Teikt vai neteikt patiesību

patiesibu

Ir cilvēki, kuri mīl teikt patiesību. Visiem. Acīs. Bez jautāšanas.
Kādam pateikt, ka viņam kājas līkas, kādam – ka slikti gatavo, kādam – lai dodas pie psihologa. Visbiežāk tādi cilvēki ir sievietes – vīrieši ir vienaldzīgāki pret detaļām. Kaut gan zinu vienu vīrieti, kuram kas pratā, tas – uz mēles. Un saviem padotajiem viņš regulāri saka:

“Kaut kā tu ļoti novecojusi esi”.
“Tev stulba frizūra”.
“Izskaties tā, it ka tev būtu paģiras”.
“Tu kaut kāda ļoti resna esi”.
“Kāda tev briesmīga kleita”.
“Tev pārāk liela pēcpuse”
Un tā tālāk. Un viss, kā starp citu. Sākumā – par darbu – pēc tām šāds “kompliments” – un tālāk atkal par darbu. Protams, viņa darbinieces ir šokā. Un kurš gan nebūs? Kaut gan, savā ziņā viņam taisnība.

Vai tāda patiesība iet kopā ar sievišķību? Un ar harmoniju? Un Mīlestību? Kā cilvēks, kurš pats sevī ar to cīnās, teikšu: noteikti, nē. Pavisam neiet kopā.

Ir svarīgi teikt patiesību. Taču vektoram vienmēr jābūt vērstam uz sevi. Teikt patiesību par sevi. Tāpēc, ka par citiem tu patiesību nezini un nevari zināt. Pirms kādu nosodīt, jānoiet viņa ceļš no sākuma līdz galam, lai saprastu un izlaistu caur sevi.

Kad mēs aizmirstam par to, ka svarīga patiesība par sevi, sanāk visādi: skandāli, strīdi, nesaprašanās.

Sievai, kura savam vīram apraksta viņa pienākumus, ir taisnība. Un viņa saka patiesību. Bet attiecības izjūk. Tāpēc, ka tā nav tā patiesība, par kuru viņai jārūpējas.

Mātei, kura paziņo, ka meitas jaunais puisis ir idiots, ir taisnība un viņa saka patiesību. Bet vai tas uzlabos viņas attiecības ar meitu? Vai šie vārdi padara viņu meitas acīs  cienījamāku un tādu, kura pelnījusi meitas uzticēšanos?

Vai draudzene, kura klausoties tavos šņukstos, uzstāda tev diagnozi un cenšas ārstēt bez tavas piekrišanas, ilgi būs tava draudzene? Nav iespējams ar tādiem cilvēkiem draudzēties. Kā mīnu laukā: nepateikt neko lieku, lai neuzsprāgtu.

Un svešiem cilvekiem? Ar viņiem viss ir vienkārši, vienalga. Pateici patiesību un ej tālāk. Ja nezinām par karmu, tad viss izskatās labi. Bet, ja atceramies, ka citu cilvēku sajūtas atgriezīsies mums pašiem, kļūst skaidrs, ka tik vienkārši viss nebūs.

Troļļi, kuri domā, ka viņi netiks sodīti par saviem komentāriem internetā, ļoti kļūdās. Ir augstākais taisnīgums un katra otra cilvēka asara pie mums atgriezīsies. No citurienes, bet atgriezīsies.Visumā viss ir taisnīgi.

Katru reizi, kad es kādam sāku teikt patiesību un ieslīgu savas taisnības pierādīšanā, es dabūju “pa cepuri”. Ar savu bērnu slimībām, strīdiem ar vīru, finansiālajiem zaudējumiem. Un ne vienmēr es spēju sasaistīt vienu ar otru.

Manā dzīvē bija periods, kad salasījusies psiholoģisko literatūru, es visus “dakterēju”. Stāstīju draugiem par to, kādas viņiem ir problēmas ar mammu un tēti, kādi kompleksi. Dažkārt tas bija šokējoši. Atnāk draudzene, lai palīdzētu man pielīmēt tapetes, un es procesā viņu “dakterēju”.

Vai tam bija kāds efekts? Nē! Tāpēc, ka cilvēkam ieslēdzās pretestības instinkts. Un pat dažkārt mana ļoti labā “taisnība” nesasniedza adresātu.

Un mums jau visiem sava taisnība vienmēr šķiet laba un pareiza. Tam, kurš vēlas izteikties. Taču tam cilvēkam, kuram to saka, tā visbiežāk ir sāpīga un nepatīkama. Tāpēc tāda patiesības teikšana sagrauj attiecības.

Un vispār, kāds ir tādas uzvedības cēlonis un mērķis? Kāpēc mēs vēlamies pateikt patiesību? Un kam mēs to visbiežāk sakām?

✅ Lepnība

Ja kādu pazemināšu, pats sevi paaugstināšu. Ja es pateikšu otram to, ko viņš pats neredz, tātad esmu gudrāks, redzīgāks. Pabarošu savu ego. Būšu kā  Dievs.

✅ Vēlēšanās paaugstināt savu pašapziņu

Un, jo svarīgāks un slavenāks cilvēks, par kuru es “zinu” patiesību, jo vairāk balles es varu saņemt. Tāpec visbiežāk uzbrūk pazīstamiem un slaveniem cilvēkiem.

✅ Skaudība

Parasti, jo vairāk manī skaudības pret kādu, jo vairāk patiesības par viņu gribas pateikt. Protams, ne uzreiz redzams, ko tieši es skaužu, bet tas vienmēr ir.

✅ Negatīvās emocijas

Lai kļūtu laimīgākam, ir jāatbrīvojas no negatīvā vezuma sirdī. Kā to izdarīt? Ja nav tādas emociju izlādēšanas kultūras? Ja iekšienē nobloķēt to nav iespējams? Ja gadās “astroloģiskie” saasinājumi, kad tas viss laužas uz āru? Nākas izgāzt. Tur, kur tas šķiet droši. Piemēram, internetā. Piegāzt ar savu žulti dažādas interneta vietnes. Tā manā lapā nāk feministes, ar putām uz lūpām lamāties. Viņām vienkārši gribas būt laimīgām.

✅ Paša sāpes

Patiesību gribas pateikt ne jau visiem. Bet kādam konkrētam cilvēkam, konkretā situācijā. Kāpēc? Tāpēc, ka savs ļoti spēcīgi rezonē. Arī te var visu ko piedomāt, piefantazēt, taču tas viss būs par mani, ne par to, par kuru es runāju.

✅ Mīts par to, ka patiesība padara laimīgu

No kurienes aug saknes tādiem priekšstatiem? Ka laimīgs tu esi tikai tad, ja esi vinnējis. Bet uzvarēt vienmēr nozīmē to, ka kāds zaudēs. Kādam jābūt manis sasistam, lai es būtu laimīga. Tikai tāds modelis pilnīgi noteikti nav domāts sievietei. Mums mīlēt ir jāmācās. Bet mīlestība un taisnība ir pārāk konfliktējoši jēdzieni.

✅ Tiesības nezināt

Katram no mums ir tiesības nezināt. Ja tu cilvēkā redzi kaut ko sliktu, tas nav iemesls lai atvērtu viņam acis… Katram ir tiesības nezināt. Neredzēt. Katram. Atņemot cilvēkam šīs tiesības, tu radi konfliktu. Tāpēc pārstāj dot cilvēkiem padomus, ja viņi tos neprasa. Beidz psihoterapeitēt bez lūguma. Beidz teikt visiem patiesību, ja tev to nelūdz.

Vairums sieviešu, kuras ir aizvainotas uz savām mātēm, ir aizvainotas tieši šī iemesla dēļ. Par to, ka viņu tiesības uz nezināšanu netika ņemtas vērā. Ka viņām pastāvīgi tika dota atpakaļsaite pēc principa: “kurš gan cits tev to pateiks”. Par līkām kājām, par lielām ausīm, par pretīgo raksturu par slinkumu.

Vairums vīriešu sievietēs tracina tieši šis – cenšanās vienmēr zināt labāk. Pateikt taisnību, lai pēdējais vārds paliktu viņai, pārjautāt un pierādīt. Ikvienu vīrieti tāda uzvedība var novest līdz baltkvēlei. Ikvienu! Ja katra niecīga iemesla dēļ viņam pierādīt, ka viņam nav taisnība, bakstīt, norādot uz viņa trūkumiem un pienākumiem. Tā var sagraut jebkuras, pat visstiprākās attiecības.

Tāpēc, ka mums katram ir tiesības nezināt. Kad mēs kaut ko gribēsim uzzināt, mēs varam uzprasīt. Palūgt padomu. Palūgt atpakaļsaiti. Un dažkārt mēs tā darām. Bet tikai ar tiem cilvēkiem, kuri nesaka mums patiesību ar vai bez iemesla. Pēc padoma mēs vēršamies pie tiem, kuriem uzticamies un kurus cienām. Un tie ir pavisam citi cilvēki.

Tie ir tie cilvēki, kuri ļauj otram būt viņam pašam. Kuri ļauj citiem kļūdīties. Pieņem, piedod. Pat, ja redz, ko varētu uzlabot vai mainīt.

Sieva būs laimīgāka un viņas vīrs mainīsies, ja viņa pārstās runāt par viņa trūkumiem, bet fokusēsies uz viņa labajām īpašībām. Māte, kura dos savai meitai emocionālās aizsargātības sajūtu, kļūs par meitas labāko draudzeni. Meita, kura pieņems savu mammu tādu, kāda tā ir, reiz spēs sajust to, cik ļoti mamma viņu mīl.

Bet ko darīt, ja taisnība tevī tik spēcīgi burbuļo un prasās, lai to atskaņo tūliņ un tagad? Tieši šim cilvēkam? Gribu tevi nomierināt: mēs visi esam slimi.

Un, ja patiesība tevī tik briesmīgi burbuļo un ļoti vēlas būt pateikta, tad stāsts ir par tevi nevis par cilvēku, kuram tu to vēlies pateikt. Ir vērts apstāties un padomāt: “Kāpēc tieši šo patiesību un tieši šim cilvēkam es vēlos pateikt? Kas tajā ir par mani?”

Tāpēc, ka, ja tu izteiksies, tu saņemsi agresiju. Slēptu vai atklātu, tas atkarīgs no attiecībām ar cilvēku un viņa iekšējo spēju strādāt ar agresiju. Un šī agresija ir tevī un tāpēc tu atņem cilvēkam tiesības nezināt.

Bet kā mums parasti ir pieņemts: “Es tev pateikšu taisnību, bet tu ņem un refleksē. Vai arī nepieņem. Tava daļa. Mans uzdevums ir visu, kas sakrājies un traucē izgāzt no sevis uz tevi, bet tu kaut kā pats tiec ar to galā”. Un parasti jau tas, kas traucē, dikti nelabi ož. Un mēs to visu uzgāžam cilvēkiem, kuri mums apkārt. Bet, ja pretī saņemam agresiju, tas nozīmē: “Man bija taisnība. es esmu balts un pūkains, bet tu esi divreiz slikts. Tev jāmainās, jāstrādā ar sevi!”

Ne tā. Galīgi ne tā! Es ar savu vēlēšanos teikt patiesību atņemu tev tiesības uz nezināšanu, jo manī visu laiku kaut kas burbuļo, kaut kas nelabs. Un burbuļo tāpēc, ka tas ir MANS. Mana trauma, mani netīrumi. Ne tavējie. Tu esi instruments. Spogulis. Un tad, kad es tev šīs tiesības atņemu, tu kļūsti agresīvs. Un to es esmu pelnījis. Ne tāpēc, ka es trāpīju, bet tāpēc, ka ES esmu tāds. Visa mana patiesība bija nevis tevī, bet manī, par mani.

Un nevajag rakņāties citu dzīvēs, ko nu kurš ir pelnījis. Labāk rakņāsimies savās. Ka es ar savu vēlēšanos pateikt patiesību grauju savu dzīvi. Ko es tādu pastāvīgi redzu citos, kas patiesībā ir stāsts par mani pašu…

Atcerēsimies, ka pati briesmīgākā lepnība ir tā, ka mēs citus apvainojam lepnībā. Kaut gan tas izskatās dikti labi. Un pati “trumpja” manipulācija, ir apvainot otru par manipulēšanu.

Tāpec macīsimies savā acī baļķi ieraudzīt, nevis bakstīt uz otra skabargām.

Un, protams, rodas jautājums: bet mums taču ir tiesības teikt patiesību? Ja viņiem ir tiesības nedzirdēt, tas nenozīmē, ka man nav tiesību runāt? Un te nu ir vērts atcereties, ka mūsu brīvība beidzas tur, kur sākas otra cilvēka brīvība. Svešā dievnamā ar savu kārtības rulli neiet.

Kaut gan ir cilvēki, kuri var arī to darīt un tas būs abu labā. Kas tad var teikt patiesību otram bez atļaujas prasīšanas?

✅ Sieva vīram, ja viņa tam kalpo. Ja viņa to ciena, ja viņa tam ir uzticīga un, ja viņa to saka maigi un ar mīlestību. Īstajā laikā un īstajos apstākļos. Lūk, cik daudz noteikumu!

✅ Vīrs sievai. Ja viņš viņu aizsargā visos līmeņos. Ja viņš par viņu rūpējas. Ja viņš to saka maigi un ar mīlestību un cieņu.

✅ Vecāki saviem bērniem. Ja viņi dod saviem bērniem aizsardzību, tai skaitā emocionālo. Ja vecāku un bērnu starpā valda uzticēšanās un cieņa. Tad, pareizi izvēloties formu, ar mīlestību var teikt patiesību.

✅ Skolotājs, mentors. Pie noteikuma, ja cilvēks pats ir izvēlējeis savu Skolotāju un uzticās viņam. Pat psihologs un astrologs nedrīkst cilvēkam teikt to, ko viņš nav jautājis.

Bet arī te svarīga ir forma. Ja patiesība tiek teikta ar mīlestību sirdī, to ir viegli pieņemt. To nevar apstrīdēt tāpēc, ka tā ir ar mīlestību, nevis lepnību, dusmām, naidu, skaudību, vēlmi būt augstākam un svarīgākam. Tāda patiesība dziedina. TIKAI TĀDA!

Es esmu redzējusi Skolotājus, kuri tā prot komunicēt ar pasauli. Bet to viņi prot tikai tāpēc, ka viņos ir mīlestība. Mīlestība nevis viss pārējais. Mīlestība, kura Dieva dota.

Cena par patiesības teikšanu ir milzīga. Tās ir sagrautas attiecības, apkārtējo negatīvas emocijas, nespēja progresēt, nespēja mīlēt, nespēja pa īstam atvērt sirdi.

Man šī cena ir pārāk augsta. Taču katrs pats izvēlas ko viņš grib – vai nu lai viņam vienmēr ir taisnība, vai tomēr būt laimīgam. Laimīgie jau nevienam neko nepierāda, nemāca, kā pareizi dzīvot un neuzbāžas ar savu taisnību.

Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Luteklītis

398731_335498583156872_381053319_n

Bērns, kura vecāki izdabā visām viņa kaprīzēm, nodrošina visu viņa vēlmju piepildīšanos – neatkarīgi no tā, patīk mums tas vai nepatīk, kļūst par egoistu.

Viņš jau vairs nesaprot, kāpēc gan būtu no kaut kā jāasakās, kaut kur jāpiekāpjas, kādam jākalpo.

Viņš jau no bērnības dzīvo izklaižu pasaulē, kura visa griežas ap viņa personu. Un viņš neatšķir vajadzības no vēlmēm. Viņam tās abas ir viens un tas pats.

Viņš neredz kalpošanas piemērus, jo viņa vecāki tāpat nenodarbojas ar kalpošanu viens otram. Vēl jo vairāk – ar kalpošanu bērnam. Jo īstenā kalpošana nav izdabāt bērna kaprīzēm, bet gan iedot viņam to, kas patiesi viņam vajadzīgs. Reaģēt uz viņa vajadzībām.

Vecāki nedod bērnam iespēju kontaktēties, bet aizvieto to ar baudām. Un, ņemot verā to, ka ļoti mīl savu bērnu, cenšas nodrošināt viņam arvien vairāk šīs baudas.

Un tā, izaugot, mēs domājam, ka visi mums kaut ko ir parādā. Vecākiem mums jānopērk dzīvoklis, mašīna, jāapmaksā mūsu izglītība. Mēs domājam, ka valstij jānodrošina mūs ar visdažādākajām sociālajām programmām.

Un vēl mums šķiet, ka visi par mums kaut ko domā. Kāds par mums domā slikti, kāds – labi. Un, ka pasaule griežas ap mums, un visiem ir kāda daļa gar mums.

Un tāpēc mums ir pastāvīgs sabiedrības uzmanības komplekss:

“Ko teiks citi?”

Un tāpat mums šķiet, ka visam jānotiek tā, kā mēs to gribam. Tāpēc vīram jādara tā, kā es gribu, bērniem jāuzvedas tā, kā man vajag. Un pat Dievam jādod man viss, ko vēlos.
Un sasitas ar pierēm ģimenē divi egoisti, no kuriem neviens nevēlas piekāpties. Pasaulē nāk trešais egoists, kura dēļ mēs esam gatavi upurēt savas intereses. Bet ne tik lielā mērā, lai izlīstu no savas čaulas un pieskartos ar savu sirdi viņa Dvēselei. Bet tikai tik daudz, lai arī viņam būtu sava čaula blakus mums. Jo tā ir vieglāk. Vieglāk ir nopirkt dāvanu, nekā no sirds aprunāties.

Vieglāk ir nosvinēt dzimšanas dienu kafejnīcā, nekā pašam izcept dzimšanas dienas torti. Vieglāk ir brīvdienās aizbraukt uz izklaižu centru, nekā kopā doties pārgājienā. Vieglāk ir nopirkt gatavu māju, nekā kopā to uzcelt.

Vieglāk ir algot aukli, lai viņa izaudzina bērnu.

Autors: Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Šis viltīgais upura stāvoklis

6810560-R3L8T8D-1000-5967268701_d5ae26ee1e_o

Upura stāvoklis ir hronisks aizvainojuma variants. Kad cilvēks ir pārliecināts, ka viņam visu laiku dara pāri. Mājās, darbā, veikalā. Gadās, ka šis stāvoklis seko it visur, bet gadās, ka uznāk epizodiski.
Visbiežāk tas saistīts ar noteiktiem cilvēkiem mūsu dzīvē. Ne reizi vien tu esi redzējis “sava vīra upuri” vai “savu vecāku upuri”. Gadās pat “savu bērnu upuri”. Var būt jebkā upuris. Un nest šo stāvokli kā augstu paceltu karogu cauri visai dzīvei.
Ir cilvēki, kurus satiekot, uzreiz sajūti smagumu Dvēselē. Vēl pat muti neesi atvēris, bet jau esi vainīgs vai kaut ko parādā. Gadās arī tie, kurus visi “tā apbižo”, ka tie uzreiz izsauc līdzcietības vilni. Pie kam, uzmanību sev pievēršot ar manipulāciju palīdzību, nevis reāliem sasniegumiem. Un kā vieni tā otri nekad nekļūs pa īstam laimīgi – vien izlūgsies ātri bojājošos uzmanību no saviem tuvajiem, draugiem un paziņām.
Taču, ņemot verā to, ka tāda komunikācija atņem spēku abām pusēm, “upura”” draugi sāk no viņa vairīties, bet pats “upuris”, nesaņemot ne enerģiju ne produktīvu rīcību, iekļūst savas čīkstēšanas un prasību apburtajā lokā, jo tikai tam spēka šobrīd pietiek.
Ir dažas situācijas, kurās vairums no mums nokļūst šajā upura stāvoklī. Kaut arī “apstākļu upura” statuss var likties dramatisks un noslēpumains, patiesībā tas ir ubaga ceļš.
Kad saujās krīt skanoša enerģētiskā “sīknauda”, kad mēs esam varoņi – mocekļi, vienīgie, kuriem ir taisnība, mēs nemaz neaizdomājamies par šādas “vieglas naudas” sekām.⠀

Ar ko var būt IZDEVĪGA upura loma:⠀
🌿 Cilvēks saņem “ātru” uzmanību, kļūst par “zvaigzni” visu notikumu centrā – atliek vien pažēloties.
🌿 Daudzi cilvēki mīlestību un žēlumu uztver kā vienu un to pašu, kaut gan žēlums ir vien ilūzija par to, ka mūs mīl.⠀
🌿 Nevajag pielikt nekādu piepūli, lai mainītu savu dzīvi.⠀
🌿 Vienmēr un visur vainīgs ir kāds cits.⠀
🌿 Upuris vienmēr ir “labs”, bet pretējā puse – “slikta”.⠀
🌿 Ir iespējami materiālie bonusi – dāvanas, nauda, lietas.

Taču šī  ubaga dāvanu straume reiz izsīkst un no mums novēršas. Un, ja mēs nevēlamies nokļūt depresijā, nākas atkal sākt “pelnīt” savu enerģiju godīgā ceļā, bet šoreiz – no nulles.

Tomēr pats galvenais, ka šajā upura stāvoklī mēs zaudējam pat ne enerģiju, bet izvēles iespēju. Prasmi patstāvīgi pieņemt lēmumus, noteikt savas prioritātes, mainīties un augt. Upura stāvoklī mēs esam putni, kas iestiguši purvā. Un šis purvs mums nekad nedos iespēju pacelties gaisā. Pat tad, ja mums ir lieli un vareni spārni.⠀

Tā var nodzīvot visu dzīvi, neko nemainot. Palikt nelaimīgai un nerealizētai. Velti izšķiest to, kas bija Dieva dota iespēja, mūsu pašu bezgalīgi vērtīgā dāvana. Bāzt visiem degunā savu bezpalīdzību un lepoties ar to – tāpēc, ka nav vairs nekā cita ar ko lepoties…
Katrs no mums kādreiz ir bijis pilnīgā bezpalīdzības stāvoklī – pirmajā savas dzīves gadā. No dzimšanas brīža līdz saviem pirmajiem soļiem bērns ir absolūti bezpalīdzīgs radījums. Kā viņš rīkojas, lai izdzīvotu? Pareizi, viņs pievērš sev uzmanību, raudot un kliedzot. Daba ir radījusi bērnus ļoti mīlīgus, lai pieaugušajiem būtu vieglāk pārciest šo periodu. Skaties uz viņu un domā: “Tu esi tāds mīļš un maziņš! Bet, nu, jā, bļauj caurām dienām… Nu, ja, visu laiku kaut ko grib…. bet viņš taču ir tik mīļš, tik lielisks”…. un atkal paņem viņu rokās.
Pakāpeniski bērns mācās pats par sevi parūpēties. Viņam kļūst neērti gulēt uz muguras un kliegt, kad var doties brīnumainā ceļojumā pie kalna ar nosaukumu “Ledusskapis” un paņemt no tā kādu garšīgu dārgumu. Skaidrs, ka ar laiku  šie ceļojumi kļūst aizvien sarežģītāki un bīstamāki, bet dzīves balvas – grūtāk sasniedzamas. Un tad zemapziņa mums pabāž zem deguna ļoti veiksmīgi uz vecākiem atstrādātu ceļu: gulēt uz muguras un bļaut, kamēr tev nepalīdzēs.

Ja mēs iesprūstam upura stāvoklī, mēs līdzināmies četrdesmitgadīgiem mazuļiem. Kuri spēj staigāt, runāt un paši sevi apkalpot. Var, bet negrib. Tāpēc, ka ir ērtāk: gan ēdienu tev pienesīs, gan materiāli palīdzēs un arī nodrošinās ar uzmanību. Tiesa, četrdesmitgadīgi mazuļi nav vairs tik mīlīgi. Un apkārtējiem dzīvot tiem blakus galīgi negribas.

Lai izplestu savus spārnus un parstātu tērēt savu enerģiju ciešanām (vai ciešanu imitācijai), sākumā ir jāizrāpjas no purva. Taču tas ir tik silts, ērts un ierasts. Izdevīgs. Iespējams, te ir nedaudz par šauru, tumšu un drusciņ smird, taču viss ir tik zināms un tuvs. Jā un arī veids, kā mijiedarboties ar pasauli ir izveidots. Priekš kam debesis? No turienes var nokrist. Bet varbūt mēs nemaz neprotam lidot? Droši viens Dievs mūs ar talantu ir apdalījis….
Ticiet man, ir cita pasaule. Ir vistīrākie mīlestības ezeri un augsti sasniegumu kalni. Ir bagātas ar ūdeni prieka un sajūsmas upes un ziedošas romantisku jūtu pļavas. Taču visu to tu ieraudzīsi tikai no sevis cienīgiem augstumiem. Jā, laiku pa laikam nāksies lidot cauri kaislību mākoņiem, asaru lietiem un vilšanās zibeņiem. Taču laime no paša spārnu vēzienu sajūtas un pasaules skaistuma apjausmas, kuru daļa esi arī tu – debesīs planējošs putns, ir tā vērta.

Katrs pats izdara savu izvēli – lidojuma vai upura stāvoklis, taču ir pilnīgi skaidrs, kurš no tiem dod brīvību un enerģiju, bet kurš bloķē un nogalina.

Ja pēkšņi tu apjaut, ka esi aizspēlējies šo upura lomu, atceries, tev vienmēr ir iespēja izrāpties no šī bezpalīdzības purva, pieķerties pie atbildības; atbildības par kaut kādu lietu – lai arī iesākumā pavisam maziņu; atbildību par savas idejas attīstīšanu; atbildību par sava bērna likteni. Bet, pirmkārt, atbildību par sevi.

Tu iepazīsi patieso dzīves skaistumu, ja ar pilnu atbildību izturēsies pret pašu lielāko dāvanu – savu paša dzīvi.

Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc mēs strīdamies?

cinas gailis5

Pierādām savu taisnību.
“Asinis pa degunu” , bet mums ikvienā strīdā vajag būt gudrākiem, skaistākiem, garīgākiem par saviem oponentiem. Kas gan cits tas ir, ja ne zems pašvērtējums? Starp citu, kad mēs augstprātīgi citus pamācām, tas nozīmē tikai to, ka mūsu pašvērtējums ir zemāks par zemu.
Aizstāvam savas pozīcijas.
Ļoti bieži pašos sirds dziļumos mēs neesam līdz galam pārliecināti, vai pareizi rīkojamies. Un tad katrs cits viedoklis tiek uztverts kā “uzbrauciens”. Daudzi iziet šo stadiju tad, kad maina savu dzīvi. Un šādos strīdos viņi vai nu nostiprina savu pārliecību par sava izvēlētā ceļa pareizību, vai gluži otrādi – pazaudē ticību un atgriežas vecajās sliedēs. Bet visa pamatā ir tā pati nepārliecinātība. Tas, kurš ir pārliecināts, nestrīdās. Viņš dara.
Pievēršam sev uzmanību.
Mēs visi esam par maz mīlēti un mīļoti. Dažkārt šķiet, ka mēs nevienam neesam interesanti un vajadzīgi. Un tad var iesaistīties strīdā, labāk – ar autoritāti. Kā muša ar ziloni. Tad visi mūs ievēro un pievērš mums uzmanību. Tas ir interneta “troļļu” dzīves princips.
Gribam “glābt” citus cilvēkus.
No malas tāda cenšanās “nolikt uz pareizā ceļa” ar strīda palīdzību patiešām var izskatīties cēla. Taču vārdu kaujas karstumā mēs neievērojam, kā atkal un atkal cenšamies spēlēt Dieva vai Mesijas lomu, kurš ar varu atgriež citus “pie gaismas”. Taču citiem palīdzēt mēs varam tikai ar savu piemēru. Vienmēr atceries, ka zirgam tu vari parādīt ceļu pie ūdens, bet nevari piespiest to dzert.
Pavēro īstus, pieredzējušus un viedus jebkuras dzīves sfēras profesionāļus: cilvēki ir pārliecināti par to, ko viņi dara, ciena sevi un citus un izvairās no strīdiem. Man ir ļoti siltas atmiņas par Nikolaju Kozlovu, psihologu un personības izaugsmes treneri, un par tām trim dienām, ko pirms daudziem gadiem viņa sabiedrībā pavadīja mans vīrs. Mēs centāmies strīdēties ar viņa grāmatām, idejām, kolēģiem. Bet Nikolajs Ivanovičs vienkārši klausījās mūsos un smaidīja. Pēc tam pateica paris mierinošas frāzes un strīda vairs nebija. Cilvēks ne reizi neiesaistījās diskusijā, pat tajā brīdī, kad kāds viņu atklāti provocēja.
Strīdam ir vajadzīgi divi. Pats ar sevi strīdēties vari vien pāris minūtes. Pēc tam jau vairs nav interesanti. Ja viena no pusēm nevēlas iesaistīties cīņā, jo ir pārliecināta par savu spēku, otrai nākas aiziet no kaujas lauka, tikai skata pēc pavicinot savu ieroci.

Līdzīgs mehānisms, izbijušā strīdnieka transformācijai par labu personības veselumam un enerģijas saglabāšanai, ļoti spilgti aprakstīts pritčā par cīņas gaili.

Kāds valdnieks nolēma iegādāties sev cīņas gaili. Viņš tā trenēšanu uzticēja kaimiņos dzīvojošajam Viedajam. Pēc desmit dienām valdnieks atnāca pēc sava gaiļa, bet Viedais teica, ka gailis vēl nav cīņai gatavs:
– Viņš pašpārliecināti metas virsū visiem un vienmēr tiek sakauts.
Valdnieks atgriezās vēl pēc desmit dienām, bet Viedais paziņoja, ka viņa laiks vēl nav pienācis:
– Gailis baidās pat pats no savas ēnas un nebāž knābi āra no savas ligzdas. Viņš vēl nav gatavs.
Un arī vēl pēc desmit dienām Viedais gaili valdniekam neatdeva:
– Viņš ir cietsirdīgs un asinskārs – viņš iznīcinās ikvienu pretinieku un meklē ienaidniekus pat tur, kur to nav.
Pagāja vēl desmit dienas un valdnieks atkal atnāca pēc sava gaiļa.
– Tagad tavs gailis, valdniek, ir gatavs. Viņš ir mierīgs un nesatricināms, un ikviens cits gailis baidās viņam tuvoties. Neviens nav gatavs pieņemt viņa iziaicinājumu cīnīties.
Var bezgalīgi ilgi censties piepildīt savu enerģētisko trauku un turpināt justies iztukšota. Tāpēc, ka mēs vēl joprojām turpinam attiecībās ieslēgt ierastos “enerģijas izšķērdēšanas” mehānismus, tādus kā liekulība un strīdi, – un nekas nemainās. Esi mierīga. Esi pārliecināta. Esi tu pati. Un tev nebūs ne ar vienu jacīnās. Tāpēc, ka tu – esi Sieviete. Tu esi radīta nevis cīņai, bet Mīlestībai.
Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Būšu stipra!

depresija4

Kristīne izauga pilnvērtīgā un, no malas skatoties, laimīgā ģimenē. Trīs bērni. Mamma un tētis visu dzīvi bija dzīvojuši kā cimds ar roku
Un tikai viena saruna ar mammu vairāk kā pirms divdesmit pieciem gadiem, neaizmirsās un neaizmirsās. Tad mamma pēc strīda ar tēvu pažēlojās savai vecākajai meitai, kurai tajā laikā bija tikai pieci gadi, ka tētis nedod viņai naudu. Ka viņš pilnībā viņu kontrolē. Ka viņa visu savu dzīvi ir veltījusi viņam un bērnu audzināšanai. Bet viņam bija mīļākā. Mamma jau varētu no viņa aiziet, taču nebija uz kurieni iet, ar trīs bērniem, no viņam piederošā dzīvokļa.

Uz visu mūžu Kristīne atcerējās, cik bīstami ir pilnībā uzticēties vīrietim. Mamma pēc tam salaba ar tēti, un pat nostiprināja savas attiecības. Taču meitas atmiņā uz visiem laikiem palika šis tēls – nelaimīgas atkarīgas sievietes, kura nespēj pati pieņemt lēmumus, un ir spiesta ciest pazemojumus.

Un tā viņa kļuva par «dzelzs lēdiju». Kā eksterns pabeidza skolu, pēc tam universitāti. Paralēli strādāja divos, trīs darbos, lai ne no viena nebūtu atkarīga. Nekad neprasīja un neņēma naudu no vīriešiem. Divdesmit gados viņai jau bija savs bizness, kas nesa stabilu peļņu. Un divdesmit piecos gados viņa jau bija lielas kompānijas īpašniece.

Viņa patiešām bija spēcīga. Viņa pati tika galā ar visām krīzēm. Pati sevi nodrošināja. Nopirka mašīnu, dzīvokli. Ar naudu palīdzēja vecākiem un brāļiem. Kas ir pats interesantākais, viņa apprecējās. Tomēr apprecējās, un izdarīja to diezgan agri. 22 gados apprecējās ar savu palīgu. Taču laulība nebija veiksmīga. Pēc divu gadu ilgas kopdzīves viņš viņu pameta un aizgāja pie vienas no jaunajām darbiniecēm.

Viņš to izskaidroja ar to, ka Kristīna viņu emocionāli smacē un neļauj attīstīties. Pēc sķiršanās viņa karjera patiešām sāka attīstīties straujāk, kaut gan ģimenes dzīvē viņš bija gandrīz vai alfonss.
Tas lika Kristīnai izsvērt domu, ka tātad problēma bija viņā, ka viņa nebija pietiekami laba. Jo, ja jau viņš ar kādu citu kopā spēja kaut ko sasniegt, tātad arī teorētiski varēja to izdarīt kopā ar viņu… bet neizdarīja!

Vēlāk viņai saasinājas veselības problēmas – pa sieviešu līniju. Uzmācās grūtsirdība un depresija. Un, sasniedzot trīsdesmit gadus, viņa jutās pilnībā sagrauta. Neskatotioes uz ārējo spozmi un materiālo veiksmi – nebija nekādas laimes un prieka sajūtas par sasniegto.

Paši galvenie vārdi terapijas procesā Kristīnai bija: «Mammu, es nespēju tevi glābt. Es neko tev nevaru palīdzēt. Es vienkārši esmu bērns. Un es gribu būt laimīga sieviete».

Pēc vairākiem mēnešiem es saņēmu vēstuli, kurā Kristīne stāstīja par to, ka satikusi vīrieti. Vīrieti, kurš atgrieza dzīvē viņu un viņas biznesu. Viņš bija konkurentu kompānijas īpašnieks. Un šobrīd viņi gatavoja kompāniju saplūšanas procesu. Un stūri viņa nolēma atstāt viņa rokās. Bet pati – nodarboties ar ģimenes dzīvi, labklājību, bērnu dzemdēšanu.

Kad vecāki bērniem stāsta par savām problēmām, viņi paši to nezinot, var sagraut mazā cilvēka psihi. Tik ļoti smagi ir redzēt nelaimīgu pašu mīļāko mammu pasaulē. Un tā gribās padarīt viņas dzīvi labāku. Un bērni ir gatavi maksāt par to ar savu pašu laimi.

Un vienīgā izeja mums, kā bērniem, – pārstāt tērēt savu spēku, labojot pagātni. Beidzot ieraudzīt pie horizonta savu paša dzīvi. Un pielikt visas savas pūles jau šajā virzienā. Tas ir daudz sarežģītāk, toties daudz vērtīgāk un izdevīgāk.

Nebaidies iziet ārpus savu vecāku gaidu rāmjiem. Jo tava laime ir tieši tur – ārpusē. Tur, kur ir tavs ceļš!

© Olga Vaļajeva
Tulkojums © Ginta Filia Solis

 

Meitenes, mēs taču neesam zirgi!

image description

Jā, mēs ļoti daudz ko varam, īpaši tad, kad tas ir izdzīvošanas jautājums. Īpaši tad, ja izdzīvot vajag ne tikai pašām, bet arī bērniem. Un ekstremālās situācijās mēs varam pacelt pat kravas automašīnu, glābjot savu bērnu. Taču, kas notiks tad, ja mēs katru dienu celšim šo kravas automašīnu? Kāpēc nē, es taču varu!

Varu smagi strādāt 10 stundas pēc kārtas, pēc tam burtiski izlaizīt māju, kopā ar bērniem pildīt viņu mājas darbus, vīram matus pielīdzinat, visus pabarot. Varu! Varu strādāt bez atvaļinājumiem, no dekrēta jau pēc 3 mēnešiem varu atgriezties darbā, pati varu savu dzīvokli izremontēt, stiept smagumus un stumdīt mēbeles. Es varu! Tikai, kam tas vajadzīgs? Ir tāds vienlaikus smieklīgs un nesmieklīgs joks: “Ir labi pašai visu mācēt, bet, nedod Dievs, visu pašai arī darīt”.

Meitenes, mīļās, mēs neesam zirgi! Mēs neesam radītas, lai rautos visās frontēs, izspiežot sevi kā citronu. Mēs neesam radītas smagumu stiepšanai – pastudējiet sievietes anatomiju, mēs vispār nedrīkstam tādus smagumus celt, jo tam var būt ļoti smagas sekas, kas uz visiem laikiem iedragās musu veselību, galvenokārt – sievišķo veselību.

Sievieti nerotā viņas spēja būt fiziski spēcīgai un izturīgai, tas nav nekāds bonuss. Bet, galvenais, tas nedara viņu laimīgu!

Es zinu daudzas sievietes, kuras sev izvēlējušās “zirga ceļu” – apzināti vai nejauši. Neviena no viņām neizjūt laimes sajūtu, bet sapņo gluži par kaut ko citu. Sapņo, bet vairs nespēj apstādināt šo zirgu sevī.
Galvenais zirgs, kurš mums jāapstādina skrējienā, esam mēs pašas savā stāvoklī “ES PATI”. Galvenā degošā māja, kas jāapdzēš, ir mūsu pašu māja un mūsu pašu iekšējā pasaule!
Tās nevar pagaidīt. Viss pārējais nav domāts mums un nav par mums.

Reiz mēs sarunājāmies ar draudzeni un viņa man saka: “man apnicis būt zirgam, esmu piekususi!”
Es viņai piedāvāju kļūt par ziedu, uz ko viņa atbildēja: “Šis zieds manī ir jau sabradāts”.
“Mana dārgā, šo ziedu sabradāja tavs pašas zirgs!” – es teicu un mēs ilgi smējāmies. Taču tā ir balta patiesība.

Mūsu maigumu, tīrību, skaistumu mēs izbarojam šim pašam zirgam. Kāpec? Tāpec, ka ar mums, tadām, daudziem ir ļoti ērti. Taču ērti, ne vienmēr nozīmē labi. Varbūt arī mums pašām dažkārt tā ir vienkāršāk – nevajag nevienam neko lūgt, prasīt, veidot attiecības, vienoties un vispāŗ… Taču, kur tad ir laime? Idejā par to, ka pati visu vari nopelnīt un nopirkt? Prasmē visu izdarīt pašai, lai nebūtu jabūt no kada atkarīgai?

Vai arī tomēr izdarīt tā, lai blakus ir īsts vīrietis, kurš apskaus, nomierinās un atrisinās tavas problēmas?
Tad, lūk, īstam vīrietim – tam pašam princim – ir vajadzīga princese.
Bet zirgs viņam jau ir!
Autors: Olga Vaļajeva
Avots: valyaeva.ru
Tulkoja: Ginta FS
Foto: Darja Čužaja “Лошади и другой мир”

Kā piepildās sapņi?

laime8767

Katram cilvēkam ir sapnis. Un ne jau viens vien. Lielāks vai mazāks. Viegli piepildāms vai tāds, kas prasa daudz laika un spēku. Taču tas vienmēr ir. Kādam māja, kādam ģimene, kādam mašīna, citam – ceļojums. Taču ne jau visi sapņi piepildās. Kādam tie piepildās ļoti ātri, kādam piepildās, bet ļoti lēnām, bet ir tādi sapņi, kas vispār nepiepildās. Vispār! Kāpēc?

Vairums mūsu sapņu nepiepildās tāpēc, ka mēs neesam gatavi maksāt par to piepildīšanos. Vēlamies to saņemt tāpat vien (krievi saka “на халяву” ). Atnākt un paņemt to, kas patīk, un viss. Neko nedarot, nemainoties. Vēlamies bērnus, bet nevēlamies kļūt par māti. Vēlamies lielu māju, bet mums nepatīk uzkopšanas darbi. Vēlamies skaistu mašīnu, bet pastāvīgi sūdzamies par dārgo degvielu. Vēlamies princi baltā zirgā, bet pašas esam tik tālu no princeses. Vēlamies apprecēties, bet sēžam mājās, lai princis pats mūs atrod. Vēlamies nopelnīt daudz naudas, taču nevēlamies tā labā neko darīt. Ļoti daudz ko vēlamies. Bet darīt neko nevēlamies. Īpaši to, ko ļoti vajag izdarīt. Un visvajadzīgākais, parasti ir iekšējais darbs.

Bet dzīve ir taisnīga it visā. Tā līdzsvaro kā priekus tā bēdas mūsu liktenī. Un arī tajā, ka par visu ir jāmaksā. Noteikti. Ne vienmēr augstāko cenu, bet jāmaksā.

Katram samaksa par vienu un to pašu sapni var būt atšķirīga, taču tā vienmēr ir taisnīga tieši šim cilvēkam. Kāds jau iepriekšējās dzīvēs ir pacenties, un tagad vien pietiek pakustināt mazo pirkstiņu. Bet, ja iepriekš izdarīts nav pietiekoši, jāstrādā būs vairāk un nopietnāk, un cena būs augstāka, un grūtību vairāk – fiziski vai garīgi.

Par katru sapni nāksies samaksāt. Kā samaksa tiek pieņemti dažādi apmaksas veidi – spēks, laiks, darbs, neērtības, pacietība, personības transformācijas, atkal darbs. Ne obligāti fiziski smags darbs, visbiežāk tieši dvēseliskais, garīgais. Transformācija, atbilžu meklēšana uz saviem iekšējiem jautājumiem, sirds attīrīšana, dzīves attīrīšana. Kad mēs dzirdam par samaksu, uzreiz iedomājamies sāpes un ciešanas. Ka laimi nāksies “atstrādāt”, samaksāt par to ar asarām. Nē, es ne par to. es drīzāk runāju par gatavību šo laimi pieņemt. Mainīt sevi, mainīt pasauli sev apkārt, lai būtu gatava ielaist savā dzīvē savu sapni. Tas nemaz nav tik vienkārši, kaut gan šķiet, ka es jau visam esmu gatava. Vārdos – jā. Bet darbībās – nē. Ja mans sapnis tūliņ piepildīsies, visticamākais, es neesmu vēl tam gatava. pavisam gatava.

Ja tavs sapnis ir liela māja – esi gatava pastāvīgi to uzkopt. Kamēr, mazgājot, tiksi līdz pēdējai istabai, nāksies atkal sākt tīrīt pirmo. Jā, protams, vari algot kalpotāju, kura to darīs tavā vietā. Tātad tev jābūt gatavai par to maksāt algu. Mājai ir vēl citas īpatnības – vajag lai vienas un tās pašas lietas būtu vairākos eksemplāros, dažādos stāvos. Uzkopt vajag ne tikai iekštelpas, bet arī mājas apkārtni, ir jādomā plašāk. Mājā nepārtraukti kaut kas ir jāuzlabo, jāpielabo, kaut kas jādara. To nevar atstāt bez uzmanības. Tas ir milzīgs darbs. Un tā ir samaksa par tik skaista sapņa piepildīšanos.

Ja tavs sapnis ir liela ģimene, esi gatava daudz gatavot, pastāvīgi to darīt, vēl biežāk mazgāt, tīrīt, gludināt un pierast pie trokšņa. Esi gatava tam, ka vakarā atstātais tortes gabaliņš līdz rītam “neizdzīvos”.

Gatava tam, ka tavas lietas lietos vēl kāds. Ka tavas vērtības mainīsies un, iespējams, baleta vietā tu cepsi cepumus cilvēciņu formā. Un ir svarīgi, lai šī patiesība tev patiktu. It viss – troksnis, kņada, periodiskie bērnu strīdi, viņu problēmas, smiekli, ģimenes vakari un atvaļinājumi bez ekskursijām. Lielā ģimenē patiešām laimes ir vairākas reizes vairāk, tikai jāiemācās tādu laimi pieņemt.

Ja tavs sapnis ir bērns – tev jābūt gatavai pieņemt grūtniecību. Un tas nozīmē deviņus garus mēnešus, ar iespējamām toksikozēm, piepampušām kājām, lieko svaru, miegainumu un, galvenais, dzemdībām. Un pēc tam tev jābūt gatavai naktīs negulēt, ārstēt vēderus, audzēt zobus, un nepiederēt sev pašai. Tava sirds no šī brīža staigās savus ceļus, un tev nāksies vien to pieņemt. Esi gatava pieņemt, piedot, mīlēt, atlaist. Būt mammai tas ir milzīgs dvēselisks darbs. Tas arī fiziski ir smags, bet dvēseliski – nav iespējams to izstāstīt, cik smags. Toties, kāda tā ir laime – arī to vārdos neaprakstīt.

Ja tavs sapnis ir ceļot, tad esi gatava adaptēties dažādos apstākļos – dažādos klimatiskajos apstākļos, pierast pie visdažādākajiem ēdieniem, visdažādākajiem cilvēkiem un valodām. Ne visur tevi sapratīs, ne visur tu varēsi sarunāties. Tāpec nāksies mācīties valodas. Ne visas tradīcijas tev patiks un šķitīs pieņemamas, ļoti daudz būs tracinošu lietu. Ne visur viss būs garšīgi, ērti un patīkami. Un var gadīties, ka tad, kad tev ļoti gribēsies skābo krējumu, tas nebūs nekur atrodams. Toties tu varēsi atklāt sev ļoti daudz jauna – ja vēlēsies. Tai skaitā arī jauna sevī.

Ja tavs sapnis ir skaista automašīna, tad esi gatava maksāt transporta nodokli, liet tajā vajadzīgās markas degvielu, vest to uz tehniskajām apskatēm. Un vēl esi gatava, ka kāds to var noskrāpēt, sabojāt. Gatava tam, ka automašīna prasīs rūpes un uzmanību, ka nāksies sēdēt sastrēgumos. taču tas nebūt nenozīmē, ka jāatsakās no tik skaista sapņa. Vajag vien pieņemt to ar visām no tā izrietošajām sekām, ar šo maksu par ērtībām un savu sapni. Mācīties mierīgi izturēties pret lietām un baudīt savu laimi.

Par visu ir jāmaksā. Par gariem un skaistiem matiem jāmaksā ar sarežģītu to kopšanu. Par skaistu figūru jāmaksā ar pareizu ēšanu un kustībām. Par saviem ienākumiem jāmaksā ne tikai ar darbu, bet arī labumu citiem cilvēkiem. Par veseliem zobiem, ar regulāru to kopšanu.

Par ideālu laulību – ar elastību, prasmi dzirdēt otru, atsacīties no egoisma, pacietību, spēju pieņemt, piedot… ar ļoti daudz ko.

Par labām attiecībām ar vecākiem jāmaksā ar gudrību un briedumu, un atkal, spēju pieņemt. Par talantīgām gleznām – ar gadiem ilgiem teeniņiem.

Un tie cilvēki, kuriem, kā tev šķiet, viss viegli padodas, vienkārši tev nestāsta par savām transformācijām, par savu darbu, kas ielikts katrā sapnī. Un vēl daudzi no viņiem lielāku baudu saņem nevis no sapņa piepildījuma, bet gan savas transformācijas ceļā uz to. Viņi vienkārši par to klusē. Par to, cik reizes nedēļā liek sejas maskas, kā rītā un vakarā kopj savu ādu, lai tā izskatītos tāda mirdzoša. Par to, kā desmit-divdesmit gadus katru dienu vairākas stundas sēdējuši un spēlējuši klavieres, lai šodien tik virtuozi spēlētu Mocartu. Par to, cik naktis nav gulējuši un, cik baldriāna izdzēruši, lai izaudzinātu savu brīnišķīgo bērnu. Par to, cik daudz nācies piedot viens otram, kā nācies izmainīties, un no cik daudz kā atteikties, lai šodien svinētu zelta kazas. Par to, cik daudz laika un spēka iztērēts, lai šodien izdotu savu grāmatu. Par to, cik grūti atteikties no tortēm un saldējuma, lai iegūtu tādu skaistu figūru. Par to, kādas apģērba kaudzes ir jāizgludina, lai visa ģimene izskatītos skaista un sakopta.

Par mūsu kopējiem sapņiem man nākas ar ļoti daudz ko maksāt. Dažkārt es tik ļoti piekūstu būt klejotāja sieva, kurš pastāvīgi dodas savās darīšanās, risināt dažādus jautājumus, mācīties un strādāt. Un dažkārt, lai visa ģimene būtu kopā, mēs dodamies sazin uz kurieni, lai viņu satiktu, kad viņš nodarbojas ar kaut ko svarīgu. Tā ir mana samaksa, kuru es maksāju, skumstot, kad viņa nav, paciešot tālos lidojumus, kad kopā kaut kur dodamies. Es maksāju savu maksu par katru ceļojumu, kurā nav manu katlu, un gultas nemaz nav tik ērtas. Es maksāju savu maksu par vīra veiksmēm, paliekot viena  ar bērniem. Rūpējoties par viņiem, kad tēta nav mājās. Un tieši tāpēc, vēl jo vertīgāks ir tas laiks, kad esam visi kopā un, kad es varu viņam pieglausties un klusi elsot padusē. Kad kopā varam smieties un dzert tēju, sarunāties un kalt nākotnes plānus. Tā ir mana dzīve, mani sapņi un mana maksa par to piepildīšanos.

Man ļoti bieži raksta, ka man jau viegli spriedelēt, es taču esmu precējusies, un man ir tik labs vīrs, es tik daudz ceļoju. Man vienkārši ir paveicies. Es smaidu, jo zinu, ka veicas tam, kurš pats dara (везет тому, кто сам везет). Ja es nebūtu tik daudz gara spēka veltījusi savai izaugsmei, ja nebūtu mācījusies, kā veidot attiecības, – man nebūtu ne vīra, ne ģimenes, ne ceļojumu. Nekā nebūtu. Un, ja es nebūtu nonākusi pie Dieva, tad arī nekā nebūtu. Bet nonākt pie Viņa man nemaz nebija tik viegli. Ikviena mana piepildītā vēlme man daudz ko maksāja. Daudz darba, spēka un laika. Gan ģimene, gan grāmatas, gan ceļojumi, bērni, gan viss parējais.

Un ir man sapņi, kuri vēl pagaidām nav piepildījušies. Nu nekādīgi nepiepildās. Un es zinu, kāpēc. Es vēl joprojām gaidu, kad tie paši no sevis notiks. Ka nevajadzēs man mainīties, pārkārtoties un darīt. Es vienkārši aizvēršu acis, tad atvēršu un viss būs noticis. Un tad jau vairs nav svarīgi, kurš un kā to man būs paveicis, un kādu cenu samaksājis. Lai vēlme pati piepildās, vienkārši tāpat.

Savā ziņā sievietei tas ir taisnīgi. Ļoti daudz ko ir vērts uzticēt, deliģēt savam vīram un nekontrolēt viņu. Taču pat šādu sapņu piepildīšanai – kā kleitiņa, gredzentiņš u.t.t. ir jāpapūlās. Ir jāiemācās vīru iedvesmot, lai viņš pats vēlētos tev to uzdāvināt.

Tātad mūsu samaksa par saviem sapņiem ne vienmēr ir smags fizisks darbs. Visbiežāk sievietes samaksa par sapni ir iekšējais darbs. iemācīties cienīt savu vīru, audzināt savu pašvērtējumu, tikt galā ar savu egoismu, atbrīvoties no skaudības. Tas ir milzīgi plašs darba lauks.

Ja tu mainies, audz, darbojies, pārvari diskomfortu, pati izej no savas komforta zonas, tad sapņi panāk tev tuvāk – un reiz piepildās. Tu pa drusciņai ieguldi savus pūliņus savās vēlmēs, un reiz vajadzīgā summa izrādās tavā kontā. Un, lūk, tava māja, tava automašīna, tavi bērni, ģimene. Baudi, priecājies un esi pateicīga!

Rodas jautājums: “Vai nevar kaut kā lētāk? Bez darba?” Var. Protams, ka var! Materiālajā pasaulē mēs šajā ziņā esam brīvi – negribi strādāt un mainīties, nestrādā un nemainies, vienkārši atsakies no saviem sapņiem un viss. Jā, protams, tad vari visu savu atlikušo dzīvi nožēlot šo lēmumu – taču arī tā ir maksa, maksa par bezdarbību, slinkumu, apātiju, bailēm. Jāsaka gan, tā ir ļoti augsta maksa, tādi pārdzīvojumi var saindēt visu dzīvi. Vienalga lēmums ir tavs – vai mainīties, vai stradāt vai investēt savu laiku un spēkus savās vēlmēs, vai atteikties no tām un neko nedarīt. Maksāt nāksies jebkurā gadījumā.

Netici, kad tev saka, ka laimi var iegūt tāpat vien. Tā ir jānopelna, jāizlūdzas, jāieliek tajā sava Dvēsele un ar Augstāko Spēku svētības palīdzību pašam jāuzbūvē. bet tas ir tā vērts, jo sapņi taču tiek doti tāpēc, lai tie piepildītos.
Autors: Olga Vaļajeva
Avots: – valyaeva.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Skaistums: iekšpusē vai ārpusē

 

nobriedusi sieviete

Katra sieviete vēlas būt skaista. Cik vien iespējams ilgi. Atceries bērnības pasakas – daudzas problēmas sākās tieši tad, kad kāda vēlējās būt pati skaistākā, un tāpēc pielika milzīgas pūles, tajā skaitā – novācot savas konkurentes.

Mēs visas, skrējienā pēc skaistuma, pieliekam ļoti daudz dažādu pūļu, tērējam tam daudz sava laika, naudas un nervu. Katru rītu spogulī mēs vērojam savu seju, meklējam jaunas krunciņas, maisiņus zem acīm, visdažādākās novecošanas pazīmes. Ko tur daudz runāt, mēs ļoti baidāmies no novecošanas un par katru cenu cenšamies to attālināt.

Mums var ne īpaši patikt tas, kā izskatāmies, un tad mēs kaut ko darām ar savu seju un ķermeni. Mēs apmeklējam dažādas procedūras – masāžu, kosmetologu, pat plastisko ķirurgu. Skrējienā pēc skaistuma un jaunības, mēs bieži esam gatavas, ja ne gluži uz visu, tad – uz ļoti daudz ko.

Kopā ar mātes pienu mēs esam uzsūkušas ideju par to, ka skaistums glābs pasauli – un vēl, piedevām, ka tas vienmēr prasa upurus. Daudzas mūsu procedūras ir neticami sāpīgas, taču mēs esam gatavas tās paciest sava mērķa vārdā.

Kāds tad ir šis mērķis?
Atbilst kādiem noteiktiem skaistuma standartiem.
Ko mēs dēļ tā darām?
Mākslīgas krūtis, mākslīgas lūpas, mākslīgi mati, ķirurģiskas nostiepšanas, pievilkšanas, botoksa injekcijas un ļoti daudz dažadas manipulācijas.

Kā labā tik daudz ieguldījumu?
Tāpēc, ka mums šķiet, ka skaistums garantē mīlestību. Mīl tikai skaistās, mīl tikai jaunās. Ārējam skaistumam ir ļoti liela nozīme. Ja es izskatīšos jauna un skaista, tad mani mīlēs vēl vairāk.
Un, lūk, ir vesela paaudze vecmāmiņu, kuras visiem spēkiem cenšas izskatīties kā meitenes. dažkārt viņām tas pat izdodas. Taču, vai tas viņām nāk par labu?

Kopā ar visu to, ir pazudusi vecmāmiņu paaudze, kuras prot mīlēt un dāvāt siltumu. To, kuras mīl bez visiem noteikumiem, kurām vienmēr atrodas laiks saviem mazbērniem, kuras lasa pasakas un vienmēr dāsni dalās ar savu dzīves gudrību. Tādu vecmāmiņu praktiski vairs nav. Mūsdienu vecmāmiņas arī saviem mazbērniem var daudz ko dot – dāvanas, rūpes, draudzību, bet patiesu un beznosacījumu mīlestību, nevar. Viņām tās nav. Un tās ļoti trūkst pasaulei.

Es atceros vecākās paaudzes stāstīto, mūsu vecāku stāstīto, kuri uzauga daudz savādākos apstākļos, kurus ļoti bieži audzināja vecmāmiņas. Un šīs vecmāmiņas tēls vienmēr ir līdzīgs – silta, maiga, rūpīga, mierīga, dziļa, piedodoša. Tagad vecmāmiņas ir citādākas, un viņas bieži vien publiski nedrīkst saukt par vecmāmiņām – apvainosies. Un blakus saviem mazbērniem viņas vēlas izskatīties nevis kā vecmāmiņas, bet mammas. Diemžēl.

Ir pazudis tādas svarīgas mīlestības avots cilvēka dzīvē. Varbūt tieši tāpēc mums ir tik grūti iemācīties mīlēt pa īstam? Tāpēc, ka nav neviena, kas varētu mūs bērnībā piepildīt ar šo labestību un laimes sajūtu?

Iespējams, ka tas viss notiek tāpec, ka esam parāk ieciklējušies uz ārējo skaistumu, mūsu ķermeņa skaistumu, un absolūti aizmirstam par iekšējo – mūsu Dvēseles skaistumu?

Ja mēs kaut pusi savu spēku, ko tērējam sava ķermeņa kopšanai, tērētu savas Dvēseles attīstīšanai un savam sirds skaistumam, kādas mēs kļūtu gala rezultātā?

Es iznāku no kosmetologa kabineta. Parasti te man sakopj seju, uzliek maskas un cenšas pierunāt uz botoksa injekcijām. Es nepadodos, neskatoties uz redzamajām mīmikas grumbām pierē… Un, lūk, manā priekšā ir viņas, tās pašas sievietes, kuras sapņo vienmēr izskatīties jaunas.
Sieviete, kurai skaidri redzams, ka ir ap 60 gadu, taču seja ir pavisam gluda, kaut arī nekustīga. Viņas vecumu nodod vien rokas un kakls. Un, iespējams, vēl skatiens – gana piekusis no mūžīgās dzīšanās pēc jaunības. Jā, viņai ir nedabīgi stingras krūtis, pārāk gluda seja, apjomīgas lūpas, gari, biezi mati. Taču nez kāpēc viņa izskatās kaut kā neveikli un pat skumji. Viņa plāno operāciju, apspriež to ar ārstu, kad es eju garām, un viņa pavisam nopietni uzskata tādu lēmumu par pareizu. Viņa patiešām to uzskata par skaistumu. Viņai taču ir vajadzīga jaunu un skaistu vīriešu uzmanība.
Bet mana kosmetoloģe man norāda uz viņu un saka, ka, lūk, nekad neuzminēsi, cik viņai gadu… un visu to jaunās tehnoloģijas, botokss! Bet tu kautrējies, tev pāris injekcijas un viss. Es smaidu. Es nestrīdos. Bet es zinu, ka to nedarīšu.
Jā, es arī dažkārt, pēc negulētas nakts, vēlētos spogulī ieraudzīt divdesmitgadīgu meiteni, tādu, kāda es agrāk biju. Noslēpt krunciņas, maisiņus zem acīm, man arī gribētos gludāku ādu. Taču tajā brīdī es atceros, ko nozīmē skaistums.

Mans skaistuma jēdziens ir aprakstīts Zablocka dzejolī:

«… Kas ir skaistums?

Un kāpēc to dievina cilvēki?

Tas ir tukšs trauks?

Vai uguns, spīguļojoša traukā?»

Es atceros tās sievietes, kuras mani patiesi iedvesmo. Tās, uz kurām paskatoties, sirds atveras, palašinās un dzied. Piemēram, Māte Terēze. Manā uztverē tā ir brīnišķīgi skaista sieviete, neticami skaista. Vai viņa būtu veikusi jaunības injekcijas? Nē. Vai savu ķermeni būtu centusises atjaunināt Svētā Pēterburgas Ksenija? Vai par savu celulītu, kas ir dabīgs sievietes ķermenim, uztrauktos Helēna Andelina? Vai Sandra Kovi, Stīvena Kovija dzīvesbiedre, kura dzemdējusi deviņus brīnišķīgus bērnus – droši vien viņai nācies saskarties ar strijām – vai viņa censtos tās izdzēst ar lāzera palīdzību, vai veiktu vēdera plastiku?

Divas galējības

Attiecībās ar savu ķermeni mums ir divas galējības.
Mēs, vai nu noliedzam ārējo skaistumu, un nodarbojamies tikai ar iekšējo. Tad mūsu ķermenis izplūst un mēs to nevaram pat pabarot ar krēmu, un arī nemeklējam masāžas iespējas, sakot, ka tas nu galīgi nav garīgi. Es taču neesmu ķermenis, bet gan – Dvēsele. Tikai nez kāpēc no šīs Dvēseles bieži vien aizgriežas pat tuvie cilveki.

Otrā galējība ir tā, ka mēs sevi asociējam tikai ar ķermeni un tā skaistumu, uzskatot, ka, iespējams, šim ķermenim kaut kur arī ir Dvēsele. Un tad mēs cenšamies apstādināt laiku, jo, ja ķermenis noveco, tas nozīmē, ka novecoju arī es? Un tad mēs esam gatavas ņemt pat kredītus kaut kādām operācijām, ciest sāpes un, ne tikai. Un šajā skrējienā mēs esam gatavas iet tik tālu, ka dažkārt pat neērti paliek.

Kur gan palikusi veselīga attieksme pret skaistumu?
Kas mēs patiesībā esam? Vēdiskie raksti runā, ka mēs esam nemirstīgas Dvēseles. Tomēr – ne ķermeņi. Taču mēs esam ne tikai brīvas, mužīgi jaunas Dvēseles, mēs nosacīti esam Dvēseles. Dvēsles, kuras dzīvo šajā pasaulē, šajā ķermenī, sasaistē, kā alpīnisti. Caur sava ķermeņa orgāniem mēs iepazīstam materiālo pasauli. Ar šī ķermeņa palīdzību mēs spējam paust savu mīlestību, veidot attiecības, dzemdēt bērnus, izbaudīt labsajūtu. Ķermenis mums tajā visā palīdz.

Un tad ir skaidri redzams, ka ķermeņa loma ir milzīga. Taču, pats galvenais tomēr ir iekšpusē. Un patiesais skaistums arī ir iekšpusē. Un ir vērts rūpēties par šo skaistumu daudz biežāk un dziļāk. Ir vērts tam veltīt vairāk laika un uzmanības – tikpat apzināti, cik, liekot maskas un iekrēmojot savu ķermeni.

Iedomājieties, ja mēs katru dienu ne tikai mazgātos un uzkrāsotos, bet arī lasītu svētos rakstus, skaitītu lūgšanas, pateiktos, darītu labus darbus? Ja mēs apzināti veidotu savas attiecības ar cilvēkiem un apzināti piepildītu pasauli ar savu mīlestību?
Kādas mēs kļūtu savos piecdesmit un sešdesmit gados? Vai mēs paliktu vientuļas, nevienam nevajadzīgas, nelaimīgas un vīlušās dzīvē? Vai vispār iespējams no tādas sievietes labprātīgi atteikties? Tas taču būtu tas pats, kā tuksnesī atteikties no oāzes – vienīgās vietas, kur atrast ūdeni.

Ja Dvēsele ir daļiņa Dieva, tad ķermenis ir tā vieta, kur dzīvo daļiņa Dieva. Un tas nozīmē, ka ķermenis ir dievnams. Un tad mums obligāti ir jārūpējas par šo ķermeni kā par dievnamu.

Sekot tam, lai mūsu ķermenis būtu tīrs, lai tas būtu tik skaists, cik šobrīd tas iespējams, rūpēties par tā skaistumu, sakoptību, nenolaist to, noteikti izgreznot un izrotāt. Taču tajā pat laikā, neuzskatīt, ka svarīgākais ir dievnams, nevis tas, kas tajā atrodas.
Dievnams ir tikai mūžīgas Dvēseles laicīgā mītne. Un galvenā vērība ir jāpiegriež ne sienu skaistumam, vai altāra gleznojumiem, bet gan savai saiknei ar Dievu.

Ir ļoti daudz sieviešu, kuru liktenis ir bijis tik sarežģīts, ka viņas nav varējušas apprecēties. Daudzas apprecējušās tomēŗ savā ģimenē saskārušās ar vardarbību un cietsirdīgu attieksmi. Taču šīs sievietes ir pārvērtušas savu “neglīto” likteni pašu pievilcībā, mīlestībā un sirds bagātībā.

Radhanataha Svami reiz stāstīja par kādu sievieti Indijā. Reiz, senos laikos viņas bagātais vīrs viņu piekāva un padzina no mājām. Viņa brīnumainā kārtā izdzīvoja – bez naudas, bez ēdiena, mājām un bērniem, kuri palika pie vīra. Viņa bija izmesta uz ielas, pazemota un nelaimīga.
Tāda viņa varēja palikt uz mūžu. taču viņa izvēlējās sev citu likteni. Viņa sev blakus ieraudzīja tos, kas cieš ne mazāk par viņu pašu. Uz ielas dzīvoja daudz bērnu, kuriem nebija vecāku, nebija māju, nebija ēdiena. Un viņa nolēma par tiem rūpēties. Viņa kļuva tiem par māti. It kā viņai nebija viņiem ko dot, tikai mīlestība un sirds siltums. Bet bērni tiecās pie viņas, un to, kam viņa bija vajadzīga, ar katru brīdi kļuva arvien vairāk. Viņa tos mācīja, kā varēja, un kopīgiem spēkiem viņi veidoja savu sadzīvi.

Pagāja daudzi gadi, viņiem tika piešķirta māja, lai viņa kopā ar šiem berniem varētu tajā dzīvot. Viņas bērni izauga, pabeidza skolas, daudzi aizgāja studēt universitātēs, pēc tam dabūja labus darbus un rūpējās par savu māti un tiem bērniem, kurus viņa turpināja audzināt. Tur bija gan mazi gan lieli, bet visi bija viņas bērni.

Pagāja laiks, un arī viņas pašas īstie bērni atrada savu māti, un sāka dzīvot kopā ar viņu un tiem, kuriem tik ļoti bija vajadzīga mīlestība un rūpes. Bet reiz viņas mājā ieradās nabaga vīrs. Viņš bija slims, nespēcīgs un nabags. Un viņa tajā atpazina savu bijušo vīru. Viņš bija izsalcis, un viņa to pabaroja. Viņš bija nabags, un viņa deva tam pajumti. Un viņš bija pārsteigts par to, ka viņa netur ļaunu prātu, neatriebjas un neizjūt naidu, pēc visa tā, ko viņš tai nodarījis. Viņa to vienkārši pieņēma tāpat kā jebkuru citu, kam vajadzīgas rūpes un gādība.

Šajā stāstā Svami vairākkārt pieminēja to, cik skaista bija šī sieviete. Viņš nepieminēja ne viņas matus, ne acis, ne rokas. Viņš runāja tikai par viņas sirdi, un katrs no tiem, kas klausījās šo stāstu nevarēja noturēties neraudājis. Un es ticu, ka šī ir viena no skaistākajām pasaules sievietēm. Daudz skaistāka par visām modelēm un estrādes zvaigznēm.
Uz kādu skaistumu tiekties, katra no mums nolems pati. Un, jebkurā gadījumā, mēs saņemam kaut kādu rezultātu un labsajūtu. Taču kura no labsajūtām būs īslaicīga, bet kura – ilgstošā perspektīvā?

Kura no tām ir cīņa ar dabisko notikumu gaitu, ar laiku, bet kura – saskaņā ar dabu visā tās daudzveidībā?
Autors: Olga Vaļajeva
Avots: valyaeva.ru
Tulkoja: Ginta FS

Mēs neesam ideāli

ģimene2

Šī ir nodaļa no Olgas Vaļajevas grāmatas «Attiecību izdziedināšana».

Jāuzraksta kaut kas par darbu — tik daudz ir komentāru par tēmu: «Tev jau ir labi, tevi vīrs baro!», «tev gan ar vīru paveicies!» Un «nu, protams, tādu vīru dabūjusi!». Un tāpat: «īstu vīriešu vairs nav!».

Es esmu precējusies 12 gadus. Pirms šiem 12 gadiem es apprecējos ar vienkāršu menedžeri, ar parastu algu, kurš gandrīz uzreiz pēc laulībām devās brīvā peldējumā, pelnīja no nulles un pat mīnusiem. Mūsu kopdzīvē ir bijuši dažādi laiki. Mēs jau sen savas muļķības dēļ pazaudējām savu dzīvokli un mētājāmies pa īrētiem. Un līdz šim laikam īrējam – šodien jau savu ērtību dēļ.

Mans vīrs pirms 12 gadiem bija pavisam cits cilvēks, tāpat, kā es pati. Ja jūs mūs būtu redzējuši tad, nekad nenoticētu, ka esam tie paši cilvēki. Mums kopā ir nācies apēst tik daudz pudu sāls, ka jebkura cita sieviete sen jau būtu “aizlaidusies” meklēt «normālu», un jebkurš cits vīrietis arī jau sen būtu tālēs zilajās. Mēs esam izgājuši cauri tam, ko nekad mūžā nevienam nenovēlētu. Un es nedalīšos šajos pardzīvojumos, jo tie ir pārāk personīgi, un skar tikai mūs abus. Savus strīdus no mājām ārā mēs nenesam.

Tagad viņš ir pats labākais. Man, bērniem un daudziem citiem cilvēkiem viņš ir piemērs. Tāds viņš kļuva šajos 12 gados. Tas nav vienkārši mans nopelns, bet es esmu pārliecināta, ka manas pārmaiņas palīdzēja viņam kļūt citam, kļūt par sevi pašu. Kaut gan, kādam citam arī šodien mans vīrs var šķist sarežģīts un neideāls.

Jā, ir karma un tur neko nepadarīsi, tikai atdot parādu un neko vairāk. Bet ir vēl 30% personīgās izvēles.

Ticiet man, mana ģimenes karma jau sākotnēji ir pavisam draņķīga – es pat teiktu «smaga». Un tas, ko redzat šobrīd, ir darba rezultāts. Mūsu kopējā darba, padarīta šajos 12 gados. Es to uzsāku un ticēju, ka mums ir iespēja. kaut gan dažkārt šaubījos, dažkārt vīlos. Taču turpināju darīt visu, kas atkarīgs no manis.

Mūsu dzīve nav ideāla, mēs nepeldamies greznībā, mēs abi pietiekami daudz strādājam — vienīgi es lielāko tiesu strādāju mājās, ar bērniem (tas arī ir nopietns darbs, kakas-kaprīzes-gulēt nolikšana), saimniecība, un es daudz spēka ielieku savā iemīļotajā nodarbē – atslēgas vārds «iemīļotajā». Es esmu “podiņu menedžeris” bez brīvdienām un atvaļinājumiem. Un tik daudz dažādu pienākumu gulstas uz mana vīra pleciem, no malas pat nepateiksi.

Mūsu kopdzīves sākumā es stradāju ļoti daudz — pat esot dekrēta atvaļinājumā, es dažkārt pelnīju vairāk kā mans vīrs. Vīrs bieži vien vispār nedeva man naudu, mēs dzīvojām uz parāda par kapeikām. Viņš bija pret “nekam nevajadzīgas” kleitas pirkšanu. Tam visam mēs gājam cauri. Un, cik briesmīgi ir pamest darbu, kad vīrs ir bezdarbnieks. Un, kad vīrs sūta strādāt, bet spēka strādāt nav vispār. Un, cik neizturami ir mājās, un tik ļoti gribas aizbēgt. Man ir tāda pieredze un – ne tikai man.

Ja jūs domājat, ka man vienkārši ir paveicies — jūs paši sev atņemat iespeju dzīvot savādāk, labāk. Ja jūs ticat, ka jums sievietes dzīve galīgi neder — pēc horoskopa, temperamenta vai karmas — tad tā arī būs.

Var turpināt smagi strādāt – no rīta līdz vakaram, kaut ko pierādīt saviem vecākiem, atstāt visus savus spēkus darbā un turpināt neieredzēt vīriešus. Un ir absolūti skaidrs, kas būs pēc 30 gadiem.

Ir ļoti bail mainīties. Mainīties ir grūti. Dzīvot ģimenē vispār ir darbs. Kopā būvēt savu nākotni ir pavisam sarežģīti. Bet, vai gan ir vienkāršāk nodzīvot visu savu dzīvi, esot nelaimīgai, atgriezties tur, kur negribētos, palikt bez spēka, stradājot, un kļūt par niknu veceni, kura nodzīvojusi savu dzīvi kā pagadās, un šī sajūta saēd no iekšienes un izlaužas uz āru kā tenku dzīšana, sēžot pie mājas uz soliņa?

Kamēr mēs esam dzīvi, ir iespēja mainīties. Katrai. katram. Un pietiekami liela. Tikai, vai mēs vēlamies šo iespēju izmantot, vai arī nepārtraukti meklējam atrunas?

Autors: Olga Vaļajeva
Avots: valyaeva.ru
Tulkoja: Ginta FS

Gaidīt vai DZĪVOT?

bite2

Jo ilgāk dzīvoju, jo biežāk redzu divas cilvēku kategorijas. Vieni dzīvo, kā var. Ne vienmēr pareizi, ne vienmēr ideāli. Ko nu tur daudz – galīgi neideāli. Precās, dzemdē bērnus, kaut ko dara, kļūdās, pieceļas un iet tālāk. Dzīvo tagad un šeit. Cik var. Bet dzīvo. Viņi netiecas pēc tā, lai pilnām karotēm smeltu visas baudas un dzīves priekus, taču lēnītiņām iet uz saviem mērķiem, sapņiem. Kaut ko darīt, mēģināt, censties!

Bet ir cilvēki, kuri gaida kaut ko – ideālo. Ideālo dzīvi, ideālo vīrieti, ideālos apstākļus bērnu radīšanai, ideālo aicinājumu, ideālo mājvietu…

Gaida, gaida, lūk, viņai jau 80, bet viņa vēl joprojām gaida savu sapņu princi, bet tas kā nejāj, tā nejāj. Un problēma jau nav tajā, ka viņa gaidīja.

Gaidīt ir normāli, īpaši sievietēm. Bet gaidīt ideālu – tas nozīmē to pašu, ko izvairīties no jebkuras tikšanās.

Es zinu tādas sievietes – viņām savu roku un sirdi ir piedāvājuši vismaz pieci normāli vīrieši, bet viņām ar to par maz. Nav ideāli! Tam viena acs šķielē, tas – valkā dīvainas zeķes, tas nekad dzīvē vēl nav bijis precējies – nez kāpēc, bet tam ir bijusī sieva un divi bērni… Un tā jau kādus 20 – 30 gadus un, jo tālāk, jo ideāls arvien netveramāks un prasības arvien augstākas. Ideāls kā lekāls, kuru cenšas piemērot ikvienam sastaptajam vīrietim. Ar katru gadu šis lekāls kļūst arvien sarežģītāks un vietām pats ar sevi konfliktē – tajā viss ir svarīgi, un neko nevar izmest. Un neviens tajā neierakstās. Un nav jau nekāds brīnums.
Kāda gaida, kad vīrs atmodīsies un sāks kaut ko darīt. Gaida to visdažādākajos veidos, bet visbiežāk stāsta savam vīram par to, kas  jādara, kā, kad un kāpēc. Pašas šajā procesā nemainās. Mājās nav ne vakariņu, ne mājīguma, toties ir sieva – motorzāģis ar Torsunova lekciju grāmatu padusē, kurā pateikts viss par vīrieša pienākumiem. Un viņa gaida, ka viņš beidzot uzņemsies atbildību, agri piecelsies un visu izdarīs. Viņa taču zin, ko un kā viņam jādara. Vai arī atruna – lai sākumā viņš sāk darīt un pēc tam arī es? Bet vai pienāks tāda diena?

Bet dažas gaida savu ideālo darbu – savu mūža lietu. Tādu nozīmīgu, lielu un nepratīgi mīlamu. Tāpēc vispār neko nedara!

Vispār neko. Gaida! Un rezultātā vienkārši izmanto to, ko dara kāds cits. Guļ dīvānā, sēž uz kakla vecākiem, dažkārt pat mājas darbus nedara. Es zinu tādas, kas sevi sauc par mājsaimniecēm, jo nekur nestrādā. Tajā pat laikā mājās valda nekartība, “bardaks”, vīrs ēd, kas pagadās un viņam vēl smadzenes “iznes”, un viss tikai tāpec, ka viņa gaida. Gaida savu ideālo mūža darbu.

Kāds gaida ideālo brīdi bērnu dzemdēšanai, kaut ko rēķina, skaita, atliek to uz daudziem gadiem. Jo nevajag taču vienkārši bērnu – vajag labi nodrošinātu, īpašu, lai ar viņu nebūtu nekādu problēmu un, lai vecumdienās par tevi rūpētos. Lai spēlētu klavieres, un, lai viņam būtu melnā josta karatē. Tāpēc atliek. Pagaidām jākrāj nauda dzīvoklim, tad nākamajam – lielākam, pēc tam vajadzīga mašīna, lai varētu uz karatē nodarbībām vadāt. Bet pēc tam izrādās, ka vīrs tam īpaši neder – nav pietiekami ideāls. Un paiet laiks, kad bērna ieņemšana varēja notikt viegli un bez problēmām.

Kāds gaida, kad varēs paceļot un tāpēc pagaidām nebrauc nekur. Pat ārpus pilsētas nebrauc, jo ārpus pilsētas – tas ir par maz. Vajag uzreiz tālu un tā, lai tā ir pieczvaigžņu viesnīca. Gaida ideālo sezonu, ideālās biļetes, ideālos ceļa biedrus. un nebrauc.

Kāds gaida, kad varēs piepildīt savus sapņus un darīt to, ko vēlās. Tāpēc pagaidām dara to, ko ienīst darīt, neko nedara priekš sevis. Iet uz darbu, guļ un ēd. Un viss. Atliek savus sapņus attālākajā kaktā. Periodiski pārskata savus hobijus un to, ko ar tiem darīt. Sapņo, ka vajadzētu iemācīties spēlēt klavieres, bet klavieres tā arī nenopērk. Sapņo sākt gleznot, bet mājās nav nekā vairāk par pildspalvu. Sapņo par dejošanu, bet pat mājas to nedara. Sapņo strādāt ar bērniem, bet strādā tikai un vienīgi ar papīriem. Sapņo par psihologa izglītību, bet mācās matemātiku, jo ar to var vairāk nopelnīt.

Kāds sapņo par savu māju. Lai tur būtu skaisti un mājīgi. Bet dzīvo īrētā alā, un ala tā nav tāpēc, ka maziņa un ne sava, bet tāpec, ka par to nerūpējas. Tajā nepērk skaistus aizkarus, netaisa remontu, neaicina ciemiņus, pat logus nemazgā, jo tā taču nav sava. Bet tad, kad man būs māja – nopirkšu savu sapņu kumodi. Bet, pagaidām padzīvošu alā bez kumodes.

Kaut kad…. Tas ir tas sapņainais laiks, kad cilvēkiem, kuri gaida ideālu, viss būs – viss, par ko viņi sapņo. Jo viņi taču sapņo. Sapņo, bet baidās. Baidās spert soli savu sapņu virzienā, darīt kaut ko reālu, spert maziņus solīšus katru dienu. Atrast deju studiju, atrast laiku dejošanai, nopirkt deju kurpes, pierakstīties, nopirkt abonementu, aiziet pirmo reizi, otro, trešo, pierunāt sevi aiziet ceturto reizi…. Tie ir tie mazie solīši, kuri aizved pie tā, ka reiz tu dejo flamenko un ļoti ar sevi lepojies.

Kaut kad daudzas sievietes notievēs. Tas taču ir tik viegli – atlikt uz “pēc tam”. Figūra nekur neaizbēgs, bet pagaidām uzēdīšu toortīti un ceptus kartupeļus. Bet būt slaidai – tas atkal ir daudz mazu solīšu. Neēst tortes, dzert vairāk ūdens, sakārtot savu uzturu, sportot, rūpeties par savu ķermeni, sākt to mīlēt…. Paiet pusgads un tev ir ķermenis, par kuru tu sapņoji. Un varēji taču to izdarīt jau pirms pieciem gadiem. Tad kāpec tikai tagad?….Tomēr labi, ka vismaz tagad….

Kaut kad visiem noteikti būs viņu lielā ideālā lieta, kuras dēļ viņi ir nākuši šai pasaulē. Kaut kas īpašs un nozīmīgs. Lai viņiem pieminekli uzceltu un rekordu grāmatā ierakstītu. Priekš kam darīt tās sīkās lietas? Tad labāk vispār neko nedarīt!

Taču, ja labi padomājam, ikviena liela lieta sastāv no miljons sīkumiem. Kurus tu dari, dari, dari un tie savācas kopā un rodas kas liels. Nozīmīgs.

Un pats galvenais, ka mēs varam to darīt katru dienu – šīs mazās, labās lietas. Bet gaidīt milzīgu un pašu galveno, protams, ir vienkāršāk un vieglāk.

Visi gaidītāji baidās kļūdīties. Izvēlēties ne to cilvēku, piedzemdēt ne to bērnu, ne tā viņu izaudzināt, iztērēt savu laiku ne tajā darbā…. Bet dzīve taču nav no gumijas un nav bezgalīga? Vai arī tai nav nekādas nozīmes? Vai arī tomēr pats nozīmīgākais brīdis vienmēr ir TAGAD?!

Daži ideāla gaidītāji piesedzas ar ticību. Sakot, Dievs visu zin un viņš man dos visu ideālo. Dievs zin un Dievs dos. Tieši tik, cik esam pelnījuši. Bet nopelnīt tikai sapņojot, nav iespējams. Nav iespējams, tikai sapņojot, saņemt visu, ko vēlies. Dievam jau nav žēl, taču viņš zin, ka, ja  mēs paši neko nedarām, tam visam iedotajam nav nekādas jēgas. Mēs neesam gatavi pieņemt pat pašu labāko. Kā tie, kuri vinnē loterijā un pēc tam notriec naudu īsā laikā.

Labāk tomēr dzīvot. Tagad. Ar to, ko Dievs devis. Darīt darbu, ko Dievs devis. Dzīvot tur, kur dzīvo un radīt mājīgumu tur. Darīt to, kas tīk Dvēselei – pat tad, ja tas nav darbs, bet tikai hobijs. Un priecāties par to, kas mums ir. Ne ideāls – bet mūsu. Un tātad – patiess un īsts!

Labāk desmit reižu kļūdīties, taču darbības var aizvest mūs pie laimes. Tajā laikā, kad bezdarbība neaizvedīs nekur. Pat, lai vinnētu loterijā, ir jāpaceļ savs dibens un jānopērk loterijas biļete. Lai apprecētos, savā noslogotajā grafikā ir jāatrod laiks, lai iepazītos un komunicētu. Lai piedzemdētu bērnu, sākumā tas ir jaieņem. Lai iemacītos spelēt klavieres, ir jāiemācās notis un jātrenējas katru dienu – kaut nedaudz. Jāparāda Dievam, ka tu vēlies, ka tu esi gatavs, ka tu virzies uz priekšu.

Rādhanātka Svamī savā lieliskajā grāmatā “Ceļš uz mājām” stāsta par kadu brīnišķīgu atgadījumu.

Kādā indiešu ciemā uzradās tīģeris. un vietējie ciema iedzīvotāji slēdza ciet savu mājokļu durvis, baidoties no plēsīgā zvēra. Bet Svamī kopā ar savu draugu dzīvoja uz ielas. viņiem nebija ko aizslēgt, un izglābties arī nebija nekādu iespēju. Ja tīģeris atnāktu pie viņiem, izdzīvošanas iespējas līdzinātos nullei. Nedaudz sanervozējies Svamī gatavojās iemigt, un pēkšņi ieraudzīja, ka viņa draugs sev blakus noliek nūju. Nūja bija neliela un no tīģera tā neizglābtu. Kāda tai jēga? Šo jautājumu viņš uzdeva draugam. Bet draugs, smaidot atbildēja: “Glābt mūs var vienīgi Dievs, bet mums viņam jāparāda, ka arī no savas puses mēs esam gatavi kaut ko darīt”  Nakts pagāja mierīgi..

Dzīvot! Darīt! Būt gataviem izdarīt visu, kas no jums atkarīgs. Ar pateicību pieņemt to, kas jums ir dots. kas gan vēl spēcīgāk var izmainīt jūsu dzīvi, ja ne mazo soļu māksla?

Dzīvojiet! Dzīve ir tik interesanta, daudzveidīga, negaidītu pavērsienu un brīnumu pilna. Būs ļoti žēl, ja šī ceļojuma beigās jūs sapratīsiet, ka savu dzīvi esiet nodzīvojuši vienkārši gaidot kaut ko, tā vietā, lai dzīvotu šeit un tagad!

Dzīvojiet savu neideālo dzīvi neideālos apstākļos ar neideālajiem cilvēkiem. Un pieņemiet domu, ka arī pats neesat ideāls – tas ir gluži normāli. Un, ja nekas šajā pasaulē nav ideāls, ir mazāk baiļu kļūdīties. Un sliktāk par jebkuru kļūdu var būt tikai dzīves trūkums pašā dzīvē.

Dzīvojiet tā, kā sanāk, kā dzīvojas un kā variet. Dariet mazos darbiņus. Un lūdzaties. Esiet atvērti Dieva plānam uz jūsu dzīvi – tas vienmēr ir, un tas vienmēr ir daudz labāks, kā pat vispārdrošākie jūsu plāni un sapņi.

Dzīvojiet! Kamēr jūs gaidiet sev vajadzīgo tramvaju, dzīve paskrien garām. bet var izrādīties, ka jūs stāvat trolejbusa pieturā, kur tramvaji nekursē vispār. Vai tas jums ir principiāli – braukt tikai ar tramvaju, vai arī svarīgāk sasniegt galamērķi? Vai esat gatavi braukt ar pārsēšanos? Vai esat gatavi izmēģināt kādus citus pārvietošanās veidus? Vai esat gatavi nopirkt brauciena biļeti, neskatoties uz to, ka mēnešbiļete jums ir tikai braucieniem tramvajā? Vai arī atrast vismaz tramvaja pieturu, lai aizbrauktu ar to tur, kur jūs vēlaties?

Dzīvojiet! Mīliet! Mācieties! Padariet pasauli sev apkārt skaistāku! Ar to arī pietiks. Laimei tas būs pilnīgi pietiekami.

Autors: Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta FS