Izdzīvo skaistumu katrā dzīves mirklī

43371203_1179563352181411_7421914473461448704_n

Nesen terapeitiskajā grupā mēs runājām par komfortablu dzīves ātrumu un es noformulēju sev kādu ļoti svarīgu lietu.

Ātrumam jābūt tādam, lai acis paspētu ieraudzīt skaistumu. Rokas paspētu sajust virsmu. Ķermenis paspētu izjust labsajūtu. Lai būtu iespējams atšķirt smaržas un skaņas. Un sajusties dzīvam.

Un, lūk, skaistums man ir īpašs kritērijs. Pats svarīgākais. Kad es redzu un jūtu to, visam ir jēga. Kad neredzu un nejūtu, jēgas nav. Un tas ir pats galvenais kritērijs. Skaistuma apjaušana. Tā izdzīvošana katrā dzīves mirklī.

Kad es šo sajūtu zaudēju, tas nozīmē, ka man jāsamazina dzīves temps. Kad iegūstu, tātad dzīvoju tā, kā man vajag.

Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta FS

Viss, kas notiek ātri, dzīvo neilgi

lenam3

«Nav kur steigties. Viss, kas notiek ātri, dzīvo neilgi.»
Poļina Goverdovskaja

Ātri uzcelta māja, kas sāk sķobīties pēc pusgada – pretēji pamatīgai celtnei, kurai rūpīgi izvēlēti būvmateriāli, ņemti vērā klimatiskie apstākļi un atrašanās vieta.

Ātri radusies seksuālā kaisle, kas pazūd pēc vienas nakts – pretēji tam, ka cilvēki lēnām satuvinās, iepazīst viens otru, kad rodas kaut kas vairāk kā viens orgasms.

Ātra pārslēgšanās no vienas lietas un citu, kas nedod iespēju piepildīties ar to, kas ir un to, kas bija – pretēji tam, kas pakāpeniski pārgāja no viena stāvokļa citā.

Steiga padara nevērtīgu to, kas bija, nedodot iespēju piepildīties un sajust dzīves garšu, kas mēdz būt gan salda gan sūra. Taču tā ir DZĪVES garša.

Katrai lielai lietai ir sava pēcgarša un, ja to nesajūtam, neizjūtam, neizdzīvojam un nedodam sev laiku – tad ir sajūta, ka nekas tā arī nav bijis.

Šobrīd man ir nedaudz skumji, ka ir beidzies kāds salīdzinoši īss, bet notikumiem un emocijām bagāts manas dzīves laiks, taču šīs skumjas ļauj man sajust tā vērtību un to cilvēku vērtību, ar kuriem kopā es to izdzīvoju.

Bet prieks un labsajūta, kas papildina šīs skumjas, rada neatkārtojamu pēcgaršu, no kuras aizbēgt, nozīmē iztukšot sevi.

Dzīves balss mēdz būt klusa, tie ir čuksti, kas cenšas izlauzties cauri mašīnu rūkoņai ielās, kolēģu, priekšniecības un draugu balsu murdoņai. Ir grūti sakoncentrēties uz šiem čukstiem, kad skrien sinhroni ar pūli, lielpilsētas ritmā – vai arī vienkārši stāvi pārpildītā transportā.

Ir grūti vispār apzināties cilvēku, lietu un notiekošo procesu vērtību, ja pārej no iešanas uz skriešanu.
Taksista, kurš nesteidzīgi brauc cauri pilsētai, atbilde manai nepacietībai: “Es domāju, ka labāk nokavēt 15 minūtes no sava darba, nekā paspēt uz kapiem.”

Lai izlauztos no savām fantāzijām par cilvēku un nokļūtu pie patiešam dzīva un reāla cilvēka vai pieredzes, ir vajadzīgs laiks un nesteidzīga uzmanība. Ātras reakcijas un impulsīvas atbildes – tas viss balstās uz iepriekš sagatavotiem šabloniem, uz ilūzijām par to, kā un kas ir otram cilvēkam.

Saprast otru es varu tikai nesteidzīgi pietuvinoties un vērojot atbildes kustību: uz manu pusi, vai nost no manis, vai uzmanīgu nogaidīšanu.

Saprast sevi – tāpat. Cik ļoti bieži mans impulsīvais realizētais “gribu!” ir nomainījies ar neapmierinātu “kādēļ tas bija vajadzīgs!?” Bet varbūt vajadzēja ieturēt pauzi vai vienkārši palēnināt soli.

Neapstāties, nepamirt, iet tālāk, bet lēnāk, nepalaižot garām notiekošā detaļas.

Un dažkārt, sastopoties ar kārinājumu “gribu!”, kārdinājumu ātri apmierināt impulsu, es uzdodu sev jautajumu: “un kas būs tālāk?” Un ļoti bieži tur atklāju tukšumu un garlaicību, kuru gribās atkal un atkal apdzēst ar impulsu un steigu. Tātad ne tur mans “gribu!”

Tas nenozīmē, ka ikviens impulss ir ļaunums. Jo dzīve ir ne tikai nesteidzīgs dabas ritums, kad gadsimtu gadsimtiem saule aust un riet, nomainās gadalaiki un “viss nostājas savās vietās”. Tas ir arī spējš leoparda lēciens pēc ilgas un pacietīgas sava medījuma gaidīšanas, lenkšanas, izrāviens, kurā sakoncentrēta visa gaidīšanas laikā uzkrājusies enerģija. Tā ir dejas spontanitāte, kurā var nomest uzkrājušos nogurumu un atkal atgūt ķermena brīvību. Labs impulss ir tas, kurš nobriedis, bijis sagatavots ne ar mežonīgu piepūli, bet pakāpenisku nobriešanu.

Pirms piedzimst tauriņš, ir bijis kokons. Protams, var ātri un efektīvi pielipināt tārpiņam spārnus, taču diez vai tas spēs tos izmantot. Spontanitāte, kustību un emociju brīvība nobriest nevis uznāk, un ar to arī spontanitāte atšķiras no impulsivitātes.

Nav kur steigties. Viss, kas noteik ātri, dzīvo neilgi. Patiešām, nav kur steigties. Vairāk un ātrāk formāli varētu būt labāk, kā mazāk un lēnāk, taču mazāk un lēnāk ir labāk, nekā nekas un nekā. Bet dzīve ne pārāk mīl galējības.

P.S. Lasis ir ātrs, stiprs un nenogurdināms. Tas nopeld tūkstošiem kilometru. Laužas pret straumi un uzveic ūdenskritumus. Bez atpūtas un miega. Mūžīgā cīņā ar stihiju. Viņš pārvar visus šķēršļus, lai beidzot tiktu pie iespējas iznērst ikrus un tad, kad tas beidzot izdarīts, viņš bezspēkā mirst. Tad, lūk, atceries. Tu neesi lasis.”

Autors: Iļja Latipovs geštaltterapeits
Avots: sobiratelzvezd.ru
Foto: pixabay
Tulkoja: GInta FS