Var būt arī patīkama rutīna

Rutīnā ir daudz tādu brīžu, kurus es ļoti mīlu.
Piemēram, pamosties pirmajai, basām kājām aizstaigāt līdz virtuvei, uzlikt vārīties tējkannu. Kamēr tā klusītiņām šņāc, iebērt krūzītē kafiju. Vienu un to pašu kafiju, vienā un tajā pašā krūzītē.

Es ļoti viegli pieķeros vienām un tām pašām lietām, ja tās ir kvalitatīvas un labas, un man nav vēlmes pēc dažādības. Daži labi, kvalitatīvi krekliņi, vienas džinsa bikses, džemperis, silti, sausi zābaciņi – un tā mierīgi var izdzīvot visu ziemu.

Vienkāršām lietām ir vienkāršs raksturs.

Tāpat kā labiem cilvēkiem.

Vai arī ēdiens. Runā, ka vajag izkopt savu gastronomisko garšas sajūtu, izmēģināt dažādus eksotiskus ēdienus, nebaidīties savienot gaļu ar konfektēm un kornišonus ar putukrējumu. Bet es baidos.

Man garšo vienkārši gaļa, vienkārši konfektes un parasti sālītie gurķi. Un sātīgā, ģimeniskā itāļu virtuve, kuras ēdieni ir tik ļoti līdzīgi mūsējiem.

Arī ēdiena gatavošana ir sava veida rutīna. Taču no otras puses – tā tik ļoti nomierina. Tu peldi apziņas plūsmā iemīļotā radio viļņos, šķin kāpostus, smalki kapā ķiplokus un aiz vaiga tev saldēta zemene – un virtuve piepildās ar aromātiem, kas drīz vien jūtami visā mājā. Es jau reiz rakstīju, ka patiešām ticu tam, ka mājā, kurā tiek gatavots ēdiens, nevar notikt nekas slikts

Galvenais, uztvert ēdiena gatavošanu nevis kā kaitinošu nepieciešamību, bet iespēju atslābināties. Ļaut sev domāt ar rokām, ne galvu. Aizmirst visas gudrās virtuves guru pamācības (“vārot kukurūzas putraimu putru vajag to pastavīgi maisīt, lai neveidotos kunkuļi” – bet, manuprāt, pats garšīgākais kukurūzas putrā ir tieši kunkuļi!) un ar iedvesmu radīt mīlestību no tiem produktiem, kuri atradušies ledusskapī. Un tas nav stāsts par “gatavojiet daudzveidīgi un garšīgi”, tas ir stāsts par to, kā ne no kā neradīt problēmas.

Kopumā virtuves rutīna ir mana mīļākā.

Tāpat kā produktu iegāde.

Lielveikala maizes nodaļā ir pati labākā smarža pasaulē. Es tur vienkārši varētu dzīvot – starp visiem šiem nupat izceptajiem un kraukšķīgajiem kukulīšiem ar siltajiem sāniem un pikantajām garšvielām. Mana meita lieliski zin, ka mani var aizvest kādā maiznīcā un atstāt tur uz ilgu laiku, un es tur uzkavēšos ne jau pie bulciņu, austiņu un biezpienmaizīšu stendiem, bet gan plauktiem ar maizi. Un, jo vairāk maizē būs sēkliņu, graudiņu un citu labumu, jo labāk man.

Jā, iespējams, es patiešām mīlu rutīnu: savākt drēbes mazgāšanai, pa nakti apavos salikt žāvētājus, nomazgāt traukus. Pēdējais ir lieliska meditatīvā prakse: man patīk just, kā netīrais kļūst tīrs, slapjais – sauss, aukstais – silts.

Vienkāršās kustības ļauj uzkarsušajam prātam nomierināties, bet drudžaini klīstošajām domām – apstāties.

Tāpēc, ka tad, kad Tu esi mājās, tu esi mājās. Pašā drošākajā, pašā barojošākajā vietā uz Zemes, kur katra lietiņa ir tavs atbalsts.

Tā kā ir pat milzīga bauda uzvilkt darba cimdus un izmēzt visas istabas, atbrīvoties no kleitām, kuras vairs negribas valkāt un grāmatām, kuras nekad vairs neatvērsi.

Nevis reiz gadā aizkaitināti un ar pienākuma sajūtu taisot ģenerāltīrīšanu, bet ar patiesas pateicības sajūtu tai vietai, kuras slēdzenei der tavas atslēgas.

Tur, kur es dzīvoju, nav nejaušu lietu. Es mīlu katru šķīvi, atceros, no kurienes tas nācis un zinu, kāpēc es izvēlējos tieši to.

Savas komfortablās dzīves telpas radīšana un attiecību, kurās tev ir labi radīšana, arī ir sava veida rutīna. 

Pret sadzīvi sašķīst ne jau mīlestība, bet ilūzijas, no kurām viskaitīgākā ir “dzīve – tas ir mūžīgs karnevāls”.

Olga Primačenko
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ir kāda ļoti vērtīga domubiedru grupa, kuru vada Pavasara studijas vadītāja un dibinātāja, rakstniece un skolotāja Inese Prisjolkova. Tās nosaukums “Mājas samīļošana”.
Inese saka:
“Es pret savu māju izturos kā mamma pret ģimeni vai bērniem. Es tiešām varu pieiet pie kāda nenomazgāta loga vai nesakārtota skapja un domās atvainoties “mīļumiņ, nu piedod, ka man nebija priekš tevis laika. Bet nu tūlīt visu sadarīsim”.

Tiesa es tāpat izturos pret dobēm vai kādām puķēm vai dārzeņiem, kas aug laukā dārzā.

Sievietes būtība ir vairot mīļumu un skaistumu ap sevi. Es to daru šādi. Citas dalībnieces savādāk. Tā nu mēs šai grupā dalāmies.”

Pieteikties var ŠEIT

Pasaulē, kurā es priecājos par sevi

Pasaulē, kurā es priecājos par sevi, man ir tieši tik daudz laika, cik vajadzīgs.

Neviens mani negrūž aiz pleciem, neviens neskatās pulkstenī un neklakšķina mēli pulksteņa rādītāju ritmā. Laiku var sagriezt gabaliņos, kā sieru; vienā šķīvja malā rieksti, otrā – medus, un vēl nedaudz vīnogas un maize.

Lūk, līst lietus, lūk, vārās kafija, lūk, grāmata, kuru ir interesanti lasīt. Lūk, cilvēki, ar kuriem var runāt līdz rīta gaismai. Lūk, domas, kuras var galvā malt kā salmus.

Pasaulē, kurā es par sevi priecājos, es vairs negaidu, ka būs kāds, kas par mani parūpēsies, bet pati aizsniedzos līdz savam priekam. Ņemu sevi pie rokas un vedu turp, kur varu sajust to, ko vēlos sajust, atsperoties no tā līmeņa, cik vispār spēju.

Tāpēc ir vajadzīgas mierīgas dienas, drošas rokas, (kā likums) nauda un mazi solīši.

Viens maziņš solītis šodien, otrs – rīt.

Tālāk, gan jau tad redzēs, kā ies. Vai skries. Vai auļos.

Taču, ja piektajā dienā vairs nepatiks – neturpināšu un nešaustīšu sevi par to, ka nepatīk.

Ir piepūle un ir pārpūle, un, jo ātrāk tu iemācīsies tās atšķirt, kur beidzas viena un sākas otra, jo veselāks būsi.

Pasaulē, kurā es priecājos par sevi, es sev saku: šo es izdarīšu velāk, šo – pēc pāris mēnešiem, bet šo – nekad nedarīšu. Tāpēc, ka dažām lietām “nekad” – ir pats piemērotākais laiks.

Es jau sen sapratu: ja es vilcinos ar lēmumu pieņemšanu, tātad es jau sen zinu atbildi – vienkārši man tā nepatīk.

Aiz tā stāv vai nu smags darbs pāri savu iespēju robežām, vai nepatīkamas sarunas, vai atkal kaut kāds karš, bet es vēl no ieriekšējā ne visa esmu atgriezusies.

Pasaulē, kurā es priecājos par sevi, es gribu staigāt basām kājām un atslābušiem pleciem.

Pasaulē, kurā es dzīvoju, to uzskata par netikumu un dažkārt pat apkaunojumu.

Pasaulē, kurā es priecājos par sevi, es paspēju ievērot, kā vējš maina virzienu. Kā no rītiem laiks kļūst vēsāks. Kā pūst nokritušie āboli un vakaros no dārza dvesmo sidra un slapjas zāles smarža.

Es priecājos un nesu šo pasauli sevī…

Olga Primačenko
Foto: David Dubnitskiy
Tulkoja: Ginta Filia Solis

“Esmīlusevi”?

Kad mācījos skolā, mūsu darbmācības skolotāja bija Luīzes Heijas fanāte, un tā vietā, lai skaidrotu, kā pareizi adīt līdzenas rindiņas, nez kāpec lika mums pa vienai doties garderobē, apsēsties pretī spogulim un simts reizes sev atkārtot “es mīlu sevi”.

Mums bija trīspadsmit gadu, un mēs neko nezinājām par mīlestību, un vēl mazāk zinājām par sevi, tāpēc visi centieni mūs pārliecināt par to, ka pietiek vien “iemīlēt sevi”, kā brīnumainā kārtā pazudīs visas pusaudžu pumpas un “tauki”, un izaugs krūtis, mums šķita pilnīgs murgs.

Paies vēl ļoti daudz gadu, pirms es kaut nedaudz ko sākšu saprast par mīlestību, un reiz to piedzīvošu uz “savas ādas”. Kad attīrīšu šos vārdus no putekļiem un atmirušās ādas, literārajiem tēliem un svešu dzīvju pieredzes diegiem, kad sapratīšu un uzzināšu, ko nozīmē zaudēt, un kā tas ir – palikt vienai, kā tas ir – aiziet, un, kā tas ir – būt pamestai. Kā telpa sāk sarauties un parādās spiediens krūtīs, un tu sāc it kā atmirt no iekšienes: cik lieliski, ka jūs visi man esat un, cik žēl, ka neviens no jums man nav vajadzīgs.

Paies vēl daudzi gadi, līdz brīdim, kad es sākšu kaut ko par sevi saprast. Par to, kas es nekad nebūšu, pat tad, ja cītīgi kopēšu kāda cita manieres un uzvedību, strādāšu ar savu balsi un ķermeni, turēšu taisnu muguru, un sekošu savu acu skatienam. Par to, kur ir manas robežas un, ko es varu mīlēt, kuras lietas mani ievaino un, kuras – dziedē.

Es ļoti daudz ko sapratu par saviem vecākiem un bērnību tikai tad, kad pati sasniedzu viņu gadus: pieņēmu nenotikušo, apraudāju nepieciešamo, atlaidu neizdzīvoto un aizvēru visu cēloņu meklēšanas tēmu. Atmiņa prot melot un manipulēt, un var dziļi un nepamatoti apvainoties uz to, kā patiesībā nemaz nebija, un uz tiem, kuri pat domās nepieļāva iespēju tevi apvainot – “viņi iedeva visu, ko varēja – un, ko nevarēja iedot, to arī neiedeva”. Tāpēc frāze “Es tā jūtu, tāpēc, ka….”, saīsinājās līdz frāzei “Es tā jūtu” un punkts. Ko es ar to darīšu un kā tikšu galā – tā jau ir mana atbildības zona un darbs ar sevi.

Es iemācījos nosaukt vārdā to, kas mani biedē un pateikt “man ir bail”, ja man ir bail, un netēlot, ka esmu nopuņķojusies varone, klusiņām tricinot ceļgalu pret galda apakšu.

Būt spītīgai, ne parāk maigai, asai, skabargai dibenā – ar tiem un tajos apstākļos, kuros es izvēlos tāda būt, jau laikus parakstot kontraktu par jebkurām sekām. Lūgt piedošanu, labot, atgriezt, nesamierināties ar atteikumu un “gaidīt tik ilgi, cik vien būs vajadzīgs” – tur, kur man ir svarīgi izlabot, atgriezt, atzīt savu kļūdu, un atgriezt situāciju tajā vietā, kur kaut kas nogāja greizi.

Es ieguvu prasmi pielāgoties un saprātīgi reaģēt uz to, kas notiek apkārt – tas ir milzīgs resurss kritisku kļūdu profilaksei. Krīze briest, nogurums un stress uzkrājas gan ķermenī gan galvā. ja nenolaist tvaiku – tas reiz uzsprāgs. Ir ļoti svarīgi iemācīties darīt to visu bez vēlmes “zāģēt” citus, un bez alkohola (jo kokteilis “Ardievu, sāpes!” necik tālu neaizvedīs tāpat kā tēls drama queen).

Lai arī cik harmoniska persona tu būtu, lai arī kā censtos izstarot gaismu, un redzēt katrā pretimnācējā Dievu, ja aizliegsi sev just to, ko jūti un, kas parasti tiek noslēpts aiz deviņām atslēgām (dusmas, naidu, skaudību, nemīlestību, skumjas, aizvainojumu), ar laiku pārstāsi just vispāŗ.

Nav neviena vienīgā un pareizā veida just. Ja es esmu laimīga, mana laime ir patiesa tieši man. Ja es skumstu, manas skumjas ir patiesas un reālas tieši man. Ja es mīlu, tad mana mīlestība ir patiesa un reāla tieši man. Nevienam nekļūs labāk, ja es likšu sev domāt, ka jūtu kaut ko citu.
Elizabete Gilberta “Kaut kas ir ne tā”

Cik sevi atceros, man vienmēr ir bijušas problēmas ar šo “iemīlēt sevi”. Pat tad, kad atslābināta guļu uz masāžas galda, un fonā skan brīnišķīga mūzika, manā galvā pēkšņi sarosās doma “ak, velns, vai manas kājas ir pietiekami gludi noskūtas, un vai no biksītēm nav izlīdusi birka”.

Nedaudz skaidrākas ir kļuvušas manu robežu aprises, manas prioritātes un vēlmes, es zinu, kas mani priecē, kas tracina, es esmu iemācījusies palūgt palīdzību, pieņemt atteikumus, pati atteikt, saudzēt citu cilvēku jūtas, un ieklausīties cilvēkos, pagriežoties ar sirdi pret viņiem. Taču es vēljoprojām neko nezinu par “iemīlēt sevi”.

Ja nu vienīgi to, cik pati sev esmu izmaksājusi. ne jau naudas ziņā, bet “ak, Dievs, kā es baidos, negribu, nemīlu, bet daru”.

Patiesība par sevi atklājas tikai praksē.

Cieņa pret sevi rodas tikai caur pieredzi.
Mugurkauls parādās tikai tur, kur “galerts” saņem sevi rokās.
Tāpec, ka viens “es mīlu sevi”, kas apstiprināts ar darbībām un kādam citam acīs pateikto, ir dārgāks un vērtīgāks par tūkstošiem “esmīlusevi”, kas pateikti garderobē pie spoguļa.

Autors: Olga Primačenko
Avots: gnezdo.by
Tulkoja: Ginta FS