No pasniedzēja piezīmēm

Noams Homskis ir valodniecības profesors, lingvists, filosofs, sabiedriskais darbinieks, grāmatu autors un politiskais analītiķis. Viņu uzskata par vienu no mūsdienu izcilākajiem domātājiem. Viņa grāmatas lasa visā pasaulē. Stāsta El Club de los Libros Perdidos.
Īpaši populārs ir viņa radītais paņēmienu-triku saraksts, ar kuru palīdzību manipulēt ar cilvēku apziņu un ko izmanto gan masu informācijas līdzekļi gan valdības.

1. Uzmanības novēršana
Sabiedrības vadības galvenais elements ir cilvēku uzmanības novēršana no svarīgām problēmām un politisko un ekonomisko valdošo aprindu pieņemtajiem lēmumiem, nemitīgi piesātinot informatīvo telpu ar nenozīmīgiem vēstījumiem.
Uzmanības novēršanas paņēmiens ir ļoti būtisks, lai neļautu iedzīvotājiem iegūt svarīgas zināšanas mūsdienu filozofijas, progresīvās zinātnes, ekonomikas, psiholoģijas, neirozinātnes un kibernētikas jomā.
Tā vietā informatīvo telpu piepilda ziņas par sportu, šovbiznesu, mistiku un citiem informācijas komponentiem, kas balstīti uz reliktiem cilvēka instinktiem no erotikas līdz skarbai pornogrāfijai un no ikdienas ziepju stāstiem līdz apšaubāmiem vieglas un ātras naudas iegūšanas veidiem.

2. Problēma – reakcija – risinājums.
Tiek radīta problēma, sava veida “situācija”, kas aprēķināta, lai izraisītu noteiktu reakciju iedzīvotāju vidū, lai tie paši pieprasītu pieņemt lēmumus, kas nepieciešami valdošajām aprindām.
Piemēram, ļaut vardarbībai izplatīties pilsētās vai organizēt teroristiskus uzbrukumus, lai pilsoņi pieprasītu likumus, lai pastiprinātu drošības pasākumus un īstenotu politiku, kas pārkāpj pilsoniskās brīvības.
Vai arī izraisīt kaut kādu ekonomisko, teroristisko vai tehnoloģisko krīzi, lai piespiestu cilvēkus savā prātā veikt pasākumus tās seku likvidēšanai, lai arī tas pārkāptu viņu sociālās tiesības, kā “nepieciešamo ļaunumu”. Taču ir jāsaprot, ka krīzes nedzimst pašas no sevis.

3. Pakāpeniskums.
Lai panāktu jebkura nepopulāra lēmuma pieņemšanu, pietiek ar to, ka to ievieš pakāpeniski, dienu no dienas, gadu no gada. Tā 80. un 90. gados globāli tika uzspiesti principiāli jauni sociālekonomiskie apstākļi (neoliberālisms).
Valsts funkciju samazināšana, privatizācija, nenoteiktība, nestabilitāte, milzīgs bezdarbs, algas, kas vairs nenodrošina cilvēka cienīgu dzīvi. Ja tas viss notiktu vienlaikus, tas noteikti novestu pie revolūcijas.

4. Izpildes atlikšana.
Vēl viens veids, kā virzīt nepopulāru lēmumu, ir pasniegt to kā “sāpīgu un vajadzīgu” un saņemt pilsoņu piekrišanu, lai to īstenotu nākotnē. Nākotnē ir daudz vieglāk pieņemt jebkādus upurus nekā tagadnē.
Pirmkārt, tāpēc, ka tas nenotiks uzreiz. Otrkārt, tāpēc, ka tauta kopumā vienmēr sliecas lolot naivas cerības, ka “rīt viss mainīsies uz labo pusi” un no viņiem prasītajiem upuriem izdosies izvairīties. Tas dod iedzīvotājiem vairāk laika pierast pie pārmaiņām un pazemīgi pieņemt to, kad pienāks laiks.

5. Tautas infantilizācija.
Lielākā daļa propagandas runu, kas paredzētas plašai sabiedrībai, izmanto argumentus, raksturus, vārdus un intonāciju tā, it kā tās runātu par skolas vecuma bērniem ar kavētu attīstību vai personām ar garīgiem traucējumiem.
Jo vairāk kāds mēģina maldināt klausītāju, jo vairāk viņš cenšas izmantot infantilus runas pagriezienus. Kāpēc?
Ja kāds uzrunā cilvēku tā, it kā viņam būtu 12 gadi, tad suģestējamības dēļ šī cilvēka atbildē vai reakcijā, tāpat kā bērnam, nebūs kritiskā vērtējuma.

6. Uzsvars uz emocijām.
Emociju ietekmēšana ir klasiska neirolingvistiskās programmēšanas tehnika, kuras mērķis ir bloķēt cilvēku spēju veikt racionālu analīzi un līdz ar to arī spēju kritiski izprast notiekošo.
Savukārt emocionālā faktora izmantošana ļauj atvērt durvis uz zemapziņu, lai tajā ieviestu domas, vēlmes, bailes, šaubas, piespiešanu vai stabilus uzvedības modeļus. Stāsti par to, cik nežēlīgs ir terorisms, cik negodīgas ir varas iestādes, kā cieš izsalkušie un pazemotie, aizkulisēs atstāj notiekošā patiesos cēloņus. Emocijas ir loģikas ienaidnieks.

7. Iedzīvotāju debilizācija.
Svarīga stratēģija ir padarīt cilvēkus nespējīgus izprast paņēmienus un metodes, kas tiek izmantotas, lai viņus kontrolētu, un pakļaut viņus savai gribai.
Izglītības kvalitātei, kas tiek sniegta zemākajām sociālajām šķirām, jābūt pēc iespējas viduvējai, lai neziņa, kas atdala zemākos sociālos slāņus no augstākajām, paliktu tādā līmenī, ko zemākās kārtas nevar pārvarēt.

8. Viduvējības kā modes veicināšana.
Varas iestādes cenšas ieviest domu, ka modē ir būt stulbam, vulgāram un neaudzinātam. Šī metode nav atdalāma no iepriekšējās, jo viss viduvējs mūsdienu pasaulē milzīgos daudzumos parādās jebkurā sociālajā sfērā – no reliģijas un zinātnes līdz mākslai un politikai.
Skandāli, dzeltenā prese, burvestības un maģija, apšaubāms humors un populistiskas akcijas – tas viss noder viena mērķa sasniegšanai: neļaut cilvēkiem paplašināt savu apziņu līdz pat bezgalīgajiem reālās pasaules plašumiem..

9. Vainas apziņas kultivēšana.
Vēl viens uzdevums ir likt cilvēkam noticēt, ka viņš pats ir vainīgs savās nelaimēs, kas rodas viņa prāta spēju, spēju vai pielietoto piepūles trūkuma dēļ.
Rezultātā cilvēks tā vietā, lai saceltos pret ekonomisko sistēmu, sāk nodarboties ar sevis pazemošanu, visā vainojot sevi, kas izraisa nomāktu stāvokli, kas cita starpā noved pie bezdarbības.

10. Lieliskas zināšanas par cilvēka dabu.
Pēdējo 50 gadu laikā zinātnes attīstības sasniegumi ir noveduši pie pieaugošas plaisas starp parasto cilvēku zināšanām un valdošo šķiru rīcībā esošo un izmantoto informāciju.
Pateicoties bioloģijai, neirozinātnei un lietišķajai psiholoģijai, sistēmas rīcībā ir padziļinātas zināšanas par cilvēku gan fizioloģijas, gan psihes jomā. Sistēmai ir izdevies uzzināt vairāk par parastu cilvēku, nekā viņš zina par sevi.
Tas nozīmē, ka vairumā gadījumu sistēmai ir lielāka vara un kontrole pār cilvēkiem, nekā viņiem pašiem.

Avots: waksoft.susu.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestības Piedzīvojumi

Artem Chebokha

Dažkārt ir vajadzīga drosme, lai pārtrauktu attiecības. Dažkārt ir vajadzīga vīrišķība, lai paliktu tajās. Dažkārt ir vajadzīga vīrišķība lai neko nedarītu, šodien. Dažkārt ir vajadzīga drosme, lai atzītu, cik ļoti tu ciet.

Mēs alkstam mīlestības tikpat ļoti, cik baidāmies no tās.

Mēs alkstam, lai mūs ievērotu tikpat ļoti, kā baidāmies no tā, ka mūs ievēros.

Mēs alkstam dziļu klātbūtnes pieskārienu, maigu acu skatu, kas skatās uz mums ar sapratni un līdzjūtību, tikpat ļoti, cik vēlamies izrauties no šiem pašiem apskāvieniem. Tas ir pārāk intīmi. Pārāk riskanti. Pārāk atklāti.

Nav kur paslēpties. Būt ieraudzītam – nozīmē būt mīlētam. Būt ieraudzītam – nozīmē nomirt. Mīlestība ir bīstama. Katrā ziņā tā mums mācīja.

Mūsos noris cīņa. Nemīlamais alkst paslēpties un tas pats personāžs alkst asas izjūtas un risku dzīvē.
Tas ir kā saraušanās un vienlaikus izplešanās. Tas ir kā elpot, ieelpa-izelpa.

Neapzināti mūs pievelk vai atgrūž tie, kuri ar mums komunicē, runā ar mums, izturās tāpat, ka izturējās mūsu vecāki. Mūs velk pie tiem, kuri spēj mūs izdziedināt, bet dažkārt velk pie tiem, kuri izturas pret mums daudz sliktāk. Mēs domājam, ka iemīlamies cilvekā, bet dažkārt iemīlamies savā paša “otra” tēlā, kuram ar to vispār nav nekā kopīga.

Mēs saņemam mīlestību un zaudējam savus priekšstatus par mīlestību. Mēs ceļamies un krītam. Mūsu sirdis uzlido un mūsu sirdis sašķīst miljons gabaliņos. Mēs tiecamies pēc drošības un atklājam tās neesamību un tajā mēs atrodam savu drošību. Mēs tiecamies pēc brīvības un atrodam savu paša cietuma programmu, zaudējam cerību un pēc tam atkal to atrodam.

Dažkārt ir vajadzīga drosme, lai pārtrauktu attiecības. Dažkārt ir vajadzīga vīrišķība, lai paliktu tajās. Dažkārt ir vajadzīga vīrišķība lai neko nedarītu, šodien. Dažkārt ir vajadzīga drosme, lai atzītu, cik ļoti tu ciet.

Dažkārt ir vajadzīga vīrišķība, lai atzītu to, cik ļoti tu esi laimīgs.

Dažkārt tu sper soli, nezinot, kāpēc un viss kļūst skaidrs tikai skatoties atpakaļ.

Tu vienalga nevari kļūdīties.

Mēs zaudējam sevi un iegūstam no jauna. Mēs atdodam vairāk, kā varam paņemt, izmocot sevi “mīlestības” vārdā. Vai arī skrienam tik ātri, cik vien varam, izmocot sevi bēgot no “mīlestības”.

“Vai mani kāds ievēros. Sadzirdēs. Atbalstīs mani. Dos iespēju atelpoties…”

Un te sākas mīlestības drāma. Lugas gaitā mēs arvien vairāk sevi iepazīstam. Mēs sākam redzēt savus neapzinātos paternus. Tie visi uzpeld apzinātības gaismā.

Mēs apzināmies savas pārliecības. Mūsu bērnības dienu fantāzijas sāk brukt. Mēs pēkšņi sajūtam sāpes, kuras nekad neesam vēlējušies just. Mēs jūtam skumjas. Naidu. Atsvešinātību, pamestību. Mēs velamies atgriezties pie vecajiem ieradumiem un senā komforta, bet kaut kādu iemeslu dēļ to nedarām. Mums kļūst interesanti. Mēs sākam sevis meklējumus un pārstājam pārak daudz domāt.

Mēs sākam sev atbilst. Izturēties pret sevi kā pret vislielāko mīlamo, kurš arī esam. Mēs arī esam pašas mīļākās un brīnišķīgākās būtnes.

Ar katru dienu mēs sākam satikties ar sevi arvien dziļāk. Uzzinām, kas esam patiesībā. Ko mēs jūtam un ko nejūtam. Ko mēs vēlamies un ko nevēlamies. Mācamies teikt “jā”,  kad domājam “jā”. Un “nē”, kad domājam “nē”. Un, ja kādam tas ir sāpīgi, atgādinām viņam par atbildību dziedināšanā.

Mēs atpazīstam, ka mīlestība nav tikai tauriņi, rozes un pozitīvas emocijas. Mīlestība ir arī darbs. Tā ir haoss. Tā ir sāpes un drosme ieelpot caur šīm sāpēm prieku. Mīlestība prasa, lai mēs kļūtu aizvien reālāki, cilvēcīgāki, apzinātāki un mazāk ideāli. Lai dažkārt varētu nezināt, kāds būs nākamais solis. Un pieņemt to vai nepieņemt.

Mīlestība nav jūtas, stāvoklis vai pieredze. Tā nav galapunkts.

Tā ir neparasta Gaisma, kas staro no iekšienes.

Un tieši šī starojošā Zināšana nekad mūs nepamet.

Tas ir Prieks būt dzīvam.

Mēs varam to iepazīt kopā. Mēs varam to iepazīt vienatnē.

Mēs varam viens otram to atgādināt. Mēs varam arī aizmirst.

Mēs varam palīdzēt atklāt šo trigeri. Mēs varam padarīt šo darbu vai nepadarīt.

Mēs varam satikties mīlestības ugunī. Pastaigāties tur kopā.

Mēs varam dalīties ar savām sirdīm. Pakāpties soli atpakaļ. Soli uz priekšu. Vai arī palikt tur, kur esam.

Iemācies mīlēt šo dzīves deju, spontanitāti, piedzīvojumu, noslēpumu un šīs dejas tuvību. Tāpat arī iespēju no tās aizbēgt.

Mācies aizmirst, pieņemt savu nezināšanu kā jaunu zināšanu.

Mācies gūt arvien vairāk labsajūtas no tā, ka nespēj to atrisināt.

Būt arvien laimīgākam nelaimīgam cilvēkam, tik ļoti pārliecinātam par dzīves neskaidrību, tik aizsargātam dzīves neaizsargātībā.

Mācies gūt arvien vairāk un vairāk prieka svētlaimes trūkumā.

Būt arvien zinātkārākam par to, kas notiek šeit un tagad.

Mācies būt mazāk solīds un vairāk rotaļīgs.

Esi arvien mazāk mīlestību meklējošs, bet arvien vairāk to dodošs.

Mācies meklēt to Klātbūtni, kura ielūdz arī citus šajā pašā mežonīgajā priekā.

Tie arī ir Mīlestības Piedzīvjumi.
Džeffs Fosters

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ilustracija: Artem Chebokha