Pasaulē, kurā es priecājos par sevi

Pasaulē, kurā es priecājos par sevi, man ir tieši tik daudz laika, cik vajadzīgs.

Neviens mani negrūž aiz pleciem, neviens neskatās pulkstenī un neklakšķina mēli pulksteņa rādītāju ritmā. Laiku var sagriezt gabaliņos, kā sieru; vienā šķīvja malā rieksti, otrā – medus, un vēl nedaudz vīnogas un maize.

Lūk, līst lietus, lūk, vārās kafija, lūk, grāmata, kuru ir interesanti lasīt. Lūk, cilvēki, ar kuriem var runāt līdz rīta gaismai. Lūk, domas, kuras var galvā malt kā salmus.

Pasaulē, kurā es par sevi priecājos, es vairs negaidu, ka būs kāds, kas par mani parūpēsies, bet pati aizsniedzos līdz savam priekam. Ņemu sevi pie rokas un vedu turp, kur varu sajust to, ko vēlos sajust, atsperoties no tā līmeņa, cik vispār spēju.

Tāpēc ir vajadzīgas mierīgas dienas, drošas rokas, (kā likums) nauda un mazi solīši.

Viens maziņš solītis šodien, otrs – rīt.

Tālāk, gan jau tad redzēs, kā ies. Vai skries. Vai auļos.

Taču, ja piektajā dienā vairs nepatiks – neturpināšu un nešaustīšu sevi par to, ka nepatīk.

Ir piepūle un ir pārpūle, un, jo ātrāk tu iemācīsies tās atšķirt, kur beidzas viena un sākas otra, jo veselāks būsi.

Pasaulē, kurā es priecājos par sevi, es sev saku: šo es izdarīšu velāk, šo – pēc pāris mēnešiem, bet šo – nekad nedarīšu. Tāpēc, ka dažām lietām “nekad” – ir pats piemērotākais laiks.

Es jau sen sapratu: ja es vilcinos ar lēmumu pieņemšanu, tātad es jau sen zinu atbildi – vienkārši man tā nepatīk.

Aiz tā stāv vai nu smags darbs pāri savu iespēju robežām, vai nepatīkamas sarunas, vai atkal kaut kāds karš, bet es vēl no ieriekšējā ne visa esmu atgriezusies.

Pasaulē, kurā es priecājos par sevi, es gribu staigāt basām kājām un atslābušiem pleciem.

Pasaulē, kurā es dzīvoju, to uzskata par netikumu un dažkārt pat apkaunojumu.

Pasaulē, kurā es priecājos par sevi, es paspēju ievērot, kā vējš maina virzienu. Kā no rītiem laiks kļūst vēsāks. Kā pūst nokritušie āboli un vakaros no dārza dvesmo sidra un slapjas zāles smarža.

Es priecājos un nesu šo pasauli sevī…

Olga Primačenko
Foto: David Dubnitskiy
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu vari mīlēt vienmēr!

brinumu gaidas34

Iedomājies, ka tev ir vienalga, ko teiks citi. Tu vairāk nepakārto savu uzvedību citu priekšstatiem par to, kā tev jāuzvedas. Tu neatbildi par citu viedokli. Tev neviens nav jākontrolē un tevi neviens nekontrolē. Iedomājies, ka tu dzīvo, nevienu nenosodot. Ļoti viegli visiem piedod un atsakies no jebkuriem spriedumiem par citiem. Tev nevajag cīnīties par to, lai tev būtu taisnība, bet citiem – nebūtu. Tu cieni sevi un citus cilvēkus, un citi cilvēki ciena tevi. Iedomājies, ka tu dzīvo bez bailēm mīlēt un nebūt mīlētam. Nebaidies, ka tevi kāds varētu atstumt, un tev nav vajadzīgs, lai tevi pieņemtu. Bez kauna un vajadzības taisnoties, tu vari pateikt: “Es tevi mīlu”. Vari soļot pa pasauli ar atvērtu sirdi un nebaidīties nosodījuma. Iedomājies, ka tu nebaidies riskēt un iepazīt dzīvi. Nebaidies kaut ko zaudēt, dzīvot šajā pasaulē un nomirt. Tu esi spējīgs dzīvot labsajūtas un laimes stāvoklī kā dievišķā sapnī.

Tikai mīlestība dod tādu svētlaimi. Svētlaime ir sinonīms vārdam mīlestība. Būt iemīlējušamies, nozīmē – būt svētlaimīgam. Tu lidinies mākoņos. Un visur redzi mīlestību. Un tā var dzīvot vienmēr. Var, tāpēc, ka citi tā dara, bet viņi ir tādi paši kā tu. Arī viņi ir svētlaimīgi. Kā tikko tu sajutīsi, ko nozīmē dzīvot svētlaimē, tev tas iepatiksies. Tu sapratīsi, ka paradīze Zemes virsū ir īstenība, tā patiešām ir. Kā tikko tu apzināsies, ka paradīze ir, un tajā var dzīvot, tikai no tevis būs atkarīgs, tiekties pēc tās vai netiekties.

Tu vari mīlēt vienmēr. Tā ir tava izvēle. Varbūt tev nav iemesla mīlēt, bet tu tomēr esi spējīgs to darīt, tāpēc, ka mīlestība dara tevi svētlaimīgu. Aktīva mīlestība dāvā laimi. Tā sniedz mierinājumu. Maina tavu uztveri. Uz visu var skatīties mīlošām acīm. Tu apzinies, ka tev apkārt valda MĪLESTĪBA, un nav iemesla ciešanām. Tava izvēle ir vienīgais ciešanu iemesls.

Paskatoties uz savu dzīvi, tu atradīsi ļoti daudz iemeslu sevis šaustīšanai, bet neatradīsi nevienu pietiekami nopietnu iemeslu. Tas pats attiecas arī uz laimi. Vienīgais tās pamatojums ir tava izvēle.

Gan laime, gan ciešanas ir tavas izvēles jautājums.
Iespējams, nav mūsu spēkos izbēgt no cilvēka likteņa uz Zemes, taču mums ir izvēle: cietēja liktenis vai laimīgs liktenis.
Ciest vai mīlēt un būt laimīgam. Dzīvot ellē vai paradīzē.

Es izvēlos paradīzi.

Autors: Migels Ruis
Tulkoja: Ginta FS