Man teica

toļiks

– Bet man Toļiks teica, ka es pretīgi zīmēju un, ka ar maniem zīmējumiem tikai krāsni var kurināt, – raudāja mazais Vaņa, manas draudzenes deviņgadīgais dēls. Uz viņa darbiem es varu skatīties stundām ilgi un bieži…

– Ja reiz raudi, tātad kurināsi, ja? – es mierīgi jautāju.

– Mums nav krāsns, bet es tos visus saplēsīšu, – klusiņām čukstēja puika.

– Tev ir tādas tiesības. Es vienkārši nezināju, ka tu zīmē tikai tāpēc, lai izpatiktu Toļikam. Domāju, ka tu esi laimīgs, kad jauc savas krāsas, meklē sižetus un pavadi garas stundas studijā…

– Es esmu laimīgs! Ļoti laimīgs! – iesaucās Vaņa, iepletis savas lielās gudrās acis.

– Tad uz visiem laikiem atceries, ka dzīve sastāv no tiem, kuri ir laimīgi, kad kaut ko rada un no tiem, kuri ir laimīgi, kad var sagraut citu radīto… Tevi dzīvē sagaida vēl daudz tādu “toļiku”, kuri centīsies sagraut visu, ko esi radījis vai arī vēlēsies uz visiem laikiem “atsist” tev vēlmi darīt jebko…
Un, ja tu viņiem palīdzēsi, paklausīgi iznīcinot visu, kas viņiem nepatīk, tu neko nesasniegsi…
Tu visu dzīvi kalposi šiem “toļikiem”, katrs no kuriem skaidri zin, kā pareizi jāzīmē, taču pats neko nekad nav uzzīmējis…, zin, kā jāraksta, bet pats neko nav uzrakstījis…., zin, kā jāārstē, kā jāmāca, kā jāuzvar Olimpiādē, un pat – kā jāvada valsts… taču realitātē neko nedara.
– Kāpēc? – Vaņas asaras jau bija nožuvušas.

– Tāpēc, ka neprot, – es pasmaidīju, – un tie, kuri prot, skaidri zin, kāds tas ir darbs, un tāpēc, nekad dzīvē nekritizēs ar tādu naidu.

Viņi var pateikt, ka viņiem tas nav tuvs, ka viņi nesaprot, bet to, ka to vajadzētu sadedzināt – nē, nekad…
– Es nededzināšu…

– Es ticu. Turpini zīmēt, pat tad, ja visi “toļiki” vienlaicīgi centīsies tevi apstādināt…

– Brīnumainās Vaņas gleznas turpina dzīvot un es par to ļoti priecājos…

Un es būšu ļoti priecīga, ja spēšu pasargāt vēl kāda cilvēka mākslu no visur esošajiem “toļikiem”, kuri ļoti bieži savas emocionālās samazgas, kuras dāsni lej pār svešām galvām, maskē ar appelējušu frāzi “tas ir mans viedoklis”…

Viedoklis neiznīcina, nepazemo, nepazemina un nespriež tiesu tad, ja to nav teicis eksperts…

Un vēl jo vairāk, nenorāda, ko darīt ar tiem, kas nav pa prātam…
Tas pieņem vai nepieņem to, ko redz…

Tā kā, pie velna visus “toļikus”! 🙂

©Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Darvas karote

skaudiba5

Darvas karote —

daži to vienmēr nēsā sev līdzi. Tāda liela karote. Tā vajadzīga, lai sabojātu medus mucu un visu notraipītu. Pietiek vien nopirkt kaut ko skaistu, iepazīties ar labu cilvēku, dabūt jaunu darbu, vai vienkārši – sajusties labi, kā, kur gadījusies, kur – ne, klāt viņa.

Zem dzīvesprieku apliecinoša raksta internetā kritisks komentārs, kurā nav ne vārda kritikas, viena vienīga darva. Lai neteiktu rupjāk. Par jauno kleitu pateiks, ka tev tā nepiestāv, padara resnāku un vecāku. Par jauno paziņu – ka tas ir krāpnieks. Vai izvirtulis. Vai arī viens un otrs. Bet mašīnu tu esi nopircis ļoti neizdevīgi. Ļoti dārgi. Kāds paziņa nopirka to pašu tikai – lētāk. Un, starp citu, cieta avārijā.

Vakar paglabāja. Filma stulba – tā uz kuru tu tāds priecīgs sataisījies iet. Tās šķirnes suņi, kādu tu nopirki, ilgi nedzīvo. Laiks noteikti sabojāsies. Bizness cietīs krahu. Tu ej tāds priecīgs un laimīgs pa ielu, vai raksti kaut ko iedvesmojošu. Un, bāc! Še tev!

Kā Mopasānam. Vecajam zemniekam dzīvē paveicās. Saņēma mantojumu, dēls veiksmīgi apprecējās un apprecējās aiz mīlestības. Un, lūk, laulību ceremonijā tika saliets dzirkstošais šampanietis. Īsts, ar burbulīšiem. Jūra, vējš, kalni, debesis, laime! Pirmo reizi dzīvē. Večuks smaidīja laimē un pasniedzās pēc glāzes. Bet otrs dēls, dakteris – nīgrs, dusmīgs neveiksminieks saka: velti tu, tēvs ņem glāzi ar šo dzirkstošo vīnu. Tie burbulīši ir paši kaitīgākie. Tie rada gāzes vederā un bojā asinis. Ļoti kaitīgi. Un smaids vecā vīra sejā pazuda. Viņš nolika glāzi atpakaļ uz galda un skumji klusēja. Laime izšķīda kā burbuļi…

Laimes sajūtu ir ļoti viegli aizbaidīt. Un pēc tam viņi ar savu darvas karoti iet tālāk, stāstot par to, cik ir gudri un tālredzīgi. Vai atzīstot savu nelielo trūkumu: gadās, ka nevaru savaldīt savu mēli, taču ne jau no ļauna prāta! No ļauna gan!

Katrā gadījumā psihologi to jau sen ir izskaitļojuši. Tieši no ļauna prāta, noslēpta zemapziņā, lai varētu sevi uzskatīt par labu. Drīzāk taisnīgu vai mīļi-neveiklu vārdos. Darvas karote momentā atklāj ļaunos cilvēkus un nevajag tos aicināt, lai dalītos savā priekā – tie momentā šo prieku sabojās. Lai paši ēd savu darvu, mēs jau esam paēduši, līdz mielēm, kā saka!

Autors: Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta FS