Ciešanām ir tikai trīs iemesli…

ciešanas

Mīļie, ciešanām ir tikai trīs iemesli…

– Tā ir nespēja mierīgi pieņemt to, ko nav mūsu spēkos izmainīt… pats rūgtākais no visiem un visbiežāk vientulībā izdzīvotais, paslēpjot to lielā dziļumā…

– Nespēja saņemties pat iespējamām pārmaiņām… un tās ir nogurdinošas šūpoles, kas sanaglotas no šaubām, neapmierinātības un bailēm, kas aizšūpo tevi līdz neirozei, nervu sabrukumam un izmisumam…

– Un nespēja kādā citā veidā izraisīt interesi par sevi… šis ir tiem, kuri nevis vienkārši mīl dzīvot drāmā, bet kuriem ļoti vajadzīgi ir stabili skatītāji… šīs ciešanas mokošākas ir pēdējiem – skatītājiem…

Visas ciešanas ir atšķirīgas, tām ir atšķirīgi iemesli un tās noris atšķirīgi… Taču tās vieno viens – ja ļaujam tām ieilgt, tās “palaiž” emocionālās un fiziskās sagrāves procesus… Un tāpēc ir jāiziet no tām pašiem vai ar profesionāla speciālista palīdzību…

Nedrīkst ļaut ieilgt ciešanām…
Pretējā gadījumā tās saīsinās dzīvi…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Būt zem jumta

mājas

Laime nepavisam nav tajos cilvēkos, no kuriem tev, kā tautā saka, “norauj jumtu”…

Laime ir tajos, ar kuriem kopā zem šī jumta viss nostājas savās vietās – tādiem vienkāršiem un saprotamiem…

Bet tas stāvoklis, kuru viņi tev dāvā, balstās uz visiem laikiem pazudušās bailēs kaut ko pateikt ne tā, ne tā paskatīties, ne tajā rakursā sevi parādīt, izrādīties kaut kādam – ne tādam…

Un tas, mani mīļie, ir tik daudz!

Ļoti daudz!
Un tas ir brīnišķīgi – blakus otram cilvēkam būt sev pašam…

Pārāk daudz reižu esmu redzējusi un turpinu redzēt attiecības, kurās viens it kā kārto bezgalīgu eksāmenu otra priekšā, bet otrs ir iejuties neiecietīga skolotāja lomā, kurš izgāzīs jebkurā eksāmenā, neņemot vērā skolnieka sagatavotības līmeni…

Tas ir mokoši…

Tas ir neperspektīvi…
Un tas ir progresējoši patoloģiski…
Un tā ir neiroze…
Kaut gan jumtu pilnībā var noraut…

Tad, lūk, attiecībās nevajadzētu būt mokoši…

Nevajadzētu būt neirotiskai katras savas izpausmes atsekošanai…
Nevajadzētu būt sajūtai, ka tūliņ, tūliņ sāksies zemestrīce…
Tas viss ir ne jau no tuvības.

Tuvība var būt karsta, taču tā balstās uz tās asās sajūtas, ka otrs tev ir tik ļoti dārgs līdz pat pedējai savai neideālajai šūniņai, cik tu ļoti dārgs esi arī viņam…

Bet spēlītes “kļūsti tāds/tāda, kādu es tevi gribu redzēt” ir raksturīgas tikai tiem, kuri paši sev tā arī nekad ne par ko nekļūs…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tas, kurš nemeklē glābēju

pieņem vīru

Visu dzīvi mani interesē cilvēki, kuri savas attiecības ar citiem cilvēkiem nepārvērš smagā atkarībā, kurā no tiesas nav nekādas mīlestības…

Ir tikai mežonīgas bailes no vientulības…
Nespēja aizpildīt savu emocionālo telpu…
Un iemācītā bezpalīdzība, kurā viņi pat necenšas kaut ko izdarīt savas dzīves labā, lai kļūtu par vienotu veselumu.
Attiecības ar viņiem ir smags pārbaudījums…

Tas arī tādēļ, ka viņu jūtu arsenālā visu nosaka bērnišķīgs aizvainojums, ar kura palīdzību viņi cenšas saņemt visu, ko vēlas un uz ko paši nav spējīgi…

Emocionālā pašpietiekamība ir garantija tam, ka attiecības ar otru cilvēku tiks uzbūvētas godīgi…

Tāpēc, ka pašpietiekamam cilvēkam ir vajadzīga tuvība tieši ar to, kas viņam tuvs un dārgs, viņam ir svarīga garīgā vienlīdzība, ilgas un sirsnīgas sarunas, uzticēšanās, maigums un apmaiņa ar pašām gaišākajām sajūtām…
Viņš nemeklē savu problēmu risinātāju…
Viņš nemeklē aukli…
Viņš nemeklē glābēju…
Un viņam nav vajadzīgi upuri…
Viņš neslimo ar neirozi, kas paģēr otru cilvēku pārvērst par vadāmu īpašumu…
Šī paša iemesla dēļ viņš nav greizsirdīgs…
Un viņam IR KO DOT, atbildot uz visu, ko viņš saņem…
Mīļie, tikai tas, kuram ir labi pašam ar sevi, var uzdāvināt savas klātesamības laimi citam…

Lūk, kur ir jēga ieguldīties, tiecoties pēc mīlestības, nevis studējot “20 veidi kā attiecībās panākt savu”…

Es vispār labprāt izvairītos no satikšanās ar cilvēkiem, kuri lieto vārdu “panākt savu” attiecībās ar dzīviem cilvēkiem.
Esi tu pats.
Viss pārējais atnāks, apsolu!
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Ja vēlies ņemt no manis piemēru, dari to pareizi

10561582_766215776826367_5636421368223357760_n
Ja vēlies ņemt no manis piemēru, dari to pareizi.
Pieņem to, ka vari arī kļūdīties. Tieši tik reizes, cik vajadzēs, lai sanāktu tā, kā tev patiešām patīk. Pieņem to, ka savas nepilnības pieņemšana ved tevi pie tuvības ar sevi, bet centieni būt ideālam – pie vientulības.
Var “pagatavot veselu ziloni” un var to apēst pa gabaliņiem. Starp citu, tikai tā var “apēst ziloni”. Un arī vali var noķert ar plikām rokām, ja tikai rokas ir gana maigas un prot gaidīt.
Jo jūtīgums un spēks nav pretmeti, bet gan viena vesela divas šķautnes.
Pieņem to, ka ļoti reti mēdz būt pirmais un vienīgais veiksmīgais mēģinājums. Ir ļoti daudz dažādu mēģinājumu. Un pat tad, ja tu skaidri zini, kā vajag, vienalga sanāks tieši tā, kā tu vari. Varbūt galīgi ne pareizi, bet tas būs labākais, kas varēja notikt. Un vēl, vienmēr var atgriezties un vismaz palūgt piedošanu.
Pieņem to, ka plānot un darīt – tās ir divas, ļoti atšķirīgas lietas. Un nav vērts pavadīt dzīvi plānojot dzīvi. Pat tad, ja viss mainās, pašreizējais mirklis nav mazāk svarīgs.
Pieņem to, ka, ja baudījuma nav ārpusē, to var izaudzināt sevī. Tāpat kā mieru. Bet dzīves jēgu nāksies meklēt, izdomāt un uzturēt.
Pieņem to, ka mīlestība ir darbība. Bet samierināšanās ar savu bezspēcību – ir augstākais labums.
Pieņem to, ka mūžīgā dzīšanās pēc laimes ir neiroze. Bet savu skumju pieņemšana atdzīvina. Pastāvīgi priecīgi var būt tikai personāži no jogurta ar pazeminātu tauku saturu reklāmas. Bet reālas dzīvas būtnes ir pavisam savādākas.
Ņem no manis piemēru tajā, ko nav pieņemts aprakstīt, kas ir pretrunā ar vispārpieņemtajām sociālajām matricām un atgriež tevi uz sava ceļa.
Piemēri šo piemēru sev. Izskati to un izmēģini uzmanīgi. Atdali ēdamo no neēdamā. Sagremo un izspļauj to, kas tev neder. Vai pat visu – pilnībā izspļauj. Sekot labam piemēram ir saprātīgi. Bet nesekot – drosmīgi.
Neaprij manus vārdus pilnībā, lai nebūtu tā, ka pēc tam mani ienīdīsi par to, ka es tavā mutē lieku neēdamas lietas. Es neko tur nelieku, es vienkārši dzīvoju. Bet tu ņem un centies uzlipināt manu dzīvi uz sevis un pēc tam saki, ka tev tajā ir par šauru. Tā tam arī jābūt!
Nav nevienas gatavas receptes tavai dzīvei – nevienas. Un pāršķirojot visus iespējamos variantus, tu pārliecināsies par to. Tas ir tikai laika jautājums.
Tā kā, ja vēlies ņemt no manis piemēru, dari to pareizi. Bet labāk vispār to nedari, bet ej savu ceļu. Jo, iespējams, kaut kur tomēr mūsu ceļi krustojas.

 

Autors: Aglaja Datešidze (http://dateshidze.ru/)
Tulkoja: Ginta FS

 

P.S. Ļoti bieži, parasti tad, kad iestājas sarežģīti laiki, cilvēks meklē palīdzību – meklē kādu, kurš palīdzēs saprast, kas notiek, pateiks priekšā – ko šādā situācijā darīt. Mēs meklējam katrs savu guru – cerot, ka ir kāds, kurš pateiks mums  priekšā kādu ģeniālu recepti un tad ar vienu rokas mājienu viss mainīsies. Un kad šī “recepte” ir izmēģināta un rezultāts nav gaidītais, mēs “viļamies” savos skolotājos. Taču arī šis skolotājs ir tikai cilvēks – ar savu dzīvi, savu ceļu, kas noteikti ir atsķirīgs no mūsējā. Taču katrā no mums sēž tas Lielais Skolotājs, kurš visu zina, ir tikai jāiemācās to sadzirdēt. Es mācos klausīties Viņā…. Protams, ar pirmo mēģinājumu nesanāk, arī ar desmito un simto, bet es zinu, ka pacietībai ir milzīgs spēks. Lai veicas arī jums sava Iekšējā Skolotāja sadzirdēsanā.
Ginta FS