Būt stiprai. Upura ceļš

stipra

“Es visu daru pati. Varu, spēju, daru. Nevienam neko nelūdzu.”

Maksa par totālu patstāvību ir nogurums, spēku izsīkums, nespēja paļauties uz kādu citu, izņemot sevi.

“Es visu pati”.

Kam par godu?

No vienas puses, – tā ir neprasme un nespēja palūgt palīdzību.
Jā, arī tas ir.

Taču, no otras, – dziļa vajadzība attaisnot savu eksistenci uz šīs zemes. “Kad es pārvaru savu nogurumu, sāpes, pārkāpju sev pāri, daru vairāk kā cilvēka spēkos iespējams, ignorēju savas vēlmes un vajadzības, tātad es varu… es drīkstu dzīvot.”

Vari dzīvot tikai tad, ja esi varonis.
Lai attaisnotu savu dzīvi, vajag darīt ļoti daudz, uz cilvēcisko iespēju robežas, ir jābūt stiprākai, ātrākai, gudrākai. Un, protams, visu pašai. Savādāk neskaitās.

Šīs pārliecības saknes stiepjas dziļi bērnībā.

Tās var sakņoties zemā pašapziņā. “Tu esi nekas. Kļūsti lielāka par to, kas esi un tad tu nopelnīsi tiesības eksistēt. Tiesības, lai ar tevi rēķinātos”.
Neatzīšana no tēta puses. Mammas vienaldzīgā attieksme. Pastāvīga nepieciešamība “nopelnīt”” un “attaisnot”.

Bet, iespējams, ka šis vēstījums sākotnēji bija adresēts tavai mammai no viņas vecākiem. Bet meita, redzot kā mamma stiepj savu nastu: strādā līdz vēlai naktij, gatavo, tīra, naktīs mazgā veļu, “stutē” savus bērnus, neskatoties ne uz ko, atdod visu sevi darbam – izdara secinājumu, lūk, tāds ir sievietes liktenis. Meita ciena mammu, negrib būt “vājāka” par savu mammu.

Vai arī tā ir vecmāmiņas kara laika pieredze vai tās paaudzes “karā izdzīvojušo sindroms”. Vainas sajūta par to, ka tu izdzīvoji un tagad dzīvo, laikā, kad daudzi aizgāja bojā, liek maksāt par šo laimi. Neatslābināties, neievilkt elpu, lieku reizi nepriecāties – izdzīvojušajiem nav tādu tiesību.

Tā vai citādāk, bet sievietes prātā dzimst varonīgās sievietes likteņa tēls un mūsdienu variantā – tā ir aktīva sieviete-sasniedzēja, pašaizliedzīga-glābēja, izturīga sieviete-upuris. Bieži vien viena no šīm trim formām.

Ātrāk, augstāk, tālāk! Mērķis aiz mērķa! Viss kontrolēts – karjera, padotie, ģimene. Visu zināt, stingri turēt grožus savās rokās. “Es labāk zinu, kā vajag, un es šeit lemju, kā būs!”

Kontrolēt katru soli, sadalīt pienākumus, sastādīt attīstības programmu savam vīrietim un pacietīgi viņu pa to vest (un pēc tam brīnīties, kā gan viņš aizgāja pie cita “trenera”) . Pataisīt sevi par ģimenes galvu.

Kļūt par vecāku saviem vecākiem un mammu saviem brāļiem un māsām. Ieņemt visas savas dzimtas “vecākā” vietu. Apmaksāt un nodrošināt, kontrolēt un pieprasīt. Sagrābt savās rokās visu varu.

O, šī reibinošā nedalītas varas un spēka sajūta! Nu, lūk, beidzot es visu varu! Un viss atkarīgs tikai no manis!

Padarīt sevi svarīgu, neaizvietojamu, nepieciešamu. Otru cilvēku var padarīt pilnīgi atkarīgu, tādu, kurš bez tevis nespēs pat soli spert.
Taču, būt vajadzīgai nav mīlestības ekvivalents.

“Ja es esmu vajadzīga, nepieciešama un bez mani viņi netiks galā, viņi ir no manis atkarīgi, tātad esmu atzīta… vajadzīga. Mīlēta…”.
Tieši mīlestību un atzinību meklē spēcīgās meitas.

Visus izglābt – darba kolēģus, strādājot savā maiņā, strādāt par trijiem; savus mājiniekus, darot viņu vietā to, ko viņi mierīgi var paši izdarīt; savu tuvinieku vietā lemjot, kas viņiem būs labāk, smacējot ar savām rūpēm; labāko draudzeni, cenšoties nokārtot viņas likteni; vīru-alkoholiķi sargājot no viņa likteņa…

O, jā, tā patiesi ir reibinoša upurēšanās sajūta, labestīgas fejas vara un neatzītā ģēnija aizvainojums! Tas viss tur ir!!!

“Naktī jāizmazgā grīdas, kad ģimene guļ; jāstiepj somas no veikala, kad mājās vīrs un pieaugušais dēls skatās televizoru; jāuzsāk dzīvokļa remonts – vienai, nevienu klāt nepieaicinot… sākumā. Demonstratīvi naktī jāmazgā traukus vai klusītiņam jāapmaksā vīra kredīts”.

Saldā upura sajūta!

Kas berzē rokas, lai pēc tam piestādītu rēķinu.
Kā gan savādāk?

Katrai medaļai ir otra puse. Un upurēšanās pieprasa atmaksu. Tā smacē ar aizvainojumu par savu nopelnu neatzīšanu. “Mani neciena, nenovērtē. Neredz, cik daudz es viņu labā daru”. Nevis viņiem, bet viņu vietā. Nevajag cilvēkus pataisīt par invalīdiem un par tādiem uzskatīt. Arī bez tevis tiks galā.

“Taču, ja tiks galā bez manis, tad kam es vispār esmu vajadzīga? Vai es vispār kādam esmu vajadzīga?”

Bet vai tu pati sev esi vajadzīga?

Vai arī tu esi “nulle, kura tikai kopā ar kādu kļūst par pieklājīgu ciparu, bet pati par sevi – vienkārši nulle bez kociņa”? (V. Moskaļenko “Atkarība: ģimenes slimība”)

Lai atteiktos no upura un glābēja lomas, vajag atteikties no varas. Glābšana nozīmē tikai to, ka blakus cilvēki ir nevarīgi, bez tevis netiek galā un savu smadzeņu tiem nav.

Blakus glābējam ļoti viegli ir kļūt par invalīdu. Nav brīnums, ka šī ir sākotnējā alkoholiķu sievu un narkomānu mātes loma.

Atdodot atbildību paša cilvēka rokās, tu atzīsi, ka viņš ir līdzvērtīgs. Ne stulbāks un, ne vājāks par tevi.

Upura psiholoģija nemanāmi izpaužas ļoti daudz kur. Tas ir noteikts uzvedības stereotips, kurš dala apkārtējos divas grupās “glābēji” un “agresori”. “Labie labestīgie” un “sliktie ļaunie”. “Labie labestīgie” kļūst par “glābējiem”  un tos vadīt var ar vainas sajūtas palīdzību. Tadā veidā upuris apmierina savas vajadzības. Neprazdams savādāk, tieši tā saņemot to, kas viņam vajadzīgs.

Ir svarīgi iemācīties runāt skaidri. Skaidri pateikt savu vēstījumu. Godīgi un tieši runāt ar cilvēkiem – pieaugušo valodā.

“Upuri” visus dala sliktajos un labajos. “Labie” parasti viņus glābj, bet “sliktie” dara pāri, rada nepatikšanas. Lai izietu no upura lomas jāpārstāj dalīt pasaule labajos un sliktajos, jāiemācās skaidri pateikt, ko tev vajag.

Un palūgt. Vērsties pec palīdzības. Tieši. Nevis manipulatīvā ceļā, kā čigānam, bet godīgi. Tas ir sarežgīti, es saprotu. Un, lai to izdarītu, vispirms ir jānoņem nimbs no galvas un jākļūst vienkarši par cilvēku ar visām savām vajadzībām, savu iespēju robežām, savām ērtībām vai neērtībām kaut ko darīt.

Ko ir vērts darīt?

Biežāk uzdot sev jautājumus:

– Vai es neuzvedos kā upuris?

– Vai gadījumā es nepārcenšos darot, gaidot, ka kāds cits atnāks un parūpēsies par mani un “izglābs” mani?

– Vai es skaidri pasaku, kas man vajadzīgs?

– Vai esmu spējīga palūgt?

– Vai es cenšos invalidizēt savus tuvākos?

– Pavisam nemanāmi bērnu vietā darīt to, ko viņi paši var izdarīt? Nenovērtējot viņu pašu personīgās iespējas un neļaujot viņiem augt?

– Vai es savu partneri nepadaru par nespējīgu invalīdu, nespējīgu patstāvīgi lemt, kas viņam ir vajadzīgs un pašam atbildēt par savu dzīvi?

– Vai es nekļūstu par mammu saviem vecākiem?

– Vai neesmu uzņēmusies par daudz, iejūtoties savas vecmāmiņas lomā un uzveļot uz saviem pleciem atbildību par visu ģimeni?

– Vai tā ir mana vieta?

Ir jāmācās sadalīt savus spēkus, plānot savu laiku, deliģēt atbildību, kaut kur palūgt palīdzību, kaut kur noteikt savas robežas un maksāt par lēmumu no tām neatkāpties.

Ir jāmācās vienkārši būt cilvēkam.

Irina Dibova
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Sazvērestība pret sevi

183516_187794217927310_7215285_n

Es ievēroju, ka dažkārt es izdaru ko tādu, pēc kā man nav īpaši labi. Pēc darba nogurusi dodos mājās un mazgāju grīdu, tā vietā, lai apsēstos un paēstu. Līdz naktij nosēžu pie mācībām. Metos palīdzēt, bet pēc tam atklāju, ka tērēju laiku, kas man pašai ir ļoti nepieciešams. Tā saplānoju savu dienu, ka vakarā spēka pietiek vien aizvilkties līdz gultai, iekrist tajā un aizmigt.

Pirmais solis: ievērot savu uzvedību, attieksmi, kura šobrīd vairāk traucē kā palīdz

Tas viss notiek kā atskaņa uz daudzajiem neuzmanības pret sevi gadiem.
No sākuma vecāki pret bērnu izturas kaut kādā veidā. Pēc tam bērns pret sevi izturas tādā pat veidā. Šis uzvedības scenārijs ir ļoti spēcīgs. Pieaudzis cilvēks turpina darīt ar sevi to, ko ar viņu darīja vecāki. Piedāvāju tev papētīt, kādu vēstījumu Tu esi saņēmis. Tālāk pastāstīšu par to, kādu vestījumu tu esi ielāgojis.

Lai būtu skaidrāk, iedomājies piektklasnieku.
Viņš/viņa atnāk mājās ar divnieku matemātikā. Apsēžas mācīties. Mamma ierauga atvērto dienasgrāmatu. Un kāda ir viņas reakcija? Droši vien katrs no mums atcerēsies sevi. Es pastāstīšu par to, kādi ir varianti. Iekavās ierakstīšu, kādu pieredzi bērns tajā vai citā gadījumā saņem.

1. Mamma interesējas par to, kāpēc ir divnieks. Saka: man ļoti žēl, ka tev tā sanāca. Piedāvā savu palīdzību vai noalgo privātskolotāju. (Mamma mani redz. Es viņai esmu svarīgs, varu rēķināties ar viņas atbalstu).

2. Manam zelta puisēnam divnieks? Visi skolotāji ir maitas! Kā viņa varēja ielikt divnieku? Viņa nenovertē manu bērnu! Jāiet uz skolu runāties, lai taču viņa beidzot ierauga potenciālu! (Es esmu labāks par visiem. Baidos mammu sarūgtināt un izrādīties sliktāks par citiem).

3. Kā tu tā varēji!? Es tev visu savu dzīvi atdevu, bet tu esi tik nepateicīgs(a). Viss(a) tēvā! (Es pie visa esmu vainīgs. Ir slikti būt kā tētim).

4. Mamma vispār neieskatās dienasgrāmatā. Viņa ir piekususi, viņai ir sava dzīve, jaunāki bērni, sarežgītas attiecības, smags darbs… Mammai ir vienalga. (Es mammai neesmu svarīgs. Man nāksies ātrāk pieaugt un tik pašam galā).

5. Mamma uztaisa aukstu sejas izteiksmi un divas dienas nerunā ar bērnu, rada iespaidu, ka bērns neeksistē. (Es neeksistēju. Manis nav.)

6. Apvaino, saukā par stulbu, ieliek kaktā un neļauj iet ārā rotaļāties ar citiem bērniem. (Es šaubos par savām spējām un talantiem. Mamma mani nosoda, bet nepalīdz. Nākamo reizi labāk samelot).

7. Paņem siksnu un uzskatāmi parāda, kādas atzīmes drīkst saņemt un kādas nedrīkst. (Pret mani drīkst izturēties cietsirdīgi. Drīkst pārkāpt manu drošību. Es esmu vainīgs pie šīs agresijas).

8. Šantažē, draud visu izstāstīt tēvam, ja bērns nesāks labāk mācīties. (No tēva ir jābaidās. Mani drīkst šantažēt un es arī drīkstu šantažēt).

Varbūt arī tev bija kas līdzīgs. Vai arī cita pieredze attiecībā uz divniekiem un vecākiem. Jebkurā gadījumā, mēs iemācījāmies, kā vajag izturēties pret sevi. Var daudzus gadus nekomunicēt ar saviem vecākiem, taču bērnu dienu pieredzi neizdzēst.

Bērns līdz noteiktam vecumam nevar kritiski analizēt vecāku izteikumus. Viņš automātiski piekrīt, jo no viņiem ir atkarīga viņa izdzīvošana. Katram cilvēkam ir savs kopums uzstādījumu-introjektu, kuriem viņš apzināti vai neapzināti seko. Par šī introjekta pārkāpšanu viņu sodīja. Pats briesmīgākais ir zaudēt mīlestību, uzmanību un mātes rūpes. Bērna domāšana ir melni-balta. Viss ir vai nu absolūti labi vai totāli slikti. Bērns vēl nav pieaudzis, lai ieraudzītu sarežģīto dzīves kopainu. Rodas sasaiste. Ja es uzvedos saskaņā ar uzstādījumu, tātad mani mīl un esmu drošībā. Ja es pārkāpju šos uzstādījumus, mani nemīl un es esmu pakļauts dzīvības briesmām.

Es atceros savus introjektus, kas uzpeld ikreiz, kad es rīkojos ne pēc noteikumiem. “Ir jādalās. Sākumā parūpējies par citiem. Un, ja nu kādam tas vairāk vajadzīgs? Nedrīkst būt skops, jo pēc tam ar tevi arī neviens nedalīsies? Nepatīk apģērbs? Nekas! Toties tas ir silts un ērts. Japalīdz, nedrīkst slinkot. Nu un tad, ka negribi un esi piekusis. Vajag!”

Kādus atceries tu?

Trešais solis: definē pieprasījumu

Piemēram, es ievēroju, ka ignorēju savu nogurumu. Atklāju vecāku vēstījumu: “Nu un tad, ka negribi?! Vajag!”. Ne vienmēr saņēmu palīdzību, vai arī saņēmu to,  ar vainas un bezspēcības sajūtu. Man tās ir savstarpēji saistītas, tāpēc, ka es ļoti baidījos izrādīties slikta un zaudēt mīlestību. Tāpēc iemācījos ignorēt ķermeņa signālus. Es gribu iemācīties biežāk ievērot savu vēlmi atpūsties un izvēlēties to, neskatoties uz rodošos vainas sajūtu.
Ceturtais solis: es palīdzu klientiem noformulēt pieprasījumu, ar kuru pēc tam strādāt. Ar aprakstīto pieprasījumu es strādātu sekojoši:

– Atklāt un izdzīvot mazā klienta sajūtas pret saviem vēl  jaunajiem vecākiem. Ieraudzīt atšķirību no patiesajām viņu attiecībām.

– Pievērst uzmanību klienta pozai, elpošanai, ķermeņa impulsiem, kas saistīti ar aktuālo tēmu. Mācīt klientam sajust sevi.

– Paskaidrot, ka iemaņas mobilizēties un darīt daudz viņam tā arī paliks. Tikai palašinās darbību izvēle.

– Izpētīt, cik ļoti šis introjekts viņam nepieciešams šobrīd, kādu nozīmi un jēgu viņš tam piešķir.

– Kopā ar klientu noformulēt jaunu aktuālu uzstādījumu.

– Atbalstīt klientu tajā, lai viņš pamēģinātu pret sevi izturēties ar lielāku sapratni, rūpēm un mīlestību. – – – Darīt pa jaunam.

Rūpējies par sevi!

Avots: arhisomatika
Paldies Līgai Šīronai par ieteikumu.

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc pieciest un samierināties?

69388452_2003729289726884_4777723411071762432_n

Reiz es divus gadus nodzīvoju bez karstā ūdens. Precīzāk, virtuvē tas tecēja, bet vannas istabā knapi pilēja, tā kā nebija iespējas nomazgāties dušā, tikai pacietīgi piepildīt vannu, kas prasīja apmēram 40 minūtes. Ņemot verā to, ka mazgāties gribējās gan no rīta gan vakarā, katrs ģimenes loceklis šai procedūrai tērēja pusotru stundu. Skaidrs, ka tikko kā problēma bija radusies, es lūdzu vīram izsaukt santehniķi. Tas atnāca un teica: “Vecas caurules, īres dzīvoklis, ko tad tu gribi? Mēs taču netaisīsim kapitālo remontu un nelauzīsim sienas. Mēģini kaut kā – tā, iztikt!”
Un mēs sākām dzīvot kaut kā – tā. Neatceros, kāpēc es eksplodēju, bet reiz pēkšņi sarīkoju skandālu, pēc kura atkal tika izsaukts santehniķis. Meistars aizgāja pēc piecām minūtēm un es padomāju, ka atkal viss ir bezcerīgi. Atgriezu krānu un pēkšņi no tā sāka gāzties spēcīga, brūna ūdens strūkla.
Izrādās, ka caurulē bija sakrājusies rūsa, un vajadzēja tikai pāris reižu pa to uzsist, lai aizsērējums pazustu. Saprotiet?! Divus gadus bez karstā ūdens – viens zvans un pāris kustības!!!

Es mierīgi esmu gatava atzīt, ka visa problēma ir mūsu pašu nolaidībā, jo šādus stāstus es dzirdu brīnumaini bieži.

Draugi desmit gadus dzīvoja neērtā, šaurā dzīvoklī, kurā mūždien nebija vietas. Viņi to tik ļoti nemīlēja, ka pat necentās izremontēt. Gala rezultātā nospļāvas uz visu un nolēma pārvākties, kaut gan ļoti mīlēja šo rajonu. Sāka kravāt mantas un atklājās, ka dzīvoklī ir pilni stūri, pieliekamie un skapju augšas ar visdažādākajām mantām, par kurām visi bija aizmirsuši: rūpīgi čemodānos sakrāmētas, salocītas drēbes,dažādi remonta materiāli, neatvērtas kastes pilnas ar grāmatām un dažādiem sīkumiem – vecmāmiņas rokdarbiem un suvenīriem no ārzemju braucieniem, veca salokāmā gulta, veļasmašīna un vecmāmiņas paklājs. Izrādījās, ka mājās ir tik daudz tumšo stūru, kurus parasti apslaucīja, bet neviens tur dziļāk nez kāpēc neieskatījās. Viņi pēkšņi noskaidroja, ka viņu pašas vajadzīgākās lietas ietilpst dažās somās, bet astoņpadsmit maisi, pilni ar krāmiem brauks uz izgāztuvi.

Ziniet, kad es viņus apciemoju, sieviete raudāja. Jo saprata, ka šos desmit gadus viņi būtu varējuši dzīvot daudz ērtāk un laimīgāk.

Bet ir cilvēki, kuri pamanās tādos pat apstākļos dzīvot savā ķermenī. Sāp. Sāp galva, ne pārāk stipri, bet no gada uz gadu, nespēka dienas pārvēršas mēnešos, bet visu var pieciest un ar visu var samierināties. Tāpec, ka, piemēram, migrēna ir neārstējama, mēs taču zinām. Un pēc tam cilvēks nokļūst pie laba ārsta un atklāj, ka situāciju var mainīt (nē, ne ar giljotīnas palīdzību, bet ar kaut kādu preparātu, kas nav pretsāpju). Un varēja nemocīties tik garus gadus. Tas pats notiek arī ar psiholoģiskajām problēmām, kuras ir neizbēgamas, jo “pasaule ir tāda”, un arī pats esi tālu no pilnības.
Cilvēki ar tām cīnās gadiem, kamēŗ nenonāk strupceļā un neatklāj, ka daudz ko var koriģēt un dzīves kvalitāti var uzlabot diezgan vienkāršā veidā.

Šie divi vārdi ir atslēgas vārdi “dzīves kvalitāte”. Tie nav par to, cik tu pelni un kur atpūties. Tie ir par to, cik tev nākas pieciest. Ar ko nākas samierināties, cik bieži sakost zobus, aizžmiegt acis un neskatīties apkārt, kamēr nepaliks kaut nedaudz vieglāk. Nav svarīgi, ko tu paciet – fiziskās sāpes, neērtības vai attiecības, kuras vajag saglabāt.

Un reiz izrādās, ka tu ciet vairāk, kā dzīvo. Un tā būtu puse bēdas, ka diskomforts brīnumaini bieži ir absolūti nevietā un nepamatots. “Tikai trešajā dienā indiānis Modrā Acs ievēroja, ka kamerā nav ceturtās sienas”. Labi, ja šis rēķins ir mēnešos nevis desmitos gadu.
Lūdzu, pārbaudiet, cik izturīgas ir šīs sienas, kurās, šķiet, ka esat bezcerīgi ieslēgti. Mēģiniet atvērt katras durvis, kuras izskatās aizslēgtas. Pamēģiniet izkustināt neatrisināmas problēmas un neizpildāmos uzdevumus, dažkārt vecās sarūsējusās važas izrādās tikpat viegli pārraujamas, ka pūkaini aproči seksuālajām spēlēm.

Un daudz briesmīgāka par jūsu ieilgušajām problemām un to risināšanai nepieciešamajām pūlēm, var izrādīties apziņa ka nebija jācieš. Ka jūs varējāt būt laimīgi jau daudz agrāk, jau daudzus gadus, ne tikai tagad, kad beidzot pārvarējāt inerci. Un visa tā bēdīgā un grūtā dzīves daļa būtu varējusi būt pavisam citādāka, bet jūs to nezinājāt un tagad jau ir par vēlu.

Autors: Marta Ketro
Tulkoja: GInta FS
​​​​​​​Foto: pixabay
Pateicos Līgai Šīronai par ieteikumu.