Luteklītis

398731_335498583156872_381053319_n

Bērns, kura vecāki izdabā visām viņa kaprīzēm, nodrošina visu viņa vēlmju piepildīšanos – neatkarīgi no tā, patīk mums tas vai nepatīk, kļūst par egoistu.

Viņš jau vairs nesaprot, kāpēc gan būtu no kaut kā jāasakās, kaut kur jāpiekāpjas, kādam jākalpo.

Viņš jau no bērnības dzīvo izklaižu pasaulē, kura visa griežas ap viņa personu. Un viņš neatšķir vajadzības no vēlmēm. Viņam tās abas ir viens un tas pats.

Viņš neredz kalpošanas piemērus, jo viņa vecāki tāpat nenodarbojas ar kalpošanu viens otram. Vēl jo vairāk – ar kalpošanu bērnam. Jo īstenā kalpošana nav izdabāt bērna kaprīzēm, bet gan iedot viņam to, kas patiesi viņam vajadzīgs. Reaģēt uz viņa vajadzībām.

Vecāki nedod bērnam iespēju kontaktēties, bet aizvieto to ar baudām. Un, ņemot verā to, ka ļoti mīl savu bērnu, cenšas nodrošināt viņam arvien vairāk šīs baudas.

Un tā, izaugot, mēs domājam, ka visi mums kaut ko ir parādā. Vecākiem mums jānopērk dzīvoklis, mašīna, jāapmaksā mūsu izglītība. Mēs domājam, ka valstij jānodrošina mūs ar visdažādākajām sociālajām programmām.

Un vēl mums šķiet, ka visi par mums kaut ko domā. Kāds par mums domā slikti, kāds – labi. Un, ka pasaule griežas ap mums, un visiem ir kāda daļa gar mums.

Un tāpēc mums ir pastāvīgs sabiedrības uzmanības komplekss:

“Ko teiks citi?”

Un tāpat mums šķiet, ka visam jānotiek tā, kā mēs to gribam. Tāpēc vīram jādara tā, kā es gribu, bērniem jāuzvedas tā, kā man vajag. Un pat Dievam jādod man viss, ko vēlos.
Un sasitas ar pierēm ģimenē divi egoisti, no kuriem neviens nevēlas piekāpties. Pasaulē nāk trešais egoists, kura dēļ mēs esam gatavi upurēt savas intereses. Bet ne tik lielā mērā, lai izlīstu no savas čaulas un pieskartos ar savu sirdi viņa Dvēselei. Bet tikai tik daudz, lai arī viņam būtu sava čaula blakus mums. Jo tā ir vieglāk. Vieglāk ir nopirkt dāvanu, nekā no sirds aprunāties.

Vieglāk ir nosvinēt dzimšanas dienu kafejnīcā, nekā pašam izcept dzimšanas dienas torti. Vieglāk ir brīvdienās aizbraukt uz izklaižu centru, nekā kopā doties pārgājienā. Vieglāk ir nopirkt gatavu māju, nekā kopā to uzcelt.

Vieglāk ir algot aukli, lai viņa izaudzina bērnu.

Autors: Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Šis viltīgais upura stāvoklis

6810560-R3L8T8D-1000-5967268701_d5ae26ee1e_o

Upura stāvoklis ir hronisks aizvainojuma variants. Kad cilvēks ir pārliecināts, ka viņam visu laiku dara pāri. Mājās, darbā, veikalā. Gadās, ka šis stāvoklis seko it visur, bet gadās, ka uznāk epizodiski.
Visbiežāk tas saistīts ar noteiktiem cilvēkiem mūsu dzīvē. Ne reizi vien tu esi redzējis “sava vīra upuri” vai “savu vecāku upuri”. Gadās pat “savu bērnu upuri”. Var būt jebkā upuris. Un nest šo stāvokli kā augstu paceltu karogu cauri visai dzīvei.
Ir cilvēki, kurus satiekot, uzreiz sajūti smagumu Dvēselē. Vēl pat muti neesi atvēris, bet jau esi vainīgs vai kaut ko parādā. Gadās arī tie, kurus visi “tā apbižo”, ka tie uzreiz izsauc līdzcietības vilni. Pie kam, uzmanību sev pievēršot ar manipulāciju palīdzību, nevis reāliem sasniegumiem. Un kā vieni tā otri nekad nekļūs pa īstam laimīgi – vien izlūgsies ātri bojājošos uzmanību no saviem tuvajiem, draugiem un paziņām.
Taču, ņemot verā to, ka tāda komunikācija atņem spēku abām pusēm, “upura”” draugi sāk no viņa vairīties, bet pats “upuris”, nesaņemot ne enerģiju ne produktīvu rīcību, iekļūst savas čīkstēšanas un prasību apburtajā lokā, jo tikai tam spēka šobrīd pietiek.
Ir dažas situācijas, kurās vairums no mums nokļūst šajā upura stāvoklī. Kaut arī “apstākļu upura” statuss var likties dramatisks un noslēpumains, patiesībā tas ir ubaga ceļš.
Kad saujās krīt skanoša enerģētiskā “sīknauda”, kad mēs esam varoņi – mocekļi, vienīgie, kuriem ir taisnība, mēs nemaz neaizdomājamies par šādas “vieglas naudas” sekām.⠀

Ar ko var būt IZDEVĪGA upura loma:⠀
🌿 Cilvēks saņem “ātru” uzmanību, kļūst par “zvaigzni” visu notikumu centrā – atliek vien pažēloties.
🌿 Daudzi cilvēki mīlestību un žēlumu uztver kā vienu un to pašu, kaut gan žēlums ir vien ilūzija par to, ka mūs mīl.⠀
🌿 Nevajag pielikt nekādu piepūli, lai mainītu savu dzīvi.⠀
🌿 Vienmēr un visur vainīgs ir kāds cits.⠀
🌿 Upuris vienmēr ir “labs”, bet pretējā puse – “slikta”.⠀
🌿 Ir iespējami materiālie bonusi – dāvanas, nauda, lietas.

Taču šī  ubaga dāvanu straume reiz izsīkst un no mums novēršas. Un, ja mēs nevēlamies nokļūt depresijā, nākas atkal sākt “pelnīt” savu enerģiju godīgā ceļā, bet šoreiz – no nulles.

Tomēr pats galvenais, ka šajā upura stāvoklī mēs zaudējam pat ne enerģiju, bet izvēles iespēju. Prasmi patstāvīgi pieņemt lēmumus, noteikt savas prioritātes, mainīties un augt. Upura stāvoklī mēs esam putni, kas iestiguši purvā. Un šis purvs mums nekad nedos iespēju pacelties gaisā. Pat tad, ja mums ir lieli un vareni spārni.⠀

Tā var nodzīvot visu dzīvi, neko nemainot. Palikt nelaimīgai un nerealizētai. Velti izšķiest to, kas bija Dieva dota iespēja, mūsu pašu bezgalīgi vērtīgā dāvana. Bāzt visiem degunā savu bezpalīdzību un lepoties ar to – tāpēc, ka nav vairs nekā cita ar ko lepoties…
Katrs no mums kādreiz ir bijis pilnīgā bezpalīdzības stāvoklī – pirmajā savas dzīves gadā. No dzimšanas brīža līdz saviem pirmajiem soļiem bērns ir absolūti bezpalīdzīgs radījums. Kā viņš rīkojas, lai izdzīvotu? Pareizi, viņs pievērš sev uzmanību, raudot un kliedzot. Daba ir radījusi bērnus ļoti mīlīgus, lai pieaugušajiem būtu vieglāk pārciest šo periodu. Skaties uz viņu un domā: “Tu esi tāds mīļš un maziņš! Bet, nu, jā, bļauj caurām dienām… Nu, ja, visu laiku kaut ko grib…. bet viņš taču ir tik mīļš, tik lielisks”…. un atkal paņem viņu rokās.
Pakāpeniski bērns mācās pats par sevi parūpēties. Viņam kļūst neērti gulēt uz muguras un kliegt, kad var doties brīnumainā ceļojumā pie kalna ar nosaukumu “Ledusskapis” un paņemt no tā kādu garšīgu dārgumu. Skaidrs, ka ar laiku  šie ceļojumi kļūst aizvien sarežģītāki un bīstamāki, bet dzīves balvas – grūtāk sasniedzamas. Un tad zemapziņa mums pabāž zem deguna ļoti veiksmīgi uz vecākiem atstrādātu ceļu: gulēt uz muguras un bļaut, kamēr tev nepalīdzēs.

Ja mēs iesprūstam upura stāvoklī, mēs līdzināmies četrdesmitgadīgiem mazuļiem. Kuri spēj staigāt, runāt un paši sevi apkalpot. Var, bet negrib. Tāpēc, ka ir ērtāk: gan ēdienu tev pienesīs, gan materiāli palīdzēs un arī nodrošinās ar uzmanību. Tiesa, četrdesmitgadīgi mazuļi nav vairs tik mīlīgi. Un apkārtējiem dzīvot tiem blakus galīgi negribas.

Lai izplestu savus spārnus un parstātu tērēt savu enerģiju ciešanām (vai ciešanu imitācijai), sākumā ir jāizrāpjas no purva. Taču tas ir tik silts, ērts un ierasts. Izdevīgs. Iespējams, te ir nedaudz par šauru, tumšu un drusciņ smird, taču viss ir tik zināms un tuvs. Jā un arī veids, kā mijiedarboties ar pasauli ir izveidots. Priekš kam debesis? No turienes var nokrist. Bet varbūt mēs nemaz neprotam lidot? Droši viens Dievs mūs ar talantu ir apdalījis….
Ticiet man, ir cita pasaule. Ir vistīrākie mīlestības ezeri un augsti sasniegumu kalni. Ir bagātas ar ūdeni prieka un sajūsmas upes un ziedošas romantisku jūtu pļavas. Taču visu to tu ieraudzīsi tikai no sevis cienīgiem augstumiem. Jā, laiku pa laikam nāksies lidot cauri kaislību mākoņiem, asaru lietiem un vilšanās zibeņiem. Taču laime no paša spārnu vēzienu sajūtas un pasaules skaistuma apjausmas, kuru daļa esi arī tu – debesīs planējošs putns, ir tā vērta.

Katrs pats izdara savu izvēli – lidojuma vai upura stāvoklis, taču ir pilnīgi skaidrs, kurš no tiem dod brīvību un enerģiju, bet kurš bloķē un nogalina.

Ja pēkšņi tu apjaut, ka esi aizspēlējies šo upura lomu, atceries, tev vienmēr ir iespēja izrāpties no šī bezpalīdzības purva, pieķerties pie atbildības; atbildības par kaut kādu lietu – lai arī iesākumā pavisam maziņu; atbildību par savas idejas attīstīšanu; atbildību par sava bērna likteni. Bet, pirmkārt, atbildību par sevi.

Tu iepazīsi patieso dzīves skaistumu, ja ar pilnu atbildību izturēsies pret pašu lielāko dāvanu – savu paša dzīvi.

Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc mēs strīdamies?

cinas gailis5

Pierādām savu taisnību.
“Asinis pa degunu” , bet mums ikvienā strīdā vajag būt gudrākiem, skaistākiem, garīgākiem par saviem oponentiem. Kas gan cits tas ir, ja ne zems pašvērtējums? Starp citu, kad mēs augstprātīgi citus pamācām, tas nozīmē tikai to, ka mūsu pašvērtējums ir zemāks par zemu.
Aizstāvam savas pozīcijas.
Ļoti bieži pašos sirds dziļumos mēs neesam līdz galam pārliecināti, vai pareizi rīkojamies. Un tad katrs cits viedoklis tiek uztverts kā “uzbrauciens”. Daudzi iziet šo stadiju tad, kad maina savu dzīvi. Un šādos strīdos viņi vai nu nostiprina savu pārliecību par sava izvēlētā ceļa pareizību, vai gluži otrādi – pazaudē ticību un atgriežas vecajās sliedēs. Bet visa pamatā ir tā pati nepārliecinātība. Tas, kurš ir pārliecināts, nestrīdās. Viņš dara.
Pievēršam sev uzmanību.
Mēs visi esam par maz mīlēti un mīļoti. Dažkārt šķiet, ka mēs nevienam neesam interesanti un vajadzīgi. Un tad var iesaistīties strīdā, labāk – ar autoritāti. Kā muša ar ziloni. Tad visi mūs ievēro un pievērš mums uzmanību. Tas ir interneta “troļļu” dzīves princips.
Gribam “glābt” citus cilvēkus.
No malas tāda cenšanās “nolikt uz pareizā ceļa” ar strīda palīdzību patiešām var izskatīties cēla. Taču vārdu kaujas karstumā mēs neievērojam, kā atkal un atkal cenšamies spēlēt Dieva vai Mesijas lomu, kurš ar varu atgriež citus “pie gaismas”. Taču citiem palīdzēt mēs varam tikai ar savu piemēru. Vienmēr atceries, ka zirgam tu vari parādīt ceļu pie ūdens, bet nevari piespiest to dzert.
Pavēro īstus, pieredzējušus un viedus jebkuras dzīves sfēras profesionāļus: cilvēki ir pārliecināti par to, ko viņi dara, ciena sevi un citus un izvairās no strīdiem. Man ir ļoti siltas atmiņas par Nikolaju Kozlovu, psihologu un personības izaugsmes treneri, un par tām trim dienām, ko pirms daudziem gadiem viņa sabiedrībā pavadīja mans vīrs. Mēs centāmies strīdēties ar viņa grāmatām, idejām, kolēģiem. Bet Nikolajs Ivanovičs vienkārši klausījās mūsos un smaidīja. Pēc tam pateica paris mierinošas frāzes un strīda vairs nebija. Cilvēks ne reizi neiesaistījās diskusijā, pat tajā brīdī, kad kāds viņu atklāti provocēja.
Strīdam ir vajadzīgi divi. Pats ar sevi strīdēties vari vien pāris minūtes. Pēc tam jau vairs nav interesanti. Ja viena no pusēm nevēlas iesaistīties cīņā, jo ir pārliecināta par savu spēku, otrai nākas aiziet no kaujas lauka, tikai skata pēc pavicinot savu ieroci.

Līdzīgs mehānisms, izbijušā strīdnieka transformācijai par labu personības veselumam un enerģijas saglabāšanai, ļoti spilgti aprakstīts pritčā par cīņas gaili.

Kāds valdnieks nolēma iegādāties sev cīņas gaili. Viņš tā trenēšanu uzticēja kaimiņos dzīvojošajam Viedajam. Pēc desmit dienām valdnieks atnāca pēc sava gaiļa, bet Viedais teica, ka gailis vēl nav cīņai gatavs:
– Viņš pašpārliecināti metas virsū visiem un vienmēr tiek sakauts.
Valdnieks atgriezās vēl pēc desmit dienām, bet Viedais paziņoja, ka viņa laiks vēl nav pienācis:
– Gailis baidās pat pats no savas ēnas un nebāž knābi āra no savas ligzdas. Viņš vēl nav gatavs.
Un arī vēl pēc desmit dienām Viedais gaili valdniekam neatdeva:
– Viņš ir cietsirdīgs un asinskārs – viņš iznīcinās ikvienu pretinieku un meklē ienaidniekus pat tur, kur to nav.
Pagāja vēl desmit dienas un valdnieks atkal atnāca pēc sava gaiļa.
– Tagad tavs gailis, valdniek, ir gatavs. Viņš ir mierīgs un nesatricināms, un ikviens cits gailis baidās viņam tuvoties. Neviens nav gatavs pieņemt viņa iziaicinājumu cīnīties.
Var bezgalīgi ilgi censties piepildīt savu enerģētisko trauku un turpināt justies iztukšota. Tāpēc, ka mēs vēl joprojām turpinam attiecībās ieslēgt ierastos “enerģijas izšķērdēšanas” mehānismus, tādus kā liekulība un strīdi, – un nekas nemainās. Esi mierīga. Esi pārliecināta. Esi tu pati. Un tev nebūs ne ar vienu jacīnās. Tāpēc, ka tu – esi Sieviete. Tu esi radīta nevis cīņai, bet Mīlestībai.
Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Būšu stipra!

depresija4

Kristīne izauga pilnvērtīgā un, no malas skatoties, laimīgā ģimenē. Trīs bērni. Mamma un tētis visu dzīvi bija dzīvojuši kā cimds ar roku
Un tikai viena saruna ar mammu vairāk kā pirms divdesmit pieciem gadiem, neaizmirsās un neaizmirsās. Tad mamma pēc strīda ar tēvu pažēlojās savai vecākajai meitai, kurai tajā laikā bija tikai pieci gadi, ka tētis nedod viņai naudu. Ka viņš pilnībā viņu kontrolē. Ka viņa visu savu dzīvi ir veltījusi viņam un bērnu audzināšanai. Bet viņam bija mīļākā. Mamma jau varētu no viņa aiziet, taču nebija uz kurieni iet, ar trīs bērniem, no viņam piederošā dzīvokļa.

Uz visu mūžu Kristīne atcerējās, cik bīstami ir pilnībā uzticēties vīrietim. Mamma pēc tam salaba ar tēti, un pat nostiprināja savas attiecības. Taču meitas atmiņā uz visiem laikiem palika šis tēls – nelaimīgas atkarīgas sievietes, kura nespēj pati pieņemt lēmumus, un ir spiesta ciest pazemojumus.

Un tā viņa kļuva par «dzelzs lēdiju». Kā eksterns pabeidza skolu, pēc tam universitāti. Paralēli strādāja divos, trīs darbos, lai ne no viena nebūtu atkarīga. Nekad neprasīja un neņēma naudu no vīriešiem. Divdesmit gados viņai jau bija savs bizness, kas nesa stabilu peļņu. Un divdesmit piecos gados viņa jau bija lielas kompānijas īpašniece.

Viņa patiešām bija spēcīga. Viņa pati tika galā ar visām krīzēm. Pati sevi nodrošināja. Nopirka mašīnu, dzīvokli. Ar naudu palīdzēja vecākiem un brāļiem. Kas ir pats interesantākais, viņa apprecējās. Tomēr apprecējās, un izdarīja to diezgan agri. 22 gados apprecējās ar savu palīgu. Taču laulība nebija veiksmīga. Pēc divu gadu ilgas kopdzīves viņš viņu pameta un aizgāja pie vienas no jaunajām darbiniecēm.

Viņš to izskaidroja ar to, ka Kristīna viņu emocionāli smacē un neļauj attīstīties. Pēc sķiršanās viņa karjera patiešām sāka attīstīties straujāk, kaut gan ģimenes dzīvē viņš bija gandrīz vai alfonss.
Tas lika Kristīnai izsvērt domu, ka tātad problēma bija viņā, ka viņa nebija pietiekami laba. Jo, ja jau viņš ar kādu citu kopā spēja kaut ko sasniegt, tātad arī teorētiski varēja to izdarīt kopā ar viņu… bet neizdarīja!

Vēlāk viņai saasinājas veselības problēmas – pa sieviešu līniju. Uzmācās grūtsirdība un depresija. Un, sasniedzot trīsdesmit gadus, viņa jutās pilnībā sagrauta. Neskatotioes uz ārējo spozmi un materiālo veiksmi – nebija nekādas laimes un prieka sajūtas par sasniegto.

Paši galvenie vārdi terapijas procesā Kristīnai bija: «Mammu, es nespēju tevi glābt. Es neko tev nevaru palīdzēt. Es vienkārši esmu bērns. Un es gribu būt laimīga sieviete».

Pēc vairākiem mēnešiem es saņēmu vēstuli, kurā Kristīne stāstīja par to, ka satikusi vīrieti. Vīrieti, kurš atgrieza dzīvē viņu un viņas biznesu. Viņš bija konkurentu kompānijas īpašnieks. Un šobrīd viņi gatavoja kompāniju saplūšanas procesu. Un stūri viņa nolēma atstāt viņa rokās. Bet pati – nodarboties ar ģimenes dzīvi, labklājību, bērnu dzemdēšanu.

Kad vecāki bērniem stāsta par savām problēmām, viņi paši to nezinot, var sagraut mazā cilvēka psihi. Tik ļoti smagi ir redzēt nelaimīgu pašu mīļāko mammu pasaulē. Un tā gribās padarīt viņas dzīvi labāku. Un bērni ir gatavi maksāt par to ar savu pašu laimi.

Un vienīgā izeja mums, kā bērniem, – pārstāt tērēt savu spēku, labojot pagātni. Beidzot ieraudzīt pie horizonta savu paša dzīvi. Un pielikt visas savas pūles jau šajā virzienā. Tas ir daudz sarežģītāk, toties daudz vērtīgāk un izdevīgāk.

Nebaidies iziet ārpus savu vecāku gaidu rāmjiem. Jo tava laime ir tieši tur – ārpusē. Tur, kur ir tavs ceļš!

© Olga Vaļajeva
Tulkojums © Ginta Filia Solis

 

Meitenes, mēs taču neesam zirgi!

image description

Jā, mēs ļoti daudz ko varam, īpaši tad, kad tas ir izdzīvošanas jautājums. Īpaši tad, ja izdzīvot vajag ne tikai pašām, bet arī bērniem. Un ekstremālās situācijās mēs varam pacelt pat kravas automašīnu, glābjot savu bērnu. Taču, kas notiks tad, ja mēs katru dienu celšim šo kravas automašīnu? Kāpēc nē, es taču varu!

Varu smagi strādāt 10 stundas pēc kārtas, pēc tam burtiski izlaizīt māju, kopā ar bērniem pildīt viņu mājas darbus, vīram matus pielīdzinat, visus pabarot. Varu! Varu strādāt bez atvaļinājumiem, no dekrēta jau pēc 3 mēnešiem varu atgriezties darbā, pati varu savu dzīvokli izremontēt, stiept smagumus un stumdīt mēbeles. Es varu! Tikai, kam tas vajadzīgs? Ir tāds vienlaikus smieklīgs un nesmieklīgs joks: “Ir labi pašai visu mācēt, bet, nedod Dievs, visu pašai arī darīt”.

Meitenes, mīļās, mēs neesam zirgi! Mēs neesam radītas, lai rautos visās frontēs, izspiežot sevi kā citronu. Mēs neesam radītas smagumu stiepšanai – pastudējiet sievietes anatomiju, mēs vispār nedrīkstam tādus smagumus celt, jo tam var būt ļoti smagas sekas, kas uz visiem laikiem iedragās musu veselību, galvenokārt – sievišķo veselību.

Sievieti nerotā viņas spēja būt fiziski spēcīgai un izturīgai, tas nav nekāds bonuss. Bet, galvenais, tas nedara viņu laimīgu!

Es zinu daudzas sievietes, kuras sev izvēlējušās “zirga ceļu” – apzināti vai nejauši. Neviena no viņām neizjūt laimes sajūtu, bet sapņo gluži par kaut ko citu. Sapņo, bet vairs nespēj apstādināt šo zirgu sevī.
Galvenais zirgs, kurš mums jāapstādina skrējienā, esam mēs pašas savā stāvoklī “ES PATI”. Galvenā degošā māja, kas jāapdzēš, ir mūsu pašu māja un mūsu pašu iekšējā pasaule!
Tās nevar pagaidīt. Viss pārējais nav domāts mums un nav par mums.

Reiz mēs sarunājāmies ar draudzeni un viņa man saka: “man apnicis būt zirgam, esmu piekususi!”
Es viņai piedāvāju kļūt par ziedu, uz ko viņa atbildēja: “Šis zieds manī ir jau sabradāts”.
“Mana dārgā, šo ziedu sabradāja tavs pašas zirgs!” – es teicu un mēs ilgi smējāmies. Taču tā ir balta patiesība.

Mūsu maigumu, tīrību, skaistumu mēs izbarojam šim pašam zirgam. Kāpec? Tāpec, ka ar mums, tadām, daudziem ir ļoti ērti. Taču ērti, ne vienmēr nozīmē labi. Varbūt arī mums pašām dažkārt tā ir vienkāršāk – nevajag nevienam neko lūgt, prasīt, veidot attiecības, vienoties un vispāŗ… Taču, kur tad ir laime? Idejā par to, ka pati visu vari nopelnīt un nopirkt? Prasmē visu izdarīt pašai, lai nebūtu jabūt no kada atkarīgai?

Vai arī tomēr izdarīt tā, lai blakus ir īsts vīrietis, kurš apskaus, nomierinās un atrisinās tavas problēmas?
Tad, lūk, īstam vīrietim – tam pašam princim – ir vajadzīga princese.
Bet zirgs viņam jau ir!
Autors: Olga Vaļajeva
Avots: valyaeva.ru
Tulkoja: Ginta FS
Foto: Darja Čužaja “Лошади и другой мир”

Kā piepildās sapņi?

laime8767

Katram cilvēkam ir sapnis. Un ne jau viens vien. Lielāks vai mazāks. Viegli piepildāms vai tāds, kas prasa daudz laika un spēku. Taču tas vienmēr ir. Kādam māja, kādam ģimene, kādam mašīna, citam – ceļojums. Taču ne jau visi sapņi piepildās. Kādam tie piepildās ļoti ātri, kādam piepildās, bet ļoti lēnām, bet ir tādi sapņi, kas vispār nepiepildās. Vispār! Kāpēc?

Vairums mūsu sapņu nepiepildās tāpēc, ka mēs neesam gatavi maksāt par to piepildīšanos. Vēlamies to saņemt tāpat vien (krievi saka “на халяву” ). Atnākt un paņemt to, kas patīk, un viss. Neko nedarot, nemainoties. Vēlamies bērnus, bet nevēlamies kļūt par māti. Vēlamies lielu māju, bet mums nepatīk uzkopšanas darbi. Vēlamies skaistu mašīnu, bet pastāvīgi sūdzamies par dārgo degvielu. Vēlamies princi baltā zirgā, bet pašas esam tik tālu no princeses. Vēlamies apprecēties, bet sēžam mājās, lai princis pats mūs atrod. Vēlamies nopelnīt daudz naudas, taču nevēlamies tā labā neko darīt. Ļoti daudz ko vēlamies. Bet darīt neko nevēlamies. Īpaši to, ko ļoti vajag izdarīt. Un visvajadzīgākais, parasti ir iekšējais darbs.

Bet dzīve ir taisnīga it visā. Tā līdzsvaro kā priekus tā bēdas mūsu liktenī. Un arī tajā, ka par visu ir jāmaksā. Noteikti. Ne vienmēr augstāko cenu, bet jāmaksā.

Katram samaksa par vienu un to pašu sapni var būt atšķirīga, taču tā vienmēr ir taisnīga tieši šim cilvēkam. Kāds jau iepriekšējās dzīvēs ir pacenties, un tagad vien pietiek pakustināt mazo pirkstiņu. Bet, ja iepriekš izdarīts nav pietiekoši, jāstrādā būs vairāk un nopietnāk, un cena būs augstāka, un grūtību vairāk – fiziski vai garīgi.

Par katru sapni nāksies samaksāt. Kā samaksa tiek pieņemti dažādi apmaksas veidi – spēks, laiks, darbs, neērtības, pacietība, personības transformācijas, atkal darbs. Ne obligāti fiziski smags darbs, visbiežāk tieši dvēseliskais, garīgais. Transformācija, atbilžu meklēšana uz saviem iekšējiem jautājumiem, sirds attīrīšana, dzīves attīrīšana. Kad mēs dzirdam par samaksu, uzreiz iedomājamies sāpes un ciešanas. Ka laimi nāksies “atstrādāt”, samaksāt par to ar asarām. Nē, es ne par to. es drīzāk runāju par gatavību šo laimi pieņemt. Mainīt sevi, mainīt pasauli sev apkārt, lai būtu gatava ielaist savā dzīvē savu sapni. Tas nemaz nav tik vienkārši, kaut gan šķiet, ka es jau visam esmu gatava. Vārdos – jā. Bet darbībās – nē. Ja mans sapnis tūliņ piepildīsies, visticamākais, es neesmu vēl tam gatava. pavisam gatava.

Ja tavs sapnis ir liela māja – esi gatava pastāvīgi to uzkopt. Kamēr, mazgājot, tiksi līdz pēdējai istabai, nāksies atkal sākt tīrīt pirmo. Jā, protams, vari algot kalpotāju, kura to darīs tavā vietā. Tātad tev jābūt gatavai par to maksāt algu. Mājai ir vēl citas īpatnības – vajag lai vienas un tās pašas lietas būtu vairākos eksemplāros, dažādos stāvos. Uzkopt vajag ne tikai iekštelpas, bet arī mājas apkārtni, ir jādomā plašāk. Mājā nepārtraukti kaut kas ir jāuzlabo, jāpielabo, kaut kas jādara. To nevar atstāt bez uzmanības. Tas ir milzīgs darbs. Un tā ir samaksa par tik skaista sapņa piepildīšanos.

Ja tavs sapnis ir liela ģimene, esi gatava daudz gatavot, pastāvīgi to darīt, vēl biežāk mazgāt, tīrīt, gludināt un pierast pie trokšņa. Esi gatava tam, ka vakarā atstātais tortes gabaliņš līdz rītam “neizdzīvos”.

Gatava tam, ka tavas lietas lietos vēl kāds. Ka tavas vērtības mainīsies un, iespējams, baleta vietā tu cepsi cepumus cilvēciņu formā. Un ir svarīgi, lai šī patiesība tev patiktu. It viss – troksnis, kņada, periodiskie bērnu strīdi, viņu problēmas, smiekli, ģimenes vakari un atvaļinājumi bez ekskursijām. Lielā ģimenē patiešām laimes ir vairākas reizes vairāk, tikai jāiemācās tādu laimi pieņemt.

Ja tavs sapnis ir bērns – tev jābūt gatavai pieņemt grūtniecību. Un tas nozīmē deviņus garus mēnešus, ar iespējamām toksikozēm, piepampušām kājām, lieko svaru, miegainumu un, galvenais, dzemdībām. Un pēc tam tev jābūt gatavai naktīs negulēt, ārstēt vēderus, audzēt zobus, un nepiederēt sev pašai. Tava sirds no šī brīža staigās savus ceļus, un tev nāksies vien to pieņemt. Esi gatava pieņemt, piedot, mīlēt, atlaist. Būt mammai tas ir milzīgs dvēselisks darbs. Tas arī fiziski ir smags, bet dvēseliski – nav iespējams to izstāstīt, cik smags. Toties, kāda tā ir laime – arī to vārdos neaprakstīt.

Ja tavs sapnis ir ceļot, tad esi gatava adaptēties dažādos apstākļos – dažādos klimatiskajos apstākļos, pierast pie visdažādākajiem ēdieniem, visdažādākajiem cilvēkiem un valodām. Ne visur tevi sapratīs, ne visur tu varēsi sarunāties. Tāpec nāksies mācīties valodas. Ne visas tradīcijas tev patiks un šķitīs pieņemamas, ļoti daudz būs tracinošu lietu. Ne visur viss būs garšīgi, ērti un patīkami. Un var gadīties, ka tad, kad tev ļoti gribēsies skābo krējumu, tas nebūs nekur atrodams. Toties tu varēsi atklāt sev ļoti daudz jauna – ja vēlēsies. Tai skaitā arī jauna sevī.

Ja tavs sapnis ir skaista automašīna, tad esi gatava maksāt transporta nodokli, liet tajā vajadzīgās markas degvielu, vest to uz tehniskajām apskatēm. Un vēl esi gatava, ka kāds to var noskrāpēt, sabojāt. Gatava tam, ka automašīna prasīs rūpes un uzmanību, ka nāksies sēdēt sastrēgumos. taču tas nebūt nenozīmē, ka jāatsakās no tik skaista sapņa. Vajag vien pieņemt to ar visām no tā izrietošajām sekām, ar šo maksu par ērtībām un savu sapni. Mācīties mierīgi izturēties pret lietām un baudīt savu laimi.

Par visu ir jāmaksā. Par gariem un skaistiem matiem jāmaksā ar sarežģītu to kopšanu. Par skaistu figūru jāmaksā ar pareizu ēšanu un kustībām. Par saviem ienākumiem jāmaksā ne tikai ar darbu, bet arī labumu citiem cilvēkiem. Par veseliem zobiem, ar regulāru to kopšanu.

Par ideālu laulību – ar elastību, prasmi dzirdēt otru, atsacīties no egoisma, pacietību, spēju pieņemt, piedot… ar ļoti daudz ko.

Par labām attiecībām ar vecākiem jāmaksā ar gudrību un briedumu, un atkal, spēju pieņemt. Par talantīgām gleznām – ar gadiem ilgiem teeniņiem.

Un tie cilvēki, kuriem, kā tev šķiet, viss viegli padodas, vienkārši tev nestāsta par savām transformācijām, par savu darbu, kas ielikts katrā sapnī. Un vēl daudzi no viņiem lielāku baudu saņem nevis no sapņa piepildījuma, bet gan savas transformācijas ceļā uz to. Viņi vienkārši par to klusē. Par to, cik reizes nedēļā liek sejas maskas, kā rītā un vakarā kopj savu ādu, lai tā izskatītos tāda mirdzoša. Par to, kā desmit-divdesmit gadus katru dienu vairākas stundas sēdējuši un spēlējuši klavieres, lai šodien tik virtuozi spēlētu Mocartu. Par to, cik naktis nav gulējuši un, cik baldriāna izdzēruši, lai izaudzinātu savu brīnišķīgo bērnu. Par to, cik daudz nācies piedot viens otram, kā nācies izmainīties, un no cik daudz kā atteikties, lai šodien svinētu zelta kazas. Par to, cik daudz laika un spēka iztērēts, lai šodien izdotu savu grāmatu. Par to, cik grūti atteikties no tortēm un saldējuma, lai iegūtu tādu skaistu figūru. Par to, kādas apģērba kaudzes ir jāizgludina, lai visa ģimene izskatītos skaista un sakopta.

Par mūsu kopējiem sapņiem man nākas ar ļoti daudz ko maksāt. Dažkārt es tik ļoti piekūstu būt klejotāja sieva, kurš pastāvīgi dodas savās darīšanās, risināt dažādus jautājumus, mācīties un strādāt. Un dažkārt, lai visa ģimene būtu kopā, mēs dodamies sazin uz kurieni, lai viņu satiktu, kad viņš nodarbojas ar kaut ko svarīgu. Tā ir mana samaksa, kuru es maksāju, skumstot, kad viņa nav, paciešot tālos lidojumus, kad kopā kaut kur dodamies. Es maksāju savu maksu par katru ceļojumu, kurā nav manu katlu, un gultas nemaz nav tik ērtas. Es maksāju savu maksu par vīra veiksmēm, paliekot viena  ar bērniem. Rūpējoties par viņiem, kad tēta nav mājās. Un tieši tāpēc, vēl jo vertīgāks ir tas laiks, kad esam visi kopā un, kad es varu viņam pieglausties un klusi elsot padusē. Kad kopā varam smieties un dzert tēju, sarunāties un kalt nākotnes plānus. Tā ir mana dzīve, mani sapņi un mana maksa par to piepildīšanos.

Man ļoti bieži raksta, ka man jau viegli spriedelēt, es taču esmu precējusies, un man ir tik labs vīrs, es tik daudz ceļoju. Man vienkārši ir paveicies. Es smaidu, jo zinu, ka veicas tam, kurš pats dara (везет тому, кто сам везет). Ja es nebūtu tik daudz gara spēka veltījusi savai izaugsmei, ja nebūtu mācījusies, kā veidot attiecības, – man nebūtu ne vīra, ne ģimenes, ne ceļojumu. Nekā nebūtu. Un, ja es nebūtu nonākusi pie Dieva, tad arī nekā nebūtu. Bet nonākt pie Viņa man nemaz nebija tik viegli. Ikviena mana piepildītā vēlme man daudz ko maksāja. Daudz darba, spēka un laika. Gan ģimene, gan grāmatas, gan ceļojumi, bērni, gan viss parējais.

Un ir man sapņi, kuri vēl pagaidām nav piepildījušies. Nu nekādīgi nepiepildās. Un es zinu, kāpēc. Es vēl joprojām gaidu, kad tie paši no sevis notiks. Ka nevajadzēs man mainīties, pārkārtoties un darīt. Es vienkārši aizvēršu acis, tad atvēršu un viss būs noticis. Un tad jau vairs nav svarīgi, kurš un kā to man būs paveicis, un kādu cenu samaksājis. Lai vēlme pati piepildās, vienkārši tāpat.

Savā ziņā sievietei tas ir taisnīgi. Ļoti daudz ko ir vērts uzticēt, deliģēt savam vīram un nekontrolēt viņu. Taču pat šādu sapņu piepildīšanai – kā kleitiņa, gredzentiņš u.t.t. ir jāpapūlās. Ir jāiemācās vīru iedvesmot, lai viņš pats vēlētos tev to uzdāvināt.

Tātad mūsu samaksa par saviem sapņiem ne vienmēr ir smags fizisks darbs. Visbiežāk sievietes samaksa par sapni ir iekšējais darbs. iemācīties cienīt savu vīru, audzināt savu pašvērtējumu, tikt galā ar savu egoismu, atbrīvoties no skaudības. Tas ir milzīgi plašs darba lauks.

Ja tu mainies, audz, darbojies, pārvari diskomfortu, pati izej no savas komforta zonas, tad sapņi panāk tev tuvāk – un reiz piepildās. Tu pa drusciņai ieguldi savus pūliņus savās vēlmēs, un reiz vajadzīgā summa izrādās tavā kontā. Un, lūk, tava māja, tava automašīna, tavi bērni, ģimene. Baudi, priecājies un esi pateicīga!

Rodas jautājums: “Vai nevar kaut kā lētāk? Bez darba?” Var. Protams, ka var! Materiālajā pasaulē mēs šajā ziņā esam brīvi – negribi strādāt un mainīties, nestrādā un nemainies, vienkārši atsakies no saviem sapņiem un viss. Jā, protams, tad vari visu savu atlikušo dzīvi nožēlot šo lēmumu – taču arī tā ir maksa, maksa par bezdarbību, slinkumu, apātiju, bailēm. Jāsaka gan, tā ir ļoti augsta maksa, tādi pārdzīvojumi var saindēt visu dzīvi. Vienalga lēmums ir tavs – vai mainīties, vai stradāt vai investēt savu laiku un spēkus savās vēlmēs, vai atteikties no tām un neko nedarīt. Maksāt nāksies jebkurā gadījumā.

Netici, kad tev saka, ka laimi var iegūt tāpat vien. Tā ir jānopelna, jāizlūdzas, jāieliek tajā sava Dvēsele un ar Augstāko Spēku svētības palīdzību pašam jāuzbūvē. bet tas ir tā vērts, jo sapņi taču tiek doti tāpēc, lai tie piepildītos.
Autors: Olga Vaļajeva
Avots: – valyaeva.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Skaistums: iekšpusē vai ārpusē

 

nobriedusi sieviete

Katra sieviete vēlas būt skaista. Cik vien iespējams ilgi. Atceries bērnības pasakas – daudzas problēmas sākās tieši tad, kad kāda vēlējās būt pati skaistākā, un tāpēc pielika milzīgas pūles, tajā skaitā – novācot savas konkurentes.

Mēs visas, skrējienā pēc skaistuma, pieliekam ļoti daudz dažādu pūļu, tērējam tam daudz sava laika, naudas un nervu. Katru rītu spogulī mēs vērojam savu seju, meklējam jaunas krunciņas, maisiņus zem acīm, visdažādākās novecošanas pazīmes. Ko tur daudz runāt, mēs ļoti baidāmies no novecošanas un par katru cenu cenšamies to attālināt.

Mums var ne īpaši patikt tas, kā izskatāmies, un tad mēs kaut ko darām ar savu seju un ķermeni. Mēs apmeklējam dažādas procedūras – masāžu, kosmetologu, pat plastisko ķirurgu. Skrējienā pēc skaistuma un jaunības, mēs bieži esam gatavas, ja ne gluži uz visu, tad – uz ļoti daudz ko.

Kopā ar mātes pienu mēs esam uzsūkušas ideju par to, ka skaistums glābs pasauli – un vēl, piedevām, ka tas vienmēr prasa upurus. Daudzas mūsu procedūras ir neticami sāpīgas, taču mēs esam gatavas tās paciest sava mērķa vārdā.

Kāds tad ir šis mērķis?
Atbilst kādiem noteiktiem skaistuma standartiem.
Ko mēs dēļ tā darām?
Mākslīgas krūtis, mākslīgas lūpas, mākslīgi mati, ķirurģiskas nostiepšanas, pievilkšanas, botoksa injekcijas un ļoti daudz dažadas manipulācijas.

Kā labā tik daudz ieguldījumu?
Tāpēc, ka mums šķiet, ka skaistums garantē mīlestību. Mīl tikai skaistās, mīl tikai jaunās. Ārējam skaistumam ir ļoti liela nozīme. Ja es izskatīšos jauna un skaista, tad mani mīlēs vēl vairāk.
Un, lūk, ir vesela paaudze vecmāmiņu, kuras visiem spēkiem cenšas izskatīties kā meitenes. dažkārt viņām tas pat izdodas. Taču, vai tas viņām nāk par labu?

Kopā ar visu to, ir pazudusi vecmāmiņu paaudze, kuras prot mīlēt un dāvāt siltumu. To, kuras mīl bez visiem noteikumiem, kurām vienmēr atrodas laiks saviem mazbērniem, kuras lasa pasakas un vienmēr dāsni dalās ar savu dzīves gudrību. Tādu vecmāmiņu praktiski vairs nav. Mūsdienu vecmāmiņas arī saviem mazbērniem var daudz ko dot – dāvanas, rūpes, draudzību, bet patiesu un beznosacījumu mīlestību, nevar. Viņām tās nav. Un tās ļoti trūkst pasaulei.

Es atceros vecākās paaudzes stāstīto, mūsu vecāku stāstīto, kuri uzauga daudz savādākos apstākļos, kurus ļoti bieži audzināja vecmāmiņas. Un šīs vecmāmiņas tēls vienmēr ir līdzīgs – silta, maiga, rūpīga, mierīga, dziļa, piedodoša. Tagad vecmāmiņas ir citādākas, un viņas bieži vien publiski nedrīkst saukt par vecmāmiņām – apvainosies. Un blakus saviem mazbērniem viņas vēlas izskatīties nevis kā vecmāmiņas, bet mammas. Diemžēl.

Ir pazudis tādas svarīgas mīlestības avots cilvēka dzīvē. Varbūt tieši tāpēc mums ir tik grūti iemācīties mīlēt pa īstam? Tāpēc, ka nav neviena, kas varētu mūs bērnībā piepildīt ar šo labestību un laimes sajūtu?

Iespējams, ka tas viss notiek tāpec, ka esam parāk ieciklējušies uz ārējo skaistumu, mūsu ķermeņa skaistumu, un absolūti aizmirstam par iekšējo – mūsu Dvēseles skaistumu?

Ja mēs kaut pusi savu spēku, ko tērējam sava ķermeņa kopšanai, tērētu savas Dvēseles attīstīšanai un savam sirds skaistumam, kādas mēs kļūtu gala rezultātā?

Es iznāku no kosmetologa kabineta. Parasti te man sakopj seju, uzliek maskas un cenšas pierunāt uz botoksa injekcijām. Es nepadodos, neskatoties uz redzamajām mīmikas grumbām pierē… Un, lūk, manā priekšā ir viņas, tās pašas sievietes, kuras sapņo vienmēr izskatīties jaunas.
Sieviete, kurai skaidri redzams, ka ir ap 60 gadu, taču seja ir pavisam gluda, kaut arī nekustīga. Viņas vecumu nodod vien rokas un kakls. Un, iespējams, vēl skatiens – gana piekusis no mūžīgās dzīšanās pēc jaunības. Jā, viņai ir nedabīgi stingras krūtis, pārāk gluda seja, apjomīgas lūpas, gari, biezi mati. Taču nez kāpēc viņa izskatās kaut kā neveikli un pat skumji. Viņa plāno operāciju, apspriež to ar ārstu, kad es eju garām, un viņa pavisam nopietni uzskata tādu lēmumu par pareizu. Viņa patiešām to uzskata par skaistumu. Viņai taču ir vajadzīga jaunu un skaistu vīriešu uzmanība.
Bet mana kosmetoloģe man norāda uz viņu un saka, ka, lūk, nekad neuzminēsi, cik viņai gadu… un visu to jaunās tehnoloģijas, botokss! Bet tu kautrējies, tev pāris injekcijas un viss. Es smaidu. Es nestrīdos. Bet es zinu, ka to nedarīšu.
Jā, es arī dažkārt, pēc negulētas nakts, vēlētos spogulī ieraudzīt divdesmitgadīgu meiteni, tādu, kāda es agrāk biju. Noslēpt krunciņas, maisiņus zem acīm, man arī gribētos gludāku ādu. Taču tajā brīdī es atceros, ko nozīmē skaistums.

Mans skaistuma jēdziens ir aprakstīts Zablocka dzejolī:

«… Kas ir skaistums?

Un kāpēc to dievina cilvēki?

Tas ir tukšs trauks?

Vai uguns, spīguļojoša traukā?»

Es atceros tās sievietes, kuras mani patiesi iedvesmo. Tās, uz kurām paskatoties, sirds atveras, palašinās un dzied. Piemēram, Māte Terēze. Manā uztverē tā ir brīnišķīgi skaista sieviete, neticami skaista. Vai viņa būtu veikusi jaunības injekcijas? Nē. Vai savu ķermeni būtu centusises atjaunināt Svētā Pēterburgas Ksenija? Vai par savu celulītu, kas ir dabīgs sievietes ķermenim, uztrauktos Helēna Andelina? Vai Sandra Kovi, Stīvena Kovija dzīvesbiedre, kura dzemdējusi deviņus brīnišķīgus bērnus – droši vien viņai nācies saskarties ar strijām – vai viņa censtos tās izdzēst ar lāzera palīdzību, vai veiktu vēdera plastiku?

Divas galējības

Attiecībās ar savu ķermeni mums ir divas galējības.
Mēs, vai nu noliedzam ārējo skaistumu, un nodarbojamies tikai ar iekšējo. Tad mūsu ķermenis izplūst un mēs to nevaram pat pabarot ar krēmu, un arī nemeklējam masāžas iespējas, sakot, ka tas nu galīgi nav garīgi. Es taču neesmu ķermenis, bet gan – Dvēsele. Tikai nez kāpēc no šīs Dvēseles bieži vien aizgriežas pat tuvie cilveki.

Otrā galējība ir tā, ka mēs sevi asociējam tikai ar ķermeni un tā skaistumu, uzskatot, ka, iespējams, šim ķermenim kaut kur arī ir Dvēsele. Un tad mēs cenšamies apstādināt laiku, jo, ja ķermenis noveco, tas nozīmē, ka novecoju arī es? Un tad mēs esam gatavas ņemt pat kredītus kaut kādām operācijām, ciest sāpes un, ne tikai. Un šajā skrējienā mēs esam gatavas iet tik tālu, ka dažkārt pat neērti paliek.

Kur gan palikusi veselīga attieksme pret skaistumu?
Kas mēs patiesībā esam? Vēdiskie raksti runā, ka mēs esam nemirstīgas Dvēseles. Tomēr – ne ķermeņi. Taču mēs esam ne tikai brīvas, mužīgi jaunas Dvēseles, mēs nosacīti esam Dvēseles. Dvēsles, kuras dzīvo šajā pasaulē, šajā ķermenī, sasaistē, kā alpīnisti. Caur sava ķermeņa orgāniem mēs iepazīstam materiālo pasauli. Ar šī ķermeņa palīdzību mēs spējam paust savu mīlestību, veidot attiecības, dzemdēt bērnus, izbaudīt labsajūtu. Ķermenis mums tajā visā palīdz.

Un tad ir skaidri redzams, ka ķermeņa loma ir milzīga. Taču, pats galvenais tomēr ir iekšpusē. Un patiesais skaistums arī ir iekšpusē. Un ir vērts rūpēties par šo skaistumu daudz biežāk un dziļāk. Ir vērts tam veltīt vairāk laika un uzmanības – tikpat apzināti, cik, liekot maskas un iekrēmojot savu ķermeni.

Iedomājieties, ja mēs katru dienu ne tikai mazgātos un uzkrāsotos, bet arī lasītu svētos rakstus, skaitītu lūgšanas, pateiktos, darītu labus darbus? Ja mēs apzināti veidotu savas attiecības ar cilvēkiem un apzināti piepildītu pasauli ar savu mīlestību?
Kādas mēs kļūtu savos piecdesmit un sešdesmit gados? Vai mēs paliktu vientuļas, nevienam nevajadzīgas, nelaimīgas un vīlušās dzīvē? Vai vispār iespējams no tādas sievietes labprātīgi atteikties? Tas taču būtu tas pats, kā tuksnesī atteikties no oāzes – vienīgās vietas, kur atrast ūdeni.

Ja Dvēsele ir daļiņa Dieva, tad ķermenis ir tā vieta, kur dzīvo daļiņa Dieva. Un tas nozīmē, ka ķermenis ir dievnams. Un tad mums obligāti ir jārūpējas par šo ķermeni kā par dievnamu.

Sekot tam, lai mūsu ķermenis būtu tīrs, lai tas būtu tik skaists, cik šobrīd tas iespējams, rūpēties par tā skaistumu, sakoptību, nenolaist to, noteikti izgreznot un izrotāt. Taču tajā pat laikā, neuzskatīt, ka svarīgākais ir dievnams, nevis tas, kas tajā atrodas.
Dievnams ir tikai mūžīgas Dvēseles laicīgā mītne. Un galvenā vērība ir jāpiegriež ne sienu skaistumam, vai altāra gleznojumiem, bet gan savai saiknei ar Dievu.

Ir ļoti daudz sieviešu, kuru liktenis ir bijis tik sarežģīts, ka viņas nav varējušas apprecēties. Daudzas apprecējušās tomēŗ savā ģimenē saskārušās ar vardarbību un cietsirdīgu attieksmi. Taču šīs sievietes ir pārvērtušas savu “neglīto” likteni pašu pievilcībā, mīlestībā un sirds bagātībā.

Radhanataha Svami reiz stāstīja par kādu sievieti Indijā. Reiz, senos laikos viņas bagātais vīrs viņu piekāva un padzina no mājām. Viņa brīnumainā kārtā izdzīvoja – bez naudas, bez ēdiena, mājām un bērniem, kuri palika pie vīra. Viņa bija izmesta uz ielas, pazemota un nelaimīga.
Tāda viņa varēja palikt uz mūžu. taču viņa izvēlējās sev citu likteni. Viņa sev blakus ieraudzīja tos, kas cieš ne mazāk par viņu pašu. Uz ielas dzīvoja daudz bērnu, kuriem nebija vecāku, nebija māju, nebija ēdiena. Un viņa nolēma par tiem rūpēties. Viņa kļuva tiem par māti. It kā viņai nebija viņiem ko dot, tikai mīlestība un sirds siltums. Bet bērni tiecās pie viņas, un to, kam viņa bija vajadzīga, ar katru brīdi kļuva arvien vairāk. Viņa tos mācīja, kā varēja, un kopīgiem spēkiem viņi veidoja savu sadzīvi.

Pagāja daudzi gadi, viņiem tika piešķirta māja, lai viņa kopā ar šiem berniem varētu tajā dzīvot. Viņas bērni izauga, pabeidza skolas, daudzi aizgāja studēt universitātēs, pēc tam dabūja labus darbus un rūpējās par savu māti un tiem bērniem, kurus viņa turpināja audzināt. Tur bija gan mazi gan lieli, bet visi bija viņas bērni.

Pagāja laiks, un arī viņas pašas īstie bērni atrada savu māti, un sāka dzīvot kopā ar viņu un tiem, kuriem tik ļoti bija vajadzīga mīlestība un rūpes. Bet reiz viņas mājā ieradās nabaga vīrs. Viņš bija slims, nespēcīgs un nabags. Un viņa tajā atpazina savu bijušo vīru. Viņš bija izsalcis, un viņa to pabaroja. Viņš bija nabags, un viņa deva tam pajumti. Un viņš bija pārsteigts par to, ka viņa netur ļaunu prātu, neatriebjas un neizjūt naidu, pēc visa tā, ko viņš tai nodarījis. Viņa to vienkārši pieņēma tāpat kā jebkuru citu, kam vajadzīgas rūpes un gādība.

Šajā stāstā Svami vairākkārt pieminēja to, cik skaista bija šī sieviete. Viņš nepieminēja ne viņas matus, ne acis, ne rokas. Viņš runāja tikai par viņas sirdi, un katrs no tiem, kas klausījās šo stāstu nevarēja noturēties neraudājis. Un es ticu, ka šī ir viena no skaistākajām pasaules sievietēm. Daudz skaistāka par visām modelēm un estrādes zvaigznēm.
Uz kādu skaistumu tiekties, katra no mums nolems pati. Un, jebkurā gadījumā, mēs saņemam kaut kādu rezultātu un labsajūtu. Taču kura no labsajūtām būs īslaicīga, bet kura – ilgstošā perspektīvā?

Kura no tām ir cīņa ar dabisko notikumu gaitu, ar laiku, bet kura – saskaņā ar dabu visā tās daudzveidībā?
Autors: Olga Vaļajeva
Avots: valyaeva.ru
Tulkoja: Ginta FS