Nobriedusi sieviete

briedums67

Nobriedusi sieviete no nenobriedušas atšķiras ar to, ka viņa ļoti daudz ko pieņem tā, kā tas ir.  Vienkārši redz, dzird un pēc tam atlaiž. Necenšas ar to kaut ko darīt. Viņa netēlo, ka dzird, bet patiešam dzird, ļaujot sev būt aizkustinātai līdz pašiem dziļumiem un vienkārši izdzīvo šīs savas jūtas.
Viņa pārstāj pārtaisīt un regulēt citus. Savā ziņā padodas tur, kur ir bezjedzīgi cīnīties. Un padevusies atļauj vīram un bērniem un citiem līdzcilvēkiem sev blakus būt tādiem, kādi viņi ir.
Viņa netaisa mocekļa skatu “samierinoties” ar otra trūkumiem. Viņa patiešām, daudzas reizes atdūrusies ar pieri sienā, skaidri saprot, ka siena ir stiprāka par pieri. Un ir noteikts iemesls, kāpec siena stāv tieši šajā vietā un nekur citur….
Nobriedusi sieviete no nenobriedušas atšķiras ar to, ka viņa skumst par daudz ko. Skumst par to, ka pat ar pašu mīļāko un tuvāko cilvēku nav iespējams viss, ko viņa vēlas. Ne tāpēc, ka nav mīlestības, bet tāpēc, ka otrs cilvēks vienalga atšķiras no viņas un ir viņš pats. Viņa ir izgājusi caur noliegumu, niknumu, tirgošanos un bēdām, un samierinās ar šo kontakta ierobežojumu, kas ir starp viņu un viņas vīrieti.
Nobriedusi sieviete ļoti daudz ko ir spējīga parvērst priekā un labsajūtā. Atrast tos it visos stimulos, notikumos un parādībās. Ne tāpēc, ka viņa nevēlas izbaudīt neko citu, bet tāpēc, ka ir atradusi sevī pietiekami daudz radošo spēku transformācijai.
Viņa prot izdzīvot skumjas, taču nevairo tās un speciāli nemeklē. Viņa prot atrast prieku, taču nepastāv uz tā, ka šis prieks būtu vienmēr, vienkārši ļauj tam atnākt.

Viņa ciena savu ceļu un pieredzi, izgājusi caur kaunu, sevis noliegšanu un nonākusi pie dziļas sevis izpratnes un caur to arī pie dzīves.
Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

10 lietas, ko nedarīs nobriedusi sieviete

nobriedusi sieviete1

Ļoti bieži klasiskajā lieteratūrā mīlestība tiek pasniegta kā upurēšanās. Sākot no “Romeo un Džuljetas” līdz pat “Meistaram un Margaritai”, kur mīļotie viens otra dēļ izcieš visdažādākās mokas, pavisam neilgu laiku ir kopā, lai pēc tam šķirtos vai vispār nomirtu. Mīlestība tiem nedodas viegli, tās dēļ ir jācieš, jāgaida un jāmokās.

Droši vien arī es jaunībā biju izlasījusi ļoti daudz grāmatu par tieši šādu mīlestību, tāpēc ilgu laiku mana mīlestība tāda arī bija: pilna bezgalīgas drāmas, asaru un šķiršanos. Šķita, ja tā nenotiek, tad tā vispār nav mīlestība – tikai tāda vieglprātīga aizraušanās.

Par laimi es nobriedu, bet varbūt vienkārši izaugu, vai arī piekusu ciest. Tagad man mīlestība ir milzīgs prieks. Un nekādu upuru.

Man ir gandrīz 42 gadi un laiku pa laikam man patīk būt ciniskai, teikt, ka es neticu mīlestībai, romantikai un mūžīgai laimei. Attiecībās ar vīriešiem es esmu tieša kā bambuss – bez vilcināšanas paziņoju par to, kas man patīk, kas nepatīk un kādas ir manas vēlmes.

Arī pie velna pasūtu bez minstināšanās. Periodiski es sevi pārbaudu – vai tiešām mana sirds nav pārakmeņojusies un dvēsele nocietinājusies? Agrāk diennaktīm ilgi es varēju gaidīt vienu vienīgu sms un tad traukties kaut uz pasaules malu, ja vien viņš pasauca. Es ne mirkli nešauboties pirku un dāvināju dārgas dāvanas – lai tikai viņam sagadātu prieku. Gatavoju brokastis un pusdienas – tikai tādas, kuras patika manam iemīļotajam. Nomocīju savu draudzeni ar bezgalīgajiem: “viņš teica, interesanti, ko ar to viņš domāja…..?”

Protams, šie “viņš” bija dažādi vīrieši, Kādu es mīlēju, ar kādu kopā dzīvoju, kadā vienkārši biju iemīlējusies, bez pretmīlas. Bet sajūtas, ko manī izsauca vīrieša figūra, bija līdzīgas – un katru reizi es viņu dēļ biju gatava uz visu. Ja tagad šī gatavība ir pargājusi, vai tas varētu nozīmēt, ka arī spēja mīlēt pagaisusi?

Jaunībā mēs mokoši meklējam sevi, 15-25 gados mēs esam “kaut kas”. Kā saprast, kas tev patīk un kur ir tavas robežas, un kas vispār tu esi, ja neesi pamēģinājis dažādas lietas, un tev vēl nav nekādas dzīves pieredzes? Tāpēc jaunībā mēs drosmīgi metamies eksperimentēt – gan ar ārieni, gan profesiju, gan seksu, gan…..mīlestību.
Pēc 25 mums jau ir kaut kāds karkass – esam saņēmuši izglītību, nedaudz, iespējams arī profesionālo pieredzi, ir jau pirmie puni attiecībās un seksā. Mēs vairs tik bezbailīgii neraujamies eksperimentēt un vairāk vai mazāk zinām savus mērķus. Daudzas ir jau apprecējušās, piedzemdējušas bērnus vai arī veido attiecības ar perspektīvu to izdarīt. Šo to jau dzīvē saprotam, bet mazāk visā tajā saprotam sevi. Mums jūk savas un sabiedrības vēlmes un ļoti bieži mīlestību sajaucam ar vēlmi upurēties. Mēs cenšamies iztapt vīrietim, jo savādāk šķiet, ka viņš apvainosies un aizies.

Briedums – man tā ir patiesā tikšanas ar sevi. Pēc “aklās” jaunības “kāda dēļ”, mēs sākam dzīvot sevis dēļ. Tas nenozīmē to, ka mums neviens nav vajadzīgs vai arī mēs esam kļuvušas veiksmīgas, egoistiskas un pašpietiekamas vientuļnieces. Nē!. Mēs tāpat kā 20 gados vēlamies mīlestību, vēlamies attiecību siltumu.

Vienkārši mēs saprotam, ka veselīgās attiecībās viss ir abpusēji. Kā teica Omārs Haijams: ” Man nav vajadzīgs tas, kam neesmu vajadzīgs es.”

Tāpēc es vairāk:
1. Negaidu vīrieša zvanus vai ziņas. Es vai nu rakstu un zvanu pati, vai izdzēšu to kontaktus, kuriem nav laika pat īsai atbildei: “Piedod, šobrīd esmu aizņemts, piezvanīšu, kad atbrīvošos.”

2. Neeju uz randiņu, ja tikšanās vieta un laiks man ir neizdevīgi. Lai tikšanās būtu prieka pilna, tad tai jābūt ērtai. Ja vīrietis neinteresējas ne par sievietes laiku, ne vēlmēm, ne viņas ērībām, tas nozīmē, ka viņam vispār neinteresē šī sieviete. Tāds vīrietis man nav vajadzīgs.

3. Es nepiedodu dāvanu neesamību ne manās dzimšanas dienās, ne citos man svarīgos svētkos. Man patīk vīrieši, kuriem patīk tērēt naudu, lai apdāvinātu savas mīļotās sievietes.

Finansiāli skopi cilveki parasti ir skopi it visā. Neuzmanība pret datumiem, kuri svarīgi otram cilvēkam, nozīmē tikai neuzmanību pret pašu cilvēku. Tos, ko mēs mīlam, mums gribās lutināt un iepriecināt, un tas viss, kas ir svarīgi viņiem, ir svarīgi arī mums.

Ja nav svarīgi, vai žēl, vai aizmirsu – vari aizmirst arī manu telefona numuru.

4. Negaidu, kad vīrietis sameklēs attaisnojumus tam, ka viņš nav veiksmīgs un nedzīvo labklājībā. Tas nenozīmē, ka no vīrieša man vajadzīga tikai nauda. Bet  stāsts par “ar mīļoto laime arī būdiņā” nav nobriedušas sievietes stāsts. Savās būdās mēs pabijām jau 20 un 30 gados un 40 gados mums jau pašām ir sava komfortablā dzīve un tāpēc attaisnojumiem nav vietas.

5. Neklusēju par to, kas man nepatīk. Protams, es “nekompostrēju vīrietim smadzenes” ar visdažādākajām pretenzijām. Taču ir lietas, par kurām otrs cilvēks nenojauš, kaut vai tāpēc, ka viņš nav es. Ja es nemīlu lielu ātrumu, jo tas mani biedē, tad es neklusēju un netēloju sajūsmu, ja vīrietis brauc ar 120 km stundā. Tāpat arī es aizkaitināti nesaku “kā tu brauc!”, es mierīgi saku: “lūdzu, nebrauc tik ātri, es nervozēju un man ir bail.”

6. Es nebaidos uzdot jebkurus jautājumus. Tāpat arī esmu gatava atbildēt uz jebkuru jautājumu. Jaunībā mēs baidamies noskaidrot nesaprotamo, jo baidāmies izbiedēt vai ievainot vīrieti. Taču tieši šī neskaidrība pēc tam ievaino mūs pašas. Es vairāk nevēlos sāpes, tāpēc es visu noskaidroju.

7. Es negludinu vīrieša kreklus. Man nepatīk gludināt. Man arī manus kreklus nepatīk gludināt. Es vairs nedaru neko tādu, kas mani apgrūtina. Ja viņš mani mīl, tad pats izgludinas savus kreklus.

8. Es nejaucu seksu ar mīlestību. Sekss var būt saistīts ar mīlestību un var arī nebūt saistīts. Man mīlestība ir izgludināt pašam savu kreklu, paklusēt kopā ar mani no rītiem, jo no rīta man negribās runāt. Atcerēties mana kaķa vārdu un to, cik karotītes cukura es beru savā kafijā,  uzdāvināt tiko grieztu pojeņu pušķi un, klusējot atnākt un salabot manu tekošo krānu. Ja tā visa nav, un ir tikai sekss – tātad mums ir tikai sekss.

9. Es neesmu greizsirdīga uz viņa draugiem un darbu. Vai arī uz viņa bērniem no iepriekšējām attiecībām. Ja vīrietis mani mīl, viņš atrod laiku, ko veltīt man. Viņš mani “iekļauj” savā noslogotajā grafikā, neskatoties uz komandējumiem, futbolu, draugiem, makšķerēšanu kopā ar dēlu. Jo arī es dzīvoju piepildītu dzīvi.

Ja mēs abi atrodam laiku viens otram, tātad mums ir attiecības. Ja laiku attiecībām atrodu tikai es, bet vīrietis visu laiku ir aizņemts, tātad attiecībām man jāpameklē kads cits.

10. Es necenšos izskatīties labāk vīrieša dēļ. Tieši otrādi – iepazīšanās brīdī es varu būt pat sliktāka kā esmu – ciniskāka, tiešāka. es nekautrējos stāstīt par savām grūtībām un problēmām. Tas, kuram esmu vajadzīga, paskatīsies dziļāk un tālāk. Tas, kuram neesmu – paies garām.

Man ir gandrīz 42 gadi. Un es esmu bambuss. Tiešs, stingrs, lokans un bez liekām pretenzijām. Mani ir grūti salauzt, saliekt un pat atstumt. Es esmu norūdījusies. Taču es vēljoprojām vēlos mīlēt, taču neesmu gatava upurēties mīlestības deļ.

Mīlēt  nozīmē radīt nevis ciest.

Autors: Jeļena Špundra (psihologs, geštaltterapeits un mākslas terapeits)
http://www.b17.ru

Tulkoja: Ginta FS

Sievietes briedums

briedums

Sievišķība – tas ir briedums un viedums. Rozā lācīši un laimes vēlējumi visiem – tas ir lieliski. Taču, ja vairāk neko neproti un nezini – kas gan tur sievišķīgs?

Nobriedusi sieviete ir sieviete, kura:

– Zin sevi – savu temperamentu un savas īpatnības
– Zin savas vēlmes un prot vēlēties.
– Netur ļaunu prātu, aizvainojumu par pāridarījumiem pagātnē.
– Veido savu dzīvi tā, kā viņai patīk, nevis kaimiņiem vai kadā romānā.
– Ir pateicīga pasaulei par to, kas viņai jau ir.
– Prot palūgt palīdzību un pateikties par to.
– Prot atteikt un teikt “nē” tam, kas viņai neder.
– Prot būt vieda un redzēt savas rīcības perspektīvu.
– Prot piedot kļūdas saviem tuvākajiem.
– Prot piedot sev savas kļūdas.
– Prot palūgt piedošanu, ja nodarījusi kādam sāpes.
– Prot paust visas savas jūtas – kā labās, tā sliktās – citiem nekaitīgā veidā.
– Prot gaidīt un atlaist.
– Mīl būt ar sevi vienatnē un vienmēr zin, ar ko sevi nodarbināt.
– Nenoveļ atbildību par savu dzīvi uz citu cilvēku pleciem – viņas problēmās nav vainojami ne vīrs, ne bērni, ne vecāki vai sabiedrība.
– Neuzņemas atbildību par citu cilvēku dzīvēm, necenšas kļūt citiem par Dievu.
– Kad viņai kaut kas nepatīk, viņa mainās pati, zinot, ka tā ir visefektīvāk.
– Prot izdarīt izvēles savā dzīvē, katru reizi izdalot galveno un atmetot lieko.
– Dalīties ar pasauli savā pilnībā, ne deficītā un ne tāpēc, lai panāktu savu.
– Pieņem sevi pilnībā tādu, kāda viņa ir.
– Zin to, ka dzīve nav marmelādes konfekte. Tāpēc viņa krīzes pārvar cienīgi.
– Izprot dzīves jēgu un zin, kāpēc viņai vajadzīga šī dzīve. Varbūt tieši šī zināšana dod viņai spēku pārciest grūtības?

Būt blakus tādai sievietei ir bauda. Un – tā ir bauda ne tikai vīrietim, bet, pirmkārt, viņai pašai.

Tāds iekšējs veselums nav radies nedēļas laikā. Pat ar gadu tur nepietiks. Tāpēc, ka tas ir pamatīgs darbs un ļoti garš ceļš, un šeit nav nekādas burvju tabletes. Nevar tāda vienā rītā pamosties, lai kā arī gribētos saīsināt distanci līdz mērķim.

Briedumu nevar pārņemt, to nevar “iemitināt” sevī. Briedums atnāk dzīvojot. Dzīvojot savu dzīvi, un apzinoties savu unikalitāti. Briedums nāk kopā ar pieredzi.
Autors: Olga Vaļajeva

Tulkoja: Ginta FS

Sieviete, kura…

11863265_1678404822388718_4573386846016494457_n

Sieviete, kura iepazinusi sevi un iemācījusies sevi mīlēt, sāk dzīvot savā pasaulē pavisam savādāk, kā iepriekš. Tā, kura pieņēmusi un iemīlējusi savu vientulību, pārvēršot to par baudu, dzīvē izdara pavisam citas izvēles.

Viņa pārstāj skatīties uz pasauli trauksmes pilnām meitenes acīm, cenšoties katrā garāmejošā vīrietī saskatīt to vienīgo, to, kas atnāks, izglābs, iemīlēs, parūpēsies un mazinās viņas ciešanas – tādā veidā aizstājot viņai māti. Viņa pārstāj tēlot patstāvīgo. Pārstāj spēlēt neatkarīgās un veiksmīgās lomu, gaidot momentu, kad varēs emocionāli atbalstīties uz kādu.

Viņas prieks nav maska, ko uzvilkt tikai tāpēc, lai pievilktu vīrieti. Prieks vienkārši kļūst par viņas dzīves noteikumu.

Viņa vīrietī vairs nemeklē savu tēti vai mammu. Viņa pati sev kļūst vienlaicīgi par mammu un māsu. Viņa var ilgi un, ļoti labprāt, būt viena.

Viņa vispār pārstāj meklēt jel ko ārpusē, jo ir atradusi pati sevi. Un visiem pazīstamais, meklējošais sievietes skatiens, kurš tik labi pazīstams vīriešiem, pazūd uz visiem laikiem, dodot vietu skatienam, vērstam uz iekšu – sevī. Vai arī skatienam, vērstam augšup – debesīs, Dieva virzienā.

Nobriedusi sieviete skatās uz pasauli mierīgi, saprotoši, caur mīlestību un dzīves izpratni.

Viņa vairs nepiekrīt apšaubāmiem sakariem ar vīrieti, cerot, ka tas izaugs un mainīsies uz labo pusi. Viņa necer, ka vīrietis atradīs sevi, kļūstot par to ideālu, kuru viņa vienmēr vēlējusies redzēt sev blakus.

Viņa ir pametusi iluzoros centienus mainīt un izaudzināt vīrieti. Viņa gatava sev blakus redzēt tikai to, kuru varēs pieņemt tādu, kāds viņš ir, bez piestrādāšanas un uzlabošanas. Varēs iemīlēt tādu, kāds viņš ir tikšanās brīdī, saprotot, ka spēs dzīvot kopā ar viņu un nevis savām fantāzijām. Viņa skaidri zin, uz ko ir gatava un uz ko – nav. Viņa zin, ka mīlestība, dzīves gudrība un pieņemšana stradā labāk kā centieni “darīt labu”.

Taču pat maigums, mīlestība un spēja pieņemt negarantē viņai neko, izņemot to, ka viņa varēs būt laimīga pati ar sevi, sevī iekšienē.  Un īstais, iekšējais, neārišķīgais, un laime, kurai ir stipri pamati, vienmēr atradīs veidu, kā radīt laimi arī ārējā pasaulē. Tāpēc, ka ārējā laime ir tikai iekšējās atspulgs.

Esiet laimīgi, mīliet sevi!

Autors: Aglaja Datešidze

Tulkoja: Ginta FS