Dārgumi ir…

sirdsbalss

Mēs visi baidāmies piepildīt savus lolotākos sapņus, jo mums šķiet, ka mēs neesam to cienīgi vai arī nespēsim tos realizēt dzīvē. Bailes no ciešanām ir bīstamākas par pašām ciešanām. Un neviena Sirds necieš, kad dodas sava Sapņa meklējumos, jo katrs šo meklējumu mirklis ir tikšanās ar Dievu un Mūžību.
Katrs mirklis ir tikšanās.
Katru, kurš dzīvo uz Zemes gaida viņa dārgums, – teica Sirds, – taču mēs, Sirdis, esam radušas paklusēt, tāpēc, ka cilvēki nevēlas šos dārgumus. Mēs tikai bērniem stāstām par tiem, un pēc tam skatāmies, kā dzīve katru no viņiem virza pretim savam Liktenim. Tikai par nelaimi, vien nedaudzi seko savam Dieva paredzētajam Ceļam. Godīgi sakot, pasaule iedveš bailes un tad tiešām šis ceļš kļūst bīstams. Un tad mēs, Sirdis, runājam arvien klusāk un klusāk. Mēs nekad neapklustam, taču cenšamies lai mūsu sacīto nedzirdētu: mēs nevēlamies, lai cilvēki ciestu no tā, ka neuzticējās savai Sirds balsij.
Pirms Sapnis piepildās, Pasaules Dvēsele lemj, vai visas tās mācību stundas ir ielāgotas. Un dara to tāpēc, lai mēs kopā ar savu Sapni varētu iegūt šī ceļa laikā apgūtās zināšanas. Un te nu vairumu cilvēku pieviļ vīrišķība. Tuksneša valodā tas nozīmē “nomira no slāpēm tad, kad oāze jau bija redzama”. Meklējumi vienmēr sākas ar Labvēlīgu Sākumu. Bet beidzas ar šo, lūk, pārbaudījumu. Pati tumšākā stunda ir tieši pirms rītausmas.
Mēs nekad nesaprotam, kādi dārgumi guļ mūsu priekšā. Tāpēc, ka cilvēki vispār netic tam, ka dārgumi ir.

Paulu Koelju “Alķīmiķis”
Avots: sobiratelzvezd.ru
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis