Atļaut sev ieraudzīt zvaigznes

Mana bērnība sastāvēja no vieniem vienīgiem aizliegumiem… Man vienmēr un visu aizliedza… Aizliegumi bija galvenie audzināšanas instrumenti. Vārdu “nedrīkst” es dzirdēju biežāk kā jebkuru citu vārdu.

Dažkārt aizliegumi bija pamatoti. “Nedrīkst aiztikt sērkociņus”.
Dažkārt – nepamatoti. “Pastaigā nedrīkst ņemt līdzi lelles”.

Kapēc nedrīkst? Un kāpēc visi parējie to drīkst?

Es izaugu šajā aizliedzošajā paradigmā, slēgto durvju nožogojumā. Es ielāgoju, ka lielākā daļa lietu šajā pasaulē nav priekš manis. Tās vienkārši ir aizliegtas, vai arī tās jānopelna. Un dēļ šī stingrā NEDRĪKST es bailīgi skatījos uz to, kā citi… drīkst.

Ja es saņēmu kaut ko, par ko biju sapņojusi un ko biju kārojusi, piemēram ceļojumu, es to pārdzīvoju milzīgā frustrācijas stāvoklī un iekšējā pretestībā, domājot par to, ka neesmu to pelnījusi. Tā taču nedrīkst, vienkārši ņemt un aizbraukt pie jūras. Jūra ir jānopelna. Kam tas vajadzīgs un kā jānopelna – tas bija otršķirīgs jautājums, es to pat neanalizēju.. Jo arī analizēt taču nedrīkst.

Reiz es dēlam nopirku konstruktoru – kalniņu. Tas bija jāsabūvē no sīkām detaļām un tad jaripina pa to bumbiņas. Uz kastes bija uzzīmēts, kā tieši tas jāsaliek. Es sāku likt stingri pēc instrukcijas. Dēls man palīdzēja, padeva detaļas. Mēs uzbūvējām kalniņu un dēls ripināja bumbiņas. Pabeidzis rotaļāties, viņš izjauca kalniņu, aizgāja paēst, un tad devās gulēt. Izgulējies, viņš atkal atgriezās pie konstruktora. Sāka būvēt kalniņu. Es tajā laikā gatavoju pusdienas.

Iegājusi bērnistabā, es biju izbrīnīta par to, ka jauno kalniņu dēls bija uzbūvējis savādāku nekā bildītē. Man pat prātā nebija ienācis, ka var arī tā. Ka var atkāpties no tā, kas uzzīmēts uz kastes un uzbūvēt savu paša oriģinālu kalniņu. Es domāju, ka jābūt tā kā bildītē, bet visu pārējo – nedrīkst. Bet dēls nezināja, ka nedrīkst. Viņš vienkārši mēģināja. Un viņam sanāca.

Ir cilvēki, kuri savos “nedrīkst” dzīvo visu mūžu. Stingri pēc instrukcijas, kuru uzrakstījuši citi, sveši cilvēki. Gatavo stingri pēc receptes. Cik grami jāieber? Strādā stingri pēc amatinstrukcijas. Dzīvo pedantiski, pēc noteikumiem, kurus iemācījušies jau bērnībā. Tagad es saprotu, ka noteikumi – tas ir labi, ja tie paskaidro dzīves loģistiku, bet neaizliedz dzīvot. Neizolē no dzīves.

Es izaugu aizliegumu apgrūtināta un tagad dāsni dalos tajos ar saviem bērniem, burtiski smacējot viņus ar saviem “nedrīkst”. Es neļauju bērnam kļūdīties. Precīzāk, ne gluži tā: ja es redzu, ka viņš kaut ko dara nepareizi – ne tā būvē piramīdu, ne no tās puses liek puzli, ne tajā mājiņā iemitina kaķi, es momentā viņu laboju. Tā, lūk, ir pareizi. Redzi? Man šķiet, ka ekonomēju viņa laiku, jo kāpēc gan izdarīt nepareizi, bet pēc tam darīt to vēlreiz?

Taču patiesībā, es atņemu viņam iespēju iegūt pašam savu pieredzi, savu pasauli, izdarīt savus atklājumus. Patiesībā es viņam iedodu veselu kalnu ar barjerām. Man pašai to ir ļoti daudz, bet es taču esmu laba mamma….

Reiz mēs ar vīru naktī ieradāmies viesnīcā, es izgāju uz balkona savā numuriņā un teicu:
– Skaties, kādas zvaigznes!
Un viņš atbildēja:
– Skaisti! Vislabāk ir zvaigznēs skatīties, stāvot uz jumta!

Es sāku smieties. Man pat galvā neienāca doma, ka viņš to domā nopietni. Uz jumta taču nedrīkst kāpt!
– Kāpēc nedrīkst? – viņš izbrīnā iepleta acis.
– Es nezinu, kāpēc. Tāpēc, ka vienkārši nedrīkst. Neviens taču naktīs neložņā pa jumtiem.
– Tas tāpēc, ka viņi guļ un neko nezina par zvaigznēm, – atbildēja vīrs. Un pastiepa man roku. Un es  neuzticīgi pastiepu viņam savējo. Un mēs ar liftu uzbraucām viesnīcas pēdējā stāvā un tālāk pa ugunsdzēsēju kāpnēm uzkāpām uz jumta. Un apskāvušies stāvējām. Un raudzījāmies zvaigznēs. Un vīrs stāvēja un baudīja. Mīļoto sievu un zvaigžņotās debesis. Bet es stāvēju un gaidīju, ka tūliņ kāds atnāks, apsargs vai administrators, un padzīs mūs no jumta. Un teiks: nedrīkst. Un tādās bailēs un uztraukumā es tā arī neizbaudīju zvaigznes.

Tagad, to saprotot, es ļoti vēlos iemācīties atšķirt, kad es sargāju bērnu no kaut kā bīstama, un kad sargāju viņu no dzīves. Es pati mācos dzīvot bez aizliegumiem, bez muļkīgiem un nevajadzīgiem “nedrīkst”. Un man tas ne vienmēr izdodas. Es dažkārt atkal iekrītu glābjošajā stingrībā, jo tur ir droši un mierīgi, un no turienes var vērot to, kā citi dzīvo pilnīgu dzīvi, bet man nevajag lieki riskēt.

Taču tur, kur nav šī riska un šo emociju, tur nav arī zvaigžņu… Nav to spožo zvaigžņu, kuras es esmu palaidusi garām dēļ saviem nolādētajiem “nedrīkst”.

Dievs, dod man viedumu! Es nespēšu sev piedot to, ka saviem bērniem būšu stāvējusi priekšā zvaigznēm…

Olga Saveļjeva
Ilustrācija: Lucy Campbell
Tulkoja: Ginta Filia Solis

MANA LAIME

Reiz pirms sešiem gadiem es no rīta, ar grūtībām pamodusies, sāku vārīt putru. Bija ziema, aiz loga piķa melna tumsa. Es uzmanīju pienu, lai tas “neaizbēg”, un man ļoti gribējās gulēt. Pēc tam modināju dēlu, lai vestu uz dārziņu. Puika negribēja mosties un niķojās. Izvilkt no miega saldi gulošu bērnu ir tas, ko es patiesi nemīlu darīt.

Pēc tam es centos viņu apģērbt, viņš činkstēja, negribēja ģērbties, vilka nost ar grūtībām manis uzstieptās zeķubikses, pēc tam negribēja ēst putru, mēs kavējām. Vīrs pamodās, ienāca virtuvē un jautāja: “Vai brokastīs ir vēl kaut kas, izņemot putru?”

– NĒ! – es viņam uzrēju, kaut gan, varēju ātri sagatavot sviestmaizītes, tas nebūtu grūti. Taču es kavēju un nebiju izgulējusies, un no rītiem man ļoti nepatīk gatavot kulinārijas brīnumus.

Pēc tam mēs saģērbāmies un es domāju par to, cik ļoti darbietilpīgs gadalaiks ir ziema. Uzvilkt bikses, pēc tam jaku, pēc tam mēteli, tad cimdus…. Uffff.

Mēs ar dēlu izskrējām no mājas. Bija sals un mašīnu nevarēja iedarbināt. “Tā tik man vēl trūka!” – es padomāju un pasaucu vīru, lai tas brokastu vietā tiek galā ar mašīnu, bet pati ātri sagatavoju viņam maizītes, ko paņemt līdzi uz darbu.

Rezultātā ar lielu kavēšanos mēs aizbraucām katrs savos darbos.

Tās pašas dienas vakarā es gatavoju vakariņas.

Diena darbā nebija izdevusies, man tika uzlikts par pienākumu izpildīt darbus kāda atlaista darbinieka vietā. Es biju nikna un domās pateicu priekšniekam visu, ko par viņu domāju. Mizoju kartupeļus un skatījos TV, kur Pirmajā kanālā rādīja šovu «Precamies!» («Давай поженимся»).

Tur skaista, jauna, sapucēta un koši nogrimēta raidījuma varone meklēja vīru un klāstīja savu dzīves stāstu.

Viņa tikai nesen bija ieradusies “iekarot” galvaspilsētu. No pirmās laulības viņai ir bērns, taču viņš dzīvo kopā ar viņas vecākiem citā plsētā, kamēr viņa cenšas sevi atrast lielpilsētā. Un tad, kad atradīs sev vīru, uzbūvēs karjeru, tad noteikti ņems bērnu pie sevis.

Noslēgumā viņa teica:

– Kopumā manā dzīve viss ir labi, un es meklēju vīrieti, kurš to padarīs vēl labāku. Es esmu laba mamma, laba meita, labs cilvēks un būšu laba sieva.

Un raidījuma vadītāja Larisa Guzejeva viņai jautā:

– Un kā jūs sapratāt, ka esat laba?

– Es nesmēķēju un nedzeru, – meitene atbildēja.

– Man šķiet, ka panākumi nevar sākties ar piedēkli “ne”. Es NE smēķēju, NE dzeru, NE nogalinu, – saka raidījuma vadītāja.

– Jūs būtu laba mamma, ja no rītiem, agri pamodusies, varītu savam bērnam sasodīto putru, pēc tam modinātu savu cieši aizmigušo bērnu, kurš, vēl nepamodies niķojas, un barotu viņu ar šo putru, ar kuru pēc tam piesmērēta visa virtuve, pēc tam stīvētu viņam kājās šīs izslavētās zeķubikses, piecas cepures un jaku, to visu pēc tam aptinot ar šalli, un tad dotos ārā – putenī – skriešus ar ragaviņām uz bērnu dārzu, pēc tam kavētu savu darbu…. Bet viņš pa to laiku dārziņā meistarotu tulpes ziedu, lai pēc tam 8. martā to jums uzdāvinātu…

Es sastingu. Stāvēju ar muguru pret televizoru, klausījos un griezu dārzeņus…

Un sapratu, ka tieši tagad kāds no Augšas runā ar mani.

Par mani. Viņš visu par mani zin…

Izlietnē vēl joprojām stāvēja no rīta ar ūdeni pielietais, piedegušais katliņš, mēs taču kavējām un es to nepaspēju nomazgāt. Bet pie ledusskapja karājās zīmējums, ko mans dēls šodien man uzdāvināja, kad es atnācu pēc viņa uz dārziņu…

Mēs tik bieži nepamanām savu laimi.

Tā gluži kā tranzītā brauc cauri mūsu dzīvei, bet mēs to sajaucam ar ikdienišķību un rutīnu. Šī putra, šis katls, šīs zeķubikses… Vai gan par tādu laimi mēs sapņojām?

Taču, ja aizdomājamies, pagrozām to rokās, paskatāmies no cita skatu punkta: kāpēc gan ne laime?

Man ir kāds, kura dēļ pamosties agrāk. Un mans virtuves logs izgaismojas katru rītu pulksten sešos.

Un tur, aiz loga ir auksts un tumšs, bet šeit – manā siltajā virtuvē mājīgi svilpo tējkanna un smieklīgais katliņš ar puķīti uz sāniem vāra ideālo putras porciju. Un man ir mīļotais dēls, kuram nepatīk no rītiem mosties (kuram gan patīk?), un vīrs, kurš gandrīz vienmēr ir labā garastāvoklī, un darbs, kur mani gaida un mani pienākumi, piemēram vakariņas, kas jāpagatavo un kas dara mani laimīgu.

Es katru dienu esmu laimīga, tikai aizmirstu to pamanīt!!!

Tā diena man ir ļoti svarīga. Pēc tās es kļuvu it kā apskaidrota. Un sāku ievērot to, kas man vienmēr bija bijis acu priekšā, bet es to neredzēju, tā, it kā tas būtu bijis aizklāts ar kādu neredzamu iekšējās neapmierinātības plīvuru.

Bet todien, nejaušs dialogs televīzijā kā burvju mākslinieks norāva šo burvju lakatu no manām acīm un tagad es skatos uz savu veco virtuvi tā, it kā tā būtu kļuvusi jauna un saku: O!!!!

Būt laimīgai šeit un tagad, neskatoties uz apstākļiem, kurus dzīve piedāvā – tas ir mans kredo un mana personīgā reliģija.

Laime nav obligāta maskarāde un karnevāls, to vajag iemācīties ievērot un novērtēt, pat tad, ja šodien tā ir pavisam ikdienišķa, maziņa un līdzīga mazajam katliņam ar auzu pārslu putru.

Olga Saveļjeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ģimenē nemēdz būt «paveicās»

106796240_1487832228087604_629161769559723246_n

Reiz mēs kavējām vilcienu. Vilcienam “Maskava-Anapa” bija mūs jāaizved uz dienvidiem. Bijām ilgi un pacietīgi gaidījuši šo atvaļinājumu.

Trīs stundas pirms vilciena atiešanas mēs ar vīru un dēlu iekāpām taksometrā. Taču pēc brīža uz ceļa notika kaut kāds kollapss. Mēs pirmās divas stundas sēdējām sastrēgumā un šajā laikā nebijām pietuvojušies savam mērķim ne par centimetru. Bijām trīs kilometru attālumā no tuvākās metro stacijas, no kuras varētu aizbraukt līdz vilciena stacijai, taču iet kājām karstajā saulē ar lielo bagāžu un mazu bērnu uz rokām bija neprāts.

Beidzot sastrēgums bija izkustējies. Un metro vilcienā mēs ielecām 30 minūtes līdz vilciena atiešanai. Bija jābrauc 10 pieturas. Mums abiem ar vīru bija skaidrs, ka esam nokavējuši. Vēl jau būtu jāskraida pa peronu, lai atrastu īsto platformu… Taču mēs vienalga braucām. Klusējot. Iegrimuši domās par nenotikušo atvaļinājumu. Es mēģināju saprast, ko Visums man ar šo nenotikušo laimi cenšas man pateikt.

Divgadīgais dēlēns jautri lēkāja pa vagona sēdekļiem un viņu neinteresēja mūsu problēmas. Man gribējas viņam uzšaut pa dibenu, kaut gan ne reizi dzīvē to nebiju darījusi…

Mēs ieskrējām stacijā 15:35. 15:30 mūsu vilciens aizgāja. Tam bija jāaiziet…. Taču tas kā iemiets stāvēja un nekustējās. Es neticēju savām acīm, taču uz informatīvās plāksnītes skaidri un gaiši bija rakstīts “”Maskava-Anapa”… Kad mēs pieskrējām pie pēdējā vagona, vilciens sāka kustēties un mēs burtiski iemetām savas mantas un skrienot pa platformu viens otram padevām bērnu.

– Kaut kas aizkavēja vilciena atiešanu, – paskaidroja pavadone, aiztaisot durvis, kad mēs aizelsušies no skrējiena un stresa priekštelpā centāmies atgūties. Ilgi meklējām savu kupeju. Kad atradām un aizvēram aiz sevis durvis, abi ar vīru apskāvāmies, viņš nervozi iesmējās, bet es sāku raudāt…

Lūk, to es saucu par PAVEICĀS. Vienkarši PAVEICĀS. Notika tas, kam nebija jānotiek. Mums par labu.

Ja agri pavasarī majonēzes burciņās iesēsi tomātu sēklas, noliksi uz saules apspīdētas palodzes, sekosi temperatūras režīmam, pēc tam tuvāk vasarai aizbrauksi uz vasanīcu un saudzīgi stādiņus iedēstīsi siltumnīcā, regulāri visu sezonu laistīsi, mēslosi, tad rudenī tevi priecēs  skaisti, sulīgi un garšīgi, paša izaudzēti tomāti. Tu taču neuzskatīsi, ka tev ir paveicies? Protams, ka nē! Tas būs pilnībā sagaidāms katras dienas darba rezultāts.

Lūk, tāpat arī ģimenē, bērnu audzināšanā un attiecību veidošanā nemēz būt šī bezrūpīgā “PAVEICĀS”.

Savus stāstus es rakstu par vīru un bērniem. Daudziem lasītājiem ir radies diezgan salkans priekšstats par mani un manu “cukurģimeni”. Taču es rakstu patiesību. Es neko neizdomāju. Rakstu par klusu parastu ģimenes laimi.

– Tev paveicies, – raksta tie, kuriem kaut kas ir ne tā, kā gribētos. Viņiem ir vienkaršāk tikt galā ar netaisnību: jo vārds “paveicies”  apzīmē kādas likteņa “intrigas”, nepārvaramus apstākļus un tajā nav ne kripatiņas atbildības par rezultātu.

Tas ir izdevīgs vārds tiem, kuriem nepaveicās.

Bet es gribu teikt, ka mēs esam parasti. Vidusmēra ģimene. Un pie sava “paveicās” esam gājuši caur tādiem ērkšķiem, caur kuriem ne kurš katrs izies. Un par savu laimi mēs esam samaksājuši ļoti lielu cenu. Daudziem tā šķistu neiespējama.

Attiecībās ar vīru mēs esam izgājuši visas stadijas. Viens otra pieņemšanas kā dzīves partnera, samierināšanāss ar otra trūkumiem, vieduma un spējas novērtēt otra labās īpašības.

Kopā mēs esam jau kopš institūta gadiem. No pirmajiem randiņiem (ar pļavu ziedu pušķiem), zemām algām (kas pietika tikai mēnešbiļetei), ar jaunības aizvainojumu uzliesmojumiem (bet es tev ticēju!), ilgstošiem strīdiem (nekad man vairs nezvani), trakas greizsirdības (kāda Ļena?), kaislīgiem salabšanas brīžiem (vai tu esi traks, šeit?), makaroniem kā vienīgā ēiena, ko izdevies nopelnīt (no vecākiem neņemt ne kapaiku), no pirmajām uzvarām karjerā (aizbrauksim uz jūru, labi?), un kritieniem (pagaidām padzīvosim par manu algu), kautrīgiem kopdzīves plāniem (varbūt bērniņu?), filmu skatīšanos zem viena pleda (man ar tevi ir tik labi), ar “vai tu kļūsi mana sieva?”, no pirmajiem lielajiem pirkumiem (tikai ne kredītā), no testa ar divām strīpiņām, no “jums būs puisītis”, no pirmajiem dēla smiekliem, no nervu sabrukuma (tu solījies iziet ar viņu pastaigāties), no sakrāmētiem čemodāniem, lai dotos pie mammas dzīvot (vairs to nespēju), no atgriešanās ar vainas sajūtu (nevaru vairāk), apskāvieniem priekštelpā, “vairs nekad tā nedarīšu”, “panāc šurp”, “un es tevi arī”…

Kā anekdotē par zelta zivtiņu, “es gribu, lai mums viss būtu”. MUMS VISS BIJA. Mēs neesam ideāli. Mēs esam gājuši savās attiecībās līmeni pa līmenim, kā datorspēlē. Mēs zaudējām spēkus, enerģiju, bijām strupceļā. Mēs zaudējām. Šķīrāmies – katrs uz savu pusi. Es ļoti labi atceros to laiku… Toreiz es savās attiecībās sāku salt. Grimu vienaldzības akā, neuzmanības plaisā, naktīs gaidīju vīru mājās un viņā nenāca, nenāca… Es jau nezināju, ka tikmēr, kamēr vīrietis meklē sevi, ir jāvāra viņam borščs nevis jālasa lekcijas. Es domāju: “Tas taču ir tik netaisnīgi! Es taču arī esmu sevi pazaudējusi, man arī ir jāmeklē!”. Un es meklēju. Meklēju pasaku, bet vīrs izrādījās brīnumdaris. Smaragda aukstuma burvis. Es nosalu un aizgāju. Domāju, ka brīvībā būs siltāk.

Protams, bija situācija. Briesmīga, dvēseli ievainojoša. Mēs tajā ietriecāmies kā sienā un sašķīdām gabalos. Tā vietā lai apvienotos, mēs aizvainoti sākām laizīt savas brūces. Katrs savas. Un gaidījām glābšanu viens no otra. Bet ko gan var izglābt nāvīgi ievainotais? Labi būtu, ja vismaz sevi… salāpītu.

Savācu savas vasaras kleitas un aizgāju rudenī. Manā rokā gulēja dēla plaukstiņa. Tā smaržoja pēc ledenēm un atbildības. Bet es baudīju lepnību.

– Man neko no tevis nevajag, – es vīram teicu. Un viņš… pamāja ar galvu. Piekrita! Maita! Es gaidīju, ka skries man pakaļ, ķers aiz rokas, centīsies vismaz “iesmērēt” kredītkarti. Viņš taču zin, ka ar mani ir mazais dēls, viņš taču zin, ka es neprotu nopelnīt. Toties labi protu tērēt.
Un vajag taču daudz. Atsevišķa vientuļās mātes dzīve kopā ar bērnu īrētā dzīvoklī maksā ļoti dārgi. Gaidīju, kad viņš apdomāsies. Visur staigāju ar telefonu rokā. Gaidīju zvanu. Bet viņš klusēja.

Kā izrādījās, nauda ir visur. To vienkārši vajag saskatīt. Bet mēs to ieraugām tikai tad, kad mums ir tāda iespēja ieraudzīt. Vai arī tad, kad kaut kas – lepnība, statuss, slinkums – ir svarīgāks par naudu. Bet tad, kad aiz tavas muguras deg tilti, šajās liesmās ļoti labi var redzēt savas kļūdas un arī savas iespējas.
Es momentā iemācījos nopelnīt naudu. Tieši otrdienā. Tāpēc, ka jau nākamajā ceturtdienā mans īres parāds bija 135. Es lūdzu Visumam: man vajag simts tūkstošus. Tūliņ. Tieši rītdien. Un iezvanījās telefons.

– Tev steidzami manā vietā rītdien jānovada kāzas, – teica mans draugs – pasākumu vadītājs. – Es salauzu kāju. Guļu slimnīcā. Kāja piesieta. Scenāriju tev aizsūtīšu.  Precas kaut kāds priekšnieks no celtniecības departamenta. Cik tu par to gribi?
– 70.
– Tu traka esi? Es būtu ņēmis 35.
– Par steidzamību un forsmažoru. Viņš ir priekšnieks, vai kas cits? Viņš taču negrib lai kāzas izgāztos?
Priekšnieks negribēja. Viņš bija celtniecības departamenta direktors un prata celt. Un zināja, ka ģimene arī ir celtniecība. Bet kāzas – fundaments. Viņš piekrita par 70. Līgava, tas ir – sieva, bija apmierināta. Viņa zem galda viņu bikstīja, bet viņš sēdēja tāds piesarcis un laimē starojošs.
– Novēlu jums mīlestību, – es teicu un, atvadoties, piemiedzu viņiem ar aci un sakārtoju viņam no krūšu kabatas izlīdušās jaunās sievas biksīšu mežģīnes.

– Kā skolnieki, – viņš sakautrējies pasmaidīja. Samaksāja 80. Labs celtnieks.
“Paldies tev, Visum!”, – es domās noteicu. – “Vēl vajag 20”.
Nākamajā dienā manā pamatdarbā man negaidīti piešķīra prēmiju. 30 tūkstošus.  Es nolēmu, ka 10 no tiem būs ziedojums Visumam un iztērēju to labdarībai. Visums manu dāsnumu novērtēja un es tiku apbērta ar pasūtījumiem. Es izrāpos no krīzes.

Mana nulle blakus vīra vieniniekam kļuva par patstavīgu ciparu. Es vairs neesmu nulle un no šīs dienas mani vajag ņemt verā. Es ļoti lepojos ar sevi. Taču man ļoti gribējās, lai arī vīrs ar mani lepotos. Un uzzinātu, ko pazaudējis. Un, lai atnāktu ar atvainošanos. Tā arī pateiktu: “Kāda tu varone!” Taču viņš neko neteica. Laipni smaidīja saņemot dēlu uz brīvdienām. Laipni smaidīja, atgriežot viņu man. Lūk, arī visa komunikācija.

Es iegrimu vientulībā. Man šī brīvība sāka smakot pēc nolemtības. Es neprotu atgriezties mājās pēc pusnakts, kad neviens mani negaida, neuztraucas un nejautā: “Vai tevi sagaidīt?”. Mani neinteresē veiksme veiksmes dēļ. Man ļoti vajag, lai viņš skatītos uz mani un teiktu: “Skat, kāda tu lieliskā!”

Man bija neinteresanti būt vieniniekam, es biju ar mieru būt nullīte, bet aiz viņa muguras.

Un es nolēmu rīkoties. Brīvdienā aizvedu dēlu pie vectētiņa. Nopirku skaistu apakšveļu un zeķes ar silikona lentu. 12 cm papēdis. Matus sataisīju tā, lai izskatās nedaudz nevērīgi. Uzkrāsoju lūpas koši sarkanā diezgan vulgārā krāsā un uzvilku mēteli – tieši virs apakšveļas, lai tā atvērumā varētu redzēt zeķes maliņu. Es biju pats kaisles iemiesojums. Kamēr gāju līdz mašīnai, jutos kā Čičolīna. Vīrieši atskatījās.

Ap vieniem naktī atbraucu pie bijušā vīra. Piezvanīju pie durvīm. Sirds kā traka lēkāja krūtīs. Neviens neatvēra. Un pēkšņi es iedomājos, bet, ja nu viņš nav mājās? Bet, ja nu viņš nav viens? Mani pārņēma šausmas. Iepriekš par to es nebiju iedomājusies.  Mēs jau gadu dzīvojām šķirti, bet es pat nespēju pieļaut domu, ka viņš varētu paskatīties uz kādu citu.

Beidzot viņš samiegojies atvēra durvis.
– Kas noticis? – viņš jautāja, acis samiedzis no košās gaismas priekštelpā.
– Tu esi viens?
– Nē.
– Nē?? – es gandrīz nomiru, elpa pazemojumā aizrāvās.
– Nē, es esmu ar kaķi. Kas noticis?
– Es drīkstu ienākt? – es jautāju un pavēru mēteli, atsedzot grezno apakšveļu.
– Viņš vēl trakāk samiedza acis. Viņam kājās bija veci bokseršorti, kurus dāvināja vecmāmiņa Vaļa, kura praktizēja ekonomisko vīriešu apakšveļas šūšanu. Tās galīgi nesmaržoja pēc kaisles. Pēc vecmāmiņas Vaļas gan, pat tad, kad bija svaigas….
– Klausies, tu esi ļoti seksīga, tiešām, bet es jau trešo nakti neguļu. Projektu cenšos nodot. Man pēc trim stundām jāceļas…
Viņš vēl kaut ko teica par “atvaino”, par “novērtēju”, par “labāk atliksim uz citu reizi”, kamēr es, ārprātīgi pazemota, skrēju lejā pa trepēm, nolādot papēžus un slaukot sasistās lepnības asaras.

– Nekad vairs! – es kliedzu mašīnā, izsmērēdama lūpu krāsu pa visu seju. Ar “nekad” es domāju jebkuru komunikācijas formu ar šo idiotu.

Pēc divām dienām es pie viņa atgriezos pastāvīgā iedzīvotāja statusā. Viņš pats atnāca man pakaļ nakts vidū. Sagatavojies. Ar ziediem un jaunos bokseršortos.
Kāpēc es to stāstu… Tāpēc, ka ģimenē nemēdz būt “paveicās”. Mēdz būt “izciests”, “uzbūvēts”, “radīts”, “atstrādāts”, “salīmēts”. Ģimene ir pacietīgs darbs. Un nav viedākas un banālākas frāzes, lai to aprakstītu. Bet jūs sakāt “paveicās”…

Olga Saveļjeva
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es atļauju sev

meitene mati

Mana paziņa Ļena ir friziere.
Viņa man izstāstīja kādu jauku un pamācošu atgadījumu.

Reiz pie viņas salonā bez iepriekšēja pieraksta ieradās pārbijies vectētiņš ar savu mazmeitiņu un izmisis jautāja:
– Jūs bērniem matus griežat?
– Griežam, – Ļena atbildēja.
– Tad, lūdzu, apgrieziet šo sivēnu! Ātri! – vectētiņs iesaucās, un norāva meitēnam cepuri.
Meitēnam knapi trīs gadi.
Izradījās, viņa pati bija nogriezusi sev bizītes un “čolku”. Šķībi, greizi.
– Pēc stundas atgriezīsies vecāki! – vectētiņš gandrīz vai raudāja. – Viņi taču man vairs nekad mazmeitu neuzticēs…. Lūdzu, pamēģiniet izlabot, ja sanāk…

Ļena nosēdināja mazo klienti uz paša augstākā krēsla. Meitenītei vārds bija Maša.
– Mašeņka, kāpēc tu tā darīji? – smejoties jautāja Ļena. – Kas tev to atļāva?
Maša no savas šķībās “čolkas” apakšas stingri paskatījās uz frizieri un teica:
– Es pati sev atļāvu!

Mašai bija trīs gadi. Man – 38.

Un es tikai nesen iemācījos sev atļaut.

Atļaut to, kas agrāk šķita neiedomājami.
Nestrādāt ar cilvēkiem, kuri man nepatīk.
Nelasīt to, kas man nepatīk, pat tad, ja šobrīd tas ir modē.
Nepatikt tiem, kuriem “ļoti svarīgi” patikt.
Neattaisnot citu cerības un gaidas, nebaidīties nosodījuma un nebūt ērtai.
Un vēl man dzīvē ir ļoti daudz situāciju, kad es esmu Maša un atļauju sev…. būt sev pašai un vairāk nekam citam.

Olga Saveļjeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis