Piecas dzīves mini macībstundas

suns

Kā runā austrumu gudrība, ja skolnieks gatavs, skolotājs uzradīsies.
Ja tu esi gatavs, tad vari savu mācību “izvilkt” no jebkuras dzīves situācijas.
1. Ja tu vari sākt savu dienu bez kofeīna, ja tu vienmēr vari būt dzīvespriecīgs un nepievērst uzmanību sāpēm un nespēkam, ja tu vari atturēties no žēlošanās un neapgrūtināt citus cilvēkus ar savām problēmām, ja tu vari ēst vienu un to pašu ēdienu katru dienu un būt pateicīgs par to, ja tu vari saprast mīļoto cilvēku, kad viņam nepietiek laika priekš tevis, ja tu vari laist gar ausīm visus apvainojumus, kas nāk no mīļotā cilvēka puses, kad viss notiek ne tā ne jau tavas vainas dēļ, ja tu vari mierīgi uztvert kritiku, ja tu vari pret savu nabago draugu izturēties tāpat kā pret bagāto, ja tu vari iztikt bez meliem un viltus, ja tu vari tikt galā ar stresu bez zālēm, ja tu vari atslābināties bez dzeršanas un aizmigt bez miega zālēm, ja tu vari no sirds pateikt, ka tev nav aizspriedumi pret citu ādas krāsu, reliģiozajiem uzskatiem, seksuālo orientāciju vai politiku, – apsveicu, tātad tu esi sasniedzis sava suņa attīstības līmeni….
Sers Vinstons Čērčils

2. Sīkumu spēks
Hipotētiska situācija: kas notiks, ja vardi iemētīsi katlā ar varošu ūdeni? Viņa momentā izlēks. Bet, kas notiks, ja to pašu vardi ieliksi katlā ar aukstu ūdeni un pakāpeniski sildīsi? Varde atslābināsies. Protams, viņa pamanīs, ka kļūst siltāks, bet padomās: “Nedaudz siltuma nekaitēs”. Bet viss beigsies ar to, ka tā izvārīsies.
Daudz kas dzīve uzkrājas pakāpeniski. Īpaši parādi, liekais svars un slikta veselība. Nedrīkst ignorēt sīkumus.

3. Prasme pieņemt dāvanas
Lai pievilktu savā dzīvē labklājību, ir ļoti svarīgi iemācīties pieņemt. Mēs saņemam tik, cik atdodam, attiecīgi, atdot vajadzētu tikpat, cik saņemam. Ļoti daudzi to aizmirst.
Savukārt pieņemt dažkārt nav nemaz tik viegli, kā šķiet. Uzmanīgi izanalizē savu reakciju uz komplimentiem. Iemācies tos pieņemt, jo ar to palīdzību cilvēki realizē savu iespēju kaut ko atdot.
Prasme viegli pieņemt visu, kas tiek dots, palīdzēs pievilkt pārpilnību. Neatsakies, kad tev piedāvā kaut ko labu. Ja tev dāvina dāvanu, pieņem to un pasaki paldies. Ja kads cilvēks restorānā vēlas apmaksāt rēķinu tavā vietā, nestrīdies. Pasaki “paldies” un atļauj cilvēkam paveikt šo “atdošanas” žestu.
Atbrīvojies no aizspriedumiem attiecībā uz dāvanām. Aizmirsti par to, ka tās padara tevi vieglāk ievainojamu vai parādā kādam. Ja tev dāvina kaut ko, kas tev nav vajadzīgs, kas nepatīk, atdāvini to kādam, kam tas ir vajadzīgs un patīk. Atsakoties no dāvanas tu bloķē pārpilnības plūsmu ne tikai sev, bet arī dāvinātājam. Kad tu pats kaut ko dāvini, vai tad tev negribās, lai cilvēks to pieņem?

4. Meistarības avots
Kāds fotogrāfs atnāca pusdienās ciemos pie smalkas dāmas. Viņa paskatījās uz viņa fotogrāfētajām bildēm un iesaucās:
– Kādas jums brīnišķīgas fotogrāfijas! Droši vien jums ļoti labs fotoaparāts?!
Fotogrāfs klusēja. Bet, aizejot teica:
– Paldies, pusdienas bija ļoti garšīgas. Droši vien jums ļoti labi katli.

5. Reiz tu sapratīsi…
Reiz tu sapratīsi, ka ir cilvēki, kuri nekad nenodod, bet pirms tam tev nāksies iziet cauri ļoti daudzām nodevībām.
Reiz tu sapratīsi, ka ārejais spožums – ir nieks salīdzinājumā ar iekšējo skaistumu.
Tāpēc, ka viss, kas ir ārpusē, ir līdz pirmajam lietum. Tas, kas iekšā, deg vienmēr. Kaut arī apdzisis līdz knapi redzamām mazām oglītēm. Taču pietiek maigi uzpūst tam dvašu un uguntiņa iedegsies spožāk un sasildīs tevi.
Reiz tu sapratīsi, ka daudzas formulas un aforismi, kurus esi sagrābstījies pasaulē ir tukši, lai arī skaisti vārdu savirknējumi. Svarīgākās ir tās patiesības, līdz kurām esi nonācis pats.
Reiz tu sapratīsi, ka maigums, labestība un rūpes ir iekšējā spēka ne vājuma izpausme.

Avots: Благостная женственность
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Par nodevību

kazene12

Vai Tev sāp, kad tu zaudē cilvēku?

— Neatceros.

— Un, kad Tevi nodod?

— Kā gan mani var nodot?

— Nevar?

— Kā? Es neko negaidu. Ja, piemēram, Tu vēlēsies mani nodot, es nepretošos, tāpēc, ka es nemaz negaidu, ka būsi man uzticīgs.

— Vai tiešām Tu ne no viena cilvēka dzīvē negaidi uzticību?

— Kāpēc gan gaidīt? Kam vajadzīgi šie lētie kruķi? Kādu uzticību? Vai tad tu gaidi uzticību no kazeņu krūma?

— Gribētos, lai tas atbilstu savam nosaukumam un kazeņu vietā nenestu avenes…

— Tad, kā vaina tā ir? Kazeņu krūma, vai Tava? No tā arī visas nelaimes. No tā, ka mēs vēlamies, lai dzīvē viss būtu tā, kā mēs to gribam. Turklāt, tieši tā, kā mums ir mācījuši gribēt.
No intervijas ar Borisu Grebenščikovu
Tulkoja: Ginta FS

Mīlestības ceļš

12391430_1018934011462605_8194488224392515166_n

Jau bērnībā es biju diezgan “jocīgs” bērns, katrā gadījumā mammai to bieži vien teica, ka es uzvedoties dīvaini. Pati es tā nedomāju, jo tas, ko darīju, man šķita normāli.

Es atceros, ka man ļoti gribējās pieiet un apskaut to, kurš bija sabēdājies, kuru bērnudārzā nosodīja, man gribējās dāvāt vairāk siltuma, pateikt: “viss būs labi”, es aizstāvēju visus, kuri paši to nevarēja. Bieži gāju pie vecākiem ar piedāvājumu – ja jums nepietiek mīlestības, ņemiet no manis, man tās ir daudz!

Es centos izdarīt tā, lai visiem būtu labi, lai neviens nedusmotos, nestrīdētos. Es centos ar mīlestību piepildīt visus savus tuvos – dot mīlestību visiem, kam vien var. Mammai par tēti, tētim par mammu, vecmāmiņai par vectētiņu. Es brīnījos par visu: par mammu, kura negrib mīlēt tēti, tēti, kurš visu laiku apvainojas uz mammu. Vectētiņu, kurš galīgi nemīl vecmāmiņu un vecmāmiņu, kura pilna aizvainojuma un dusmu mirst no tā visa.

Tas taču ir tik vienkārši – mīlēt – pavisam vienkārši! Bet neviens man nepievērsa uzmanību. Un man sāka šķist, ka šajā lielajā pasaulē mīlestība nevienam nav vajadzīga. Tu ej ar tādu lielu sirdi, un tā nevienam nav vajadzīga! Un tad tev sāk šķist, ka arī tu pats nevienam neesi vajadzīgs.

Domāju, daudziem no jums ir ļoti pazīstama šī situācija. Bērnībā jūs kaut ko skaidri redzējāt, zinājāt, jutāt, uzskatījāt to par tik ļoti dabisku, ka tā bija jūsu iekšējā būtība. Tieši tāpēc konsultācijās, kad mēs atceramies savu bērnību, to laiku notikumus un iekšējo stāvokli, mums kļūst skaidrs un saprotams, kādi mēs esam patiesībā, kas mums ir dabiski, harmoniski un aktuāli.

Kāda no jums “cieta” no pārbagātas iztēles un domās būvēja milzīgas pasaules, kāda visu saprata par seksualitāti un pieaugušai nevajadzēja neko daudz skaidrot, kāda bija saistīta ar eņģeļiem un juta to atbalstu, kāda – skaidri atcerējās visas savas iepriekšējās dzīves un saprata, kāpēc tā notiek.

Un pēc katras tādas konsultācijas es arvien vairāk pārliecinos, ka nav netalantīgu, parastu cilvēku, vienkārši pieaugot, dažādo audzināšanas šablonu dēļ, mēs aizmirstam sevi un kļūstam parasti cilvēki – tādi “kā visi”, kuri staigā pa ielām, meklē sevi un neatcerās un neredz to milzīgo potenciālu, kas paslēpies mūsos.

Tā arī es sapratu, ka visu, ko mēs, cilvēki daram katru dienu, mēs varētu darīt no mīlestības, to pašu – bet no mīlestības stāvokļa.

Sapratu, bet aizmirsu, pavisam aizmirsu.

Un tā nu man vajadzēja noiet garu ceļu, lai atcerētos un atgrieztu sev to, ko biju pazaudējusi, bet ar ko es piedzimu – to iekšējo skaisto mīlestības stāvokli. Tāpēc, ka atgūstot mīlestību es atgūstu pati sevi.. Tā ir mana būtība un mana sūtība un mans ceļš.

Sākumā es mīlestību centos nopelnīt, es visu laiku centos būt laba, visu izdarīt pareizi… Es centos ņemt to no citiem, izdarīt tā, lai kāds mani iemīlētu. Lai tā notiktu, es pastavīgi centos mainīties, kļūt cita, ne tada, kāda esmu – vēl labāka, vēl labsirdīgāka, izpalīdzīgāka. Un tā vēl tālāk aizgāju no sevis un no savas patiesās būtības.

Pēc tam es centos pieņemt un iemīlēt sevi, vesela gūzma dažādu prakšu, meditāciju, transformāciju… viss tika izmēģināts, kaut kas noderēja, kaut kas – nē.

Pēc tam es sapratu, ka man jāizdziedē savas sirds rētas, atlaižot visus aizvainojumus, uz sevi tai skaitā, visiem piedodot, sev tai skaitā. Es uzskatīju, ka tā manā sirdī atvērsies mīlestība, tā vienkārši sāks caur mani plūst. Arī tas nav vienkāršs process un ceļš, taču tas ir tā vērts.

Mīlestības apkārt ir daudz, viss, ko redzam, ir radies no mīlestības, dievišķas mīlestības, kas ir ikkatrā atomā…. viss Visuma audekls ir austs no mīlestības. Vienkārši mēs to neredzam, nedzirdam, mēs nerezonējam ar mīlestību, nedzīvojam šo vībrāciju līmenī.

Mēs esam attālinājušies no sava dievišķā avota, no dzīves un nāves. Tāpēc, ka tieši nāve ir sākotnējais dzīves mērs – kā teica Tanit. Un šķirtības apziņa ir novedusi pie ciešanām, vientulības, noslēgtības sevī un sāpēm…

Patiesībā mēs esam saistīti ar visu sev apkārt, pat tajā brīdī, kad esam individuālas apziņas, mēs esam Visuma daļa un tajā pat laikā – paši esam Visums.

Mīlestībā nav sāpju, jo tā atbrīvo un dāvā skaidrību – tā atbrīvo un nepiesien apziņu un ļauj uz pasauli skatīties skaidrāk. Savukārt pieķeršanās rada sāpes un nes sev līdz gaidas, cerības un līdz ar to arī vilšanos.

Patiesībā mēs varam atbrīvot savu apziņu no šīs šķirtības sajūtas, no sāpēm, pārliecībām un ilūzijām un redzēt skaidri ar mīlestības acīm caur mīlestības prizmu. Tad visi notikumi izskatas savādāki.

Tas, kas agrāk bija lielas sāpes, nodevība, atstumtība, pēc laika izrādījās Dieva dāvana. Tie, kuri mani pameta – patiesībā uzdāvināja man milzīgu dāvanu un tagad vairs nav pat vajadzības piedot, bet vienkārši nosūtīt tiem milzīgu pateicības straumi,

Nebijis tā visa, es nekad nebūtu nonākusi pie tā, kas ir šobrīd un kāda esmu tagad.

Sirds aizmirsusi mīlestības melodiju. taču mūsu sirds – ir ļoti spēcīgs instruments – viss, kas tai vajadzīgs, lai mēs maigi pieskartos tās stīgām un ļautu sev atcerēties to un iet tālāk par aizvērtības, sāpēm, vientulības un iekšējām sienām, kas norobežojušas mūs no gaismas. Mums jānoskaņo šis dievišķais instruments un tad caur sirdi sāks plūst milzīga, dievišķa visuma mīlestības straume.

Tā vienmēr ir bijusi, ir un būs. Vienkārši paši esam aizmirsuši, kā skanēt ar mīlestības ne baiļu spēka palīdzību. Laiks atcerēties! Tā ir pati galvenā “melodija” manā dzīvē. Jā, un es jūtu, ka ikvienas sievietes dzīvē. Sievietes taču ir radītas no mīlestības un mīlestībai.

Mīlestībā katrs atgūst sevi, sevi patieso, savu ceļu…. ļoti daudz kas kļūst skaidrs, vienkāršs un dzīvē notiek izaugsme, progress, attīstība…

Un pats galvenais, tad jūs atbrīvojat citus cilvēkus no bezgalīgajiem centieniem paņemt mīlestību no viņiem un sevi no bezgalīgajiem meklējumiem “kur? kur? kur tad ir tā īstā mīlestība? kas man to dos? kur ir tā mīlestība manī?”

Un paši kļūstam par mīlestības avotu, kas dāvā un pievelk, bet citiem vienmēr ir brīva izvēle – ņemt – neņemt, dot – nedot!

Atbrīvojiet sevi un savu dzīvi caur mīlestību. Tad dzīve sāks plūst pavisam citādāk. Un viss nāks no mīlestības – daudz skaistāk, harmoniskāk. Un paši grūtākie lēmumi pieņemsies vieglāk ar apziņu, kāpēc vajag tieši tā un ne savādāk.

Ar vissirsnīgākajiem vēlējumiem mīlestībā, Jevgēņija Medvedeva

Avots: http://woman-universe.com/

Mīlestībā arī tulkoju: Ginta FS