Dzīvē ir mirkļi…

Katra cilvēka dzīvē ir mirkļi, kad roze kaut kāda iemesla dēļ izbalo, mūzika vairs nepriecē un blakus dzīvojoša laba cilvēka dvēsele vairs nespēj aizskart sirdi.

Garastāvokļa maiņas ir tikpat dabīgas kā gaisma kas mijas ar ēnu, kad mākoņi sabiezē un aizsedz sauli, bet pēc tam izklīst. Tomēr tā kļūst par spīdzināšanu, ja mēs uzskatām, ka roze ir pārtraukusi mūs priecēt ar savām krāsām, mūzika vairs nespēj sajūsmināt, un vēl sliktāk, ja nospriežam, ka cilvēks, kurš mums ir tuvs, vairs nešķiet ne labs, ne mīlš.

Godīgi sakot, sliktāk nekā neredzēt vispār, var būt tikai situācijā, kad tas, ko mēs redzam, mūs vispār neaizkustina. Protams, lietas un cilvēki mainās, taču mēs nekad nespēsim atzīt izmaiņu vai zaudējumu realitāti, ja nepieņemsim savu nespēju laiku pa laikam just to, ko mēs redzam.

Nereti dzīves emocionālās traģēdijas sākas brīdī, kad mainām savu dzīvi – mainām partnerus, reliģiju, darbu, lai atgūtu iekšējās jēgas sajūtu, kas mūsos apmulsusi snauž.

Es atceros kādu cilvēku, kurš uzcēla māju uz klints pie jūras, lai laiku pa laikam viņu apņemtu migla. Taču pienāca brīdis, kad migla neizgaisa veselu mēnesi. Cilvēks nolādēja šo vietu un pārvācās uz citu, bet nedēļu vēlāk migla izklīda.

Mūsu cilvēciskās dabas dēļ migla dažkārt sabiezē ap katra cilvēka sirdi, un nereti pati mūsu dzīve ir atkarīga no klusas drosmes, kas ļauj sagaidīt to dienu, kad migla izklīdīs.

Marks Nepo
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sameklē sevi šai rudenī…

Pēc ilgstošās lietainās dūmakas kļuva skaidrāks…
Kļuva skaidrāks. Kļuva gaišāks. Kluva skaidrāk redzams, kur un kas.
Un tieši tāpat ir arī dzīvē.

Reizēm laiks ir tik ļoti apmācies un ievelkt tik dziļi, ka tu dzīvo vairāk intuitīvi, ej, kur acis rāda, ietinies siltās drēbēs un uzvilcis kapuci pāri acīm. Maz uz ko ceri un gandrīz neko negaidi…
Bet arī tā ir dzīve. Tajā viegli atrast vainu, taču, vai to maz vajag?
Varbūt tieši bezcerības periodi mūs noved pie tā, ka sākam meklēt gaismu nevis kaut kur ārpusē, bet sevī.

Varbūt tieši tie, atstājot mūs vienatnē pašus ar sevi, parāda to, ka velti mēs sev tik maz ticam.
Varbūt tieši tad, kad neviens nesteidz mūs glābt  (nevis tāpēc, ka negrib, bet vienkārši nezin kas, kā un kāpēc), ar mums notiek tās transformācijas, pēc kurām nevajadzīgi kļūst emocionālie rāpulīši, kuru nomainīšana pret tīriem bijusi atkarīga no citiem. 

Mani mīļie, tieši vēlajā rudenī gadās tie dvēseli caururbjošie mokošo skumju mirkļi, kuros atklājas visa patiesība par mūsu cilvēcisko trauslumu…

Tikai tagad šī patiesība vairs tevi neiegrūž izmisumā, tā tikai parāda tās lietas, kuras pa īstam ir svarīgas, un kuras tik grūti bija saskatīt starp košajiem papīriņiem, kuros ietīts tas, kas ilgu laiku tikai šķita svarīgs.

Sameklē sevi šai rudenī…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dvēselei to vajag!

dveseles deja1

Daudzās sabiedrībās, ja tu atnāc pie šamaņa  vai dziednieka, sūdzēties par to, ka esi vīlies, esi garīgi iztukšots, vai tevi piemeklējusi depresija, tie uzdotu tev vienu no četriem jautājumiem: Kad tu pārstāji dejot? Kad tu pārstāji dziedāt? Kad tevi pārstāja aizraut un apburt stāsti? Kad patīkams klusums pārstāja tev būt komfortabls?
Tur, kur mēs pārstājām dejot, dziedāt, priecāties par stāstiem vai baudīt klusumu, tas ir tur, kur mēs pārdzīvojam savas Dvēseles zaudējumu.
Deja, dziesmas, stāsti un klusums – tie ir četri universāli dziedinošie balzami.
Angeles Arrien
Foto: Ludoviks Lorans
​​​​​​​Tulkoja: Ginta FS