Nejaušā dzīve

“Puse no ceļošanas burvības ir apmaldīšanās estētika”.
Rejs Bredberijs

Reiz manu ģērbšanās stilu uzslavēja slavenais modes vēsturnieks Aleksandrs Vasiļjevs.
Viņš teica: “Paskatieties uz Ļenu, tik oriģināls lietusmētelis ar degradē efektu, jūs uzreiz varat redzēt dizainera roku.”

Lietusmētelis bija pirkts H&M, tas bija pašūts no nesaprotami pelēkas krāsas kokvilnas, bet es to nejauši izmazgāju veļmašīnā parastajā režīmā, tā kā parasti mazgā gultas veļu, kopā ar bordo krāsas jaciņu. Un rezultāts sanāca brīnumskaists. Nedaudz burzīts, ar modernām krokām, sarežģītā pelēcīgā lavandas krāsā ar bordo un ceriņkrāsas pleķiem. Vēl es tam nomainīju furnitūru, humpalās nopirku jaciņu par 200 rubļiem ar milzīgām perlamutra pogām. Šo lietusmēteli es valkāju piecus gadus un tas neizskatījās novalkāts, gluži otrādi, katra mazgāšanas reize to padarīja vēl dizainiskāku. Tā no parastas meitenes es kļuvu par meiteni, kura nebaidās eksperimentēt.

Cik bieži tā ir gadījies, ka nejauši kaut ko izdari un sanāk fantastiski skaisti.

Mana mamma tā apprecējās. Nejauši, bet sanāca lieliski. Es nejauši iestājos Universitātē (vēl joprojām nespēju noticēt, ka tā sanāca, taču tā reāli bija nejauša apstākļu sagadīšanās).
Mums nejauši uzradās maziņš sunītis Čubbaka, kas nospēlēja lielu lomu mana vīra radošajā darbībā.

Reiz mēs sajaucām izlidošanas datumus, nācās braukt ar vilcienu un nejauša nepazīstamas ceļabiedrenes frāze šī brauciena laikā neatgriezeniski izmainīja manu dzīvi.

Sajaucu telefona numurus, iepazinos ar kādu puisi, iepazīstināju viņu ar savu draudzeni un tā viņi jau piecpadsmit gadus ir precējušies un viņiem ir divi brīnišķīgi bērni. Un dēļ kā tas viss? Tāpēc, ka kādai ir briesmīgs rokraksts un viņa pati nevar saprast, ko uzrakstīja, varbūt 3, varbūt 8, bet vispār tas vairāk izskatās pēc 6.

Cik reižu ir gadījies, ka nejauši iekāpju ne tajā tramvajā un aizbraucu vispār uz otru pusi, un atrodu tur kaut ko jaunu. Interesantu.

Un vēl neskaitāmi citu cilvēku stāsti. Ieradās uz pārrunām, sajauca stāvus, pārrunas bija veiksmīgas un tika pieņemta darbā bankā, nācās iestāties ekonomikas fakultātē, tagad ir lielas konsultāciju aģentūras direktore. Kaut arī gāja uz pārrunām, lai iegūtu psihologa vietu.
Nejauši nosūtīja bosam sava tetovējuma foto (uz pēcpuses), viņu atlaida, tagad laiž klajā savu trešo jauno apģērbu kolekciju.

Iespējams, aiz šīm nejaušībām slēpjas kāda ļoti sarežģīta spēle. Šahs vai preferanss. Bet, varbūt, ka nē, varbūt tā ir dambrete. Bāc, un tu jau esi kaut kādā citā pasaulē! Taču nejauša tikšanās, nejauša biļete uz lidmašīnu, nejaušs projekts un pat nejaušs kritiens, tad, kad šķiet “ka nekas par to nevēsta”, pavēršas par kaut ko absolūti brīnumainu, ko speciāli nekad nespēsi atkārtot.

Var jau būt, ka tieši tā arī ir nejaušību jēga, ka cilvēks nepaspēj notikumam piekabināt savas gaidas un priekšstatus par to, kā būtu jābūt. Savu pareizo un nepareizo. Nav iespēju vilties, pārrakstīt un pārtaisīt. Tu vienkarši dari un uzreiz saņem rezultātu, uz kādu pat necerēji.

Tu izej nezināmajā no savas ierastās atrašanās vietas, kurā nepamanīji, kā esi iestrēdzis. Pat ja nezināmais atrodas divu kvartālu attālumā no tavas mājas. 

Un pēc tam vēl ilgi brīnies: “Ohooo, izrādās, ka mēdz būt tik interesanti!”. Un vēl varu piebilst tikai to, ka reālā dzīve vienmēr ir bagātīgāka par izdomājumiem.

© Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tas, kurš tevi sargā

Reiz kādā sestdienas vakarā, pirms doties mājās, mācītājs zvanīja savai sievai. Bija jau vēls, taču sieva uz zvanu neatbildēja. Viņš kādu laiku nogaidīja, bet sieva tā arī nepacēla telefona klausuli.

Pēc kāda brīža viņš atkal zvanīja uz mājām, šoreiz sieva atbildēja uzreiz. Macītājs jautāja, kāpēc viņa tik ilgi necēla klausuli iepriekšējo reizi, bet viņa atbildēja, ka neviens viņai nav zvanījis.
Šis notikums ātri vien tiktu aizmirsts, ja vien pirmdienā macītāja darbistabā neatskanētu telefona zvans.
Kāds vīrietis stāstīja par to, ka sestdienas vakarā viņa mājās atskanējis dīvains telefona zvans. Sākumā mācītājs nesaprata, par ko vīrietis runā. Līdz brīdim, kad tas teica: “Telefons zvanīja, zvanīja, bet es neatbildēju…”
Mācītājs, sapratis, par kādu zvanu tas runā, atvainojās, ka atļāvies nejauši vīrieti patraucēt un paskaidroja, ka vēlējies vien sazvanīt savu sievu, bet, acīmredzot, piezvanījis uz nepareizo numuru. Uz ko vīrietis viņam atbildēja:
“Es jums pastāstīšu, kas tovakar notika. Sestdienas vakarā es biju nolēmis šķirties no dzīves. Pirms darīt to, ko biju nolēmis, es vērsos pie Dieva, teikdams, ka, ja Viņš ir, ja Viņš mani dzird un, ja nevēlas lai daru to, ko esmu ieplānojis, lai dod man zīmi.
Un tieši tajā brīdī iezvanījās telefons. Es piegāju pie telefona aparāta un lodziņā ieraudzīju uzrakstu “Svētā Trīsvienība”. Es skatījos uz telefonu un neuzdrīkstējos pacelt klausuli (Dievnama, kurā kalpoja mācītājs nosaukums bija “Svētās Trīsvienības baznīca”).


Oļegs Gadeckis
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Visuma nepabeigtais mākslas darbs

Visi cilvēki, kurus mēs sastopam savā dzīves ceļā – esam mēs paši. Ja tavā ceļā bieži uzrodas tenkotāji, čīkstetāji tātad šīs īpašības ir arī tavā raksturā. Ar to Visums it kā pievērš tavu uzmanību taviem iekšējiem trūkumiem.

Nesen es vērsos pie ārsta ar sūdzībām par stiprām sāpēm muguras lejas daļā. Es viņam pastāstīju, ka visu nedēļu cenšos sāpes remdēt ar diklofenaku, bet vieglāk nepaliek. Ārsts, smaidot mani uzklausīja, un teica: “Elčin, ar savām sāpēm vajag sadraudzēties. Caur sāpēm organisms signalizē, ka tev kaut kur kaut kas nav kārtībā. Ārstējies, maini dzīves veidu, ieradumus, attieksmi”.

Katrs cilvēks ir mūsu skolotājs. Un nav svarīgi, vai viņš ir viedais, skandālists vai prostitūta. Nejaušību nav – viss iet pēc plāna. Gan labie, gan ne pārāk labie cilvēki kaut ko māca un tāpēc jābūt pateicīgam viņiem par to, nevis jācenšas sevi iznīcināt ar vārdiem “lai nolādēta tā diena, kad es satiku šo ēzeli”. 

Manā dzīvē ir bijuši cilvēki, kuri nodarījuši man sāpes. Taču rezultātā šīs sāpes ir mani izvedušas jaunā līmenī – es esmu kļuvis stiprāks, izturīgāks, iemācījies novērtēt dzīvi, cilvēkus un pieņemt viņu trūkumus.

Rakstnieces Elifas Šafakas grāmatā ir ļoti viedi vārdi: “Visums pastāvīgi ar tevi nodarbojas, mainot tevi gan iekšēji gan ārēji. Ikviens cilvēks ir nepabeigts mākslas darbs, kurš nesteidzoties, soli pa solim tuvojas pilnībai. Mēs visi esam nepabeigtas skices, kuras noteikti pārvērtīsies pabeigtā mākslas darbā”.

© Elčins Safarli
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Foto: Cottonbro