Par cilvēkiem un ceļa stabiem

ceļastabi

Mūsu dzīvē ir tādi cilvēki, kuri ir kā ceļa stabi, kuri vienkārši ir un viss. Kā  ceļa stabi, kuri jau ļoti sen  stāv visā ceļa garumā. Kā simtgadīgi ozoli vecajā parkā.
Pēterburgā ir pārītis tādu saglabājušos grānīta veidojumu un koku saliņas, kas redzējuši skatus, dzīvi un ir nesatricināmi.
Tiem blakus var fotogrāfēties, apķert tos, lamāt, kritizēt, bučot, apiet ar līkumu, atgriezties ar lūgumu par piedošanu vai arī ar naidpilnu tirādi.
Tie vienkārši stāv, ir, aug, dzīvo savu dzīvi un priecājas par pasauli. Nekļūstot nevērtīgāki, necenšoties iepatikties, ne arī radot kādas pretrunas. To es nu jau saku par cilvēkiem, nevis stabiem…
Es bieži dzirdu klientus sakām: “Es baidos, ko ļaudis par mani teiks. Apspriedīs mani. Kritizēs mani aizmuguriski vai domās par mani sliktu”.
Ko gan var uz to atbildēt? Protams, tā būs! Tos, kuri uzdrošinās kaut ko darīt, vienmēr kāds kritizēs. Drosmīgie teiks acīs, pieklājīgie neklātienē, bet gudrie sākumā atnāks, iepazīsies un notestēs, kā ir realitātē. Taču uz to cerēt nevajag.
Dažkārt mēdz gadīties, ka cilvēki ar tevi nemaz personīgi nav pazīstami, taču visu kaut ko par tevi ir izdomājuši un ir pilnīgi pārliecināti par savu taisnību. Nāk un stāsta, ka viņiem ir jau kaut kādas attiecības ar neeksistējošu personību, un pat nemirkšķinot, skatās acīs. Un ko tur teikt? Mēs vienkārši esam, neskatoties uz to, ko par mums domā.
Nu, lūk, ir ļoti labi, ja mūsu dzīvē ir cilvēki – ceļa stabi, kuri nezaudē savu vērtību, neiesaistās polemikā, “nedod pretī”, bet paliek skaidri un nesatricināmi. Un stāsts nav par to, ka viņi ir mūžīgi, bet gan par to, ka viņi iztur mūsu nestabilitāti.
Tad arī mēs, iedvesmojoties no viņu piemēra mācamies būt šādi ceļa stabi, pirmkārt jau priekš sevis, bet pēc tam jau visiem citiem. Ar gadiem.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis