Sievietei: nelauzt sevi

anna-razumovskaya
Atkal par sāpīgo! Par sievišķību. Par to, ko tik visu mēs darām, kad cenšamies kļūt sievišķīgākas. Gribās nedaudz pakliedēt mītus un salikt akcentus.
Bieži gadās, ka fanātisma un ideālisma dēļ, izdzirdot sievietes aprakstu “pēc Torsunova”, mēs krītam ģībonī – šausmas, es galīgi neesmu tāda! Es vispār neesmu sieviete! Dabas kļūda! Briesmas! Apmēram tādas emocijas man bija sākumā, kad noklausījos Torsunova lekcijas. Un, protams, tas bija īstākais laiks mesties cīņā ar sevi – pārkārtoties, pārtaisīt, lauzt!
Šajā vietā man paveicās. Fanātisma manī jau no paša sākuma bija maz. Mainīties gribējās, bet īpašas ticības nebija. Un par cik es esmu stūrgalvīga un nepaklausīga, tad uzreiz visu filtrēju, pielietoju pēc kārtas – dienas režīma maiņu atliku līdz pēdējam. Ļoti sāpīgas krīzes un atpakaļkritienu man nebija – paldies Dievam! Tajā laikā par sievišķību maz runāja. Kad es Meistarklasēs runāju par to, ka vēlos palīdzēt sievietēm kļūt par sievietēm – daudzi smaidīja. No divdesmit sievietēm smaidīja vairāk kā puse – kam gan to varētu vajadzēt?!
Bet tagad par sievišķību runā visi, kam nav slinkums, un runā visur. Tiek propogandēts etalons “vēdiskā sieviete” (personīgi man tāds vārdu salikums nepatīk un neiedvesmo, pat modina aizdomas). Un fanātisma ir vairāk kā piesardzības. Var izlasīt vienu rakstu un mesties to pielietot, pat nelasot neko vairāk. Tā arī meitenes ar paaugstinātu vēlmi ticēt visam, ko raksta, dara – metas praktizēt, neiedziļinoties un nepārbaudot. Pēc tam jūtas briesmīgi, jo sākas problēmas tur, kur agrāk viss bija kārtībā.
Problēma ir tajā, ka agrāk katrai meitenei bija savs skolotājs un meistars blakus – māte, vecmāmiņa, skolotāja. Pieaugusi, pieredzējusi sieviete, kura ne tikai varēja mācīt, bet arī pielabot kļūdas. Kā jogas instruktors, kuram no malas labāk redzamas jūsu asanas kļūdas, šī sieviete ar trenētu aci visu uzreiz ievēroja. Vēl bez tā visa, bija svarīgi, lai viņai būtu mīksta sirds, mīloša un labestīga, lai visu pateiktu tādā formā, lai meitene neapvainotos. Mūsu laikos šādas apmācību sistēmas nav.
Diemžēl. Mums nākas visu iemācīties pašām. Bieži es saņemu vēstules no sievietēm, kurām šīs zināšanas iedevušas viņu meitas. Tātad šobrīd ir mainījusies pat zināšanu nodošanas sistēmas kārtība. Un ir skaidrs, ka darot un kļūdoties šajā procesā, no kritieniem neizbēgt. Var aiziet pa nepareizo ceļu, var apmaldīties. Labi, ja blakus ir domubiedri. Mans vīrs šobrīd aktīvi domā par to, kā izveidot ģimeņu un sieviešu klubu tīklu, lai meitenēm būtu ne tikai kur saņemt zināšanas, bet arī vieta, kur griezties pēc palīdzības.
Bet pagaidām es varu jums atkal pastāstīt kādus drošības noteikumus, un salikt akcentus uz svarīgiem sievisķības attīstības postulātiem.
Šos postulātus man gribētos piekārt kaut kur – redzamā vietā, lai pēc iespējas mazāk meiteņu uzsistu sev punus:
  • Nemēdz būt ideāli. Tas ir pirmais punkts. Tu studē rakstus un redzi svētas sievietes. Tās ir ideālas. Un tu vari sanervozēties par to, ka ne tuvu neesi tāda. Nevajag! Svētas sievietes ir īpašas dvēseles, kas atnākušas šeit, lai parādītu mums piemēru, uz ko ir vērts tiekties. Taču to atkārtot mums neizdosies. Mums ir citi uzdevumi un citi apstākļi. Ideāls ir tikai Dievs. Bet mūsu uzdevums ir kļūt laimīgām.
  • Jebkuras attīstības mērķis, tajā skaitā sievietes – ir laime. Laime un mīlestība. Mērķi nosaka kritēriji. Ja tu nekļūsti laimīgāks (orientējošais ir tieši iekšējais stāvoklis ne ārējais), tad tu kaut ko dari nepareizi vai arī neīstajā vietā. Tavs mērķis nav kļūt par supersievieti vai otro Māti Terēzi. Bet būt laimīgai – un šajā laimē dalīties ar saviem mīļajiem.
  • Mēs visas JAU esam dzimušas sievietes. Tāpēc sievišķais mūsos JAU IR. Ar to pietiek. Un tas ir harmonisks. Tieši mums. Dažkārt tas guļ. Dažkārt mēs to neizmantojam. Taču tas ir. Mūsu dvēsele atrodas sievietes ķermenī, un tas nosaka tas vajdzības un īpatnības. Mēs zinām, kāds ir mūsu dzimums. bet ne vienmēr saprotam, ko tas nozīmē smalkākajā līmenī. To arī varam mācīties dažādās skolās un lekcijās.
  • Mēs dzīvojam pasaulē, kur vairāk tiek atbalstīta vīrišķā uzvedība. Un tā kā mēs piemērojamies sociumam, tad izstrādājam ieradumus, kas vairāk der vīriešiem kā sievietēm. Taču no tā sievišķīgais no mums nekur neaiziet. Tas paliek savā vietā un gaida, gaida, kad mēs atkal to ievērosim.
  • Ievērot savu sievišķo būtību mums nāksies agri vai vēlu. Dažkārt grutniecības laikā un pēc bērnu dzimšanas (palīdz hormoni). Dažkart pēc laulībām. Dažkārt metodes mēdz būt ne tās priecīgākās – piemēram, slimība vai konflikti.
Dzīve uz mums var iedarboties trijos veidos: ar mīlestības čukstiem, sirdsapziņas balsi un ciešanu ruporu. Labi būtu iemācīties dzirdēt čukstus, vai ne? Ja nepaspējām, nekas. Ciešanas attīra.

 

  • Kad mēs sākam apzināties, ka esam sievietes un mums ir jāiet nedaudz cits ceļš – ko tālāk? Mūsu ķermeņa tips nosaka mūsu vajadzības un uzdevumus. Tas nosaka kādos mācību priekšmetos mums būs jāliek eksāmeni. Ja vēlamies, varam paņemt klāt vēl kādus papildus, fakultatīvos priekšmetus. Jebkurā gadījumā, sākumā būs janokārto eksāmeni obligātajos priekšmetos. Pacenties noskaidrot, kādas īpašības tev izskatās obligātās un kādas – fakultatīvās. un pamazām apgūsti tās.
  • Sākumā vienkārši studē. Lasi grāmatas, runājies ar tiem, kuri praktizē to, ko tu mācies. Piemēri sev. Kaut ko tu varēsi atzīmēt kā jau apgūtu. Kaut kas būs pilnīgi jauns. Pirms mesties ar galvu visā tajā iekšā, pastudē. Pat Bhagavad-gītā Krišna dod Ardžunam izvēles iespēju. Viņš stāsta par pasaules uzbūvi un visiem likumiem. Un pēc tam piedāvā tam pašam pieņemt lēmumu. Mums vienmēr ir izvēles iespēja. No kaut kā atteiksies uzreiz – nekā briesmīga. Iespējams, atgriezīsies pie tā pēc gadiem, bet varbut arī nē. Katrai no mums ir savs ceļš uz laimi.
  • Kad jau vēlies kaut ko mēģināt, zini, ka uzreiz neizdosies pārkārtoties. Un to arī nevajag. dari visu pakāpeniski. Un virzies no vienkāršā uz sarežģīto. Atrodi tās rekomendācijas, kuras tev ir visvienkāršāk atkārtot un mēģini. Saņem savus rezultātus, iedvesmojies. Pēc tam studē tālāk. Sākumā aritmētika un tikai pēc tam augstākā matemātika.. ja, nezinot ciparus, tu centīsies saprast integrāļus, matemātiku nekad neiemīlēsi. Un, lai arī sākums tev var šķist pārāk vienkāršs, bez tā nebūs pamata tālākai attīstībai..
  • Necenties uzreiz izmainīt visus savus ieradumus. Ne visi ieradumi mums traucē dzīvot. Daži pat palīdz. Daži ar laiku atmirst paši no sevis. Ir tādi, kuri patiesi “jāizravē kopā ar visām saknēm”. Vēlme lamāties, smēķēšana, liderīgs dzīvesveids u.t.t. Te nu vietā būs stingrība un kategoriskums.. Pārējais – vadoties no apstākļiem.
 Vieta, laiks, apstākļi. Vienmēr ņem tos vērā, pirms sāc kaut ko mainīt savā dzīvē.
  • Sievietei, kurai ar vīru ir labas attiecības, frāze «Jā, mans mīļais!» var kļūt par burvju frāzi. Bet, ja attiecības ar vīru jau ir sabojātas, viņa ar šīs frāzes palīdzību var tikai pieliet elļu ugunij. Ņem vērā visus faktorus – kādā attīstības līmenī esi tu, kādā ir tavs vīrs, kādā vidē jūs dzīvojat. Piemēram, daudzas meitenes negrib strādāt. Bet ir hipotekārais kredīts un vīrs, kurš lūdz palīdzēt. Pamest vīru, lai pats kārpās, kā prot? Vai arī pakāpeniski pāriet pie kā cita – varbūt sava sirds darba?
  • Sievišķība sievišķības dēļ – tas nav mērķis. Tas ir tas pats, kas «gribu iemācīties lasīt, lai lasītu». Svarīgi ir ne tikai prast, bet arī pielietot. Tātad pamēģini saprast, kam tev sievišķība? Kas tavā dzīvē un pasaules uztverē mainīsies, ja kļūsi sievišķīgāka? Pats galvenais ir sajūtas. Kā tu gribi justies? Ko tu varēsi dot šai pasaulei, ja būsi sievišķīgāka?
  • Sievišķība – tas nav tas, kam kaut kas tev jādod – princi, bērnus, naudu u.t.t. Sievišķība patiesībā ir pavisam normāls un ikdienišķs sievietes stāvoklis, kurā viņa var atrasties pastavīgi. Vienkārši mēs to esam aizmirsušas. Tas ir domāšanas veids, dzīves veids, spēja just un mīlēt. Cits dzīves virziens, mērķa virziens… Negaidi konkrētus un ātrus rezultātus. Vispār negaidi nekādus rezultātus ārpusē, izņemot savu iekšējo sajūtu izmaiņas. Lai ir pārsteigums!
  • Sievišķība – tas ir tas, ar ko jādalās. Ar pasauli, ar tuvajiem cilvekiem. Tas ir tas, ko nevar attīstīt tikai sev, tad tā patiešām nebūs tāda, kādai tai jābūt. Sievišķība, ko attīsta tikai “priekš sevis” – ir kā piens, kuru glabā pudelē. Agri vai vēlu saskābs un nevienam no tā nebūs nekāda labuma. Tāpēc biežāk padomā, ko vari dot saviem mīļajiem un pasaulei, ja tevī sievišķības būs vairāk?
  • Jāsāk mācīties konkrētas lietas, Sākumā pielietot pašus praktiskākos un pieejamākos risinājumus. Piemēram, sākt var no kleitām. Biežāk nēsā sievišķīgu apģērbu. Vēro, kā mainās tavas sajūtas un veselība. Tālāk, ja tev patīk šis process, izvēlies atkal ko sev patīkamu un izdari to, kam tu jau esi gatava šobrīd un ar ko iekšēji esi mierā.
  •  Ķeries pie tā, kas pagaidām tev vēl ir grūti. Bet – ne paša grūtākā. Pie tā, kas grūti, bet šad un tad izdodas. Bet pēc tam pie tā, kas grūti un neizdodas. Esi pret sevi līdzcietīga. Kad tu atnāc pirmo reizi uz jogas nodarbību, pasniedzējs uzreiz tevi nenoliks stājā uz galvas vai nesēdinās špagatā. Viņš sāks ar vienkāršāko – un pakāpeniski palielinās grūtības pakāpi. Galvenais, lai šajā praksē tu sajustu garšu.
  • Kategoriskumam un fanātismam nav nekā kopīga ar zināšanām un labestīgumu. Tāpēc nevajag tā pret sevi un citiem izturēties. Bakstīt un pieprasīt maksimālo rezultātu. Pēkšņi pāriet tikai uz kleitām vai pat mūķenes apģērbu. Pēkšņi pārstāt ēst gaļu un to pieprasīt darīt arī tuviniekiem. Nedzen zirgus! Viss lai notiek pakāpeniski.
  • Visas zināšanas pirmkārt pielieto pati. Vari klausīties pat lekcijas par vīrieša pienākumiem un gūt no tām sev labumu, Par to, ko vīrs var tev dot, ja vien dosi viņam tādu iespēju. Pēc katras lekcijas uzdod sev jautājumu – kas te bija par mani? Un, kas ir pats interesantākais, ka pat, klausoties vienu un to pašu lekciju, tu uzzināsi kaut ko vairāk par sevi. Kā tikko atstrādāsies viena lieta, parādīsies nākamā un nākamā… Un pēc tam izrādīsies, ka tieši tā tu arī dzīvo. Bet, ja tikai bakstīsi citus – rezultāti būs gluži pretēji.
  • Mācies no tiem, kuru dzīve tev patīk. Kuru rezultāti tevi iedvesmo. Ir daudz vientuļu sieviešu, kuras māca, sievietes bez bērniem, sievietes, kurām vienlaicīgi ir vairāki vīrieši. Skaties uz cilvēku, uz to, kā viņš dzīvo un domā par to, kā vēlies dzīvot tu? Vai man tas patīk? Vai es tā gribu? Vai mani tāda dzīve iedvesmo?
  • Paies vairāki mēneši vai gadi – un tu varēsi salīdzināt. Sevi var salīdzināt tikai ar sevi. Pagātnē. Atceries, ka visiem ir atšķirīgas starta pozīcijas. Kādam jāpaveic lielāks darbs, kādam – mazāks. Ir svarīgi redzēt savas personīgās izmaiņas.
  • Lai kā tu viltos manī vai Torsunovā, vai Ruslanā Naruševičā, vai citos cilvēkos, kas nes kādas zināšanas, lūdzu, nevilies pašās zināšanās! Es izlasīju šo domu žurnālā «Благодарение», un man tā šķita ļoti pareiza. Mēs visi esam neideāli. Mēs visi esam cilvēki. Un, iespējams, iztēlojoties ideālu, tu vilsies cilvēkā. Taču, es tevi lūdzu, neatsakies kaut kā dēļ no zināšanām.

 

Un pats galvenais – nelauz sevi. Daži cilvēki, kuri praktizē personības izaugsmi, visā nopietnībā uzskata, ka vajag vispirms salauzt un pēc tam no jauna uzcelt. Tas ir labs izaugsmes veids vīrietim. Vīrišķīgi ir visu nolīdzināt līdz ar zemi un pēc tam uzcelt. taču tas pilnībā neder sievietei.
Mūsu enerģija ir kā ūdens. Mēs pašas esam elastīgas un plūstošas. Un mūsu uzdevums ir tādā pat veidā mainīties – ielejot mūsu ikdienas dzīvē vairāk labestības, zināšanu, vairāk sievišķīgo nodarbju, vairāk mīlestības. Un galarezultātā saņemt pavisam citu upi, citu jūru, citu okeānu.
Pamazām attīsties, salīdzini sevi tikai ar sevi, izzini. maini savu dzīves garšu, tad izmainīsies tavi ieradumi.

 

Atceries, galvenais ir laime. Kad sieviete ir laimīga, viņa var savā laimē dalīties. Bet, kad viņai viss ir pareizi, viņa visa ir tāda – vēdiska, bet tajā pat laikā iekšā ir izžuvis tuksnesis – ko gan viņa varēs piepildīt ar dzīvu ūdeni?
Autors: Olga Vaļajeva
Avots:valyaeva.ru
Tulkoja: Ginta FS

Neatsakies no sapņa!

sapni4
Šī ir nodaļa no grāmatas «Nesapņot ir kaitīgi»
Arvien vairāk es redzu cilvēkus, kuri realitātes iespaidā atsakās no saviem sapņiem. Īpaši tagad – ekonomiski dīvainā laikā. Tas vienmēr ir tik skumji. Tāpēc, ka reizē ar sapni, no cilvēka dzīves pazūd kas svarīgs – viņa acis pārstāj izstarot gaismu.
Kāds paziņa sapņoja pārcelties uz dzīvi Austrālijā, viņam bija pat plāns – sākumā turp aizbraukt uz pusgadu, iekārtot bērnus skolā. Bet pēc tam kaut kas notika. Rubļa kurss nokrita, tas kļuva ļoti dārgi un viņam palika bail. Viņš varēja ar to tikt galā, tomēr baidījās riskēt.. Un palika Pēterburgā. Acis pārstāja mirdzēt gan viņam gan viņa bērniem. Pats sevi pārliecina, ka viss ir kārtībā, tomēr…
Otrs ļoti mīlēja ceļot un katru ziemu pavadīja Taizemē. Pēc tam vecākajai meitai palika septiņi gadi un viņa sāka iet skolā. Neiet nevar, alternatīvas nav un tagad arī pārziemošanas iespējas nav. Tad dēls sāka iet skolā. Un atkal – apdzisis skatiens visiem ģimenē. Bērni stāsta, ka tas bija skaistākais laiks viņu dzīvē, vecāki atzīstas, ka tur ģimene saliedējās un kļuva stipra. Bet tagad maksimums divas nedēļas skolas brīvdienās – un viss. Vairāk viņi viens otru gandrīz nemaz neredz un kontakta nav. Ceļojumu un piedzīvojumu, kad visi kopā, arī vairs nav.
Trešā paziņa sapņoja par to, ka viņai būs vēl viens bērniņš. Divi jau ir, vīrs it kā atbalsta, un tomēr,, kaut kā īsti nesanāk, atliek, gaida. Bet pēc tam viss, un nu jau vairs nevarēs.
Atkārtot frāzi par apdzisušajām acīm? Vai kā vēl aprakstīt viņas vilšanos un nožēlu par to, ka pašu svarīgāko atlika uz “pēc tam”?
Vēl viena paziņa sapņoja kļūt par frizieri, bet skaidrs, ka vecāki viņai atgādināja par obligāto augstāko ekonomisko izglītību un nākotnes iespējām. Rezultātā viņa ir ekonomists no 9ņiem līdz 18tiem. Bet pa vakariem krāso un griež matus draudzenēm. Tādā veidā viņa iedvesmojas. Pamest ekonomista karjeru baidās. Bet kā mainās viņas skatiens, kad viņa ir ekonomiste un tad, kad nodarbojas ar frizēšanu! Labi, ka atstāja savam sapnim kaut nedaudz telpas un laika.
2014. gada novembrī mēs atgriezāmies Krievijā. Plānojām mēnesi padzīvot un izdarīt neatliekamās lietas, kas bija sakrājušās, un pēc tam, kā parasti, braukt “pārziemot”. Bet tikko bijām atgriezušies, eiro izauga vairāk kā divas reizes, dolārs – arī, un aviobiļetes kļuva kosmiski dārgas.
Decembris un janvāris pagāja panikā, katru dienu monitorējot valūtas kursus un cenas par biļetēm. Bija izvēle – atteikties no tā, kas mums ir tik ļoti svarīgi? Vai sekot sirdij? Mums tada “pārziemošana” ir ļoti svarīga, jo tikai tur labi un aktīvi rakstās grāmatas.
Rezultātā aizkavējāmies gandrīz divus mēnešus, kuri mums nebija tie jautrākie un produktīvākie, tomēr nospļāvāmies uz visu un tomēr aizlidojām. Jā, tas sanāca ļoti dārgi, no daudzām ierastām lietām nācās atteikties. Taču mēs ne reizi to nenožēlojām. Pirmajā mēnesī mēs sadarījām milzumdaudz svarīgu lietu, bija svarīgas tikšanās, tika pabeigta vēl viena grāmata. Un kas notiktu, ja būtu palikuši Pēterburgā? Nekas!
Pazīstot sevi, es zinu, ka daudz vienkāršāk ir pārbīties un paskaidrot sev, kāpēc tas nav izdarāms, ir nelaikā un nav vajadzīgs. Cik daudz reižu es tieši tā arī esmu darījusi! Un vēljoprojām daru – ir daudz sapņu, kurus es vēljoprojām atlieku uz “pēc tam” – nav skaidrs tikai kāpēc.
Daudzi no mums tieši tā ar sapņiem arī rīkojas – atrod tūkstošiem iemeslu, kāpēc tas vairs nav aktuāli, nav interesanti, nav svarīgi un pat ir bīstami un kaitīgi.
Tas attiecas gan uz lieliem, gan maziem sapņiem. Piemēram:
  • Kam man vajadzīga liela māja, to taču vajadzēs kopt no rīta līdz vakaram!
  • Es nevaru ceļot, jo man taču ir bērni!
  • Es nevaru mācīties tur, kur vēlos, jo tā profesija šodien nevienam nav vajadzīga!
  • Es nemaz negribu precēties, arī civillaulībā nemaz nav tik slikti. It kā.
  • Un arī iPhone man nav vajadzīgs, es zinu tik daudzus tā trūkumus!
  • Patiesībā es nemaz nevēlos aizbraukt no šīs pilsētas, te tomēr ir ērti.
  • Nemaz tik ļoti man to kleitu negribējās. Var taču atrast arī lētāku. Un vispār, es varu iztikt bez kleitas.
  • Es nemaz tik ļoti negribu ceļot. Labāk maksāšu kredītu par savu dzīvokli. Būs man privatīpašums.
  • Man nemaz tik ļoti nav vajadzīga mašīna, ar metro braukt sanāk pat ātrāk. Un, ja nu to nozog!
  • Kļūt par dziedātāju ir muļķīgs sapnis, tagad jādomā daudz racionālāk.
  • Vai tiešām es biju tada muļķe, kad sapņoju par sarkaniem zābakiem? Tie ir tik nemoderni!
  • Svētceļojumā doties nemaz nav obligāti, arī tepat var garīgi izglītoties.
  • Normālā ģimenē vairāk par trim bērniem nevajag būt, savādāk nezinu, kā tos pabarosim, tāpēc apstāsimies pie trijiem. Nē, pietiks ar diviem!
Var atlikt uz “pēc tam” visu – sapņus, plānus un visu pārējo. Taču šis “pēc tam” var nekad nenotikt. Saprotiet? Nekad!
Tāpēc, ka vienmēr atradīsies tūkstošiem iemeslu, kāpēc tagad nav pats labākais laiks, nav pati labākā vieta. Kāpēc naudu, kura atnākusi, labāk tērēt kam racionālam un vajadzīgam. Kāpēc nopirkt tik ļoti vajadzīgo virtuves kombainu, nevis kleitu. Visu dzīvi var sevi pierunāt, pārliecināt, meklēt tūkstošiem atrunu:
  • Man nekas nesanāca, jo vecāki mani nepietiekami mīlēja
  • Mani skolā pazemoja un apsmēja
  • Mani jau reiz mīļotais pameta
  • Man vienkārši šajā dzīvē neveicas
  • Man nepietiek izglītības un zināšanu, lai darītu to, kas man patīk
  • Man nav pietiekami daudz naudas, lai par to sapņotu
  • Es nevaru to atļauties
  • Ja es būtu oligarha meita, tad jau – protams
  • Es esmu pārāk jauna (veca)
  • Es esmu pārāk resna (tieva)
  • Vecāki man neiedeva to, ko vajadzēja
  • Vecāki negrib man palīdzēt
  • Es vairs nekad neapprecēšos, jo man jau ir bērni
  • Protams, var jau atļauties daudz bērnus, ja ir tik daudz auklīšu!
  • Man nav naudas, lai sāktu savu biznesu
  • Neviens nevēlas sēdēt ar maniem bērniem, kamēr es atpūšos
  • Man vienalga nekad nekas nesanāks
Mēs paši sev atņemam visu to, ko vēlamies. Ar savu pašu prātu, kas “noīsina” visu “nevajadzīgo”, pat tad, ja tas ir ļoti vajadzīgs. Tas izdomāja, tas nolēma un atrada atrunas. Un viss!
Milzīgs daudziums cilvēku ir uzsākuši savu lietu bez kapeikas kabatā. Un, neskatoties uz to, kļuvuši veiksmīgi. Milzīgs daudzums cilvēku, neskatoties uz to, ka vecāki pret viņiem izturējās cietsirdīgi, vai vispār viņus pameta, ir izveidojuši stipras un laimīgas ģimenes. Milzīgs daudzums sieviešu, neskatoties uz to, ka tām bijuši vairāki bērni, ir apprecējušās vēlreiz. Milzīgs daudzums cilvēku ir atraduši savu ceļu, neskatoties uz to, ka mācījušies ne tur un ne tik daudz laika, kā tas būtu bijis vajadzīgs.
Un vienīgā viņu atsķirība no citiem ir tā, ka viņi nav atteikušies no sava sapņa.
Dažkārt viņi nevarēja sava sapņa labā neko izdarīt, bet vienalga centās un ticēja, kā vien varēja. Tieši tāpēc viņi dzīvo to dzīvi, kāda patiktu daudziem, bet daudziem tā šķiet neaizsniedzama. Un kamēr pārējie izdomā atrunas, lai neceltos no dīvāna, un neriskētu, nemēģinātu, šie cilvēki iet un dara un piepilda savus sapņus.
Mūsu sapņi nav doti mums tāpat vien. Jā, protams, arī bez tiem mēs varam dzīvot, taču būt mums pašiem, īstiem, nesanāks. Katrs sapnis tā ir zīme, ceļa rādītājs mūsu dzīves ceļā, virziens, kurš mums ļoti daudz ko var pateikt priekšā.
Var atteikties no šiem ceļa rādītājiem un nodzīvot dzīvi – kā pagadās. Daudzi tā arī dzīvo. Darbs-mājas-darbs-pensija-kapi. Un viss. bet visi svarīgie sapņi kaut kur aprakti – kaut kur dziļi dziļi, tā arī nespēdami cilvēkam paradīt, ka laime ir tepat blakus, tikai jāpieliek nedaudz pūles pareizā virzienā, lai to ieraudzītu.
Es vienmēr esmu sapņojusi par ceļojumiem. Un vienalga mēs sākām ceļot tikai tad, kad mums bija piedzimuši jau divi dēli. Mums visu laiku šķita, ka vēl ir par agru, vēl nav laiks, ka mēs to vēl nevaram atļauties. Dzīve gāja, rutīna ievilka, pēc laimes pat nesmaržoja, arī ne pēc radošuma un pašrealizācijas. Un es esmu ļoti pateicīga savam vīram par to, ka tolaik viņš mums  abiem ļāva aizvest savu iedzīvi uz garāžu un doties uz nekurieni. Jā, tas bija dīvaini. Loģiski būtu bijis, ja mēs sāktu krāt naudu dzīvoklim, aktīvi nodarbotos ar dēla rehabilitāciju, bet mēs visu pametām uz aizbraucām.
Pateicoties ceļojumiem, mēs esam saņēmuši ļoti daudz. Tajos uzrakstīta lielākā daļa manu grāmatu, tajos no jauna mēs atguvām savu vecāko dēlu, un no tiem mēs atvedām savu jaunāko brīnumu. Bet galvenais, tajos mēs kļuvām tuvāki, ļoti daudz ko sākām apzināties, sapratām un izjutām. Un atradām to, ko tik ilgi bijām meklējuši. Mūsu vēlme ceļot bija zīme, orientieris ceļā. Un, ja tad mēs nebūtu noriskējuši, nekā no tā visa mums nebūtu. Pats galvenais vispār būtu varējis nenotikt.
Cilvēki, neatsakieties no saviem sapņiem! Jā, valūtas kurss mainās, krīze- šmīze, apstākļi, grūtības. Taču kāds tam sakars ar jūsu sapņiem?!
Kāpēc tie atkarīgi no kādas ārējas jezgas? Lai kas tur arī nenotiktu – turpiniet sapņot bez kādām atrunām! Un sekojiet saviem sapņiem, lai cik arī bailīgi tas būtu!
Var nopelnīt vairāk naudas, taču, lai tas notiktu, acīm ir jāmirdz.
Var pārkāpt visus likumus un iet savu ceļu, bet ar apdzisušu skatienu tas nav iespējams.
Var piepildīt savus sapņus pat tad, ja kāds groza pirkstu pie deniņiem.
Vispār, ļoti daudz ko var – galvenais, nepārstāt sapņot! Un viss sanāks – visam savs laiks, bet tas laiks pienāks un viss notiks.
Sapņi – tas ir svarīgākais, kas mums ir, tā ir mūsu uguns – sirdī un acīs, ar kuru viss ir iespējams!

 

 

Autors: Olga Vaļajeva
Avots: http://valyaeva.ru/
Tulkoja: Ginta FS

Izvēles brīvība

berni-vecaki
Šī ir viena nodaļa no grāmatas «Sievietes dvēseles dziedināšana».
Katram no mums pieder izvēles brīvība. Tā ir viena no pamattiesībām šajā pasaulē. Mums ir tiesības izvēlēties, kur, kā un ar ko mēs vēlamies dzīvot.
Visgrūtāk mums ir būvēt attiecības ar tiem cilvēkiem, kuri šo brīvību mums atņem vai vēlas atņemt. Vai arī cenšas mums iestāstīt, ka šādas brīvības nemaz nav.
Līdz zināmam vecumam vecāki mierīgi pieņem lēmumus savu bērnu vietā un tas ir normāli līdz brīdim, kad bērns pats sāks vēlēties pieņemt savus lēmumus.. Par to arī vēstī gada, divu gadu, septiņu gadu u.t.t. krīzes. Bērns pats grib lemt, ko viņam ēst, ko ģērbt, ar ko nodarboties, kad gulēt, kad spēlēties, kur iet un tā tālāk.Jo ilgāk turpinam visu lemt bērna vietā, jo spēcīgāka krīze bērnam.
Dažkārt vecāki to nesaprot un turpina ar savu pusaudzi apieties tāpat kā ar mazu bērnu: uzvelc cepuri, astoņos esi mājās, ar Pašu nedraudzējies, izmācies, nomazgā traukus, sākumā apēd zupu… Kaut gan, ja mēs paši esam gājuši tam cauri, mums vajadzētu atcerēties tās emocijas.
Tāpēc bērni ir spiesti pretoties. Spiesti uzvesties agresīvi, strīdēties. Un šādas attiecības labas saglabāt nav iespējams. Par to arī tik daudz pieaugušo pārdzīvojumu, kuri nespēj uzturēt labas attiecības ar saviem vecākiem, kaut arī ļoti vēlas tās uzlabot, sakārtot un salabot. Grib, bet nevar.
Kā var salabot to, kas jau sākotnēji ir salikts nepareizi?
Tā ir abu pušu atbildība. Tajā skaitā arī vecāku, kuri nesaprot, ka bērns ir izaudzis un viņam ir tiesības pašam izlemt, kā dzīvot – vecākiem taču ir sava pieredze un  ir skaidrs, kā vajadzētu dzīvot, un tāpēc viņi vēlas savu dārgumu pasargāt no kļūdām. Taču, diemžēl, tā ir ilūzija, ka vecāki patiešām zin, kas viņu bērnam vajadzīgs.
Pats labākais, ko mēs varam viņiem iemācit ir IZDARĪT IZVĒLI. Patstāvīgi. Saprotot iespējamās sekas. Un, lai tas notiku, mums jāatlaiž viņi pasaulē un jādod viņiem iespēja pašiem iziet savas dzīves mācību stundas.
Tā ir arī pieaugušu bērnu problēma, ka tie nevar beidzot kļūt pieauguši, un turpina atļaut vecākiem un citiem cilvēkiem pieņemt lēmumus viņu vietā. Pateikt “nē” jau pašā sākumā un nenovest visu līdz absurdam.
Atteikties stāties mammas izvēlētajā augstskolā, lai pēc tam, pēc pieciem gadiem nemestu viņai sejā diplomu.
Atteikties no iespējas dzīvot kopā ar vecākiem savas ģimenes dzīves sākumā, lai pēc tam nevainotu tos par jaukšanos jaunāš ģimenes dzīvē un par to, ka jāšķiras.
Atteikties atdot mammai audzināšanā savu bērnu, lai pēc tam nebūtu viņa jāvaino par to, ka pazudis kontakts ar paša bērnu.
Atteikties ēst to, ko nemīli ēst un neēd, bet viņa vienalga turpina gatavot.
Atteikties valkāt to, kas tev nepiestāv un nepatīk, kaut arī tāds tu mammai patīc vislabāk.
Tev ir tādas tiesības, jo tu taču esi cilvēks, personība, bet ne mammas īpašums.
Sirds vājuma dēļ vieni nevar atlaist, bet otri – baidās aiziet un pieaugt, lai neievainotu. Bet pēc tam gan vieniem, gan otriem ir grūti. Gan vieniem gan otriem ir sāpīgi.
Izvēles brīvība – ir katras personības galvenā tiesība. Un tieši tāpēc mēs dzīvojam šeit – uz Zemes.
Un, starp citu, arī Bībelē rakstīts tieši par to. Par to, kā mīlošais Radītājs deva saviem bērniem izvēles iespēju un pieņēma to, kā tas ir. Un to lasot, es domāju par to, cik ļoti liela sirds ir Viņam, un cik ļoti Viņam mēdz būt sāpīgi skatīties uz mums.
Neviens tev nevar atņemt Dieva doto izvēles brīvību. Un  pat tad, kad tev šķiet, ka neko neizvēlies, arī tā ir izvēle. Pati galvenā tava tiesība no dzimšanas – izdarīt izvēli un skatīties, kur aizvedīs tevi tavs izvelētais ceļš. Maksāt reķinus, kas tev pēc tam pienāk un mainīt savu uzvedību, kad nepieciešams. Un tāpat no malas vērot savu bērnu, vecāku, brāļu, māsu, draugu izvēles, nespējot neko mainīt. Vienīgais, ko mēs varam, iedvesmot ar savu piemēru, darot savas pesronīgās izvēles – tieši tajā virzienā, kurā mums nepieciešams.

 

Autors: Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta FS

Sieviešu scenāriji. Savas Mammas Mamma

mammas-mamma

Šis ir reāls stāsts. Mainīti vien vārdi un daži fakti. Fragments no topošās grāmatas.

Svetai jau sen ir pāri 40 gadiem. Aiz muguras neizdevusies laulība. Bērnu nav. Un ir mamma. Vientuļa mamma, kurai arī dzīve nav izdevusies. Tā viņas dzīvo – abas kopā. Mamma un pieaugusi meita. Divas vientuļas sievietes.

Mēs sākam sarunu un es atkal redzu šo bildīti: mamma kļūst par maziņu meitenīti, bet meita ņem to uz rokām un mierina.

Es jautāju, kas ir ar mammas vecākiem un Sveta sāk raudāt. Viņas mammas vecāki gāja bojā blokādes laikā un viņa izauga bērnu namā. Attiecības ar vīru neizdevās, viņš viņu pameta uzreiz pēc Svetas piedzimšanas.

Un tagad Sveta nevar dzīvot savu dzīvi. Kad viņa kaut kur aizkavējas, noteikti ir jāpiezvana mammai, lai tā neuztrauktos. Lai mamma zinātu, kur viņa ir. Lai mamma neapvainotos. Sveta jau sen vairs necenšas sakārtot savu privāto dzīvi – viņas vīrs neizturēja kopdzīvi ar sievas māti. Un visus pārējos vīriešus viņas mamma sagaida kaujas gatavībā.
Mammai ir jau septiņdesmit gadu. Cerību, ka viņa mainīsies, vairs jau sen nav. Veselības kļūst arvien mazāk. Atstāt viņu vienu ir bail. Bet arī sava dzīve paiet.

Apburtais loks?

Es palūdzu Svetai, lai viņa paskatās uz mammu un saka viņai: “Mammīt, es nevaru aizpildīt tavu tukšumu”. Viņa pat to nevar pateikt, asaras līst straumēm. “Bet es taču varu!” – pēc brīža saka Sveta.
“Sveta, tu jau četrdesmit gadus centies, bet nekas nesanāk. Ne tev, ne mammai. Tu nevarēsi viņai aizstāt mammu. Tu vienkārši esi bērns!”

Viņa turpina raudāt, bet es redzu, ka seja kļūst gaišāka.

“Mammu, es nevaru aizpildīt tavu tukšumu. Es vienkārši esmu bērns” – saka Sveta. Un beidzot sāk elpot. Beidzot viņa varēja atrauties no mammas un ieraudzīt savu personīgo dzīvi. Un kas pats brīnumainākais – arī mammai pēc tam kļuva vieglāk. Gaidīt un prasīt mīlestību, nesaprotot, ka tas nav tas cilvēks – ir ļoti nogurdinoši un neiespējami. Bet redzēt savu bernu laimīgu – tas iedvesmo ikvienu vecāku. Pat tad, ja mamma tajā neatzīsies.

Var visu dzīvi nolikt, lai aizvietotu savai mammai mammu. Taču tas nav iespējams. Mēs varam par viņu rūpēties, palīdzēt viņai. Tikai tā ir cita pozīcija. Bērna pozīcija – maza bērna, kurš ar cieņu un mīlestību izturas pret savu mammu pozīcija. Bet ne visuvarošā Dieva, kas mierina un glābj nesapratīgo un nevarīgo pozīcija.

Tā ir milzīga starpība. Savas Mammas Mammas pozīcija uzpērk ar savu visuvarenību un lepnību. Taču par to vienmēr nāksies maksāt ar savu laimi. Savu dzīvi. Vai nav pārāk augsta cena tam, lai sajustos ļoti svarīga?

Autors: Olga Vaļajeva

Tulkoja: Ginta FS

 

Veltījums sievietēm

by-tenaya-sims

Šodien parunāsim par sievietes spēku un vājumu.

Man šķiet, ka daudziem, domājot par šo tēmu, galvā ir putra, kas ar katru gadu kļūst arvien nesaprotamāka.

Daudzi lektori runā par to, ka sievietes spēks ir viņas vājumā. Savukārt feministes sievietes vājumu un ievainojamību uzskata par pazemojošu, visdažādākajos veidos cenšoties no tās atbrīvoties

Kāds uzskata, ka vāja sieviete ir tā, kura “sēž vīram uz kakla” un bez viņa atļaujas nedrīkst pat uz tualeti aiziet. Kāds domā, ka neatkarība un līdztiesība ir vienīgais sievietes glābiņš šajā pasaulē. Strīdu ir daudz.

Es pastāstīšu par to, ko es uzskatu par sievietes spēku un ko – par viņas vājumu? Jo esmu piekususi lasīt vienu un to pašu – ka vājas sievietes nevienam nav vajadzīgas, un, ka es cenšos padarīt viņas par veredzenēm.

Sākšu ar to, ka grūti iebilst pret to, ka ārēji sieviete ir vāja. Fiziskajās sacensībās – vai tā būtu skriešana, peldēšana vai svarcelšana, sievietes patiešām atpaliek no vīriešiem. Tāpēc arī sacensības notiek atsevišķi. Sievietes sacenšas ar sievietēm, vīrieši ar vīriešiem. Jā, protams, sieviete atlēte var noskriet distanci ātrāk kā parasts vīrietis. Bet diez vai viņa apdzīs vīrieti – atlētu.

Fiziski mēs esam vājākas. Tas ir fakts. Bet emocionāli  ikviena sieviete ir spēcīgāka par vīrieti.

Viņa ar savām emocijām ir spējīga likt sajukt prātā vīrietim – nospiest, izsmērēt un iznīcināt to. Tajā pat laikā viņa ir spējīga pārvarēt daudz smagākus notikumus dzīvē, pārdzīvot tos, izdzīvot un pieņemt. Vienas dzemdības sievietei dod tādu emociju spektru, kas jāizdzīvo, ka neviens vīrietis ar ko līdzīgu galā netiktu.

Tātad iekšēji viņa ir spēcīga. Es pat teiktu, ļoti spēcīga. Vāja ārēji, spēcīga – iekšēji.

Viņa nevar stiept smagus čemodānus, bet pārdzīvot ārpratīgi daudz dažādu emociju – var. Katru dienu.

Kauties nevar, bet nogalināt ar vārdiem un skatienu – vienkāršāk par vienkāršu. Nest uz saviem pleciem visu nevar, bet savākt visas savu bērnu emocijas un atlaist – var. Tāda, lūk, neparasta dzīve parastai sievietei.

Protams, viņa var pakļauties kopējam neprātam un stiept smagus čemodānus, viņa var darbā rauties kā zirgs, var vicināt kulakus. Un kas tad? Tad iekšēji viņa kļūst vāja. Sirds vājums. Taču tad gan viņai ar savām emocijām netikt galā, ne uzticēties, ne piedot, ne arī normālas attiecības būvēt neizdosies.

Kad es saku “esiet vājākas” – tas nozīmē, atsakieties no centieniem ārēji izskatīties stipras, vienalga ārēji jūs neesat vīrieši. Fokusējiet savu uzmanību uz iekšu, un nostiprinieties tur.

Nevajag darīt to, kas jums nesanāk, kam jūs neesat radītas, kas nav jūsu dabā, kas nav jūsu. Pastipriniet to, kur jūs jau esat stipras sākotnēji. Nostipriniet savu sirdi. Novirziet savu enerģiju uz iekšu.

To, ko mēs esam raduši uzskatīt par spēku, patiesībā ir vājums. Tās, kuras visu stiepj uz saviem pleciem, ir pašpietiekamas un neatkarīgas, patiesībā nevienam nav vajadzīgas un nav interesantas, jo iekšēji viņas ir tukšas. Viņas attīsta savu ārējo spēku un pilnībā zaudē iekšējo. Vicināt zobenu ir vienkāršāk, un tā rodas ilūzija par stabilitāti un aizsargatību. Bet tā ir tikai ilūzija.

Lai uzticētos vīrietim ir vajadzīgs milzīgs iekšējais spēks, neprātīgi daudz spēka. Tāpēc, lai šad tad nedarītu neko, kad tik ļoti gribas izdarīt visu tagad un pašai. Lai nekontrolētu, nepārbaudītu, nepielabotu, nenodrošinātu sev aizmuguri visādam gadījumam, kam noteikti pēc tam jānotiek.

Uzticēties var tikai sirdī stipra sieviete. Ārēji tas izskatās kā vājums.

Lai pieņemtu vīrieti tādu, kāds viņš ir, vajadzīgs ne mazāks spēks. Lai necenstos viņu pārttaisīt, pāraudzināt, apgreidot, aizvietot ar kaut ko. Protams, daudz vieglāk ir meklēt savas nelaimes iemeslus kaut kur ārpusē, citos cilvēkos un sapņot par to, ka mainot partnerus, atradīsi savu laimi. Taču tajā nav spēka, tas ir sirds vājums, pie kam – stipri ielaistā formā.

Lai piedotu citiem cilvēkiem, ir jābūt ļoti stiprai iekšēji. Un sievietei ļoti bieži nākas piedot.

Piedot vīram viņa kļūdas, asus vārdus, piedot bērniem, kas bieži var ievainot ļoti dziļi, piedot vecākiem viņu nesapratni un nespēju pieņemt. Karot ir daudz vieglāk. Vienkāršāk ir vicināt zobenu un ārdīt. Bet tā dara tikai vājās. Tajā nav spēka. Piedot ir daudz grūtāk un sarežģītāk, un vēl grūtāk ir piedot patiesi no visas sirds.

Lai palūgtu palīdzību, arī ir vajadzīgs ļoti daudz ieksējā spēka. Kas ļauj tev būt pārliecinātai par to, ka tu esi to pelnījusi. Kas ļauj tev “nolaisties no saviem augstumiem” un palūgt. Kas ļauj tev pieņemt šo palīdzību. Darīt visu pašai ir vājums.

Lai izaudzinātu bērnus, iekšēji ir jābūt ļoti stiprai.
Autors: Olga Vaļajeva

Foto: Tenaya Sims

Tulkoja: Ginta FS