labāk izkrāsot?

Kaut kādā mirklī Aņutas slimības vidū no Sņežanas aizgāja vīrs. Protams, briesmīgākais bija tas, ka no Aņutas aizgāja tētis.

Aizejot vīrs Sņežanai pateica ko aizvainojošu. Ka viņa ir resna. Un veca. Un vēl kaut ko. Sasita ar vārdiem. Sņežana neklausījās. Viņa saprata. Viņš vienkārši padodas. Viņš aizgāja no bailēm. Viņš negribēja katru dienu skatīties, kā izdziest viņa bērns. Tas bojā viņa dzīves kvalitāti. Viņam nākas vainīgi smaidīt. Tāpēc, ka sabiedrība nosoda smaidus tādās situācijās.
Priekšā vēl gads. Vīrs nevēlējās gadu savas dzīves izmest ciešanu caurulē. Jo šo gadu var nodzīvot jautri, braukt uz jūru, priecāties un kaislīgi skūpstīties. Bet alternatīva ir asaras, injekcijas, ārsti, diagnozes. Vīrs izvēlējās pirmo. Izgāja ārpus ģimenes. Un no turienes, no aizkulisēm dod vērtīgus padomus savai bijušajai sievai.
– Tāds aktīvs dzīvesveids piebeidz bērnu, – viņš autoritatīvi paziņo, aplūkodams fotogrāfijas sociālajos tīklos. Uz tām – laimīga mamma ar smejošu meitiņu. Sekotāji pat nenojauš, ka meitiņa ir slima, – Tu viņai saīsini dzīvi.
Sņež klusē. Un ko gan tur teikt? Teorētiski viņam ir taisnība. Ja Aņuta tagad gulētu adatu sadurstīta, viņai vēnās pumpētu ķīmiskos preparātus, iespējams, viņa nodzīvotu ilgāk. Bet… Vai tad tā ir piecgadīga bērna dzīve?
Sņež jau sen vairs nerefleksē šajā sakarā. Vienkārši dzīvo.

Nesen viņa aizveda meitiņu uz izklaižu parku. Tas tik bija piedzīvojums! Aņuta bija laimīga. Dzeltenīgie vaidziņi kļuva sārti. Viņa visu dienu bija izdzīvojusies Elzas kleitā, viņa bija īsta princese. Sņež priecājās kopā ar meitu un uzladējās no viņas sajūsmas.
Dzīvot, kad tev viss ir labi – tas ir viens stāsts. Bet dzīvot, kad tev viss ir slikti – pavisam cits. Kad tev viss ir labi, tad var domāt par pelmeņiem un jaunām tapetēm viesistabā. Bet, kad viss ir slikti, tad visas domas tiek noslēgtas ar apzināšanās barjerām, ka metastāzes jau pārgājušas uz bērna kaulu smadzenēm.

Sņež izgāja gan noliegšanas etapu. Gan naida. Gan histēriju. Viņa jau ir tur, otrā krastā. Viņa ir pieņemšanā.
Tāpēc viņa dzīvo tā, it kā viss ir labi. Viņa salauza visas barjeras un sakārtoja savu galvu. Viņa domā par pelmeņiem un tapetēm viesistabā. Varētu izlīmēt bēšas, tādas kafijas tonī.
Būs skaisti.
– Sņežana, jūs domājat par to, kā dzīvosiet…. pēc tam? – uzmanīgi jautā psiholoģe. Viņa ir gatava atbildei par suicidālām domām. Un zin, kāda atbilde jāsniedz.

– Pēc tam? Plāna man pagaidām nav, bet es zinu, ko es izdarīšu uzreiz pēc…
– Ko?
– Es aizbraukšu uz jūru. Daudz peldēšu. Un sauļošos. Un aizpeldēšu aiz bojām.
– Uz jūru? Interesanti, – psiholoģe ziņkārīgi pēta Sņežanu. Domā par šīs pārbaudījumu izmocītās, bet nesalauztās sievietes spēku.
Sņežana šo neatlaidīgo skatienu saprot pa savam. Viņa to traktē kā nosodījumu. Viņa pie tā ir jau pieradusi.
– Jūs domājat, ka tas ir kauns? Visi tā domā. Mamma. Bijušais vīrs. Kaimiņi. Draudzenes.
– Es tā nedomāju, Sņežana, godīgi. Gluži otrādi!
– Es aizslaucīšu jūrā visus šos nosodošos skatienus. Visus spriedumus. Man te teica, ka es… ka tas… “patētiski ciešu”…
Sņež pasmīnēja. Sagribēja uzsmēķēt.
– Sņežana, vai jūs no kaut kā baidāties? – jautāja psiholoģe.
– Es? – Sņež aizdomājās. – Droši vien, vairs nē. Es baidos no tā, ka Aņutai sāpēs. Bet ir morfijs. Bet, tā, ne no kā nebaidos…
– Aņutai ir sliktāk.
– Jā, es redzu. Neesmu akla. Bet tā jau ir bijis. Domāju, izcīnīsim.
– Un, ja nu ne?
– Ja ne, tad es nevēlos, ka viņai taisa sekciju. Un arī Elzas kleita ir jau gatava. Viņa šeit tajā bija ļoti laimīga. Un būs arī tur.
Psiholoģe grasās aiziet. Viņa šeit nav vajadzīga. Viņa šai mammai nepateiks neko jaunu. Drīzāk otrādi. Šī sieviete ir pats viedums un pieņemšana. Bet varbūt tā ir aizsargreakcija, kas bloķē sajūtas. Bet varbūt – dzīves alkas? Kāda starpība? Jūra… Viņa grib uz jūru.

No viņas nesmaržo pēc izmisuma. Smaržo pēc nagu lakas. Un nedaudz pēc šokolādes. Viņas abas ar meitiņu ēda šokolādi.
No istabas Sņežanas rokās izšaujas Aņuta.
– Mammu, ejam krāsot krāsojamās grāmatas ar jaunajiem flomasteriem!!!!!. – spiedz meitenīte.
– Eju, Aņuta. Mums viesi, redzi? Sasveicinies!
– Labdien, – sasveicinās meitenīte un ieskrien savā istabā. Ja nebūtu dzeltenīgās sejas krāsas un piepampušo limfmezglu – parasts bērnības uzlādēts bērns
Sņež kāpņu teplpā iziet pavadīt psiholoģi, bet patiesībā uzsmēķēt. Ļoti gribās.

– Jūs esat apbrīnojama, Sņežana, – atvadoties saka psiholoģe. – Jūs esat retums. Jums nav vajadzīgs psihologs. Jūs pati esat sev psihologs. Es jums pat neko ieteikt nevaru un neieteikšu. Novēlēšu spēku un izturību.
– Jā, paldies, patīkami, – Sņež labvēlīgi smaida un alkatīgi ievelk dūmu. – Jums arī izturību. Jums tāds neapskaužams darbs.
Lifta durvis aizveras un psiholoģe nepaspēj atbildēt ar laipnību.
Sņež izsmēķē savu cigareti un vēl mirkli caur netīro logu aplūko pavasara debesis. Debesis ir zilas, spilgtas, saules gaismas pielietas.
Tādas pašas tās būs pie jūras. Pēc tam. Sņež sildīsies saules staros. Viņa ātri iedegs un vakaros smērēs ar krējumu apdegušos plecus.
Bet, kad pienāks laiks, viņa atgriezīsies šeit.
Atgriezīsies atjaunojusies.
Un dosies strādāt uz “Hospis”. Par psihologu. Viņa tāpat  staigās pie tiem, kuri aizmirsuši smaidīt un mācīs. Mācīs, kā dzīvot par spīti diagnozēm. Mācīs salauzt barjeras. Mācīs domāt par jūru. Macīs redzēt sauli akā.
Viņa rādīs cilvēkiem savas fotogrāfijas. Un fotogrāfijās divu cilvēku laimi. Un nav slimības. Tās ir viņas abas ar Aņutu parkā. Te – viņas brauc ar karuseļiem. Te – jāj ar zirgiem. Te – uz kalna. Te grauž augļus. Bet te – šokolāde…
Redzat, var dzīvot. Var. Un vajag. Vienkārši nopērciet pelmeņus. Vienkārsi uzlīmējiet tapetes…

P.S. Un, lūk tagad, visi, kuri šo izlasīja, padomājiet: vai jums patiešām vēl joprojām ir problēmas?

Autors: Olga Saveļjeva
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Domas dziedē un grauj

636

Austrumos saka: “Lielākie cilvēka ienaidnieki nenovēlētu cilvēkam tās bēdas, ko viņam atnes paša domas”.
Viens no pazīstamākajiem senajiem zinātniekiem un ārstniekiem Avicenna teica: “Ārstam ir trīs līdzekļi cīņā ar slimību – vārds, augi, nazis”.
Pievērs uzmanību – pirmajā vietā ir “vārds”.
Kādā no Parīzes hospitāļiem jaunā psiholoģe Emīlija Kjī ļoti riskēdama un atsaukdamās uz galvenā ārsta rīkojumu, lika saviem pacientiem trīs reizes dienā skaļi izteikt frāzi “Ar katru dienu es jūtos arvien labāk un labāk”. Turklāt to atkārtojot nevis mehāniski, bet pēc iespējas spilgtāk un emocionālāk.
Un ko tu domā? Jau pēc mēneša šīs ārstes pacienti kļuva par galveno sarunu tematu visā hospitālī un pēc tam jau visā Francijā.
Brīnumaini, bet fakts: smagi slimi pacienti atveseļojās mēneša laikā un daudziem no viņiem vairs nebija nepieciešamības veikt ķirurģiskās operācijas.
Tā apstiprinājās senatnes viena no lielākājiem zinātniekiem Paracelsa minējums, ka TICĪBA DARA BRĪNUMUS.
Mūsu veselība ir mūsu domāšanas tiešas sekas.
Šodien neviens vairs nešaubās par to, ka ir tieša saistība starp cilvēka psihisko un fizisko stāvokli un tikai tumsoņa to nesaprot.
“Labākā aizsardzība no visām slimībām, no jebkuras infekcijas ir stipra ticība savai veselībai un pozitīvas emocijas – saka psihoterapeits Andrejs Meteļskis. – Negatīvās domas sagrauj. Naids izsauc kuņģa-zarnu trakta slimības. Aizvainojums noved pie aknu, aizkuņģa slimībām un onkoloģijas”
Viens no svarīgākajiem psiholoģiskajiem likumiem apgalvo: vārdos izteikta mīlestība, simpātija un apbrīns pastiprina tā cilvēka dzīvības enerģiju, pie kura tas vēršas. Bet slikti, negatīvi vārdi samazina klausītāja enerģiju.
v_k_(Ezo News)
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vienkārši izlasi

434

“Mani ratiņkreslā veda pa rajona slimnīcas gaiteņiem.

– Uz kurieni? – jautāja viena medmāsa otrai. – Varbūt uz atsevisķo, varbūt – kopējo?

Es sāku uztraukties. – Kāpēc uz kopējo, ja ir iespēja uz atsevišķo?

Māsas paskatījās uz mani ar tādu patiesu līdzjūtību, ka es izbrīnījos. Tikai pēc tam, vēlāk es sapratu, ka atsevišķajās palātās ievieto mirstošos, lai citi pacienti viņus neredzētu.

– Ārsts teica, uz atsevišķo, — atkārtoja medmāsa.

Taču tad es vēl nezināju, ko tas nozīmē un nomierinājos. Kad pamodos gultā, es sajutu pilnīgu mieru tikai no tā, ka nekur nevajag skriet, ka nevienam nekas nav jāpierada, ka visa mana atbildība par visu ir nulles līmenī.

Es sajutu dīvainu attālināšanos no apkārtējās pasaules un man bija pilnīgi vienalga, kas notiek. Mani nekas un neviens vairs neinteresēja. Es biju ieguvusi tiesības uz atpūtu. Un tas bija lieliski. Es paliku viena ar sevi, ar savu dvēseli un dzīvi. Tikai Es un Es. Visas problēmas bija aizgājušas, aizgājusi bija arī trauksme un visi svarīgie jautājumi. Visa tā skraidīšana likās tik sīka, salīdzinot ar Mūžību, ar Dzīvi un Nāvi, ar to nezināmo, kas gaida otrā pusē…

Un tad apkārt sāka mutuļot īstā Dzīve! Izradījās, ka putnu dziesmas no rītiem un saules stari, kas rāpo pa sienu virs gultas, ir tik brīnišķīgi. Tik brīnišķīgas ir koku krāsainās lapas, kas māj man pa logu, dziļi zilās debesis, tiko pamodušās pilsētas trokšņi – mašīnu signāli, klaudzošu papēdīšu skaņa pa asfaltu, krītošo lapu čaboņa… Ak, Dievs, cik brīnisķīga ir Dzīve! Bet es tikai tagad to sapratu…

– Nu, labi, lai arī tikai tagad, — es sev teicu, – taču sapratu. Un tev tagad ir pāris dienas, lai baudītu to… un iemīlētu no visas sirds!

Tā brīvības un laimes sajūta, kas mani bija apņēmusi, prasījās uz āru un es vērsos pie Dieva, jo viņš taču tagad bija man tuvāk par visiem.

– Dievs! – es priecājos. – Pateicos tev par to, ka tu devi man iespēju saprast, cik brīniškīga ir Dzīve un ļāvi man iemīlēt to. Lai arī tikai tagad, pirms nāves, tomēr es sapratu, cik brīnišķīgi ir dzīvot!

Mani piepildīja mierīgas laimes sajūta, miers un brīvības skanošā elpa. Pasaule mirguļoja, skanēja un pildījās ar gaišu dievisķās Mīlestības gaismu. Es sajutu tās varenos enerģijas viļņus. Šķita, ka Mīlestība ir kļuvusi blīva un tajā pat laikā maiga, mīksta, caurspīdīga, kā silti okeāna viļņi.

Tā piepildīja visu telpu un pat gaiss bija kļuvis tik pilns un blīvs, ka to uzreiz nemaz nevarēja ieelpot. Man šķita, ka viss, ko es redzēju, pildījās ar šo zeltīto gaismu un enerģiju. Es mīlēju. Un tas bija kas līdzīgs ērģeļu skaņām, kad tās atskaņo Bahu un jutekliskajām vijoles skaņām, kas ceļas augšup, augšup…

***

Atsevišķai palātai un diagnozei «saasināta leikoze 4.stadijā», kā arī ārsta atzinumam, ka slimības sekas ir neatgriezeniskas, bija savas priekšrocības. Pie mirstošajiem laida apmeklētājus – visus, kas vien vēlējās un jebkurā laikā.

Tuvinieki drīkstēja šeit pat arī uzaicināt radiniekus un draugus uz bērēm, un pie manas palātas stiepās rinda ar tiem, kuri vēlējās atvadīties no manis, kamēr vēl esmu dzīva. Es sapratu, ka viņi jūtas briesmīgi, jo, ko gan runāt ar cilvēku, kura stundas ir skaitītas, un kurš par to pats zina. No otras puses, man bija nedaudz smiekligi skatīties uz viņu samulsušajām sejām. Es priecājos, jo kad gan es viņus visus vēl redzēšu? Taču vairāk par visu tajā brīdī man gribējās ar viņiem padalīties savā mīlestībā pret Dzīvi – jo kā gan vari nebūt laimīgs vienkārši tāpēc, ka dzīvo? Es uzjautrināju tuviniekus un draugus, kā vien varēju, stāstīju anekdotes un piedzīvojumus no dzīves. Paldies Dievam, visiem pielipa šī jautrība, un atvadīšanās norisinājās prieka un labestības atmosfērā.

Pagāja apmēram trīs dienas un man apnika gulēt. Es sāku staigāt pa palātu, sēdēt pie loga. Šajā nodarbē mani sastapa ārste, un uzrīkoja histēriju, par to, ka es nedrīkstu celties. Es biju patiesi izbrīnīta.

– Tas kaut ko mainīs?
– Nu,… Nē, — tagad apjuka daktere. – Bet jūs nevarat staigāt!.
– Kāpēc?
– Jums ir līķa analīzes. Jūs pat dzīvot nevarat, bet staigājat!!!!

Pagāja man atvēlētais maksimums – četras dienas. Es nemiru, bet ar apetīti cītīgi štopēju banānus un desu. Man bija tik labi. Bet dakterei bija slikti, viņa neko nesaprata. Analīzes nemainījās, asinis bija knapi rozā krāsā, bet es sāku staigāt pa gaiteņiem un skatīties televizoru. Man bija žēl ārstes. Bet Mīlestība prasīja apkārtējo cilvēku prieku.

– Dakter, kādas jūs vēlētos redzēt manas analīzes?
– Nu, kaut vai šādas!.

Viņa ātri man uz lapiņas uzrakstīja kaut kādus ciparus un burtus – kādiem tiem būtu jabūt. Es neko nesapratu, bet uzmanīgi izlasīju. Ārste līdzjūtīgi paskatījās,uz mani, kaut ko noburkšķēja un aizgāja.

9ņos no rīta vina, kliegdama, iebrāzās manā palātā:
– Kā jūs to darāt… Analīzes! Tās ir tādas, kādas es jums uzrakstīju.
– No kurienes lai es to zinu? Vai labas? Un kāda gan starpība?.

***..

Mans kaifs beidzās. Mani pārveda uz kopējo palātu (tas ir tur, kur vēl nemirst). Par cik radinieki bija jau atvadījušies, tie vairs pie manis nenāca. Palātā bez manis vēl bija piecas sievietes. Tās gulēja klusēdamas, ar deguniem sienā un aktīvi mira. Es izturēju trīs stundas. Mana mīlestība sāka smakt. Kaut kas bija jādara lietas labā.

Es izripināju no gultas apakšas arbūzu un uzcēlu to uz galda, sagriezu un skaļi paziņoju:
– Arbūzs noņem nelabumu pēc ķīmijterapijas.

Pāri palātai aizslīdēja svaigu smieklu smarža. Nepārliecināti pie galda sanāca pārējās sievietes.

– Vai tiešām noņem nelabumu?
– Aha, — ar svētu pārliecību un eksperta smīniņu sejā es apstiprināju, bet pati padomājuс: «Dievs viņu zin, vai noņem, bet sliktāk jau nepaliks…»

Arbūzs skraukšķēja.

– Un tiešām pārgāja! — teica tā, kura gulēja pie loga un staigāja ar kruķiem.
– Man arī! Un man arī!, — pārējas priecīgi apstiiprināja.
– Lūk, — es apmierināti klanīju galvu. – A man reiz bija tads gadījums….. Anekdoti par to zini?

Divos naktī palātā ieskatijās medmāsa un bija šokā:
– Kad beidzot jūs zvaigāt pārstāsiet? Jūs visam stāvam traucējat gulēt!

Pēc trim dienām viņa kautrīgi man pajautāja:
– Vai jūs varetu pāriet uz citu palātu?
– Kāpēc?
– Šajā palātā jau visām stāvoklis uzlabojies. Bet kaimiņu palātā ir ļoti daudz smagu slimnieku.
– Nē! – iekliedzās manas kaimiņienes. – Nelaidīsim!

Un nelaida. Tikai mūsu palātā sāka nākt kaimiņi – tā – vienkārši pasēdēt, papļāpāt,pasmieties. Un es sapratu, kāpēc. Vienkārši mūsu palātā dzīvoja Mīlestība. Tā ietina katru savā gaismas tīmeklītī – mierīgi un silti. Īpaši man patika sešpadsmitgadīga baškīru meitenīte baltā lakatiņā,kas bija sasiets tā, ka lakatiņa gali, kas slējas gaisā, darīja viņu līdzīgu zaķim. Viņai bija limfmezglu vēzis, un man šķita, ka viņa vispār neprot smaidīt…

Bet pēc nedēļas es ieraudzīju, cik viņai skaists, kautrīgs smaids. Bet, kad viņa pateica, ka zāles sāk iedarboties un viņa pamazām atveseļojas, mēs sarīkojām svētkus, uzklājām šiku galdu, uz kura bija kumisa pudeles. Kumisu dzerot, mēs ātri sareibām, un sākām dejot.

Dežūrārsts,kurš ieradās, izdzirdējis troksni, pārbijies un izbrīnīts skatījās uz mums un teica:
– Es šeit strādāju 30 gadus, bet ko tādu redzu pirmo reizi. Pagriezās un aizgāja.

Mēs ilgi smējāmies, atceroties viņa sejas izteiksmi. Bija labi. Es lasīju grāmatas, rakstīju dzeju, skatījos pa logu, sarunājos ar kaimiņienēm, staigāju pa koridoru un tik ļoti tā mīlēju to visu,ko redzēju: gan kaimiņieni, gan kompotu, gan mašīnu slimnīcas sētā un veco koku aiz loga.

Man špricēja vitamīnus. Vienkārši kaut ko taču vajadzēja špricēt. Ārste ar mani gandrīz nemaz nerunāja, vien šķībi skatījās, garāmejot, un pēc trim nedēļām teica:

– Jums hemoglobīns par 20 iedaļām pāri vesela cilvēka normai. Vairāk to nevajag paaugstināt.

Likās, ka viņa uz mani dusmojas. Jo sanāk, ka viņa ir muļķe, ka kļūdījās diagnozē, bet tas taču nevarēja būt, un to viņa arī zināja.

Bet reiz viņa man pasūdzējās:

– Es nevaru apstiprināt jūsu diagnozi. Jo jūs taču atveseļojaties, kaut arī jūs neviens neārstē. bet tā taču navar būt!!!!!!!!!!!!
– Un kāda man tagad ir diagnoze?
– Es vēl neesmu izdomājusi, — viņa klusi atbildēja un aizgāja.

***

Kad mani izrakstīja, ārste atzinās:

– Tik žēl, ka jūs aizejat, mums vēl tik daudz smagi slimo.

No mūsu palātas izrakstījās visas. Bet nodaļā mirstība tajā mēnesī samazinājās par 30%. Dzīve turpinājās. Tikai skats uz to bija kļuvis pavisam cits. Šķita, ka es skatos uz pasauli no augšas, jo bija mainījies skata uz notiekošo mērogs.

Bet dzīves jēga izrādījās tik vienkārša un pieejama:

Ir vienkārši jāiemācās mīlēt, un tad iespējas kļūs neierobežotas, vēlmes piepildīsies, ja vien būsi tās noformulējis ar mīlestību, nevienu nemānīsi, neskaudīsi, neapvainosies un nevienam ļaunu nevēlēsi.

Viss ir tik vienkārši un tajā pat laikā – sarežģīti!

Tā taču ir taisnība, ka Dievs ir Mīlestība. Vajag tik paspēt to atcerēties!

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS