Nemīlestības valsts

Telaviva. Iela. Māte un bērns. Bērnam no rokām izkrīt saldējums, viņš sāk raudāt. Māte: “Mans mīļais, neraudi, nopirksim citu, labāku un lielāku, nāc šurp, mīļumiņ”.
Garāmgājēji smaida un māj ar rokām, daži sāk dejot un tad visi kopā ar māti un dēlu iet pēc saldējuma.

Maskava. Iela. Māte un bērns. Bērnam no rokām izkrīt saldējums. Viņš sāk raudāt.
Māte: “Vai tu patiešām pilnīgi stulbs esi!? Tūliņ laizīsi man asfaltu! Vairs nekādu saldējumu, vairs nekādu pastaigu. Visu izstāstīšu tēvam, viņš tev ar siksnu iemācīs kā uzvesties!”
Garāmgājēji ātri pāriet ielas otrā pusē. Viņiem ir nepatīkami to redzēt, jo tas liek domāt par drīzu pasaules galu. Debesis aizsedz liels melns mākonis. Vējš aizpūš pēdējās lapas un smaidu no cilvēku sejām kopā ar ticību un cerību.

Velns parāvis, no tā arī viss sākas. No aizliegumiem, sodiem, pazemojumiem, piekasīšanās, rupjībām. Tik daudz rupjas un naidpilnas attieksmes pret bērniem, kā tas ir Krievijā, nevar redzēt nekur citur pasaulē. Tā ir tāda vietējā audzināšanas ”ētika”. Tāpēc, ka mēs esam nācija, kura neko nezin par to, ko nozīmē mīlēt sevi. Un tas nav stāsts par aklu apsēstību, bet gan to, ko nozīmē cieņa un pārliecība par sevi. Nekas nedod lielāku pārliecību kā mīlestība.

Man bērnībā bija draudzene-kaimiņiene, kura visu laiku apskauda ebrejus: “Viņi nekad nelamā savus bērnus, viņi tos tikai slavē un mīl”. Klīda tadas leģendas. Bet patiesībā tās nav leģendas: ebreji, tāpat kā vairums silto zemju tautu, prot savus bērnus mīlēt. Taču skarbajos padomijas apstākļos tāda uzvedība patiešām šķita neticama.

Ja aizdomājamies plašāk, uz kopējā fona tādi par sevi pārliecināti cilvēki izskatās kā paradokss. Ar grūtībām es varu atcerēties burtiski divus trīs paziņas, par kuriem var teikt, ka tie ir apbrīnojami pārliecināti par sevi cilvēki. Un, kas ir vēl svarīgi, ka viss, ko viņi dara, nes apbrīnojamus augļus. Ja viņiem galvā iešaujas kāda ideja, viņi to realizē, un tas šķiet tik viegli un liekas, ka viņi nepazīst ne mokas, ne šaubas.

Man ir kāds pazīstams mākslinieks Fjodors Pavlovs, kurš jau kopš agras bērnības ir iestudējis teātra izrādes, radījis savu modeļu aģentūru, pēc tam laikrakstu. Tagad viņš ir mākslinieks, kurš rada brīnišķīgas performances. Viņš vienmēr manī ir izraisījis dīvainas sajūtas – es nekad neesmu spējusi atbrīvoties no tādas kā skaudības par to, ka viņam ir tāda pārliecinātība par to, ko viņš dara un, ka viņam viss izdodas tik viegli un rotaļīgi.

Es arī zinu ļoti daudzus apdāvinātus un ārkārtīgi talantīgus cilvēkus, kuri domājot par savu projektu, vienalga, vai tā ir grāmata, scenārijs, vai vienalga, kas cits, kļūst stīvi un bezspēcīgi. Ziniet, cik daudz labu grāmatu nav uzrakstīts? Es arī to precīzi nezinu, taču zinu, ka ļoti daudz (vairāk kā ir uzrakstīts).

Lūk, viens mans draugs grib rakstīt, bet viņam ir briesmīgs radošais bloks: viņu pārņem bailes momentā, kā iedomājas par publikas viedokli. Tāpēc, ka ik reizi, kad viņš bērnība kaut ko zīmēja vai rakstīja, vecāki viņu nevis slavēja, bet kritizēja. Bet jau vēlāk, kad puisis histērijā kliedza: “Nu, kāpēc?!” – viņi atbildēja: “Mēs taču labu vien tev vēlējām”.
Jo slavēt ir slikti, bet kritizēt – ļoti labi. (Un vai maz vērts brīnīties par to, ka internetā varam lasīt, kā cilvēki viens otru tikai lamā).

Kāds mans paziņa uzrakstīja brīnišķīgu rakstu. Es viņam aizsūtīju ziņu: kāds brīnišķīgs raksts, tu esi tads malacis! Mēs aprunājāmies un viņš teica: “Tik patīkami to dzirdēt, es vairs neatceros, kad pēdējo reizi esmu dzirdējis uzslavu no kolēģa”.

Tā arī ir. Neviens nevienu neslavē. Bieži vien pat paziņas publiski uzraksta komentāru no sērijas “kurš kaut ko tik stulbu var uzrakstīt, vai tik tu neesi muļķe?” Varbūt arī esmu muļķe. Varbūt stulbs teksts. Bet es tomēr kaut ko tādu labāk pateiktu privātā sarakstē un daudz iecietīgākiem vārdiem.

Es atceros notikumu, kurš atgadījās ar mani, kad man bija septiņi gadi. Es biju nolēmusi rakstīt romānu. Uzrakstīju pāris lapas, parādīju tētim (mans tētis ir rakstnieks), bet viņš atgaiņājās, teikdams – “sižeta nav, tas viss izklausās tā – ne īpaši labi”. Vispār jau man stēvs, salīdzinot ar citiem, ir vienkarši mīļumiņš. Viņš mani vienmēr ir uzmundrinājis un stimulējis. Un vēlāk man teica, ka esmu ģeniāla. Bet toreiz viņš pateica tā. Un mani tas briesmīgi aizvainoja. Es nometu savu lielo romānu un vairs nerakstīju –  līdz 15 gadiem.
Iespējams, man vajadzēja jau savos septiņos gados saņemties un uzrakstīt “Karš un miers”, taču bērni ir savu vecāku atspulgs, un viņi pasauli iepazīst caur uzslavām un kritiku.

Starp citu, runājot par skolu. Astotajā klasē mūsu skolā darbu sāka jauna literatūras skolotāja, un tieši viņa izmainīja manu dzīvi. Mums lika rakstīt kārtejo sacerējumu. Tolaik sacerējumus rakstīja sekojoši: saviem vārdiem pārstāstīja padomju kritiķu priekšvārdus grāmatām. Tāpēc man vienmēr literatūrā bija knaps trijnieks – priekšvārdus es nelasīju, kaut ko norakstīju no citiem. Bet te pēkšņi sadusmojos un uzrakstīju visu, ko domāju par dzejnieku Ņekrasovu (bet man viņa dzeja nepatika).
Un tā es kļuvu par teicamnieci. Jaunā skolotāja visiem salika nepamierinošas atzīmes par to, ka tie pārraksta svešas urā-patriotiskās domas, bet man bija piecinieks un uzslavas pusstundas garumā. 

Dažkārt es domāju, kā gan būtu veidojusies mana dzīve, ja tā arī līdz skolas beigšanai mēs būtu turpinājuši pārrakstīt padomju laika “pakaļlaižu” domas. Ja nebūtu atnācis jauns cilvēks un pateicis, ka mums jābūt savām domām un, galvenais, ka mums tās ir jāizsaka. Un, ka ikviens viedoklis ir interesants – nav “pareizā” un “nepareizā”.

Es runāju par to, ka mēs, kuri esam saelpojušies padomju laika smakas un arī šodienas bērni, kurus vēl joprojām māca pēc tā laika sistēmas, – mēs praktiski neko nezinām par brīnumaino brīvības sajūtu, ko dod pārliecība par sevi un cieņa pret savu viedokli.

Mums mācīja būt “kā visiem”, mēs baidījāmies un baidāmies pieļaut kaut vismazāko kļūdu, tās ir mūsu pirmatnējās bailes par to, ka saņemsim sodu vai arī pretīgu kritiku,

Mana paziņas-žurnālista mamma viņam jautāja: “Kāpēc tu domā, ka tavs viedoklis kādu interesē?” Un viņa jau nav vienīgā, kura uzdod tādus jautājumus. Mīļā mamma, kura prieka vietā par to, ka viņas dēls ir žurnālists un rakstnieks, ka viņu publicē, interesējas: “Kam gan tu esi vajadzīgs?”

Diemžēl, Krievijā tas ir normāli. Un tā vietā, lai cilvēki atbalstītu mūsu entuziasmu, parasti mēs saņemam šaubas, skepsi un kritiku.

Un tā arī dzīvojam, viens otram to nododot: no paaudzes paaudzē, no viena otram sociālajos tīklos. Rupjības, nosodījums un skepse – vienīgie mūsu cilvēkam saprotamie mijiedarbības veidi.

“Meitenīt, jūs tik labi izskatāties!” – tu saki svešai sievietei. Bet tev uzmet ašu bailīgu skatienu, un kaut ko atmurkšķ. Pat tad, ja kādā privātā pasākumā tu sievietei saki: “Tev tik skaista kleita”, labākajā gadījumā īsi atrauc “paldies”. Un nekad: “Ai, tas ir tik patīkami, es to šogad iegādājos kādā lielā izpārdošanā!” Godīgi. Maskavā es ne reizi neesmu saņēmusi tādu atbildi. Jo cilvēki neprot reaģēt uz uzslavām. Labākajā gadījumā atbild: “Ko, jūs, tā ir saburzījusies un mati man nemazgāti, un esmu apaukstējusies, un vispār izskatos briesmīgi”.

Briesmīgi.

Tas taču ir tik brīnišķīgi, kad tu apbrīno un slavē citus cilvēkus, par to, ka viņi ir skaisti saģērbušies, vai grāmatu uzrakstījuši, vai dzeju sacerējuši, vai izskatās skaisti un izstaro gaismu un siltumu. Abpusējās apbrīnas atmosfēra ir tik jauka, salīdzinot ar to nospiedošo mūžīgo neīstumu un cīņu par to, kurš vairāk aizvainojošu vārdu pateiks. Šķiet, šī naidpilnā sabiedrība pati sevi ir izsmēlusi – jāsāk vienam otru slavēt. Pat tad, ja šķiet, ka īsti nav par ko slavēt. Ja nu pēkšņi tas nostrādā?

Anna Hoļina
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Man šķiet, ka mēs Latvijā esam tikuši nedaudz tālāk, vismaz es savā draugu un paziņu lokā pazīstu ļoti daudzus cilvēkus, kuri prot gan paslavēt gan arī pieņemt uzslavas. Tāpat arī komentāros, es jūtu tik daudz vēlmes otram pateikt ko labu, un saņemu ļoti daudz labus vārdus un uzslavas. Un es mācos tos pieņemt ar mīlestību un pateicību –- un tad labais vairo labo. Paldies, Mīļie! 

Ginta

Nedari pāri tiem, kurus neesi iemīlējis…

69496158_2036645996435213_6347257172887339008_n

Nedari pāri tiem, kurus neesi iemīlējis…
Un neizmanto viņu gatavību būt kopā ar tevi uz jebkādiem noteikumiem, upurēties, gaidīt, piekrist…
Arī viņus vada ne jau mīlestība pret tevi, taču viņiem vajadzīga tava palīdzība nevis līdzjūtība pret viņu atkarību…
Nepaliec kopā ar viņiem tikai tāpēc, ka ar tevi kāds nepalika…
Nepaliec kopā ar viņiem līdz labākiem laikiem, kuros viegli nomainīsi viņus pret citiem…
Nedomā, ka tu viņus svētī ar savu klātbūtni, ņemot vērā tavu dubultdzīvi realitātē vai sapņos, paliekot kopā tikai pieklājības dēļ…
Viņi ir atkarīgi, bet tu iedomīgs…
Tāpēc, ka viņi netic, ka varēs kaut ko saņemt nepazemojoties…
Bet tu tici tam, ka viņiem esi viss, un vari neko nedot pretī…

Mani vienmēr nomāc šīs viltotās konstrukcijas attiecībās, kurās ir drūmi un nestabili, tāpēc, ka tiltu nav, bet ir sienas, aiz kurām iziet ir bail gan tiem, kuri pazemībā gaida savas drupačas, gan tiem, kuri šīs drupačas pamet, vai arī aktīvi tēlo, ka viņiem tas ir interesanti, bet patiesībā – tik garlaicīgi…

Mani Mīļie, pateikt NEMĪLU un atteikties no jebkurām attiecībām nav cietsirdīgi…
Cietsirdīgi ir palikt un atsiet sev rokas, domājot, ka, ja tu nemīli, tad tu drīksti būt gan te, gan tur, un kur vēl kaut ko dod…
Ir cietsirdīgi pazemot cilvēku tikai tāpēc, ka tu viņu nemīli…
Ir cietsirdīgi, ja tev kopā ar otru cilvēku nav nekā cita, kā tikai skumja sadzīve un šķietama ģimene, īpaši, ar bērniem, kuriem šī šķietamība tikai uzdāvinās skumju divu svešu cilvēku kopdzīves pieredzi…
Vienkārši atceries, ka cilvēki, kurus tu neesi iemīlējis – ir to mīļotie cilvēki, kurus viņi nav atraduši tikai tava žēluma vai iedomības dēļ…
Un tu blakus viņiem – arī esi apdalīts, tāpēc, ka tev nav šī abpusējas mīlestības prieka…
Neeksistē nekāda bezatbildība… es nepiekusīšu to atkartot…
Eksistē romantiski iesaiņota neiroze, ar kuru slimot šķiet goda lieta, taču patiesībā ir graujoši gan psihei gan dzīvei… tā ir pārāk īsa, lai būtu nelaimīga…
Jā, protams, ne jau visas attiecības balstās uz mīlestības…
Vēl ir dziļa cieņa…
Bet vai šī cieņa ir tur, kur kādu nemīlamo patur ērtā cilvēka lomā?…
Es novēlu visiem būt godīgiem pret sevi…
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Cik ilgi vēl?

krist1

Mēs dzīvojam patērētāju pasaulē. Mēs pērkam preces, radām atkritumus, atkal pērkam. Pērkam to, ko mums ļoti vajag. To, bez kā mēs mierīgi varētu iztikt. To, kas vispār nevienam nav vajadzīgs. Nav svarīgi. Mūsu uzdevums ir cits – patērēt.

Mēs patērējam produktus, lietas, apģērbu, tehniku. Un pēc tam ejam tālāk. Un sākam patērēt viens otru. Neko neslēpjot. Atnākam pie cilvēkiem kā veikalā – prasām pakalpojumu un apmaksājam rēķinu. Vai arī paši veicam pakalpojumu un gaidām samaksu.

Mēs kopā esam tikai līdz brīdim, kamēr mums tas ir izdevīgi. Bet pēc tam mēs izdomājam miljoniem atrunu, kāpēc šīm attiecībām ir jābeidzas. Pazuda dzirkstelīte, nav kopīgu interešu, nav sapratnes, filosofiska nesaderība. Patiesībā to visu var tulkot vienādi: “Es vēlos baudīt, bet viņš man to nedod”.

Es gribu maksimāli patērēt un minimāli maksāt, bet ar viņu tā nesanāk. Viņam priekš manis ir pārāk augstas cenas, parāk mazs pakalpojumu klāsts. Jā, un, vispār, – apnicis! Cik ilgi var valkāt vienu un to pašu, dzīvot ar vienu un to pašu? Lai dzīvo daudzveidība, hormonu un emociju salūts! Es netaisos nevienam kalpot. Es gribu, lai kalpo man!

Mēs paterējam viens otru. Mēs neredzam citus cilvēkus sev līdzās.

Sievai visbiežāk neinteresē, par ko sapņo viņas vīrs. Viņu uztrauc tikai viņa algas izmērs un izdzertā alkhola daudzums mēnesī. Vīram neinteresē sievas dvēseles mokas, tāpēc, ka viņam interesantāks ir ēdiens uz galda, gulta un minimums histēriju. Tā dzīvot ir ērti un ierasti.

Tāpat mēs izturamies arī pret saviem bērniem. Viņiem jābūt tādiem, lai ar viņiem varētu lepoties, tādiem, kuri piepildīs mūsu nerealizētos sapņus, viņiem jādara tas, ko mēs liekam darīt. Un nevienam neinteresē, ar ko viņi nākuši šai pasaulē un kādi viņi vēlētos kļūt. Tas var sabojāt to bildi, kuru vecāki izdomājuši vēl ilgi pirms bērna dzimšanas.

Tā mēs patērējam arī draugus. Draudzējamies, kamēr ir izdevīgi, ērti. Pabarojāmies no viņu enerģijas, izmantojām palīdzību, dabūjām izdevīgus sakarus. Bet pēc tam var atrast jaunus draugus – daudz enerģiskākus, ar plašākiem sakariem. Interesantākus.

Izmantot lietas ir dabiski. Nav nekā dīvaina tajā, ka izdzeram piena paku vai novalkājam zābakus. Tam tie arī domāti. Bet tad, kad mēs izdzeram otra cilvēka dzīvības spēkus un izmetam viņu kā tukšu iepakojumu – tas jau ir pavisam cits process. Kurā nav nekā pozitīva – ne mums, ne tam cilvēkam. Tas ir pretdabiski – patērēt cilvēkus, izmantot tos. Bet tas ir tieši tas, ko mēs darām.

Lūk, kāpēc aug šķiršanos skaits. Lūk, kāpēc bērni un vecāki arvien mazāk viens otru saprot. Visās attiecības mēs kļūstam patērētāji. Un tajā brīdī pārstājam būt cilvēki. Pārstājam mīlēt. Pārstājam dzīvot.

Ieskaties acīs savam tuvākajam. Nevis uz mirkli, garāmejot, bet dziļi. Paskaties, kādas ir viņa vajadzības. Kā tu vari padarīt viņu kaut nedaudz laimīgāku? Ko tu vinam vari dot? Un kāpēc līdz šim to neesi iedevis?

Pārnes akcentu no citiem uz sevi. Ko es varētu izdarīt citu labā, nevis, ko viņi varētu manā labā? Ko es dodu, nevis, ko dod man? Kurā mirklī es kļūstu par dēli, kas tikai piesūcas un neko pretī nedod? Kurā mirklī es sāku izmantot, tā vietā, lai mīlētu?

Jā, mēs dzīvojam sarežģītā laikā. Mūsu gadsimts no vienas puses ir izaugsmes no otras – degradācijas gadsimts. Taču mēs to varam mainīt. Katrs sevī. Mēs katrs varam kļūt par dzīvu cilvēku, ja vēlamies. Un ar savu sirds siltumu izkausēt ledu citu sirdīs. Tas ir lipīgi un tāda epidēmija mūsu pasaulei būtu ļoti noderīga. Siržu sasildīšanas epidēmija. Mīlestības un rūpju par citiem epidēmija.
Viss ir iespejams, ja sāc ar sevi. Ar Dieva palīgu.

Autors: Olga Vaļajeva
Tulkojums Ginta Filia Solis

P.S. Es priecājos, ka redzu šīs pārmaiņas sevī un citos. (GFS)

Ir nenormāli nodarboties ar reketu

abols
Stāsts par to, ko mēs gaidām no attiecībām, un cik ļoti svarīgi ir jau sākotnēji noskaidrot savas kopīgās prioritātes.
Iedomājies, ka tu draudzējies ar Mašu. Mašai ir trīs zaļi āboli. Bet tev vajadzīgs kilograms sarkanu ābolu. Šajā gadījumā saprātīgāk būtu doties uz tirgu un nopirkt kilogramu sarkanu ābolu pie tā tirgotāja, kuram ir šie sarkanie āboli. Bet tirgus – tas ir tik abstrakti, tik tālu, un, ja nu pēkšņi tur vispār nekādu ābolu nav? Un, ja nu tirgū šodien vispar ir sanitārā diena? Bet Maša ir tepat, re, viņa mierīgi stāv, un viņa ir lieliska. Un tu izdari drosmīgu pieņēmumu, ka, iespējams, Mašai tomēr ir kilograms sarkanu ābolu. Dziļi dvēselē. Un, ja tu pieliksi nedaudz pūļu, viņa tev šo kilogramu arī iedos. Tas taču būtu lieliski.

Stāsts par attiecībām.
«Maša, vai gribi, es tevi aizvedīšu uz kino?» — tu laipni painteresējies. Maša ir pārsteigta, taču viņa droši vien to vēlas, vēl jo vairāk tāpēc, ka tu uzvedies tā, it kā tev tas būtu pavisam vienkārši.

Tu aizved Mašu uz kino. Taču pēc kino tev kilograms sarkanu ābolu neparādās. «Kas par stulbumu!?» — tu domā un ved viņu uz kafejnīcu. Izved pastaigāties viņas suni. Tu līmē tapetes viņas dzīvoklī. Tu remontē viņas mašīnu. Un nekas nenotiek. «Ak, Dievs, kas tas par stulbumu!?….» — tu šausminies un piedāvā viņai pārvākties dzīvot pie tevis.

Kilograma sarkano ābolu cena uzlec līdz debesīm. Kāds tur vairs tirgus – tagad tev principiāli ir vajadzīgs dabūt savus sarkanos ābolus tieši no Mašas. Un tu saki, ka tas ir liktenis. Un te nu ir skaidrs, ar ko tas viss beigsies: pienāks diena, kad tu kliegsi: «Es tevis dēļ visu savu dzīvi ziedoju, bet tev priekš manis savus sasodītos ābolus žēl!». Bet kāds pretī tev raudās: «Nav man nekādu sarkano ābolu! No kurienes tu to rāvi, ka ir?!»

Jā, no kurienes? Es apzināti neizskatu situāciju, kad viltīgā Maša cītīgi maldina tevi, jo viņai vienkārši patīk iet uz kino (kaut gan visbiežāk tā arī notiek). Taču bieži vien notiek tieši tā, ka mēs ne līdz galam esam godīgi savos nolūkos, bet apkārtējiem cilvēkiem vienkārši nav tas, kas mums vajadzīgs: kilograma sarkanu ābolu, vēlme dzemdēt mums piecus bērnus, vajadzības kopā atpūsties, spējas no sirds izrunāties, banāli – nav mīlestības pret mums un attiecīgi arī iespēju šo mīlestību mums demonstrēt. Un tas ir NORMĀLI. Tāpat kā normāli ir gribēt visas šīs lieliskās lietas.

Nenormāli ir nodarboties ar reketu, censties izpurinat no pirmā simpātiskā cilvēka, kas atrodas tuvumā, to, kā viņam nav – tikai tāpēc, ka “dziļi dvēselē” viņam tas, iespējams, var atrasties.
Neatradīsies! Ja kādam kaut kas priekš tevis ir, viņš noteikti ar to padalīsies pats. Nevis no dvēseles dziļumiem, bet no visiem tās plašumiem.

Avots: Благостная женственность
Tulkoja ©Ginta Filia Solis
Paldies Līgai Šīronai par ieteikumu 🙂

Mūžīgais upuris

upuris6

“Sadomazohisms sākas ar iekšējām pārliecībām”
Oksana Ļitvinova

Mēdz būt divu līmeņu upuri: parastais un profesionālais. Otros bieži vien dēvē par “mūžīgajiem”.
Kā “mūžīgos upurus” atšķirt no vienkāršiem cilvēkiem?
Tie ir cilvēki, kuru galvenais talants ir prasme apkārtējos izraisīt vainas sajūtu.
Lūk, daži piemēri tam, kā viņi to dara.

1. piemērs.

– Mīļais, tu šodien esi tads dīvains! Vai ar tevi viss kārtībā? (Rūpējoties)

– Ar mani viss kārtībā. (Mierīgi)

– Kāpēc tu tik rupji man atbildi? Tu tiešām esi tads dīvains! (Uzmet lūpu)

– Ar mani viss kārtībā! (Nedaudz paaugstinot toni)

– Nē, mīļais, ar tevi nebūt viss nav kārtībā. Es taču redzu! (Aizvainoti)

– Es taču teicu, ar mani viss ir kārtībā. Pārtrauc! (Nikni, prasīgi, aizkaitināti)

– Nē, nav kārtībā! Tu šodien esi tik nikns un rupjš! Kas ar tevi? Kāpēc tu mani aizvaino? Vai tad es to esmu pelnījusi? (Aizvainoti) Es tik daudz ko tavā labā daru (Asaras). Tu mani ienīsti? Es gribu dzirdēt atbildi! (Rūgti raud).

Šajā piemērā upuris vēlas otrā cilvēkā izraisīt agresiju un likt otram justies vainīgam. Viņa sāk mocīt ar jautājumiem, atbildes uz kuriem uzkurina arvien spēcīgāk. Rezultātā, ja otrs padodas šīm manipulācijām, tad saruna, kas sākumā šķiet gluži nevainīga, beidzas ar skandālu, asarām un apvainojumiem.

2. piemērs

Telefona saruna.

– Sveika! Es nopirku biļetes! (Iedvesmoti, priecīgi)

– Kāpēc? (Vienaldzīgi)

– Kāpēc? Vai tad mēs uz kino neiesim? (Izbrīnīti)

– Es neeeezinu. (Vienaldzīgi)

– Kā, tu nezini, mēs taču vakar vakarā norunājām šodien iet uz kino, un sarunājām, ka es nopirkšu biļetes!

– Es neeeeatceros. (Vienaldzīgi)

– Kaut kas ir noticis? (Norūpējies)

– Neeeekas. (Vienaldzīgi)

– Tad mēs iesim vai neiesim uz kino? (Aizkaitināts)

– Tu esi tik rupjš! Tu mani nepavisam nemīli! (Raud un noliek telefona klausuli)

Viņš zvana vēlreiz, viņa neceļ.
Šajā piemērā viņa atkal viņu izaicina uz emocijām. Grib nokaitināt un, kā tikko viņa balsī sajūt šo aizkaitinājumu, uzreiz apvaino viņu rupjībā, apvainojas un tālāk “ieslēdz” klusēšanas un ignorēšanas režīmu.

Viņas pozīcija: “lai pamocās un padomā, kā jāuzvedas attiecībās ar mani”.

3. piemērs

– Mīļais, mamma grib, lai tu viņu aizved uz vasarnīcu. (Jautājoši, skatoties viņam acīs)

– Es šo sestdien nevaru, tu taču zini, ka man jāstrādā. (Mierīgi)

– Bet tas šoreiz ir ļoti svarīgi! Tu nepazīsti manu mammu, viņa apvainosies! (Lūdzoši)

– Es vairs nevaru kaut ko mainīt savā grafikā. Es tev nedēļas sākumā jautāju par taviem plāniem nedēļas nogalē. (Viegli aizkaitināts)

– Lūk, vienmēr tā! Tev tavi draugi ir svarīgāki par mūsu ģimeni. (Šņaukājas)

– Tu taču zini, ka tā nav! (Aizkaitināti)

– Tu vienmēr esi ienīdis manu mammu! Es to vienmēr esmu zinājusi. Un arī mani tu ienīsti! Man tas tik ļoti sāp! (Raud)

Viņš ir apmulsis. Cenšas viņu nomierināt.
– Liec mani mierā! Mamma vienmēr  ir teikusi, ka tu esi rupeklis un niecība. Es tikai tagad saprotu, ka viņai bija taisnība! (Lauza rokas)

Šajā piemērā situācija beidzas ar redzamu otra cilvēka pazemošanu un nenovertēšanu. Upuri to prot darīt meistarīgi.

Ko darīt, lai nekļūtu par “mūžīgā upura” upuri?

1. Laicīgi atpazīt tādu cilvēku.

2. Galvenais, kā neuzķerties uz šo manipulāciju āķa, ir vienaldzība.

Centies saglabāt mieru. Kā tikko tu sāksi izrādīt aizkaitinājumu, līdzjūtību, sāksi taisnoties, viss, tu esi “uz āķa”!
Autors: psiholoģe, psihoterapeite Oksana Ļitvinova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Par NEmīlestību

bear-bar-tender-700x560

Nemīlestība dara cilvēku kautrīgu, neveiklu, saspringtu un neglītu …

Nemīlestība ir tad, kad nedrīkst traucēt. Runāt, smieties un uzbāzties ar apskāvieniem.
Nedrīkst stāstīt par saviem pārdzīvojumiem, jo tās ir muļķības, ne pārdzīvojumi.
Nedrīkst kaut ko lūgt – ir jāsaprot, ka šobrīd tam nav īstais laiks. Un, vispār, kam tev tas?
Nedrīkst cerēt uz palīdzību, jo pieaugušiem cilvēkiem jāvar viss paveikt pašiem, bez citu palīdzības. Pat tad, ja viņiem ir pieci gadi. Tas jau ir pieklājīgs vecums. Un, ja vēl trīsdesmit pieci – tad kāda tur palīdzēšana? Un nav ko tadā solīdā vecumā tā izgreznoties!
Nemīlestība ir tad, kad īpaši nerāj, taču – arī neslavē. Neievēro.
Kad ir neērti ēst tuva cilvēka klātbūtnē – jo viņš varētu pateikt, ka tu pārāk daudz ēd. Bet tevis pagatavoto ēdienu cilvēks apēdīs un neko neteiks. Un pat nepamanīs tavu piepūli, kad tu visu sakārto un ieliec vāzē ziedus.
Nemīlestība ir tad, kad neko nedrīkst.
Kad tracini, traucē, lien, runā muļķības, zāģē, sēdi rāmi kaktiņā un gaidi, kad tevi izvedīs pastaigāties. Un nečīksti, nepinkšķi – rāmi sēdi un gaidi.
Kad tevi neaizstāv un saka: pats vainīgs! – tā ir nemīlestība.
Kad nekad neko nedāvina – nemīlestība.
Kad žēl naudas tavām vajadzībām – tā ir nemīlestība.
Tas nav naids. Tas dažkārt ir daudz ļaunāk, tāpēc, ka bieži vien ienīst dēļ kaut kā, piemēram – dēļ skaudības. Un tad var aiziet, vai arī atriebties. Bet nemīl – vienkārši tāpat vien.
Kaut arī saka: “mīlu jau, mīlu, tikai atsienies, atkal tu par savu!” Lūk, tā arī ir nemīlestība.
Un no tās nemirst. Īpaši jau veci cilvēki, bērni un suņi. Un pieauguši cilvēki, kuri ir neaizsargāti un jūtīgi.
Nemīlestība padara cilvēku kautrīgu, neveiklu, saspringtu un neglītu; viņš baidās visu sabojāt, patraucēt, aizkaitināt…. Tur ne neko padarīt nevar; ja ir spēks, vajag doties prom, kaut vai tikai ar pauniņu padusē.
Vai arī: kaut vai tikai saprast, ka tā ir NEmīlestība.
Autors: Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta FS