10 dīvaini vingrinājumi smadzeņu treniņam

❤️ Tīri zobus ar “neērto” roku.
Pētījumi liecina, ka pretējās smadzeņu puslodes izmantošana (kā šajā vingrinājumā) izraisa strauju un būtisku smadzeņu garozas paplašināšanos. Atceries arī zobu pastas tūbiņu atvērt ar neērto roku 🙂
❤️ Dušā mazgājies ar aizvērtam acīm.
Taktilās sajūtas aktivizē citas smadzeņu zonas. Tavas rokas pamana to, ko tu nevari redzēt, un sūta par to signālus smadzenēm.
Pamēģini no maņām izmantot tikai tausti. Atver ūdens krānu un noregulē ūdeni, uzticoties savām sajūtām. Pēc tam mazgājies ar aizvērtām acīm.
❤️ Maini savu ierasto rīta kārtību.
Smadzeņu pētījumi liecina, ka jauni uzdevumi palielina smadzeņu garozas apgabalus, fiksējot smadzeņu aktivitātes līmeņa paaugstināšanos.
Piemēram, pēc brokastīm apģērbies un izej pastaigā ar suni pa citu ceļu, nekā parasti, nomaini savu iemīļoto TV kanālu vai radiostaciju uz citu.
❤️ Burtiskā nozīmē, apgriez priekšmetus ar kājām gaisā.
Kad tu skaties uz lietām, kas stāv pareizi, tava kreisā, “verbālā” smadzeņu puse tās ātri atpazīst un nekavējoties nosūta tavu uzmanību uz citu vietu. Apgriežot tās otrādi, tava smadzeņu labā puse ieslēdzas un mēģina atpazīt attēla formu, krāsu un attiecības, ko tā nesaprot.
Apgriez kājām gaisā ģimenes fotoattēlus, sienas pulksteņus un kalendāru.
❤️ Samainieties vietām pie pusdienu vai vakariņu galda.
Vairumā ģimeņu katram no ģimenes ir sava vieta pie galda, taču smadzenēm nepārtraukti ir vajadzīga jauna pieredze.
Samainieties vietām, lai izmainītu savu skatu uz telpu, cilvēkiem un arī to, kā tu pasniedzies pēc sāls vai pipariem.
❤️ Ieelpo jaunus aromātus.
Tu droši vien nevarēsi atcerēties, kurā brīdī tu iemācījies to, ka, piemēram, kafijas smarža asociējas ar jaunas dienas sākumu. Jaunus neironu ceļus tu vari izveidot, ja savienosi neierastus aromātus, piemēram, vaniļu, kanēli, piparmētru ar kādu savu darbību.
Tu vari kādu nedēļu paturēt blakus savai guļvietai kādu sev mīļu aromātu. Atver to un ieelpo, kolīdz pamosties, pēc tam, kad apģērbies, ieelpo atkal.
❤️ Atver mašīnas logu.
Hipokamps ir smadzeņu daļa, kas atbild par atminām. Tās būs īpaši spilgtas, ja tajās piedalīsies smaržas, skaņas, tēli.
Pamēģini atpazīt jaunas skaņas un smaržas savā ceļā. Atvērts mašīnas logs lieliski tam palīdzēs.
❤️ Pēti produktus lielveikalā.
Lielveikali ir iekārtotii tā, ka visienesīgākās preces tiek novietotas cilvēka acu augstumā, tāpēc iepērkoties tu ļoti daudz ko neievēro.
Apstājies veikalā pie vitrīnām un paskaties uz apakšējiem plauktiem. Ja ieraudzīsi kaut ko, ko iepriekš neesi ievērojis, paņem un palasi sastāvu, padomā par to. Tas nenozīmē, ka tev šī prece jāpērk, tu jau esi izjaucis savu rutīnu un ieguvis jaunu pieredzi..
❤️ Palielini komunikāciju skaitu dienas laikā.
Zinātniskie pētījumi ir daudzkārt parādījuši, ka komunikācijas trūkums negatīvi ietekmē vispārējās kognitīvās spējas.
Esi izslāpis? Labāk nopērc dzērienu veikalā pie pārdevēja, nevis paņem to automātā. Uzpildi degvielu? Labāk samaksā kasē pie pārdevējas, nekā terminālī ar karti.
❤️ Lasi dažādi.
Kad mēs lasām paši vai klausāmies, kad lasām skaļi balsī vai klusiņām, mēs izmantojam atšķirīgas smadzeņu puslodes.
Tāpēc, lasi skaļi priekšā savam draugam, bērnam vai vīram. Vienu brīdi esi klausītājs, otru – lasītājs. Iespējams, tu grāmatu lasīsi ilgāk, toties būs labums smadzenēm un vairāk kopā pavadīta laika.
Avots: МАГИЯ СЛОВА
Tulkoja: Ginta FIlia Solis

Kā mēs savā dzīvē visu pievelkam

1. Mēs savā dzīvē pievelkam tos notikumus, kurus paši pasaulē translējam ar savu emocionālo stāvokli

Ko tas nozīmē?
Katra doma mūsu galvā ietekmē mūsu kopējo emocionālo stāvokli, savukārt tas ir kā magnēts visam, kas mums ir. Tieši tā, izstarojot prieku, mēs pievelkam tos cilvēkus, kuri neapzināti uztver to kā enerģijas pārpilnību. Piedzīvojot negatīvas emocijas, ko izraisa naudas trūkums, vientulība, slimības, gluži otrādi, mēs zemapziņā vēlamies baroties no kāda cita enerģijas. Un apkārtējie to jūt un, pat ja sākumā piedalās mūsu dzīvē, ar laiku neapzināti attālinās no mums, lai neizraisītu savu resursu izsīkšanu.

2. Mūsu emocionālās reakcijas atbildes notikumi ne uzreiz pievelkas

Bioenerģētiķi uzskata, ka starp iedomāto un relitātē iemiesoto periods ir 40 dienas. Ar mums notiek tas, ko mēs sevī iesējām (izdzīvojām sajūtu) pirms 40 dienām. Tāpēc ļoti bieži mēs neredzam sakarību starp cēloņiem un sekām. Tomēr šī saikne ir. Un no šejienes 3. noteikums.

3. Lai atrastos pozitīvā stāvoklī un to izstarotu, ir nepieciešams pārprogrammēt savu pagātni

Skolas gadu negatīvā pieredze ir emociju ieprogrammēta jau zīdaiņa vecumā. Bet zīdainis veidojas no viņa vecāku emocijām. Pagātnes pārprogrammēšana burtiski visu maina: neironu saites smadzenēs, cilvēka hormonālo fonu, uzstādījumus, temperamentu.
Pagātnes pārprogrammēšanas mērķis ir radīt tādu savas dzīves uztveri, kurā tu jūties mīlēts, iekārots, spēcīgs un nozīmīgs. Tātad tu to translē pasaulei. Šādas pašsajūtas nepārtraukta izstarošana ir pastāvīgu labvēlīgu notikumu pievilkšanās garantija.

4. Nesteidzini sevi! Ļauj iepauzēt starp sajušanu (ģenerēšanu) un vēlamā notikuma notikšanu

Gaidas ir emocionāls stāvoklis, kas nozīmē ciešanas slēptā formā. Gaidas nozīmē to, ka šobrīd cilvēks nav laimīgs. Tātad viņš tieši tagad iesēj ciešanu sēklas, kas uzdīgs pēc 40 dienām.

5. Spēja atlaist un nepieķerties ir galvenā cilvēku-uzvarētāju prasme dzīvē

Atlaišana ir ļoti jaudīga prakse. Tā iespējama tikai pie noteikuma, ja cilvēks dzīvo nevis sistēmā “gribu saņemt”, bet daudz viedākā – “vēlos dot”. Tieši dodošais garantē saņemšanu tam, kas atdod.

6. Atdošanai jābūt vietā

Nevajadzētu dot to, ko nelūdz. Ar varu pat vislabākie nodomi nevienam nav vajadzīgi. Tāpēc sākumā vajadzētu noskaidrot, ko otram vajag, un tikai tad viņam palīdzēt patstāvīgi nokļūt līdz viņa mērķiem. Cieņa pret otra cilvēka ceļu ir vienīgais veids kā izveidot labas attiecības ar pasauli.

7. Kad tu dod, nav laika gaidīt un ciest

Bioenerģētikā 40 dienas ir tas laiks, kurās iepriekš ieguldītais atgriezīsies. Atdotais sāks atgriezties un nostiprināt pareizi nolikto ceļu – tas arī ir dzīves līdera ceļš.

Avots:PAŠDZIEDINĀŠANĀS
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Svarīgākais šobrīd! Planēta sākusi dzīvot citā dimensijā…

Akadēmiķe Valentīna Mironova

Visi vēl joprojām atceras 2012. gada gaidas, bailes no nezināmā, kataklizmas bailes, ar kurām mūs biedēja… Pāreja notika, bet ne tur, kur to gaidīja… Planēta sāka dzīvot citā dimensijā.
2013. gada janvārī tika stāstīts par eksperimentu, kas ilga 10 gadus, kopš 2003. gada. Kodolzinātnieki strādāja ar ūdeņraža atomu (aka protonu) un vispirms reģistrēja protona daļiņas pulsāciju, pēc tam tā samazinājās, pēc tam atkal kļuva normāla izmēra. Zinātnieki to uzskatīja par kļūdu, citu sastāvdaļu ietekmi no ārpuses, taču galu galā protons ieguva jaunu nozīmi. Tika atklāts, ka protonu daļiņa samazinājās par 4%.

Pasaule pēc kvantu lēciena

Viss ir mainījies – tā ātrums, griešanās, virziens, diametrs. No pirmā acu uzmetiena varētu domāt, ka protons ir mainījies, kāds absurds! Taču tam līdzi “aizbrauca” visa organika, jo tā sastāv no ūdeņraža. Ir izmainījies Matērijas blīvums. (Ļevašovs par Matērijas īpašībām rakstīja, ka mēs pārcelsimies uz citu Telpu, kur būs vairāk gaismas).

Protonam sekoja arī visas pārējās daļiņas, un tas, kas kodolfizikā skaitījās nesatricināms, parādījās pavisam citā formā, svešā. Tā it kā mēs būtu citplanētieši, kas nokļuvuši uz citas Planētas.

Tie likumi, kas bija spēkā līdz 2013. gadam, pēkšņi pārstāja darboties, tāpēc, ka matērijas blīvums bija kļuvis cits.

Šis milzīgais daudzu zinātniskās pasaules laboratoriju darbs lika visas pasaules zinātniekiem apvienoties, aizmirstot visas nesaskaņas.
Apmēram 10 vadošie atomfizikas, reaktoru, lāzertehnoloģiju institūti pārbaudīja viens otru, bet visi nonāca pie viena jauna ūdeņraža atoma izmēra.
Spriežot pēc 3-dimensiju pasaules likumiem, tas nav iespējams, taču, neskatoties uz to, fizika sāka atklāt savus mērījumus. To apstiprina astrofiziķi ar mūsu Kosmosa daudzdimensionalitātes aprēķiniem.

Mēs dzīvojam citā dimensijā!

Notika Kvantu Pāreja, daļiņa pārcēlās no viena enerģijas līmeņa uz citu enerģijas līmeni, turklāt tā uzvedās kā Neitronu zvaigzne – bija liela, bet kļuva maza.
Uzskatiet, ka mēs dzīvojam uz citas planētas, tāpēc visi Likumi sāk darboties savādāk. Zinātnieki ar to saskaras ik uz soļa. Mūsu Likumi – tā ir pagātnes pasaule!

2013. gada janvāris – marts bija bagāti ar radikāliem zinātniskiem atklājumiem astronomijā un astrofizikā, tie bira kā no pārpilnības raga.

Zemes orbītā lido vācu Spicera teleskops, kas ir vairākas reizes precīzāks par slaveno Habla, un tas redzēja ultrasarkano staru Galaktikas (mēs zinām infrasarkano starojumu, bet šeit “ultra”, kas ir jauns fiziskais termins, tas nozīmē vēl dziļāk Matērijā). Tās ir 60 reizes spožākas par parastajām.

Šis bija spontāns atklājums. Spriediet paši, vēl 2012. gada decembrī to nebija, bet 2013. gada janvārī tās uzradās diennakts laikā!

Tā nemēdz būt! Tās vai nu ir, vai to nav…, tātad diennakts laikā notika kaut kas, kas lika Pasaulei izmainīties?

Parastā elektromagnētiskā skala, kas ir parādīta fizikas mācību grāmatās, uzziņu grāmatās, ir palielinājusies par trim oktāvām infrasarkanajā diapazonā un trīs oktāvām ultravioletajā diapazonā.
Mums ta ir kļuvusi par sešām oktāvām augstāka.
Tā atklājās Matērija, kas neeksistēja līdz 2013. gadam, dažādu iemeslu dēļ tā neizpaudās, un tagad tā  izpaužas un fiziskās ierīces var to fiksēt.

Vēl viens atklājums

Līdz 2013. gadam zinātnieki zināja un mūs biedēja ar to, ka Saules sitēma virzās Melnajā caurumā.

Novosibirskas zinātnieki runāja par to, ka mēs virzāmies absolūti nezināmās enerģijās, kuru agrāk nebija un nebija skaidrs, kas tālāk sekos.

Bet tagad šī cauruma vairs nav! Bet šis astrofiziskais objekts ir pazudis. Mūsu galaktikas centrā tagad Melnā cauruma nav.

Zinātnieki pārbijās, šis atklājums tika noslepenots un pēc diviem mēnešiem pēc paziņojuma, tas pazuda no interneta.

Bija tāda interneta vietne “Membrāna”, kurā zinātnieki publicēja savus atklājumus. Tagad šīs vietnes vairs nav. Tā pārtrauca savu eksistenci ar Melno caurumu.:)

Kas tad notika? Izradījās, ka Melnais caurums ir durvis, caur kurām mēs izgājām un durvis aizvērās.

Bet Melnā cauruma vietā uzradās cits Objekts, un arī tas ir jauns zinātnisks atklājums, jau 2014. gadā – Magnitārs.
Pulsējoša Zvaigzne, bet ne Pulsārs. Šī Zvaigzne uz visām pusēm izplata šķidru magnētisko lauku. Tā ir kāda substance, kurai pagaidam vēl nosaukuma nav (un tā nav plazma). Tā ir mazas granulas, elementārdaļiņas lielumā un lielākas, piemēram, Zemes izmērā.

Sākumā šo Magnitāru izdzirdēja radiodiapazonā 2014. gada martā un sāka vērot, bet maijā to ieraudzīja.
Pēc kosmiskajiem standartiem šis ir kolosāls laiks. Parasti vai nu dzird, vai redz, tas ir, smadzenes bija gatavas uztvert šo informāciju.
Tādējādi mēs nokļuvām Smalkā plāna pirmajos stāvos, patiesībā, “Viņpasaulē”, ar ko mēs jūs arī apsveicam! ))

Citas frekvences un cita organika un tam jūs nevajadzētu biedēt, jo mūsu ķermeņi atveras savā ceļā.
Bet Magnitārs sāka spīdēt zilā gaismā (līdz 2014. gadam tas nespīdēja).

Vēl 2005. gadā neirofiziologi cilvēka Hipokampā (cilvēka galvas smadzeņu limbiskajā daļā) atklāja apgabalu, kuru dēvē par Gaiši zilo vai Zilo plankumu. Tas zināms jau sen, taču visu laiku tam nepievēŗsa uzmanību, maz kas ir cilvēka smadzenēs…:)

Taču cilvēka smadzenes pašas par sevi ir melnā kaste.

2014. gada vasarā šis Zilais plankums smadzenēs arī sāka spīdēt, visiem. Hipokamps projicējas uz Dzīvības punktu un atbild par cilvēka dzīvi Smalkajā plānā un augstāk. Šī zilā gaisma, ja samiedz aciss, dažkārt ir redzama kā sudrabains nimbs virs galvas. Tas ir jauns organiskais Ķermenis un tas pulsē saskaņā ar Magnitāru.
Ta ir vienoita sistēma, kura bāzes ritms ir valsis.

Visuma bāzes ritms arī ir valsis, visdažadākajos izpildījumos, dažādās oktāvās. Oktāva, kurā izpilda valsi Zilais plankums un Magnitārs Galaktikas centrā – darbojas jaunā skalā, kurā iekļautas trīs jaunas oktāvas.

Un sanāk, ka jaunā ūdeņraža enerģētiskias spektrs ir absolūti atšķirīgs no vecā ūdeņraža spektra.
Šis ir infrasarkanās krāsas spektrs, kas ir dziļāks par infrasarkano krāsu. Un tieši šis diapazons ir kļuvis vadošais. Mēs dzīvojam un nezinām, ka uztveram pavisam citus enerģētiskos spektrus. Un tas viss tiecas uz cilvēka apziņu.

Ir pienācis laiks, par kuru mums teica, ka dzīvosiet Smalkajā Pasaulē, bet tur visu vada domas, gribi – parbīdi krēslu, gribi – pats pacelies gaisā… Pagaidām mēs vēl neesam nonākuši līdz tādai domu koncentrācijai līdz sevis apzināšanai.

Un līdz ar šo sākās dažādi fenomeni…

Pirmais pamatfenomens ir nimba mirdzums, pirms Pārejas tas bija Zelta (Nimbi visiem Svētajiem ikonās…), un tādi bija tikai Meistariem, jo ​​ap Zemi bija ļoti ciets magnētiskais lauks, kas saturēja mūsu ģenētisko struktūru. Bet tagad šis lauks faktiski ir pārstājis būt ciets, t.i., tas pastāv, bet tas ir pilnīgi atšķirīgs.

Tas ir ļoti mīksts un maigs tajā pat laikā ne mazāk izturīgs, kā zirnekļa tīkls, kas var būt stiprāks par tēraudu.

Lūk, apmēram tāda struktūra ir jaunajam magnētiskajam laukam.

Noteikti jūs visi esat dzirdējuši tadu terminu kā Akaši, tā arī ir Zelta struktūra, kuru sauc Protejs, arī Blavatska to piemin.
Tad, lūk, šis Protejs sāk iemiesoties. Tas kļuvis par mūsu jauno nervu sistēmu un tagad tā mums ir piepildīta ar Proteja gaismu.

Mums ir cita nervu sistema, mēs esam pārstājuši redzēt 3-dimensionāli, mums ir citas acis.
Pēdējo tūkstošu gadu laikā pirms Pārejas, kā minimums 26 000 gadu, mums visiem acīs bija tā saucamais aklais punkts.

Tas ir redzes nervs, kurš aiziet dziļi galvaskausā un tiek noslēgts ar kādiem proteīna audiem, kā aizbāzni. Šis aklais punkts aizklāja trīs ceturtdaļas mūsu sfēriskās redzes. Mēs neredzam Melno caurumu, un ņemot vēra to, ka smadzenes nivelē dažādas nianses, tad rodas ilūzija, ka mēs redzam visu. Tomēr aklā punkta esamība mums ļāva dzīvot 3-dimensiju telpā, ierobežotā un cietā.

Tas bija Eksperimenta noteikums. Mums bija jāizpēta blīvais Plāns un šo uzdevumu mēs izpildījām.

Tagad mēs esam pargājuši “Viņpasaulē”, mūsu Eksperiments ir veiksmīgi pabeigts un šis aklais punkts acīs sāk izšķīst un zust un tagad mums atveras pieeja daudzdimensionalitātes redzējumam.
Tas ir Planetāra mēroga atklājums un to ievērojuši visu valstu zinātnieki.

Ir izmainījies Tīmuss, aizkrūtes dziedzeris, kas pats par sevi ir ļoti sakrāls. To savulaik pieminēja gan Jeļena Blavatska, gan Rērihi.
Tagad Tīmusā dzīvo šis pats Protejs. Šeit tas lokalizējas un pēc tam tiek izsmidzināts pa visiem mūsu smalkajiem nervu kanāliem. Saules, mēness meridiāni, viss šeit tiek iedarbināts un arī tie ir kļuvuši citi.

Un arī Proteja imūnpārvalde ir mainījusies, ja agrāk šī imunitātes sistēma bija formāla, tad tagad tā uzpasē katru cilvēka domu un tagad ir tik svarīgi prast domāt!
Domāt PIRMS padomāji. Jo piepildās viss un uzreiz, un, galvenais, ir skaidrs, kāpēc…

Nākamā organisma izmaiņa ir Mandeļveida kodols jeb amigdala. Arī tas atrodas Hipokampa rajonā.

Tas pārslēdzas uz apzināto uztveri. Līdz Pārejai tā bija “baiļu māja”, to pārvaldīja limbiskā sistēma. Bet limbiskā sistēma nozīmē “sit un bēdz”, kā dzīvniekiem.

Tagad tas tiek pārrakstīts šūnu mehānisma līmenī. “Sit un bēdz” vietā sāk izpausties esošā mirkļa apzināšanās. SaPrātīgais. Nevis sēdēt un baidīties, domājot: kas tagad būs? 
Tagad viss notiek pēc kārtas: atnākšu un tikšu skaidrībā. Dzīvot Šeit un Tagad.

Mums nav jāzin, kā to darīt, mūsu jaunā organika to dara pati.
Tu nesēdi meditācijā, tu neēd tikai vegānu ēdienu, tu dzīvo kā dzīvojis, bet organika pati mainās. Tas nozīmē, ka tavs Augstākais Es ir devis atļauju esošās situācijas izmaiņām, atļauju mainīt tavu esošo apziņu. Un tev NAV jāzina, kā tas notiek.
Lūk arī Dievišķā bezmaksas dāvana (“haļava”. Iepriekš mēs bijām atbildīgi par savu rīcību, bet tagad mēs iemācīsimies būt atbildīgi par savām domām!

Mūsu galvas smadzenēs izšķīst vecās neironu  paketes. Kā tas izpaužas sadzīvē?

Vecās neironu paketes – tie ir visi materializētie ieradumi, kuri autopilota līmenī ir iegājušies mūsu asinīs, miesā, viss, ko mēs darām mehāniski (paņemu sērkociņu, uzlieku vārīties ūdeni tējkannā, aizdedzinu gāzes degli….)
Viss, pie kā no bērnības esam pieraduši un neapzināmies, taču tas viss ir materializējies, mēs bieži darām un neievērojam – kā.

Tagad iestājas pseido atmiņas zudumi, kas iestājas tad, kad cilvēku neietekmē nekas no ārpuses.
Piemēram, es mierīgi sēžu pie mājas uz soliņa un pēkšņi – neko neatceros….

Tas ilgst vien mirkli 3-5 sekundes un atkal tu esi savā dzīvē. Taču tev tiek izslēgtas kādas vecās paketes, vecās zināšanas. 

Piemēram: senie bērnības ieradumi, kuri tev vairs nav vajadzīgi, tu esi pieaudzis un situācija vairs neatkārtosies. Enerģētiskajā plānā tie bija smadzeņu struktūrā, tad, lūk, smadzenes atbrīvojas no šiem vecajiem ieradumiem. (Mācījāties staigāt, sēdēt, runāt).

Tagad tas jums vairs nav vajadzīgs, un tas ir milzīgs enerģētiskais slānis. Pseidoaizmiršana – tā atbrīvojas vieta jaunajam. Tas aizpildās ar šo jauno un vajadzīgajā mirklī es vienkārši sāku zināt kaut ko jaunu. Atnāk GaišZināšana.

Līdz Pārejai mums ta nebija, mums bija jāiziet šī Skola, jāiegūst pieredze, jāuzkrāj zināšanas, bet tagad pieredze rodas pati, kā Dāvana.

Līdz noteiktam brīdim tu nezini, kas tev ir, bet rodas situācijas un tu sāc pielietot gatavu pieredzi.
Tiek ekonomēts laiks, spēki, ļoti daudz kas… 

Un tu situāciju redzi ne no vienas puses, bet uzreiz no vairakām, un redzi nevis ar mērķi nosodīt, bet vienkārši kā informāciju.

Un savai zināšanai pieņemiet, ka tad, kad jums iestājas pseidoaizmiršana vai kaut kas līdzīgs sklerozei, tu to pieņem absolūti mierīgi un zini, ka tā nav slimība, bet Planetārā Pāreja. Un tas ir tikai pirmais posms.
Ir izmainījies Laiks, izmainījusies ir Enerģija un izmainījusies ir mūsu uztvere un mēs kļūstam par tām daudzimensionālajām būtnēm, kuras jau sākotnēji bija Augstāko Spēku nolūka plānā.

Ļoti daudz atklājumu ir  mūsu domu jomā, piemēŗam, noskaidrota saikne starp depresiju un osteoporozi – tā ir vesela sērija Jeruzālemes universitātes zinātnieku atklājumu.
Jo ilgāk cilvēks dzīvo depresijā, jo mīkstāki un trauslāki kļūst viņa kauli.

Mūsu laika raksturojums ir tas, ka jūs paši varat pagatavot sev zāles un tieši to, kas tieši jums vajadzīgs.

Piemēram: paņem pudeli, ielej tajā ūdeni no krāna, vai svēto ūdeni vai jonizēto, jebkuru. Paņem papīra lapu un uzraksti – tās ir manas zāles no depresijas un es ātri atveseļojos.

Uzrakstīji, paliki zem pudeles, bet pudeli noliki gultas galvgalī. 

Atceries, ka to visu vajag darīt ar humoru :). No rīta pamosties un izdzer. Ūdens, to darot, maina struktūru. Tādi eksperimenti jau sen ir veikti un izrādījās, ka tā struktūra atkarīga no apziņas un ticības. Viss notiek bērna uztveres līmenī – jo vieglāk tu uztver mūsdienu realitāti, jo ātrāk un labāk viss izdodas.

Vai tu zini, ka smiekli maina apziņu?

Viegli, kā bērnu smiekli palīdz radīšanai, tās ir tās pašas vibrācijas, kas rezonē ar zilo Magnetāru Galaktikas centrā.
Pasmieties – tas nozīmē rezonēt ar kosmosu.

Vai esiet ievērojuši, ka uz ielām parādījušies daudz izkrāsoti mīmi? Viņi izsit cilvēkus no to čaulām.
Uzsmaidi sev spogulī!
Kvantu pārejas mirklī pasaule faktiski sadalījās: tajos, kuriem vajadzīga materiāla evolūcija – dzīvot matērijā, dzīvot vardarbībā, negatīvā (dzert, smēķēt) – viņi aizgāja citā matērijā. Viņi aizgāja savā apziņas līmenī. Mēs ar jums stāvam kā vārtos – ir starp mums tādi un šādi…

Ir tie, kuri izvēlējās citu Ceļu, citu apziņas līmeni, evolūcijas Ceļu.

Tie, kuri aiziet, viņi ir palikuši savas domās, viņiem šis viss ir slima suņa murgi, viņi nedomās, viņiem vieglāk iemest ar granātu, kā domāt….
Viņiem ir citas domas un darbības.

Bet mums ir citas, notiek fizikopsihisks moments – mēs viens otru pārstājam redzēt.
Un tas jau ir sācies, ka mēs varam iziet viens otram cauri, neievērojot un nesajūtot ne mazāko diskomfortu.

Tā arī ir Realitātes sadalīšanās – vieni pa labi, otri – pa kreisi.

Tie, kuri izvēlējušies garīgo evolūciju – tie domās, pirms padomās.
Sākumā uzkāpt uz grābekļa, iegūt pieredzi.

Kā izmanot šo Dievišķō “haļavu”? Iesākumam – vienkārši to zināt.
Uzlādēt ūdeni zāļu vietā. Pret sāpēm kājās vai kārpām. Trauku mazgāšanai. Uzrakstīt uz lapiņas, nolikt zem glāzes ar ūdeni gultas galvgalī un no rīta izdzert.

Tā darīja Čumaks, bet tagad tas visiem ir pa spēkam.
Tā ir burvju frāze – manā realitatē viss izdodas (un izrunāt savu vēlmi) viegli un graciozi!
Tā nav afirmācija, kas ilgi un daudz jāatkārto – viss darās ātri un viegli, pateici un ej darīt savas lietas.

Galvenais, sajust to, ko runā un iemācīties uzticēties Visumam.

Un sākt ar sadzīvi… pateikt tarakāniem – ar dievu! Manā realitātē tarakānu nav.

To var izmantot attiecības ar bērniem, savai pašsajūtai, attiecībās ar valsts iestādēm, ar transportu, ar informācijas saņemšanu, iegādājoties to, kas vajadzīgs…

Akadēmiķe Valentīna Mironova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Redzēt – Dzirdēt – Just

Rudenī ir tik daudz patiesības… tik daudz maiguma…

Tik daudz dāsna gaisa, kuru beidzot vari elpot ar pilnu krūti…

Tik daudz klusu stundu, kas atmodina vēlmi redzēt, dzirdēt, just…

Šodien nebūs stāsts par Rudeni…

Bet tieši par Redzēt – Dzirdēt – Just…

Par to, ka tieši šie darbības vārdi savā aktīvajā režīmā mums dod iespēju saprast savu īsto stāvokli, atbrīvojoties no agrāk iezubrītā autopilota sapratnē par to, kas es esmu…

Un tas, mani Mīļie, ir ļoti svarīgi…

Tāpec, ka mēs labprātāk vērojam svešas pārmaiņas, nevis savējās…

Un vispār aktīvāk piedalāmies svešu dzīvju apspriešanā, svešas rīcības, svešu seju, nevis apstājamies lai saprastu, no kā mēs paši – tādi, kadi šodien esam, sastāvam…

Tas ir ļoti grūts jautājums, tāpēc, ka ierastās sevis uztveršanas neironu saites ļoti bieži neļauj mums kaut vai šaubīties par to, ka esam mainījušies…

Un mēs savā dzīvē neielaižam jaunas vajadzības un nemainām attieksmi pret apkārtējiem, nemeklējam jaunus savas realizācijas formātus…

Tā rodas tukšums…

Tas pats emocionālais vakuums, kurā kaut reizi dzīvē attopamies mēs visi, kad pēkšņi apzināmies, ka nav nekā, kas dara laimīgu un sagādā prieku, ka “vecais saraksts” vairs nestrādā, jo krasi atšķiras no tās personības, par kādu esam kļuvuši, pašiem to nemanot…

Mēs varam, skaļi šausminoties vai klusās sāpēs atskārst, ka tuvība, kuru mēs uzskatījām par nezūdošu, kaut kur ir zudusi…

Ka nav vairs kopīgu saikņu ar kādreiz mums tik interesantajiem cilvēkiem…. un, ka viņi vairs arī neatsaucas ar iepriekš ierasto gatavību….

Ka mūsu agrāk ierastā neaizvietojamība savu bērnu un tuvo cilvēku dzīvēs šodien ir zem lielas jautājuma zīmes, un tas nepavisam nenozīmē, ka viņi ir kļuvuši nepateicīgi vai cietsirdīgi…

Nē, arī viņi ir mainījušies, viņiem ir radušās citas prioritātes, viņi tiecas citā virzienā, bet mēs to neesam pamanījuši….
Tā ir ļoti sāpīga informācija, kas var izvērsties par ļoti spēcīgu triecienu vai pat pilnīgu psiholoģiskās un fiziskās veselības zaudēšanu…

Pirmais neizbēgami aiz sevis velk otro…
Tā iesākas ļoti daudzas neirozes, depresijas, autoimūnās saslimšanas un onkoloģiskie procesi…

Ķermenim vienmēr ir otršķirīga nozīme…

Ķermeni pilnībā vada smadzenes, un tas neizbēgami uztver tos emocionālos signālus, kurus tam smadzenes sūta kā savdabīgas instrukcijas darbībai…

Un tur, kur šie signāli ir rūgti un traģiski….

Tur, kur sastopams nemiers cilvēkā…

Tur, kur cilvēks zaudē noturību…

Tur, kur nemīlestība izspiež mīlestību…

Tur, kur graujošie procesi ir lielāki par radošajiem…

Tur, kur stabila kļūst nesasildīšanas sajūta…

Tur, kur nekas nav darīts, lai mazinātu aizvainojumu…

Tur, kur traumas nekad nav ārstētas…

Tur, kur savus deficītus neuztvēra nopietni un ne ar ko neaizpildīja…

Tur, kur nebija drosmes kaut ko mainīt….

Tur, kur par maz sevi klausījās, sevi patieso, pieraduši pie savas stabilitātes….

Tur, kur negatīvās emocijas nomāca pozitīvās….

Tur, kur nebija sadarbības, bet bija viena vienīga donoru padarīšana…

Tur, kur acīmredzami talanti un spējas palika nerealizēti un kur tiem nebija nevienas vienīgas iespējas….

Tur, mani mīļie sākās nelaimes un bēdas…

Bēdas, kuras vajadzētu pacensties nepieļaut….

Un tas ir iespējams…

Ja esi uzmanīgs pret sevi un redzēt, dzirdēt, just nav automātisks process…

Es nebeigšu atkārtot, ka neviens no mums nav dzimis, lai būtu hroniski nelaimīgs….

Jā, protams, mēs nevaram izvairīties no zaudējumiem, problēmām, novecošanas, kaitēm, taču tās visas ātrak atkāpjas, ja cilvēks jūtas pilnvērtīgs un laimīgs….

Ja viņš nav pazemots, nav aizmirsts, nav apdalīts ar pašu nepieciešamāko…

Ja viņam kaut kas ir gan dvēselei gan ķermenim….
Ja viņš ir pieņemts un pats prot būt mīlestībā, dialogā, abpusējībā….
Ja viņš dara to, kas viņam vislabāk padodas, un dara to ar prieku….
Lūdzu, nepalieciet tukšumā….

To var un vajag piepildīt…

Laimīgu jums rudeni neskatoties ne uz ko.

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mērkaķa darbs

perikis2

Kad tu centies apgūt kaut kādu resursu, kurš pirms tam tev ir bijis nepieejams, nav svarīgi, kas tas ir; imidža uzlabošana no nulles, jauna profesija vai centieni uzlabot savu personīgo dzīvi pēc ilgstoša vientulības perioda; tu pilnīgi noteikti saskaries, lūk, ar kādu problēmu.

Starpposma rezultāts itin nemaz nepriecē un noteikti nemotivē turpināt ieguldīt savus spēkus šajā nodarbē. Vai nu šis rezultāts ir tik nemanāms, vai tik maznozīmīgs, ka rokas nolaižas. Bet dažkārt tas šķiet pat gluži pretējs cerētajam. Jo vairāk centies, jo sliktāk sanāk.
Agrāk, iespējams, tu šim resursam vispār nepievērsi uzmanību, bet tagad tam esi pieķēries, un tev ir tikai vieni vienīgi stresi un vilšanās. Pašvērtējums krīt un gribās pielikt punktu šim “mērkaķa darbam”.

Starp citu, par Mērkaķi. Šis Krilova fabulas personāžs nedomāja ne tikai par starprezultātu, bet arī par galarezultātu. Vienīgais, ko tam gribējās, saņemt atzinību. Un tieši tāpēc tas imitēja darba procesu un pat nepūlējās iedziļināties tā jēgā. Pats neefektīvākais darbs ir tas, kad tevi neinteresē ne process, ne rezultāts, bet interesē tikai bonusi, kurus tu vari par šo darbu saņemt. Bonusus šajā gadījumā tu saņemsi tieši tik pat, cik Mērkaķis.

Ja tu savam darbam redzi jēgu, neatkarīgi no atzinības, tavas smadzenes atbrīvo enerģiju. Tas arī saucās  – MOTIVĀCIJA. Jo augstāka motivācija, jo vairāk enerģijas. Enerģija arī ir motivācija – spēks un vēlme kaut ko darīt.

Vienām lietām tev ir enerģija, jo tu redzi jēgu savām darbībām. Citām tavas enerģijas nepietiek, jo tu neredzi jēgu un netici bonusiem, jā un šie bonusi tev pat nav vajadzīgi. Šajā gadījumā mēs runājam par to, ka dotās prasmes tev nav un frustrācija* notiek veselam procesam.
Frustrācija – emocionāls stāvoklis, kas izpaužas kā vilšanās un neapmierinātība pēc tam, kad ceļā uz mērķa sasniegšanu radušies reāli vai šķietami nepārvarami šķēršļi.
Šajā dzīves sfēŗā tev negribās ielikt savu enerģiju un pat tad, ja tas šķietami ir ļoti vajadzīgs, tev šīs enerģijas vienkārši NAV! Biedē doma par to, ka piepūlēties, piepūlēties, ļoti censties, būt stresā, bet rezultātā saņemt to pašu mērkaķa darbu – apbalvojuma vietā pliku pigu.
Ja uzmanīgi izlasām šo problēmas formulējumu, kļūst redzama tās sakne: ir jāiemācās
1) saņemt starprezultātu;
2) novērtēt šo rezultātu.
Ja starprezultāts būs redzams un šķitīs svarīgs un vērtīgs, motivācija tālākai šī resursa attīstīšanai noteikti radīsies. Smadzenes sāks atbrīvot enerģiju (spēku un vēlmi to darīt), un, jo tālāk notiks attīstība, jo pamanāmāks būs rezultāts un tātad – lielāka motivācija. Shēma ir jau pazīstama un saprotama, vai ne?
Daudziem, kuri vēlas patstāvīgi attīstīt savus resursus, lūk, kas šķiet nesaprotams:
1) Kā darbības procesā saņemt starprezultātu?
2) Kā to pamanīt un novērtēt, lai iedvesmotos tālākai darbībai?
Par laimi pirmo problēmu risināt vispār nav nekādas vajadzības, jo to mūsu vietā ir atrisinājusi pati mūsu daba. Jebkura apzināta piepūle dod starprezultātu. Jā. Un, ja tu vēl līdz šim nezināji par to, tad tagad tā tev ir labā ziņa.
Ārēji visiem pamanāma un atzīstama rezultāta uzreiz var arī nebūt. Ilgi var nebūt. Bet tas, kas uzskatāms par sākuma rezultātu resursa attīstībā, ir uzreiz.
Atgādināšu, ko nozīmē iemaņu trūkums no psihofizioloģijas skatu punkta.
Vienkāršiem vārdiem runājot, tas ir tukšums tajā vietā smadzenēs, kurā attīstītiem cilvēkiem ir neironu saites.
Ja skolas laikā tu noslimoji pusi ceturkšņa un mājās patstāvīgi neapguvi mācību vielu, tev noteikti radās tā saucamā “atstarpe” (“пробел”). Piemēŗam, ja tu neiemācījies reizrēķinu, tev turpmāk būs ļoti grūti  risināt uzdevumus. Tāpēc tev ir nepieciešams šo atstarpi aizpildīt ar papildus nodarbību palīdzību – kopā ar pedagogu vai patstāvīgi. Tieši ar to arī nodarbojas korekcijas pedagogi-psihologi skolā (noskaidro, kur tieši ir šis tukšums un kā to aizpildīt).
Šī atstarpe ir precīzs vārds, ņemot vērā to, ka asociatīvo saišu līmenī smadzenēs tajā vietā, kur citiem ir “divi reiz divi ir četri”, tev ir tukšums. Un šo tukšumu ir jāaizpilda ar darba palīdzību (dotajā situācijā vienkāršu iemācīšanos).

Tas pats arī attiecas uz visām citām dzīves sfēŗām, kuras citiem ir attīstītas normāli vai augstāk par vidējo, bet tev – vāji attīstītas. Tātad tev ir jāaizpilda atstarpe – tukšums. No tā ieguvēja būs ne tikai šī tavas dzīves sfēŗa, bet arī pārējās. Atšķirībā no skolnieka, tu vari šo atstarpi neaizpildīt, jo uz otru gadu tevi neatstās (kaut gan, kā uz to paskatās).
Būdams pieaudzis cilvēks, tu pats sev nolem, kādas atstarpes tu aizpildīsi, bet kādas – ne, kādus resursus tu vēlies attīstīt, bet kādus nē, vai arī attīstīt pēc tam, vēlāk.

Taču, ja esi nolēmis nodarboties ar kādu no resursiem, tu patiesībā nodarbojies ar jaunas neironu saites radīšanu, tās saites, kas atbild par šo iemaņu, prasmi.

Mums par laimi neironu saites rodas pašas no sevis, ja tu novirzi aktīvu uzmanību uz kaut ko un, noturot šo uzmanību, veic darbības (prāta vai fiziskas, skatoties, kādu resursu tu vēlies attīstīt).
Asinsrite šajā smadzeņu rajonā paaugstinās, un tur sākas jaunu neironu saišu būvniecība, smadzenes pašas uzņemas šo darbu, rada vienkāršus šablonus, ja tu ar kaut ko nodarbojies. Smadzenes ir biodators (precīzāk sakot, dators ir – tehnosmadzenes), tas visu laiku cenšas uzdevumu novienkāršot. Ja tu risini uzdevumu regulāri un bieži, tās novērtē šo uzdevumu, un rada veselu gūzmu neironu saišu, no kurām tālākajā procesā tu vari radīt sarežģītu neironu tīklu. Lūk tāds, sarežģīts neironu tīkls, kas strādā tavā labā un daļēji arī tavā vietā, rosina tevi jaunradei (visu vienkāršo dara automātiski) tas arī saucās “attīstīts resurss”.

Un, skat, kas sanāk. Ja tu esi sācis attīstīt resursu: tu domā par to, tu novirzi tam savu uzmanību, tu meklē un lasi literatūru par to, tu veic fiziskas darbības, lai arī pašas vienkāršākās, tev uzreiz (!) sāk formēties šīs pašas saites. Apkārtējiem šis rezultāts ir gandrīz nemanāms, taču tas ir. Nav iespējams kaut ko darīt centīgi un nesaņemt nekādu rezultātu smadzeņu arhitektūrā. Tas jebkurā gadījumā būs, dažkārt izkaisīts, dažkārt būs tikai salikti daži puzles fragmenti, un kopējas lielas bildes vēl nebūs. Taču ar laiku arī tā būs.
Un vienīgā problēma, kura tev patiešam ir jāatrisina, lai iegūtu šo enerģiju un motivāciju šī resursa attīstīšanai (atgādinu – spēks, vēlme, interese un iedvesma), ir – kā ieraudzīt un novertēt šo mazo, starprezultātu.
Un šī iemesla dēļ ir JĀNOŅEM KRONIS un JĀSAKĀRTO LOKUSS*.
Lokuss (latīņu: locus – vieta) – fiksēta novietojuma vieta hromosomā, kas nosaka gēnu lokalizāciju.
Es jau brīdināju, ka visas personības problēmas var novest pie šī?

Ievērot starprezultātu traucē kronis, bet novērtēt to un noticēt sev traucē slikts lokuss.
Ja kroni noņemam un lokusu sakārtojam, varam pamanīt starprezultātu, novērtēt to un saņemt stimulu tālākām darbībām. Pie kam, darboties ar pieaugošu produktivitāti, entuziasmu un baudu.
Vai gan tas nav sapnis?

Kā kronis traucē pamanīt starprezultātus?

Esot ar kroni, tava situācija izskatās daudz labāka, kā tā ir īstenībā. Un kad tu centies darboties, tu, izrādās, atrodies ļoti tālu no iluzorās latiņas.
Iedomājies, ka cilvēks ir sadomājies, ka ir ļoti labs dejotājs. Realitātē viņš dejo ļoti slikti un neveikli, kaut gan viņam pašam šķiet, ka ir pilnībā plastisks un ritmisks. Ja viņš ies mācīties dejot, sākumā mācīsies pavisam vienkāršus soļus un viņam var šķist, ka nekāda progresa nav, vai arī rezultāts ir gluži pretējs. Agrāk viņš dejā virpuļoja, bet tagad neveikli mīcās uz vietas. Patiesībā viņam IR progress. Maziņš, pieticīgs, taču pilnībā reāls. Viņš ir iemācījies vienkāršās, elementārākās pamatkustības. Taču, vērtējot savu sākuma līmeni ar kroni galvā, viņš neredz progresu, viņam šķiet, ka sācis dejot sliktāk.

Tieši ar kroni ir saistītas visas sūdzības par “spontanitātes zaudēšanu” – tas ir tikai resursa attīstības sākuma posms. Cilvēkam šķiet, ka viņš dejā virpuļo, bet, sākot mācīties, kā pareizi dejot, viņš savu spontanitāti zaudē.

Taču spontanitātes, kā tādas, viņam nemaz nebija, bija haotiskas kustības zem kroņa, un tikai viņam pašam šķita, ka tas izskatās lieliski.

Ja adekvāti novērtējam savu sākotnējo līmeni, jebkurš rezultāts priecēs un pat iedvesmos.
Ir kustība un piepūle, kas atnes rezultātu, tātad enerģija tiks dota vēl lielāka. Taču, kad cilvēks secina “nekas nesanāk”, “viss velti”, “tagad sanāk vel sliktāk”, nekādu enerģiju smadzenes neatbrīvos. Kāpēc gan tām savu zelta fondu velti tērēt? Tās šajā sfēŗā nespēs uzmanību noturēt, tāpēc uzspiedīs uz stresa pedāļa, lai cilvēks beidzot pārstātu darīt mērkaķa darbu un pievērstos kaut kam vērtīgam vai interesantam.

No šī secinājums ir gaužām vienkāršs:

Ja tev šķiet, ka piepūle šī resursa attīstībā ir gluži veltīga, noņem savu kroni un sākumā godīgi novērtē savu patieso sākuma līmeni. Visticamākais, esi kļūdījies savu prasmju vērtējumā.

Tas attiecas uz jebkuru resursu.
Ja tu strādā pie savas figūras uzlabošanas sporta zālē un neredzi rezultātu, visticamākais, tu neredzēji, kāds biji līdz šiem treniņiem. Tu uz sevi skatījies no noteikta rakursa un piesedzi savus trūkumus ar apģērbu, varbūt tāpēc situācija šķita daudz labāka, kā patiesībā bija. Patiesībā tu šobrīd pamazītiņām kļūsti arvien labāks. Tas IR jāievēro, lai kustētos tālāk.

(Strupceļš ir vieta, kur iestrēgst nepateicīgie)

Noņemt kroni – tas nozīmē ieraudzīt, ka darbībām IR rezultāts.
Bet sakārtot lokusu nozīmē iemācīties novērtēt šo pakāpenisko rezultātu.

Dažkart cilvēks it kā redz rezultātu, bet gribas vairāk un lielāku.

Viņam ir žēl ieguldīt darbu un saņemt par ieguldīto tik maz. Ja jau cīnīties, tad gribas pelnīt arī ohohooo. No vilšanās progresa ātrumā arī mēdz gadīties, ka trūkst enerģijas un motivācijas. Tas nozīmē, ka ir slikts lokuss. Ja gribi ātrus un vieglus rezultātus, tātad tu uzskati, ka tiem jānāk sazin no kurienes, no ārpuses, pašiem no sevis. Tev šķiet, ka pat gramam  tavas piepūles būtu jātiek apbalvotam. Tev šķiet, ka citiem viss nākas daudz vieglāk. Tev šķiet, ka tu esi pelnījis mazāk stradāt un vairāk saņemt. Tev šķiet, ka esi radīts baudai nevis darbam. Tas viss tev šķiet, jo tev ir slikts kontroles lokuss.

Tev ir infantili uzstādījumi. Tu ceri saņemt rezultātu nevis par darbu, bet skaistām acīm, vai arī uzskati, ka tavs darbs ir jānovērtē daudz augstāk. Taču darba vērtību nosaki ne tu. Tu nevari ciparus izzīst no pirksta, tev jāņem verā objektīvi parametri. Objektīvā bildē tavs darbs maksā tik, cik tu par to vari saņemt. Tas nozīmē, ka šis pārāk mazais rezultāts, acīmredzot, arī ir tas normālais esošajā brīdī.

Tev ir pārāk daudz šo atstarpju, kurus, esot zem kroņa, ir ļoti grūti pamanīt, bet, kad tie aizpildīsies, rezultāts tevi iepriecinās. Un to pamanīs apkārtejie. Taču līdz tam tev jāizaug un tava izaugsme ir tavās rokās. Neviens cits tavā vietā neuzbūvēs neironu saites tavās smadzenēs. Lūk, ko nozīmē pareizs lokuss.

Ja visu laiku tu sekosi savai motivācijai un koriģēsi pašvērtējumu (noņemot kroni) un lokusu (atgriežot to savās rokās no debesmannas), resursa attīstīšana notiks daudz ātrāk. Taču nevajag dzīties pēc ātruma, jo tā tu riskē izaudzēt kroni ātruma dēļ. Tad tu pārvērtēsi starprezultātu un tev sķitīs, ka viss ir tik super un pēc tam atkal attapsies, ka ir jauna atstarpe, tu nolemsi, ka viss ir sagruvis un rokas atkal nolaidīsies. Resursa attīstīšana nekad neiet vienmērigi: kādas puzles saliekas viegli, kādas atkrīt pavisam, kaut kas mainās, taču visu šo laiku smadzenēs norit darbs. Tikai uzticoties sev un esot ar mieru stradāt, tev ir iespēja uzlabot savu dzīvi.

Autors: Marina Komissarova
Tulkoja: Ginta FS