Tieši no sīkumiem sākas pašas svarīgākās lietas pasaulē

Manai paziņai pārmaiņas sākās ar tējas tasīti. Daudzus gadus viņa sēdēja arhīvā, elpoja putekļus un bezgalīgi škiroja slimības vēstures. Tās šeit tika atnestas no visas slimnīcas: ķirurģijas, oftalmoloģijas, uroloģijas un proktoloģijas nodaļām. Viņa līmēja mapītes, mēģināja sastutēt vecos plauktus, ar spirāli vārīja ūdeni un tēju uzlēja vecā ieplīsušā pialā. Virs galvas plaisāja griesti, viscaur noklāti ar rūsganiem pleķiem, un pa sienām, vairodamās ģeometriskā progresijā, migrēja sēnīte.

Bet pēc tam priekšnieks izsaucu viņu pie sevis, apsveica astotajā martā un uzdāvināja porcelāna tējas tasīti ziloņkaula krāsā. Gar maliņu tai mirdzēja gaiši zaļa emalja, tā bija trausla, eleganta un rotāta ar zeltu. Sieviete atgriezās savā darba vietā un pēkšņi pirmo reizi pa visiem šiem gadiem ieraudzīja, cik nožēlojamā stāvoklī tā ir: saplaisājusi palodze, zirnekļu tīkli, pussabrucis galds… un pēc divām nedēļām viņa uzrakstīja atlūgumu.

Manai māsai pārmaiņas dzīvē sākās ar sērkociņu kastītēm. Viņa sēdēja parkā uz soliņa un zīmēja tās dažādās perspektīvās. Garām gāja mākslinieks, ieskatījās viņas albumā un uzaicināja pie sevis uz studiju. Kopš tās dienas viņa visu sevi velta glezniecībai.
Bulgakova stāsts sākās ar tīrām muļķībām. Annuška izlēja eļļu. Rullītī “SPIN” autokatastrofu ķēdi ierosināja parasta basketbola bumba. Romānā “Šokolāde” notikumu ierosinātājs bija silts februāra vējš, kas smaržoja pēc desas un kraukšķīgām vafelēm. Salvadoram Dalī ideja gleznot Mīkstos pulksteņus radās baudot kausēto sieru. Čakam Palaņikam “Cīņas klubu” – pēc tam, kad viņu piekāva.

Multenītē “80 dienās apkārt zemeslodei” ir vārdi:
“Dzīve ir ķēde, bet sīkumi tajā – ķēdes posmi. Un nevienam no posmiem nevar nepievērst uzmanību”.
Mūsu dzīve sastāv no sīkumiem. No skatieniem, domām, vārdiem, smaidiem, mājieniem, soļiem, smīniem, aizrādījumiem un padomiem. No notrūkušas pogas, piedeguša piena, pazaudētas biļetes un ābola, kas uzkrīt uz galvas. Tie kā pērlītes saveras uz diedziņa viens aiz otra, radot kaut ko neatkārtojamu, un, iespējams – šedevru.
Aleksandrs Flemings laboratorijā aizmirsa baktēriju paraugus, no kuriem pēc tam izauga pelējums. Rezultātā tika atklāts penicilīns. Tonizējošais maisījums, kura pamatā ir kokas auga lapas un Āfrikas kolas rieksti, nejauši tika atšķaidīts ar gāzētu ūdeni, un rezultātā tapa Coca-Cola. Rubīna stikls radās stikla meistara un viņa sievas strīda rezultātā. Dusmās viņa iemeta verdošajā stikla masā zelta gredzenu, un tas viņas acu priekšā kļuva spilgti sarkans. Maiznieks Ivans Fiļipovs rozīņu maizīti “izgudroja” pēc tam, kad gubernators viņa konditorejas izstrādājumos atrada prusaku. Vafeļu konuss tapa pavisam nejauši, kad vīram, kurš kaimiņos tirgoja saldējumu, pietrūka šķīvju.
Kā teica Haruki Murakami: “Tieši no sīkumiem sākas pašas svarīgākās lietas pasaulē”.

© Irina Govoruha
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Domā par labo – sagaidi labo

Austrumos saka: “Lielākie cilvēka ienaidnieki nenovēlētu cilvēkam tās bēdas, ko viņam atnes paša domas”.
Viens no pazīstamākajiem senajiem zinātniekiem un ārstniekiem Avicenna teica:
“Ārstam ir trīs līdzekļi cīņā ar slimību – vārds, augi, nazis”.
Pievērs uzmanību – pirmajā vietā ir “vārds”.

Kādā no Parīzes hospitāļiem jaunā psiholoģe Emīlija Kjī ļoti riskēdama un atsaukdamās uz galvenā ārsta rīkojumu, lika saviem pacientiem trīs reizes dienā skaļi izteikt frāzi “Ar katru dienu es jūtos arvien labāk un labāk”. Turklāt to atkārtojot nevis mehāniski, bet pēc iespējas spilgtāk un emocionālāk.
Un, ko domā?! Jau pēc mēneša šīs ārstes pacienti kļuva par galveno sarunu tematu visā hospitālī un pēc tam jau visā Francijā.
Brīnumaini, bet fakts: smagi slimi pacienti atveseļojās mēneša laikā un daudziem no viņiem vairs nebija nepieciešamības veikt ķirurģiskās operācijas.
Tā apstiprinājās senatnes viena no lielākājiem zinātniekiem Paracelsa minējums, ka TICĪBA DARA BRĪNUMUS.

Mūsu veselība ir mūsu domāšanas tiešas sekas.
Šodien neviens vairs nešaubās par to, ka ir tieša saistība starp cilvēka psihisko un fizisko stāvokli un tikai tumsoņa to nesaprot.
“Labākā aizsardzība no visām slimībām, no jebkuras infekcijas ir stipra ticība savai veselībai un pozitīvas emocijas – saka psihoterapeits Andrejs Meteļskis. – Negatīvās domas sagrauj. Naids izsauc kuņģa-zarnu trakta slimības. Aizvainojums noved pie aknu, aizkuņģa slimībām un onkoloģijas”
Viens no svarīgākajiem psiholoģiskajiem likumiem apgalvo: vārdos izteikta mīlestība, simpātija un apbrīns pastiprina tā cilvēka dzīvības enerģiju, pie kura tas vēršas. Bet slikti, negatīvi vārdi samazina klausītāja enerģiju.

Kopējais slimību skaits, kas saistītas ar sliktām domām, turpina pieaugt.
Tāpēc, lai saglabātu labu veselību, ir vērts sekot seno viedo padomam – priecāties par dzīvi, lai cik grūti laiki arī nebūtu.

Un tā, cilvēka veselība, dzīve un liktenis ir atkarīgi no viņa domām.
Domā par labo – sagaidi labo.
Domā par slikto – slikto arī saņemsi.
Tas, par ko mēs pastāvīgi domājam, pārvēršas par pārliecību, ka tam jānotiek vai tas var notikt. Un šī ticība rada notikumus….

Un, vēl, nekad neraizējies par niekiem!

Amerikāņu kardiologs Roberts Eliots teica:
“Pirmais noteikums: neraizējies par niekiem.
Otrais noteikums: viss ir nieki”

Veselību jums!

Автор: Vladimirs Okruts
Foto: Anastasia Pavlova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lielā Dvēsele

Matvejs skolā sakāvās. Atnāca mājās, it kā nomierinājās un apsēdās gatavot mācības.
Bet pēc brīža stāvēja istabas durvīs:
– Mammu, man ir stress, es nevaru pamācīties.
– Kā es varu tev palīdzēt?
– Es nezinu. Kaut ko izdari. Es netieku galā ar saviem nerviem.
– Labi, iesim uz virtuvi aprunāties.
– Ko tu jūti?
– Sāpes. Ciešanas. Aizvainojumu.
– Uz ko?
Stāsta, uz ko.
– Skaidrs. Saproti, dēls, ir notikumi un ir tava attieksme pret tiem. Notikums ir tas, par ko tu man stāstīji. Bet tava attieksme – tas ir tavs aizvainojums. Tā ir?
– Jā.
– Dēļ kā tu ciet, dēļ notikuma vai attieksmes?
– Dēļ notikuma.
– Nē. Man paskaidrot? Lūk, es šajā notikumā vispār nepiedalījos, es biju mājās. Bet tu man par to stāsti un man arī sāp. Nedaudz savādāk kā tev, bet sāp. Dēļ kā es ciešu?
– Dēļ attieksmes.
– Jā. Un arī tu ciet dēļ attieksmes. Cilvēki vienmēr cieš ne jau dēļ notikumiem, bet dēļ savas attieksmes pret tiem. Tas ir tāds dabas likums. Piekrīti?
– Jā.
– Tagad klausies tālāk. No kā atkarīga attieksme – no notikuma vai no tevis?
– Khm…
– No tevis. Tūliņ tev to pierādīšu. Iedomājies, ka ir pagājuši desmit gadi un šis notikums ir kļuvis tāls un maznozīmīgs. Vai tava attieksme pret to ir mainījusies?
– Jā, es to aizmirsīšu.
– Tātad, iedomājies, ka ir pagājuši desmit gadi.
– Nevaru! Tas taču notika šodien!
– Tad nu tā. Ciešanas ir sāls. Dvēsele – ūdens. Ja tev ir maziņa Dvēsele, kā tējkarote ūdens, bet sāls ir vesels kilograms, tad sāls uzsūks ūdeni un pārakmeņosies. Un tu nekad nespēsi atbrīvoties no šīm ciešanām. Tā ir?
– Jā.
– Bet tagad iedomājies, ka tava Dvēsele ir milzīga, trīsdesmit kubikmetru ūdens. Un tajā nonāk kilograms sāls. Kas ar to notiks?
– Tas izšķīdīs un pazudīs.
– Pareizi. Tātad, kas jāiedomājas?
– Jāiedomājas, ka man ir liela Dvēsele.
– Tā tāpat ir liela. Kā okeāns. Un tajā nokļūst tējkarote sāls. Tāds nieks, vai ne?

Es pirmo reizi dzīvē ieraudzīju kā cilvēka seja kļūst gaiša.
Piecēlās un aizgāja mācīties.
Kaut ko es tomēr spēju…

Ņina Votinceva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīve – tas ir tad, kad tu tīri zobus…

2087905-R3L8T8D-650-368046

Vai zini, ka vairums cilvēku ir palaiduši garām visu savu dzīvi? Dzīve – tas nav tad, kad stāvi kalna galā un priecājies par saulrietu. Dzīve nav tas brīdis, kad stāvi pie altāra un gaidi savu mīļoto, vai arī kad piedzimst tavs bērns, vai arī, kad tu peldi dziļumā un satiecies ar delfīnu. Tie ir tikai fragmenti. Desmit-divpadsmit smilšu graudiņi, izkaisīti esības tuksnesī.
Šie smilšu graudiņi nav dzīve. Dzīve – tas ir tad, kad tu tīri zobus, taisi brokastu maizītes, skaties ziņas, gaidi pieturā autobusu. Katru dienu notiek tūkstošiem mazu notikumu un, ja tu tos neievēro un neskaties uzmanīgi, neatceries, un uzskati tos par niekiem, var palaist garām visu. Var palaist garām visu dzīvi.
Tonijs Džordans “Plus viens”
​​​​​​​Tulkoja: Ginta FS