netraucēt | Ginta Filia Solis

Reiz, kad es savai mammai stāstīju, cik man ļoti patīk palīdzēt cillvēkiem, viņa uzreiz man pajautāja, vai es PROTU VIŅIEM NETRAUCĒT…
Kopš tās reizes ir pagājis ilgs laiks, un tagad es skaidri zinu, ka viens no visefektīvākajiem palīdzības veidiem, ir atzīt cilvēka tiesības pašam izvēlēties, kas viņam ir labi un kas patiesi viņam ir vajadzīgs…

Viens no izsmalcinātākajiem emocionālās vardarbības veidiem, ko esmu novērojusi daudzu savas prakses gadu garumā, notiek zem lozunga “Ar vislabākajiem nodomiem!”… “Es tikai gribēju, kā labāk!”…. “Es taču tikai labu tev vēlu!”… “Es zinu, ko tev vajag!”…

Mēs pat mīlestībā neprotam vienkārši pieņemt šo mīlestību kā DAŽĀDU cilvēku brīnumainu mijiedarbību…
Mēs arī sevi ne vienmēr protam pieņemt un uztvert kā cilvēku, kurš pelnījisi vislabākās emocijas – mums noteikti vajag to pierādīt visdažādākajos veidos…
Dažkārt – pat ļoti vardarbīgos…

Mēs aktīvi sākam “nodarīt” to pašu labo, kas labs šķiet tieši mums…
Mums bieži vien patiešām šķiet, ka tad, ja jūtam pret cilvēku gaišas jūtas, mēs saņemam atļauju pilnīgai piekļuvei viņa domām, slēptajām vēlmēm un drīkstam tulkot viņa rīcību…
Turklāt uzreiz izsniedzam sev atļauju viņa vietā pieņemt lēmumus, uzspiežot savu…
Mēs nekavējoties izpētam visu viņa dzīves telpu, īpaši pretendējot uz vietām, kurās neesam aicināti…
Nekavējoties aktivizējam savu dalību tur, kur taktiskāk būtu bijis NEpiedalīties…

Mēs tik ļoti cenšamies sevi pārliecināt, ka darām pareizi, ka pārstājam JAUTĀT cilvēkam, vai viņam vajadzīga tāda mūsu aktivitāte viņa dzīvē…
Un pārnesam šīs pašas metodes uz ikvienām citām attiecībām – sākot no vecāku dzīvēm līdz draugiem…

Mēs neklātienē ikvienu pakļaujam amatieriskai spektrālajai analīzei, spriežam tiesu, uzstādām diagnozes, atstrādājam…
NEVIENA NELŪGTU PLĀNU SVEŠAS DZĪVES UZLABOŠANAI…

Un pēc tam…
Mēs ļoti apvainojamies, kad mūs noliek pie vietas…
Kad sajūsmā nemetas mums pie kajām, lai pateiktos…
Kad no mums attālinās un nosprauž objektīvas robežas…

NETRAUCĒT…Netraucēt, tas nenozīmē būt vienaldzīgam…
Tas vienkārši nozīmē nebūt otra cilvēka dzīvē aktīvākam par viņu pašu…
Tas nozīmē neuzskatīt sevi par gudrāku un aktīvāku nekā viņš…
Tas nozīmē pārstāt palīdzēt tur, kur mums nelūdz palīdzēt un nedot padomus, kad nejautā…
Un tā ir dziļa cieņa pret tuviem cilvēkiem, kas ļauj mums neuzvilkt galvā pašdarinātu Glābēja, Pravieša un “Dzīves skolotāja” kroni…
Netraucēt nozīmē mīlēt nevis uzspiest savu mīlestību…
Mīlēt, nevis okupēt ar savu mīlestību…

Lūk, arī viss

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Skatoties no greizsirdīgu svešu likteņu kontrolieru skatupunkta, es diezgan vēlu satiku savu īsto cilvēku, diezgan vēlu nonācu pie sapratnes par to, ar ko es patiešām vēlos nodarboties, diezgan vēlu atpazinu tikai savējo dzīves ritmu, tikai savu ceļu, tikai savu stilu, tikai savas vēlmes… Taču es skaidri zinu, ka tas viss ir tikai mana izvēle.

Arī pirms tam viss nebija tukšs, taču godīgi atzīstos, bija aizpildīts ne ar to, ko es droši varu nosaukt par savu apzinātu izvēli. Un, jā, man galīgi nepatika tā dzīve, kurā es biju atkarīga no salīdzinājumiem, no svešiem viedokļiem, no bailēm kaut kur nepaspēt, vai no kaut kā atšķirties.

Manām mīļākajām “Zvaigžņu karu” epizodēm nav nekāda sakara ar karu. Man patīk mierlaika dzīve, kur kādas pilsētas teritorijā sajaucas visdažādākie personāži – nesaprotamu rasu, formu, tipu, milži un punduri, apaļi un kvadrātveida, skaļi un klusi. Un visiem pietiek vietas un neviens nevienam netraucē.

Tas ir mans sapnis. Lai visiem pietiktu vietas. Lai mēs viens par otru spriestu ne pēc ārienes, nacionalitātes, dzimuma, bet tikai pēc tā, kādi cilvēki mēs esam.

Kā izpaužamies, kā cienām viens otru, kā realizējamies, kā mums nav svarīgi tas, ka esam dažādi un neviens mums neliek naidoties, karot vai censties uz sveša fona atstrādāt savas ambīcijas.

Nesalīdziniet sevi ar citiem. Un nevienam netaisnojieties par savu laimi. Mēs dzīvojam pavisam nedaudz. Tad, lai šī dzīve pārstāj mums būt neciešama, briesmīga, bez iespējas būt drošībā.
Uzdāvināsim sev iespēju piedzīvot visu, ko no sirds vēlamies.
Pat, ja neizdosies, mēs zināsim, ka centāmies, kā Makmērfijs filmā “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”.
Savās atšķirībās mēs neesam labāki vai sliktāki par citiem. Mēs vienkārši esam dažādi.

Taču mēs visi esam pelnījuši būt LAIMĪGI