MĪLESTĪBA/BAILES=DZĪVE

MĪLESTĪBA ir visas tās īpašības, kas rodas mīlestībā: labestība, savstarpējā sapratne, rūpes, līdzcietība utt.

BAILES ir tas viss, kas izaug no bailēm: dusmas, naids, egoisms, agresija, nodevība, zemiskums utt.

DZĪVE – ir viss, kas tev ir: veselība, attiecības, labklājība, realizācija.

Un tālāk jau tā ir vienkārša matemātika!

Lai kaut kas tavā dzīvē mainītos, ir jāaudzē MĪLESTĪBA un jāmazina BAILES.

Nevar pilnībā atbrīvoties no bailēm, jo tas ir mūsu “pamataprīkojums”, kas palīdz mums saglabāt dzīvību (ar nulli dalīt nevar). Bet samazināt līdz 0,001 var.

Daudzi šobrīd jautā, kā esošajā situācijā tikt galā ar savām bailēm, kad trauksmainas domas neatlaiž?

Ļoti daudz esam runājuši par smadzeņu darbību, par spoguļneironiem par neirobiku. Tas šobrīd noderēs. Kad tevi nomāc trauksmainas domas, pārmaiņus sāc aktivizēt labās un kreisās smadzeņu puslodes darbību. Piemēram, pārmaiņus paklapē sev pa labo un kreiso plecu (ceļgalu). Vai arī pārmaiņus klausies kaut kādu skaņu (piemēram pirkstu knikšķi) ar labo un kreiso ausi.

Ko tas dos? Kad sāk strādāt abas smadzeņu puslodes, tad notiek:
– Trauksmes un nemiera līmeņa pazemināšanās.
– Rodas relaksētības un atslābuma efekts, fizioloģiskā uzbudinājuma pazemināšanās.
– Paaugstinās uzmanības elastība. Domas kļūst mazāk ieciklējušās uz to, kas tevi uztrauc.

Kas tev palīdz tikt galā ar trauksmainām domām un nemieru?

Aļona Krasnova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Redzēt – Dzirdēt – Just

Rudenī ir tik daudz patiesības… tik daudz maiguma…

Tik daudz dāsna gaisa, kuru beidzot vari elpot ar pilnu krūti…

Tik daudz klusu stundu, kas atmodina vēlmi redzēt, dzirdēt, just…

Šodien nebūs stāsts par Rudeni…

Bet tieši par Redzēt – Dzirdēt – Just…

Par to, ka tieši šie darbības vārdi savā aktīvajā režīmā mums dod iespēju saprast savu īsto stāvokli, atbrīvojoties no agrāk iezubrītā autopilota sapratnē par to, kas es esmu…

Un tas, mani Mīļie, ir ļoti svarīgi…

Tāpec, ka mēs labprātāk vērojam svešas pārmaiņas, nevis savējās…

Un vispār aktīvāk piedalāmies svešu dzīvju apspriešanā, svešas rīcības, svešu seju, nevis apstājamies lai saprastu, no kā mēs paši – tādi, kadi šodien esam, sastāvam…

Tas ir ļoti grūts jautājums, tāpēc, ka ierastās sevis uztveršanas neironu saites ļoti bieži neļauj mums kaut vai šaubīties par to, ka esam mainījušies…

Un mēs savā dzīvē neielaižam jaunas vajadzības un nemainām attieksmi pret apkārtējiem, nemeklējam jaunus savas realizācijas formātus…

Tā rodas tukšums…

Tas pats emocionālais vakuums, kurā kaut reizi dzīvē attopamies mēs visi, kad pēkšņi apzināmies, ka nav nekā, kas dara laimīgu un sagādā prieku, ka “vecais saraksts” vairs nestrādā, jo krasi atšķiras no tās personības, par kādu esam kļuvuši, pašiem to nemanot…

Mēs varam, skaļi šausminoties vai klusās sāpēs atskārst, ka tuvība, kuru mēs uzskatījām par nezūdošu, kaut kur ir zudusi…

Ka nav vairs kopīgu saikņu ar kādreiz mums tik interesantajiem cilvēkiem…. un, ka viņi vairs arī neatsaucas ar iepriekš ierasto gatavību….

Ka mūsu agrāk ierastā neaizvietojamība savu bērnu un tuvo cilvēku dzīvēs šodien ir zem lielas jautājuma zīmes, un tas nepavisam nenozīmē, ka viņi ir kļuvuši nepateicīgi vai cietsirdīgi…

Nē, arī viņi ir mainījušies, viņiem ir radušās citas prioritātes, viņi tiecas citā virzienā, bet mēs to neesam pamanījuši….
Tā ir ļoti sāpīga informācija, kas var izvērsties par ļoti spēcīgu triecienu vai pat pilnīgu psiholoģiskās un fiziskās veselības zaudēšanu…

Pirmais neizbēgami aiz sevis velk otro…
Tā iesākas ļoti daudzas neirozes, depresijas, autoimūnās saslimšanas un onkoloģiskie procesi…

Ķermenim vienmēr ir otršķirīga nozīme…

Ķermeni pilnībā vada smadzenes, un tas neizbēgami uztver tos emocionālos signālus, kurus tam smadzenes sūta kā savdabīgas instrukcijas darbībai…

Un tur, kur šie signāli ir rūgti un traģiski….

Tur, kur sastopams nemiers cilvēkā…

Tur, kur cilvēks zaudē noturību…

Tur, kur nemīlestība izspiež mīlestību…

Tur, kur graujošie procesi ir lielāki par radošajiem…

Tur, kur stabila kļūst nesasildīšanas sajūta…

Tur, kur nekas nav darīts, lai mazinātu aizvainojumu…

Tur, kur traumas nekad nav ārstētas…

Tur, kur savus deficītus neuztvēra nopietni un ne ar ko neaizpildīja…

Tur, kur nebija drosmes kaut ko mainīt….

Tur, kur par maz sevi klausījās, sevi patieso, pieraduši pie savas stabilitātes….

Tur, kur negatīvās emocijas nomāca pozitīvās….

Tur, kur nebija sadarbības, bet bija viena vienīga donoru padarīšana…

Tur, kur acīmredzami talanti un spējas palika nerealizēti un kur tiem nebija nevienas vienīgas iespējas….

Tur, mani mīļie sākās nelaimes un bēdas…

Bēdas, kuras vajadzētu pacensties nepieļaut….

Un tas ir iespējams…

Ja esi uzmanīgs pret sevi un redzēt, dzirdēt, just nav automātisks process…

Es nebeigšu atkārtot, ka neviens no mums nav dzimis, lai būtu hroniski nelaimīgs….

Jā, protams, mēs nevaram izvairīties no zaudējumiem, problēmām, novecošanas, kaitēm, taču tās visas ātrak atkāpjas, ja cilvēks jūtas pilnvērtīgs un laimīgs….

Ja viņš nav pazemots, nav aizmirsts, nav apdalīts ar pašu nepieciešamāko…

Ja viņam kaut kas ir gan dvēselei gan ķermenim….
Ja viņš ir pieņemts un pats prot būt mīlestībā, dialogā, abpusējībā….
Ja viņš dara to, kas viņam vislabāk padodas, un dara to ar prieku….
Lūdzu, nepalieciet tukšumā….

To var un vajag piepildīt…

Laimīgu jums rudeni neskatoties ne uz ko.

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Iemīlēties tajā vietā, kur atrodies

13346420_1167582073292024_463970574222747957_n
Runā, ka tev pastavīgi jābūt nemierā ar to, kas tev ir, vienmēr jāgrib ko vairāk. Runā, ka nepietiekamības sajūta ir veiksmes atslēga, ka nav iespējams būt laimīgam, ja netiecies uz mērķi. Un, ja tu atteiksies no meklējumiem un atstāsi mierā nākotni, tu atteiksies no dzīves. Ka cilvēkam ir jābūt ambiciozam, jāķer “draivs” un nav lieki jātērē laiks atpūtai.
Es tam nepiekrītu!
Iemīlies tajā vietā, kur šobrīd tu atrodies.
Paklanies tam, kas tev ir.
Atlaid cerību uz laimi nākotnē, tava laime nav atkarīga no “kaut kā vēl lielāka”.
Atlaid mērķus, pazaudē galapunktu un pievērs uzmanību tagadnei.
Esi lēns.
Esi šeit.
Elpo.
Jo patiesībā tu vienmēr esi Šeit, kaut lielāko daļu sava laika tu centies būt Tur (bet pat tad, kad tu saņem “Tur”, tu vēljoprojām atrodies “Šeit”. Tagadējais mirklis ir tavas MĀJAS)
Var dzīvot ar baudu. Tu vari būt ļoti veiksmīgs šajā pasaulē, dzīvot to dzīvi, kas tev patīk, pat lolot savus sapņus par nākotni, bet vēljoprojām, būt pilnībā pieslēgts un iezemēts tagadnē. Var dzīvot nesteidzoties, izbaudot katru mirkli savā dzīvē, izgaršot katru dienu, netraukties cauri tai.
Esošais moments nav beigas, tomēr ir absolūti pilns, sevī pabeigts dzīves mirklis. Dzīvo esošajā momentā. Prāts to var nosaukt par “ambīciju trūkumu”. Es to saucu par veselo saprātu, pateicību, mieru, telpu, kurā ar likteņa ironiju viss ir iespējams.

 

Autors: Džefs Fosters
Tulkoja: Ginta FS