Blaktis un lielā mīla

– Dima, palīdzi, man mājās jau trešo mēnesi nenormāls blakšu uzbrukums. Divreiz bija atbraukusi dezinsekcija, tagad visa māja neciešami smird, bet blaktis atkal atgriežas. Man taču mājas viss ir tik tīrs, no kurienes tās radušās? – ar šādu jautājumu pie manis vērsās sena paziņa.

– Kas tie par kukaiņiem – blaktis? Ko tās ēd? – es jautāju.

– Dima, tie ir asinssūcēji, tie sūc asinis!

– Nu tad paskatīsimies, varbūt tu kādam sūc asinis – ne gluži burtiski, bet figurāli?

– Vai tu mēģini man pateikt, ka tas notiek tāpēc, ka es pirms trīs mēnešiem sāku tikties ar precētu vīrieti? Bet mums ir tik liela mīla! Jā, protams, viņš ir bagāts cilvēks, taču tas nav galvenais. Mums ir jūtas. Gribu lai viņš mani apprec. 

– Ja jau reiz jums ir tik lielas jūtas, tad pastāsti par tām viņa sievai un diviem bērniem. Lai visi priecājas par jūsu laimi! Kad bērni izaugs, tu viņiem varēsi izstāstīt, ka laikā, kad viņu tētim un mammai bija sarežģījumi attiecībās, tu atnesi mīlestību.⠀ 

– Nē, es nepiekrītu, te man viss ir no sirds un godīgi. Blaktis, maitas, noteikti atnāca no kaimiņiem.

Ļoti bieži norāde uz vienu vai otru nelaimi slēpjas paša nelaimē. Es zinu daudzus stāstus par blaktīm un visi tie ir tikai par vienu: cilvēks piesūcas kaut kam. Piemēram, svešai ģimenei. Sāk pievilkt sev uzmanību, resursus, vienu no dzīvesbiedriem. ⠀

Kāda jauna sieviete tā “piesūcās” savam darba kolektīvam: vāca visdažādākās tenkas, kompromātu par kolēģiem un izplatīja šo informāciju. Taču ļoti ātri saprata, kas par lietu, un blaktis viņu pameta.

Blaktis ir tikai viens no variantiem, kas var notikt tad, ja cilvēks piesūcas kaut kam savās interesēs. Iespējams, ka kāds pats ir maita un viņam pilnīgi vienalga, vai tās blaktis vai tarakāni. Tad viņš saņem kādu citu norādi par to, ka viss iet galīgi šķērsām.

Vai arī tu zini tadus stāstus? Un vai vari noteikt, ar ko tie saistīti?

Dmitrijs Trockis
Tulkoja: Ginta Filia Solis

No ikviena stāsta mēs varam mācīties un pielietot šīs macības savā dzīvē ŠEIT

Kurš tev var dot padomu

Marina Poļanska

Neeksistē padomi, kuri būtu taisnīgi visiem…
Un tāpēc mani vienmēr pārsteidz, tas, ka cilvēki domā it kā veids, kādā viņi atrisina savu problēmu arī citiem tādas pašas problēmas risināšanā izrādīsies tikpat efektīvs…
Vai arī, kad lūdz rekomendāciju situācijā: “Piedot vai nepiedot vīram, kurš krāpj?”, it kā visi krāpjošie vīri būtu vienādi, tāpat kā iemesli, kas viņus noveduši svešās gultās…

Mani Mīļie, katrs cilvēks pavisam atšķirīgi reaģē uz jebkuru notikumu…

Un šī reakcija ir atkarīga no tūkstots dažādām niansēm – sākot no tā, kas un kur tevi audzināja… par ko tu pats esi kļuvis… kādā režīmā funkcionē tava psihe… līdz pat tam, kādas mācību stundas tu esi izgājis savā briedumā un cik labi iemācījies nevilkt savā dzīvē sabiedrībā uzspiestos šablonus un stereotipus …
Un tāpēc nesāc sevi sodīt, ja virspusēji skatoties uz svešu dzīvi, tev sāk šķist, ka citiem viss izdodas labāk un dzīve noris veiksmīgāk…
Tāpēc, ka nav simtprocentu spēcīgu vai absolūti vāju cilvēku…
Nav tikai labi vai tikai slikti cilvēki…
Katrā no mums ir pilns spektrs parastam cilvēkam piemītošu rakstura iezīmju, kuras vienā situācijā var nest mums uzvaru, bet citā – zaudējumu…
Un ļoti bieži es redzu, kā cilvēki, kuri sevi pozicionē kā īpaši spēcīgus, zaudē tur, kur citi, kurus pat salīdzināt nevarētu, izrādās augstumos…

Tā kā piešķir sev tiesības palikt sev pašam pat tur, kur tev cenšas uzspiest svešas lomas vai piespiest atbilst svešām gaidām…

Piešķir sev tiesības pašam pieņemt lēmumus, vadoties no tā, ko tu patiešām jūti, nevis no tā, ko no tevis gaida, vai tā, kā būs pareizi no vērotāju skatu punkta, tātad no to skatu punkta, kuri pēc redzētā etiķetes spriež par to, kas notiek iekšpusē…

Piešķir sev tiesības iekāpt tikai tajā ūdenī, kurš neatstāj tevi netīru…
Un tiesības pašam zināt, kas tieši tevi dara laimīgu…

Bet to cilvēku padomus, kuri neko nezin par tavu dzīvi un par to, kas lika tev rīkoties tā kā tu rīkojies un ne savadāk, uzskati par augstprātīgu veidu kā pašapliecināties uz tava rēķina…

Ļiļa Grad
Foto: Marina Poļanska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Var savaldzināt sievieti, kura…

atspulgs

Vīrietis sēdēja man pretī un stāstīja par sievu, kura aizgāja pie cita…
– Saprotiet, viņa mani mīl, vienkārši tas nelietis viņu apbūra ar skaistiem vārdiem, puķu pušķiem un visādiem citādiem krāmiem… viņš vainīgs… viņa viņam nav uz ilgu laiku, bet es esmu īstais… vēlāk viņa to sapratīs…

Un viņš runāja, runāja sevi glābjošus vārdus…
Es nepārtraucu, tāpēc, ka zināju, no kurienes tie nāk – tā ir psihe, kas pati sevi aizsargā no pagaidām neiespējamās patiesības pieņemšanas…
Tās patiesības, kura zin, ka sievieti, kura MĪL, nav iespējams savaldzināt un aizvilt…
Ne tikai ar skaistiem vārdiem un puķu pušķiem nevar, bet arī reāliem darbiem un vispār ne ar ko…
Un, ne jau tāpēc, ka viņa nav spējīga novērtēt darbus vai arī nespēj sajūsmināties par brīnišķīgām dāvanām… spējīga… sajūsmināties…
Bet pieņemt tos spējīga tikai no tā, kurš viņai pat īstam ir vajadzīgs…
Viena vienīga iemesla dēļ – viņa MĪL…

Bet savaldzināt un aizvilt var sievieti, kura stāv zemajā startā…
– To, kura ir attiecībās, bet stāv uz sliekšņa gaidot – un, ja nu no kaimiņu stūra pēkšņi iznirs tas, kuram vairāk resursu…
– Savaldzināt var sievieti, kura ilgstoši ir vērojusi, kā tas, ar kuru viņa ir attiecībās, gaida to, kura ir jaunāka, svaigāka… un katrai līdzi īsā pārgājienā….
– Savaldzināt var sievieti, kura pārstājusi mīlēt… dažādu iemeslu dēļ, dažkārt pat bez iemesla pārstājusi – arī tā notiek…
– Savaldzināt var sievieti, kura vēlētos turpināt, arī pretenziju pret vīrieti it kā nav… taču puzles nesakrita… viss viņā labs, taču nav viņas īstais….
– Savaldzināt var piekusušu sievieti… kura vēlējās būt SIEVIETE, bet viņu sagatavoja citām lomām… ērtām…
– Savaldzināt var sievieti, kura mīl Mīlestību, nevis konkrētu vīrieti…
Un vēl daudz ko var savaldzināt…
Un tā, kura aizgāja ir viena no tām…
Bet ne to, kura MĪL…
Jā, un arī tas, kurš viņai izsniedz attaisnojošus diplomus – arī nemīl…
Viņš ir ATKARĪGS…
Pāries atkarība, atnāks paģiras…
Un pēc tam sāksies cita dzīve, kurā, ja arī notiks Mīlestība, tad abpusēja… citas nevajag…
Tāpat kā nevajag atgriezt to, kura aizgāja….

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Katrs vīrietis rīkojas tā, kā sieviete viņam atļauj

sieviete virietis9

Katrs vīrietis rīkojas tā, kā sieviete viņam atļauj. Ja viņš melo, krāpj un nodod, tātad ir sajutis sievietes iekšējo gatavību gan meliem gan krāpšanai, gan nodevībai.

Viņš ir pārliecināts, ka viss tiks norīts un aizskalots ar ūdeni, kā folskābes tabletīte. Vīrietis vienmēr atbild uz sievietes pieļautajām domām: viņš dara tieši to, par ko viņa domā vai no kā baidās, taču turpina griezt šo domu, kā gaļmašīnas rokturi.

Viņš dara visu, ko viņa prasa, tāpat kā Visums izpilda visu līdz pat mazākajam sīkumam, nedodot nekādas atlaides priedēklim “ne”. Ja viņa domā par viņa iespējamiem sānsoļiem, vinš tos sper. Ja viņa ir piepildīta ar beznosacījumu mīlestību – viņš atbild ar mīlestību. Ja viņa domā par viņa neuzticību – viņš nodod. Ja viņa tic viņa izaugsmei – viņš aug. Ja viņa tic viņa nepārliecinātībai un bailēm – viņš nolaiž rokas un baidās.

Sieviete formē vīrieša atbildes soļus uz ik katru savu saucienu. Ja nespēja atmest slikto – viņš to sadzirdēja un rīkojās, kā viņam lika. Ja viņa par viņu padomāja kā par spēcīgu, veiksmīgu personību, viņš atbildēja ar Herakla spēku un Bila Geitsa veiksmi.

Bet, ja viņa iedomājās, kā viņas vīrietis flirtē ar kādu citu – tātad ne tikai palūdza, bet pat pavēlēja viņam flirtēt.

Mēs “palaižam” savu vēlmi un viņš to piepilda, kā koka marionete, atrodoties ar mums vienā enerģētiskajā laukā.

Visums atsaucas uz mūsu lūgumiem un tas ir sinhrons ar ikvienu stāvokli. Tas it kā mums suflē: “Vēlies uzticību – tici uzticībai. Vēlies Mīlestību – vienkārši mīli. Vēlies mūziku – dziedi! Vēlies klusumu – runā klusiņām. Vēlies debesis – skaties gaisā. Vēlies sieru – vāri pienu. Vēlies gaisu – atver logus. Vēlies sauli – noņem saules brilles. Vēlies atklātību – atver savu sirdi un turi to atvērtu.”

Mūsu pasaule ir mūsu galvās. Mūsu dzīve ir mūsu domu un vēlmju rezultāts. Bet mēs, nezin kāpēc baidoties sniega, izmisīgi meklējam skapī savu ūdeļādas kažoku. Sapņojam par pastaigu mežā, bet gaidām to pašā dzīvākajā krustojumā. Baidāmies no sastrēgumiem, bet laicīgi neiztīrām savu dzīvokli no vecajiem krāmiem. Gribam, lai mūsu ziedi aug, taču nemitīgi tos apgraizām, aizmirstot, ka mūsu dzīve ir tikai mūsu rokās, un tikai mēs esam tās scenārija autori.
Irina Govoruha
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc es nepieprasu uzticību no vīriešiem un sevis

3613305-R3L8T8D-650-0046

Šis, iespējams, nav pats populārākais viedoklis par to, kāpēc neuzticība tā ievaino, un kā sevi aizsargāt no šīm sāpēm un ciešanām, ja zinām, ka neuzticīgi ir praktiski visi.

Mans tēvs manu māti briesmīgi krāpa. Es zināju par visiem viņa romāniem, redzēju viņa sievietes – tas bija pretīgi. Mūsu attiecības daļēji glāba tikai tas, ka viņš turpināja neticami stipri mīlēt manu māti – tas bija redzams katrā viņa kustībā, katru dienu. Es atceros, kā viņš, smejot, man stāstīja, ka mana māte ir labāka par visām. Bet, lai to saprastu, viņam bija jāpaprovē citas, nu, tā teikt, kā gan viņš savādāk varētu saprast, ka viņa ir labākā.

Kad es izugu, man iešāvās prāta doma, pajautāt viņam: vai viņš ir domājis par to, kas notiktu, ja viņš atrastu kādu labāku un interesantāku? Vai viņš ir domājis par to, kāda tad izveidotos mūsu dzīve? Tajā brīdī vecāki jau sķīrās un tēvs, drūmi klusējot, sēdēja virtuvē.

Tajā brīdī es kārtējo reizi ļoti asi pārdzīvoju kārtējo krāpšanu. Man ļoti gribējās saprast, kas dzen vīrieti tajā brīdī, kad viņš nolemj daļu savas uzmanības un laika veltīt kādai mazpazīstamai vai pat pazīstamai meičai. Kas notiek? Kas tā ir par salīdzināšanas spēli? Es noteikti esmu labāka – interesantāka, jautrāka.

Es atceros, ka tētis pēkšņi teica:
— Es sevi vainoju tikai par to, ka neslēpu savus sānsoļus. Es domāju, ka godīgums ir svarīgāks par visu. Bet patiesībā, svarīgāka ir prasme saudzēt otru un cienīt viņa jūtas.

Pagāja vairāki gadi, līdz es sapratu, ko tētis bija domājis, to sakot. Tas viss formulējās ļoti vienkāršos noteikumos ar paskaidrojumiem.

Katra no mums kādreiz ir bijusi blakus tai, kuru ir nācies mierināt: «Kāds āzis! Kā viņš tā varēja! Kur pazuda godīgums mūsu attiecībās un tīrība! Es aizeju no viņa!». Dažām no mums ir palaimējies atrasties blakus tai, kura kautrīgi un nedaudz pārdzīvojot, dalās ar mums savā nejaušā romānā, kas sabangojis laimīgo laulības dzīvi, vai arī ne tik laimīgo.

Neskatoties uz to, ka psihoterapeiti, atbildot uz jautājumu par to, kāpēc notiek krāpšana, min tādus iemeslus, kā seksuālā neapmierinātība, finansiālā nestabilitāte, krāpšana kā atbilde uz laulātā drauga rupjību, alkohola reibums (tātad vienkārši jautra ballīte), es esmu absolūti pārliecināta, ka vienmēr neuzticības, tāpat kā laulības pamatā ir Buņina skaisti noformulētā doma, ka «mīlestība ir kas līdzīgs saules dūrienam».

Tā gadījās.

Tāpēc, ka bija skumji vai jautri, vai interesanti. Vai vēl kaut kā tamlīdzīgi.

Un šajā ziņā mēs, sievietes, ar neko neatšķiramies no vīriešiem. Iespējams, daļēji mūs attur tikai tūkstošiem gadu garumā ieprogrammētā doma, ka sievietes neuzticība ir kas briesmīgāks, nekā vīrieša. Tas arī it kā skaidrs, neviens jau nevēlēsies nodot savu mantojumu sazin no kurienes radušamies bērnam.

Taču, skaidrs, ka ar savu neuzticību ir vieglāk tikt skaidrībā, kā ar partnera.
Un tieši tāpēc es saku: lai netiktu traumēti, lai varētu dzīvot patīkami un mierīgi, nekad nevienojieties par mūžīgu mīlestību un uzticību. Vienojieties par cieņu. 

Ko tas nozīmē?

Starp miljoniem dažādu jūtu, kuras raksturīgas cilvēkiem, ir dažas absolūti nevajadzīgas un graujošas. Un viena no tām – greizsirdība. Tās iemesls vienmēr ir neapmierinātība ar sevi, un nevis vēlme pēc tīrības un bezgalīgas mīlestības. Ne skopums, lai mīļotais netiktu kādai citai, bet bailes no zaudējuma un vēlme salīdzināt sevi ar citiem.

Var jau pieprasīt mīlestību, ja tevi moka nepārliecinātības sajūta. taču ir svarīgi atcerēties, ka labi būtu aiziet pie psihoterapeita, atrast sev kādu interesantu nodarbošanos, jaunu profesiju, kurā vari realizēties, hobiju, kas saistīts tikai ar tevi un nevis kadu citu cilvēku. Pretējā gadījumā, agri vai vēlu, piezagsies greizsirdība, vai arī briesmīga līdzatkarība.

Pirmais un svarīgākais – vienojieties par uzticēšanos un atbildību.
Es uzticu tev sevi un savu veselību. Es ticu tam, ka tu neatnesīsi man mājās slimības, un es varēšu gulēt vienā gultā ar saviem bērniem, man nebūs jākasās un daudzus gadus jālieto zāles. Lai kas arī tavā dzīvē notiktu, izmanto prezervatīvus un atceries par mani.

Es nekad neuzzināšu, ka tev ir romāns ar kādu citu. Un tu nekad ko tādu neuzzināsi par mani. Tu neiesi ar viņu uz tām vietām, kur mēs ejam kopā. Tu nevedīsi viņu uz mūsu kopīgajām mājām. Tu netērēsi viņai mūsu ģimenes budžetam paredzētos līdzekļus.

Mūsu laulība un mūsu attiecības stāv augstāk par intrigām. Mēs viens ar otru kopā esam ne jau tikai seksa dēļ, bet vēl tāpēc, ka mums ir kopīgas intereses un līdzīgas dzīves prioritātes, tāpēc mēs dzīvē esam partneri, kuri viens otru atbalsta un mīl. Mēs kopā esam ne tikai tāpec, ka nav neviena cita ar ko parunāt, bet tāpēc, lai augtu savās attiecībās.

Un tas nozīmē, ka ar mani nevar apspriest savas aizraušanās un romānus. NEKAD. Pat tad, ja kaut kas ir noticis un es to pamanīšu (bet tu taču būsi ļoti piesardzīgs), noliedz to līdz pēdējam.

Tāpat tas nozīmē, ka es ticu tikai tev, ne “draugiem” vai “labvēļiem”, kuri man var kaut ko izstāstīt savas līdzjūtības vai nepareizās izpratnes par godīgumu dēļ. Jebkurš, kurš man stāstīs par tavu neuzticību, par to, ka tev ir cita, tiks izsvītrots no manas dzīves uz visiem laikiem.

Vienkārši tāpēc, ka tāds “draugs” neatnesīs man vairāk neko – ne jaunas runas, ne pārdomas, ne jaunas jūtas – es vienmēr atcerēšos šo mūsu sāpīgo sarunu, kuras laikā man bija kauns, mokoši un sāpīgi. Un vienmēr es atcerēšos, ka šis “draugs” domā par manu, nevis savu dzīvi. Man tadi “draugi” nav interesanti.

Cieni manas jūtas, manus ieradumus, manu māju, manu gultu, manu ķermeni, manus bērnus. Es nekad neizsekošu tevi. Nelasīšu īsziņas tavā telefonā, nerakāšos pa tavām kabatām. Un tam ir trīs iemesli:

Pirmais. Es cienu sevi.
Otrais. Es cienu tevi un nekad nenolaidīšos šādu pazemojošu parbaužu līmenī.
Trešais. Man ir pietiekami daudz darāmā, man ir superinteresanta dzīve visās tās nozīmēs. Svešas intrigas mani neinteresē. Mani interesē tikai savējās.

Mēs satikāmies tāpēc, ka mums vienam ar otru ir interesanti. Mēs esam līdzvērtīgi partneri.
Un pat gadījumā, ja mēs izšķirsimies, es nekad neaizmirsīšu, kāpēc tevi iemīlēju. Es atcerēšos to laimīgo laiku, ko pavadījām kopā un runāšu par tevi vienmēr ar cieņu.

Mēs ne vienmēr mīlēsim viens otru, mēs niknosimies, dusmosimies, skaidrosim attiecības, piekasīsimies.
Mums būs brīži, kad sekss būs briesmīgs, sarunas nogurdinošas, bērni briesmīgi un nepaklausīgi, kino garlaicīgs. Tas viss dzīves laikā ir gluži likumsakarīgs un saprotami. Mēs centīsimies pārvarēt tādus brīžus, atradīsim ko jaunu un interesantu viens otrā, atbalstīsim viens otru mūsu centienos, mierināsim viens otru, kad tas būs vajadzīgs. Mēs esam līdzvērtīgi partneri un tas ir pats svarīgākais.

Lai arī šis nav pats izplatītākais viedoklis par laulības dzīvi, taču mēs šodien vairs nedzīvojam laikā, kad dzīvoja mūsu vecaki, vai vecvecāki. Baudīsim savu dzīvi pēc pilnas programmas, jo tā ir mūsējā nevis kāda sveša!

Autors: Ksenija Čudinova
Avots https://liwli.ru
Tulkoja: Ginta FS