Īstu sieviešu vaļasprieki

Bērnībā es draudzējos ar puiku, kurš ar stāstiem par savu ģimeni uzjautrināja visu kvartālu. Viņam bija: mamma Oļa – bērnu ārste, tētis Roma – aspirants, vecmāmiņa Nadja – grāmatvede un vectēvs – slikts piemērs. Tikai tagad es saprotu, ka tas nemaz nav smieklīgi.

Bet šodien es biju slikts piemērs kādai apmēram sešgadīgai meitenītei. Braucu vilcienā, lasu planšetē grāmatu, netraucēju sabiedrisko kartību.

– Tante, – jautāja eņģelis rozā kleitiņā un kroni galvā, – kāpēc tev nav nolakoti nagi? Mamma saka, ka meitenēm vienmēr ir jālako nagi.

Bet es tos ne tikai nebiju nolakojusi, bet biju nogriezusi pavisam īsus.
– Man ir hobijs. Es nodarbojos ar paukošanu un nekāds manikīrs to ilgi neiztur. Un ko tev patīk darīt? Kādas spēles tu spēlē?
– Mēs ar mammu spēlējamies skaistumkopšanas salonos.
– Un par ko tu vēlies kļūt, kad izaugsi?
– Apprecēšos.
Kad man bija seši gadi, es ar draugiem skraidīju pa pagalmu un sapņoju, ka būšu piektais musketieris. Man bija plastmasas zobens ar uz tā uzmauktu plastmasas vāciņu, apmetnis no vecāsmātes lakata un salmu cepure ar spalvām. Pēc gada mani pierakstīja paukošanas pulciņā. Nekādus īpašos panākumus sportā es nesasniedzu, taču man ir laba stāja, ātra reakcija un kaujiniecisks gars un entuziasms.

Kas es vēlējos būt, kad izaugšu? Es gribēju būt akvalangiste, ceļotāja un kinoloģe, un vēl sapņoju uz māju sienām rakstīt ielu nosaukumus (vai kāds zin, kā saucas šī profesija?)

Ko man iemācīja pieaugušie? Neko īpašu. Pirka krāsas, zīmēšanas albumus, grāmatas. Maksāja par pulciņiem. Un ne parāk bargi rāja par sadedzināto paklāju un ķīmijas eksperimentu sekām vannas istabā. Slavēja par zīmējumiem un palīdzēja salikt konstruktoru. Un neaizliedza radīt pašai savu pasauli ar burvju fejām un pūķiem no visa, kas bija pa rokai.

Es nezinu, va mana bērnība bija laimīga vai nebija. Tā vienkārši bija. Laiks, kad pieaugušie vienkārši priecājās par to, ka es viņiem esmu, jautra, vesela un absolūti nebūvēja manus nākotnes plānus.

Es mazajai meitenītei gribēju pastāstīt, ka pasaulē  vēl bez apprecēšanās un skaistumkopšanas saloniem, ir bezgalīgi daudz interesantu nodarbju. Taču uztvēru viņas mammas skatienu un nolēmu labāk paklusēt.

Šobrīd aug jauna meiteņu paaudze. Un daudzām no viņām jau no bērnības iedveš domu, ka sievietei var būt tikai viens mērķis – veiksmīgi apprecēties. Ka āriene ir pats svarīgākais. Ja tev nebūs manikīra, tad tu paliksi viena. Ja uzvilksi džinsenes, neviens īsts vīrietis uz tevi pat nepaskatīsies. Ieraudzīs tevi bez kosmētikas – no pārdzīvotajām šausmām paliks akls. Čībās iziesi no mājas iznest atkritumu spaini, visiem garāmejošajiem potenciālajiem kavalieriem uz visiem laikiem pazudīs potence.

Izrādās, ka šie īstie vīrieši ir ļoti trausla tauta. Tāpēc viņus visādos veidos vajag pasargāt. Piecelties stundu agrāk, lai uzkrāsotos. Vienmēr staigāt augstpapēžu kurpēs, push-up veļā un zeķēs. Un visas savas darbības vērtēt tikai no vienas pozīcijas: “vai tas vīriešiem patīk vai nepatīk”.

Pie manis savulaik dzīvoja kāds eksotisks zvēriņš. Ar viņu nebija nekādu problēmu. Bet, kā saka: katrā būdiņā savi grabuļi.

Katra no mums pati var izvēlēties, kādas spēlītes spēlēt. Tikai es nesaprotu, kāpēc šīs spēles jāmāca bērniem. Izaugs un paši tiks skaidrībā.

Nekādas morāles pēc šī teksta nebūs. Man tikai šķiet, ka, ja mēs dosim saviem bērniem (nav svarīgi puika vai meitene) iespēju izlemt, ar ko viņi vēlas nodarboties, laimīgu ļaužu būs daudz vairāk.

© Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pasaule runā ar mums

Man stāsta, ka laimi nevar uzskatīt par normu, kad apkārt ir tik daudz nelaimīgo. Es negribu tam piekrist. Dažkārt šī dzīve šķiet nepanesama, bet jebkura cita – nesasniedzama. Un rodas sajūta, ka nav no kā izvēlēties. Bet patiesībā prieku var gūt no it visa. Tāpat, kā no visa var gūt pieredzi, emocijas, dzīvi galu galā. Jo pat no katrām visdziļākajām skumjām var paņemt vairāk, kā tās paņem no mums.

Kopumā mēs esam diezgan nopietni ļaudis. Katrā ziņā, tā no malas izskatās. No mūsu dzīves pazūd patiess izbrīns. Un tas ir ļoti skumji. Arvien grūtāk ieraudzīt apkārt kaut ko tādu, kas spētu izbrīnīt.
Jo vecāki kļūstam, jo sarežģītāk ir atrast kaut ko, uz ko būtu vērts tērēt pāris dzīves gadus. Kaut ko tādu, kas dzīvei piešķirtu intensitāti un jēgu mūsu eksistencei.

Sāc ekonomēt laiku, it kā būtu daudz visādu svarīgāku lietu, ar ko nodarboties. Tomēr nāve punktu ziņā mūs vienmēr apsteidz.

Kad bijām bērni, mēs visu atcerējāmies, vienalga, bija tas noticis, vai nebija. Tagad mēs aizmirstam pat acīmredzamos faktus. Kad mēs sevi uzskatījām par nemirstīgiem, mēs nežēlojām ne laiku ne spēku pat visbezjēdzīgākājām nodarbēm. Tagad mēs nezinām, cik mums atlicis, tāpēc cenšamies ekonomēt un izvēlēties tikai pašu vērtīgāko. Dažkārt es domāju, ka nāve noteikti nav pats briesmīgākais notikums dzīvē. Pats briesmīgākais zaudējums ir tas, kas nomirst mūsos vēl dzīviem esot.
Līdz šim man šķita, ka no manis pazūd mūzika, taču izrādījās, ka tadā veidā manī atbrīvojas vieta klusumam. Nevar paturēt sev neko no tā, kas tev nepieder.
Pratčetts reiz rakstīja, ka dzīvē mēdz būt mirkļi, kad cilvēkiem jāprot noturēt, un mirkļi, kad jāprot atlaist. Gaisa baloni domāti, lai iemācītu bērniem saprast atšķirības.

Atšķirība ir it visā, lai uz ko mēs arī skatītos. Bet viltība ir pieņemt to kā parasto lietu kārtību.
Ja vērtējoši skatāmies uz savu tagadējo dzīvi, mēs tajā varam atrast ļoti daudz iemeslu, lai būtu neapmierināti ar sevi, lai justu nožēlu un vilšanos. Bet, gadiem ejot, pienāk laiks apgūt šo smalko un sarežģīto mākslu – neskatīties uz savu esošo dzīvi vertējoši. Kārdinājums vienmēr ir liels, un vienmēr ir iespēja kļūdīties ar cenu, taču jebkuru pretenziju pret pasauli vērtība ir nulle. Galu galā, mēs taču neatrodamies tirgū. Piemēram, par mūsu pagātni neviens mums nesamaksās ne kapeiku. Tā  ir vērtīga tikai mums pašiem. Taču arī mēs paši nevarēsim to iemainīt ne pret nākotni, ne vēl jo vairāk, pret tagadni.

Cilvēks ir dīvaini uzbūvēts. Viņš atrod iemeslus aiziet un aizbraukt no vietām, kurās tik ļoti gribas atgriezties uzreiz pēc tam, kad vilciens atstājis peronu. Krūtīs sāk atritināties pulsējošs kamols, un kad no tā pāri paliek vien tukša spole, tevi no visām pusēm ieskauj milzīgi minotauri. Oo, šī mūžīgā attiecību skaidrošana ar saviem personīgajiem, pieradinātajiem monstriem… No rītiem, vēl neuzausušās saules staros tu tos izved parkā pastaigāties, apsēdies uz soliņa un vēro, kā lēnītēm plūst tava dzīve. Tava vienīgā, neatkārtojamā dzīve.

Pasaule runā ar mums tik daudzās valodās, ka jābūt pilnīgam profānam, lai neko nesadzirdētu.

© Jeļena Kasjan
Tulkoja: Ginta Filia Solis