Apstāties un izlemt

vienatne10

Cilvēki runā, ka nemīl nenoteiktību, taču vairums no mums cer, ka būs kāds cits, kurš izlems mūsu vietā….

Es pazinu kādu sievieti, kura 12 gadus tikās ar vīrieti, gaidot viņa iniciatīvu kopdzīvei…
Būtu jau labi, ja būtu gaidījusi viegli un nenovērstos no savas dzīves…
Taču, nē, gaidīja mokoši, sāpīgi, nakts asarām un histērijām dienās, pilnībā zaudējot interesi par visu pārējo, kas neskāra gaidīšanas tēmu….
Tai pat laikā šī vīrieša priekšā viņa staroja, runāja par neitrālām tēmām un iztapa, kā vien varēja…
Un ne reizi viņam nepajautāja par to, kas viņu patiešām interesēja…
Viņa gaidīja, kad viņš beidzot izlems, viņš taču ir vīrietis… ak, šie dzimumu stereotipi, kas paģēr DAŽĀDIEM cilvēkiem rīkoties VIENĀDI tikai tāpēc, ka tie pieder vienam dzimumam…
Un viņa pat neiedomājās par to, ka, ja šis vīrietis 12 gadu laikā neko nemaina, tātad viņš JAU IR IZLĒMIS un VIŅU VISS APMIERINA… pretējā gadījumā viss būtu savādāk…

Mīļie, nenoteiktība ir to problēma, kuri no tās cieš…
Un tas nozīmē tikai to, ka viņiem pašiem to vajag pārvērst noteiktībā…
Un izdarīt to ir vienkāršāk par vienkāršu – ŅEMT UN PAJAUTĀT…

Tici man, uzreiz uzzināsi patiesību, pat tad, ja tev teiks nepatiesību…
Protams, jautājums ir tikai viens, vai esi gatavs to dzirdēt…

Es ļoti bieži redzu, ka nenoteiktība daudziem no mums ir noteiktība, no kuras slēpjas…. no kuras mūk, ko kājas nes… no kuras baidās kā no krītošas lidmašīnas…
Un, izrādās, ka nenoteiktība, kas izstiepta gadiem ilgā gaidīšanas neirozē, daudziem ir mazāk biedējoša, kā viens nežēlīgas patiesības mirklis…
Nenoteiktība ir salda savā ilūzijā….

Nav taisnība, ka mēs nenojaušam, kā pret mums patiesībā izturas…
Nav taisnība, ka mēs nezinām savas vēlmes…
Nav taisnība, ka mēs neapzināmies notiekošo tik ļoti, ka nespējam izdarīt pat visvienkāršākos secinājumus par to, ko ir vērts gaidīt un, ko nav…

Un arī tā nav taisnība, ka mūs noteikti vēlas piemānīt vai izmantot – visbiežāk mūsu klusēšanu un akurātu aktuālo tēmu apiešanu, cilvēki, no kuriem mēs kaut ko gaidām, uztver kā pilnīgu piekrišanu tam, ko viņi mums var piedāvāt….
Un viņi patiesībā ir godīgāki par mums – tāpēc, ka piedāvā to, ko var piedāvāt…
Mums ar to nepietiek, taču mes tēlojam, ka viss ir labi, un apvainojamies uz tiem, kurus paši mānām ar savas spēles palīdzību…
Mēs gaidām, kad uzminēs mūsu vēlmes un aizmirstam par to, ka viņi ir tikai cilvēki, ne burvji ar trešo aci pierē…

Mēs paši būvējam sienas, caur kurām saule iespīd ar grūtībām…
Bet varētu taču būvēt pavisam ko citu…

Esi noguris no nenoteiktības?
Apstājies un izlem!

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mēs iesim uz priekšu lēnāk. Labestīgāk. Klusāk.

!!taisniba

Nevienam no mums nav imunitātes

Viss būs labi.
Tas patiešām tā ir.

Mēs sagaidīsim šos laikus ar Mīlestību, Humoru un Pacietību.
Mēs kopā raudāsim, kopā smiesimies.
Mēs atklāsim vienotību savā sašķeltībā.
Un pats sliktākais no visa tā reiz beigsies.
Uz to brīdi mēs jau ļoti daudz ko būsim iemācījušies.

Tagad mums nāksies sastapties ar ļoti gŗūtām sajūtām mūsos.

Tās ir bailes. Bēdas. Sava iepriekšējā dzīvesveida zaudēšana. Mūsu sabrukušie plāni.

Mēs iemācīsimies skatīties sev acīs.
Nav jau kurp iet, izņemot sevī.
Nav kur bēgt, nav kur paslēpties.
Svētā karantīna.

Mēs iemācīsimies skatīties sejā savai garlaicībai. Savam nemieram. Mēs satiksimies ar to savu daļu, kura vēlas būt kādā citā vietā, kopā ar kādu citu. Mēs ieraudzīsim sejā to savu daļu, kura vēlas darīt kaut ko citu, iegūt kaut kādu citu pieredzi, dzīvot kaut kādā citā TAGAD, dzīvot kaut kādā citā dzīvē.
Mēs atlaidīsim savu brīnišķīgo nākotni, kuru bijām plānojuši.
Mēs atļausim izfantazētajai nākotnei nomirt, atbrīvosim to no sevis un paraudāsim par to.
Mēs atgriezīsimies tagadnes izturībā un siltumā.

Mēs atnesīsim savās mājas dāvanu.
Mēs sāksim visu no gala, šeit, uzcelsim jaunu māju uz jauniem pamatiem.
Mēs pētīsim jaunu dzīves veidu.
Kas sākumā mums šķitīs dīvains, taču pilns iespēju.
Mēs kustēsimies lēnāk. Labestīgāk. Klusāk.

Mēs godīgi runāsim viens ar otru par dzīvi, nepastāvību un nāvi. Un arī par to, kāda ir mūsu attieksme pret visām pārmaiņām, kuras notikušas mūsu un mūsu tuvinieku dzīvēs.
Mēs iemācīsimies vairāk novērtēt savu dzīvi.
Jā, iespējams, mēs iemācīsimies nedaudz vairāk novērtēt dzīvi.

Un sāksim dzīvot ar savām, visām stihijām pavērtajām sirdīm.
Ieslīgsim nenoteiktībā un atradīsim tur glābiņu.

Neviens no mums nav pasargāts no pārmaiņām.
Neviens nav pasargāts no veco, pazīstamo formu sabrukšanas.
Tāda ir lietu kārtība, un tā tas ir bijis vienmēr.

No šī skatu punkta nekas slikts jau nav noticis.
Krīze vienkārši nozīmē “pagrieziena punktu” un neviens nav pasargāts no šī pagrieziena.

Vecā sabrukšana dod ceļu jaunā dzimšanai.
Tā bijis ir vienmēr.

Mēs noteikti tiksim galā, ja vien mums būs Mīlestība. Humors. Pacietība.
Mēs kļūsim atjaunoti. Gatavi pārbaudījumiem. Daudz spēcīgāki kā agrāk.

Mani Mīļie, sūtu jums savu Mīlestību.

Džeffs Fosters
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Trīs patiesības

dzive ir

Lūk trīs cēlas patiesības, kuras vari izmantot katru dienu un tās, iespējams, izmainīs Tavu dzīvi.

Dzīve ir sāpīga un rada ciešanas

Daudzi cilvēki budismu sauc par pesimistisku un negatīvu doktrīnu. Un tas viss dēļ šīs reliģijas pazīstamākās dogmas: “Dzīve ir ciešanas”. Taču galvenā problēma ir tā, ka vairums eiropiešu absolūti nepareizi saprot šo teicienu.
Patiesībā ar to domāts kas pavisam cits: “Dzīve nav īpaši maiga, Dievs ar to!”
Filosofi apgalvo, ka lielāko daļu mūsu ciešanu rada mūsu pašu centieni izvairīties no dvēseles mokām un apspiest savas sarežģītās emocijas. Neizbēgami mūs visu dzīvi pavada zaudējuma sajūta, nogurums, garlaicība, trauksme – šīs emocijas ir pastāvīgas mūsu dzīves pavadones. Ja mēs cenšamies no tām izvairīties, pērkot dažādas jaunas “spēļmantiņas”, pēc iespējas biežāk ceļojot, gremdējoties narkotikās vai citās atkarībās, mainot seksa partnerus u.t.t., tad tas vēl vairāk mūs sāpina un liek vilties.

Mēs meklējam stabilitāti, jo nedrošība, nenoteiktība rada mūsos trauksmi. Tāpēc mēs meklējam kaut ko, uz ko varētu balstīties – un balstāmies caur pieķeršanos.

Ja mēs zinām, ka tā ir, tātad varam šo faktu izmantot savādāk.
Nepieķeries idejai par to, ka “pilnīgam kaifam” tev vēl kaut kā trūkst. Slimības, novecošana un nāve  – tās visas ir mūsu dzīves sastāvdaļas.

Pieņem to tādu, kāda tā ir, un pārstāj fantazēt. Aizmirsti par to, ka ideāla dzīve ir it kā viegla, nesāpīga un eiforiska. Šos maldus mums iedvesušas modes, izklaides un farmācijas industrijas.

Jo ātrāk tu pieņemsi dzīves nepilnīgumu, jo mazāk vilšanos tevi sagaida. Un jo vienkāršāk tev būs atvērt savu sirdi nenoteiktībai, jo noturīgāks pret ikdienišķo stresu un ikdienas neveiksmēm tu būsi.

Dzīve ir pastāvīga kustība

“Nepastavīgums” nozīmē tikai to, ka tā dzīve, ko mēs zinām, atrodas pastavīgā kustībā. Mēs nekad nevaram saņemt piekļuvi kādam pagātnes momentam. Un mēs nekad nevarēsim atkārtot savu vakardienu. Un nav mums arī nākotnes, jo tā ir iluzora.
Tu katru rītu pamosties nedaudz cits, nekā biji vakardien. Mūsu šūnas fiziskā līmenī ir mainījušās, mūsu galvā ir pavisam citas domas, mums ir cita ķermeņa temperatūra, mēs elpojam nedaudz savādāka sastāva gaisu, viss apkārt mainās, pat tad, ja mes to neievērojam. Un tas tā notiek VIENMĒR.
Dažkārt, kad jūtamies neomulīgi, lai cik dīvaini nešķistu, bet šī “nepastāvības” sajūta var pat nomierināt – ja mēs zinām, ka šajā pasaulē nav nekā pastavīga, tajā skaitā – arī sāpes. Mēs zinām, ka viss sliktais agri vai vēlu pāries
Taču tad, kad izjūtam nevaldāmu prieku, gluži dabiski, vēlamies, lai šis stāvoklis ilgtu mūžību. Tāpēc mēs baidāmies no šīs idejas.

Taču pareizāka ir cita doma:

Ja jau arī prieks pāries, tad jāsakoncentrējas un jācenšas no tā saņemt pēc iespējas vairāk labsajūtas.

Ja mēs pieņemam šo ideju par dzīves vērtību un nepastāvību, tad tā mūs atbrīvo.

Šajā sakarā viedus vārdus ir teicis Heraklīts: “Nevar vienā upē iekāpt divreiz.” Patiesībā, vienīgais, kas mums pieder ir šis mirklis, kas notiek šeit un tagad.
Viņš arī autors vārdiem: “Nekas nav pastāvīgs – pastāvīgas ir tikai pārmaiņas.”

Kā to izmantot katru dienu? Svini pārmaiņas!
Piekrīti tam, ka viss ierastais agri vai vēlu beigsies. Viss sliktais, kas šķiet briesmīgs un šausminošs šodien, arī drīz pāries, bet viss labais, paliks tavā atmiņā, ja iemācīsies pats to baudīt. Tavas attiecības ir svarīgākas par kurpēm, jauns iPhone nepadarīs tevi laimīgu ilgāk par pāris dienām, bet kontaktēšanās ar saviem bērniem darīs tevi laimīgu katru dienu.

Tu pats pastāvīgi mainies

Kad psihiatrs savam pacientam jautā, ko tas vēlas iegūt terapijas beigās, pati populārākā atbilde ir : “Es vēlos atrast sevi.” Mūsu kultūra ir novedusi mūs tik tālu, ka mēs visi esam pārliecināti par to, ka ir kaut kāds pastāvīgais “Es”. Tas atrodas kaut kur starp mūsu sirdi un aknām, vai kaut kur smadzenēs? Kurš gan lai to zin!
Taču patiesībā nav nekāda fiksētā un stabilā “Es”. Ja jau reiz viss apkārt mainās, tad maināmies arī mēs. Mūsu personība atjaunojas ļoti ātri. Mums visiem ir ķermeņi, vārdi, darba un dzīves vietas, profesijas – viss, ar kā palīdzību mēs sevi identificējam – tas nozīmē – it kā “fiksējam”
Bet galvenais ir tas, ka mēs nepaliksim iepriekšējie, ja nepieliksim iepriekšējo piepūli. No otras puses, mūsu dzīve nemainīsies, ja mēs nedarīsm to, kas mums jādara, lai to mainītu.
Kā izmantot šo ideju katru dienu.
Tā vietā lai koncentrētos uz “sevis meklējumiem”, mums jasakoncentrējas uz to, lai radītu sevi katru mīļu dzīves brīdi. Nav nekāda pastavīgā “Es”, ir tikai Es šajā momentā un es varu jebkurā mirklī izmainīties.
Šodiena vienmēr ašsķiras no vakardienas.

Ja šodien tev ir depresija, tas nenozīmē, ka tev tā būs vienmēr. Ja nevari šodien piedot saviem draugiem nodevību, tas nenozīmē, ka nevarēsi piedot rīt.

Pēc tam, kad esam atlaiduši ideju par stabilo “Es”, mēs varam atslābināties un baudīt šo brīdi, šo momentu – šeit un tagad.

Jo rīt taču vienalga viss būs savadāks!

Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS