Laimīgās dzīves laternas

laterna

Kāds man uzdeva poētisku jautājumu par tēmu, vai man nav bail apglabāt savus sapņus….

Jautājums mani nesamulsināja, jo apglabāt to, kas nav piepildījies, nepavisam nav bail…
Man nav bail apglabāt to sevi, par kuru es varēju kļūt, JA VIEN…
Jo visi sapņi aug uz šīs nenoturīgās nākotnes cerību platformas, vai tiesa?
Tad, lūk, mani Mīļie, man nav bail apglabāt to, kas nav noticis…

Ir bail apglabāt dzīvo, sasniedzamo, bezgalīgi dārgo…
Ir bail apglabāt to, kas pārstājis būt par gaisīgu sapni, bet kļuvis par realitāti, par manu īsto, ilūziju neaizēnoto…
Ir bail apglabāt to, kas jau ir uzdīdzis, manu roku un domu apmīļots….
Un ir pavisam ir bail lolot savus sapņus, domājot, ka nosargāt tos ir daudzreiz vērtīgāk kā ieguldīties tagadnē….
Ir bail gaidīt pārpasaulīgu mīlestību, neuzskatot par vajadzīgu sasildīt kādu tieši šobrīd…
Ir bail sapņot par galvu reibinošu karjeru, un to gaidot, savu laiku tērēt nemīlamā darbā no zvana līdz zvanam….
Ir bail ticēt tam, ka “viss būs LABI”, samierinoties ar durstošo sāpi krūtīs SLIKTI….
Ir bail cerēt, ka kāds kādreiz tevi novērtēs, bet pagaidām tu turpini sevi nenovērtēt….
Ir bail gaidīt likteņa dāvanas, neesot pašam dāsnam pret savu paša dzīvi un tiem, kuri tajā ir…

Nē, es nenoliedzu sapņus…
Taču man nepatīk, kad tos sajūsmināti kultivē, domājot, ka īstā dzīve sāksies tikai ar to piepildīšanos…
Ar to piepildīšanos sāksies jauni sapņi, kurus atbalsta hroniskā neapmierinatība ar savu dzīvi un neprasme priecāties par to, kas tajā ir jau šobrīd…
Vai kāds no sapņotājiem var būt pārliecināts par to, ka viņa sapņojuma piepildījums patiešam ir tas, kas viņam vajadzīgs?…

Starp maniem pacientiem ir ļoti daudzi, kuri uzrāpušies pašā virsotnē… un sēž tajā ar vilšanās karogu rokā…
Ne tāpēc, ka virsotnē ir slikti, bet tāpēc, ka viņi ir iemācījušies sapņot par to, KĀ BŪS, bet nav iemācījušies BŪT tajā…

Mani Mīļie, mēs neprotam būt laimīgi… vai esat to ievērojuši?

Mēs esam tikai ideāli iemācījušies viens otram novēlēt laimi ikvienos svētkos…
Mēs esam iemācījušies pareizi formulēt savus sapņus, un pat uzrakstīt tos uz papīra, bet mulstam brīdī, kad tam pretī atzīmējam ķeksīti, taču nekas būtisks tā arī nenotiek….

Mēs neticam, ka viss labākais sastāv no vienkāršam lietām….
Un mēs baidāmies apglabāt savus sapņus, taču nebaidāmies paglabāt dzīvus sevi pašus, īstos…. kas pilnībā cienīgi lai dzīves laimīgās laternas mums spīdētu tieši tagad…

Bet tās spīd…. tikai ievērojiet tās…

Ļiļa Grad
Foto: pexel
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tev vienmēr ir izvēle!

apvainojies bērns5

Atceries no bērnības tadu sajūtu. Tev ir pieci gadi un tu grasies rotaļāties ar citiem bērniem? Bet viņi pēkšni tevi apvaino. Protams, tu uzmet lūpu un aizej uz soliņa skumt. Sēdi un domā: “Kā viņi tā varēja?!”

Pēc kāda brīža bērni atgriežas. Viņi visu ir apdomājuši, sapratuši, ka bez tevis nekur un atkal aicina spēlēties. Tu pie sevis triumfē, bet lūpa vēljoprojām paliek uzmesta. Tu ļoti gribi iet ar viņiem spēlēties, taču aizvainojums ir spēcīgs, un netaisnīguma sajūta paliek. Un šobrīd tu viņiem to nevari piedot. Un paliec uz soliņa viens.

Bērni parausta plecus, nosmejas un aizskrien turpināt savu spēli. Bļaustās, lēkā, krīt, ķēmojas. Bet tu domā, ka tās visas ir mulķības un tev tāpat arī vienam ir labi. Un aizej smilšu kastē cept kūkas. Tādas smukas kūciņas sanāk, tu tās ar lāpstiņu pārvieto, priecājies. Bet vienalga pamet aci draugu virzienā, tā nemanām, bet vēro. Un domā pie sevis: “Varbūt viņi vēlreiz tevi pasauks!” Bet viņi nesauc.

Un tad tu sāc niknoties. Ka viss ir tik slikti, ka visa pasaule ir pret tevi, bet tu taču esi tik labs. Un vispār, kā var tā priecāties, ja pasaulē viss ir slikti un apkārt tik daudz netaisnības? Mamma liek uzvilkt zeķubikses ar divām strīpiņām uz dibena – tik neērti. Bērnudārza audzinātājai nepatīk tavs zīmējums. Ziemassvētku vecītis zem eglītes nolicis cepuri ar strīpām, bet tu gribēji dzelzceļu… Un aiz dusmām tu sabradā savas smilšu kūciņas.

Ļoti viegli ir sadusmoties uz pasauli, sākt to ienīst. Tam vispār nav jāpieliek nekāda piepūle. Pāris reižu paklupt, iemīlēties bez pretmīlas, sastrīdēties ar draugu. Nolemt, ka pasaule speciāli tā dara, lai tev ieriebtu, speciāli tevi moca, ka tā tev tik daudz ko ir parādā, bet neko nedod – dēļ sava riebīguma. Sākt drūmā filosofiskā tonī runāt par to, ka dzīve – tas ir nekas. Pāris notikumu starp dzimšanu un nāvi. Muļķi visi tie, kas gaida laimi un prieku. Viņi neko nesaprot. Pasaule ir naidīga un netaisnīga. Un šeit mēs esam tāpēc, ka esam grēcinieki un mums jācieš, lai dzīves beigās visiem parādītu: “Paskatieties uz manām rētām.” Es biju ļoti nelaimīgs cilvēks – tagad esmu pelnījis ko labāku.

Personīgi es par šo pasauli zinu ļoti maz. Par tās dziļo jēgu un esības būtību. Kāds uzskata, ka viss apkārt ir hologramma, kāds – ka tas ir citplanētiešu eksperiments. Es nezinu. Zinu tikai to, ka citas pasaules man nav. Un labi, jo man patīk šī. Un ziniet, kur ir tās lielākais pluss? Tas, ka izvēle vienmēr ir manējā. Vienmēr ir Tavējā. Tāpat kā bērnībā ar tām kūkām.

Palikt maliņā, nepelnīti apvainotam, vai mest mieru aizvainojumam un skriet ar bērniem spēlēties.

Lēkāt, krist un ķēmoties!

Dzīvot!

Autors: Olga Demidjuk

Tulkoja: Ginta FS