Spēja godīgi atzīt patiesību

Ja godīgi, tad attiecības ar rūgto patiesību ne vienmēr ir godīgas…
Tāpēc, ka būt godīgam NE sadzīves līmenī – tas nenozīmē to, ka tu godīgi vari otram cilvēkam atzīties par kaut ko nosodāmu, par kaut ko, no kā parasti kaunās, vai par kaut ko, kas sagādājis viņam sāpes…

Tā ir tikai tāda ĀRĒJĀ patiesības puse…

Pārējā ir iekšpusē un tā slēpjas nevis vienkārši faktu konstatācijā, bet spējā ATZĪT PATIESOS savas rīcības IEMESLUS, savas izvēles, sava stāvokļa…

Un pats grūtākais izrādās ne vienkārši sagatavoties būt vainīgam, bet patiešām saprast, no kā radusies mūsu vaina, ja tāda ir…

Mani mīļie, īstā patiesība bieži vien ir ļoti sāpīgs process…
Tā bez žēlastības iznīcina visus mūsu personīgos mītus par sevi… mūsu vajadzību būt labiem…
Tāpēc, ka viena lieta ir neanalizējot ātri atzīt acīmredzamo, domājot: “Es negribēju… nezinu, kā tas vispār gadījās… laikam velns dīdīja”…

Bet pavisam kas cits ir ieslēgt analīzi un pēkšņi pavisam skaidri saprast, ka patiesībā, gribēji…. zini, kā tas notika… un nekāds velns tevi nedīdīja….
Un tas lauž… ne tikai mūs…

Tieši tāpēc mēs patiesību atstājam pie sevis, vai arī  ļoti veikli to rediģējam…
Un tas nav stāsts par “baltā uzsvērča” morāli…
Tas ir vienkāršs izskaidrojums mūsu parastajam cilvēciskajam vājumam …

Kad melojam, mēs nekļūstam par briesmoņiem…
Mēs cenšamies saglabāt neskartu savu ierasto pasauli, nepamanot to, ka tā jau sen ir sagruvusi… un to sagrāva NEgodīgums, pēc kura vairs neko nesalabosi, pat tad, ja šķitīs, ka esi salabojis…

© Ļiļa Grad
​​​​​​​Foto: Cottonbro
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tā runā…

vientuliba

Runā, ka daudzi aizejot nožēlo to, ka par maz ir ceļojuši, par daudz strādājuši un nav pietiekami mīlējuši…

Nezinu… var jau būt…
Taču es esmu strādājusi ar to cilvēku nopietnajām problēmām, kuri apceļojuši visu pasauli un kādam šie ceļojumi ir bijuši ikdiena…
Ar to cilvēku neirozēm, kuri vispār nav strādājuši, vai strādājuši ļoti maz…
Ar to cilvēku depresijām, kuri dzīvojuši abpusējā mīlestībā…
Un ļoti daudz esmu runājusi ar cilvēkiem, kuri aiziet…
Un ļoti bieži ir bijis tā, ka cilvēki vispār neko nenožēlo…
Ir bijuši pietiekami viedi, lai pieņemtu savu likteni tajā variantā, kas ir…
Bet, ja arī kāds nožēlojis, tad tikai par to, ka vienkārša parasta cilvēka dzīve kā laime viņiem atklājusies tikai uz pēdējā sliekšņa… bet daudzu gadu garumā viņi visdažādākajos veidos centušies no tās izvairīties, domājot, ka būt vienkāršiem ir kauns…

Un uzsākuši ilgās spēles NEparastajos cilvēkos…

“Apgaismotajos”, kuriem dota pielaide “sakrālajiem esības noslēpumiem”, kas paceļas virs viņu mirstīgās būtības. Tie apguvuši sarežģītas prakses, šķīstīti ar svētīto ūdeni, senseju un nirvānas iesvētīti, aizsniegušies līdz pat zvaigznēm, attīstījuši pārdabiskas spējas, uzlekuši augstāk par savu galvu, radījuši sevi no nulles, apmierinājuši savu izsalkumu ar kalnu elfu izsmalcināto ēdienu, piekopuši dievišķās asanas un padarījuši sevi gandrīz par ideāliem…
Tādiem cilvēkiem, par kuriem var padomāt, ka viņi, piedodiet, pat uz tualeti iet ar kādiem nektāriem…
Un  viņi spēlēja šī spēles, nekļūstot ne apgaismotāki ne laimīgāki….
Un nesaprotot, ka pa īstam vareni ir atturēties no jebkādām spēlēm…
Ir vareni būt parastam pēc savas paša pārliecības, nevis reliģiskajām mācībām, nenodot, neapmelot, nenogalināt, nepazaudēt savu sirdi un neradīt sev elkus…
Ir vareni būt saudzīgam pret cilvēkiem…
Ir vareni aizmigt tīrā gultā pēc grūtas darba dienas…
Ir vareni nepamest nelaimē…
Ir vareni nevērtēt pēc ārienes, bet gan Dvēseles augstsirdības…
Ir vareni izaudzināt bērnus ne tikai, lai viņi būtu pabaroti un apģērbti, bet arī sadzirdēti un pieņemti tādi, kādi ir…
Ir vareni apsēžoties uz trepītēm uzpīpēt, kad esi noguris…
Ir vareni stāvēt, apskaujoties, aukstā laikā uz promenādes…
Ir vareni satikties pēc ilgas šķirsanās un saprast, ka nekas nav beidzies…
Ir vareni dzīvot vienam ar otru bez nažiem mugurā un bez nodevības…
Ir vareni darīt kaut ko, no kā skudriņas skrien pa visu ķermeni līdz pat pirkstu galiņiem…
Ir vareni dejot basām kājām pusnaktī virtuvē…
Ir vareni zināt, ka nav tādu cilvēku, kuriem tu esi skaudras sāpes avots…
Ir vareni būt sev tādam, kāds esi pēc miljoniem skumju kilometru, bez pretenzijām pret maisiņiem zem acīm un krunciņām sejā un daudzo rētu zibeņiem…
Ir vareni piecelties pēc zaudējuma un doties dzīvot tālāk, nepiepildot savus atriebības maisus un nesacenšoties ar uzvarētājiem…
Ir ļoti daudz kā varena, mani mīļie, ja mēs nepretendējām uz Apgaismības Maģistra vietu…
Un pa īstam ir žēl, ja uzzinam par to trīs soļus līdz mūžībai…
Spert pirmo soli… un apstāties apbrīnā – es varu staigāt, velns parāvis!!!!….
Spert otro soli un atcerēties to lūpu garšu, kuras nevajadzēja izcīnīt neirotiskā cīņā – tās pašas brīvprātīgi sniedzās tev pretī patiesā mīlestībā…
Spert trešo soli… un sev pateikt… nē, vairs nav ko teikt…
Tas ir tik svarīgi – paspēt pabūt vienkārši cilvēkam…. un laikā atteikties no neredzamā kroņa….
Lai dzīvotu…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis