Nedari pāri tiem, kurus neesi iemīlējis…

69496158_2036645996435213_6347257172887339008_n

Nedari pāri tiem, kurus neesi iemīlējis…
Un neizmanto viņu gatavību būt kopā ar tevi uz jebkādiem noteikumiem, upurēties, gaidīt, piekrist…
Arī viņus vada ne jau mīlestība pret tevi, taču viņiem vajadzīga tava palīdzība nevis līdzjūtība pret viņu atkarību…
Nepaliec kopā ar viņiem tikai tāpēc, ka ar tevi kāds nepalika…
Nepaliec kopā ar viņiem līdz labākiem laikiem, kuros viegli nomainīsi viņus pret citiem…
Nedomā, ka tu viņus svētī ar savu klātbūtni, ņemot vērā tavu dubultdzīvi realitātē vai sapņos, paliekot kopā tikai pieklājības dēļ…
Viņi ir atkarīgi, bet tu iedomīgs…
Tāpēc, ka viņi netic, ka varēs kaut ko saņemt nepazemojoties…
Bet tu tici tam, ka viņiem esi viss, un vari neko nedot pretī…

Mani vienmēr nomāc šīs viltotās konstrukcijas attiecībās, kurās ir drūmi un nestabili, tāpēc, ka tiltu nav, bet ir sienas, aiz kurām iziet ir bail gan tiem, kuri pazemībā gaida savas drupačas, gan tiem, kuri šīs drupačas pamet, vai arī aktīvi tēlo, ka viņiem tas ir interesanti, bet patiesībā – tik garlaicīgi…

Mani Mīļie, pateikt NEMĪLU un atteikties no jebkurām attiecībām nav cietsirdīgi…
Cietsirdīgi ir palikt un atsiet sev rokas, domājot, ka, ja tu nemīli, tad tu drīksti būt gan te, gan tur, un kur vēl kaut ko dod…
Ir cietsirdīgi pazemot cilvēku tikai tāpēc, ka tu viņu nemīli…
Ir cietsirdīgi, ja tev kopā ar otru cilvēku nav nekā cita, kā tikai skumja sadzīve un šķietama ģimene, īpaši, ar bērniem, kuriem šī šķietamība tikai uzdāvinās skumju divu svešu cilvēku kopdzīves pieredzi…
Vienkārši atceries, ka cilvēki, kurus tu neesi iemīlējis – ir to mīļotie cilvēki, kurus viņi nav atraduši tikai tava žēluma vai iedomības dēļ…
Un tu blakus viņiem – arī esi apdalīts, tāpēc, ka tev nav šī abpusējas mīlestības prieka…
Neeksistē nekāda bezatbildība… es nepiekusīšu to atkartot…
Eksistē romantiski iesaiņota neiroze, ar kuru slimot šķiet goda lieta, taču patiesībā ir graujoši gan psihei gan dzīvei… tā ir pārāk īsa, lai būtu nelaimīga…
Jā, protams, ne jau visas attiecības balstās uz mīlestības…
Vēl ir dziļa cieņa…
Bet vai šī cieņa ir tur, kur kādu nemīlamo patur ērtā cilvēka lomā?…
Es novēlu visiem būt godīgiem pret sevi…
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vai TAS ir pietiekami

108164475_1500113460192814_8010225370238291783_o

Mīļie, gandrīz visas mūsu drāmas saistītas ar to, ka nevaram no citiem cilvēkiem dabūt to, ko viņi vai nu negrib vai nevar mums dot…

Visa mūsu iedomība sakņojas pārliecībā, ka mums izdosies piespiest citus cilvēkus iedot mums to, ko viņi nevēlas vai nevar mums dot…

Bet visa mūsu muļķība sakņojas tajā, ka visu šo laiku mēs dzīvojam citu cilvēku dzīvi, vajājot viņus par viņu tiesībām NEGRIBĒT vai NEVARĒT dot mums to, ko mēs vēlamies…
Tajā pat laikā pašu dzīve paiet garām un barojas tikai no mūsu aizvainojumiem, apaugot ar NEdabūšanas neirozi….

Jā, katram cilvēkam ir tiesības negribēt dot to, ko no viņa lūdz, prasa, izspiež vai atklāti pieprasa…
Pavisam vienkārši negribēt un netaisnoties par to, ka negrib…
Īpaši tad, ja viņš to pat solījis nav…
Un, ja pieprasītais vispār nav viņam pa spēkam, tad te pat apspriest nav ko…

Un tās ir arī mūsu tiesības…

Un labākās attiecības izveidojas tiem, kas reizi par visām reizēm sapratuši, ka saņemt vairāk, par to, ko mums uzreiz un labprātīgi dod, var tikai kā dāvanu… un arī tikai labprātīgu dāvanu…

Nav citu variantu un veidu…
Nav citu GODĪGU veidu, kas no mums neatgrūstu cilvēkus…

Tāpēc nav vērts lolot ilūzijas par to, ka, ja tev šobrīd kaut ko nedod, tad tu to saņemsi pēc tam…

Visticamākais, nesaņemsi…

Lūk, arī tev atbilde: vai tev vajadzīgs cilvēks, kurš dod tieši tik, cik tu šobrīd saņem? Vai tā tev ir pietiekami, bez cerībām par to, ka šis devums palielināsies?…
Un te nu godīgi padomā par to, ko no tevis saņem viņš – tas otrs…. vai tu esi gatavs palielināt savu ieguldījumu pretēji savām vēlmēm?…

Ir vērts turpināt tikai tad, ja TEV IR PIETIEKAMI!

Tikai tad, saproti?

Tāpēc, ka ieeja neirozē sākas tur, kur tu dodies attiecībās ar domu par to, ka nav pietiekami, bet var cilvēku pavisam nemanāmi paliekt zem sevis, izspiest, pielietot manipulācijas un arī nonākt līdz atklātiem skandāliem, “uzsēdinot” uz vainas un parādnieka sajūtas…

Mīļie, tas ir pretīgs plāns…
Un nepavisam – ne vieds…

Tāpēc, ka VISS UZREIZ JAU BIJA REDZAMS UN SAPROTAMS…

Jau pašā sākumā vienmēr ir redzams, vai mēs dzīvojam neieciklējoties uz sevi un cenšamies iepazīt to cilvēku, ar kuru ielaižamies attiecībās…

Un visas tās frāzes – “es domāju, ka viņš mainīsies” – tās ir apzināta pašapmāna frāzes….

Uz ko pamatojoties tā var domāt???

Ne uz ko, izņemot paša vēlmes, kuras mēs pierakstām otram cilvēkam, bet pēc tam viņu vainojam par to, ka viņš tām neatbilst…
Arī tā ir neiroze…
Ieilgusi, nogurdinoša neiroze, kas cilvēku pārvērš par mūžīgi neapmierinātu un aizvainotu radījumu, kuram visi citi vienmēr ir vainīgi….

Un, tā, ja pietiekami – tad turpini…
Nav pietiekami – ej prom, vai arī nežēlojies…

Tā ir vienīgā emocionāli nobriedusī un psiholoģiski veselā pieeja jebkurām attiecībām….

Viss pārējais ir neirotiskās spēles, kuras ved tikai un vienīgi pie psiholoģiskās invaliditātes…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ciešanām ir tikai trīs iemesli…

ciešanas

Mīļie, ciešanām ir tikai trīs iemesli…

– Tā ir nespēja mierīgi pieņemt to, ko nav mūsu spēkos izmainīt… pats rūgtākais no visiem un visbiežāk vientulībā izdzīvotais, paslēpjot to lielā dziļumā…

– Nespēja saņemties pat iespējamām pārmaiņām… un tās ir nogurdinošas šūpoles, kas sanaglotas no šaubām, neapmierinātības un bailēm, kas aizšūpo tevi līdz neirozei, nervu sabrukumam un izmisumam…

– Un nespēja kādā citā veidā izraisīt interesi par sevi… šis ir tiem, kuri nevis vienkārši mīl dzīvot drāmā, bet kuriem ļoti vajadzīgi ir stabili skatītāji… šīs ciešanas mokošākas ir pēdējiem – skatītājiem…

Visas ciešanas ir atšķirīgas, tām ir atšķirīgi iemesli un tās noris atšķirīgi… Taču tās vieno viens – ja ļaujam tām ieilgt, tās “palaiž” emocionālās un fiziskās sagrāves procesus… Un tāpēc ir jāiziet no tām pašiem vai ar profesionāla speciālista palīdzību…

Nedrīkst ļaut ieilgt ciešanām…
Pretējā gadījumā tās saīsinās dzīvi…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Būt zem jumta

mājas

Laime nepavisam nav tajos cilvēkos, no kuriem tev, kā tautā saka, “norauj jumtu”…

Laime ir tajos, ar kuriem kopā zem šī jumta viss nostājas savās vietās – tādiem vienkāršiem un saprotamiem…

Bet tas stāvoklis, kuru viņi tev dāvā, balstās uz visiem laikiem pazudušās bailēs kaut ko pateikt ne tā, ne tā paskatīties, ne tajā rakursā sevi parādīt, izrādīties kaut kādam – ne tādam…

Un tas, mani mīļie, ir tik daudz!

Ļoti daudz!
Un tas ir brīnišķīgi – blakus otram cilvēkam būt sev pašam…

Pārāk daudz reižu esmu redzējusi un turpinu redzēt attiecības, kurās viens it kā kārto bezgalīgu eksāmenu otra priekšā, bet otrs ir iejuties neiecietīga skolotāja lomā, kurš izgāzīs jebkurā eksāmenā, neņemot vērā skolnieka sagatavotības līmeni…

Tas ir mokoši…

Tas ir neperspektīvi…
Un tas ir progresējoši patoloģiski…
Un tā ir neiroze…
Kaut gan jumtu pilnībā var noraut…

Tad, lūk, attiecībās nevajadzētu būt mokoši…

Nevajadzētu būt neirotiskai katras savas izpausmes atsekošanai…
Nevajadzētu būt sajūtai, ka tūliņ, tūliņ sāksies zemestrīce…
Tas viss ir ne jau no tuvības.

Tuvība var būt karsta, taču tā balstās uz tās asās sajūtas, ka otrs tev ir tik ļoti dārgs līdz pat pedējai savai neideālajai šūniņai, cik tu ļoti dārgs esi arī viņam…

Bet spēlītes “kļūsti tāds/tāda, kādu es tevi gribu redzēt” ir raksturīgas tikai tiem, kuri paši sev tā arī nekad ne par ko nekļūs…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tas, kurš nemeklē glābēju

pieņem vīru

Visu dzīvi mani interesē cilvēki, kuri savas attiecības ar citiem cilvēkiem nepārvērš smagā atkarībā, kurā no tiesas nav nekādas mīlestības…

Ir tikai mežonīgas bailes no vientulības…
Nespēja aizpildīt savu emocionālo telpu…
Un iemācītā bezpalīdzība, kurā viņi pat necenšas kaut ko izdarīt savas dzīves labā, lai kļūtu par vienotu veselumu.
Attiecības ar viņiem ir smags pārbaudījums…

Tas arī tādēļ, ka viņu jūtu arsenālā visu nosaka bērnišķīgs aizvainojums, ar kura palīdzību viņi cenšas saņemt visu, ko vēlas un uz ko paši nav spējīgi…

Emocionālā pašpietiekamība ir garantija tam, ka attiecības ar otru cilvēku tiks uzbūvētas godīgi…

Tāpēc, ka pašpietiekamam cilvēkam ir vajadzīga tuvība tieši ar to, kas viņam tuvs un dārgs, viņam ir svarīga garīgā vienlīdzība, ilgas un sirsnīgas sarunas, uzticēšanās, maigums un apmaiņa ar pašām gaišākajām sajūtām…
Viņš nemeklē savu problēmu risinātāju…
Viņš nemeklē aukli…
Viņš nemeklē glābēju…
Un viņam nav vajadzīgi upuri…
Viņš neslimo ar neirozi, kas paģēr otru cilvēku pārvērst par vadāmu īpašumu…
Šī paša iemesla dēļ viņš nav greizsirdīgs…
Un viņam IR KO DOT, atbildot uz visu, ko viņš saņem…
Mīļie, tikai tas, kuram ir labi pašam ar sevi, var uzdāvināt savas klātesamības laimi citam…

Lūk, kur ir jēga ieguldīties, tiecoties pēc mīlestības, nevis studējot “20 veidi kā attiecībās panākt savu”…

Es vispār labprāt izvairītos no satikšanās ar cilvēkiem, kuri lieto vārdu “panākt savu” attiecībās ar dzīviem cilvēkiem.
Esi tu pats.
Viss pārējais atnāks, apsolu!
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Ja vēlies ņemt no manis piemēru, dari to pareizi

10561582_766215776826367_5636421368223357760_n
Ja vēlies ņemt no manis piemēru, dari to pareizi.
Pieņem to, ka vari arī kļūdīties. Tieši tik reizes, cik vajadzēs, lai sanāktu tā, kā tev patiešām patīk. Pieņem to, ka savas nepilnības pieņemšana ved tevi pie tuvības ar sevi, bet centieni būt ideālam – pie vientulības.
Var “pagatavot veselu ziloni” un var to apēst pa gabaliņiem. Starp citu, tikai tā var “apēst ziloni”. Un arī vali var noķert ar plikām rokām, ja tikai rokas ir gana maigas un prot gaidīt.
Jo jūtīgums un spēks nav pretmeti, bet gan viena vesela divas šķautnes.
Pieņem to, ka ļoti reti mēdz būt pirmais un vienīgais veiksmīgais mēģinājums. Ir ļoti daudz dažādu mēģinājumu. Un pat tad, ja tu skaidri zini, kā vajag, vienalga sanāks tieši tā, kā tu vari. Varbūt galīgi ne pareizi, bet tas būs labākais, kas varēja notikt. Un vēl, vienmēr var atgriezties un vismaz palūgt piedošanu.
Pieņem to, ka plānot un darīt – tās ir divas, ļoti atšķirīgas lietas. Un nav vērts pavadīt dzīvi plānojot dzīvi. Pat tad, ja viss mainās, pašreizējais mirklis nav mazāk svarīgs.
Pieņem to, ka, ja baudījuma nav ārpusē, to var izaudzināt sevī. Tāpat kā mieru. Bet dzīves jēgu nāksies meklēt, izdomāt un uzturēt.
Pieņem to, ka mīlestība ir darbība. Bet samierināšanās ar savu bezspēcību – ir augstākais labums.
Pieņem to, ka mūžīgā dzīšanās pēc laimes ir neiroze. Bet savu skumju pieņemšana atdzīvina. Pastāvīgi priecīgi var būt tikai personāži no jogurta ar pazeminātu tauku saturu reklāmas. Bet reālas dzīvas būtnes ir pavisam savādākas.
Ņem no manis piemēru tajā, ko nav pieņemts aprakstīt, kas ir pretrunā ar vispārpieņemtajām sociālajām matricām un atgriež tevi uz sava ceļa.
Piemēri šo piemēru sev. Izskati to un izmēģini uzmanīgi. Atdali ēdamo no neēdamā. Sagremo un izspļauj to, kas tev neder. Vai pat visu – pilnībā izspļauj. Sekot labam piemēram ir saprātīgi. Bet nesekot – drosmīgi.
Neaprij manus vārdus pilnībā, lai nebūtu tā, ka pēc tam mani ienīdīsi par to, ka es tavā mutē lieku neēdamas lietas. Es neko tur nelieku, es vienkārši dzīvoju. Bet tu ņem un centies uzlipināt manu dzīvi uz sevis un pēc tam saki, ka tev tajā ir par šauru. Tā tam arī jābūt!
Nav nevienas gatavas receptes tavai dzīvei – nevienas. Un pāršķirojot visus iespējamos variantus, tu pārliecināsies par to. Tas ir tikai laika jautājums.
Tā kā, ja vēlies ņemt no manis piemēru, dari to pareizi. Bet labāk vispār to nedari, bet ej savu ceļu. Jo, iespējams, kaut kur tomēr mūsu ceļi krustojas.

 

Autors: Aglaja Datešidze (http://dateshidze.ru/)
Tulkoja: Ginta FS

 

P.S. Ļoti bieži, parasti tad, kad iestājas sarežģīti laiki, cilvēks meklē palīdzību – meklē kādu, kurš palīdzēs saprast, kas notiek, pateiks priekšā – ko šādā situācijā darīt. Mēs meklējam katrs savu guru – cerot, ka ir kāds, kurš pateiks mums  priekšā kādu ģeniālu recepti un tad ar vienu rokas mājienu viss mainīsies. Un kad šī “recepte” ir izmēģināta un rezultāts nav gaidītais, mēs “viļamies” savos skolotājos. Taču arī šis skolotājs ir tikai cilvēks – ar savu dzīvi, savu ceļu, kas noteikti ir atsķirīgs no mūsējā. Taču katrā no mums sēž tas Lielais Skolotājs, kurš visu zina, ir tikai jāiemācās to sadzirdēt. Es mācos klausīties Viņā…. Protams, ar pirmo mēģinājumu nesanāk, arī ar desmito un simto, bet es zinu, ka pacietībai ir milzīgs spēks. Lai veicas arī jums sava Iekšējā Skolotāja sadzirdēsanā.
Ginta FS