Nesen Gallup centrs veica pētījumu, kā rezultātā noskaidrojās, ka no visām vecuma grupām visaugstākais stresa līmenis ir vidēja gada gājuma sievietēm (apmēram no 40 līdz 60 gadiem).
Vēl vairāk, tas ir augstāks, arī salīdzinot ar mūsu mammu un vecmāmiņu paaudzēm.
Mēs audzinām bērnus, strādājam, pieskatām savus pensionārus – vecākus, vienlaikus cenšamies palikt mūžīgi jaunas un skaistas. Šie centieni tikt galā vienlaicīgi ar visiem šiem pienākumiem uz “teicami”, atņem mums visus spēkus, un piedevām, izskatās, ka to neviens nenovērtē.
Visu šo emociju gammā, kuras izjūt šīs pienākumiem apkrautās sievietes, pati galvenā izrādījās VAINAS SAJŪTA.
Nav svarīgi, cik labi tu tiec ar visu galā, cik spēka patērē ģimenei un bērniem, ko upurē, lai izskatītos labi – vienalga, šķiet, ka ar to nepietiek. Ir briesmīgi izradīties ne īpaši labai sievai, matei, meitai, nepietiekami labam profesionālim. Šis perfekcionisms kā skābe saēd psihi un sagrauj veselību.
Mans dēls šobrīd ir students un praktiski visu laiku es viņu esmu audzinājusi viena. Kamēr viņš bija maziņš, es visu laiku strādāju – pasniedzu augstskolā. Alga nebija maza un arī darba grafiks bija diezgan elastīgs. Apkārtējiem sķita, ka es ļoti labi tieku galā ar visiem saviem pienākumiem, taču es pati visu laiku atrados pastāvīgā spriedzes stāvoklī.
Mani pastāvīgi mocīja nerimstoša vainas sajūta. Man sķita, ka es visu daru nepietiekami labi. Kad biju darbā, es jutos vainīga par to, ka neesmu mājās ar dēlu. Kad biju mājās, tad uzskatīju, ka nepietiekami daudz laika veltu darbam. Es pierakstījos uz kursiem – un atkal mocījos, ka neesmu ne mājās, ne darbā.
Pats briesmīgākais visā tajā bija tas, ka man nebija kam pažēloties par šo šausminošo vainas sajūtu. Jo visas apkārtējās sievietes it kā lielsiki tika ar visu galā. Un es nedrīkstēju sagraut savu supersievietes tēlu, kura spēlēdamās velk milzīgu vezumu. Es sakodu zobus un vilku to tālāk.
Tagad, kad dēls ir izaudzis un man ir parādījies brīvs laiks, lai to visu apdomātu, es saprotu: visas apkārt esošās veiksmīgās sievietes bija gluži tādas pašas kā es. Bet neviena no manām draudzenēm vai kolēģēm nekad dzīvē nebūtu atzinušās, ka nav ideāla sieva, māte, un darbiniece. Visas mēs centāmies atbilst kādai ideālai bildītei.
Mīļās manas jaukās draudzenes. Tagad, kad visi ikdienas vecāku pienākumi ir nost no maniem pleciem, es esmu atelpojusies un gribu jums teikt: pacentieties izmest pa logu savu vainas apziņu un brīvi uzelpojiet: visi tēlo, neviens nav ideāls. Lai to pierādītu, es godīgi atzīstos tajā, ko agrāk nebūtu atzinusi pat pie spīdzināšanas briesmām:
Mans dēls bērnībā nekad negāja gulēt laicīgi. Praktiski – ne reizi.
Es ienīdu vecāku sapulces un tāpēc tās regulāri neapmeklēju.
Kad mans dēls ziemā spēlēja beisbolu, es vēroju viņu nevis tribīnēs sēžot, bet mašīnā ar apsildāmajiem sēdekļiem. Bet vasarā tālākajā tribīnē sēdēju tēpēc, ka tur bija labāka interneta uztveršanas zona, un es klusiņām strādāju, ar acu kaktiņu sekojot spēlei.
Ja pie manis mājās pēkšņi kāds ieradās nebrīdinot, es tēloju, ka esam uzsākuši ģenerāltīrīšanu. Tie bija meli: mūžīgais “bardaks” bija mūsu mājas normālais stāvoklis.
Mans dēls skolu pabeidza ar ļoti viduvējām sekmēm un vienalga iestājas labā koledžā, kur pats labprāt mācās. Neskatoties uz to, ka mēs mūždien kavējām skolā pirmo stundu, un es vienmēr aizmirsu parbaudīt mājas uzdevumus, kuri ļoti bieži tikai aizmirsti uz mašīnas pakaļēja sēdekļa, dēlam skolā viss ir vairāk nekā kartībā.
Neskatoties uz visām nepilnībām, mana karjera nav sabrukusi, ģimene ir izdzīvojusi un draugi nav aizmukuši. Mūsu dzīve bija tāla no ideāla, un es ne tuvu nebiju “ideāla mamma”, taču mums viss izdevās.
Esiet labestīgas pret sevi. Tas viss, ko jūs darāt ir ļoti labi. Jūs darāt visu, kas ir jūsu spēkos. Tāpēc, neraudiet par niekiem. Pilnība ir tik garlaicīga! Un lutiniet sevi biežāk: vannas putas un vīna glāze arī būs laba balva.
Patiesi jūsu, socioloģijas zinātņu doktore Mišela Mārtina
Avots: ageofhapiness
Tulkoja: Ginta FS
Ginta Filia Solis 