Dzīves sērfings

serfings4

Un tomēr, to vajadzētu iemācīties…

Brīnišķīgo savu paša noturības sajūtu, psiholoģiskās noturības sajūtu…

Iemācīties pašam un jau no dzimšanas mācīt to saviem bērniem, jo tas ir svarīgākais…
Jā, Mīļie, nevis veiksme un prestižs…
Jo tur, kur tu esi nenoturīgs, ļoti daudz kas tavā dzīvē vienkārši nenotiek, tāpēc, ka tu sabrūc agrāk – vēl pirms saviem sasniegumiem…
Salūzti no katra šķība skatiena, kritiska vārda, noraidījuma un pirmās neveiksmes…

Es ļoti bieži strādāju ar bērniem…
Redzu, cik ļoti agri viņi zin un pārvalda valodas, ir uz “Tu” ar jebkuru datoru…
Un tas ir lieliski…
Taču vēl es redzu viņu absolūto emocionālo bezspēcību…
Viņi nespēj atrisināt visvienkāršāko konfliktu…
nezin, ko darīt ar aizvainojumu…
nezin, kā draudzēties vai gluži otrādi, nepadoties aizdomīgiem piedāvājumiem…
nezin, kā izrādīt simpātiju…
kā runāt ar skolotāju…
kā veidot attiecības kolektīvā…
kā pārciest pirmās neveiksmes mīlestībā…
un vēl ļoti daudz ko nezin…

Viņi to nezin, jo neviens viņiem to nav mācījis vai nemāca vispār, vai arī māca ļoti ļoti maz…
Bet, ja pavisam godīgi, tad arī mēs ar jums, mani Mīļie, ļoti bieži neesam nekur tālu aizgājuši savā psiholoģiskajā veselībā…
Katrs otrais no mums ir neirotiķis…

Kāpēc?

Tāpēc, ka visiem šķiet, ka tas nemaz nav tik svarīgi – būt psiholoģiski veselam… galvenais ir diplomi, uzvaras, sacensības…
Un tikai tad, kad aci pret aci sastopies ar šo pašu neirozi… ar šo pašu patoloģisko trauksmainību…. ar šo pašu depresiju, saproti, beidzot, ka nav par ko priecāties…
Ka nav spēka piecelties pēc zaudējuma…
Ka nav spēka tikt galā ar parastākajām sadzīves grūtībām…
Ka nav spēka pretoties izmantotājiem, manipulatoriem un grāvējiem…
Nav spēka pārciest zudušo mīlestību, šķiršanos, neatgriezeniskus zaudējumus…

Nav emocionālā spēka… un zināšanu par to, kā to darīt – arī nav…

Taču ir bailes… ārprātīgas iekšējās bailes…
Un tieši bailes liek mums palikt tur, no kurienes sen bija jāaizmūk…
Bailes nedod nekādas iespējas…
Bailes bremzē, nolaiž rokas un noved mūs verdziskā paša bezspēcības stāvoklī…

Un viss lido pie velna…. visa mūsu uzpūstā veiksme, kurai nav nekādas vērtības, ja tā tikusi uz piecām minūtēm psihloģiski nenoturīgam cilvēkam, kuram iemācīts kā pārvērsties par robotu, fiksi aizskriet līdz pirmajai uzvarai ar mākslīgi radītu motivāciju, bet neviens nav iemācījis, ko darīt dzīvam cilvēkam, ja uzvara nav notikusi…

Es atkārtošos, šī ir apbrīnojama sajūta…
Psiholoģiskās noturības sajūta…
Tāpēc, ka tā ir pašas dzīves sajūta, kurai tu nevis gatavojies, bet, kuru tu dzīvo tieši tagad, nebaidoties pat no vislielākajiem viļņiem…

Iemācieties, Mīļie, šo sērfingu…
Nenožēlosiet!

Ļiļa Grad
Foto: pexel
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Būt zem jumta

mājas

Laime nepavisam nav tajos cilvēkos, no kuriem tev, kā tautā saka, “norauj jumtu”…

Laime ir tajos, ar kuriem kopā zem šī jumta viss nostājas savās vietās – tādiem vienkāršiem un saprotamiem…

Bet tas stāvoklis, kuru viņi tev dāvā, balstās uz visiem laikiem pazudušās bailēs kaut ko pateikt ne tā, ne tā paskatīties, ne tajā rakursā sevi parādīt, izrādīties kaut kādam – ne tādam…

Un tas, mani mīļie, ir tik daudz!

Ļoti daudz!
Un tas ir brīnišķīgi – blakus otram cilvēkam būt sev pašam…

Pārāk daudz reižu esmu redzējusi un turpinu redzēt attiecības, kurās viens it kā kārto bezgalīgu eksāmenu otra priekšā, bet otrs ir iejuties neiecietīga skolotāja lomā, kurš izgāzīs jebkurā eksāmenā, neņemot vērā skolnieka sagatavotības līmeni…

Tas ir mokoši…

Tas ir neperspektīvi…
Un tas ir progresējoši patoloģiski…
Un tā ir neiroze…
Kaut gan jumtu pilnībā var noraut…

Tad, lūk, attiecībās nevajadzētu būt mokoši…

Nevajadzētu būt neirotiskai katras savas izpausmes atsekošanai…
Nevajadzētu būt sajūtai, ka tūliņ, tūliņ sāksies zemestrīce…
Tas viss ir ne jau no tuvības.

Tuvība var būt karsta, taču tā balstās uz tās asās sajūtas, ka otrs tev ir tik ļoti dārgs līdz pat pedējai savai neideālajai šūniņai, cik tu ļoti dārgs esi arī viņam…

Bet spēlītes “kļūsti tāds/tāda, kādu es tevi gribu redzēt” ir raksturīgas tikai tiem, kuri paši sev tā arī nekad ne par ko nekļūs…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestība ir tikpat dabiska funkcija kā elpošana

milestiba38

Cilvēki domā, ka viņi var iemīlēt tikai tad, kad atradīs mīlestības cienīgu cilvēku. Muļķības! Tu nekad tādu neatradīsi. Cilvēki domā, ka viņi iemīlēs tikai tad, kad atradīs ideālu vīrieti vai sievieti. Nieki! Tu nekad to neatradīsi, jo ideāls vīrietis un ideāla sieviete neeksistē. Un pat tad, ja eksistē, tos neinteresē tava mīlestība.
Nepieprasi pilnību, jo tad tu vispār neatradīsi nekādu mīlestību, kas spēs tevi piepildīt. Gluži otrādi, tu kļūsi pavisam nemīlošs. Cilvēki, kuri pieprasa pilnību – tie ir ļoti nemīloši cilvēki, neirotiski cilvēki. Pat tad, ja viņi atrod mīļoto, viņi pieprasa pilnību, un mīlestību nogalina viņu prasības.

Kā tikko vīrietis iemīl sievieti, vai sieviete – vīrieti, uzreiz sākas prasības. Sieviete sāk pieprasīt, lai vīrietis kļūtu ideāls, vienkārši tāpēc, ka viņš viņu mīl. Tā, it kā viņš būtu nogrēkojies! Tagad viņam jābūt ideālam, tagad viņam jāatmet visi savi trūkumi, vienkārši tā – šīs sievietes dēļ.
Tagad viņš vairs nevar būt vienkārši cilvēks. Vai arī viņam jākļūst par supercilvēku, vai arī viņam jākļūst neīstam, melim. Gluži dabiski, kļūt par supercilvēku ir ļoti grūti, tāpēc  cilvēki kļūst par meļiem. Viņi sāk izlikties, tēlot, spēlēt spēles.

Atceries, nekad nepieprasi pilnību. Tev nav tiesības pieprasīt kaut ko kādam. Ja kāds tevi mīl, esi pateicīgs, bet neko nepieprasi, jo viņam nav tevi jāmīl. Ja kāds tevi mīl – tas ir brīnums un, lūdzu, esi saudzīgs ar šo brīnumu.

Mīlestība, tāpat kā elpošana, ir gluži dabiska funkcija. Un, kad tu mīli cilvēku, nepieprasi, pretējā gadījumā, tu uzreiz aizver durvis. Neko negaidi. Ja kaut kas atnāk, izjūti pateicību. Ja nekas neatnāk, tātad tam nav jāatnāk, tam nav nepieciešamības atnākt. Tu nevari to gaidīt.

Ošo “Dzīve. Mīlestība. Smiekli”
Tulkoja: Ginta FS

 

Vēlaties savam bērnam laimīgu bērnību? Sākumā tieciet galā ar sevi!

berni_vecaki.jpg

«Es viņa dēļ esmu gatava darīt visu, bet viņš…», «Dodiet padomu, ko man darīt ar bērnu?», «Kurā viņš tāds negants “atsities”?…» Pazīstama bildīte? Ļoti gribās savam acuraugam organizēt «ideālu bērnību», bet viņš, parazīts, cenšas visu sabojāt.

Taču ideālu bērnību nodrošināt var tikai psihiski veseli vecāki. Tikai tā un nekā savādāk. Lai bērns izaugtu laimīgs un, lai mīlestība viņa dzīvē būtu gaišas un priecīgas jūtas, vecākiem šī mīlestība jādod no pašiem pirmajiem mazā cilvēka dzīves mirkļiem.

Te nu, protams, varam izdarīt lirisku atkāpi par tēmu, ka mēs visi ļoti atsķirīgi uztveram šo jēdzienu Mīlestība.

Vieniem tās ir darbības, citiem – siltas, maigas attiecības, rūpes un uzmanība. Taču daudz svarīgāk ir tas, ka mīlestība kā emocija, kuru mēs pret kādu jūtam – ir absolūti bērnības sajūta. Tas ir tas, ko mēs jutām, kad bijām maziņi. Meklēt mīlestību nozīmē meklēt tās sajūtas, tos pārdzīvojumus, censties tos atkārtot, zemapziņā vēlrez un vēlreiz atgriezties bērnībā.

Piemēram, labklājīga ģimene. Tāda, kur to vien darīja, kā bērnu nēsāja uz rokām, bučoja viņam dupsi un kur viņu lutināja visi bez izņēmuma. Kad viņš izaugs, savā partnerī vinš meklēs tieši to.

Taču, kā jau mes zinām, tā mēdz būt ne visiem.  Daudzi jau agrā bērnībā jutās pamesti, nevienam nevajadzīgi, nemīlēti. Tam var būt daudz un dažādi iemesli, vienu atdeva internātā, otru – nedēļas bērnu dārzā, trešo uz laukiem pie vecmāmiņas (mamma apciemoja reizi mēnesī, bet bērns raudāja, jo tik ļoti mīlēja savu mammu un briesmīgi pardzīvoja to, ka viņa viņu pamet).

Otrs, ne mazāk populārs scenārijs: tētis pēc šķiršanās pie bērna vairs nebrauc, dzīvo savu dzīvi un vispār neinteresējas par meitas dzīvi. Meitenīte skuma pēc tēva un cieta no tā, ka viņa viņam nav vajadzīga. Viņai tā arī ir mīlestība – jūtiet, ko es gribu pateikt? To, ka tad, kad viņa pieaugs, viņa meklēs cilvēku, kurš nodrošinās viņai līdzīgas ciešanas, pametīs viņu, aizmirsīs, necienīs. Viņai tieši TĀ ir mīlestība. Un tikai tādas attiecības tiks uztvertas kā nopietnas.

Tā kā mīlestības jēdziens mums visiem eksistē a priori, no dzimšanas, taču tā formēšanos tieši ietekmē vecāku darbības. Vai nu bērns priecājas un ir laimīgs – vai arī viņš cieš, baidās un pārdzīvo. Un pēc šīm bērnībā ierastajām emocijām, cilvēks tiecas visu savu dzīvi. Tieši tāpēc mums ir sarežģīti vienoties par to, kas tas ir – mīlestība – visiem ir dažādi sākuma punkti un dažāda pieredze.

Manus rakstus lasa tūkstošiem cilvēku. Un visi viņi ir dažādi. Starp viņiem ir gan neirotiķi, gan psihiski veseli cilvēki. Un tāpēc nevajag gaidīt gatavus universālus risinājumus. To vienkārši nav. Ja cilvēkam ir nopietnas problēmas, viņš nevar izmainīties uzreiz, vienkārši izlasiet rakstu līdz galam.

Pieņemsim, jūs esat agresīvs vecāks. Kliedzat uz bērnu, regulāri viņu iekaustat. Izlasiet rakstu un padomājiet: iespējams, psihologs pareizi vien saka un nevajag bērnu pērt? Nevajag, taču jūs savādāk nevarat. Jo vairāk sevi iegrožosiet, jo vairāk būs agresijas.

Ir tikai viens veids, kā izmainīt šo scenāriju – salabot savu galvu. Tikai izdzīvojot no sevis šo bērnības stāstu par nelaimīgu mīlestību, var kļūt par labestīgu un priecīgu mammu.

Bet, ne to, kas nevis dzīvo, bet izdzīvo, un nekādīgi nespēj saprast, ko pati vēlas: vai meklē bērnam tēvu – mačo, kurš skraida pa dzīvokli ar siksnu rokā un cenšas izaudzināt «normālu veci» (bet patiesībā izaudzina neirotiķi).

Kad jūs saņemsiet sevi rokās, aiziesiet pie psihologa (vai psihiatra – viss atkarīgs no tā, cik smags ir jūsu “gadījums”) un tiksiet galā ar savu neveselo psihi, tad variet droši vairs nelasīt manus rakstus. Jums nebūs vajadzīgi ne padomi, ne psihologi – viss jums sanāks.

Kāpēc? Tapēc, ka jūs beidzot kļūsiet par normālu cilvēku: paredzamu, ar stabilu psihi, bez kompleksiem, kontrolēsiet savas emocijas. Un tad bērns – ak, kāds brīnums! – augs absolūti normāls un vesels.

Taču pagaidām vairums vecāku, diemžēl, uzskata, ka viņiem viss ir normāli, bet “ar bērnu kaut kas staidzami ir jādara”.

Autors: Mihails Labkovskis
Tulkoja: Ginta FS