Tava personīgā uzvara

Reiz es pieņēmu savu patieso vecumu – ne kā sodu, bet tā, kā pieņem kroni.
Tu sper soli un aizver acis, jūtot kā uz pieres nolaižas vēsa stīpa un uz pleciem gulstas smags apmetnis.
Turi taisnu muguru, karalien, un atver acis: nekas nav mainījies. Tavi vīrieši nav beiguši tevi mīlēt un skaistums nav pazudis, tikai tu esi pārstājusi sev melot.
Tomēr skaistums kādreiz zudīs. Tas, ārējais skaistums, kuru mēs tik ļoti mīlam un kurš mums šķiet tik vērtīgs. Un pēc tam tu turpināsi kaut kā dzīvot, vērojot kā prožektoru stari, kuri reiz apspīdēja tevi, tagad sakrustojas uz kādu citu.

Pieņem to. Tāpēc, ka no šī brīža tavu ceļu apspīdēs tikai tavs personīgais starojums, tavi personīgie jāņtārpiņi, kurus esi salasījusi iepriekšējā dzīvē, – tavs intelekts, tavs maigums, tavas asaras, kas izlietas rakstot muļķīgu vēstuli un katrs tavs smaids. Visas sāpes, kas zīmēja uz tavas sejas un prieks, kas arī atstāja savas pēdas. Tavs talants, kas pat nedomā izgaist.  Un viss, ko tu izdarīsi šajā gaismā, būs tikai tava, personīgā uzvara.

Marta Ketro “Trīs sievišķās histērijas aspekti”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Laiks padara mūs skaistākas

Domājot par sievietes skaistumu, es vienmēr atceros parunu par to, ka ir “agrie ziedi un ir ziedi – vēlie”. Vieni jau piedzimst tādi blondi skaistuļi, ka uzreiz ir skaidrs: viņai lemts būt zvaigznei. Citu skaistums neatveras uzreiz un – ne drīz, bieži vien ap 30 gadiem – caur gadiem, mīlestību, dzemdībām, ilgu ceļu pie sevis un miera Dvēselē.
…Es fotogrāfēju 17 gadīgas sievietes. Tūkstošiem stundu retušēšanas deva man iespēju milimetru pa milimetram izzināt sievietes ķermeni. Asos atslēgas kaulus, smalkos pirkstus, nervozās lūpas. Dzimumzīmes, tetovējumus… un bailes, kas rodas katrai, kad tā attopas otrā objektīva pusē – bailes satikties ar to savu daļu, par kuru tu neko nezini un negribi zināt.
Uz bildītēm gribas sevi redzēt skaistu un trauslu, kā glancētajos žurnālos. Nedudz no liktenīgās – tādu, kuras dēļ zaudē galvu. Tādu, kura nekad neko nelūdz, negaida, nebaidās laika un aiziet pirmā. Viņas acīs atspoguļojas lielpilsētas ugunis, bet ķermenis ir tvirts un juteklisks. Vīriešu krekls uz viņas kailā ķermeņa izskatās labāk, kā jebkura melnā vakarkleita, bet vieglās zilbaltās ēnas zem acīm ir ēnas no garajām skropstām, nevis piecas stundas miega vai sēras pec nebijušā.
Tādu grūti iedomāties visu nakti raudošu, kad no rīta seja parvēršas par ādas un asaru maisījumu, un vajadzīga vesela diena, lai atkoptos, lai arī negribas zvanīt un melot un prasīt brīvdienu, vārīt stipru tēju un ilgi skatīties griestos, ieklausoties, kā iekšā pēkšņi viss ir kļuvis kluss un tukšs.
Tādu grūti iedomāties šādā situācijā – taču starp mums nav nevienas, kura nebūtu gājusi tam cauri. Kura nebūtu sevi atradusi vannas istabā, slīdošu gar sienu klusā histērijā kādā tumšā naktī, kad esi vairāk līdzīga aizšautam plīša zaķim ar koka pogām acu vietā, un galīgi nelīdzinies tai, kura neko nelūdz, negaida, nebaidās laika un vienmēr aiziet pirmā…
Neviena no tādām naktīm nepazūd, neatstājot pēdas.
Neviens no zvaniem, kad “abonents ir nesasniedzams vai atrodas ārpus uztveršanas zonas”, bet viņam taču bija jāpiezvana vēl pirms pāris stundām.
Neviens rīts, kad pamosties baigā klusumā, laulības gultā un no tukšajiem palagiem vējo nodevība – aukstums velk tieši uz mugurkaula tā, ka šķiet: dzīve priekšā vēl tik gara, bet tu jau esi Grenlande, temperatūra iekšienē krīt un dreifē ledus kalni.
… Tajā pusē objektīvam tu daudz runā, vēl vairāk – klausies. Un, ja klausies pietiekami labi, var iemācīties lasīt ķermeni – kā grāmatu: redzēt skumjās un laimīgās nodaļas, kādā atstātas piezīmes. Galvenais – sķirstīt tās saudzīgi.
Neatlocīt stūrus.
Un, ziniet, ko es vēlos teikt? Mēs esam skaistas. Ar visām mūsu plaisām un negludumiem. Tāpēc, ka tie visi ir par mūsu dzīvi, ceļu mājup, par daudzajām ceļa jūdzēm, nogurušo eņģeli aiz pleca, ataugušajām ģimenes saknēm.
Par visiem šiem velna borščiem, ar rokām mazgātajiem autiņiem, ar eļļu noķepušajām virsmām. Par visām mūsu grūtajām izvēlēm, “jā” un “nē””. orgasmiem un drebuļiem. Par to, kā pienāk ziema, kamēr tu brauc metro, par paģirām no rīta, par ar lielu prieku neatbildētajiem zvaniem, ar tadu nožēlu neatbildētajām īsziņām. Par sāpēm mugurā, par sakaltušajām kontaktlēcām, vientuļajiem Ziemasvēkiem uz plikas grīdas, Šarloti, kuru nav kam apēst – tas esam visas mēs, tas ir par mums. Tieši tāpat, kā par tiem mirkļiem, kad ļoti asi izjūtam, ka esam dzīvas, laimīgas – tādas caurspīdīgas un vieglas, starojošas…
Lūk, par to un tieši tam! – krunciņas un plaisas, nepilnības un raupjums, lai būtu kur aizķerties – aiz Dzīves un Otra, un sakrist un saaugt, pāraugt – viens vienā.
Tā, skatoties savās plaukstās es redzu nevis prāta un sirds līnijas, bet savijušos diedziņus:
lūk, skarbais, asais, stiprais, ar to esmu piesieta vīram;
lūk maigais, smalkais un zīdainais, tā ir mana meita.
Pētot dzīves pēdas ķermenī, es redzu pagātni.
Pieņemot šīs pēdas ķermenī, es kļūstu vēl skaistāka kā vakar.

Autors: Olga Primačenko
Tulkoja: Ginta FS

Ar dibenu gaisā

Ak, Laiks…

Ļoti, ļoti sen es biju jauna un gudra, bet dumja. Tas nozīmē to, ka man bija labas atzīmes skolā, man nebija jālien pēc vārda kabatā, bet kaut kas tomēr pietrūka visā tajā, kas attiecas uz empātiju. Īpaši tad, ja tas skar vecākus cilvēkus. Nē, es nebiju rupja, bet viņi mani absolūti neinteresēja, un es centos, lai man ar viņiem nebūtu jāsaskaras.

Ļoti, ļoti veci vecīši – tie, kuriem ap 80 un vairāk, man vispār bija mīkla. Kā ar viņiem notika viss šis LAIKS? Krunkas, slimības, man šķita, ka mēs ar viņiem vispār piederam dazādām bioloģiskām sugām, iespējams, pat esam no dažādām planētām! Ja man būtu dzīvi vectētiņi un vecmāmiņas, iespējams, es domātu savādāk, taču man viņu nebija.

Pat tad, kad man bija jau 20 gadu, es uzskatīju, ka nekad nenovecošu, vai arī, ja novecošu, tad tikai kaut kādā vieglā formā – “light” versijā. Nekā nebija!

Tagad man ir 58 gadi, kaut kas ir sācis sāpēt, ir pazudis viduklis un es neatpazīstu savu seju spogulī – īsāk sakot, es novecoju tāpat kā visi parējie.

Žēl tikai, ka es nevaru atgriezties atpakaļ pagatnē ar šīm zināšanām un pateikt sev pašai – jaunai priekšā: paskaties uz vecīšiem, parunājies ar viņiem, neļauj viņiem aizslīdēt kā smiltīm starp pirkstiem, tā arī neiepazīstot viņus tuvāk.

Daba ir tāda zaļa padarīšana, kas paskrien garām tev ceļā uz bāru, uz diskotēku, uz randiņu, uz veikalu – tā es to uztvēru, kad biju jauna. Koki? Kaut kas ļoti garš. Ziedi? Skaists pušķis. Dzīvnieki? Ģimenē kaut kad mums bija suns. Šķiet, bija arī kaķis..

Tagad, kad man ir 58, es dievinu dabu – tik ļoti, cik nekad agrāk to neesmu dievinājusi. Es vienkārši vairs nespēju būt slēgtās telpās. Es skatos raidījumus par dzīvniekiem, dabu un ceļojumiem pa mežonīgām vietām un dabas parkiem. Kā tikko ir iespēja, es dodos dabā. Stunda pastaigas mežā uz mani iedarbojas kā brīnumtablete, kas uzlabo garastāvokli, dod spēku, veselīgu miegu naktīs, spēju skaidri domāt un tikt galā ar stresu.

Jaunībā man pat galvā nevarēja ienākt doma, ka es vēlēšos strādāt dārzā. Tik daudz kā visa darāma, pasaule traucas uz priekšu, kam gan vajadzīga tā rakņāšanās pa dobēm? Visu var nopirkt veikalā! Tagad mans sakņu dārzs un puķu dobes plešas plašumā ar katru gadu arvien lielāks. Drīz tas aizņems visu manu zemi. Un man tas patīk. Pie dārzā atlido bites, tauriņi, putni, nāk dažādi mazi dzīvnieciņi. Es priecājos, ka viņi nāk, jo tas nozīmē, ka es savu darbu daru labi.

Senāk, kad braucu garām dārziem, es redzēju sievietes, kas dibenus gaisā paslējušas, nonēsātās drēbēs un jocīgās panamas cepurītēs, vicināja kapļus savas dobēs, un domāju: “Kā nav kauns? Iztaisījušās kā klauni – šortos ar tādu celulītu, krunkainiem ceļiem. Galvā kaut kādas briesmīgas cepures. Kā tā var? Kur tad paliek vēlme labi izskatīties? Nē! Ar mani nekas tāds nekad nenotiks!”

Un, ko jūs domājat? Lūk, es pati, pašāvusi dibenu gaisā, sēju sēklas, rāpoju pa zemi uz saviem krunkainajiem ceļgaliem. Garām pabrauc jaunas manas versijas, un es viņām māju ar roku. Man vēl nekad nav bijis tik labi! 🙂

Autors: Erika Ferenčika, rakstniece un humoriste

Tulkoja: Ginta FS

Kāda masiera stāsts

No cilvēka, kurš citus jūt dvēseliskā līmenī

«Jau daudzus gadus es strādāju par masieri un zinu, kā izskatās cilvēki. Visus šos gadus cilvēki manā priekšā izģērbjas – tas viss notiek jau tik sen, ka arī uz ielas man pietiek viena skatiena, lai saprastu, kā cilvēks izskatītos uz mana masāžas galda.

Ir vērts sākt ar to, ka neviens neizskatās tā kā uz žurnāla vāka fotomodeļi. Pat paši modeļi. Neviens.
Tievi cilvēki ir nedaudz kaulaini, viņos ir kaut kas “nepabeigts”, bet tas ir pievilcīgi. Viņiem nav lielas krūtis vai atšauta, apaļa pēcpuse. Bet cilvēkiem ar apaļām formām noteikti būs apaļīgs vēderiņš un apaļīgi gurni. savādāk nemēdz būt. Un arī tas ir ļoti pievilcīgi.

Sievietēm ir celulīts. Visām. Šīs bedrītes ir ļoti mīlīgas. Tas nav defekts vai problēmas ar veselību. Tās ir dabiskas sekas tam, ka Jūs nesastāvat no pikseļiem un neesat dzimuši fotošopā.

Vīriešiem ir nedaudz smieklīgas sēžamvietas. Lielākoties manas klientes ir sievietes, tāpēc tad, kad, laiku pa laikam, atkal redzu vīrieša dibenu, katru reizi brīnos – un tas ir viss? Ar viņiem vienmēr jābūt akurātākam, jo viņu audi ir plānāki un līdzko uzspiedīsi spēcīgāk, tie uzreiz sāk bļaut.

Vecāka gadagājuma ļaudis sakrunkojas. Neatkarīgi no tā, cik viņi veseli. Ar katru desmitgadi mēs visi arvien vairāk sakrunkojamies, āda vairs nav tik tvirta un nokarājas. Parādās krunkas un krokas. Nezinu, kurš palaidis baumas, ka krunkas ir tikai veciem cilvēkiem. Katram pieaugušam cilvēkam, gadiem ejot, parādās krunkas un tas ir nepārtraukts un pilnīgi normāls process.

Katrs cilvēks uz masāžas galda ir skaists. Šim likumam patiešām nav izņēmumu. Vispār nav neglītu ķermeņu, ir tikai aizmirsti un nemīlēti – tas gan. Bet neglītu nav.
Pēc pirmās smagās ieelpas un sekojošās atslābināšanās, kopā ar apģērbu cilvēks noņem visas maskas un kļūst viņš Pats. Pec nedaudz minūtēm viņš sāk starot. Šis starojums piepilda istabu un arī masieri. Runā, ka masieri ir ļoti rūpīgi – noteikti tā arī ir. Mums patīk rūpēties par cilvēkiem, apkalpot viņus un mēs esam ļoti atsaucīgi. Ļaujiet man atklāt manu noslēpumu – es šo lietu daru tieši dēļ šī Starojuma.
Pateikšu, kā patiesībā izskatās cilvēki: viņi ir līdzīgi liesmu mēlēm. Vai zvaigznēm skaidrā naktī debesīs.».
Novertējiet sevi. Mēs visi esam skaisti un īpaši.

Autors: Deils Favjē
Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Kad mēs sākam novecot …

Formāli cilvēks sāk novecot no 28 gadiem, kad beidzas organisma augšana un sākas tā degradācija.

Bet faktiski mēs sākam novecot tajā brīdī, kad pilnībā noticam apkārtējās pasaules bezcerībai.

No tā mirkļa, kad noticam tam, ka skaudīgajiem kolēģiem kaut kur tomēr ir taisnība, bet šefa sliktais garastāvoklis noteikti ir reakcija uz mūsu profesionālo nederīgumu un nevis hemoroīdi, no kuriem viņš cieš jau daudzus gadus.

Mēs novecojam no tā brīža, kad sākam uzturēt sarunas ar vecākiem par oligarhiem, kuri izzaguši Krieviju, un par kaimiņu dzīvi interesējamies vairāk kā par savu attīstību.

Mēs sākam novecot tajā brīdī, kad noticam, ka viss interesantais pasaulē notiek aiz mūsu namdurvīm. Kad televizors ir galvenais emocionālo pārdzīvojumu avots, bet karjera – vienīgais mērķis dzīvē.

Mēs novecojam, kad sakām, ka nedaudz jāiekrāj nauda un neminstinoties ņemam kredītu, nostādot sevi absolūtā atkarībā no esošā darba uz vismaz tuvākajiem 30 gadiem. (Ļoti bieži tā it kā ir piespiedus situācija, un,, tomēr….)

Mēs sākam novecot, kad no diviem variantiem izvēlamies to, kurš ir mazāk riskants, un nopietni sākam interesēties par pensijas uzkrāšanu (izlaižot aktīvās investēšanas stadiju).

Mēs novecojam, kad sakām, ka mums jau ir par vēlu mācīties, un obligāto treniņu apmeklēšanu mēs uztveram kā smagu nastu.

Mēs novecojam, kad pārtraucam iesaistīties avantūrās un pārtraucam muļķoties draugu kompānijā. Kad mums interesantāk ir runāties ar kolēģiem, nevis bērnības draugiem. Kad mūsu darba dienas saplūst vienā lielā pelēkā dienā, bet laiks paātrina savu gaitu. Kad jautrības mēs sākam plānot laicīgi, bet nedaudz atdzīvojamies tikai atvaļinājuma laikā.

Mēs novecojam, kā tikko sākam sevi redzēt ar apkārtējo acīm, un piekrist viņu viedoklim par sevi. Kā tikko mums kļūst svarīgāk saglabāt savu imidžu par to, kā palikt pašiem – tādiem, kādi esam patiesībā. Kā tikko mēs pārstājam augt un mainīties, atmest apnikušās nodarbes un atklāt sev ko jaunu un interesantu.

 

Mēs novecojam, kad pārstājam ticēt brīnumainajai apkārtējai pasaulei un mūsu pašu unikalitātei. 

Mēs novecojam, kad pārstājam būt bērni, kuri zin, ka viss vēl ir priekšā. Kad pārstājam gaidīt no dzīves brīnumus un vairs necenšamies pasauli padarīt labāku. Kad vairs nevēlamies kļut par varoņiem, jo tas ir pārāk liels risks un atbildība. Kad par  galvenajām vērtībām mūsu dzīvē kļūst stabilitāte, miers un materiālā labklājība, bet ideālās beigas – klusa nāve savā gultā, kad blakus stāv sērojošie radinieki.

Skumji, garlaicīgi un šabloniski. Es negribu novecot. Un jūs?

 

Avots: www.econet.ru/
Autors: Tatjana Ņikitina
Tulkoja: Ginta FS